Воспоминания
Ar Vladimira Sologuba vārdu iepazinos pirms diviem gadiem, kad izlasīju viņa slavenāko daiļliteratūras darbu - garstāstu “Tarantass”, bet tagad pienāca kārta Sologuba memuāriem, kuri daudzējādā ziņā uzskatāmi par paliekošāku vērtību par viņa veikumu kā nedokumentālās literatūras autoram. Šī līdz ar to būtu reize, kur sekmīgi ir nostrādājusi mana visai nejaušību pilnā izvēle grāmatu lasīšanā no plaukta izceļot kaut ko negaidīti saistošu un vērtīgu.
Jāatzīst gan, ka savus memuārus grāfam Sologubam pabeigt neizdevās - nāve ieradās par ātru, un grāmatas formā tie pirmizdevumu piedzīvoja vien 1931. gadā, proti, izdevumā, kas nonāca arī manās rokās. Interesanti, ka šī grāmata, kuras autors nekādi nevarētu būt kļuvis par boļševiku domubiedru, izdota tika Maskavā, turklāt vēl ar ļoti bagātīgiem komentāriem, kuros ieguldīts pamatīgs darbs, identificējot visdažādākos pieminētos ceturtā plāna personāžus, raksturojot viņu dzīves gaitas, kā arī plaši pieminot visdažādākos Krievijas cariskās ģimenes pārstāvjus (zinot to, ko ar pēdējām šīs pašas dzimtas paaudzēm bija tobrīd jau izdarījuši tie paši boļševiki). Jā, komentāros reizēm uzpeld sava deva ideoloģiskā traktējuma, bet tas tur nav dominējošs un nekādi nejūt padomju sistēmai raksturīgo vēstures trivializēšanu un automātisko kategorizēšanu “bagāts = briesmīgs, nabadzīgs = labs”.
Sologuba lielākā vērtība, cik var saprast, bija tajā, ka viņš apgrozījās interesantu cilvēku sabiedrībā. Viņa dzīves ceļi krustojās ar teju visiem krievu literatūras “zelta” laikmeta lielākajiem dižgariem, turklāt ar daļu no viņiem - visai tuvā veidā. Kā nekā viņu bija izaicinājis uz divkauju Puškins, bet Puškina letālajai divkaujai Sologubs bija pieteicies kā sekundants. Un tieši vai netieši, bet viņam bija “nopelni” tajā, ka Puškina - Dantesa divkauja vispār izcēlās. Tāpat Sologubs bija pazīstams ar Ļermontovu, Dostojevski un krievu klasiskās mūzikas pamatlicēju Mihailu Gļinku. Daudz uzmanības Sologubs veltī arī dažādiem 19. Gadsimta augstāko aprindu pārstāvjiem, savukārt salīdzinoši maz priekšplānā nonāk viņš pats. Vērts pieminēt, ka savu literāro veikumu viņš lielākoties drīzāk noniecina, nekā slavē, kam par pamatu laikam kalpojis tas, ka kopš vismaz gadsimta vidus Sologubs kā rakstnieks Krievijā bija kritis kritikas nežēlastībā un tāpēc arī viņš pats par sevi lielākoties raksta formā, ka viņš jau nav profesionāls rakstnieks, tik vien kā amatieris, kas savam priekam kaut ko reizēm uzrakstījis, bet vispār viņa mūža aicinājums ir pētīt cietumu sistēmu.
Interesanti ir autora novērojumi par mākslas procesiem Krievijā un Eiropā kopumā, kā arī viņa apgalvojums, ka tā laika krievu literātu lielākā problēma bija tajā, ka būšana par rakstnieku tev neko nedeva no sociālā stāvokļa viedokļa (atšķirībā no, piemēram, Francijas) un tāpēc gan Puškinam, gan Ļermontovam bija nepieciešamas citas karjeras (kas viņus rezultātā arī aizveda kapā). Vispār par krievu mentalitāti viņš raksta daudz, un bieži - gana trāpīgi arī 21. gadsimta kontekstā. Kā izzinoša literatūra - gana noderīga lasāmviela.
Jāatzīst gan, ka savus memuārus grāfam Sologubam pabeigt neizdevās - nāve ieradās par ātru, un grāmatas formā tie pirmizdevumu piedzīvoja vien 1931. gadā, proti, izdevumā, kas nonāca arī manās rokās. Interesanti, ka šī grāmata, kuras autors nekādi nevarētu būt kļuvis par boļševiku domubiedru, izdota tika Maskavā, turklāt vēl ar ļoti bagātīgiem komentāriem, kuros ieguldīts pamatīgs darbs, identificējot visdažādākos pieminētos ceturtā plāna personāžus, raksturojot viņu dzīves gaitas, kā arī plaši pieminot visdažādākos Krievijas cariskās ģimenes pārstāvjus (zinot to, ko ar pēdējām šīs pašas dzimtas paaudzēm bija tobrīd jau izdarījuši tie paši boļševiki). Jā, komentāros reizēm uzpeld sava deva ideoloģiskā traktējuma, bet tas tur nav dominējošs un nekādi nejūt padomju sistēmai raksturīgo vēstures trivializēšanu un automātisko kategorizēšanu “bagāts = briesmīgs, nabadzīgs = labs”.
Sologuba lielākā vērtība, cik var saprast, bija tajā, ka viņš apgrozījās interesantu cilvēku sabiedrībā. Viņa dzīves ceļi krustojās ar teju visiem krievu literatūras “zelta” laikmeta lielākajiem dižgariem, turklāt ar daļu no viņiem - visai tuvā veidā. Kā nekā viņu bija izaicinājis uz divkauju Puškins, bet Puškina letālajai divkaujai Sologubs bija pieteicies kā sekundants. Un tieši vai netieši, bet viņam bija “nopelni” tajā, ka Puškina - Dantesa divkauja vispār izcēlās. Tāpat Sologubs bija pazīstams ar Ļermontovu, Dostojevski un krievu klasiskās mūzikas pamatlicēju Mihailu Gļinku. Daudz uzmanības Sologubs veltī arī dažādiem 19. Gadsimta augstāko aprindu pārstāvjiem, savukārt salīdzinoši maz priekšplānā nonāk viņš pats. Vērts pieminēt, ka savu literāro veikumu viņš lielākoties drīzāk noniecina, nekā slavē, kam par pamatu laikam kalpojis tas, ka kopš vismaz gadsimta vidus Sologubs kā rakstnieks Krievijā bija kritis kritikas nežēlastībā un tāpēc arī viņš pats par sevi lielākoties raksta formā, ka viņš jau nav profesionāls rakstnieks, tik vien kā amatieris, kas savam priekam kaut ko reizēm uzrakstījis, bet vispār viņa mūža aicinājums ir pētīt cietumu sistēmu.
Interesanti ir autora novērojumi par mākslas procesiem Krievijā un Eiropā kopumā, kā arī viņa apgalvojums, ka tā laika krievu literātu lielākā problēma bija tajā, ka būšana par rakstnieku tev neko nedeva no sociālā stāvokļa viedokļa (atšķirībā no, piemēram, Francijas) un tāpēc gan Puškinam, gan Ļermontovam bija nepieciešamas citas karjeras (kas viņus rezultātā arī aizveda kapā). Vispār par krievu mentalitāti viņš raksta daudz, un bieži - gana trāpīgi arī 21. gadsimta kontekstā. Kā izzinoša literatūra - gana noderīga lasāmviela.
2021-07-25
comments powered by Disqus