Марш одиноких
Vēl viens Dovlatova darbs - šoreiz apkopojums viņa redaktora slejas rakstiem avīzē "Jaunais amerikānis", kurā rakstnieks nostrādāja divus gadus. Tēmas visdažādākās - gan par emigrantu dzīvi, gan par paša ģimeni, gan par globālo politiku un attiecībām ar Padomju Savienību.
Kas mani laikam saistīja visvairāk, tas bija raksts par tēmu "Maskavas olimpiādes boikots" un to, cik nožēlojama Dovlatovam šķita Rietumvalstu pozīcija, kas it kā tā kā boikotēja, bet it kā tā kā nē. Nez kādēļ man bija šķitis, ka tolaik, atšķirībā no Sočiem un PK Krievijā, demokrātiskās valstis skaidri pauda savu viedokli un vienotā frontē teica Nē biedram Brežņevam. Piemēram, kā tev šķiet, cik Eiropas valstu kategoriski attiecās startēt Maskavā? Pareizā atbilde - trīs. Rietumvācija, Norvēģija un Albānija. Albānija, Karl! Daudzas Eiropas valstis piedalījās daļēji - ne zem sava karoga, līdzīgi kā šogad krievi Korejā. Un Dovlatovam tas pamatoti nepatika, ka Rietumi sevi parādīja kā lupatas (ok, bija valstis, kas patiešām nestartēja - ASV, Kanāda, Japāna, Dienvidkoreja, bet Eiropa - nožēlojami!).
Tāpat, par politiku runājot, ir tādas tēmas kā ASV prezidenta vēlēšanas un kāpēc stingrais onkulis Reigans bija labākais variants (un pēc tam - kāpēc amerikāņi gļēvi atcēla graudu tirdzniecības embargo uz PSRS). Par to, kā mainās dzīve tur pēc dzīves šeit, par cilvēku netikumiem vienā un otrā vietā, to, pie kā tu pierodi un pie kā ne tik ļoti. Cita starpā arī par to, kas amerikāņu sabiedrībā viņaprāt nebija ok (un kas Amerikas ebreju sabiedrībā nebija ok). Ne visam var piekrist, bet teju visu var saprast. Un, kā jau Dovlatovs to mācēja, uzrakstīts viss bija sulīgi un trāpīgi, nudien viņš bija ļoti talantīgs. Mazliet ieskanās nots arī par mūsu kaimiņiem - par Tallinu kā vienu no viņa dzīves svarīgākajām pilsētām, apgalvojot, ka Tallina bija vismazāk padomiskā pilsēta Baltijā (laikam jau nebrīnos). Ļoti saistoša lasāmviela par īsu vēstures posmu, kurā man zināšanu nebūt nav daudz. Pagaidām likšu Dovlatovu mierā, bet tagad patiešām esmu esmu kļuvis par viņa cienītāju.
Kas mani laikam saistīja visvairāk, tas bija raksts par tēmu "Maskavas olimpiādes boikots" un to, cik nožēlojama Dovlatovam šķita Rietumvalstu pozīcija, kas it kā tā kā boikotēja, bet it kā tā kā nē. Nez kādēļ man bija šķitis, ka tolaik, atšķirībā no Sočiem un PK Krievijā, demokrātiskās valstis skaidri pauda savu viedokli un vienotā frontē teica Nē biedram Brežņevam. Piemēram, kā tev šķiet, cik Eiropas valstu kategoriski attiecās startēt Maskavā? Pareizā atbilde - trīs. Rietumvācija, Norvēģija un Albānija. Albānija, Karl! Daudzas Eiropas valstis piedalījās daļēji - ne zem sava karoga, līdzīgi kā šogad krievi Korejā. Un Dovlatovam tas pamatoti nepatika, ka Rietumi sevi parādīja kā lupatas (ok, bija valstis, kas patiešām nestartēja - ASV, Kanāda, Japāna, Dienvidkoreja, bet Eiropa - nožēlojami!).
Tāpat, par politiku runājot, ir tādas tēmas kā ASV prezidenta vēlēšanas un kāpēc stingrais onkulis Reigans bija labākais variants (un pēc tam - kāpēc amerikāņi gļēvi atcēla graudu tirdzniecības embargo uz PSRS). Par to, kā mainās dzīve tur pēc dzīves šeit, par cilvēku netikumiem vienā un otrā vietā, to, pie kā tu pierodi un pie kā ne tik ļoti. Cita starpā arī par to, kas amerikāņu sabiedrībā viņaprāt nebija ok (un kas Amerikas ebreju sabiedrībā nebija ok). Ne visam var piekrist, bet teju visu var saprast. Un, kā jau Dovlatovs to mācēja, uzrakstīts viss bija sulīgi un trāpīgi, nudien viņš bija ļoti talantīgs. Mazliet ieskanās nots arī par mūsu kaimiņiem - par Tallinu kā vienu no viņa dzīves svarīgākajām pilsētām, apgalvojot, ka Tallina bija vismazāk padomiskā pilsēta Baltijā (laikam jau nebrīnos). Ļoti saistoša lasāmviela par īsu vēstures posmu, kurā man zināšanu nebūt nav daudz. Pagaidām likšu Dovlatovu mierā, bet tagad patiešām esmu esmu kļuvis par viņa cienītāju.
2018-07-25
comments powered by Disqus