Kazhes pierakstu burtnīca

Turpinājums. Skat.: 1.daļa, 2.daļa.

Par gadiem man kaut kas tagad ir pilnīgi sajucis, bet laikam sanāca tā, ka Ziņģim savs velosipēds parādījās kaut kad vienpadsmitās klases laikā un tuvāk mācību gada sākumam pie saviem velosipēdiem tika arī N.R. un Buu. Mēs – vecie velobraucēji – Ziņģis, Sīcis, es – uz šiem jaunajiem veloentuziastiem raudzījāmies ar zināmu skepsi, ka viņiem velosipēdi nopirkti tikai izrādīšanās pēc, ka par intensīviem velo braucējiem viņi nekļūs. Laiks parādīja, ka attiecībā uz Bū sava tiesa tur bija, bet par N.R. to gan nevar teikt, jo – un tas man ir jāatzīst – vairākus pēdējos gadus viņš gadā nobrauc ievērojami vairāk kilometru nekā es.

Velobraukšanas kompānijā līdz ar to pamazām notika pārmaiņas – Uldis I. vairs ar mums tik bieži kopā nebrauca, viņam bija parādījusies personīgā dzīve, bet par jauno velo sastāvu kļuva kompānija: N.R. (laba violetas krāsas Trek velosipēda īpašnieks), Bū (viņa Rockmachine Outpost bija pilnīgi pieņemams), Ziņģis (Rockmachine Manhattan viņam nokalpoja ilgus gadus), Scs (“nekad nepirkšu moderno riteni!” - tāds bija viņa sauklis) un es (“Jaguar” - tā ir laba velosipēdu ražotāju firma) – tāds pats sastāvs, kādā pavadījām kopā lielāko daļu laika arī bez velo braukšanas. Ar Uldi I. vēl atceros, ka vienreiz tiku braucis kopā ar Vērpi apciemot tā vectēvu kaut kur Jaundubultos (vai tas bija 10. vai 11.klasē – tagad vairs nezinu).

No šīs pirmās jaunā sastāva vasaras braucieniem visspilgtāk atmiņa man palikuši divi – pirmais braucens uz Saulkrastiem un mans un Bubļika varoņeposs – brauciens uz Madonas rajonu.
Sāksim ar pirmo, kas bija pēdējais mans fiziskās pārbaudes fiasko. Tolaik mēs vispār bieži braukājām uz Saulkrastiem pie Bū, bet parasti – ar vilcienu. Taču tajā reizē mēs braucām ar riteņiem. Dalībnieku sastāvs bija diezgan neparasts – es, Scs un Agnija (viena no tā sauktajām “Skļifovska vāverēm”). Īsi sakot brauciena pamata specifika bija tāda, ka es atkal “nolūzu” un man brauciens prasīja stipri daudz laika. Taču pamata triks, ja pareizi atceros, bija tajā, ka arī pārējie divi brauca ar pamatīgu atstatumu – Scs nesās kā vēja spārniem, Agnija kaut kur pa vidu, un es atpaliku daudzus kilometrus un droši vien ceļa mērķi sasniedzu par kādu stundu vēlāk. Būdams visilggadīgākais velo braucējs no trijiem, es droši vien jutos totāli pazemots (labi, ka savu tās dienas emocionālo stāvokli īpaši vairs neatceros). Tikām atceļā Scs laikam atkal aiznesās (viņš kaut kur steidzās), bet vismaz es tik nežēlīgi nenolūzu (lai gan jāsaka, ka atšķirībā no turpceļa, kurā izjustais nogurums man joprojām labi palicis atmiņā, atceļu es neatceros – zinu tikai to, ka ar vilcienu atpakaļ nebraucu).


Tomēr vasaras pēc 11.klases galvenais brauciens bija tas, ko mēs ar Bū veicām kaut kad tuvāk vasaras beigām. Stāsts tam visam apakšā bija stipri muļķīgs un vairāk vai mazāk bezjēdzīgs. Īsi sakot – bija mums radies tāds prikols, ka mēs varētu apciemot viņu “laukos” visas “Skļifovska vāveres”. Mēs bijām jau pabijuši kaut kur aiz Lapmežciema pie Danas (kuras mātei Bū mēģināja pārdot kaut kādus plastmasas traukus, ar kuriem tolaik bija aizrāvies), un numurs divi sarakstā bija Agnija, kurai bija lauki Aronas pagastā (netālu no Madonas).

Protams, Agnija par mūsu gaidāmo ierašanos informēta nebija (un priecīga – vēl jo mazāk), bet es vienmēr esmu bijis traku iniciatīvu atbalstītājs (Bū kaut ko tik absurdu, domāju, bez manis uzsācis nebūtu). Tātad – mēs braucām pa šoseju uz Madonu. Jau kaut kur pie Rīgas robežas Bubļiks skaisti nolidoja no velosipēda un pārsita celi, kas pēc tam viņam ilgstoši asiņoja (Bū vispār tolaik salīdzinoši bieži iekļuva dažādās velo avārijās), bet mūsu braukšanas tempu tas nekādi neietekmēja. Pie Bērzukroga mēs iekļuvām pamatīgākajā lietusgāzē, es uzrādīju personīgo rekordu ūdens patēriņā – divos piegājienos izdzēru 3,5 litrus minerālūdens, un ap pulksten sešiem pēcpusdienā mēs bijām sasnieguši savu ceļa mērķi, veikuši aptuveni 160 kilometrus – mans rekords uz to laiku, Bubļika visu laiku rekords. Dīvainākais bija tas, ka mēs pat nebijām nereāli pārguruši. Par sevi es tolaik jau biju puslīdz drošs, ka man vajadzētu varēt ar šādu distanci galā tikt, jo biju ļoti daudz iepriekš braukājis, bet arī Bū bija līmenī pateicoties tam, ka katru dienu vasarā viņš ar velosipēdu brauca uz Mārupi, kur piedalījās savas māsas mājas celtniecībā.


Kā jau minēju, Agnijas pārsteigums mūs ieraugot, nebija īsti pozitīvs, bet tas nekas. Kopumā mēs tur sabijām līdz aiznākamās dienas rītam, kad uzsākām atceļu. Savā ziņā es brīnos, cik labi mēs tajā trešajā dienā atkal mināmies – jo dienā pa vidu mēs ar pamatīgām pūlēm bijām varējuši aizbraukt līdz kaut kādam tuvējam ciematam, kopā tad nobraucām maksimums divdesmit kilometrus, bet bija ļoti smagi. Tikām atceļš atkal gāja pietiekami raiti. Tiesa, man kaut kā šis brauciens bija pietiekami piegriezies un es Bū pierunāju Siguldā iekāpt Rīgas vilcienā. Tas pat nebija noguruma dēļ vai baidoties, ka atkārtosies iepriekšējā mana Siguldas brauciena scenārijs – laiks bija ap dienas vidu, pat lēnām ripinoties mēs bez problēmām tiktu uz Rīgu. Bet lieta ir tāda, ka braucieni pa šoseju tomēr nav sevišķi laba izklaide un pēc ilgāka laika tie kļūst stipri apnicīgi un Pleskavas šoseja vispār nav fenomenāli saistoša.

Vispār šīs divas vasaras – pēc 11. un pēc 12.klases bija visintensīvākās velobraukšanas laiks. Uz Saulkrastiem vien tiku braucis ne mazāk kā piecas reizes. Vismaz vienu reizi – vienatnē. Bet šis vienatnes brauciens, protams, nebija pats atmiņā paliekošākais (vienīgais, ar ko tas bija zīmīgs, ka ievēroju savu vēlāk ļoti iecienīto stratēģiju – bez vajadzības neapstāties, braukt, kamēr ir spēki).

Par interesantākajiem Saulkrastu braucieniem: viens no tādiem neapšaubāmi bija tas, kurā Scs pazaudēja savu somu ar kompaktdiskiem. Vairs neatceros, kā toreiz bijām uz Saulkrastiem aizbraukuši (proti, vai tas bija kāds no ievērojamajiem braucieniem vai nē), bet situācija bija tāda: mēs braucām trijatā – Scs, N.R. un es. Tā kā es biju manāmi apslimis, tika izlemts Lilastē iekāpt vilcienā un braukt uz Rīgu, ar veselību kā teikt nav ko riskēt. Izkāpām mēs no vilciena gan nevis Rīgā, bet kaut kur pierīgā (nezinu, kas mūs dīdīja tā darīt, laikam bijām izlēmuši, ka nedaudz pabraukāties tomēr par ļaunu nenāks). Taču gandrīz uzreiz attapāmies, ka Scs vilcienā atstājis savu somu, kurā līdzās viņa drēbēm bija vairāki legālie mūzikas kompaktdiski, kurus viņam nepavisam negribējās pazaudēt. No tā, starp citu var secināt, ka Saulkrastos bija bijis kāds “tusiņš”, tāpat vien jau diski līdzi nevienam nebija. Izteikšu pieņēmumu, ka tā varētu būt bijusi Scs 17. dzimšanas diena, tātad datums – ap 2000.gada 29.jūliju (lai gan tikpat iespējams, ka tas bija kāds cits pasākums). Kā lai arī nebūtu, mēģinājām vilcienu panākt. Scs bija tik ļoti aizsvilies domā, ka tas būtu iespējams, ka mēs ar N.R. viņam līdzi neturējām un viņš aizgāja mums garām kā viesulis. Mēs tikām braucām savā tempā un, sasnieguši Rīgu, uzzinājām, ka somu Scs atgūt izdevies nebija.

Otrs zīmīgākais brauciens uz Saulkrastiem bija mums ar Ziņģi divatā (droši vien – pēc 12.klases). Tā bija viena no retajām reizēm, kad vienā dienā veicām gan turp-, gan atpakaļ ceļu (kopā – ap 100 km). Turpceļā nekas vērā ņemams nenotika, viss labums sākās jau Saulkrastos. Tur mēs kopā ar Bū aizgājām uz mežu, bet Ziņģis bija nopircis vienu tumšo “Vanaga” alu plastmasas pudelē. Mēs ar Bū spriedelējām – kurš izrādīsies uzvarētājs – Ziņģis vai alus. Acīmredzami uzvarēja otrais, jo atpakaļ brauciens uz Rīgu man atmiņā ir palicis kā viens no spraigākajiem piedzīvojumiem manā velobraukšanas pieredzē. Kāpēc? Tāpēc ka Ziņģis bija pamatīgā pālī un nevarēja nobraukt taisni, regulāri izbraucot šosejas vidū. Vienā no situācijām es pat ievēroju, ka viņš brauc aizvērtām acīm – atpūšas. Mēs piestājām pie tā sauktā Apaļā ezera, kur Ziņģis nopeldējās un pēc tam atkal bija tīri jēdzīgā kondīcijā (vismaz – salīdzinoši ar to, kāds viņš bija iepriekš). Alu viņš līdz galam tā arī neizdzēra – tas kaut kur tika izmests, starp citu, šajā braucienā uzstādījām apstāšanās reižu rekordu – manuprāt, mēs stājāmies kādas 7 reizes 50 kilometru maršrutā, kas uz to laiku jau nebija nekāds labais rādītājs.


Bija vēl viens brauciens uz Saulkrastiem, kurā devāmies trijatā - Ziņģis, N.R. un es, lai tur Bū palīdzētu malkas skaldīšanā. Tā kā es un Ziņģis bijām N.R. pamatīgi nokaitinājuši, jo kamēr mēs skaldījām malku, viņš sēdēja un neko neskaldīja, beigās viņam atbrauca pakaļ tēvs un velosipēds tika iekrāmēts mašīnā. Tas gan ir jāatzīst, ka mēs bijām stipri nejauki (reizēm).


Kopumā dažādu braucienu mums tolaik bija ļoti daudz – katrā nedēļas nogalē tādi bija viens vai divi. Kaut kā sanāca, ka ar Scs kopā braukājām salīdzinoši retāk (jo viņš bija “sliktais” līdz ar to, ka bija vairāk iecienīts pretējā dzimuma vidū), visvairāk braucienus veicām trijatā – Ziņģis, N.R. un es. Bubļiks vairāk braukāja pirmajā vasarā, otrajā mazāk. Kas arī nebija brīnums, jo visai ātri pēc skolas beigšanas Bū bija iekārtojies darbā un līdz ar to pārstāja būt viens no mums – parastajiem braucējiem.

Mūsu standarta maršruti tātad bija – uz Saulkrastiem, uz Jūrmalu, ar Ziņģi vienreiz aizbraucām arī nopeldēties Ķīšezerā, reizēm veicām arī lielākus līkumus, kaut kad vienreiz ar N.R. un Ziņģi braucām garāku posmu ap Ķīšezeru (toreiz sēdējām pieturā kaut kur galīgos laukos un skaitījām, cik no garāmbraucošajām mašīnām bija VW Golf). Attiecībā uz Ķīšezera braucienu var pieminēt, ka tas sākās kā gluži vienkāršs brauciens uz Zaķumuižu, kura gaitā mēs nomaldījāmies un sākām pilnīgi bezmērķīgi braukāt pa mežu, uz dullo izvēloties, kurp braukt tālāk, ar vienīgo mērķi - izvairīties no lielajiem ceļiem.

No braucieniem, kuros piedalījās Scs, ievērojamākā bija mūsu tūre uz Pelēm – ir tāda apdzīvota vieta salīdzinoši netālu no Mārupes. Tas brauciens bija zīmīgs ar to, ka tajā mēs jau pašā sākumā pamatīgi salijām, tad nekādi nevarējām atrast to vietu, uz kuru braucām (tur arī faktiski nekā apskates vērta nebija), bet galvenā dienas atrakcija bija N.R. velosipēda aizmugurēja kamera, kura sākumā cītīgi laida gaisu, bet beigās pavisam pārsprāga. Beidzās tas ar iespēju N.R. dažus kilometrus velosipēdu nest uz pleca. Tā gadās.

Reizēm braucienos piedalījās arī mazāk aktīvi mūsu pasākumu dalībnieki – vienreiz uz Saulkrastiem braucām ar Uldi I. un Loti un vairākām “vāverēm”; kaut kad bija arī Saulkrastu brauciens, kurā mums piebiedrojās Gints (vai arī tas bija Ģirts?). Kaut kad braucām ar divām no “vāverēm” uz Balto kāpu (Dana un Nora?), viņas nepavisam nebija sajūsmā par braukšanu pa draņķīgas kvalitātes ceļiem (vai arī par mūsu sabiedrību – kāda starpība). Bija arī brauciens uz Rīgas lidostu. Īsi sakot – braucienu bija tik daudz, ka tagad tos pat uzskaitīt ir smags darbs un divās intensīvākās braukšanas vasarās mēs veicām patiešām neskaitāmus kilometrus. Ziņģim vēl bija viņa vairāki braucieni uz Mālpili, es tīri sporta pēc regulāri rullēju turpu-šurpu pa velo celiņu.


Vēl viena piebilde: mūsu uzturs tā laika velobraucienus sastāvēja no divām lietām – barankām un minerālūdens (reizēm – kolas, bet obligāti barankām). Es esmu bijis baranku cienītājs kopš laika gala, bet draugi, šķiet, man pielāgojās, pieņemot, ka barankas – tas ir labākais velosipēdista ēdiens.

Pārskatot tās nedaudzās bildes, kas man ir no šiem braucieniem, varu secināt, ka gandrīz visi augstāk aprakstītie braucieni notikuši vai nu 2000.gada vasarā vai 2001.gada vasaras pirmajā pusē, jo augustā es iegādājos savu gaišzilo Rockmachine un uzticamais “Jaguar” tika diskvalificēts kā transporta līdzeklis. Par to, kā es ar savu “Jaguar” biju noņēmies, varētu uzrakstīt atsevišķu stāstu – tam bija mainītas riteņu rumbas (vairākkārt), centrālais monobloks, pedāļi un pat vienreiz metināts salūzušais rāmis. Tomēr ievērojot to, cik daudz tolaik braukājām, tur pat nevajadzētu brīnīties. Jaunais RM velosipēds bija gan vieglāks par manu veco, gan kvalitatīvāk taisīts, gan aprīkots ar priekšējo amortizatoru. Tā pirmais īstais pārbaudījums bija Liepājas brauciens, kas vienlaikus bija pēdējais mans “lielais” veikums velo braukšanā, bet tolaik to vēl nenojautu.

Mēs bijām pārliecināti, ka pieaugušo dzīve un autovadītāja apliecības iegūšana neko mūsu velobraukšanas ieradumos neizmainīs. Ka tik ne tā.

Turpinājums sekos