The Rosie Project
Iegādāties "Projektu Rozija" patiesībā nemaz neietilpa manos plānos - es itin reti mēdzu pirkt man neko neizsakošu autoru man nezināmas grāmatas. Faktiski tā tika nopirkta pat ne īsti kā grāmata, bet vairāk - kā grāmatas imitiācija, lai pagājušogad Marinai uz dzimšanas dienu uzdāvinātu gandrīz Naumaņa un Rietumas "500 filmu filmas" - taču tā grāmata, lai arī jau bija piedzīvojusi publisku prezentāciju, grāmatnīcās vēl nebija nonākusi, tāpēc man vajadzēja kādu pagaidu risinājumu, kam uz vāka uzlīmēt lapiņu ar uzrakstu "Naumanis un Rietuma". Un tā manās rokās (faktiski sākotnēji Marinas, bet viņa vēl to nav izlasījusi) nonāca "Projekts Rozija".
Grāmatas galvenais varonis Dons Tilmans ir stingri apņēmies apprecēties - viņam ir jau 39 gadi, un būtu tā kā pēdējais laiks sakārtot savu personīgo dzīvi. Mazliet gan traucē apstāklis, ka viņš, pašam to nezinot, sirgst ar autismu (gan jau, ka vakcinācijas sekas) un būtu pārspīlēti teikt, ka viņš būtu sociāli izcili iederīgs un līdz ar to - labi piemērots attiecību veidošanai ar sievieti. Par laimi vismaz profesionālajā ziņā viņam viss ir diezgan labi - kā ģenētikas profesoram augstskolā viņam ir labākas iespējas savas mentālās problēmas norakstīt uz akadēmiķa ekscentrismu, nekā tās būtu grāmatvedim kokapstrādes uzņēmumā vai autokrāna operatoram. Lai šajā pasaulē kaut cik tiktu uz priekšu, Dons dzīvo pēc ļoti stingras sistēmas, kurā nav sevišķi vietas improvizācijai - piemēram, viņam ir stingrs plāns tam, kādus produktus viņš vienmēr ēd katru nedēļas dienu, precīza dienaskārtība un tā tālāk, līdz ar to arī sievu viņš nemeklēs "na bui-dui", bet gan zinātniski atbildīgā veidā. Dons ir sastādījis 16 lappuses garu anketu, kurai būtu jāvar atrast perfekto kandidāti, kas atbilstu visām Dona prasībām pret ideālo sievieti. Taču, kā tas visbiežāk sanāk romantiski komēdiskās grāmatās un filmās, patiesībā viņš, protams, sastop gluži citādu sievieti - Rozija absolūti neatbilst projekta "Sieva" prasībām, taču viņai ir kāds cits bonuss - ar viņu Donam patīk pavadīt laiku un viņa sekmē to, ka viņš sāk drusku labāk apzināties un saprast apkārtējo pasauli.
Skaidrs, ka šajā grāmatā ir drusku pārāk daudz romantiska "wishy-washy", kā rezultātā mentālas problēmas var izārstēt ar mīlestību, bet jāatzīst, ka "Projekts Rozija" izrādījās pārsteidzoši patīkama lasāmviela. Protams, grāmatas pirmajā daļā, kamēr Dons vēl ne pavisam nav sācis mēģināt minimizēt savas dīvainības, ir diezgan daudz tādu momentu, kad tev nākas nošausmināties un mazliet rodas arī vēlme nolikt šo grāmatu malā, bet pamazām tā tevi kā lasītāju diezgan labi ierauj sevī, lai arī tās otrā sižeta līnija - Rozijas bioloģiskā tēva meklējumi - varbūt nav tik ļoti aizraujoša. Toties cieņu manās acīs izpelnās Dona mērķtiecīgais darbs ar sevi, piemēram, apgūstot kokteiļu gatavošanas principus vai mācoties dejot, kā partneri izmantojot laboratorijas skeletu (kad viņš ar šo pašu skeletu izmēģina dažādas Kamasutras pozas, gatavojoties seksam ar Roziju, tas gan atkal tik uzrunājoši vairs nav). Kā lasāmviela brīžos, kad tev nav noskaņojuma kam smagam un nopietnam, "Projekts Rozija" ir itin labs risinājums, kamēr atklāsmes tajā meklēt gan nav vērts.
Tā runā, ka šī grāmata tiks arī ekranizēta - un to ir ļoti viegli iztēloties, jo saturs tam šķiet labi piemērots, vienīgi ir pamats pieņemt, ka filmas versija būs vēl ievērojami muļķīgāka un ar lielāku uzsvaru uz kaitinošumu nekā grāmatā, līdz ar to man varētu bažas par jēgu to skatīties. Pašai grāmatai tikām ir turpinājums "Rozijas efekts", bet arī no tās es droši vien labprātāk turēšos pa gabalu - ja vienu reizi kaut kas nostrādā, nebūt nav garantijas, ka atkārtoti tas garšos tikpat labi un drīzāk var sabojāt iespaidu par iepriekšējo reizi.
Grāmatas galvenais varonis Dons Tilmans ir stingri apņēmies apprecēties - viņam ir jau 39 gadi, un būtu tā kā pēdējais laiks sakārtot savu personīgo dzīvi. Mazliet gan traucē apstāklis, ka viņš, pašam to nezinot, sirgst ar autismu (gan jau, ka vakcinācijas sekas) un būtu pārspīlēti teikt, ka viņš būtu sociāli izcili iederīgs un līdz ar to - labi piemērots attiecību veidošanai ar sievieti. Par laimi vismaz profesionālajā ziņā viņam viss ir diezgan labi - kā ģenētikas profesoram augstskolā viņam ir labākas iespējas savas mentālās problēmas norakstīt uz akadēmiķa ekscentrismu, nekā tās būtu grāmatvedim kokapstrādes uzņēmumā vai autokrāna operatoram. Lai šajā pasaulē kaut cik tiktu uz priekšu, Dons dzīvo pēc ļoti stingras sistēmas, kurā nav sevišķi vietas improvizācijai - piemēram, viņam ir stingrs plāns tam, kādus produktus viņš vienmēr ēd katru nedēļas dienu, precīza dienaskārtība un tā tālāk, līdz ar to arī sievu viņš nemeklēs "na bui-dui", bet gan zinātniski atbildīgā veidā. Dons ir sastādījis 16 lappuses garu anketu, kurai būtu jāvar atrast perfekto kandidāti, kas atbilstu visām Dona prasībām pret ideālo sievieti. Taču, kā tas visbiežāk sanāk romantiski komēdiskās grāmatās un filmās, patiesībā viņš, protams, sastop gluži citādu sievieti - Rozija absolūti neatbilst projekta "Sieva" prasībām, taču viņai ir kāds cits bonuss - ar viņu Donam patīk pavadīt laiku un viņa sekmē to, ka viņš sāk drusku labāk apzināties un saprast apkārtējo pasauli.
Skaidrs, ka šajā grāmatā ir drusku pārāk daudz romantiska "wishy-washy", kā rezultātā mentālas problēmas var izārstēt ar mīlestību, bet jāatzīst, ka "Projekts Rozija" izrādījās pārsteidzoši patīkama lasāmviela. Protams, grāmatas pirmajā daļā, kamēr Dons vēl ne pavisam nav sācis mēģināt minimizēt savas dīvainības, ir diezgan daudz tādu momentu, kad tev nākas nošausmināties un mazliet rodas arī vēlme nolikt šo grāmatu malā, bet pamazām tā tevi kā lasītāju diezgan labi ierauj sevī, lai arī tās otrā sižeta līnija - Rozijas bioloģiskā tēva meklējumi - varbūt nav tik ļoti aizraujoša. Toties cieņu manās acīs izpelnās Dona mērķtiecīgais darbs ar sevi, piemēram, apgūstot kokteiļu gatavošanas principus vai mācoties dejot, kā partneri izmantojot laboratorijas skeletu (kad viņš ar šo pašu skeletu izmēģina dažādas Kamasutras pozas, gatavojoties seksam ar Roziju, tas gan atkal tik uzrunājoši vairs nav). Kā lasāmviela brīžos, kad tev nav noskaņojuma kam smagam un nopietnam, "Projekts Rozija" ir itin labs risinājums, kamēr atklāsmes tajā meklēt gan nav vērts.
Tā runā, ka šī grāmata tiks arī ekranizēta - un to ir ļoti viegli iztēloties, jo saturs tam šķiet labi piemērots, vienīgi ir pamats pieņemt, ka filmas versija būs vēl ievērojami muļķīgāka un ar lielāku uzsvaru uz kaitinošumu nekā grāmatā, līdz ar to man varētu bažas par jēgu to skatīties. Pašai grāmatai tikām ir turpinājums "Rozijas efekts", bet arī no tās es droši vien labprātāk turēšos pa gabalu - ja vienu reizi kaut kas nostrādā, nebūt nav garantijas, ka atkārtoti tas garšos tikpat labi un drīzāk var sabojāt iespaidu par iepriekšējo reizi.
2016-11-03
comments powered by Disqus