The last day
Šodien ir pēdējā diena manā "veģetārajā mēnesī". Proti, no rītdienas atkal likumīgi varēšu štaukāt iekšā gaļu un nedomāt par dzīvnieciņu mocībām.
Vai šis mēnesis man ir kaut ko jaunu iemācījis? Patiesībā - ir gan. Pārliecinājos (kaut gan arī iepriekš biju tā domājis), ka īsti nepieciešama man gaļa uzturā nav - visnotaļ labi iztieku arī bez tās. Šī mēneša laikā ieēdu daudz un dažādus dārzeņus, un tas bija labi. Ko es šī mēneša laikā ēdu:
- sviesta pupas (vienkārši vārītas, vārītas-apceptas, vārītas apceptas ķiploku-tomātu mērcē)
- kabačus (gan sautētus, gan pankūku veidā)
- standarta pupas - dažādos veidos
- soju - iekš lazanjas, ar pupiņām veģetārā čilī veidā, vienkārši ceptu soju ar sīpoliem, utt.
- vārītas kukurūzas vālītes (kuras, kā izskatās, nevienam, izņemot mani, negaršo)
- baklažānu laiviņas ar sieru un tomātiem
- vārītus-apceptus puķkāpostus
- vistriviālākos makaronus ar sieru
- selerijas pankūkas
Sākot ar rītdienu tomēr atsākšu ēst gaļu. Ne tādēļ, ka savādāk nevarētu izdzīvot, bet tādēļ, ka tā ir vieglāk dzīvot. Citiem cilvēkiem tad vairs nebūs jārēķinās ar to, ka "Raimonds to neēd", un tas būs vieglāk gan viņiem, gan man. Protams, tas nenozīmē, ka tā kā "senos laikos" mans uzturs sastāvēs tikai un vienīgi no gaļas, gaļas un vēl vairāk gaļas.
Centīšos turpmāk gaļu ēst ar mēru - droši vien vidēji kādas 2-3 reizes nedēļā, ne biežāk. Proti, pārmērīgi negrimt slinkumā, bet vismaz nedaudz piedomāt pie tā, ko tieši es ēdu.
Pēc viena mēneša bez gaļas droši vien ir pāragri spriest par to, vai šāda pieeja manai veselībai ir nākusi par labu vai par sliktu (it īpaši, ja ievēro, ka nekādas analīzes neveicu ne mēneša sākumā, ne beigās.
Taču kopumā es pilnīgi noteikti šo pieredzi nenožēloju un neizslēdzu varbūtību kaut kad nākotnē šādu "ramadānu" atkārtot.