Время секонд-хэнд
Baltkrievu autore Svetlana Aleksijeviča 2015.gadā saņēma Nobela prēmiju literatūrā, kas arī kļuva par iemeslu manai interesei par viņas daiļradi. Jāatzīst gan, ka pirms "Second-hand laiks" lasīšanas es nebiju noskaidrojis, ka šī autore specializējas uz dokumentālo, nevis daiļliteratūru. Un vēl jo vairāk es nenojautu, cik smaga lasāmviela būs šī grāmata, kuru man sanāca lasīt dažādās lidmašīnās un lidostās.
Grāmatu veido liels daudzums pirmās personas stāstījumu par savu dzīvi un pasaules uzskatiem, un vienojošā tēmā - visi grāmatas varoņi ir Padomju Savienības produkts - dzīvojuši tajā un piedzīvojuši pārmaiņas tajā. Aptvertais laika posms ir liels - no Staļina līdz Putinam, taču stāstījuma noskaņa itin bieži ir līdzīga. Grāmatā vārds tiek dots gan padomju režīma sargsuņiem un cienītājiem, gan opozicionāriem, apspiestajiem un pazemotajiem. Stāsti lielākoties ir biedējoši - tajos itin detalizētā veidā aprakstīti dažādi šausmu notikumi - spīdzināšana, Sibīrijas nometnes, karš, terors, un jāatzīst - ne mirkli nerodas sajūta, ka šausmīgie laiki būtu beigušies un beidzot būtu pienākusi normāla dzīve. Un var jau saprast - te ir gan liecības par armēņu-azerbaidžāņu slaktiņiem, gan par Abhāziju, gan mūsdienu nelegālo imigrantu dzīvi Krievijā. Taču ne jau tas visā šajā pasākumā ir biedējošākais - tas kas šausmina visvairāk, ir padomiski domājošo cilvēku loģika. Cilvēku, kuru radi (vai pat viņi paši) ir tikuši spīdzināti un pazemoti, bet tas nav radījis ne mazākās negatīvās emocijas pret režīmu, kura apstākļos tas ir noticis - stāsti par tēti, kuru spīdzinājuši un izsūtījuši (par neko), bet tas viņam nav liedzis turpināt būt pārliecinātam staļinistam. Par cilvēkiem "no ogrāniem", kuri vispār ne mazākajā mērā nesatraucās par to, ko viņi ir nodarījuši citiem cilvēkiem un sevi vērtē vai nu pēc principa "es darīju tikai to, ko man lika" vai "tā viņiem arī vajadzēja". Un tad tu saproti, ka ne jau Putins ir ļauns un briesmīgs - tas, no kā ir jābaidās, ir cilvēki, kuri cer, ka Putins varētu kļūt par jauno Staļinu un pārdzīvo, ka pagaidām viņš vēl ir pārāk maigs, pārāk pielaidīgs. Cilvēki, kuri par 1991.gada augusta puču skumst, ka tanki netika kārtīgi palaisti pret cilvēkiem, jo tas ir vienīgais veids, kā saglabāt valstī kārtību. Cilvēki, kuri it visur saskata žīdu un amerikāņu sazvērestības pret Krieviju, un vienlaikus vēlas iznīcināt visus citādi domājošos un apgalvo, ka viņi ir antifašisti.
Grāmata diezgan pamatīgi ievelk sevī un vienlaikus - mežonīgi atbiedē. Brīžiem gribās to nolikt malā, jo vienā piegājienā tik daudz netīkamā uzņemt gandrīz nav iespējams. Tīri no faktoloģiskā viedokļa es droši vien sevišķi daudz jauna neuzzināju, bet grāmata vairāk ir saistoša kā palīglīdzeklis, lai saprastu, kāpēc kaut kas tāds šai pasaulē notiek, nevis lai tev atstāstītu faktus, kā tieši tas ir noticis. Visvairāk kopumā laikam gan biedē tas, ka tu apzinies, ka tie cilvēki, kuri, tikko radīsies šāda iespēja, sāks nevēlamos elementus stādīt pie sienas un praktizēs spēlītes ar dažādiem rīkiem, ir tev tepat blakus (un nē, es to neuzskatu par nacionālo īpatnību), jo visā visumā cilvēks ir diezgan šaušalīgs radījums ar pretīgiem instinktiem un pat nesenajā vēsturē ir gana daudz piemēru (līdzās grāmatā aprakstītajiem noteikti jāpiemin bijusī Dienvidslāvija), kur visai viegli kaimiņš pavēršas pret kaimiņu ar mērķi vēl vakardienas draugu nogalināt iespējami brutālākā veidā. Katrā ziņā iedvesmojoša šajā visā ir maz - tāds vienīgais nosacītais saules stariņš šajā grāmatā ir atsevišķu cilvēku atmiņas par Perestroikas laikmetu un pašu 90.gadu sākumu, kad cilvēkiem bija ticība, ka tūlīt nāks gaismas laikmets, kad visi būs brīvi un laimīgi, un pasaule būs taisnīga. Bet tad nāk izsaimniekošana, izzagšana un rekets, un viss skaistais sabrūk. Un atkal ir pizģec.
Uz šīs saulainās nots savu aprakstu arī beigšu. Nekādi nevaru teikt, ka šo grāmatu izbaudīju un ka to ieteiktu kā lasāmvielu tev, manu mazo lasītāj. Bet - tā ir ļoti laba un vērtīga grāmata, ja arī ne tāda, par kuru gribētos bieži domāt (bet tā ir tieši tāda, ka no apziņas to viegli neizdzēst).
Grāmatu veido liels daudzums pirmās personas stāstījumu par savu dzīvi un pasaules uzskatiem, un vienojošā tēmā - visi grāmatas varoņi ir Padomju Savienības produkts - dzīvojuši tajā un piedzīvojuši pārmaiņas tajā. Aptvertais laika posms ir liels - no Staļina līdz Putinam, taču stāstījuma noskaņa itin bieži ir līdzīga. Grāmatā vārds tiek dots gan padomju režīma sargsuņiem un cienītājiem, gan opozicionāriem, apspiestajiem un pazemotajiem. Stāsti lielākoties ir biedējoši - tajos itin detalizētā veidā aprakstīti dažādi šausmu notikumi - spīdzināšana, Sibīrijas nometnes, karš, terors, un jāatzīst - ne mirkli nerodas sajūta, ka šausmīgie laiki būtu beigušies un beidzot būtu pienākusi normāla dzīve. Un var jau saprast - te ir gan liecības par armēņu-azerbaidžāņu slaktiņiem, gan par Abhāziju, gan mūsdienu nelegālo imigrantu dzīvi Krievijā. Taču ne jau tas visā šajā pasākumā ir biedējošākais - tas kas šausmina visvairāk, ir padomiski domājošo cilvēku loģika. Cilvēku, kuru radi (vai pat viņi paši) ir tikuši spīdzināti un pazemoti, bet tas nav radījis ne mazākās negatīvās emocijas pret režīmu, kura apstākļos tas ir noticis - stāsti par tēti, kuru spīdzinājuši un izsūtījuši (par neko), bet tas viņam nav liedzis turpināt būt pārliecinātam staļinistam. Par cilvēkiem "no ogrāniem", kuri vispār ne mazākajā mērā nesatraucās par to, ko viņi ir nodarījuši citiem cilvēkiem un sevi vērtē vai nu pēc principa "es darīju tikai to, ko man lika" vai "tā viņiem arī vajadzēja". Un tad tu saproti, ka ne jau Putins ir ļauns un briesmīgs - tas, no kā ir jābaidās, ir cilvēki, kuri cer, ka Putins varētu kļūt par jauno Staļinu un pārdzīvo, ka pagaidām viņš vēl ir pārāk maigs, pārāk pielaidīgs. Cilvēki, kuri par 1991.gada augusta puču skumst, ka tanki netika kārtīgi palaisti pret cilvēkiem, jo tas ir vienīgais veids, kā saglabāt valstī kārtību. Cilvēki, kuri it visur saskata žīdu un amerikāņu sazvērestības pret Krieviju, un vienlaikus vēlas iznīcināt visus citādi domājošos un apgalvo, ka viņi ir antifašisti.
Grāmata diezgan pamatīgi ievelk sevī un vienlaikus - mežonīgi atbiedē. Brīžiem gribās to nolikt malā, jo vienā piegājienā tik daudz netīkamā uzņemt gandrīz nav iespējams. Tīri no faktoloģiskā viedokļa es droši vien sevišķi daudz jauna neuzzināju, bet grāmata vairāk ir saistoša kā palīglīdzeklis, lai saprastu, kāpēc kaut kas tāds šai pasaulē notiek, nevis lai tev atstāstītu faktus, kā tieši tas ir noticis. Visvairāk kopumā laikam gan biedē tas, ka tu apzinies, ka tie cilvēki, kuri, tikko radīsies šāda iespēja, sāks nevēlamos elementus stādīt pie sienas un praktizēs spēlītes ar dažādiem rīkiem, ir tev tepat blakus (un nē, es to neuzskatu par nacionālo īpatnību), jo visā visumā cilvēks ir diezgan šaušalīgs radījums ar pretīgiem instinktiem un pat nesenajā vēsturē ir gana daudz piemēru (līdzās grāmatā aprakstītajiem noteikti jāpiemin bijusī Dienvidslāvija), kur visai viegli kaimiņš pavēršas pret kaimiņu ar mērķi vēl vakardienas draugu nogalināt iespējami brutālākā veidā. Katrā ziņā iedvesmojoša šajā visā ir maz - tāds vienīgais nosacītais saules stariņš šajā grāmatā ir atsevišķu cilvēku atmiņas par Perestroikas laikmetu un pašu 90.gadu sākumu, kad cilvēkiem bija ticība, ka tūlīt nāks gaismas laikmets, kad visi būs brīvi un laimīgi, un pasaule būs taisnīga. Bet tad nāk izsaimniekošana, izzagšana un rekets, un viss skaistais sabrūk. Un atkal ir pizģec.
Uz šīs saulainās nots savu aprakstu arī beigšu. Nekādi nevaru teikt, ka šo grāmatu izbaudīju un ka to ieteiktu kā lasāmvielu tev, manu mazo lasītāj. Bet - tā ir ļoti laba un vērtīga grāmata, ja arī ne tāda, par kuru gribētos bieži domāt (bet tā ir tieši tāda, ka no apziņas to viegli neizdzēst).
2016-04-12
comments powered by Disqus