Kubs uz sienas
Es uz sienas uzvilku kubu. Kubam uz sienas nepatika. Kubs bija telpisks, bet siena plakne. Man teica, es ierobežojot kuba garīgo pasauli. Man teica, es esot despots. Man teica, es esot pelnījis sodu. Man kuba nebija žēl. Kubs bija pelnījis, ka es to uzlieku uz sienas. Ja kubs nebūtu pelnījis, es pret viņu apietos pienācīgi. Es vienmēr apejos pienācīgi. Bet, ja pret mani neapietas pienācīgi, attiecīga ir arī mana atbilde. Kubs bija rupjš. Rupjam rupjš sods. Noziegums un sods.
Blakus kubam es sienā iesitu naglu. Nagla bija taisīta no dzelzs, un tai nebija sirds. Naglai bija vienalga, ka es to iesitu sienā. Nagla neiebilda, ka es ierobežojot tās garīgo pasauli. Nagla neteica ne vārda. Naglai bija iemesls tā darīt. Naglai patika brucināt sienu. Nagla zināja, ka ar laiku siena sabruks, bet nagla paliks. Tad, kad sienas sen vairs nebūs, nagla joprojām atradīsies savā pienācīgajā vietā. Uz naglām balstās pasaule. Nagla tur pie sienas piekārtu bildi, nagla tur kopā zārku. Nagla rūpējas par kārtību pasaulē. Nagla tur Jēzu pie krusta, lai viņš nekāptu zemē un nemusinātu tautu. Ja es būtu mācītājs, es ticīgajiem rādītu naglas, kuras caururbušas pestītāja miesu. Nagla ir svēta, kaut arī nav iecelta svēto kārtā. Apzinoties savu diženumu, nagla neiebilst pret sīkām dzīves neērtībām, nagla piecieš savu atrašanos sienā, uz kuras uzvilkts kubs.
Es uz sienas uzrakstīju savu vārdu. Mans rokraksts bija neskaidrs, tikai es pats varēju uzrakstā atpazīt savu vārdu. Neviens cits manu vārdu nezināja, bet bez zināšanas to izlasīt nevarēja. Es savu vārdu uzrakstīju uz sienas, lai allaž varētu to atcerēties. Citādi es varētu savu vārdu pazaudēt. Nāca un gāja dažādi cilvēki, kas aplūkoja uzrakstu uz sienas, bet neviens nespēja izlasīt tajā manu vārdu. Ar laiku arī es pats zaudēju spēju izlasīt savu vārdu un to aizmirsu. Es aizmirsu savu vārdu, lai gan tas bija rakstīts uz sienas starp kubu un naglu.
Kādu dienu es aizgāju prom no sienas. Kad es atgriezos, kubs no sienas bija pazudis. Kubs nebija varējis samierināties ar savu pazemojumu un aizbēdzis no manis prom. Es neskrēju kubam pakaļ, es zināju, ka es viņu nekad vairs neredzēšu. Siena bez kuba izskatījās tukša. Tur pietrūka kuba. Man cita tāda kuba nebija. Siena bez kuba nekad vairs nebija tā, kas tā bija agrāk. Es centos kubu aizvietot ar bēru sludinājumiem un lētiem ziediem, kurus es zagu kapos, bet kubs nebija aizvietojams. Es pārtraucu aizvietošanu. Es sienu atstāju bez kuba. Tā izskatījās tukša, bet vismaz ne bezgaumīga. Sienā vismaz bija nagla.
Laika gaitā mans nesalasāmais vārds no sienas izdzisa. Laika gaitā sabruka siena. Laika gaitā palika tikai nagla. Nagla palika sienas vietā. Tieši kā bija paredzēts.
Es nespēju skatīties uz vientuļo naglu. Tā tas nevarēja turpināties. Es paņēmu naglu un ar to piesietu sevi pie krusta. Es sevi krusificēju. Naglai atkal bija pielietojums. Es biju sists krustā, es skatījos uz pasauli no krusta un redzēju to savādāk. Pasaule vairs nebija tāda, kādu es to redzēju no zemes. Es iemīlēju no krusta saskatāmo pasauli tā kļuva mana.
Laiks gāja uz priekšu vai kādā citā virzienā. Krusts sapuva. Es paliku ar naglu caursists, bet mani nekas vairs neturēja. Es izvilku naglu ārā no savām krūtīm un iedūru zemē. Zeme pastāvēs tik pat ilgi, cik nagla. Nagla palika iedurta zemē, bet es aizgāju prom. Es aizgāju meklēt sienu, uz kuras uzvilkt kubu.