1894

The Red Lily

6.0
Anatols Franss pēc statusa ir viens no lielākajiem 19. gadsimta beigu - 20. gadsimta sākuma rakstniekiem. No viņa iespaidojies pats Marsels Prusts, "Zudušo laiku meklējot" rakstot, Fransam piešķirta Nobela prēmija literatūrā utt. utt. Jāatzīst, ka man laikam kaut kas nav īsti pielecis. "Sarkanā lilija" ir lirisks stāsts par Terēzi, kas apprecējusi parlamenta locekli tēva karjeras mīlestības vadīta un kuras dzīve līdz šim ir bijusi viena vienīga garlaicība. Viņai ir bijusi arī kāda afēriņa, kura ievilkās vairāku gadu garumā, bet tomēr joprojām viņas dzīvei uguntiņu nepiešķīla. Tagad viņa iepazīst jauno tēlnieku Dešartru, ar kuru viņa pavada neaizmirstamu laiku Florencē, pēc kā atgriežas Francijā, kur ir garlaicīgais vīrs, kurš patiesībā neuztraucas par to, ar ko saietas viņa sieva. Taču Dešartrs ir bezgala greizsirdīgs un neuzticīgs un aizdomīgs, un attiecībās viešas zināms smagums, kas beigu beigās tās iznīcina un Terēzei atliek vienīgi atmiņas. Bezgala skumji, vai ne? Tas viss, protams, notiek augstākajās aprindās, kas ir garlaicīgas līdz bezdievībai un kurās arī pilnīgi nekas nenotiek. Ko gan vairāk var vēlēties? Protams, pat man nav grūti saskatīt līdzību starp Frānsu un jau pieminēto Prustu, taču šī līdzība mani īpaši neiepriecina - kā viena, ta otra daiļrade ir manā izpratnē pārāk smaga - nevis satura filozofiskajā smagumā vai saturiskajā smagumā bet formas smagumā, gribētos pat teikt, ka no šādas stieptas un bezjēdzīgas formas neatteiktos arī kāds kārtīgs austriešu rakstnieks (pieņemot to, ka manā izpratnē vairums austriešu rakstnieku līdzinās latviešu literatūras korifejiem un tas vien kaut ko liecina). Es, protams, nevaru pēc vienas grāmatas nosodīt rakstnieku, ko daudzi dēvē par izcilu, taču zināmas šaubas par to, ka Frānss jelkad varētu mani patiešām ieintriģēt, man ir radušās.
2006-07-19 00:00:00
book, 1894