День „М“: Когда началась Вторая мировая война?
Diena M ir turpinājums Viktora Suvorova (Vladimira Rezuna) slavenākajam darbam "Ledlauzis", šajā izdevumā autoram turpinot izvērst tēmu, ka galvenais vaininieks Otrā pasaules kara izraisīšanā bija PSRS vadonis Josifs Staļins un nevis parasti šo "godu" izpelnījies Ādolfs Hitlers. Argumentācija īsumā: atbilstoši Staļina vēlmei iegūt pilnu kontroli pār Eiropu karš starp Vāciju un relatīvi demokrātiskajām Rietumvalstīm bija PSRS izdevīgs, lai vajadzīgajā brīdī iesaistītos no savas puses un piebeigtu noasiņojušos pretiniekus. Taču situācijā, kad Staļins jau bija gandrīz, gandrīz gatavs likt kārtis galdā un laist milzīgo PSRS armijas mašinēriju pretī vispirms Vācijai, bet tad arī Anglijai, izrādījās, ka Ādolfs viņu par pāris nedēļām apsteidza un pirmais devās uzbrukumā, kā rezultātā padomju karaspēks cieta katastrofālus zaudējumus un vācieši ieguva pasakainas trofejas ieroču ziņā, ko izmantoja karagājienā dziļāk PSRS iekšienē.
Suvorova teorijas, kā izrādās, ir ļoti neatzītas Rietumos, it īpaši Vācijā. Un to lielā mērā var saprast - tā varētu būt publiska pašnāvība no vācu vēsturnieka puses izteikt apgalvojumu, ka Vācija nebija vienīgā vaininiece Otrā pasaules kara izraisīšanā. Pie vainas te ir gan vāciešu kolektīvā vainas apziņa, gan sabiedrības spiediens, jo ir laikam neiespējami vairumam cilvēku iegalvot, ka kādā konfliktā vairākas iesistītās puses var būt vienlīdz ļaunas un ka tas, ka vienā pusē ir briesmoņi, nebūt nenozīmē, ka otrā ir eņģeļi. Šabloniska domāšana, ko lielā mērā veicina audzinoša "māksla", kurā allaž pretī absolūtajam ļaunumam stājas pretī labais un gaišais. Un tad tu nonāc pie aplama secinājuma - ja tavs pretinieks ir ļaunais, tātad tu esi labais. Konkrēti Otrā pasaules kara sakarā pie šī aspekta ļoti labi ir piestrādājuši PSRS (un Krievijas) interešu lobētāji, perfektā veidā pārliecinot lielu daļu pasaules, ka tajā brīdī, kad tu jebko sliktu saki par, piemēram, padomju karavīru izdarībām Vācijas teritorijā, tu vienlaikus saki, ka Osvencima bija kūrorts. Es te pavisam novirzos no konkrētās grāmatas tēmas, bet nevēlēšanās atzīt, ka pasaule savā būtībā nav bināra, vispār ir liels cilvēces netikums, jo mūsu smadzenes slikti tiek galā ar milzīgiem datu apjomiem un tāpēc labprāt nodarbojas ar aproksimāciju, un tad tu lielākoties savā stereotipu modelī pieņem, ka, piemēram, "leģionāri bija fašisti", "leģionāri bija Latvijas patrioti", "leģionāri bija upuri" vai kādu citu no standarta variantiem, kamēr realitātē pat viens atsevišķs cilvēks varēja reizē būt visu grupu pārstāvis, kur nu vēl viss cilvēku kopums.
Laikam var nojaust, ka no mana skatu punkta tas, ko raksta Suvorovs, ir visai pārliecinoši. Jā, vienmēr šādās situācijās var piesaukt sazvērestības teorijas, bet šis ir patiešām labs piemērs, ka gadījumā, ja publiskā vēsture un patiesā vēsture nesakristu, patiesā vēsture būtu tik ļoti neizdevīga faktiski visiem, ka nevienam nebūtu motivācijas to publiskot. Pat Aukstā kara apstākļos Rietumiem šāda patiesība nebūtu bijusi izdevīga, kur nu vēl tagad, jo atkal jau - neviens pie pilna prāta esošs cilvēks nevēlēsies kļūt par publisku Hitlera aizstāvi (sabiedrības acīs). Un tie avoti, uz kuriem atsaucas Suvorovs, ir padomju avoti, bieži - nepietiekami uzmanīgas rakstītā kontroles sekas, kas ļauj izdarīt reizēm ļoti drosmīgus secinājumus.
Lieki teikt, ka "Diena M" nav pati aizraujošākā lasāmviela - autors ļoti gari un plaši apraksta dažādas lidmašīnas, tankus, militārās stratēģijas un to nozīmi dažādās situācijās, bet citāda jau šāda grāmata arī nevarētu būt - pat ja tu sniedz faktus un to pamatojumu, tev šādā situācijā vien retais būs gatavs piekrist, kur nu vēl gadījumā, ja tu tikai izsaki apgalvojumus bez faktoloģiska pamatojuma. Līdz ar to es noteikti iesaku iepazīties ar vismaz dažām Suvorova grāmatām, pat ne obligāti pieņemot, ka viņš visur ir trāpījis, bet lai vismaz zinātu, ka vēsturi var interpretēt arī tā.
Suvorova teorijas, kā izrādās, ir ļoti neatzītas Rietumos, it īpaši Vācijā. Un to lielā mērā var saprast - tā varētu būt publiska pašnāvība no vācu vēsturnieka puses izteikt apgalvojumu, ka Vācija nebija vienīgā vaininiece Otrā pasaules kara izraisīšanā. Pie vainas te ir gan vāciešu kolektīvā vainas apziņa, gan sabiedrības spiediens, jo ir laikam neiespējami vairumam cilvēku iegalvot, ka kādā konfliktā vairākas iesistītās puses var būt vienlīdz ļaunas un ka tas, ka vienā pusē ir briesmoņi, nebūt nenozīmē, ka otrā ir eņģeļi. Šabloniska domāšana, ko lielā mērā veicina audzinoša "māksla", kurā allaž pretī absolūtajam ļaunumam stājas pretī labais un gaišais. Un tad tu nonāc pie aplama secinājuma - ja tavs pretinieks ir ļaunais, tātad tu esi labais. Konkrēti Otrā pasaules kara sakarā pie šī aspekta ļoti labi ir piestrādājuši PSRS (un Krievijas) interešu lobētāji, perfektā veidā pārliecinot lielu daļu pasaules, ka tajā brīdī, kad tu jebko sliktu saki par, piemēram, padomju karavīru izdarībām Vācijas teritorijā, tu vienlaikus saki, ka Osvencima bija kūrorts. Es te pavisam novirzos no konkrētās grāmatas tēmas, bet nevēlēšanās atzīt, ka pasaule savā būtībā nav bināra, vispār ir liels cilvēces netikums, jo mūsu smadzenes slikti tiek galā ar milzīgiem datu apjomiem un tāpēc labprāt nodarbojas ar aproksimāciju, un tad tu lielākoties savā stereotipu modelī pieņem, ka, piemēram, "leģionāri bija fašisti", "leģionāri bija Latvijas patrioti", "leģionāri bija upuri" vai kādu citu no standarta variantiem, kamēr realitātē pat viens atsevišķs cilvēks varēja reizē būt visu grupu pārstāvis, kur nu vēl viss cilvēku kopums.
Laikam var nojaust, ka no mana skatu punkta tas, ko raksta Suvorovs, ir visai pārliecinoši. Jā, vienmēr šādās situācijās var piesaukt sazvērestības teorijas, bet šis ir patiešām labs piemērs, ka gadījumā, ja publiskā vēsture un patiesā vēsture nesakristu, patiesā vēsture būtu tik ļoti neizdevīga faktiski visiem, ka nevienam nebūtu motivācijas to publiskot. Pat Aukstā kara apstākļos Rietumiem šāda patiesība nebūtu bijusi izdevīga, kur nu vēl tagad, jo atkal jau - neviens pie pilna prāta esošs cilvēks nevēlēsies kļūt par publisku Hitlera aizstāvi (sabiedrības acīs). Un tie avoti, uz kuriem atsaucas Suvorovs, ir padomju avoti, bieži - nepietiekami uzmanīgas rakstītā kontroles sekas, kas ļauj izdarīt reizēm ļoti drosmīgus secinājumus.
Lieki teikt, ka "Diena M" nav pati aizraujošākā lasāmviela - autors ļoti gari un plaši apraksta dažādas lidmašīnas, tankus, militārās stratēģijas un to nozīmi dažādās situācijās, bet citāda jau šāda grāmata arī nevarētu būt - pat ja tu sniedz faktus un to pamatojumu, tev šādā situācijā vien retais būs gatavs piekrist, kur nu vēl gadījumā, ja tu tikai izsaki apgalvojumus bez faktoloģiska pamatojuma. Līdz ar to es noteikti iesaku iepazīties ar vismaz dažām Suvorova grāmatām, pat ne obligāti pieņemot, ka viņš visur ir trāpījis, bet lai vismaz zinātu, ka vēsturi var interpretēt arī tā.
2021-02-21
comments powered by Disqus