Kazhes pierakstu burtnīca

"Stambulas stāsti" ir Turcijas pienesums manā pēdējā laikā ne pārāk aktīvajā pasaules kino projektā. Dīvainā kārtā atklāju, ka par šo filmu biju aizmirsis uzrakstīt. Ievērojot to, ka šī filma man atmiņā diži labi nepalika, tas nebija gudri darīts. Patiesībā tā nebija gluži slikta, lai gan vilšanos tā man tomēr sagādāja. Atbilstoši Wikipedia aprakstam, tā ir tāds kā īsfilmu apkopojums, kur pieci dažādi ievērojami turku režisori izstāsta kādu stāstu no Stambulas dzīves, kaut kas līdzīgs kā "Paris, j`taime", turklāt katrs no šiem stāstiem ir sava veida alegorija par kādu slavenu pasaku.
Praksē izrādījās, ka ar franču filmu šai kino lentei kvalitātes ziņā ir diezgan maz kopīga un konkrētie stāsti nebija satriecoši aizraujoši. Tajos iesaistīta bija kāda mafijas krusttēva slepkavība, prostitūtas - bijušā vīrieša mīlestība ar kurpju pārdevēju, pusmūža vīra atklāsme, ka viņa gados jaunā sieva drāžas ar fotogrāfu (kurš, ja kas, izteikti atgādināja vienu manu kolēģi), no laukiem ieradies puisis, kas mēģina atrast darbu un kuru nedaudz traka sieviete uztver par sava vecvectēva spoku. Laikam būšu vēl kaut ko aizmirsis, bet īsti negribas piepūlēties atcerēties šīs filmas detaļas. Patiesībā jau es neesmu sevišķs tuvo austrumu kino cienītājs, bet attiecībā uz Turciju jau situācija nav gluži tāda kā tā būtu Irānā vai Afganistānā - šīs valsts attieksme pret islāmu kultūrā ievērojami atšķiras no citu šī reģiona valstu izpratnes, un līdz ar to arī šajā filmā Dievam vieta atvēlēta netiek, bet seksam tiek. Par to, ka tas šajā gadījumā būtu tieši pluss, es gan pārliecināts neesmu, un jāatzīst, ka alegorijas ar pasakām es kaut kā diži nesaskatīju, un tikai tagad labi piedomājot, varu saprast daļu no tām. Vizuāli filma ir ok, nevaru piekasīties nedz aktierspēlei, nedz kam citam, bet tā īsti uz to "pavilkties" nespēju. Normāla filma, bet ne vairāk.