Kristus pēdējais kārdinājums

Vēls vakars pār pilsētu. Ielās nav cilvēku, un tikai kāds vientuļš putns pa laikam nodzied pāris notis. Naktsputni sastopami reti, jo šāda mazpilsēta nepiedāvā sevišķas izklaides iespējas. Mēness vientuļi debesīs pienaglots ar sarūsējušu naglu, visas zvaigznes ir miglā tītas. Klusums ielejā.
Mans dators vientuļi dun, šķeļot ar savu dziesmu tumsu. Jau otro nedēļu es cīnos ap kādu niecīgu problēmu, kuras risinājums nekādi negrib doties rokās. Mūziku es šādā stundā labprātāk neklausos, lai apkārtējie varētu mierīgi dusēt. Svece blakus ekrānam ir bez sevišķas praktiskas nozīmes, tomēr tā man atgādina kaut ko skaistu, sen nebūtībā aizgājušu. Kamīnā klusi sprakš pagales, bet manu acu priekšā zibznī nullīšu un vieninieku virknes. Romantisks vakars vienatnē, bez nevajadzīgas izlikšanās, bez viltotām jūtām, bez visa tā, kas tik neskaists un svešs.
Un mirklī kāršu namiņš sabrūk. Pilsēta izpletusies vispakārt. Putni vairs nedzied, jo arī šādā stundā apkārt braukā mašīnas, ielas ir lieliski apgaismotas, daudzos logos deg gaismas, cilvēki uz ielas skaļi klaigā, reizēm atskan šāvieniem līdzīgas skaņas - kaimiņu puišeļi rotaļājas ar spridzekļiem. Manā istabā vairs nav kamīna, un svece sen ir izmesta atkritumu tvertnē. Palicis tikai dators un vieninieku-nullīšu virkne. Un es.
Paskatos ārā pa logu. Vecis čurā uz kļavas, kas aug pie mana dārzā. Nesaku neko. Cilvēkam ir tiesības būt dabiskam, cik pretīgi tas lai arī nešķistu. Neesmu sevišķs estēts, patiesībā es neesmu nekas, bet to pataupīšu citai reizei. Pavēršu skatienu uz ekrānu. Kā man apnikusi šī bezcerīgā programma! Es varu to rakstīt, un varu nerakstīt, labuma tāpat nekāda. Vai pasaule kļūs labāka, ja tā funkcionēs bez kļūdām? Vai tā atdos man atpakaļ to, ko esmu zaudējis uz mūžīgiem laikiem? Vai es varēšu šādi kliedēt savas sāpes? Uzberot sāli uz brūces, labāk no tā nekļūst. Pat cukura uzbēršana nav neko labs līdzeklis, cik salds lai tas arī nebūtu.
Meitenes-zeltenes, kam klaiņojat jūs gar manu logu? Vai nespējat mieru šajā naksnīgajā stundā rast? Kamdēļ tramdat manu jau tāpat tramīgo suni? Kālab liekat man uzvesties kā muļķim, kas zaudējis saprātu bez sevišķa iemesla? Vai jums tiešām tik ļoti tīk skatīties, kā es izeju uz terases un veros jūsu acīs, un tad ķiķināt, ķiķināt un tikai ķiķināt par manu izbrīnu? Arī šovakar es redzu jūs veselas divas, veramies pa manu milzīgo stikla logu. Es esmu publisks cilvēks, man nav, ko slēpt, tomēr manu labdabīgumu nevajag ķircināt. Es arī varu būt bargs, es arī varu būt raupjš, es arī varu būt skarbs. Un nullītēm un vieniniekiem tad vairs nebūs nekādas nozīmes.
Pieiesim situācijai figurāli. Kādu rīcību no manis varētu gaidīt? Ja es, kā inteliģents cilvēks uzslēgšu Bēthovena devīto simfoniju un iešu kopā ar saviem "droogies" kaustīt vecus bezpajumtniekus, kas notiks tad? Par mani ņirgāsies. Ne man draugi ir, ne es kādu sist varēšu. Ja es uztaisīšu programmu, kas visiem liks uz mani skatīties ar mīlošām acīm kā "Parfīmā", vai tas mani darīs laimīgu? Nē, es pat ar savu niecīgo uzdevumu cik ilgu laiku ķēpājos, bet kaut ko tādu es neizveidošu pat deviņu mūžību laikā. Varbūt man skatīties televizoru un gūt atziņas, kādā veidā labāk mazgāt veļu un kādus biksīšu ieliktnīšus visvairāk iecienījušas mūsdienu sievietes? Es zinu, ka deviņas no desmit angļu mājsaimniecēm nespēj atšķirt Whizzo sviestu no beigta krabja. Un kas par to? Pieiesim lietai pēc būtības. No kreisās puses pielavos es, tu - no labās. Tu vaicā viņam: "Onkulīti, vai cigareti neiedosi?" Viņš atbildēs: "Es nesmēķēju." Tad es viņam iekraušu... Ai, nē, nepareizā opera. Tad man iedos kādus trīs mēnešus labošanas kolonijā un tev gandrīz tikpat par līdzdalību. Krimināllikums nav mans brālis, varbūt tas ir tavējais?
Pieiesim tam visai vulgāri. Sekss, ja ticēt komputēšanas vārdnīcai, ir "Programmatūras apmaiņa. Tehnika, kuru pirms simtiem miljonu gadu izgudrojušas zilaļģes, lai paātrinātu savu evolūciju (..). Teorētiskā līmenī ir iespējams nodarboties ar seksu ar pūķi, bet ne ar ābolu." Sekss vienmēr ir populārs, tas vienmēr ir labi pērkams un pārdodams - vēl labāk nekā pankūkas un nelegālā programmatūra.
Citos veidos lietu neizskatīsim. Mēs neesam tiesas zālē, bet gan pie datora. Meitenes uz mani raugās savām lielajām un zilajām acīm, bet es pagaidām vēl neko nedaru. Svarīgākais ir ieturēt pauzi. Glāze laba sarkanvīna man tagad nenāktu par ļaunu. Baseinā vajadzētu nomainīt ūdeni, bet es to pagaidām nedaru. Man ir pašam sava koncepcija, kuru nevar izprast, uz to nepaskatoties. Man ir pašam sava attieksme, man ir pašam viss, kas man ir nepieciešams. Es esmu Visuma nagla. Es esmu tikai divas drupačas, kuras pamazām grauž tarakāns zem virtuves galda.
Viss. Mans lielais mirklis ir pienācis. Meitenes, nule jūs redzēsiet, kā rodas varoņi. Mani nevajaga ķeizaram, jo viņam jādod to, kas nepienākas Dievam. Vai es varētu pienākties Dievam? Ko viņš ar mani iesāktu? Es neesmu saulespuķe Ēdenes dārzā, es neesmu čūska, kas lokās un aptinās ap tavu kaklu, saldi glaimojot un bezmērķīgi tērzējot. Bet šis ir mans mirklis. Pasaules starmeši man pievērš skatienu. Un kāda nozīme tagad, ka viss ir tikai figurāls, ka tikai teorētiski un ne praktiski noris mana eksistence, ka es pats sastāv no signāliem un signālu iztrūkumiem? Jūs - tikai aktieri manā dzīvē, bet es - režisors! Trīs ceturtdaļas budžeta, puse visa laika - lūk, mans devums šajā mirklī!
Es izeju uz balkona. "Don&t cry for me, Argentina, ni-na-na-nā-na-nū, aha-ha-ha-svīter, la-pa-ra-ra-dū!" Es nedziedu un es nedeklamēju, es nerunāju un es neblēju, es nesaku ne nieka un tomēr nekļūstu niecīgs, es tikai esmu šeit pats par sevi bez miera. Krekls tiek iemests publikā. "You can leave your hat on!" Goros kā tārps uz drāts vai suns pie ķēdes. Tikai tagad es varu norauties. Norauties no ķēdes. Norauties pa seju. Norauties no rauta. Meitenes taisa ovācijas, bet es viņām veltu gaisa skūpstu. Skatītāji, cik ļoti gan jūs mani mīlat! Zeķes iemetu atpakaļ istabā - nav svaigas tās. Drīz jūs par mani zināsiet visu, bet pagaidām es pats nezinu neko. Atbrīvošanās no tā, kas nav svarīgs. Atbrīvošanās no miesiskās piesaistes šai pasaulei. Es pamazām kļūstu par garīgu ķermeni. Aiziet bikses tālumā. Kas par to, ka monētas sabirst baseinā. Es kādreiz atgriezīšos šai pusē. Bezpajumtnieki līdz galam nenosistie tās izzvejos laukā, bet nekļūs laimīgi. Apakškrekls. Vairs nav ceļa atpakaļ. Pulkstenis. Tas vairs nerāda laiku, kopš laiks ir apstājies. Arī viņas vairs neķiķina, arī viņas vairs nesmejas. Vai viņas zina, kas notiks? Vai arī viņām viss jau tagad ir skaidrs? Es nemaz nevēlējos, lai viss tā beigtos. Es nemaz neplānoju uz priekšu. Attīstība pa spirāli var notikt tikai tad, ja ir dimensijas. Bet mūsdienās viss ir izplūdis, nav vairs robežu starp publisko un privāto. Arī Diogēnam viss bija vienalga. Bet tad tas bija tikai viņš - tagad tie esam mēs visi.
Arī apakšbikses ir jau prom. Es stāvu uz balkona kā no vannas miesām nācis. Dvielis man nav vajadzīgs, es neesmu slapjš. Man nekas nav vajadzīgs. Cilvēce nevienu nemīl, jo cilvēce ir bezpersoniska. Tas neesmu tikai es, kas tagad stāv uz balkona un mēģina pats sev sagādat prieku. Tādi esam mēs visi. Es redzu politiķi tribīnē. Un ko viņš dara? Viņš masturbē. Es redzu sievietes dārgā veikalā iepērkam apģērbus par naudu, kuras viņām nav. Un ko viņas dara? Viņas masturbē. Ja tevi neviens nemīl, nekas cits tev neatliek. Un neviens nevienu nemīl. Vai cilvēks patiešām domā, ka bez mīlestības var būt kaut kas pastāvošs? Vientulība un nāve.
Viņas no manis nenovēršas, un es neesmu pārsteigts. Tā jau ir divdesmitpirmā gadsimta izklaide - dzīve mājās bez sienām, bez logiem un aizkariem. Divus metrus no tevis kāds skaļi elš, tualetei vairs nevajag sienas, nav, kur paslēpties. Cilvēks ir publisks dzīvnieks? Publisks nams? Publiskā bibliotēka? Publika, ak, šī publika.
Man šovakar ir rotaļīgs noskaņojums? Man šovakar gribas kļūt par japāni? Man šovakar neko citu nevajag? Avīzi "Sports" es negribu lasīt, tā neko nevar izmainīt. Acu priekšā dažādi skati. Vecis rakājas pa miskasti. Saruna par to, cik katra lieta maksā. Kaut kur notiek karš. Kaut kur moka dzīvniekus. Kaut kur dedzina raganas. Kaut kur blēdās, kaut kur zog. Mīlestības vārdā nogalina. Taisnības vārdā nogalina. Dieva vārdā nogalina. Nogalina. Nogalina. Nogalina. Ai, nogalina. Kāda bauda! Kāda laime! Kāds prieks!
Es ielecu no balkona baseinā. Es neesmu zelta Dievs, un tomēr neesmu sliktāks par jebkuru citu Dievu. Meitenes spiedz. Vai viņas to redzētu pirmo reizi? Vai viņas būtu gaidījušas ko citu? Tagad viņām būs, par ko runāt ar draudzenēm. Tagad viņām būs, ko atcerēties, kad viņas būs vecas un sažuvušas. Tagad viņas ir manas parādnieces uz mūžu. Tagad viņas ir manā varā.
Es izrāpjos no baseina. Ūdens no manis mirklī notek, un es atkal esmu sauss. Vai es būtu attīrījies? Man ir trīsdesmit trīs, bet nevienu tas laikam neuztrauc. Es lasu morālas lekcijas, bet manī neviens neklausās. Es esmu tikai viens no daudzajiem muļķiem, kas iedomājies, ka viņam ir zināms risinājums visām problēmām. Un es pat ar nullītēm nezinu, ko iesākt, par vieniniekiem nemaz nerunājot. Jābeidz man šis skečs, jābeidz šis kičs, jādzer biķieris un jāiet mājās izgulēt paģiras.
No aizkulisēm parādās milzīga Dieva kāja. Romiešu teātris ir atdzimis. Deus Ex Machina. Sex Machina. Vsjo maļina. Vai arī Montijs? Vai arī Paitons? Atskanot bagātīgam "pļurkš", mani nospiež Dievišķā pēda.