Kazhes pierakstu burtnīca

Šodien bija burvīgs rīts, kas sākās 5:30 ar modinātāja zvanu (patiesībā - 3 modinātāju zvaniem). Viss apkārt piesnidzis, ilgi tīrījām mašīnu, lai varētu braukt. Slokas ielā īsta slidotava, domāju jau, vai vispār varēsim kaut kur ātrāk par 40-50 pabraukt. Tomēr D-pils šoseja bija tīri ok un pamazām "ieskrējāmies". Prikolīgākais, ka kādus 20 kilometrus aiz Rīgas robežas sniega vairs nebija (tikām mums pie mājas vismaz 10cm bija gan). Satiksme, protams, nekāda lielā nebija. Pirms doties uz Madonu, iebraucām Bērzaunē "īpašumā", lai sataisītu tam kādus foto. Izrādījās, ka mērnieks nebija melojis - stigas tur patiešām ir izcirstas un ziemā (Bērzaunē atkal vismaz 1 centimers sniega bija) viss izskatās visnotaļ glīti. Tad uz Zemesgrāmatu, gribam iesniegt doķus. Vispirms 10 minūtes nākas nogaidīt, jo darbinieces savā starpā pļāpā un klientus nepieņemt. Tad mūs beidzot ielaiž. Pretī sieviete pusmūža gados, izteikti nelaipna. Paziņo - bet jums tak robežu plāns tikai nupat izgatavots, un jums nekāda lēmuma no Zemes dienesta nav, ejiet prom. Mēs jautājam - kāda lēmuma, mums visi papīri Zemes dienestā jau bijuši, viss, ko šie atdeva, te ir? Tā saka: nu, protams, jums Zemes dienests robežu plānus apstiprināja, bet galīgo lēmumu jūs taču neesat pieteikušies saņemt. Kādu vēl galīgo lēmumu? "Ejiet uz Zemes dienestu, tā ir cita iestāde, mēs jau par to neko nezinām" (Zemes dienests atrodas tajā pašā ēkā blakus durvīs). Liene mēģina vēl strīdēties, ka mums ir visādi lēmumi no pagastiem, bet tiek diezgan izteikti atšūta, es jau eju prom. Ejam uz Zemes dienestu - tur pretī atkal pusmūža sieviete, mazliet nelaipnāka par iepriekšējo. No kategorijas: ko jums vajag, ejiet prom.
Liene skaidro, kāda mums situācija. Izrādās - patiešām mums vajadzīgs galīgais lēmums par robežām no Zemes dienesta (kāpēc viņi tādu iepriekš mums nevarēja sagatavot vai vismaz painformēt, ka tāds būs nepieciešams, protams, nav skaidrs). Nepieciešamais laiks tā sagatavošanai - 1,5 mēneši, turklāt viņi esot šausmīgi aizņemti (lai gan nekas, protams, par to neliecina). Liene skaidro, ka mums no Rīgas grūti izbraukāt un vai nevar kaut kādas lietas veikt pa pastu. Pretī blieziens: visiem jābraukā, kāda mums starpība, ja nevarat, nevajag šādas lietas uzņemties. Tad Liene jautā, vai mēs nevaram sarunāt tā, ka mums viņi to lēmumu sagatavo un tad aiznes uz Zemesgrāmatu, kur mēs jau šodien varētu iesniegt pārējos dokumentus. Atbilde: "Nav mums laika jums neko uz Zemesgrāmatu nest. Nav mūsu darīšana. Tā ir cita iestāde." Tad es mazliet sapsihojos: "Jā, 3 metri pa gaiteni jāaiziet." Plus vēl mazliet izteicos, ko par šo procesu kopumā domāju. Paaugstinātā tonī, ievērojot to, ka tā darbiniece jau arī ne pusbalsī runāja. Šī pavisam iekaisa, teica, ka ja es nekas neesot, varot iziet arī laukā un nomierināties, ka viņiem viss tas jāpiecieš utt. Liene saka: viņš ir pilnvarotā persona. Šī pretī: tad ejiet jūs pati ārā! Vispār unikāli. Labi, es neturpinu, Liene mēģina atsākt konstruktīvu sarunu. Es staigāju pa gaiteni un iekšēji lamājos. Protams, neko ar viņiem sarunāt nevar, pa pastu Latvijā neko nedara, nekas nav viņu darīšana. Ja šiem pajautā par to, kā kaut kas notiek Zemesgrāmatā, viņi, protams, neko nezin (iepriekš jau pierādījās, ka pa telefonu mums Zemesgrāmatā paziņoja, ka viņi nezinot Zemes dienesta darba laiku - droši vien uzrakstu pie durvīm neviens nekad redzējis nav).
Es arī mēģinu kara cirvi aprakt, atvainojos, ka nenoturējos. Šī pretī saka: jums ārstēties jāiet, ja šādā vecumā nervi netur. Tikai tāpēc, ka man nervi tur, nekas vairāk nesekoja. C`mon - es izkaru balto karogu un man iesit ar netīru pazoli pa seju!

Atceļā redzējām ceļa malā divas stirniņas.