Kā Kūtnieku Agusts krusta karā devies
Tas viss esot noticies tajos laikos, kad pasaule vēl bijusi tumša kā velna ala. Ļaudis tad esot bijuši pavisam citādi kā mūsdienās, tie nevērtējuši visu tik no naudas viedokļa vien, dvēsele un Dievs esot valdījuši pār pasauli, kas bija tīra kā tikko izmazgāts palags.
Tieši tajā laikā dzīvoja saulainajā Itālijā kāds jauneklis vārdā Kūtnieku Augusts. Šis Kūtnieku Augusts bija skaists kā pati daba, gudrs kā pati daba un viltīgs kā vilks pasakā par Sarkangalvīti.
Kūtnieks bija samērā pārticis, viņam netrūka ne sviesta, ko uz maizes ziest, ne maizes, uz kuras ziest to sviestu. Tāpēc viņa dzīve nebija slikta. Tomēr Kūtnieku Augustam ar to nepietika. Viņam gribējās kādu patreknu kumosu slavas. Kūtnieku Augusts jau no bērna kājas gribēja būt pazīstams ārpus dzimtā ciema. Bet tā anštalte nemaz tik labi viņam nevedās, jo tajos laikos slavas iekarošana nebija viegla lieta. Nevarētu teikt, ka lietas viņam it nemaz negāja, visas apkārtnes meičas zināja iznesīgo un skaisto Augustu. Tomēr tā bija par maz, meičas, saprotams, ir laba lieta, bet Kūtnieks gribēja dabūt kādu garāku rubuli, lai varētu atļauties apceļot pasauli, bet kur ta no meičām naudu rausi? Ar tādām bija tik jāpiesargās, lai vēl beigu beigās noprecēt nevajadzētu.
Tāpēc Kūtnieku Augusts nolēma, ka jāiet pie vietējā mācītāja Roberto Badžo pēc padoma. Tā nu Kūtnieks aizgāja uz baznīcu. Mācītājs, kas Kūtnieku pazina kā glužu ateistu un Dieva zākātāju, i vārdu pār lūpu pārspļaut nevarēja, kad ieraudzīja Augustu pie Dievnama durvīm klauvējam. Kūtnieks tika ielaists, tad nu viņš izstāstīja savas bēdas. Mācītājs bija spiests padomāt, ko Kūtnieku Augustam labu ieteikt. Teikt, lai stājas baznīcas fanklubā, īsti negribējās, jo zināms, ka tādam šīs lietas galīgi neinteresantas šķiet. Bet pasūtīt trīs mājas tālāk arī nedrīkstēja, jo tur dzīvoja kāds pārliecināts pagāns. Tāpēc vajadzēja piesardzību, citādi Kūtnieks varētu vēl dusmās nodibināt kādu protestantisku reliģiju un tāda lieta mācītājam Badžo vajadzīga nebija.
Tā nu viņš kādu stundu bija domājis, kamēr Kūtnieks nervozi zelēja savu pirkstu un sapņoja par slavu un naudu, pie kuras ceļu viņam atklās mācītājs Roberto Badžo. Tad nu baznīcas vadonis iznāca no savām domām ārā un pateica Kūtniekam, lai šis ik nedēļas nāk uz dievkalpojumiem, nofilmē to un veido televīzijas raidījumu. Kūtnieks sākuma nelikās neko iedvesmots, bet tad attapās, ka nav taču visu laiku jāfilmē tik to mācītāju vien. Varētu, piemēram, izveidot filmu ciklu “Skaistules baznīcā”. Šī doma Augustam aizvien vairāk iepatikās, viņš pat gandrīz aizgāja iedzert ar mācītāju kādu vīniņu uz šo pasākumu, bet tā viņš gan nedarīja, jo Kūtnieku Augusts bija dziļš atturībnieks.
Tā arī Itālijas I televīzijā aizsākās reportāžas no Roberto Badžo baznīcas.
Kūtnieku Augusts kā operators kļuva slavens pa visu zemi, nauda viņa kabatās nekad nebeidzās. Un pats labākais- Kūtnieku Augusts atrada tādu sievieti... tādu sievieti, par kādu sapņot varētu ne tikai Kūtnieku Augusts, bet arī pats lielais pāvests. Tādu figūru nebija uzdrošinājies atainot neviens antīkais mākslinieks, jo viņam būtu pārmetuši fantazēšanu. Viņa tiešām bija kas unikāls, viss fantastisks un dabisks, nekāda silikona. Kūtnieks pirmo reizi mūžā iemīlējās tā, ka citas meičas palika pilnīgi neaktuālas, svarīga bija tikai viņa.
Ja viss būtu gājis tā kā parasti, Kūtnieks viņu noprecētu un laimīgi kādu laiku nodzīvotu, bet viss nebija tik vienkārši. Viņai Kūtnieku Augusts nepatika. Tas šķita anomāli- abi jauni un skaisti, gudri un viltīgi, bet nekā prātīga neiznāca. Kūtnieks to stipri pārdzīvoja. Viņš tā arī nekad neuzzināja, ka viņai gluži vienkārši nepatika vīrieši. “Seksuālā minoritāte” būtu viņas mūsdienu raksturojums, kā bija ar raksturojumiem tolaik man nav nekādas jēgas. Ja Kūtnieks to būtu zinājis, viņa liktenis droši vien izvērstos gluži citādi. Bet Kūtnieks to nezināja...
Viņa teica, ka viņai Kūtniekā nepatīkot tas, ka viņš netic Dievam. Viņa nevarot piederēt tādam, kas nepieder Dievam, jo tad iznāk, ka arī viņa nepieder Dievam. Augusts teica, ka gadījumā, ja Dieva labi samaksāšot, viņš esot ar mieru pāriet Dieva rīcībā. Viņa gauži apraudājās, Kūtnieks šādu gājienu labi pazina kā lūgumu, lai nomierina, bet šoreiz viņš kļūdījās. Sapņu sievietei izrādījās smaga roka, Kūtniekam vēl dažas dienas žoklis bija piepampis tik pamatīgs kā pats lielākais kāposts.
Augusts atvainojās par savu netaktisko uzvedību, bet viņa ar šo atvainošanos novēlēja šo to noslaucīt. Dažs cits Kūtnieka vietā teiktu, ka viņas uzvedībai ir maz kopīga ar dāmu, bet tieši dāmu Augustam nevajadzēja. Viņam bija vajadzīga viņa un neviena cita.
Tieši tad tika izsludināts gaidāmais Krusta kara gājiens uz Palestīnu. Normālos apstākļos Kūtnieks tādā nepiedalītos ne par kādu naudu, vai nu tikai par ļoti lielu, bet šoreiz bija cita lieta. Arī viņa pateica, ka ļoti priecātos, ja Kūtnieks piedalītos šajā Krusta karā. Visi radi Kūtnieku no tās lietas gribēja atrunāt, bet viņa teica, ka Krusta kara varonim viņa nevarētu atteikt, tāpēc Augusts nolēma piedalīties. Citas meičas varēja lūgties, varēja draudēt, bet Augusts viņās neklausījās. Viņam eksistēja tikai viena- viņa. Kūtnieks šādi apkaunoja visu Kūtnieku dzimtu, kurai šāda pieķeršanās vienai sievietei skaitījās vājuma pazīme. Tā nu Augusts tika oficiāli izslēgts no Starptautiskās Kūtnieku Asociācijas (SKA). Bet viņam tas nelikās svarīgi, galvenais bija, ka Krusta karš pavēra ceļu uz viņu. Tāpēc Augusts pieteicās brīvprātīgajos krustnešos.
Viņa neraudāja, kad Kūtnieks gāja projām, raudāja viņš, jo bija sācis apjēgt, ka viņš var arī neatgriezties. Viņš mēģināja nekur neiet, bet viņa pateica, ka ņergas viņai nepatīk, tāpēc Augusts tomēr bija spiests iet prom. Ceļš bija garš un neinteresants. Augusts tā laikā ne ar vienu karotāju tā pa īstam nesadraudzējās, jo viņš bija vienīgais pulkā, kas vairs nesaprata, kāpēc vispār piedalās šajā padarīšanā. Slava un nauda viņam jau bija, viņš varēja noplūkt ikvienu skaistu ziedu un šī zieda vecāki tikai priecātos par šādu Augusta rīcību. Bet ko darīja viņš? Riskēja ar savu dzīvību skaistules dēļ, kuras uzvedība pat staigulei neliktos sevišķi korekta. Augusts apjēdza, ka viņš ir iekūlies pārāk dziļi, bet ratus, kas ripoja vairs nevarēja apturēt. Augusts noslēdzās sevī un bieži raudāja. Viņam bija sevis žēl. Viņš zināja, ka nav radīts karam. Viņš bija radīts skaistumam un mīlai, viņš bija radīts naudai, bet viņš nebija radīts asinīm. Nē, nebija gluži tā, ka viņš nevarētu nogalēt, ka nevarētu nevienu aizskart. Tā jau nebija, bet viņš nevarēja slaktēt mīlas dēļ. Viņš sāka saprast, ka mīla nav nekas cits kā sviests. Kas notiek, ja sviestu sit ar āmuru? Tas izšķīst pa sitēja drēbēm. Un neatliek nekas cits kā izmazgāt tās drēbes. Kūtnieks zināja, ka karš ir pats bargākais āmurs. Un viņa mīla bija lemta sadauzīšanai. Skumjš viņš bija, bet aiz to arī dumjš. Viņš bija sapratis, ka mīlai nav jēgas un nav arī vajadzības pēc tāda sviesta, bet Kūtnieks nemācēja izdarīt pareizos secinājumus. Viņam likās, ka tāpēc jākļūst par askētu, jāstājas klosterī un jāveltī dzīve Dievam, kura eksistencei Kūtnieks tak vai tā neticēja. Mēs gan, dārgie lasītāji, tāpatās zinām, ka tā nu nav, tieši tāpēc, ka viss ir sviests, to vajag izbaudīt. Sviests gan ir trekns un kaitīgs, tomēr tas ir daudz garšīgāks par margarīnu, Augusts turpretim nolēma, ka no ēšanas viņš var arī pavisam atteikties. To viņš arī izdarīja, muļķa Augusts.
Tā nu karapulks nonāca pie Palestīnas vārtiem. Tur sākās diža pretspēkošanās. Kūtnieku māca varonīgas domas un viņš savā svētajā stulbumā devās triecienuzbrukuma pirmajās rindās... un tika no savējiem biedriem samīts. Nebija viņam lemts mirt varoņa nāvē.
Tikai mirdams Kūtnieks saprata savu lielāko kļūdu- viņš bija grēkojis. Nē, ne jau tajā baušļu pārkāpšanā tā lieta slēpās, Kūtnieks bija pārkāpis savas dzimtas bausli- nemīlēt, bet tikt mīlētam. Tāpēc Kūtnieks tika nolādēts un mira kā netīrs suns. Tomēr mēs godāsim viņa piemiņu.
Tad iedzersim par to, mīļie draugi, lai mums neizietu kā Kūtnieku Augustam!