Gadskārtējā susuru gadskārta
Nešaujiet uz ēzeli, dārgie lasītāji.
Bija pietiekoši agrs un saulains rīts, kad mazais ēzelītis atkal pamodās. Kā jau tas šāda žanra darbos mēdz gadīties, mazais ēzelītis nepamodās vis kurā katrā ikdienišķā dienā, bet gan tieši tad, kad gāršas susurim bija pienākušas ikgadējās gadskārtas, kuru svinēšana bija uzskatāma par goda un cieņas lietu. Mazais ēzelītis (tūlīt būs atkārtošanās un pamatīga līdzība ar iepriekšējo ēzeļu stāstu, par ko mūsdienās domā tie autori, kas nevar izdomāt jaunu sižetu…) šogad pirmo reizi tika ieaicināts gadskārtējās susura gadskārtās, tāpēc viņš uzskatīja savu ierašanos šajā pasākumā par goda lietu.
Bet ne jau visi spēj novērtēt gadskārtējo gāršas susuru gadskārtu un tās nozīmību, un mazajam ēzelītim nācās doties uz aiztrejdeviņu zemju sovhozu, kur norisēja apspriede par tēmu “Kāda <beep> pēc sovhoziem vajadzīgi datori?” Mazais ēzelītis vēl nebija paspējis gluži izteikt savas izcilās domas šajā specifiskajā jautājumā, kad kāds dīvainis no publikas ēzelītim pavaicāja, vai viņam (ēzelītim) neesot nejauši paķēries līdzi maiņstrāvas transmisionālās enerģijas potences apmaiņas ģeneratora informācijas buklets sevišķajā transatlantiskajā izdevumā (MTEPAĢIBSTI- saīsinājums). Šāds jautājums ēzelīti stipri aizskāra, jo viņš nebija paradis uzskatīt sevi par MTEPAĢIBSTI cienītāju, drīzāk pat krasi iebilda pret to un uzskatīja šādas lietas apkārt nēsāšanu par lielu kaunu un negodu. Šis nekam un nevienam nevajadzīgais apvaicājiens ēzelīti tik pamatīgi izsita no sliedēm, ka pagāja ne viena vien stunda līdz šis atkal varēja atgriezties uz pareizā ceļa. Beidzot ēzelītis tomēr sadarīja visu darāmo un varēja pamest šo no viņa dzimtenes tik tālo sovhozu. Bet uzreiz doties uz māju viņš nevarēja- tajā apvidū pastāvēja kāda viena vareni muļķīga un acīmredzami aplama tradīcija (cerams, ka jums, dārgie lasītāji, šāds truls un novecojis paradums nepiemīt) uz ikvienu gadskārtēju gadskārtu nest līdzi kādu ciema kukuli. Ēzelītis bija paredzējis susurim uz viņa gadskārtu atnest klaipu ķieģeļveida rupjmaizes un burciņu garda bišu medus, ko uzsmērēt virsū, bet pirātiskajā tirgū bišu medus atrodams nebija, un ēzelītim nācās samierināties ar ķieģeļveida rupjmaizi un burciņu sūrā lapseņu medus. Kad viss pieejamais bija iegādāts, ēzelītis aulekšiem aiztecēja uz savu stalli, pēc kura bija jau paspējis ievērojami noilgoties.
Ilgajā svešatnē pavadītajā laikā ēzelītis bija izticis bez jebkāda uztura uzņemšanas, tāpēc aši jo aši grasījās uzmeklēt kādu kaktusu vai dadzi, bet tad viņa tēvs (lai cik pagrimis un deģenerējies es arī nebūtu, saukt savu tēvu par ēzeli- tas ir par traku) teica uz to ēzelīti, ka kaktusi mājās galīgi nav paaugušies, tāpēc jālaiž uz tuvīno tuksnesi. Noteikts- nodarīts! Ēzelītis piepildīja savu kuņģeli ar veselīgām kaktusu adatām un citām labām lietām un jutās vareni laimīgs.
Mājā atgriezies, ēzelītis ietina nopirkto rupjmaizi un lapseņu medus burciņu staļļa dziļākajā nostūrī atrastā cūkādā, izmeklēja vakaram sevišķi pelēku ēzeļa tērpu un sāka slānīt vienu pēc otras savā krājumā esošās minūtes. Tad, kad jau likās, ka saslānīts pietiekami daudz minūšu, lai varētu doties prom, nez no kurienes ieradās ēzelītim itin labi pazīstamais Zirņu fermas Uzbekistānas ļaunais meža vilks, kuram pašam gan nezināmu iemeslu dēļ neko netika, ka viņa vārdā arī Uzbekus un fermas nosaukumu min. Tālab mēs, viņa zobus respektēdami, viņu turpmāk sauksim vienkārši par ļauno vilku. (jā! pareizi! jūs, dārgie lasītāji, neesat nemaz tik neizglītoti, esat tak arī kaut ko savā mūžā lasījuši! jums taču noteikti ienāca prātā pasaka par trijiem sivēntiņiem.) Ļaunais vilks nule bija iegādājies sevišķi stipru gaudošanas pastiprinātāju un nebija atrunājams no tā kvalitātes tūlītējas demonstrēšanas. Vai līdz plānprātam nodemonstrējies, vilks beidzot nomierinājās un pateica: “Nu, labs ir, varam arī iet.” Un tā arī viņš un ēzelītis gāja. Viņi gāja trīs dienas un trīs naktis, nu, gandrīz tik ilgu laiku, līdz sasniedza milzīgu osi, kura ceturtajā dimensijā izplestajā dobumā arī vajadzēja notikt gadskārtējām susura gadskārtām, uz kurām, kā zināms, ēzelītis un ļaunais vilks bija nākuši. Divas reizes pasituši pa dobuma durvīm ceļinieki izdzirdēja aizsmakušu pēkšķi: “Es atvēršu”, un ieraudzīja durvis atveram bieži sastaptu Austrumeiropas dīķa pīļtēviņu, kura sejā (vai kā nu to apvidu pīlēm sauc) varēja manīt zināmu jautrību. Bet tad jau parādījās arī pats gadskārtas organizētājs- gāršas susuris un dabūja tās lietas, ko ēzelītis un ļaunais vilks šim bija atnesuši. Cik dīvaini lai tas arī nebūtu, gāršas susuris pat attapās ieaicināt ēzelīti un vilku savā četrdimensiju dobumā (protams, mēs zinām, ka gāršas susuri parasti nedzīvo oša koka dobumā, bet minētais gāršas susuris jau nav nekāds parastais susuris).
Priekšā jau bija daži citi dzīvnieki, visi tie gan vilkam, gan ēzelītim nebija sveši. Lai tie nebūtu sveši arī jums, dārgie un mīļie lasītāji, mēs jums tos kaut nedaudz raksturosim, patiesībā, pavisam nedaudz.
Visupirms, pats gāršas susuris, mierīgs zvēriņš ar tendenci pavadīt savu brīvo laiku paranormālās mistifikācijās, vērojot savu elku- ezīti Varalauku. Kā nākamo pieminēsim jau pirmajā ēzelīšu stāstā minēto Bubļova susliku, kura raksturošanai pietiek ar viņa vārdu vien. Vēl tur bija ēzelīša un vilka durvju atvērējs pīļtēviņš ar milzīgu un neaizveramu knābi un alus pudeļu korķīšiem pilnu guzu veiksmīgākai barības saberšanai. Dīķa pīļtēviņam komplektā nāca klāt arī pulksteņa dzeguze, kas uzskatāma par visa ļaunuma sakni, patiesībā šajā gadījumā drīzāk pīle bija sastāvdaļa dzeguzes komplektā, ļaunuma sakne jau vienmēr atradīs sev labu augsni. Samērā loģisks bija arī tas, ka uz gadskārtējām susura gadskārtām bija ieradušās bija divas pavieglas Skļifovska vāveres, kuras jau esam iepazinuši stāsta pirmajā nodaļā, bet tur vēl netika konkrētāk definētas un iedalītas. Loģisks vāveru klātbūtnē bija tas, ka viņām kā vāverēm atrašanās oša dobumā ir daudz vairāk radīta kā, piemēram, ēzeļiem vai susuriem. Viena no šīm pavieglajām vāverēm būtu pelnījusi priekšvārdu “sirdīgā” (ja jūs, lasītāju kungi un nekungi, neesat literāti un vārdu sirdīgs saistāt ar vārdu sirsnīgs, jūs nepareizi uztvērāt šī vārda nozīmi, kaut arī tomēr arī šis variants būtu par piemērotu ņemams, bet neatspoguļo autora pirmējo domu) par savu paradumu apvainoties un ņemt katru sīkumu pie sirds, un šādas reakcijas pāriešanu dusmās. Otrā vāvere gan nav tik sirdīga, toties stipri paasa, tāpēc saucama par “piparoto”. Šķiet, ka nelielu ieskatu par klātesošajiem jūs jau būsiet ieguvuši, ar pārējiem varēsiet iepazīties notikumu gaitā, bet nu būtu tā kā pienācis laiks atgriezties pie stāsta galvenās tēmas.
Vēl tikko paspējis apsildīt savu purnu un pierast pie koka dobuma dīvainās apgaismojuma sistēmas ēzelītis jau sāka maz pamazām sākt kaitniecisko darbību, kurā viņš sevi uzskatīja par nopietnu profesionāli. Par pirmo upuri viņš izvēlējās tieši to, ko vieglāk aizkaitināt (parasti zem šiem vārdiem vajadzētu saprast ļauno meža vilku, bet tas minētajā dienā bija neparasti jautrs un neaizkaitināms, iespējams, viņu bija pārstājušas vajāt parastās meža blusas), bet šajā reizē bija citādi, un diversionālajai darbībai ēzelītis izvēlējās sirdīgo Skļifovska vāveri, kas kā reiz spēlējās ar susura plīša mantiņām. Ēzelītis, kas arī gribēja paspēlēties, kaitināja sirdīgo vāveri, teikdams, ka tā ir dumja un bērnišķīga nodarbošanās. Ja ēzelītis nebūtu bijis tik sērīgi pelēks un, salīdzinājumā ar vāveri, liels, viņš noteikti bez pēriena nebūtu izticis, bet tā viņš neko vairāk kā vārdisku sirdīšanos nesasniedza.
Minimālo kaitniecības normu paveicis ēzelītis devās apvaicāties Bubļova suslikam, kas būtu uzskatāms par garīgo šucpatronu, kur tad palikušas vēl divas Skļifovska vāveres, jo pēc bukletā sniegtās informācijas, standarta paketē esot jāietilpst četrām Skļifovska vāverēm. Ēzelītis gan bija dzirdējis, ka šādas vāveres esot itin pavieglas, bet šādu viegluma pakāpi kā pilnīgu gadskārtējās susuru gadskārtas ignorēšanu ēzelītis pat iztēloties nevarēja. Tā jau arī bija- aiz sava paviegluma vāveres bija vienkārši kaut kur mežā nomaldījušās un tālab arī vēl nebija klāt. Ēzelītis, kas ikdienā bija tuksneša barības piekritējs, apstākļu spiests ieēda susura iecienītākos ēdienus un sāka justies ne visai labi, bet pārmērīgi centās šādu sajūtu neizrādīt.
Tad, kur gadījies, kur ne, ieradās vēl viena Skļifovska vāvere. Šī, redz, esot visas meža egles izskraidījusies, bet tā ar nevienu citu vāveri neatradusi, tāpēc ieradusies uz susuru gadskārtu vienatnē. Lasītāja garīgās pasaules bagātināšanai piedāvājam nelielu izgriezumu no šīs vāveres personīgās lietas VMK (Valsts Mežu Komiteja) papīros: “Skļifovska vāvere, saukta “asinskārā”, atšķirībā no parastas vāveres patērē gaļu un asinis, agresīva, bīstama, atrodas dažādu starptautisko miera uzturēšanas organizāciju uzskaitē. Sevišķi bīstama, apbruņota. Pārmērīgi sevišķi bīstama (atkārtoties gan nav labi, bet šādi vieglāk iegaumēt šo viņas spilgto rakstura iezīmi).” Tirpas pārskrēja pār kauliem, ko?
Skļifovska vāveres ātri vien izveidoja savu vāveru tredjūniju, kur visus klāt nelaida, tāpēc viņas izpelnījās starptautisko veto uz vāveru klonēšanu zinātniskās fantastikas popularizēšanas nolūkos.
Lai aizpildītu Skļifovska vāveru komplektu, Bubļova susliks un gāršas susuris uz laiku pameta šo gāršu un aizdevās uz centrālo fermu, kur bija norunāts satikt ceturto paketes Skļifovska vāveri. Ēzelītis šo laiku izmantoja, lai mēģinātu uzlauzt susura kaktusu māju, bet tai bija priekšā bija aizlikta parole, kur nu katram ēzelītim tādu uzminēt, viņš patrāpījies vairāk uz zemi virzīts, bet garīgais susuris sev parolē ielicis “la palabras de Amor”, vai tad nu katrs ēzelis uz tiem mīlas vārdiem domāt spēs. Lai kaut nedaudz ieriebtu susurim par paroles uzlikšanu, ēzelītis domājās sasitis kaktusu mājas loga rūti, bet vēlāk izrādījās, ka šo izmaiņu susuris varēja viegli atcelt un tādējādi izvairīties no zaudējumiem. Tikām pavieglās Skļifovska vāveres, kam galvā bija sakāpusi kaltētu baraviku smarža bija uzsākušas riņķa danci ap oša dobuma ideoloģisko centru, caur to izraisot citu dzīvnieciņu nepatiku uz sevi.
Par laimi drīz vien atgriezās arī Bubļova susliks ar gāršas susuri, kuri tomēr bija spējuši par spīti biezajai miglai, kas bija apklājusi ar savām lupatām vai visu pasauli, atrast iztrūkstošo Skļifovska vāveri. Īss raksturojums- “nenoteiktā” vai “sevišķi pavieglā” Skļifovska vāvere atpazīstama pēc bijības un cieņas pret pārējām Skļifovska vāverēm, kuras uzskata par daudz godājamākām par sevi (mūsu viedokli, vai viņai ir taisnība, šoreiz jums neteiksim, neesam jau ar nekādi vakarējie, citādi mums no pelnītās nolinčošanas nekādi neizbēgt). Mēs neesam gluži tik pārmērīgi pozitīvi noskaņoti, lai teiktu, ka šī Skļifovska vāvere ir labdabīga, bet no viņas noteikti ir jāpiesargās mazāk kā no pārējām šīs sugas pārstāvēm.
Lai izklaidētu savus sanākušos gadskārtas svinētājus, susuris sāka demonstrēt sava elka- eža Varalauka- labākos trikus un taisīt citu špāsi. Ezis Varalauks gan, kā jūs jau noteikti zināt, ir varen romantisks un erotiku cienošs radījums, bet šādi triki ne kuram katram var būt gaumei atbilstoši. Tāpēc ēzelītis, ļaunais vilks, “sirdīgā” vāvere, Bubļova susliks, dīķa pīle un ļaunā dzeguze kompāniju pameta un aizgāja piekopt azarta spēli- sēņošanu. Šī spēle darīja viņus jautrus, un viņi to piekopa allaž ar lielu prieku. Ēzelītis un Bubļova susliks gan spēlēja ne pēc noteikumiem un lasīja arī suņu sēnes, bet neviens viņus nevarēja šajās viltībās pieķert, un tāpēc viņi palika nesodīti.
Nepagāja ne cik ilgs laiks, kad klāt bija arī nākamā gadskārtnieku partija- klasiskās mūzikas grupējuma “Ceļš uz elli” pārstāvji. Tā kā gadskārtējo susuru gadskārtu rīkoja ne viens cits kā pats susuris, šī grupējuma pārstāvja aplūkošanas kārtība ir saskaņota ar susura interesēm, ņemot vērā viņa ieteikumus un prasības. Tālab kā pirmo mēs pieminēsim sieviešu dzimtes kokerspanielu, kurš pieder ļaunajai dzeguzei un kuru susuris jau kādu laiku cenšas no šīs dzeguzes atpirkt. Ko varētu par šo kokeru teikt? Atbilstoši vairumam kokerspanielu, arī šī ir itin mīlīgs radījums bez sevišķi izteiktas personības un tipiskām rakstura iezīmēm, pakļaujas savas saimnieces gribai un pati neko nepasāk. Otro pozīciju ieguvis dzeltenvēdera cālis, noaudzis un nodzēries metālists- buņģieris, kas viscaur notetovējis savu dzelteno vēderu ar rupjiem uzrakstiem un tos paskaidrojošiem zīmējumiem. Mēs ceram, ka jūs vēl nebūsiet aizmirsuši cāļuka dalību šīs pasakas iepriekšējā sērijā. Un beidzot- tas, uz ko jūs tik sen esat gaidījuši- pilnīgi jauns tēls, nekādu atsauču iepriekšējos numuros, negaidīts pagrieziens- tumšais zirdziņš (arī sieviešu dzimtes). Informācijas trūkuma dēļ raksturot viņu nevaram, tāpēc gaidām lasītāju zvanus ar skaidrojumu uz tālruņa numuru 9238481 un apsolāmies jebkādu ievērības cienīgu informāciju publicēt turpmākajās pasakas, ko varētu saukt arī par nebeidzamu seriālu, nodaļās.
Austrumeiropas dīķu pīlei bija jau pienācis laiks doties no gadskārtējās susuru gadskārtas prom, jo viņš bija pieteicis savu dalību arī gadskārtējā dīķa ūdens dzeršanā par godu melnvēdera dzeņa jubilejai. Dīķu pīle oficiāli atvadījās no visiem sastaptajiem ļaužiem un aizlidoja prom, atstādams ļauno pulksteņa dzeguzi praktiski vienu.
Sēņošanas sacensības šī pīles aizlidošana pārtraukt gan nevarēja, un tas bija labi, ka tas bija tā, kā bija. Drīz vien no pasākuma izstājās arī ļaunā dzeguze, saprazdama, ka viņa šādiem pasākumiem ir pārāk ļauna. Viņas vietā iesaistījās tumšais zirdziņš un ātri vien pierādīja, ka arī viņa nav ar pliku roku ņemama (neanalizēsim burtisko nozīmi).
Un tad… notika tas, ko visi pasākuma dalībnieki jau iepriekš paredzēja un zināja, bet tomēr tas bija tik riebīgi un neglīti, ka pat ēzelim, kas gan nav nekāds smalkjūtīgais radījums, palika šķebīgi ap dūšu. Un proti- ļaunā dzeguze un kokerspaniels devās turp pat, kurp jau bija aizlaidies dīķa pīle. Dzeguzes aiziešana nebija neko lielā lieta, bet no kokerspaniela puses savādāk kā par cūcību šo lietu nevar nosaukt. Mēs negrasāmies iedziļināties sīkumos, citādi būtu spiesti pāriet uz necenzētu izteiksmes formu, vienīgi piemetināsim, ka nezinātājam vai ēzelim varētu šķist, ka kokers kaut kāda melnvēdera dzeņa gadskārtu un attiecīgi pašu dzeni novērtējusi augstāk par susuri. Komentāri šeit ir lieki.
Divu negatīvo tēlu vietā ieradās viens pozitīvais, kura parādīšanos gan daudzi palaida garām, jo viņš neizcēlās ar trokšņa taisīšanu un pārmērīgu jampadrača izraisīšanu. Šis pozitīvais tēls nebija neviens cits kā labais zvērs sermuliņš. Sermuliņš ienesa sabiedrībā savu labo dabu un pārliecinoši varēja ieņemt pozitīvākā pasākuma dalībnieka statusu.
Vēl kādas stundiņas atlikušie pārstāvji piekopa rotaļas un ālējās, līdz Skļifovska vāveres atcerējās, ka nav gluži neizmērojami vieglas un ka viņām jāapvaicājas vecākiem, vai nevar susuru gadskārtas svinēt arī cauru nakti. Vāveres aši aiztecēja prom un atgriezās vairs tikai, lai varētu pateikt, ka vecāki notu nav akceptējuši un šamajām esot jādodas vien uz savām dzimtajām eglēm, priedēm vai kādos nu kokos dzīvo vāveres.
Ēzelītis izmantoja ieilgušo panīkumu susuru gadskārtas svinībās, lai varētu papraktizēties jaunvārdu lietošanā savā izrunā. Viņš atklāja vēl četrdesmit piecus veidus, kā izteiksmīgi teikt: “I-ā!”, tādējādi anormāli nokaitinot dzeltenvēdera cāli, kas labprāt būtu ēzelīti nositis ar savām bungu nūjiņām. Vispār jāatzīst, ka ēzelīša uzvedība šajā pasākuma nosaucama par samērā riebīgu un ka viņš patiešām uzvedās atbilstoši savam statusam.
Tad, kur gadījies, kur ne, pienāca telegramma. Un proti- asinskārā Skļifovska vāvere ziņoja, ka viņai esot kaut kas tur noticies, tāpēc viņa tomēr atgriezīšoties atpakaļ uz gadskārtējo susuru gadskārtu. Tā kā pārējie dzīvnieciņi telegrammu lasīšanā bija galīgākie amatieri, to visiem priekšā nolasīja dzeltenvēdera cālis, bet, par nelaimi, viņš bija tikko sašņaucies sarkanos piparus un tālab izteicās ne pārāk skaidri, tāpēc netapa skaidrs, kas īsti asinskārajai Skļifovska vāverei atgadījies. Ēzelītis noprata, ka vāvere nevar atrast savu dzimto egli un tagad vienatnē klaiņo pa mežu, ko līdzīgu padomāja arī susuris, bet Bubļova susliks nepadomāja neko, jo taupīja savas smadzenes citai reizei. No cāļa izvilināt kaut vienu sakarīgu vārdu nebija iespējams, tāpēc trīs tikko minētie dzīvnieki devās paškājīgi sameklēt nozudušo Skļifovska vāveri. Viņi izmeklējās cauri visam mežam, bet, tā arī neko neatraduši, atgriezās atpakaļ susura osī. Atkal bija pienākusi telegramma no asinskārās vāveres, bet cālis bija jau paspējis to nozaudēt un īpaši vērtīgu informāciju dot nevarēja. Pa to laiku ļaunais vilks atminējās, ka, ja viņš laikā nepaspēs atgriezties mājās, viņu var nošaut mednieks, tālab viņš arī emigrēja prom. To pašu grasījās darīt arī tumšais zirdziņš un labais sermuliņš. Beigu beigās cālis atklāja, ka asinskārā vāvere sēž savā eglē un nekur pa mežu neblandās, tāpēc susliks, susuris un ēzelis vēlreiz iztecēja cauri mežam, līdz Skļifovskieti uzmeklēja, uzmodināja un savāca.
Sermuliņš un tumšais zirdziņš patiešām izpildīja draudus un aizbēga prom. Tāpēc nu bija skaidrs, ka neko daudz svinētāju susura gadskārtai nemaz nebija atlicis- pats susuris, ēzelītis, susliks, viena vienīga vāvere un cālis. Bija jau itin vēls, pirms iešanas gulēt visi vēl kolektīvi noskatījās brīvdabas teātra izrādi, kas bija veltīta susuru gadskārtējās gadskārtas popularizēšanai. Izrāde bija tik interesanta, ka pats susuris, susliks un daļēji ēzelītis nebija pilnīgi aizmiguši līdz tās beigām. Susuris un susliks arī pēc tam vēl palika nomodā un sniedza pasaules dārgāko šovu, ko gan neviens neredzēja. Bet ēzelītis, kas ir mūsu korespondents no šī pasākuma, veselas četras stundas gardi nosuta un pamodās stipri pirms vāveres un cālīša, kas bija smagās gulēšanas speciālisti. Tad notika ieēšana, vēl viena ieēšana, garlaikošanās un citas tik pat interesantas darbības. Ēzelītis paspēlējās ar susura plīša rotaļlietām, kuru aiztikšanas dēļ viņš iepriekšējā dienā bija izsmējis sirdīgo Skļifovska vāveri, iedomājās, ka viņa priekšā nav vis plīšā lācīši, bet gan paši Rainis, Aspazija un Johans Štrauss (tās bija vienīgās viņam zināmās slavenības). Līdz totālam ārprātam viņš būtu spēlējies ar šiem lācīšiem, ja vien… viņam tie nebūtu apnikuši, tāpēc ēzelītis sāka dziedāt, īsinot savu laiku. Tad pakāpeniski aizgāja prom arī dzeltenvēdera cālis un pēdējā Skļifovska vāvere. Varēja just, ka susuru svinībām tuvojās vienīgais loģiskais iznākums- beigas.
Tomēr, lai kaut nedaudz aizkavētu tā beigas, atlikušie dalībnieki aizgāja uz purvu, sasmelties ūdeni. Pa ceļam atpakaļ telegrafēja Skļifovska vāverēm, bet neko pozitīvas atbildes viņi nesaņēma. Vēl visam par papildu prieku viņi satika dīķa pīli un ļauno dzeguzi, kas dzīvoja susura kaimiņu kokā. Abi sastaptie grasījās iet pie susura turpināt pasākumu (patiesībā viņi bija noguruši un domāja tur iet gulēt, kā citdien piemetināja ļaunais vilks- labā nozīmē). Bet pārmērīgais slinkums un nogurums šos abus atturēja, un viņi tomēr pie susura neieradās. Kad ūdens bija beidzies, susliks un ēzelītis savāca savas parpalas un aizlaida prom. Ceļā Bubļova susliks izteica viedus vārdus: “Laikam jau susurim šis pasākums neko labā atmiņā nepaliks.” “Citiem arī ne, tāpēc viss ir kārtībā”, piemetināja ēzelītis, un tā viņi abi priecīgi devās mājup.