House of Flying Daggers
"Lidojošo dunču nams" ir Ķīnas pienesums manam kino projektam. Kādu laiku es gan izvairījos no Ķīnas kino skatīšanās, motivējot to ar saviem iebildumiem pret Ķīnas politiku Tibetā, tomēr vienā brīdī atklājās, ka manā rīcībā nebija nevienas filmas no vēl "nenosegtas" valsts, un šādā brīdī arī Ķīna izrādījās gana laba (kā tas parasti izrādās šādās pseidopolitiskās situācijās).
Šī filma atkal ir viens no tiem kino eposiem, kurus es nosauktu par dejošanas filmām - proti, tā ir filma, kurā ir vesela virkne "action" ainu, kuru horeogrāfija ir tik izteikti mākslinieciska, ka manā uztverē cīņa šeit pāraug dejā. Viena lieta ir, ja viens tēvainis otram krāmē starp acīm un pa visu ekrānu šķīst asinis, bet pilnīgi cita ir, ja akla (vai vismaz pseido-akla) sieviete cīnās ar policijas priekšnieku ar zobeniem un abi lēkā kā tādi datorspēles personāži. Filmas sižetu varbūt es te nemaz neatstāstīšu, jo faktiski tam šajā gadījumā nav sevišķas lomas, tā kā filma mazāk tiecas tev pastāstīt stāstu par lidojošo dunču revolucionāro grupu un drošībnieku cīņu ar to (darbība norit 10.gadsimtā), bet gan pārsteigt skatītājus ar spožām un skaistām ainām - vai tās būtu saistītas ar dekorācijām, tērpiem vai sniegotiem bērziem (kas dabiskā kārtā tikuši filmēti Ukrainā un nevis Ķīnā, kur nez kāpēc bērzs nav pats izplatītākais koks). Saturiski nekā diža filmā patiešām nav un tās "vēstījums" ir labākajā gadījumā rudimentārs, bet kas attiecas uz vizuālo pusi - "Lidojošo dunču nams" ir ļoti iespaidīga un skaista filma, tāda, ko vēlams skatīties uz liela ekrāna un izbaudīt.
Protams, Žangam Jimū tiešām var pārmest diezgan atklātu lentes veidošanu ar amerikāņiem kā mērķauditoriju, taču tas šajā gadījumā nenozīmē, ka filma līdz ar to būtu pilnīgi bezvērtīga. Turklāt, holivudiska vai nē, tā piedāvā absolūti neholivudiskas beigas, kuras Eberts un Roepers pat nodēvējuši par "Kasablankai" līdzīgām. Nezinu, vai tam piekritīšu, bet estētiski šī filma ir īsta konfekte, un to nevaru noliegt (varētu teikt, ka tās vizuālā puse ir pilnīgi pretēja tam, ko redzēju stipri šķebinošajā "Taksidermijā").
comments powered by DisqusŠī filma atkal ir viens no tiem kino eposiem, kurus es nosauktu par dejošanas filmām - proti, tā ir filma, kurā ir vesela virkne "action" ainu, kuru horeogrāfija ir tik izteikti mākslinieciska, ka manā uztverē cīņa šeit pāraug dejā. Viena lieta ir, ja viens tēvainis otram krāmē starp acīm un pa visu ekrānu šķīst asinis, bet pilnīgi cita ir, ja akla (vai vismaz pseido-akla) sieviete cīnās ar policijas priekšnieku ar zobeniem un abi lēkā kā tādi datorspēles personāži. Filmas sižetu varbūt es te nemaz neatstāstīšu, jo faktiski tam šajā gadījumā nav sevišķas lomas, tā kā filma mazāk tiecas tev pastāstīt stāstu par lidojošo dunču revolucionāro grupu un drošībnieku cīņu ar to (darbība norit 10.gadsimtā), bet gan pārsteigt skatītājus ar spožām un skaistām ainām - vai tās būtu saistītas ar dekorācijām, tērpiem vai sniegotiem bērziem (kas dabiskā kārtā tikuši filmēti Ukrainā un nevis Ķīnā, kur nez kāpēc bērzs nav pats izplatītākais koks). Saturiski nekā diža filmā patiešām nav un tās "vēstījums" ir labākajā gadījumā rudimentārs, bet kas attiecas uz vizuālo pusi - "Lidojošo dunču nams" ir ļoti iespaidīga un skaista filma, tāda, ko vēlams skatīties uz liela ekrāna un izbaudīt.
Protams, Žangam Jimū tiešām var pārmest diezgan atklātu lentes veidošanu ar amerikāņiem kā mērķauditoriju, taču tas šajā gadījumā nenozīmē, ka filma līdz ar to būtu pilnīgi bezvērtīga. Turklāt, holivudiska vai nē, tā piedāvā absolūti neholivudiskas beigas, kuras Eberts un Roepers pat nodēvējuši par "Kasablankai" līdzīgām. Nezinu, vai tam piekritīšu, bet estētiski šī filma ir īsta konfekte, un to nevaru noliegt (varētu teikt, ka tās vizuālā puse ir pilnīgi pretēja tam, ko redzēju stipri šķebinošajā "Taksidermijā").