Niks
Ar Niku bijām draugi teju no pirmās skolas dienas. Kopā ar viņu darīju visdažādākās muļķības, sen vairs nezinu, cik daudzās no tām biju iniciators, cik daudzās - tikai sekotājs. No otrās klases (jo pirmajā negājām) līdz pat sestajai-septītajai Niks bija mans labākais draugs, cilvēks, kas pie manis mājās bija sastopams gandrīz tikpat bieži kā es pats. Kādu laiku mūsu "kroņa" numurs bija ietērpties kaut kādās frīkainās lupatās, ko nu varēja atrast manu vecāku krājumā un klīst pa ielām uzmākties cilvēkiem. Kāda tam apakšā bija doma - ne mazākās idejas. Niks dzīvoja tolaik manās acīs glaunās 12 stāvu mājā, viņam mājās bija videomagnetofons laikos, kad es par kaut ko tādu pat nevarēju sapņot.
Tajos laikos, kad man par mūziku bija pavisam nospļauties, Niks mani iepazīstināja ar savu mīļāko grupu, par kuru es vēlāk fanoju līdz pat kādai 10.-11.klasei. Kādu grupu? "Queen". Ja nu kas - deviņu-desmit gadu vecumā fanot par Queen, tas tomēr ir kaut kāds krutuma apliecinājums, kā teikt - Fredijs Merkūrijs nav Džastins Bībers.
Kad ceturtajā klasē manī pamodās dramaturga talants... ok, tas bija joks... kad velns viņu zina, kāpēc es sāku rakstīt leļļu lugas, kuras tika iestudētas dažādos klases pasākumos, Niks bija mans galvenais sabiedrotais to īstenošanā. Ja godīgi, man nav ne mazākās sajēgas, kāds bija manu "eposu" saturs, zinu vienīgi to, ka tie tika spēlēti ar mīkstajām rotaļlietām. Tolaik tās vēl nebija super pieejamas, un es noteikti apskaudu Sīci, kuram bija viņa lācis Alberts no Gummi bears pasaules. Manā paša krājumā bija (tādas lietas atceros diezgan labi) dzeltens suns Kāravs (tā sauca arī īsto mūsu suni), ko biju saņēmis dāvanā kristībās, mātes taisīts biedējoša paskata dzīvnieks ar skaidu iekšām dēvēts par Apalīti, un vēlāk - zaļš suns ar saulesbrillēm Bobs. (nedaudz aizbraucu offtopic`ā)
Ar Niku kopā veicu lielu daudzumu velo izbraucienu visādos ne pārāk tālos virzienos. Pašam Nikam gan diezgan ilgi sava velosipēda nebija, bet man nez kādēļ allaž bija vairāk nekā viens velosipēds, līdz ar to viņam savs ritenis nemaz nebija nepieciešams. Kaut kad Nikam tomēr vecāki nopirka personīgo saliekamo riteni, un tad braukāšana varēja iet vēl labāk vaļā. Viena no braukāšanas reizēm man beidzās ar lauztu roku - kad nolidoju no velosipēda, braucot pa zāli lejā no Dzegužkalna.
Ja vasarā braukājām ar riteņiem, tad ziemās (kuras man patiešām šķiet, ka manā bērnībā bija garākas un sniegainākas) daudz laika kopā pavadījām, šļūcot lejā no kalna. Aiz Nika mājas atradās kalniņš, kas tolaik man šķita diezgan liels (tagad es to droši vien pat nespētu atrast, patiešām precīzi neatceros vietu), pie kura atradās kaut kāds veikals, no kura krājumiem bija pieejamas plastmasas kastes, uz kurām braukt lejā no kalna. Gandrīz katru vakaru pēc skolas uz pāris stundām pazudām uz kalniņa, par ko reizēm laikam normāli norāvos no vecākiem, jo jāņem vērā, ka mūsu skolā tolaik mācības līdz 6.klasei ieskaitot notika vakara maiņā (jo skolā nepietika telpu, lai visi tur varētu uzturēties vienlaicīgi) - sākās mācības trijos un beidzās astoņos. Līdz ar to mājās es parasti ierados vēlu un totāli slapjš. Reizēm droši vien izmantojām arī ragavas, taču īstā šļūkšana no kalniņa man patiešām asociējas ar plastmasas kastēm.
Patiesībā arī ziemā reizēm braucām ar riteņiem - it īpaši forši bija slīdēt pa apledojušiem dīķiem un grāvjiem/upītēm. Tolaik, protams, mums ne prātā nenāca tas, ka ledus varētu būt nepietiekami stiprs, jo kas gan par to domā šādā vecumā.
Kopā ar Niku katru vasaru regulāri devāmies uz Saulkrastiem apciemot vēl vienu mūsu skolasbiedru Bubļiku, normāli tur katru reizi palikām uz vairākām dienām. Tagad es, protams, rēķinos ar to, ka Bubļika radi varētu nepavisam nebijuši sajūsmā par to, ka pie viņa tik bieži uzturējāmies un bijām liekas barojamas mutes (lai gan kaut kādu paiku vecāki mums parasti līdzi deva), bet vasaras, ko kopā pavadījām Saulkrastos, man saistās ar brīnišķīgām atmiņām. Tur tika smēķētas pirmās cigaretes (es gan nesmēķēju, bet tas jau ir cits stāsts), tur tika nopirkts pirmais (un manā gadījumā, par citiem nepateikšu, arī pēdējais pornožurnāls - "Laterna").
Droši vien es nebūtu spējis iztēloties, ka mūsu draudzībai reiz pienāks gals, bet tas pienāca. Tā bija lemts notikt, ka pamazām atklājās mūsu raksturu atšķirības, un kamēr es kļuvu par vienu no klases sausiņiem un datoru dīvainīšiem, Niks kļuva arvien stilīgāks (un vismaz mūsu skolā stilīgums bieži gāja komplektā ar dramatisku atzīmju pasliktināšanos, alkohola lietošanu u.t.t.), un līdz ar to, kad pēc 9.klases Niks no ĀĢ aizgāja, es par to nejutu sevišķu nožēlu, jo mūsu draudzība bija jau sen galā.
Ģimnāzijas gados vēl reizēm (bet reti) Niku satiku, bet pēc skolas beigām viņu esmu varbūt vēl kādu 1-2 reizes redzējis, ne vairāk.
P.S. Šis raksts aizsāk sēriju "mani klasesbiedri", kurai iedvesmu smēlos no MA plāna veidot cilvēku portretus.