Seklie ūdeņi
Der erste Tag
Ir piektdiena, 2002. gada 9. augusts. Pelēkais modinātāja pulkstenis datorgalda labajā pusē rāda apmēram piecpadsmit minūtes pirms trijiem. Esmu nupat ieēdis pusdienas, bet tagad man gan vajadzētu steigties. Paķeru no skapja baltu krekliņu, kurš tik spēcīgi nepievilks saules starus kā tas, kas ir man patlaban mugurā. Steigā pārģērbjos un nogājis lejā pa kāpnēm iesviežu netīro kreklu zaļā bļodā, kas apmetusies uz dzīvi trepju apakšas telpā. Steidzīgi nokliedzis kādu “nu-es-dodos” vecākiem, izeju ārā no mājas un visai straujā tempā virzos Zasulauka dzelzceļa stacijas virzienā.
Bez piecām trīs. Esmu ieradies. Uz perona nevienu pazīstamu cilvēku nemanu. Gluži kuru katru pazīstamu cilvēku es arī negribu satikt. Ieeju stacijas ēkā, lai apskatītos, kad gaidāms tuvākais vilciens, ar kuru būtu jāierodas Lienei. Tam jābūt klāt precīzi trijos, proti, laikā, kad bijām norunājuši satikties. Izeju atpakaļ uz perona, redzu tuvojamies vilcienu. Viņa ir atbraukusi. Kādi mūsu plāni? Aiziesim nopirkt kādu ūdeni ceļam, iegriezīsimies pie manis, bet puspiecos mums jābūt pie Fiļas, tur jākrauj mašīnā mantas. Vai arī jāpaņem vēl vairāk nastu, kuras nest mums pašiem, neesmu tā īsti pārliecināts. Tā kā Liene ar maniem vecākiem vēl nav sastapusies, esmu nedaudz uztraucies. It kā gan šiem esmu piekodinājis uzvesties rātni, bet ko gan var zināt, teikt, ka maniem vecākiem nebūtu tāds mazliet īpatnējs humors, nevaru.
Kaut kas pāri trijiem. Kuldīgas un Vīlipa ielu krustojums. Iegriežamies veikalā, nu, protams, ka ARN (tā nav reklāma). Informēju Lieni, ka tur nekad nevar iepirkties ātri, cik ļoti to lai arī nevēlētos. Tā arī ir. Nopērkam katrs pa divām pudelēm minerālūdens un košļājamo gumiju. Nākas gan mazliet pagaidīt, bet iet kaut kur citur ir slinkums.
Klauvēju pie dzimtās mājas durvīm. Atver māte. Šķiet, ka izgāja veiksmīgi, pēc neilga mirkļa jau esam manā istabā. Varētu teikt, ka drošībā. Izkrauju Lienes priekšā mazu kalniņu ar fotogrāfijām, kas radušās dažos pēdējos mana mūža gados. Par dažām šo to pastāstu. Ieslēdzu datoru, lai skanētu mūzika. Laiks pamazām rit. Pie Fiļas jāierodas par ceturtdaļstundu ātrāk, nekā bija sākotnēji noteikts, taču tas ir normā. Savācam visas tās lietas, kuras varētu noderēt, un prom. Tikai īsa atvadīšanās no priekštečiem, un var doties.
Četri un septiņpadsmit minūtes, vai vismaz man tā šķiet. Esam Fiļas pagalmā, tur pretī izskrien Rendo, viņa suns, kurš ārēji gan liekas draudīgs, bet savā būtībā ne tuvu tāds nav. Lieni pagaidām izvietojam verandā, kurā sunim nav tiesību ienākt, lai arī es nedomāju, ka tas ir tik ļoti nepieciešams. Fiļas tēva mašīnā tiek iekrautas mūsu mantas, Fiļas mantas, viņa brāļa Edža mantas un arī tās, kuras būs vajadzīgas Lotei, kura pati gan vēl ir darbā. Braucam uz autoostu. Ceļā mēģinu uzturēt sarunu, taču tā neko labi nevedas.
Pēc vēl kāda neilga laika. Esam ieradušies. Izkraujam mantas, kopā ar Iltneru brāļiem paņemam to vairumu, Liene paliek sargāt atlikumu. Pēcāk es aizeju pēc atlikuma un arī Lienes. Tā kā Lienes telefonam gandrīz tukša karte, jāaiziet nopirkt jaunu. Autoostā ir pamatīga rinda, tādēļ sameklējam tirgus teritorijā Narvesen’u, es vēl arī paņemu Edzim gremojamo, kā šis arī bija prasījis. Paņemu tieši tādu pašu, kādu esmu izvēlējies personīgajām vajadzībām. Atgriežamies atpakaļ. Pa to laiku mantu kalns ir mazliet pārvietojies gan telpā, gan arī savā organizācijā, kā var noprast, šo darbību būs veikuši Fiļa ar Edzi, diez vai kāds būs nācis viņiem palīgā. Piedāvāju Edzim izvēlēties gumiju, šis veiksmīgi izvēlas to, kuru viņam arī biju pircis (nez, ko viņš iesāktu pretējā gadījumā?). Lienes somā atrodas kārtis, un mēs spēlējam ar Fiļu zoli, kamēr Edzis lieliski var iejusties skatītāja ādā, jo Fiļa nav uzskatījis par vajadzīgu apmācīt savu brāli spēles detaļās.
Apmēram desmit pāri pieciem. Atnākusi Nora, kurai gan vajadzētu ierasties kopā ar Ģirtiņu, taču pagaidām viņa ir viena, tādēļ rodas bažas, ka Ģirts varētu nokavēt, kā tas viņam itin bieži gadās. Patiesību sakot, Ģirts ir viens no diženākajiem mūsu paaudzes kavētājiem, bet tas ir pateikts tikai tā, starp citu. Kāršu spēli pārtraucam. Tā kā Sīcis solījies ierasties precīzi piecos, bet vēl nav klāt, Fiļa uztic Norai, lai tā Sīcim piezvana un viņu rupji nolamā. Gluži rupji gan tā lieta nenotiek, Nora gan sāk visai agresīvi, taču ilgstošām dusmām viņai iespējams pietrūkst vārdu, tomēr vismaz tiek noskaidrots, ka Sīča ierašanās gaidāma tuvāko piecu minūšu laikā. Spriežam, ka Sīci droši vien ved Indriķis, ar kuru gan labāk kopā nemēģināt braukt, tādēļ jau arī kavēšanās, kā jau tas ir zināms, bet šis leģendārais cilvēks ir spējīgs ne uz tādiem varoņdarbiem vien.
Pagājušas vismaz desmit minūtes. Ieradies Sīcis. Indriķi nekur nemana. Sīcim līdzi laiva un vēl kādas pāris somas ar dažādām mantām, vai arī nē, īsti neievēroju, varbūt viņa laiva jau bijusi Fiļas tēva mašīnā un atbraukusi kopā ar mums. Ne cik ilgi nav jāgaida, kad klāt ir arī Ģirts. Vēl atlikusi tikai Lote, kura joprojām atrodas darbā. Fiļa zināmā mērā par to uztraucās, un ne bez pamata. Diez vai viņš gribētu braukt viens. Tomēr viņa arī ierodas, atliek vairs tikai gaidīt autobusu.
Pieci un trīsdesmit minūtes. Pienāk autobuss, kuram būtu jābrauc uz Ainažiem, tātad mūsējais. Fiļa iet palūgt šoferi, lai tas attaisa vaļā bagāžas nodalījumu. Pēc kāda laika atgriežas ar informāciju, ka šis nav īstais autobuss, mums būs jāgaida nākamais. Būtu bijis amizanti, ja mēs nebūtu tikuši vajadzīgajā autobusā. Tomēr pēc kādā minūtēm autobuss parādās. Varbūt tas nav pats jaunākais modelis, mums tas noteikti derēs. Uzradies arī Sēne ar visu savu velosipēdu. Viņš ieradies pavadīt. Sakraujam bagāžā visas savas grabažas un kā paši pēdējie rāpjamies tajā iekšā. Izrādās, ka mūsu vietās sasēdušies gluži citi ļaudis. Fiļa un Lote sāk skaļi protestēt pret šādu situāciju, pārējie drīzāk samierinās ar pastāvošo situāciju, pasaulē gadās arī nopietnākas problēmas. Protams, taisnība gan it kā būtu mūsu pusē, bet ir reizes, kad ir vieglāk samierināties ar netaisnību. Autobuss sāk savu kustību. Es un Liene apsēžamies kaut kur tuvu autobusa aizmugurei, kur gan vietas ir tā pamazāk, taču mums izdodas iekārtoties, man priekšā sēdošais cilvēks pievelk krēslu uz priekšu, tādējādi varu pa pusei mierīgi izvietot kājas. Lienei gan tās daļēji ir celiņā pa vidu, bet tur neko padarīt nevar. Fiļa un Lote savā cīniņā guvuši virsroku, taču nevarētu teikt, ka ir atstājuši labu iespaidu uz daudziem autobusa pasažieriem. Sīcis un Edzis apsēdušies autobusa aizmugurē, bet Ģirts ar Noru kaut kur tuvu priekšai.
Seši un kādas minūtes. Vēl joprojām esam Rīgā. Septiņi un minūtes. Braucam. Astoņi un kādas minūtes. Diezgan daudzas, kā es pat teiktu. No autobusa priekšas atnācis Fiļa, paziņo, ka mums jāpārsēžas tuvāk izejai. Piekrītam. Apsēžamies pašā priekšā. Autobusa šoferim sēdeklis ar amortiņiem, viņš diezgan amizanti lēkā, ar savu uzvedību atgādinot kādu veco labo dienu kučieri vai ormani. Lote paņem no manis fotoaparāta filmiņu. Fotografē Lieni, man liek izbīdīties ārā no kadra. Jūtos kaut gan nedaudz, bet tomēr aizvainots. Vēl bildes tiesības izpelnījies arī vadītājs.
Astoņi un pavisam daudz minūšu. Esam ieradušies Staicelē. Lecam ārā no autobusa un savācam visas savas “peķeles”. Dodamies upes virzienā. Man patrāpījies maiss ar pārtiku, kurš nav neko viegls. Ejam pāri diezgan nedrošam tiltam, kas pietiekoši īpatnēji šūpojas zem mūsu svara. Šķērsojam privātīpašuma robežu, kuras vēl nesen tur nesen tur neesot bijis. Noliekam mantas kādas priedes pakājē, kuru Edzis spītīgi sauc par egli. Saslienam teltis un aizejam uz veikalu. Pretī mums parādās divi suņi, kas sākotnēji šķiet ne bez draudīguma, taču reāli ir gluži miermīlīgi (viens no tiem nākamajā rītā parādīsies mūsu nometnē un saņems nelielu devu Sīča gatavotā mikšļa, taču šajā situācijā tam nav lielas nozīmes). Veikalā gan nekā vērā ņemama nav, paņemu čipsus ar bekonu, lai droši varētu nedalīties ar Loti, un šokolādi. Tā gan nav īstā, man labāk patīk rūgtā, bet Staicelē jau lielveikalu meklēt nebūtu prāta darbs.
Deviņi un nezinu cik minūtes, bez pulksteņa orientējos laikā pavisam vārgi. Atgriežamies nometnē. Tur atrodams tikai Fiļa, kas uzrāpies kādā sargtornī vai skattornī, nevaru tā precīzi pateikt. Dzer alu, spriež, ka kādus divus ar pusi litrus būšot jāizdzer. Varu piekrist šādam apgalvojumam, ja jau viņam tā šķiet. Pamazām parādās arī pārējie. Lote tomēr paņem nedaudz čipsu, apgalvodama, ka tur sastāvā bekona neesot, tikai garšvielas. Rodas jautājums – un kur tad paliek veģetārisma principi? Es tomēr paklusēju, jo zinu, ka par mani arī var šo to iebilst. Jāsāk tā kā būtu domāt par vakariņām. Piesakos mizot burkānus, pats sev par lielu pārsteigumu, Liene arī. Sīcis ieminās, ka mēs varētu tos mizot upes krastā, kur vieglāk un ērtāk burkānus nomazgāt. Tad pats gan piebilst, ka kompānijā gan, protams, interesantāk. Pats sevi izlabo, ja mums gan nav tā, ka kompāniju nevajag. Šķiet, ka tas ir Ģirts, kas izsakās ar mazliet lielāku daudzumu iekšējā indīguma, ja tas tomēr nav Fiļa. Neko neatbildu. Tiek sistemātiski pelts Edzis. Viņam neesot dzīvē mērķa, līdz laiviņu brauciena beigām tiek uzdots tādu sameklēt. Nomizotos burkānus sagriezt piesakās Nora, kamēr es kopā ar Sīci un Edzi aizeju nopeldēties. Atklājas, ka esmu paņēmis līdzi braucienā precīzi tādas pašas mantas, kādas ir paķēris Edzis – gan apģērba, gan trauku jautājumā. Pārsteidzoši. Ūdens ir pietiekoši silts, taču ilgi mēs tajā nepaliekam. Izsaku Sīcim bažas par rītdienu, zinādams, ka nekad iepriekš neesmu airējis. Viņš mani nomierina, ka viss būšot labi. Tiesa gan atsakās dot savu lielāko un labāko laivu, jo tā viņam ir sevišķi mīļa. Šobrīd es uz viņu ļaunu prātu neturu un būtībā varu šo pozīciju saprast arī vēlāk, lai arī neatbalstot daļu lietu tomēr var saprast.
Pēc kāda laika. Atklāju, ka esmu aizmirsis paņemt līdzi garās treniņbikses. Šķiet, ka tas nav bijis prāta darbs, bet tas gan nekas. Sēžam ap ne gluži grandiozu ugunskuru, virs kura novietots katls ar upes ūdeni. Tur taps Sīča vēsturiskais mikslis. Tikai ūdens negrib vārīties. Tad tomēr. Viss notiek ļoti lēnām, bet rakstīt tik lēnām man negribās. Aizvadām laiku savstarpējos apvainojumos, drīzāk gan “uzbraucienos”, kuri bieži atrodas otrā pusē pieklājības robežai. Ģirts ar Noru ir nozuduši. Kad Fiļa nedod Edzim alu, tas lieto, klasisko teicienu, ka senie latvieši gan ir dalījušies. Fiļa atbild, ka ar bioloģisko kodu. Kāds (ne es) pavaicā, kur tad palikuši Ģirts ar Noru. Kāds (joprojām ne es) atbild, ka tie dalās un grib taisīt demogrāfisko sprādzienu. Sīcis mikslim pievieno makaronus, vēlāk arī sagrieztus burkānus un zaļos zirnīšus no bundžas, kuras vaļā taisīšanas process ir visai brutāls. Lote stāsta, cik liela gan ietekme ir veģetārismam, ka “Mikrotīklā” veģetārās picas tiek apēstas kā pirmās. Es saku, tas tādēļ, ka gaļas picu var atstāt uz vēlāku laiku, to vismaz nevarēs noēst Lote (arī Sēne ne, bet viņš jau vispār ir ļoti dižens ēdājs). Fiļa ieminās, ka viņš esot ievērojis, ka visi puiši, kuriem patīk Lote, atsakās no gaļas ēšanas. Edzis uz to atbild (it kā gan – kas viņam par darīšanu), ka Fiļam pašam gan laikam Lote nepatīk. Skaļi smiekli. Nez vai uz mani tas iepriekšējais izteikums attiecās? Mikslis vārās ilgstoši, pa to laiku Fiļa uz prīmusa paspējis pagatavot ūdeni tējai. Visiem gan nepietiek, galvenokārt tāpēc, ka man ir līdzi sevišķi liela krūze, kuru Edzis pat nosauc par naktspodu, atradies te dižais eksperts. Sīcis paliek bez tējas, tāpēc uzreiz pēc mikšļa gatavošanas beigām paziņo, ka jāuzvāra ūdens tējai. Tas iet diezgan ilgstoši. Mikslis sanācis nepareizs – normāli tajā ir jāstāv karotei, bet iegūtais produkts ir drīzāk zupa, patiesību sakot, pat šķidra zupa. Un arī ne garšīga. Aizeju sameklēt trauku, kur miksli ieliet. Atrodu savas treniņbikses. Tātad tās tomēr nav palikušas mājās, kas mani priecē, pavēstu, ka neesmu tāds cirvis, kā pats biju par sevi domājis. Lote uz to atbild, ka esmu dubults cirvis, neko spēcīgu pretī neatcērtu, bet varētu. Es paņemu mazu bļodiņu zupas un nedaudz iekšēji viebdamies izēdu tās saturu. Mani publiski norāj, ka Liene neēd. Viņa paskaidro, ka negaršojot vārīti burkāni. Fiļa sāk cept desiņas uz iesma. To garšas kvalitāte nav gluži augsta, bet ēst jau var. Toties tauku daudzums ir vienkārši apsveicams.
Ap vieniem. Turpinās ņirgāšanās. Vienīgais, kas šajā lietā ir pārsteidzošs – nekas slikts netiek teikts par klāt neesošiem ļaudīm. Šķiet, ka tā ir Lote, kas ieminās, ka lauku cilvēki ir daudz atvērtāki par pilsētniekiem un viens otram acīs saka patiesību. Secinājums – šovakar mēs esam tipiski laucinieki – atrodamies jau arī īstajā vietā, lai tādi būtu. Tikai tad gan tā patiesība nav glaimojoša. Kaut kādas mistiskas domas dēļ sākas “Tālavas taurētāja” skaitīšana. Par laimi man šis teksts ir zināms pietiekoši slikti, bet arī citiem tas gluži labi nevedas.
Tuvojas jau diviem. Runas pie ugunskura ir jau tuvu beigām, jādodas beidzot gulēt. Manā teltī (patiesībā gan – manas māsas) pie manis un Lienes par trešo tiek nozīmēts biedrs, kura ķermeni veido divas laivas un kurš ir mazliet mitrs. Apguļos šim blakām. Laivinieks (vai trešais, kā viņu saucam) mani pasargā no vēja pūsmām, paturot zināmu daudzumu siltuma. Varam lieliski dzirdēt skaļus komentārus no lielās telts, kurā ir Fiļa ar Loti un Edzis ar Sīci. Komentāri veltīti mums un skaņām, kuras tie no mūsu telts vēlas dzirdēt. Vairāk gan izsakās Fiļa un Sīcis, kā jau to arī varētu gaidīt. Es atbildu tikai to, ka viņi var priecāties, ka cirvis ir pie viņiem un ne pie manis.
Ir jau pāri diviem. Beidzot šie ir aizmiguši. Man gan īsti miegs nenāk, taču jāguļ jau it kā ir. Ne īsti aizmidzis, ne arī īsti nomodā es pavadu lielāko daļu nakts. Beidzot izdzirdu, kā atveras blakus telts durvis. Šķiet, ka ir pienācis rīts.
The Second Day
Rīts patiešām ir pienācis. Pulkstenis rāda astoņas stundas, taču tas nerāda uz manas rokas.
Liene vēl ir aizmigusi. Izrāpjos ārā no telts. Sevišķi karsts pagaidām vēl nav, bet var paredzēt, ka tas ar laiku nokārtosies. Ārpusē ievēroju Sīci, Edzi un Loti. Pārējie vēl nav saņēmušies piecelties. Mūsu ugunskurs ir nodzisis, taču pelni tajā vēl joprojām ir silti. Pamazām pieceļas arī pārējie Neliela ieēšana, tad jāsavāc kopā telts. Visas mantas tiek saliktas somās, bet somas lielos plastmasas maisos. Man nav striķīša, ar kuru maisus aizsiet, taču no Sīča lūgt kaut kā negribās.
Atkal izmantoju iespēju aiziet nopeldēties. Šoreiz piebiedrojos Edzim un Lotei. Dvielis manās rokās gan ir stipri slapjš un es labprātāk pat neiztēlojos, kāda sajūta būs gaidāma, ieģērbjoties ūdeņainajās peldbiksēs, bet šī situācija mani nebiedē. Lote ieziežas ar dušas želeju. Manā skatījumā tas ūdenim par labu nākt nevar, sevišķi tādam, kuru lieto dzeršanai. No rīta ūdens allaž šķiet vēsāks, taču tas nevar apturēt.
Esam atpakaļ. Notiek laivu piepūšana. Mani mazliet biedē mūsu laivas izmērs. Tas nav liels, nekādā ziņā nav. Rodas jautājums, kā mēs varēsim tur satilpt. Fiļa saka, viņš neapskaužot mani par garajām kājām. Arī es ne. Vismaz Fiļa paņem no mums maisu ar guļammaisiem un telti, par ko esmu viņam pateicīgs. Pirmie savu laivu ūdenī iebilda Fiļa ar Loti, tad Sīcis un Edzis. Nu ir pienākusi mūsu kārta. Iekšēji drebinos, paredzēdams nelabu nākotni. Savu uztraukumu paturu pie sevis. Nu mēs esam uz ūdens. Man nav īsti skaidrs, kā vajag pagriezt laivu pareizajā virzienā. Daļēji nejauši tas notiek, taču virzīšanās uz priekšu ir daudz par lēnu. Visi no mums mirklī ir atrāvušiem milzīgā attālumā, esam palikuši gluži vieni. Nepalaižu garām nevienu izdevību iestūrēt kādā krūmājā.
Turpinām palēnām virzīties uz priekšu. Kādu laiciņu mūs uz priekšu pavelk Ģirta laiva. Mums tādēļ vajagot dziedāt. Ja pēdējā laikā es nebūtu kļuvis tāds mazliet sacietējis, es būtu varējis apraudāties. Tas situāciju neglābtu, rādītu tikai to, ka esmu ne tikai tizls, bet arī memļacīgs. Tiekam atlaisti vaļā un turpinām savu virzīšanos uz priekšu. Kad satiekam Sīci, viņš mums iesaka katram airēt ar vienu airi savā pusē. Nekas sevišķi labs no šādas ieceres neiznāk. Mums pietrūkst sinhronisma. Ļoti bieži novirzāmies no taisnā ceļa un allaž rodas problēmas atgriezties pie tā atpakaļ.
Apstāšanās vietā apmaināmies vietām. Liene airē. Jāatzīst, ka tas viņai padodas daudz labāk nekā man. Kaut gan zinu, ka atšķirībā no manis viņai šāda nodarbe nav gluži sveša, tas ir mazs mierinājums. Grūti atteikties no iekšējās pārliecības par dzimuma pārākumu.
Pēc kāda laika beidzot atgriežos pie airiem. Nu jau neiet vairs gluži tik katastrofāli, kā tas bija iepriekš, taču joprojām ne mazākā iemesla līksmot man nav.
Laiks iet uz priekšu, kaut gan ne pārāk ātri. Brīžam mēs ilgus laika posmus nemanām nekādu ziņu no pārējiem braucējiem, citreiz tie atkal mūs pagaida, taču ne jau visu laiku. Biežāk redzam Ģirtu ar Noru, viņiem nekāda kompānija nav vajadzīga, tāpēc viņi turas ievērojamā attālumā no visiem. Upē netrūkst arī citu laivu. Katru reizi, kad kāds padzenās mums garām, es jūtos tā kā tāds pēdējais muļķis no Varakļāniem. Nekas vērā ņemams jau nenotiek. Mēs peldam vai arī tikai kustamies līdzi straumei, tas ir jautājums, uz kuru ir grūti atbildēt. Šķiet, ka Sīcim bijusi allaž taisnība, kad viņš izvairījies no manis ņemšanas braucienos ar laivām.
Pienācis pusdienlaiks, kaut gan nezinu, cikos tieši tas ir. Piestājam krastā. Fiļa izsaka optimistisku komentāru, ka vismaz par plostiem mēs pārvietojamies ātrāk. Nezinu, vai tas ir iemesls priecāties. Ja es nezinātu, ka viņa joki nav domāti sevišķi ļauni, bet tikai tādi spēcīgi, būtu apvainojies. Es apēdu vienu maizīti, un atpakaļ ūdeņos mēs dodamies. Akmeņu upē kļūst aizvien vairāk un ūdens aizvien mazāk. Tas ir iemesls nebūt priecīgam, taču gluži jāraud tādēļ arī nav.
Kādā vietā upei pāri ir tilts. Pie tilta novietotas visas mūsu kompānijas laivas. Edzis palicis tās sargāt, kamēr pārējie aizgājuši uz veikalu. Lienei šķiet, ka kaut kas varētu būt noticis, bet es tā nedomāju. Tāpēc mēs neapstājamies. Diezgan ilgstoši nevienu no mūsējiem nemanām. Neliels uztraukums par jautājumu, kāpēc tas tā. Kas to būtu domājis, ka mēs varētu ilgstoši atrasties visiem priekšā. Viņi ir atgriezušies. Kā pirmie parādās Sīcis ar Edzi. Varu dzirdēt, kā Sīcis stāsta Edzim kādu atgadījumu, no kura es varētu mācīties. Cik saprotu, viņš nezin, ka ir ļoti labi saklausāms. Laikam jau mums nav raksturīgs vienam otru rupji aizvainot tā, lai varētu dzirdēt. Mūs apdzen. Ģirts ar Noru joprojām turas aizmugurē. Viņiem nav tādas vajadzības. Ko lai viņi apliecina? Ka var apdzīt mūsu laivu? Tas jau nav panākums, diemžēl, nav. Dziļajās vietās mēs vairs neesam tik lēni, taču šādu vietu kļūst aizvien mazāk. Arvien biežāk iznāk aizķerties uz akmeņiem un tad ir cītīgi jāpūlas atbrīvoties. Laivā bieži iekļūst iekšā ūdens, un es klusībā jau uztraucos, vai tik tā nelaiž gaisu. Gadās jau visādi, bet palikt ar cauru laivu aizmugurē visiem pārējiem un nevarēt tikt nekur projām man negribētos. Vismaz patlaban. Lienes spēki tuvojas beigām un viņa gaida naktsmītni. Es varu tikai piekrist, kaut gan drīzāk ne spēku, bet nožēlojamā ātruma dēļ. Sīcis ir teicis, ka jābrauc būs līdz kādiem pulksten deviņiem.
Ir kaut kas ap astoņiem. Pie šiltītes “Privātīpašums” redzam visas laivas. Vai patiešām beidzot ir gals šīs dienas mocībām? Fiļas laiva pat ir iznesta krastā un mantas izkrautas no tās ārā. Apstājamies arī mēs. Sīcis saka, tā kā mēs esot visu dienu nogurķojušies, vēl ir daudz ko braukt, nu varbūt vēl kāda ceturtdaļa no dienas nobraukuma. Hā! Nogurķojušies? Apsverot domās, cik daudz tas ir, jāsecina, ka ar kādām trim stundām uz ūdens vēl varam rēķināties. Iepriecinoši? Nedomāju gan. Lienei šķiet, ka mums laivas dibenā ir radies caurums, pa kuru nāk iekšā ūdens. Es tam sevišķi neticu, taču droši zināt jau nevar. Patiesībā gan ūdens ir tur sanācis, kad kādu mirklīti iepriekš es biju kāpis ārā no laivas, lai to novilktu nost no akmeņiem. Fiļas laivai kaut kas noticis ar ventili. Tomēr šķiet, ka viss ir normā. Stumjamies atpakaļ upē, lai varētu vēl kādu gabaliņu pavirzīties uz priekšu, lai gan negribās. Tiek paziņots, lai nekur nedodamies, ja nu viņiem neizdosies piepūst laivu. Paliekam pieķērušies ar rokām pie ūdenszālēm. Vēl var dzirdēt informāciju, ka mums iedošot vēl kādu kravu, šaubos, ka tieši par to es esmu visu mūžu sapņojis, kaut gan tā droši jau zināt nemaz nevar.
Tā kā ar laivu viņiem viss ir kārtībā, mēs turpinām optimistisko braucienu. Ūdens gan nav gandrīz nemaz, bet neko padarīt nevaram. Nobraucam pāris simtus metru un apstājamies otrā krastā. Liene vēlās pārbaudīt, vai kalna galā nav ceļa. Es neesmu optimists – var redzēt, ka tur ir dzeloņdrāts, bet gar ceļu parasti tādu neviens nevelk. Palieku gaidīt pie laivas, kamēr Liene tomēr iet noskaidrot, kā tur ir ar to ceļu. Redzu, kā garām pabrauc visas laivas. Sīcis saka, mums jābrauc, jo tuvumā nav ne ceļu, ne telefonam būs zona. Ko tad citu, kā tikai turpināt braucienu mēs vispār varam? Tā arī esot laiviņu braucienu burvība. Jā? Ģirts kārtējo reizi iesaka taisīt garākus vēzienus, vispār lai stumjamies atpakaļ ūdenī. Liene atgriežas apbēdināta – tikai klaji lauki visos virzienos. Kāpēc gan man vajadzēja viņu iesaistīt šajā trakajā padarīšanā? Jūtos tā kā pats pēdējais. Tā kā man ir kļuvis vēss, uzvelku džemperi.
Stumjot laivu ūdeni, man gadās mazliet sasvērties. Šķiet, ka nekā traka nebūs, taču es paslīdu uz kāda akmens un iekrītu ūdenī. Esmu slapjš pilnībā, ja neskaita matus, kuri mistiskā veidā palikuši sausi. Tā kā nu jau man nekas vairs nedraud, kādu gabaliņu velku laivu aiz sevis. Dziļš tur nav, bet sevišķi ilgstoši šādi iet tomēr nevar, jo vēl dažas reizes apgāzties man nekādas nepieciešamības nav. Laiva ir pilna ar ūdeni, bet vainīgs nav kāds nerātns caurums, tas esmu tikai es. Būtu pārspīlējums teikt, ka man ir karsts. Būtībā ir skaidrs, ka mūsu ceļojums tuvojas beigām un ka tās nesakritīs ar tām beigām, kuras sagaidīs pārējie braucēji. Vēl tikai nav zināms, ko lai mēs iesākam.
Priekšā parādās tilts. Pavisam netālu no tā mēs apstājamies. Gandrīz droši var apgalvot, ka pēdējo reizi šodien. Ir vispārīgi zināms, ka pie tiltiem parasti mēdz būt arī kādas apdzīvotas vietas. Uzrāpjos kalnā, tajā ir kāpnes, kas izgatavotas no zemes. Augšā nekā vēra ņemama nav, vismaz kaut kā tāda, kas izskatītos pēc ceļa. Nāku atpakaļ. Liene nav noskaņota braukt tālāk laivā. Man ir apnicis viņu pārliecināt, ka ir vērts turpināt. Sevišķi tādēļ, ka zinu, ka nav vērts. Uzvelku sausu kreklu un treniņbikses. Tagad vismaz esmu sauss.
Pāri tiltam iet kāds cilvēks, arī treniņbiksēs. Vīrietis ap trīsdesmit ar īsiem matiem. Pakliedzu viņam jautājumu, kur tuvumā ir kāda apdzīvota vieta. Viņš norāda uz kalnā esošu māju. Bā! Protams, nevar garantēt, ka minētajā mājā neviens nedzīvo, bet šāds variants mani neapmierina. Baigā jau apdzīvota vieta! Otrā virzienā toties esot Mērnieku skola un divu kilometru attālumā arī paši Mērnieki. Lielākā apdzīvotā vieta apvidū. Tas arī viss.
Kopā (ar Lieni nevis ar Mērnieku pazinēju) veicam mantu izvākšanu no laivas. Laiva tiek izpūsta un ar mokām iestūķēta slapjā un netīrā maisā, tas ielikts otrā maisā. Pastāv jautājums – ko lai mēs tālāk iesākam? Ir divi galvenie varianti – iet ar kājām līdz vietai, kur mūsu nu jau bijušie ceļa biedri taisīs naktsmītni vai arī tā nedarīt. Izvēli Liene atstāj manā ziņā – taču mani draugi, ne viņas. Izlemju nevienu nemeklēt, paredzēdams, ka pretējā gadījumā mums vēl uzkraus telti ar guļammaisiem, bet ar tādu nastu mēs nekur tālu tikt nevarēsim. Un vēl visas problēmas ar izskaidrošanos – vai mums to vajag? Nē. Ne šoreiz.
Apkrāvušies kāpjam kalnā. No turienes pretēji manam iepriekšējam apgalvojumam var redzēt zemes ceļu. Mēs uz tā izejam un nevaram izlemt, kurā virzienā lai iet. Līdz Salacgrīvai varētu būt ļoti tālu. Tāpat arī līdz Staicelei. Un pa nakti mums nebūs kur gulēt. Situācija tāla no iepriecinošas. Liene piedāvā iet tomēr uz tiem pašiem Mērniekiem. Pavilcinājies es viņai piekrītu. Šķērsojam tiltu. Ejam pa visai aizaugušu ceļu, par kuru nevar droši zināt, ka tas kaut kur arī izvedīs.
Ejam pa zemes ceļu. Lienes telefonam parādījusies zona. Mēģinu kādam uzzvanīt, lai tas aizsūtītu īsziņu Lotei, ka mēs esam izstājušies. Sēni nevaru sazvanīt, pat signāls neparādās. Bubļiks paceļ klausuli, taču pēc dažām sekundēm savienojums pazūd. Vienīgais, ko droši esmu noskaidrojis, ir tas, ka tas, kas pacēla klausuli, patiešām bija Bubļiks – tātad viņa numuru es atcerējos pareizi. Priekšā mums ir lauku mājas, no kurām skrien dusmīgi rejošs suns. Tas mums neuzbrūk. Varbūt airu dēļ. Apkārt mājai daudz mašīnu graustu. Vienā puslīdz dzīvā žigulī sēž kāds cilvēks un kaut ko dara. Mūs viņš neievēro. Labi būtu, ja viņš kaut kur brauktu, bet tā pagaidām neizskatās. Ja teikt godīgi, man nav ne mazākās nojautas, ko lai mēs iesākam.
Iznākam uz asfaltēta ceļa. Tas vieš zināmu optimismu. Jautājums – kurp iet – pa kreisi vai pa labi? Tā kā pa kreisi visticamākais gaidāmi diženie Mērnieki, izlemjam iet pa labi. Neesam vēl sākuši kustēties, kad no kreisās puses izdzirdam tuvojošās mašīnas skaņas. Varbūt tur mums atradīsies vieta. Uzticu Lienei stopēt –meitenēm šajā jautājumā allaž ir labākas perspektīvas nekā tipiem saplēstās treniņbiksēs. Kas to būtu domājis, bet mašīna apstājas. Iekšā trīs cilvēki – kā var spriest, ģimene. Pirms mašīna ir īsti apstājusies, aizmugurē sēdošais puišelis (tā arī neievēroju, kādā vecumā viņš varētu būt) iebīdās stūrī un atbrīvo sēdekli, sakraujot mantas bagāžniekā, kurš jau tāpat nav pilns. Mūs uzņem mašīnā, visus braucējus izņemot vadītāju apkraujam ar savām somām. Viņi brauc uz Rūjienu. Man ir vienalga, kurp braukt, cik varu saprast, Lienei arī. Neesam jau šajā apvidū vietējie. Pa ceļam mūs var izsēdināt Staicelē vai Mazsalacā.
Sākam braukt. Es nedaudz sarunājos ar mūsu vedējiem. Viņi stāsta, ka pa šo ceļu mašīnas braukājot ļoti reti, arī paši esot ilgi domājuši, vai pa šejieni ir vērts braukt. Pavisam neilgā laikā esam nobraukuši atpakaļ visu to posmu, kas pa upi gājis tik lēnām. Liene man iedod telefonu, aizsūtu Bubļikam lūgumu painformēt Loti. Staicelē mūs neatstāj, kaut gan tur pat vēl ir vaļā veikals – pulkstenis rāda bez piecpadsmit desmit. Mazsalacā jau apstājamies, lai kāptu ārā, bet tad tiekam pārliecināti, ka Rūjienā vieglāk atrast viesnīcu. Man kaut kā uz viesnīcu negribās. Vēl viena ziņa Bubļikam – varbūt viņš varētu mūs savākt no Rūjienas, ja jau pats ir Saulkrastos. Bubļiks ir izpalīdzīgs, to es lieliski zinu. Un viņš neliek mums vilties, apsolās, ka kopā ar savu tēvu atbrauks, tikai pavaicā, cik daudz tad mūs esot.
Ir tuvu vienpadsmitiem, kad mūs izlaiž no mašīnas Rūjienas autoostā, iepriekš apvaicājoties, vai mūsu krājumā atradīsies kas ēdams. Atbildam, ka ir, tā arī ir patiesība. Pateicamies labajiem ļaudīm, izkraujam mantas un apsēžamies uz soliņa. Autoosta ir slēgta, kā jau to arī varēja paredzēt. Mums ir kāda pusotra stunda gaidīšanai. Aizņemos no Lienes jaku, kuru gan jāvelk uz otru pusi, jo iekšpuse tai ir samirkusi. Lienei nāk miegs, bet es viņu cenšos turēt nomodā. Savā ziņā tas ir egoisms, jo citādi jau gan būtu visai jautri. Ēkas stūra otrā pusē uzturas vietējie iedzīvotāji, taču par mums viņi interesi neizrāda. Visu laiku riņķī braukā motorollers. Šķiet, ka viens un tas pats. Tas varbūt varētu arī kaut kur aizvest. Lieni, protams, ne jau mani.
Ir pāri pusnaktij, kad piebrauc balts opelis. Tajā iekšā ir Bubļiks un viņa tēvs. Iesēžamies mašīnā. Sākas visai ilgstošs ceļš. Neesmu tā īsti sapratis, kurp tieši mēs braucam. Ja Bubļika tēvam ir jābrauc uz Rīgu, tad gan jau arī mūs aizgādās tieši uz šo pilsētu, pretējā gadījumā paliksim Saulkrastos. Vadu ceļu sarunās ar Bubļiku un viņa tēvu. Runājam par universitāti, Mikrotīklu, laiviņu braucienu un citām aizraujošām tēmām.
Brauciena bez starpgadījumiem rezultātā esam nonākuši Saulkrastos. Kā var saprast, tepat mēs arī paliksim. Bubļika tēvs uzreiz dodas gulēt. Mums tiek norādīta istaba, taču iepriekš iegriežamies virtuvē, kur Bubļiks pagatavo karstu tēju. Viņš šo to stāsta, es klausos un arī pats runāju par pusotru mēmo. Ir jau gandrīz trīs, kad ejam gulēt. Aizveru acis un manā priekšā atkal ir upe ar visām burvīgajām krācēm. Lienei esot tieši tas pats. Aizmiegu diezgan drīz, tādējādi darot galu acu priekšā raibojošajiem akmeņiem.
Die tertia
Esmu pamodies. Nezinu, vai šis rīts ir agrs vai vēls. Liene vēl ir aizmigusi. Viņas telefons ir izslēgts, tādēļ izlavos no istabas, lai noskaidrotu, līdz cikiem esmu nogulējis. Pulkstenis rāda septiņi un trīsdesmit minūtes. Vēl uz stundiņu izvietojos atpakaļ gultā, kaut gan miegs man nenāk. Nevaru taču es celties, kad visi citi vēl ir aizmiguši. Ko tad tik grandiozu es varētu iesākt?
Pēc kāda laika mājā sāk rasties zināma rosība. Virtuvē var dzirdēt Bubļika vecmāti, turpat ir arī viņa māsa. Šo pamodinājis sīcis (ne jau tas, kurš laivās, bet tas, kuram Bubļiks ir onkulis), nezinu viņa vārdu, vai arī esmu piemirsis. Mums it kā vajadzētu sākt domāt par vilciena mājup meklēšanu. Lai to darītu, vajag sagaidīt Bubļika pamošanos, lai varētu no viņa atvadīties. Bet Bubļiks vēl guļ. Arī Lienei es atļauju vēl pagulēt, kamēr pats dodos pakontaktēties ar Bubļika radiem. Ieēdu viņu dārzā brokastis, paklausos Bubļika tēva stāstījumā par to, kā viņš moka studentus. Uzzinu šo to jaunu par celtniecības jautājumiem. Nākas dzirdēt izteikumus, ka mūsu līdzbraucēji gan uzvedušies slikti, ka nav mūs gaidījuši. Es pat sāku viņus attaisnot. Ieēdam dārzā brokastis. Kopā ar Bubļika māti nomazgāju laivu un izlieku to žāvēties. Mums ir optimistiska perspektīva, ka Bubļika māsasvīrs Jānis mūs aizvedīs uz Rīgu. Tikai tādēļ jāmodina Lieni un Bubļiku (Bubļikam gan nekur nebūs jābrauc).
Pamodinu Lieni, kurai ir slikta pašsajūta. Diezgan drīz jau esam ievietoti tumši zilā “Golfā” un braucam uz Rīgu. Jānis klausās SuperFM topu, kurā nav gluži tāda mūzika, kāda parasti mēdz būt manā gaumē, taču es neko neprotestēju, ja jau ved, tad ir jābūt pateicīgam. Toties viņam ir ļoti spēcīga skaņas sistēma ar pirmklasīgiem basiem. Pārāk interesants brauciens neizvēršas. Ar Jāni neko daudz nesarunājos, tik labi viņu tomēr nepazīstu. Mazliet painteresējos, kā viņam klājas ar būvdarbiem Mārupē, bet nekāda gara stāstījuma no viņa nav. Ar Lieni arī nevaru sarunāties – tā kā es sēžu priekšā, bet viņa aizmugurē un mašīnā mūzika ir pietiekoši skaļa, lai atbrīvotu no runāšanas problēmas gluži kvalitatīvi.
Jānis mūs atved līdz manai mājai. Tur tikai steidzīgi atstājam telti un manas mantas. Braucam ar tramvaju uz pilsētas centru. Nevaru jau Lieni tādu vārgu vienu atstāt. Dodamies uz mikroautobusu pieturu, bet tur liela rinda. Jābrauc būs viņai ar vilcienu. Tā arī notiek. Es atgriežos mājās. Beigas. Un nekādas stāsta morāles.