Kūtnieku Augusta piezīmes iz visu tālākās pasaules malas
Es, Kūtnieku Augusts, dzimis šī gadu tūkstoša četri simti septiņi desmiti pirmajā gadā, še esmu uzrakstījis tikai skaidru patiesību, neko neizskaistinot vai nenobriesminot. Visi citi uzskati par manis aprakstītajiem notikumiem atzīstami par pilnīgi melīgiem un uz pasakām balstītiem.
Lai manu piezīmju lasītājam būtu skaidris, kālab un kā es rīkojos katrā brīdī, es sniedzu nelielu kur-i-kulu-mu Vitai vai kā nu to īsti sauca. Tātad, jau minēju savu vārdu un dzimšanas datus. Pēc tautības esmu pats tīrākais latvis, jo manu tēvu arīdzan sauca par Kūtnieku Augustu, un tas savukārt jo skaidri rāda manas izcelšanās patriotisko gaismu. Izglītība man ir vai pati labākā, iztiksim bez konkretizējumiem, kāda. Lieliski pārvaldu latviešu, spāņu, portugāļu, franču, latīņu un sengrieķu valodas, nesliktus rādītājus esmu sasniedzis arī friču un engelanderu mēlēs, kā arī krievu lamuvārdu plašumos. Par savu darbu es runāt nemēdzu, nedarīšu to arī šoreiziņ. Mani hobiji: jaunu zemju atklāšana un datori.
Šķiet, ka vairāk man nebūtu ko par sevi teikt. Tāpēc ļaujiet man stādīt priekšā savus ceļabiedrus, ceļojuma mērķi un vēl šādus tādus sīkumus.
Tad nu tā lieta pašā sākumā bija līdz riebīgumam vienkārša- es nolēmu, ka būtu pienācis laiks pavēstīt visiem trulajiem ļautiņiem, ka eksistē vēl viens liels zemes gabals, ko neviens līdz šim brīdim nav pat redzējis. Tā nu es nolēmu, ka būtu vien jādodas uz to amerikāņu zemi, lai sāktos tie lielie jeogrāpiskie atklājumi. Es pablandījos pa dažādu ķeizaru, imperatoru un cita veida bieziķu preses centriem, interesēdamies, kas gribētu tikt pie jaunām zemēm. Es jau apzinājos, ka šie truliķi nemūžam nebūtu gatavi laist savus ļautiņus braukt uz pasaules malu, tāpēc sāku šiem ko muldēt, ka braukt gribu uz to Indiju. Viens no tiem valdniekiem baigi sapriecājās, ka nu Indiju sev kabatā ielikt varēs, tāpēc ta arī iedeva man kuģus un jūrniekus. Līdzi es paņēmu arī vienu tādu puišeli Kristapu Kolumbu, par ko biju padzirdējis, ka tas nu gan to no tām jūrām saprotot gandrīz vai tik daudz kā mans vectēvs, ūdeņu ķeizars Kūtnieku Augusts. Es nu biju bez maz vai pateicīgs tam puikam, ka viš man līdzi nāca, bet nu gan es maldījos. Šis bija tāds pļēgurs vien, kas ne vella nejēdza, vienmēr tik paļāvās, ka gudrais Kūtnieku Augusts šim līdzēs. Bet vai es visur pabūt varu? Nē. Es tak nevaru izskraidīt katram tādam špicbukam pakaļ, pieskatot, lai nesāk kārtoties noliktavās vai dzert peles bumbiņas tīrīšanai domāto spirtu. Man tak ar gribas atpūtu. Man tak ar kauli pagurst. Es tak ar gluži vai Dies neesmu. Labs ir, gana žēlošanās, jāpāriet vien pie tām piezīmēm.
25. aprīlis.
Šamā dienā mēs pametām spāņu zemes krastu. Kopā ar mani devās liels bars tukšgalvainu jūrnieku, kas jūtams, ka cēlušies no prastiem zemniekiem. No kuģa vadības vai vienalga kā cita, izņemot rumu, šiem nava ne kādas jēgas. Tad jau ēzelim vieglāk ko iestāstīt, nevis šiem jūras kucēniem. Mans palīgs Kristaps jau kaut kur nolīdis. Dzirdēju, ka daži matroži savā starpā runā, ka Kristam piemetusies jūras kaite, bet es nu tam neticu. Tiem matrožeļiem liku uzskaitīt trijus simtus, vienam pat izdevās pērienu pārdzīvot. Bet ko nu runāt par tiem matrožiem, ar tādiem tak pilli visi ostu krogi. Daži vairāk, daži mazāk, liela muiža. Vot, kad mūsu nelaiķa barona lielskungs savu lopu pulku vecajam čigānam iztirgoja, tad tik bija… bet ko nu par to, tās jau tik tādas atmiņas vien, ko nu par tām, tās jau neko ne dod ne ņem.
Dažas dienas vēlāk, diemžēl tā laika skaitīšanas padarīšana manim neko neizsaka.
Paspēlēju Kristam kārtīs piecus rubuļus. Nu neiet man tā špīle no rokas, kaut gan vispār esmu viens dižs spēles čempions. Nekas prātīgs nenotiek, maļamies nezināmā virzienā, izrādās uz tiem trulajiem kuģiem nav pat kompasa, bet man par to zvaigžņu izvietojumu sajēgas neko daudz nav, tāpēc braucam galīgi uz dullo. Ar ēdienu gan tā paknapāk, es jau kā riktīgs latvis tā tik badā nosprāgt varu. Man jau sāk riebties tas lielais slapjums, kas plešas visapkārt, gribu braukt mājās. Kāpēc es tik daudz domāju par citiem un tik maz par sevi? Nu atradīšu es to Jeņķu zemi, bet ko tad? Vai es nevarēju palikt mājās pie sievas? Nē, dzenājos te pa pasauli ar dažādiem plānā galdiņa urbējiem, kas jūtas pārākie jūrnieki esam. Domāju, ka nāksies vien likt pie darba tvaika katlus, neviens no šiem gan, protams, nejēdz, kas tas par zvēru, bet kāda gan man gar to daļa? Nenīkšu es tak te līdz pasaules galam. Mana pacietība arī reiz ir galā. Tie pamperus par agru pametušie matroži vēl domā, ka vajadzētu mani gāzt no posteņa un ielikt manā vietā to Kristu. Nē, viņš nav slikts cilvēks, to es jau nesaku, es jau neapvainošu savu palīgu, bet labs cilvēks viņš arī nav. Ja tāds pārņems vadību, tad ASV dibināšanu nāksies atcelt uz vēl pāris gadsimtiem. Tikai dēļ šo pļēguru tusmonības tiks pie <beep> pasaules vēsture. Kur rodas šādi Sēņotāju Antoni? Domā tik par ostu maukām un apdzeršanos līdz korķim. Te gaidāms dižens notikums, bet šie grib stūrēt atpakaļ uz krastu. Ja neviens no šamajiem to tā arī nesapratīs, tad es būšu spiests pielietot spēku.
Nākamajā dienā.
Vakar neilgi pēc pusnakts uz kuģa sākās dumpis. Esmu sagūstīts un sasiets, rakstīt ar spiests ar to domu spēku. Par savu vadoni šie izvēlējušies Kolumbu un jūtas briesmonīgi laimīgi, ka tikuši no manis vaļā. Laikam jau par manas sagūstīšanas iemeslu kļuva kuģa tvaikoņa dabas atklāšana. Nebiju domājis, ka viņi spēj tik organizēti rīkoties. Nezinu, ko šie taisās tālāk ar mani darīt, cerams nekas ļauns man nenotiks. Es gan zinu, ka visuvarenais Dievs mani pasargās no briesmām un es tapšu brīvs. Tad tik ripos galvas.
Dažas stundas vēlāk.
Man piedāvāja divus veidus: cilpa vai haizivis. Es izvēlējos zivis. Neteikšu, ka vispār dotu kādam no šiem nāves veidiem priekšroku, bet scēnas ar haizivīm- slepkavām man vienmēr ir likušās sevišķi skaistas. Tā nu es kails ielēcu ūdeni (neies taču neviens bojāt jaunas drānas). Es peldēju pa dzidro ūdeni kā jauns Apolons, kad pēkšņi ieraudzīju milzīgu haizivju baru tuvojamies. Es nejutu bailes, vienkārši kritu panikā un nezināju, kur dēties, līdz ievēroju, ka haizivis manī nesaskata upuri. Dievs šīm haizivīm atvēra acis, ka es neesmu vis apēdams gaļas gabals, bet gan vēsturiska persona, kuru nedrīkst aizskart. Haizivis spēlējās ar mani kā ar savējo, es uzsēdos virsū uz haizivju bara vadoņa un uzsāku pakaļ dzīšanās sacīkstes ar saviem kuģiem. Ātri vien kuģi bija panākti, matroži, kad ieraudzīja, ka esmu haizivju draugs un jūras zvēru pavēlnieks, ātri vien sasēja Kolumbu un savāca mani no ūdens. Es atkal kļuvu kuģa kapteinis un pateicos Dievam par man izrādīto žēlastību. Reizēm es domāju, vai tik Dievs nav tāds liels Kūtnieku Augusts. Es varēju to Kristapu nosist, bet es to nedarīju. Es sapratu, ka puikam tomēr ir pulveris iekšā, ja šis nekautrējās stāties pretī Dieva izredzētajam. Nē, šāds puika dienās var izaugt par lielu vīru. Gandrīz tik lielu kā Kūtnieku Augusts, varētu būt, ka viņam ir kāds druskucis Kūtnieku asiņu. Tāpēc es nolēmu, lai viņš paliek mana vietnieka postenī, man vajag stiprus cilvēkus.
Joprojām nezinu, kādu kursu mēs ieturam. Par laimi, tagad neviens vairs neiebilst pret tvaika mašīnu izmantošanu, jo matroži ir sapratuši, ka es esmu uz vienu roku ar pašu Dievu. Domāju, ka drīz būsim galā, lai mums ir labs ceļavējš!
Pēc vēl kāda laika.
“Zeme!” iekliedzās tas subjekts, kas vēro klajumu mums priekšā. Es izskrēju no savas kajītes, cerēdams ieraudzīt kaut kādu zaļu plankumu priekšā. Neko neredzēju, sāku jau šaubīties par savām acīm, kad sapratu, ka lūrētājs tikai izdarījis mēģinājumu. Viņam, redz esot jāgatavojas sauszemes sasniegšanai. Man jau nebija ko iebilst pretī, atlika vienkārša nolamāšanās. Nespēju vairs skatīties uz ūdeni. Pārtikas krājumi ir beigušies, šorīt brokastīs savā zupa šķīvī redzēju peldam rokas pirkstu. Esot pazudis kāds matrozis. Nez, kur šis līdis? Pat vēmekļus tagad ēdam ar patiesu baudu. Ja tā zeme nepienāks drīz, tad tā nepienāks nekad.
Vēlāk, nezinu kad.
“Zeme!” atkal iekliedzās lūriķis. Šoreiz tas nebija mēģinājums! Priekšā varēja redzēt salu vai arī ko lielāku, nevarēja tā īsti saskatīt. Mēs pielikām pie ātruma un konstatējām, ka pie šīs zemes var neslikti piestāt. Ostā mūs sagaidīja apsveicēju pūlis, kas mūs lieliski pamieloja. Viņu (iezemiešu) latviešu valodas zināšanas gan nav neko dižas, tomēr citas man zināmās valodas tie nepazīst nemaz. Kad viņi saprata, ka es esmu Kūtnieku Augusts, mani aizveda pie galvenā šamaņa. Šamanis, mani ieraudzījis, iekliedzās “August!”, apskāva mani un sāka raudāt. Izrādījās, ka šis šamanis nav neviens cits kā mans brālēns Kūtnieku Augusts. Protams, es nolēmu palikt pie rada gabala un uzticēju turpmāko brauciena vadīšanu Kristapam, īsti gan nesapratu, ko viņš taisās darīt, tomēr tas jau mani vairs neuztrauca. Šis Kūtnieku Augusts izrādījās īsts čoms, viņš ātri vien izgādāja man šamaņa biedra vietu bez portfeļa. Portfelis man gan bija līdz, to es paņēmu vēl no tēva mājām, bet Augusts teica, ka šitāds portfelis man nederot. Es jau nolēmu, ka ar Kūtnieku Augustu nav vērts strīdēties, tāpēc viņam piekritu. Dabūju dažas lieliskas sievas no iezemiešu vidus, vispār iet man labi. Varu tagad darīt lietas, kas man tīk un padodas, protams, fizisku darbu nu gan nesākšu. Tā jau ir Kūtnieku dzimtas devīze: “Darbs, ja tas nav nedz smags, nedz apnicīgs, reducētos daudzumos par ļaunu nenāk.”
Pēc pāris gadiem. Es savu dienasgrāmatu biju pilnīgi piemirsis, visu šo laiku biju aizņemts ar dažādiem darbiem, tāpēc nolēmu rakstīšanu atcelt uz laiku, kad būšu brīvāks. Nu es esmu brīvāks. Mūsu salai bija uzbrukuši trulie eiropieši, kas gribēja paverdzināt mani un manu jauno ģimeni. Bet Dievs paslēpa salu no pasaules acīm un šie palika bešā. Tagad neviens no ārpasaules, kas nav Kūtnieku Augusts, manā salā iekļūt nevarēs it nekā. Manu eksistenci nekas neapdraud. Ceru, ka Kūtnieku dzimta turpinās plesties un ar laiku tā pārklās visu pasauli. Esmu attīstījis savas salas infrastruktūru, mūsu ienākumi stipri pārsniedz izdevumus, esam atteikušies no importa. Diemžēl miris ir mans brālēns Kūtnieku Augusts. Viņu nogalēja kāda slimība, kuru mūsdienās vēl neviens nevar izskaidrot, šo bacili mēs rūpīgi noslēdzām un tas nevienam vairs nekaitēs līdz XX gadsimta otrajai pusei. Šī slimība nobeigs visu Kūtnieku Augustu elku- leģendārās rokgrupas “QUEEN” leģendāro dziedātāju Farokhu Bulsaru. Es to zinu, bet neko nespēju darīt, ir lietas, pret kurām pat Kūtnieku Augusts ir pilnīgi bezspēcīgs.
Tālāk dienasgrāmatu vairs nav iespējams salasīt, virsū kāds izlējis rumu vai ko tam līdzīgu. Nav gan kauna tiem ļautiņiem, apgānīt paša Kūtnieku Augusta ikdienas pierakstus! Kas tālāk noticies ar Kūtnieku Augustu, Dievs vien zina, man šis nesaka, tomēr es domāju, ka viņam iet labi vēl šo baltu dieniņu. Tāpēc pacelsim draugi nu glāzes, lai ar mums šaiten pat ietu tāpat kā Kūtnieku Augustam pa tām tālajām pasaules malām.