Mūzikā viena no manām vājībām ir kabarē stila balagāni. Droši vien tieši tāpēc es tik ļoti dievinu Tomu Veitsu. Iespējams, arī čigānu mūzika Bregoviča, Kusturicas un Gogol Bordello manierē nāk no tiem pašiem apcirkņiem. Un noteikti tāpēc es varu tik vien kā paust sajūsmu par "Sudrabkāzām". Šis Baltkrievijas kabarē ansamblis man ir pilnīgi svešs - tik vien kā Daša iepazīstināja ar vienu dziesmu tā izpildījumā. Bet ar to pietika, lai es uzķertos. Es vispār uzķeros viegli un nesāpīgi. Vai tikpat viegli noķeros nost, tas jau ir cits jautājums - viss atkarīgs no tā, cik dziļi ticis āķis. Un vai esmu lokālajā anestēzijā vai pilnā narkozē.
Jau ieraksta pirmajā dziesmā Sveta Beņa sola:
"Пойду, пойду по мостовой
Губить мужчин бровями
Чтобы забыли стыд и совесть и покой
Со мной слегка сопрекосувшись рукавами".
Un to viņa patiešām izpilda. Šī konkrētā dziesma atgādina kaut ko no padomju kino klasikas - varētu būt kaut kas no muzikālajiem elementiem kādā filmā ar Andreju Mironovu.
Īpašs dīvains šarms ir vāciskajā "Schreib mir" ar Bertolda Brehta vārdiem un šausmīgu slāvisku akcentu, un nepareizu daudzu vārdu izrunāšanu. Šeit tas akcents ir tik uzkrītošs, ka man tas pat patīk, kas ir retums. Vai arī nav retums, bet man tiešām patīk.
Vēl pamatīgi uzrunā "Ja tak ņe ļubļu tebja":
Protams, šādu mūziku noteikti daudz labāk var izbaudīt dzīvajā izpildījumā, bet tā kā šādas iespējas man patlaban nav - arī ierakstā derēs. Tagad gan būtu jāiet gulēt, jo puspiecos jāceļas un jādodas uz Bārtu. Lai man labs kartupelis!