Kazhes pierakstu burtnīca

Šī Zelta globusu saņēmusi afgāņu filma ir viens no tiem mūsdienu kino darbiem, par kuriem cilvēki vai nu nerunā neko (nav redzējuši) vai runā labu (ir vai nav redzējuši, nav svarīgi, bet saprot šīs filmas nozīmi). Un loma šai Sidika Barmaka filmai patiešām ir grandioza - tā ir pirmā pēc-talibana perioda Afganistānā tapusī mākslas filma (kopš 1996.gada talibi filmēšanu bija aizlieguši), tā vēsta par traģisko sievietes lomu fanātiska un šaurpieraina islāma apstākļos. Tā ir tik skumja un traģiska, ka kaut ko skumjāku un traģiskāku grūti iedomāties. Un tomēr es atļaušos pateikt, ka man šī filma nepatika. Nepatika kaut tādēļ vien, ka es tajā saskatīju mazāk mākslu, bet vairāk mēģinājumu parādīt, cik diskriminējošs bija talibu režīms, cik nežēlīgi tas apgājās pret sievietēm un visu sev nepieņemamo. Filmas politiskais saturs pārmērīgi aizēno tās māksliniecisko būtību un cik "skaisti" lai arī šī filma nebūtu uzņemta (tīri no cinematography viedokļa tā ir ļoti spēcīgs produkts), tās saturs man pārāk uzdzen vārdu "propaganda", lai arī droši vien nekādu pārspīlējumu un nepatiesību šajā filmā nav. Tās centrā ir meitene vārdā Osama, kurai nākas pārģērbties par zēnu, lai viņa varētu palīdzēt izdzīvot savai mātei un vecmātei, taču šī pārģērbšanās viņas gadījumā nav saistīta ar kumēdiņiem iz "Divpadsmitās nakts" kategorijas, te mums ir darīšana ar personisku un globālu traģēdiju, kurā katrs tavs solis var būt pēdējais. Skumji tas viss, protams, ir, un man kā skatītājam ne uz brīdi nerodas cerības, ka Osamai varētu izdoties - šī nav no tām filmām, kurām beigas ir laimīgas, bet visa stāsta bezcerība ir tik drūma, tik vienkrāsaina, ka varbūt tā ļoti labi pastāsta, kā tas bija - dzīvot talibu diktatūrā, bet es vismaz nemēdzu skatīties filmas tikai ar mērķi paciest un paskumt. Ja tā būtu dokumentāla filma, "Osama" būtu daudz spēcīgāks kino gabals, kā mākslas darbs tas ir pārāk monotons un nogurdinošs, tā ka es vismaz gaidīju - kaut ātrāk varoņu mocības beigtos un viņi visi varētu nomirt.