Positivus 2010 atskaite: 1.diena
Es neesmu festivālu cilvēks. Es pat neesmu koncertu cilvēks. Nekad iepriekš vispār nevienā ĪSTĀ festivālā nebiju pabijis, un savā 101 punkta sarakstā šo neiekļāvu vien tāpēc, ka sastādot sarakstu, biļetes uz Positivus bija jau kabatā. Un līdz ar to nebija īpašu šaubu, ka festivālu šogad apmeklēšu. Uz kādiem (lielākiem, nevis, piem., Studentu klubā notiekošiem) koncertiem es vispār esmu līdzšinējā dzīvē bijis?
- pāris reizes pamatskolas laikos biju uz "Roku pret pirātismu". Atceros, ka redzēju "Labvēlīgu tipu", bet tas arī viss.
- Modern Talking (1998.gada 11.jūnijā) - nezinu, vai jebkad atbrīvošos no kauna par to, ka apmeklēju šo pasākumu, labi ka tomēr neaizgāju arī uz Scooter
- Guano Apes (2000.gada 28.oktobrī Ķīpsalas hallē) - man pie Zasulauka stacijas nozaga maku ar biļeti, nācās pirkt otru
- Rīga 800 - spilgtākā atmiņa saistās ar Ģirtu, kurš mūs dzina tuvāk skatuvei, lai apskatītu Arni Medni visā viņa spožumā. Tajā pat - 2001.gada vasarā/rudenī bijām vēl pāris līdzīgos pasākumos. Ja nemaldos, 3 reizes redzēju "Labvēlīgo tipu", 2 - Prāta vētru, Arni Medni, A-Eiropu. Un vēl veselu kaudzi latviešu grupu, par ko man nedz tad, nedz tagad nebija intereses.
- 2001.gada 5. septembrī sākumā ar Ziņģi bijām Skonto stadionā uz "Back to school party", kur uzstājās Natural Born Hippies, Audiosmog un H-Blockx. Atmiņā palika vīrietis no Liepājas, kas, bļaģ, katru reizi raudot, izdzirdot H-Blockx dziesmu "Little Girl".
- Deep Purple (2002.gada 29.martā) - kādi veci perdeļi šie lai arī nebūtu, man patika
- Ar Lieni iepazinos 2002.gada Rīgas svētkos (2002.gada 6.jūlijā), no koncertiem gan neko prātīgu neatceros, bet atradu rakstu, kur teikts, ka tur uzstājās Prāta vētra, The Hobos, Credo un Tumsa
- Tajā pat vasarā 20.jūlijā Jomas ielas svētkos redzēju savus elkus Chumbawamba, kas uzstājās vienā kompānijā ar visādām sēnalām - Janu Kei, Ozolu u.t.t. Atpakaļ līdz Babītes stacijai gāju ar kājam, noberžot tulznas līdz asinīm.
- Bijām pat uz tādu sviestu kā "Dziesma manai paaudzei", kur apmeklētājiem izsniedza bezmaksas desu
- No jēdzīgākiem pasākumiem jāizceļ "Viktora Coja piemiņas koncerts", kur piedalījās Akvarium, Krematorij, Nogu svelo, Bi-2, Prāta vētra. (tur bija arī Ziņģis, bet man bija šausmīgi īsi šorti, koncerts notika 2002.gada 14.augustā)
- Tā pat gada 29.septembrī Ķīpsalas hallē notika PCTVL organizēts festivāls "Muca", kurā piedalījās "Piknik", "Tanci Minus", "Spļin", "Čaif" un pašmāju "Gravis". Jā, mēs ar Lieni bijām PCTVL organizētā koncertā.
- Mumij Troļ koncertā bijām 2002.(vai tomēr 2003.?) gada novembra beigās, Andreju vārda dienā.
- Džeku kompānijā, bijām uz "Massive Attack" Skonto stadionā 2003.gada 20.jūlijā - labs politiskas propogandas koncerts
- 2003.gada 31.augustā Mežaparka estrādē bija pasākums ar nosaukumu "Music Slam!", kur atkal redzēju Chumbawamba, tāpat tur uzstājās sviestizpildītāji Bosson no Zviedrijas un Fragma no fig viņu zina kurienes.
- Arī Bez Lienes, bet interesantā apmeklētāju sastāvā - ar manu tēti, Normundu un Andreju V. bijām uz Stanley Jordan koncertu Kongresu namā (2003.gada 30.novembris)
- 2004.gada 29.maijā Skonto hallē - Kraftwerk, mana tēta elki.
- 2005.gada 12.aprīlī bijām uz Emir Kusturica and The No Smoking Orchestra uzstāšanos, toreiz no DELFI dabūju brīvbiļeti.
- 2009.gada 29.septembrī bijām klubā La Rocca uz "Spļin" koncertu.
No darba izgāju par stundu agrāk kā parasti, lai paspētu izbraukt no Rīgas, pirms sāksies lielie Pozitīvie korķi. Tālab arī velosipēda vietā biju darbā ar mašīnu. Nedaudz laika gan sanāca pazaudēt, braucot aiz nesteidzīga 3.autobusa, kuru apdzīt bija neiespējami, jo pretī nāca diezgan intensīva auto plūsma. Līdz ar to mājās biju par 10 minūtēm vēlāk nekā iecerēts (pāris papildu minūtes aizkavējos arī darbā), super ātra ieskriešana dušā, pirmo pagadījušos drēbju iesviešana lielajā pārgājiena somā klāt pie telts un guļammaisa. Liene arī bija jau daudzmaz gatava. Straujiem soļiem gājām uz 25.trolejbusa pieturu, jo mums vēl bija pašu līdzekļiem jātiek uz centru, kur aptuveni 16:30 bija jāsatiek S.M. Izrādījās, ka nedz man, nedz Lienei nebija sīknaudas, tālab vēl ieskrēju stūra veikalā izmainīt 20nieku, pie reizes paņemot saldējumu un Fantu. Steigā Fantas bundžu gan aizmirsu veikalā, bet tā kā uzreiz nāca trolejbuss, laika aizskriet tai pakaļ vairs nebija.
Visur principā paspējām laikā, satikām festivāla ceļabiedrus, kuru automašīnā arī bija paredzēts doties šajā svētceļojumā, un jau varējām sākt baudīt ne pārāk steidzīgo satiksmi, izbraucot no Rīgas. Tālāk no pilsētas situācija uz ceļa kopumā bija normāla. Sergejam gan reizēm nācās demonstrēt Šūmahera cienīgus manevrus, bet par laimi - tagadējā, nevis 90to gadu Šūmahera, cienīgus. Jau Salacgrīvā izrādījās, ka biju mazliet šo to nesapratis, pērkot biļetes - proti, mums uz diviem bija tikai viena teltsvieta, jo ar šo terminu biju sapratis "vieta teltij", nevis "atļauja cilvēkam uzturēties telšu pilsētiņā". Tāpēc, kamēr pārējie devās meklēt vietu, kur celt mūsu pagaidu mītnes, man nācās stāvēt rindā pie treilera, lai iegādātos vēl vienu papildu telts biļeti. Vēlāk gan izrādījās, ka mūsu teltis tāpat tika uzceltas ārpus pilsētiņas robežām un es būtu varējis mierīgi iztikt, nekādu biļeti nepērkot. Kad visu bijām sagatavojuši, atstājām teltīs somas un devāmies beidzot skatīt, ko mums piedāvāja šis festivāls.
Pirmā grupa, ko redzējām, bija The Gin Riots. Grupa spēlēja pietiekoši enerģisku un dzīvu rokmūziku, vienlaikus tomēr neradot klausītājam šaubas par to, ka viņi ir viens no tā sauktajiem "beer bands" stila ansambļiem - proti, grupa, kuras atalgojums par uzstāšanos normālos apstākļos sastāv no ceļa izdevumu apmaksas un alus grupas dalībniekiem. Nav šādas grupas sliktas, bet nekādas spilgtās atmiņas tādas parasti nerada. Tā kā bijām pamatīgi izbadējušies, abi ar Lieni "Gin Riots" uzstāšanās laikā devāmies uz pavisam tuvu esošo ēstuvju pilsētiņu, kur ieturējāmies ar "Vairāk saules" piedāvātajiem ēdieniem, kas man personīgi mazāk atgādināja "Vairāk saules", bet vairāk - korejiešu ēstuvi netālu no kādreizējā DELFI biroja Birznieka-Upīša ielā.
Nākamā grupa, ko gājām skatīt, bija "The Climbers" - pirmie mūziķi festivālā, kas uzstājās uz tā lielākās, TELE2 vārdā nosauktās skatuves. Kā atklājās vēlāk, šajā festivālā piedalījās vesela virkne grupu, ar kurām "The Climbers" saistīja kopīgi dalībnieki, līdz ar to visu šo grupu koncertos ierasta parādība bija citu ansambļu mūziķu iznākšana uz skatuves. No visām šīm "The Climbers" stila grupām pirmā redzētā man patika vismazāk. Iespējams, ka grupas spēlētā mūzika pat nebija slikta, bet tai katastrofāli pietrūka dzīvīguma un vienīgais, kas man no koncerta tā īsti palika atmiņā, bija grupas līderis Tims, kas pirms vai katras dziesmas pavēstīja, kāds viesmākslinieks ar viņiem kopā spēlēs šajā skaņdarbā.
Pilnā apjomā šo koncertu nenoskatījāmies, jo gluži vienkārši nebija interesanti, tālab izlēmām doties uz Radio SWH skatuvi, uz kuras bija gaidāma Goran Gora and the Yrs uzstāšanās. Tas, ko līdz šim no Goras repertuāra biju dzirdējis, man patika, un šķita, ka varētu būt interesanti viņu redzēt koncertā. Laikam ne tikai mums tā šķita, jo pūlis ap skatuvi/telti bija savācies prāvs. Taču te mēs piedzīvojām diezgan smagu vilšanos. Iznācis uz skatuves, Gora pavēstīja, ka tā kā nākamajā dienā viņi spēlēs uz lielās (patiesībā - ne īsti lielās, drīzāk vidējās, proti - Cēsu alus vārdā sauktās) skatuves, tad šoreiz viņi mazliet paeksperimentēšot un mēģināšot "sajāt diskotēku". Un tā viņi sāka spēlēt tehno. Vai vismaz kaut ko tehno līdzīgu, jo manas zināšanas attiecīgajā mūzikas lauciņā ir pilnīgi nekādas. Es ticu, ka viņiem sanāca labi, bet klausīties to bija pāri maniem spēkiem. Ja ir viens mūzikas veids, kas man patiešām riebj, tad tā ir Esīša un Larokas stila mūzika, un tieši šādās noskaņās šajā vakarā spēlēja Gora un viņa ansamblis. Visu cieņu grupai par drosmi eksperimentēt, bet šie nav tādi eksperimenti, kuru rezultāti mani varētu interesēt. Tā sanāca, ka jau otro izpildītāju pēc kārtas mēs pametām visai ātri. Tā kā šajā laikā ne uz vienas no skatuvēm nenotika nekas tāds, kas mūs varētu interesēt (vācu dziedātāja Lady Daisey nešķita labs variants), uz neilgu laiciņu devāmies pie jūras - pārliecināties, ka ūdens bija patiešām silts kā piens, un dažas minūtes pasēdēt smiltīs.
Tad - atpakaļ pie TELE2 estrādes, kur 22:00 bija paredzams pirmās patiešām lielās šī festivāla grupas - Happy Mondays iznāciens. Cik biju šo grupu iepazinis filmā "24 Hour Party People" un nedaudz paklausoties tās dziesmas pirms festivāla, lielas cerības es uz šo grupu neliku. Jā, es zinu, ka tā ir leģendāra grupa, viena no Madchester kustības līderēm, "Hacienda" leģenda un tā tālāk. Bet man vairāk rūp tas, lai man patiktu grupas mūzika, nevis tās sociālpolitiskais statuss. Paskats grupai bija diezgan biedējošs - tās līderis Šons Raiders vairāk izskatījās pēc veča, kas Centrāltirgū piedāvā "spirt, vodka, sigareti" nekā pēc rokzvaigznes. Vispār tagadējās "Priecīgās pirmdienas" ir diezgan maz saistītas ar to grupu, kuru Anglijā (un ne tikai) ļoti mīlēja pirms 15-20 gadiem. Grupa vairākas reizes laika gaitā izjuka, un tagad tās sastāvā nav pat otra no brāļiem Raideriem - ir tikai Šons un koncertā galvenā persona grupā bija kāda melnādaina sieviete, par kuru man nekādi neizdevās saprast - vai viņa vispār ir jebkur minēta kā oficiāla grupas dalībniece vai nav, vismaz nevienā reklāmas fotogrāfijā es viņu neredzēju. Labākās dziesmas grupa atstāja "encore" daļai un patiesībā tikai ar "Step on" (you`re twistin` my melon man) grupa mani tā īsti pamodināja. Interesants, protams, bija kontrasts, starp sievieti, kura gorījās un locījās visdažādākajos veidos, un Raideru, kurš savā ādas jakā tikai staigāja pa skatuvi, turot vienu roku pie auss, tā, ka izskatījās, ka viņš visu laiku runātu pa mobilo telefonu. Bet patiesībā man grupas uzstāšanās patika tīri labi - ne par kādu sajūsmu es nerunāšu, bet tā bija pietiekami klausāma un profesionāla.
Tad nāca kārta pašmāju Astro`n`out. Lienes un manās acīs šis bija piektdienas vakara labākais koncerts, kamēr S.M par to neko diži labu neteica. Jā, arī es varu piekrist, ka Māra un Co. koncertu nospēlēja diezgan akadēmiski - bez kaut kā pārsteidzoša, negaidīta. Taču es šo grupu dzīvajā līdz šim skatījis nebiju, tālab negaidīju arī nekādus pārsteigumus. Publikai kopumā, manuprāt, patika. Tāds vienkāršs, skaists koncerts, kas piektdienas vakarā pēc nomācošas darbadienas un lielas tveices bija īsti laikā. Izskanēja visas zināmākās dziesmas, kas laikam arī bija pilnīgi attaisnoti - šādos festivālos tomēr ierastāks ir redzēt "general public", kurai īpašas intereses par reti spēlētām un "alternatīvām" dziesmām tāpat nav. Jā, individuālā koncertā šāds repertuārs varētu būt saucams par prognozējamu un neaizraujošu, bet "Positivus" ietvaros - man ļoti patika.
Vakara noslēgumā atlika vairs tikai viena grupa - Unkle. Pirms šī koncerta biju sevišķi skeptisks - grupas apzīmējums "alternatīvā deju mūzika" man nemaz nepatika. Un arī noklausītie grupas dziesmu fragmenti nelika domāt, ka šis būs man radīts koncerts. Jāpiezīmē, ka lai arī festivāla programmā bija rakstīts, ka šī grupa ir superduper aktuāla, patiesībā tās ziedu periods laikam bija deviņdesmito gadu beigās un divtūkstošo sākumā, kad grupas debijas albums Lielbritānijas čārtos sasniedza ceturto vietu, bet singls "Rabbit in your headlights" ar Tom Jorka līdzdalību uzrāpās līdz 8.vietai singlu parādē. Tikām pēdējos gados grupas panākumi bijuši daudz pieticīgāki un aktuālais albums britu topā vispār neiekļuva. Taču grupas uzstāšanās mani patīkami pārsteidza - kaut vai ar to vien, ka man koncerta laikā tā arī īsti neizdevās saprast, kas tieši ir Unkle. Kad ieradāmies koncerta norises vietā (nedaudz pēc tā sākuma), šķita, ka Unkle patiešām spēlē alternatīvu deju mūziku. Bet vēlāk bija arvien grūtāk saprast, kas tieši ir šī grupa - deju mūzikas ansamblis, triphopa grupa, klasiski rokeri, ambient pārstāvji vai vēl kas cits. Daudzveidīga - tas būtu īstais vārds. Izlēkājāmies, izārdījāmies, labi pavadījām laiku. Vakara nagla? Tik kategorisks es nebūšu, manuprāt, piektdienas vakarā tādas īstas naglas nemaz nebija, tomēr festivāla otrās dienas sastāvs bija vienkārši nesalīdzināmi spēcīgāks.
No grupām, kuras piektdien neredzējām, man lielākā interese būtu redzēt "Mona de bo" un "Triānas parku", bet gan vienus, gan otrus, ja vien būs vēlēšanās, gan jau varēšu redzēt arī Rīgā.
Pēc pēdējā koncerta negājām vis uz Red Bull skatuvi, jo kā jau minēts, elektroniskā deju mūzika nav tāda, kas man diži patiktu, bet gan meklēt ko ēdamu. Patiesībā es izsalcis nebiju, taču S. un M. nebija vispār ēduši, tālab nācās vien kaut ko iekšā iekapāt. Tiesa, Lienes paņemtais šašliks (1 uz diviem) par labu atzīts netika - kaut kāds bezgaršīgs un pārāk cīpslains, bet noskaņojumu tas neizbojāja. Paēduši devāmies uz teltīm. Lai arī pa nakti cilvēki mums apkārt pamatīgi trokšņoja, izgulējos labi, vienīgi nakts sākumā kaut kā bija pavēss (neticami, bet fakts - šī bija tiešām diezgan vēsa nakts), kamēr no rīta mūs no telts izdzina laukā karstuma vilnis. Un ar to sākās Positivus 2.diena.