Деревня
Garstāts "Sādža" ir darbs, kas padarīja Ivanu Buņinu slavenu. Šajā darbā visai koncentrētā veidā autors pauž savu mīlestību un šausmas pret dzimto zemi reizē. "Sādža" stāsta par diviem brāļiem, kuri abi agrāk nodarbojušies ar tirdzniecību, bet jau kādu laiku jaunākais no viņiem ir mēģinājis sevi citos laukos, tai skaitā rakstniecībā, taču nekas grandiozs no tā nav sanācis un tagad viņu no nopietnākiem sūdiem izglābj vecākais brālis, kuram, savukārt, personīgās dzīves sarežģītu apstākļu dēļ ir ievajadzējies mājas pārvaldnieka.
Tihons, vecākais no brāļiem, savā būtībā varbūt nav tieši slikts cilvēks, bet liktenis ir iegrozījies tā, ka viņš nav ticis pie tā, pēc kā pasaulē visvairāk kāro - proti, pēcnācēja, un rezultātā viņš ir pat ne cinisks, bet tomēr diezgan sauss. Savu sievu viņš nemīl, viņa tuvības mēģinājums ar kalpa sievu mūsdienu terminoloģijā nav raksturojams citādāk kā izvarošana, turklāt vēl tās sievietes vīrs ir vardarbīgs (kas gan tā laika, un ne tikai tā laika, Krievijā nav nekāds brīnums), un no viņa kaut kādā mērā baidās arī viņa saimnieks. Tad vēl tas viss notiek uz piektā gada revolūcijas fona, Tihona skatījumam uz lietām mainoties atkarībā no tā, kā tas skar viņu pašu. Vispār viņa vērtējums par krievu zemniekiem ir gaužām kritisks (un ne bez iemesla), taču tas arī neveicina viņa iederību pasaulē. Kuzma, viņa jaunākais brālis, it kā ir cilvēcīgāks, bet viņš, savukārt, neko reāli labu cilvēku labā izdarīt nevar, proti, viņš drīzāk saprot to, ka tie cilvēki nav vainīgi pie tā, cik nožēlojami viņi ir, bet nav viņa spēkos kaut ko mainīt. Vispār jāatzīst, ka šis darbs ir varbūt viens no nomācošākajiem tekstiem, ko man ir nācies lasīt - iespējams, arī tāpēc, ka Buņina Krievijas cilvēkus Interneta attīstība itin labi ir izgaismojusi arī divdesmit pirmā gadsimta pasaulē, kur situāciju ne par mata tiesu neglābj tas, ka šie mūsdienu cilvēki juridiski nav skaitāmi par analfabētiem. Spēcīgs teksts, tur šaubu nav, bet reti gadās situācijas, kad man ir noskaņojums ko līdzīgu lasīt.
Tihons, vecākais no brāļiem, savā būtībā varbūt nav tieši slikts cilvēks, bet liktenis ir iegrozījies tā, ka viņš nav ticis pie tā, pēc kā pasaulē visvairāk kāro - proti, pēcnācēja, un rezultātā viņš ir pat ne cinisks, bet tomēr diezgan sauss. Savu sievu viņš nemīl, viņa tuvības mēģinājums ar kalpa sievu mūsdienu terminoloģijā nav raksturojams citādāk kā izvarošana, turklāt vēl tās sievietes vīrs ir vardarbīgs (kas gan tā laika, un ne tikai tā laika, Krievijā nav nekāds brīnums), un no viņa kaut kādā mērā baidās arī viņa saimnieks. Tad vēl tas viss notiek uz piektā gada revolūcijas fona, Tihona skatījumam uz lietām mainoties atkarībā no tā, kā tas skar viņu pašu. Vispār viņa vērtējums par krievu zemniekiem ir gaužām kritisks (un ne bez iemesla), taču tas arī neveicina viņa iederību pasaulē. Kuzma, viņa jaunākais brālis, it kā ir cilvēcīgāks, bet viņš, savukārt, neko reāli labu cilvēku labā izdarīt nevar, proti, viņš drīzāk saprot to, ka tie cilvēki nav vainīgi pie tā, cik nožēlojami viņi ir, bet nav viņa spēkos kaut ko mainīt. Vispār jāatzīst, ka šis darbs ir varbūt viens no nomācošākajiem tekstiem, ko man ir nācies lasīt - iespējams, arī tāpēc, ka Buņina Krievijas cilvēkus Interneta attīstība itin labi ir izgaismojusi arī divdesmit pirmā gadsimta pasaulē, kur situāciju ne par mata tiesu neglābj tas, ka šie mūsdienu cilvēki juridiski nav skaitāmi par analfabētiem. Spēcīgs teksts, tur šaubu nav, bet reti gadās situācijas, kad man ir noskaņojums ko līdzīgu lasīt.
2021-09-19
comments powered by Disqus