"Palīdziet, labie cilvēki, es jau divas nedēļas
neko neesmu dzēris. Naudas nav pat nieka puslitram, par kaut ko vairāk
nemaz nerunājot. Mana rīkle ir izkaltusi. Es redzu jau nāves
pusdrupušos pirkstus, manus plecus apskaujam. Vēl tikai dažas
stundiņas, un manis vairs jūsu starpā nebūs. Es aiziešu
neviena nepieminēts, bet ziniet, ka es vienmēr palikšu jūsu
vidū kā atgādinājums un bieds. Es jums likšu saprast,
pie kā var novest nejūtība un iecietības trūkums.
Tajā dienā, kad pirmais no jums, maniem kauliem žvadzot, metīsies
zem autobusa riteņiem, jūs sāksiet nožēlot savu
attieksmi pret mani. Jūsu atrunas mani neinteresē. Visiem šajos
laikos klājas grūti. Saprotu jau saprotu, bet man klājas vēl
daudz sliktāk nekā jums visiem kopā. Mana galva var kuru katru
mirkli saplīst kā valrieksts zem zābaka ar dzelzs papēdi."
Ārprāts, kas par muļķībām! Jācenšas
novērsties, aizmirsties. Ausis nav domātas, lai klausītos.
Savu problēmu pietiek. Es nevaru būt katram draugs. Pietiek, ka
esmu draugs sev. Ja citi grib - lūdzu, es gan ne. Kā man tas viss
riebjas! Es taču to neesmu pelnījis. Vēl kādas desmit
minūtes, nē - piecas. Es nesteigšos, vajag nomierināties.
Desmit minūtes. Tad es būšu klāt, tur pusstunda, tad mājās.
Ko es teikšu? "Labdien, ļoti atvainojos, ka Jūs traucēju,
bet man vajadzētu šo to noskaidrot." Nē, tā teikt
nedrīkst. "Šo to" sacīt nav sevišķi labs
stils. Tas varētu atstāt iespaidu, ka esmu viens no nenopietnajiem
jaunajiem ļaudīm. Es nebūt tāds neesmu, un mānīties
es negribu. Vai melot. "Labdien, es ļoti atvainojos, mani sauc Fernands
Varakāposts, man vajadzētu Jūsu palīdzību!"
Atkal nepareizi! Nevaru taču es teikt, ka man vajag palīdzību,
tas nav pietiekoši precīzs raksturojums. Un vārds! Kā
varu es uzdoties par Fernandu? Neviens taču neticēs, ka cilvēku
ar manu ārieni var saukt par Fernandu. Jānis - lūk man piemērots
vārds. Jānis Varakāposts. Skan jau ticamāk, taču
uzvārds nešķiet ticams. Nevar būt, ka šāds
uzvārds eksistē. Es, protams, neesmu pārāk iedomīgs,
lai sauktos par Varakāpostu, tomēr šis ceļš ir visai
nedrošs. Kāpēc man vispār jāstādās
priekšā? Var jau arī bez tā iztikt. Taču tā
nevar iemantot cilvēku uzticību. Andris Bērziņš?
Noteikti atkrīt. Man vajag ticamu identitāti. Vai tad man nepietiek
izdomas? Es skolā tik labi rakstīju domrakstus. Raimonds. Hmm. Es
varētu uzdoties par Raimondu. Raimonds Liepiņš. Nē,
tas neskan. Raimonds Kaže. Varētu piestāvēt. Es teikšu:
"Labdien, mani sauc Raimonds Kaže, ļoti atvainojos, ka es aizņemu
Jūsu dārgo laiku!"
Iznāk visai absurdi. Es nevarēšu šo vārdu pateikt
pietiekoši pārliecinoši, tā lai nevienam nerastos aizdomas.
Turklāt vārds pārāk internacionāls. Iztikšu
bez Raimonda, labāk tad jau palikt pie Jāņa Varakāposta.
Beidzot ir rokā! Jānis Kokakāposts! Ko es te domāju!
Trīs vienādi līdzskaņi nav pietiekoši skanīgi.
Sidrabkāposts? Tārpukāposts? Žultskāposts? Komposts?
Jānis Komposts - neslikti, taču mazliet parupji. Vienkārši
Kāposts? Nē, tad jau labāk Marija. Kā es varēju
aizmirst - Puķkāposts! Tas taču ir pats labākais uzvārds!
Jānis Puķkāposts - tā mani sauks! "Labdien, es
ļoti atvainojos, ka Jūs traucēju, mani sauc Jānis Puķkāposts
un mani pie Jums ir atvedusi sekojoša problēma." Kā problēma
var atvest? Vai tad tai ir kājas? Cik grūti gan brīžiem
ir runāt, kad jāsaka kaut kas tik svarīgs. "Man ir sekojoša
problēma." Patiesību sakot, man nav šīs problēmas,
drīzāk es esmu problēmas īpašums, taču tā
teikt arī nevar.
Es varētu būt lietišķs. "Labdien. Jānis Puķkāposts.
Vajag naudu. Paldies." Kāpēc gan es aizmirsu mājās
saulesbrilles? Es neizskatos pēc tāda nopietna cilvēka,
ar kuru nevar ielaisties muļķīgās diskusijās.
Turklāt viņi vēl izsauks drošības dienestus. Es
neizskatos pēc nopietna mafijas cilvēka, bet gan pēc nožēlojama
laupītāja. Vajadzēja tomēr pirmdien noskūties.
Tomēr šāds teksts izklausās diezgan saistoši. Varbūt
man piedāvās aktiera lomu. Ko gan citu var piedāvāt
saistībā ar aktieri, ja ne lomu? Aktiera biroju jau man neviens
nedos. Tādu nemaz nav. Ārprāts, es jau piecpadsmit minūtes
te stāvu pie durvīm un sarunājos pats ar sevi! Vajadzētu
tā kā iet iekšā.
"Labdien, es ļoti atvainojos, es nezinu, kā lai vislabāk
to pasaka, esmu mazliet uztraucies, mani sauc Fernands Varakāposts, ļoti
atvainojos, ka es aizņemu ar savu niecīgo personību Jūsu
dārgo laiku, man vajadzētu Jūsu palīdzību, pareizāk
sakot, man nevis vajadzētu Jūsu palīdzību, bet gan
mani ir atvedusi pie jums sekojoša problēma... Vēlreiz atvainojos,
Jānis Vara... nē, Puķkāposts. Man gadās problēmas,
atceroties vārdus." - "Jā, ko Jūs vēlaties?"
- "Nu, kā lai to pasaka, man vajadzētu Jums kaut ko pateikt."
- "Tad nekavējiet laiku un sakiet, citi klienti arī gaida."
- "To nav tik viegli noformulēt, tas prasa zināmas pārdomas."
- "Tad atnāciet citreiz, kad būsiet izdomājis."
- "Nē, citas reizes nebūs, bet man to obligāti ir jāpasaka."
- "Vai nu sakiet vai es izsaukšu apsardzi." - "Tūlīt,
dodiet man tikai kādas pāris minūtes." - "Man nav
pāris minūšu." (mikrofonā) "Fernand, lūdzu,
palīdziet šim cilvēkam iziet ārā pa durvīm."
- "Nē, es jau saku, es jau saku.... tūlīt, nupat esmu
jau gatavs..." - "Vācieties beidzot ratā! Neko Jūs
pateikt nevarat." (mikrofonā) "Fernand, beidziet taču
rīt, šitais uzmācīgais tips nekādi negrib iet."
- "Esmu gatavs." (skaļā un trīcošā balsī)
"Šī ir bruņota laupīšana. Lūdzu nevienu
nekustēties, tad nevienam nekas netiks nodarīts. Mana jaka ir piebāzta
ar trotilu, ja Jūs mēģināsiet izsaukt dienestus, es
uzlaidīšu Jūs visus, nē, mūs visus Odina valstībā."
(jaukajai sievietei pie kases) "Lūdzu, palaidiet mani pie mikrofona!"
- "Jā, jā, tikai nešaujiet, manam vīram ir trīs
pirmsskolas vecuma bērni, neatstājiet viņu bez mātes
aizstājējas." - "Es taču neesmu mežonis,
ja visi uzvedīsies rātni, nevienam nekas nenotiks." (mikrofonā)
"Dāmas un kungi! Es ļoti atvainojos, ka tā sanācis,
bet man nāksies jums konfiscēt naudu. Jūs varat man ticēt,
ka šāda rīcība man nebūt nesagādā baudu,
taču dzīvē mēdz pienākt brīži,
ka nav izvēles. Šī ir viena no tādām situācijām.
Jūs, protams, saprotat, ka es no dabas neesmu brutāls cilvēks,
tomēr mazākās kustības gadījumā man nāksies
uzspridzināt šo ēku. Ne man, ne jums tas nebūs sevišķi
patīkami. Tāpēc es ceru uz veiksmīgu sadarbību.
Vai kādam no jums gadījumā nebūtu klāt melns atkritumu
maiss? Paldies, tagad, lūdzu, laidiet šo maisu pa riņķi
un beriet tajā iekšā visas vērtslietas, kredītkartes,
skaidro naudu, nu, vispār visu, kas man varētu noderēt.
Dāmas, ja vēlas, var atstāt arī savus tālruņa
numurus, jo es patlaban esmu brīvs."
"Pateicos! Ar jums kopā strādāt ir tīrā bauda.
Vai kāds nevēlas konfektes, man to ir vesels kilograms. Nē?
Tad novēlu jums visu to labāko, panākumus darbā un
tā tālāk. Ceru, ka mēs vēl tiksimies."
Paldies Dievam, tas beidzot ir garām. Izgāja pat labāk, nekā
varēja gaidīt. Tagad tikai jāizdomā, kā lai es
mammai izskaidroju, kur esmu dabūjis šo maisu ar vērtslietām.
Ko es teikšu?