Kazhes pierakstu burtnīca

Piektdienas rītā, braucot ar velosipēdu no Helsinkiem uz Espoo, viņam radās doma, ka sestdien vajadzētu aizbraukt uz Lahti. Ērtības labad sauksim viņu par Rūdolfu. Iespējams, pasē viņu dēvē kā citādi, bet kālab, lai mēs kādam skatītos pasē? Ieskatījies kartē, viņš secināja, ka attālums starp šīm divām pilsētām ir nedaudz lielāks par 100 kilometriem, kam vajadzētu būt paveicamam bez sevišķām problēmām. Jā, viņš varētu iedomāties, ka viņa par 100 eiro nopirktais lietotais divritenis bija visai čābīgas kvalitātes un ka viņš pats vēl ne reizes šogad nebija nobraucis vairāk kā 40 kilometrus dienā. Mazliet par to padomājis, viņš izlēma - problēmu nebūs! Caur Couchsurfing viņš pieteicās uz naktsmājām pie pieciem dažādiem potenciāliem saimniekiem, un visai ātri viens vārdā Jukka-Pekka pateica: ok!
Sestdienas rītā nedaudz pēc septiņiem viņš izbrauca. Kartē viņš bija aptuveni apskatījies, pa kuriem ceļiem būs jābrauc (lai nebūtu jāizmanto autobānis, uz kura velosipēdisti atrasties droši vien nedrīkst), tāpēc izbraukšana no Helsinkiem problēmas neradīja. Visai operatīvi Rūdolfs tika uz ceļa numur 140, un sāka rullēt. Viņš bija atlasījis dažus slēpņus, ko apmeklēt pa ceļam, lai braucamais posms būtu sadalīts mazākās iedaļās, jo īstenībā tieši kastes meklēt viņam šoreiz īpaši negribējās. Pirmais bija pie kāda tilta drupām, kur gan Rūdolfs slēpni neatrada, bet tas viņu neapbēdināja, viņš tikai nobildēja (briesmīgā kvalitātē) tiltu, un devās tālāk.
Tā viņš brauca, vidēji ik pēc katriem 10 kilometriem bija kāds slēpnis, ne pie visiem Rūdolfs vispār piestāja, bet dažus tomēr atrada. Bija nobraukts aptuveni pusceļš, kad viņš ievēroja, ka ir "pasējis" savu velosaslēgu. Normāli viņš to turēja piekabinātu pie velosomas uz krūtīm, bet droši vien viņš to bija aizmirsis uzlikt vietā pēc tilta slēpņa. Tā kā viņš bija jau vairāk kā 20 kilometru attālumā no tilta, atpakaļ braukt negribējās, tāpēc viņš pieņēma, ka gan jau Lahti viņš iztiks bez saslēga, bet nākamajā dienā, kad brauks atpakaļ, viņš varēs to paņemt. Jo kuram gan Somijā vajadzētu velosaslēgu bez atslēgas, turklāt vēl tādu, kas atstāts nomaļā vietā 20 metru attālumā no šosejas, vietā, kur tikai aptuveni reizi nedēļā piestāj kāds slēpņotājs, bet kur normāliem cilvēkiem nav nekā tāda, ko darīt?
Nomierinājis sevi, ka Somijā tāpat neviens riteņus nezog un ka arī saslēgam nekas nenotiks, Rūdolfs brauca vien tālāk, līdz viņš nonāca Mäntsälä. Pati pilsēta nav ne ar ko īpaši ievērojama, ja vien ar to, ka tajā dzimis viens grupas "Lordi" dalībnieks. Toties tā ir vienīgā puslīdz normāla izmēra pilsēta, kas atrodas tieši pie ceļa numur 140, un kurā bija iespējams apmeklēt kādu veikalu. Rūdolfs šādu iespēju izmantoja, un nopirka veikalā garo baltmaizi un apelsīnu sulu. Viņš vienmēr, kad devās garākos velobraucienos, dzēra apelsīnu sulu, jo tā allaž labi palīdzēja atjaunot spēkus. Šoreiz gan sula gadījās pašķidra, taču no enerģijas viedokļa tā nenoliedzami bija ievērojami pārāka par minerālūdeni, kas būtu Rūdolfa otrā izvēle.
Pamazām braukt kļuva arvien grūtāk, kājas vairs nebija tik svaigas, un arī ceļš kļuva ar vien bagātāks ar "augšā-lejā" posmiem. Lejā, protams, nevienam nekādas raizes nesagādā, bet ar augšā ir drusku sliktāk. Rūdolfam gan joprojām izdevās braukt ar pietiekami adekvātu ātrumu, taču arvien vairāk viņu pārņēma šādās situācijās tipiskais jautājums: Kāpēc man to vispār vajadzēja uzsākt?
Beidzot nedaudz pēc pulksten vieniem viņš ieraudzīja Lahti pilsētas zīmi, un varēja uzgavilēt. Protams, tas vēl nebija centrs, bet tālu vairs nebija. Rezultātā sanāca, ka ceļā Helsinki-Lahti Rūdolfs bija pavadījis aptuveni sešarpus stundas. Domājot par lielāko plānu - 200 kilometriem dienā (ko bija paredzēts īstenot kādā no nākamajām nedēļas nogalēm), varēja secināt, ka pietiekami agri izbraucot, tas būtu iespējams. Vai tas būtu prātīgi darīts, un cik ļoti iztukšots pēc šāda brauciena Rūdolfs būtu, tas būtu jau cits jautājums.


Taču vēl pirms iebraukšanas Lahti centrā, Rūdolfs gribēja atrast vienu slēpni. Tas atradās kādā Pirmajam pasaules karam veltītā memoriālā pavisam blakus šosejai. Tā kā Rūdolfs pret šādiem memoriāliem parasti izturējās ar zināmu cieņu, savu velosipēdu viņš atstāja pie memoriāla vārtiem un gāja meklēt slēpni. Tiesa, apraksts bija somiski, un neko atrast neizdevās. Toties pāris minūtes vēlāk Rūdolfs ieraudzīja kādu visai tipisku labi neskūtu bomža paskata alkoholiķi vai alkoholiķa paskata bomzi dodamies projām ar Rūdolfa divriteni. Rūdolfam par laimi - ritenis tika stumts, nevis ar to brauca. Lai gan no otras puses - minētais bomzis izskatījās pēc tāda tipāža, kuru Rūdolfs noķertu arī braucošā veidā. Tā Rūdolfs pieskrēja vecim klāt un skaidrā latviešu valodā iesaucās:
- Hei, atdod manu velosipēdu!
Vecis kaut ko atbildēja somiski, un Rūdolfs, nebūdams apveltīts ar kaut minimālām vietējās valodas zināšanām telepātiski uztvēra veča teikto: "Vai tu vari pierādīt, ka tas ir tavs ritenis? Varbūt zini tā rāmja numuru?" Lai arī Rūdolfam naudasmakā bija kvīts par riteņa iegādi, viņam nešķita prātīgi iesaistīties garākās diskusijās ar cilvēku, kas nupat bez jebkādām ceremonijām bija nočiepis viņa riteni, tāpēc viņš latviski pateica, ka viņš ne vārda soma teiktā nesaprot un parāva riteni ar rokām. Vecis nospļāvās un riteni atlaida. Tā Rūdolfs atguva savu velosipēdu, un varēja turpināt ceļu. Vismaz vienu mācību viņš bija guvis - arī Somijā nepieķēdētu velosipēdu atstāt nav droši.
Vairs ar slēpņošanu neaizraujoties, Rūdolfs aizminās līdz centram, kur izlēma sazināties ar Jukku-Pekku, pie kura dzīvoklī Rūdolfs bija sarunājis palikt gaidāmo nakti. Jukka-Pekka pieteicās ierasties centrā, lai parādītu Rūdolfam, kā nokļūt viņa dzīvoklī. Tā kā bija drusku jāuzgaida, Rūdolfs nosēdās uz soliņa netālu no pieminekļa alnim (šķiet, šādi pieminekļi Ziemeļvalstīs ir populāri) un drusku palasīja kādu grāmatu, kur parādās Air Chrysalis.
Jukka-Pekka arī atbrauca ar riteni, pēc kādām 30 minūtēm. Normāls ļoti neliela auguma soms, students, pavadījis gadu Austrālijā, kur nodarbojies ar augļu vākšanu un stopošanu. Viņš parādīja Rūdolfam Lahti pilsētas centrālos apskates objektus (kuru nav sevišķi daudz), kopā viņi piekrastē iedzēra tēju/kafiju, un tad katrs devās savās darīšanās. Jukka-Pekka - nodarboties ar mantu krāmēšanu savu vecāku mājā, bet Rūdolfs - patstāvīgi apskatīt Lahti. Tā kā Rūdolfs bija bez velosaslēga, Jukka-Pekka viņam iedeva savējo, kas bija svētīgi, jo soms latvietim pastāstīja, ka somam esot divu gadu laikā nozagti trīs velosipēdi. Un tas pat pēc Latvijas standartiem nav maz.
Lahti vienīgais patiešām ievērojamais apskates objekts ir tramplīnlēkšanas parks, no kura tiešraides Rūdolfs savulaik bija skatījies, dienās, kad Janne Ahonens, Martins Šmits un Adams Mališs cīnījās par augstākajām vietām šajā sporta veidā. Tāpat Lahti var apskatīt visai gleznaino Vesijärvi ezera piekrasti un kādu visai amizantu pieminekli, kas izskatās, ka varētu būt importēts no Padomju Savienības, taču patiesībā tas veltīts Somijas pilsoņu kara upuriem. Katrā ziņā - izskatās tas visai dīvaini.

Visādi citādi - daudz apskates objektu šajā pilsētā Rūdolfam atrast neizdevās, kas varētu būt saistīts ar pilsētas visai īso vēsturi - pilsētas tiesības tā ieguva tikai 1905.gadā, un vispār tās izaugsme lielā mērā ir Riihimäki-Sanktpēterburgas dzelzceļa līnijas nopelns. Taču pilsēta kā tāda ir jauka, zaļa, klintīm un ūdeņiem bagāta. Ne tāda vieta, kur Rūdolfs gribētu doties nedēļu ilgā ekskursijā, bet pilnīgi normāls mērķis vienas dienas velobraucienam.
Vēl mazliet pasēdējis parkā un palasījis tālāk grāmatu par "maza" un "dohta", Rūdolfs devās uz Jukkas-Pekkas dzīvokli. Vakars tika pavadīts, ēdot picu un stāstot vienam otram dažādus atgadījumus no ceļošanas pieredzes, un tā ap vienpadsmitiem gaisma tika izslēgta, un varēja iet gulēt.
Dienas bilance:
- nobraukti aptuveni 120 kilometri
- vienu reizi nozagts un atgūts velosipēds
- atrasti 7 slēpņi
- nozaudēts velo saslēgs
- iepazīts 1 interesants cilvēks.
Un Rūdolfs nemaz nenojauta, kādas drāma viņu sagaidīs atceļā uz Helsinkiem. Bet par to - citu reizi :)