Kazhes pierakstu burtnīca

Skeleta koks vai koka skelets varētu pretendēt uz patiesi skumjākā Keiva albuma statusu. Arī parasti Niks nav izcēlies ar pārmērīgu noslieci uz jautrībām, bet šī ieraksta tapšanas apstākļi īsti neparedzēja daudzveidīgas noskaņas - tas tapis pēc traģiskās Keiva dēla nāves, un vismaz daļu savas sāpes pilnīgi noteikti viņš izkliedz šajā albumā.

Iegādāties "Projektu Rozija" patiesībā nemaz neietilpa manos plānos - es itin reti mēdzu pirkt man neko neizsakošu autoru man nezināmas grāmatas. Faktiski tā tika nopirkta pat ne īsti kā grāmata, bet vairāk - kā grāmatas imitiācija, lai pagājušogad Marinai uz dzimšanas dienu uzdāvinātu gandrīz Naumaņa un Rietumas "500 filmu filmas" - taču tā grāmata, lai arī jau bija piedzīvojusi publisku prezentāciju, grāmatnīcās vēl nebija nonākusi, tāpēc man vajadzēja kādu pagaidu risinājumu, kam uz vāka uzlīmēt lapiņu ar uzrakstu "Naumanis un Rietuma". Un tā manās rokās (faktiski sākotnēji Marinas, bet viņa vēl to nav izlasījusi) nonāca "Projekts Rozija".

Tas nav sevišķs retums, ka grāmatas stāstnieks pats sižetā iesaistās tikai visai pastarpinātā veidā, taču šajā konkrētajā grāmatā tas tiek īstenots patiešām dīvaini, jo grāmata ir rakstīta no Nāves skatu punkta. Jā - tās teicējs ir tas pats personāžs, kuru pierasts attēlot melnā apmetnī un ar sirpi rokās. Pats viņš gan apgalvo, ka melnu mēteli viņš velkot vien tad, kad to prasa laika apstākļi. Ja kas - nekur grāmatā nav teikts, ka Nāve ir vīrietis (vai arī es to neievēroju?), bet līdz pat šī apraksta sākšanai es pat neiedomājos, ka tā varētu būt Viņa un nevis Viņš. Tam gan nav sevišķas nozīmes.

Filmas galvenajam varonim Džejam nav īpaši paveicies ar rada gabaliem - viņa mammas radinieki ir tik briesmīgi, ka pat mamma, būdama heroīna lietotāja, vienmēr centusies Džeju pasargāt no pazīšanās ar viņas brāļiem. Kad mammai gadās pārdozēt, tad Džejam tomēr nākas pārvākties dzīvot pie vecmammas un iepazīt arī savus trīs jautros onkuļus.

Šovasar man ir apņēmība Niku Keivu skatīt vaigā Polijā notiekošajā Open&39;er festivālā. Vai šai apņēmībai būs lemts īstenoties, vēl ir nopietns jautājums, bet nekad iepriekš man nav bijis pat apņēmības, tādējādi - progress ir acīmredzams.

No katras filmas var gūt kādas vērtīgas atziņas. Daža filma tev atklāj, ka mīlestība ir svarīgāka par naudu. Cita - ka ģimene ir svarīgāka par karjeru. Vēl kāda - ka par naudu laimi nenopirksi. Vēl cita - ka labais beigās vienmēr uzvar. Arī Džūlijas Lī filma "Gulošā skaistule" var tevi darīt par labāku un gudrāku cilvēku. Piemēram, tu no šīs filmas vari uzzināt, ka pat ja sākotnēji tev darbs erotisko pakalpojumu sniegšanā šķiet esam viegla un ātra nauda, reizēm tā izrādās ne tik viegla, kā tev gribētos.

Kādā veidā lai rod spēkus turpmākajai dzīvei, kad esi zaudējis cilvēku, kas tev nozīmējis visu? Kādā veidā tu vari pēkšņi kļūt par tēvu savam bērnam, kuram tu līdz šim esi bijis tikai nedaudz vairāk kā jebkurš svešinieks?

"Your Funeral... My Trial" ir ļoti tipisks Nika Keiva ieraksts, un labi, ka Keivs ir viens no tiem cilvēkiem, kuru tipiski ieraksti ir labi, nevis viduvēji vai vāji. Paranoidāli skumjas un dramatiskas dziesmas, kuru melodisko pamatu veido paša Keiva spēlētās Hammond elektriskās ērģeles vai klavieres (kā kurā dziesmā), ko ar trāpīgiem iestarpinājumiem papildina Blixa Bargeld. Kaut kas šajā ierakstā ir ļoti vācisks (ne jau popsīgi-"modern talking" veidā vācisks, bet drīzāk Brehtiski Kurt-Veilisks.

Nika Keiva pirmais ieraksts pēc atvadām no "The Birthday Party" noteikti nav viens no viņa slavenākajiem vai viens no viņa vieglāk uztveramajiem veikumiem, lai arī pāris tā skaņdarbi ir ļoti pat uztverami. It īpaši tas attiecas uz visai negaidītu gājienu - Elvisa "In the Ghetto" izpildījumu, kurš īpaši pārsteidzošā kārtā nav pat sevišķi izgriezts ar oderi uz āru. Protams, Keiva vokāls un dziedāšanas maniere nav gluži salīdzināmi ar Elvisu, bet citādi šeit viņš ne tuvu neatļaujas tādas vaļības ar oriģinālu, kā viņš vēlāk atļāvās, ierakstot "Kicking Against the Pricks". Interesantāk ir klausīties paša Keiva oriģinālkompozīcijās, most notably - tituldziesmā, kurā Keivs ārdās tā, it kā viņš pēdējā laikā būtu daudz tusējis ar Tomu Veitsu (lai gan Veitsa mūzika tomēr vienmēr bijusi vairāk "piano based", kamēr grupa, kurā piedalās tāds tips kā industrial leģenda Blixa Bargeld bez atonālām ģitārām neiztiks. Patiesībā gan arī šeit klavieru ir stipri daudz, un reizēm, kad Keivs atļaujas būt salīdzinoši normālāks un emocionālāks, tas rada vienkārši brīnišķīgus efektus, kaut vai piemēram ar "The Moon is in the Gutter" - kolosāla dziesma, manuprāt.

Ar AC/DC diskogrāfiju ne viss ir pilnīgi skaidrs, jo pēc tam, kad Austrālijā grupa bija izdevusi divus albumus ("High Voltage" un "TNT"), tika izdots pirmais starptautiski pieejamais ieraksts, kas saucās "High Voltage", un kurā patiesībā bija galvenokārt dziesmas no TNT. Un tas, par ko es šobrīd sāku rakstīt, ir tieši šis ieraksts.

Šo filmu kā labu komēdiju N.R. rekomendēja lieliskais resurss Movielens, jo kārtējo reizi bija izveidojusies situācija, kad diezgan droši varēja paredzēt, ka visiem filmu vakara dalībniekiem varētu nesakrist gaumes. Un kas gan varētu būt labākais variants, ko skatīties, ja ne pseidodokumentāla stila komēdija no Austrālijas par vīrieti, kas strādā pārvadājamo tualešu nodrošināšanas kompānijā?

Agrīno Keivu esmu klausījies nepiedodami maz - iespējams, tādēļ, ka šī viņa perioda ieraksti ir diezgan grūti klausāmi netrenētai ausij, un mana auss nav pati pasaulē trenētākā. It īpaši, ja ņem vērā, ka pēdējā gada laikā mūziku tiku klausījies gaužām maz - aizliegums darbā klausīties jebko citu kā vien tikai radio neveicina muzikālās gaumes attīstību. Un tagad kā vienu no pirmajiem baudāmajiem ierakstiem izvēlēties agrīno Keivu varbūt nebija tā pati gudrākā izvēle. Šajā albumā The Bad Seeds spēlē blūzu - tādu blūzu, kāds tas ir, iezejot cauri šīs grupas prizmai, proti, tādu blūzu, kurš ir melns un biedējošs, netīrs un nejauks, drūms un šaušalīgs.

Šo filmu nolēmu skatīties tālab, ka tās tēma (vismaz teorētiski) varētu šķist interesanta Lienei. Ja jau pat filmas nosaukumā ir pieminēta tā maģiskā dzira, no kuras viņai ir biedējoši spēciga atkarība, varētu gadīties, ka Lienei šāda filma patiks. Protams, piesardzības labad neteicu viņai, ka filma tapusi 1985.gadā Austrālijā. Astoņdesmitie gadi tomēr ir tā dekāde, kas visa veida mākslās manā izpratnē izceļas ar pārmērīgi tizlu stilīgumu, savukārt Austrālijas kino industrija nekad nav bijusi sevišķi spoža un veiksmīga.

Šo filmu iesākām skatīties pirms pāris mēnešiem, bet pēc dažām minūtēm atmetām tai ar roku, konstatējot, ka filmai nebija pieejami kvalitatīvi subtitri. Šo mēnešu laikā nekas nebija mainījies - no subtitriem joprojām nebija nekādas jēgas (tie jau pēc pirmās minūtes bija pamatigi nobīdījušies no filmas tempa un man bija slinkums jebko darīt lietas labā), tāpēc skatījāmies šo filmu bez tiem. Faktiski jau tas arī nebija tik ļoti nepieciešams, jo filma nav pārmērigi grūti uztverama. Ja kas - lai arī tā ir Austrālijas kino produkts, par grūti saprotamiem akcentiem uztraukties nevajadzētu, jo visi filmas varoņi runā iespējami vienkāršā un skaidrā angļu valodā. Es, protams, nesaku, ka tas būtu uzreiz filmai kāds grandiozs pluss, bet vismaz ar tās uztveršanu problēmu nav.

Atļaušos šoreiz uzslavēt filmu, par kuru man droši vien vajadzētu snobiski saraukt degunu. Kaut kāda Austrālijas filma, kura bija absolūta izgāšanās gan kritiķu acīs, gan skatītāju vidū, neatpelnot savu budžetu un liekot daudziem apšaubīt Daniela Redklifa spējas jebkad kļūt par kaut ko vairāk kā tikai mūžīgo Hariju Poteru. Bet man filma patika.

Izlasīju šo grāmatu līdz pusei, un padevos. Varētu jau, protams, tālāk pa diagonālei izšķirstīt, lai noskaidrotu, kas ar Fordu un Džordžiju notiks tālāk, bet kaut kā negribējās. Kārtējo reizi pārliecinos, ka grāmatas ar daudz lappusēm man parasti nav īsti manā gaumē. Un šoreiz vienkārši man grāmata šķita nejauka un vēl arī garlaicīga. Latviskais tās nosaukuma tulkojums "Zemes blūzs" mani ieintriģēja, tālab uzdāvināju šo grāmatu mammai uz Z-svētkiem. Cik nojaušu, viņai to izlasīt neizdevās, vismaz, kad ņēmu to palasīt, nekādas atsauksmes nesaņēmu, un tagad saprotu, kādēļ. Grāmatas sižets - par zvejnieka sievu, kurai izveidojas sakars ar maluzvejnieku. Brīnišķīgai seksa ainai seko izrēķināšanās ar vīrieša suni no legālo zvejnieku puses (ja ir viena lieta, kas man riebjas jebkādos "mākslas" veidos, tās ir ainas ar vardarbibu pret dzivniekiem), un vīrieša bēgšanu, baidoties par savu dzīvību.

Lai arī pēc idejas Oskaru sezonā vajadzētu sanākt, ka es skatītos vienu labu filmu pēc otras, reāli sanāk, ka šīm balvām nominēto filmu vidū iezogas ne viens vien kino darbs, kas manā uztverē par labu nekādi nav nosaucams. It īpaši tas, protams, attiecas uz "kreiso" kategoriju filmām, un viena no tām ir Baza Lūrmena "Austrālija".

"The Castle" ir viena filmām, ko man ieteica skatīties movielens.org, un man nākas atzīt - šis saits tiešām lielā mērā rullē un tā prognozes ir gana trāpīgas, bet galvenais - tas man iesaka filmas, par kuru eksistenci es citādi nemaz nebūtu uzzinājis, kā piemēram tas bija šīs filmas gadījumā.

Interesanti, ka pirmajā MP3 diskā, ko ierakstīju ar savu mājas CD rakstīkli, ir tikai divi normāli studijas albūmi - viens Bee Gees un viens Džona Frušentes ieraksts (vēl tur ir vairākas izlases, Pulp Fiction skaņu celiņš un Pink Floyd "Ummagumma" studijas disks, taču par tiem tuvākajā laikā nerakstīšu - neietilpst manā stratēģijā). Lai arī vispār Bee Gees gandrīz ikvienam cilvēkam asociējas ar falsetā dziedātām disko dziesmiņām - tādām kā "Stayin` Alive", "Jive Talkin`", "Night Fever" un "How Deep Is Your Love", šīs grupas muzikālais devums ar platformenēm un "nemotivētu" seksu nemaz neaprobežojas. Savulaik, vēl ilgi pirms Džons Travolta devās deju zālēs, brāļi Gibbi bija lielisks popmūzikas trio ar pat zināmu psihodēlijas piesitienu. Tikām savā pēdējā albūmā, tajā, par ko mēģinu tagad sākt rakstīt, viņi pēc definīcijas būtu pieskaitāmi Adult Contemporary dziesminiekiem, kas sen vairs nemēģina pasauli pārsteigt, bet mēģina joprojām palikt aktuāli.

Ar "Powerage", kā vēsta mūzikas literatūras annāles, iesākās AC/DC zelta ēra, kas ilga veselus trīs albūmus. Tomēr uz divu sev sekojošo ierakstu fona "Powerage" lielākoties paspīdēt nevar - tomēr tas nav nedz pirmais Braiena Džonsona albūms ar AC/DC, nedz Bona Skota pēdējais. Taču tam nevajadzētu kļūt par šķērsli, lai tu varētu izbaudīt šos ne pārāk intelektuālos austrāliešus visā viņu sniegtā rokenrola pilnībā.

Turpinot pievērsties unikāli nedaudzveidīgajai AC/DC ierakstu karjerai, esmu nonācis pie "For those about to rock" - albūma, kurš acīmredzami bija lemts neveiksmei. Iznācis pēc "Highway to Hell" - labākā grupas ieraksta ar Bonu Skotu, un "Back in Black" - labākā ieraksta bez Bona Skota (tobiš ar Braienu Džonsonu), šis ieraksts diez vai varēja cerēt kļūt par trešo absolūto virsotni grupas ierakstu kolekcijā.

Šis albūms dažiem manas lapas lasītājiem noteikti asociējas ar vienu konkrētu dziesmu - "Big Balls". Šajā kompozīcijā diezgan komiskā stilā tiek izmantots frāzes "big balls" dažādu lietojumu klāsts - tādā ziņā kā "lielas balles" un "lieli pauti" (tiešā un pārnestā nozīmē). Protams, ka šī dziesma ir tik neķītra, cik tā vien varētu būt, bet ne velti tie ir AC/DC, ne velti tas ir Bons Skots. Tā tas ir un tā tas ir labi.

"Sirēnas" ir viena no agrīnajām angļu smukulīša Hjū Grānta filmām. Dīvaini gan ir tas, ka šis smukulītis pat šajā filmā ir jau 34-gadīgs un ka pirms 30 gadu vecuma sasniegšanas viņš vispār nebija nekāds populārs smukulītis.

Šī albūma pirmā dziesma bija tā, kas mani iepazīstināja ar AC/DC. Tālajā 95-ajā vai 96-ajā gadā es uzskatīju, ka AC/DC un Guns`n`Roses ir divas pasaulē lielākās un labākās metāla grupas, tādas, kuras klausās visi tie krutie ādās tērptie veči, kas braukā ar motocikliem un krustcelēs pusnaktī nogalina melnus kaķus.

Es nebūšu oriģināls, ja teikšu, ka manā izpratnē "Midnight Oil" ir viena hīta dziesma. Ikviens ir dzirdējis "Beds are burning" un tāpat ikviens nav dzirdējis neko citu no viņu repertuāra. Līdz ar to ir tikai loģiski, ka vienīgais viņu albūms manā kolekcijā, ir tas, kurā atrodas "Beds are Burning".

"Fly on the Fall" oficiāli neskaitās viens no labākajiem AC/DC albūmiem un netiek dēvētas par jauno "Back in Black" viena gluži vienkārša iemesla dēļ - šis albūms patiešām nav nemaz tik ievērojams, lai tam dziedātu dižas slavas dziesmas. Visīsākais tā raksturojums būtu - vienkāršs AC/DC, bez nevienas izteikti izcilas kompozīcijas, ok, daži gabali ir tīri interesanti, bet ne vairāk. Diezgan būtiska ieraksta problēma ir problēmas ar Braiena Džonsona balsi, ja tu esi radis viņu dzirdēt tādu kā, piemēram, "Hell`s Bells" izpildot, tad šeit viņš tāds vairs nav, ne tuvu ne. Protams, viņš joprojām nav gluži vājš vokālists, bet viņa balss spēks ir ievērojami samazinājies un līdz ar to lielākais uzsvars šajā albūmā tiek likts uz brāļu Jangu ģitāru saspēli. Reizēm tā ir izdodas patiešām laba, kā dziesmā "Playing with girls", reizēm - ne tik ļoti. Noteikti pie albūma mīnusiem ir pieskaitāms salīdzinoši mērenais ieraksta temps, te nekas nenotiek fenomenāli ātri un pa brīžam šķiet, ka bez šī albūma es tīri labi varētu arī iztikt. Piemēram, "Hell of high water" ir tik tukša kompozīcija, ka tai veltīt vairāk kā pāris vārdus jau ir nepamatota greznība. "Fly on the wall" ir labs ievads, rifs gan ir apmēram tāds pats kā iekš "Highway to hell", bet problēma ir tāda, ka tālāk dziesma ne par ko lielāku neattīstās un rodas sajūta, ka Džonsons ir bišķi par traku aizsmacis. Spēcīgāks gabals ir "Shake your foundations", kurā tu jūti lielāku līdzdalību brāļu Jangu pasaulē, taču atkal jau Džonsons to visu nedaudz sabojā. Vispār gribētos izteikt patiesas skumjas par to, kā viens tips varēja dažu gadu laikā tik ļoti "novājēt" - ja astoņdesmito sākumā ar viņu nevarēja sacensties neviens līdzīgu grupu dziedātājs, tad astoņdesmito gadu vidū ne viens vien viņu varēja pārspēt. Protams, rock`n`roll lifestyle tur varētu būt pie vainas. Bet man ir gluži vienalga, kāpēc Džonsona balss nerullē, ja tā nerullē.

Mīlēt AC/DC un nemīlēt "Highway to Hell" ir tā kā mīlēt piena produktus un nemīlēt saldējumu. Vai tā kā mīlēt sievietes un nemīlēt Sandru Kalnieti. Ok, tas tikai tā iestarpinājums.

(valoda: angļu). Patiesībā bija pat interesanti apskatīties, par ko "Pingvīnu gājiens" (vai kā īsti to filmu sauca) var pārvērsties, ja to ietērpj multfilmas atmosfērā. Pamatā šai multenei ir tieši augstāk minētā filma - atsevišķi skati šķita vienkārši nosperti no oriģināla, personāžu kopumā ļoti daudz ko var saskatīt līdzīgu ar reālo filmu. Protams, izņemot to, ka šeit pingvīni dzied (tiesa - oriģinālajā filmā tie runā, līdz ar to atšķirība nav tik liela) un reizēm arī repo. Protams, saturs ir maksimāli mīkstināts - neviens pingvīns, pat ne trešā plāna, bojā neiet, turklāt izrādās, ka pat sliktie cilvēki patiesībā nav ļauni, ka izķer visas pingvīnu zivis, bet vienkārši "neapzinās", kādu ļaunumu tie izdara. Lai nu paliek. Ja vērtējam multenes plusus: te obligāti jāizceļ animācija, atšķirībā no vairuma pēdējā laika datoranimēto multeņu "Happy Feet" šajā ziņā ir vienkārši lieliski nostrādāta, nekādas liekas stūrainības vai primitivizācijas, animatoru vērtējums - 10. Mīnusi gan ir multfilmām tipiski - diezgan debīls sižets, daudz vienveidīgu personāžu, klišeja uz klišejas, diezgan augsts saharīna līmenis. Dziedāšana šoreiz mani kaut kā "nepavilka" - salīdzinoši tajā pašā "Flushed Away" tā bija daudz stilīgāk realizēta. Īsi sakot - vizuāli skaisti, saturīgi - nekādi.

Šo, vienu no pirmajiem Nika Keiva ierakstiem pēc Birthday Party izjukšanas, biju jau kādreiz iepriekš klausījies un tolaik man diezgan izteiktas antipātijas bija izraisījis tas, kā viņš izpilda klasisko "Hey Joe". Šodien, kad man ir salīdzinoši labs noskaņojums pēc LU dabūta 7nieka, arī "Kicking against the pricks" nav ne vainas. Patiesībā šim ierakstam gan laikam arī citreiz nav ne vainas - kā nekā dziesmas lielākoties ir lieliskas un izpildījums arī oriģināls, atmiņā paliekošs. Personal favourites: "Long black veil" (nezinu, ar kuru izpildītāju man šī dziesma visvairāk asociējas, bet esmu pārliecināts, ka gandrīz neviens to nespētu ierakstīt tik pārliecinoši kā Keivs un kompānija). Tāpat uzslavu pelnījusi viņa versija Ledbellī dziesmai "Blakc Betty", kas izpildīta maniakālā un gandrīz tīrā akapella veidā. "All Tomorrows Parties" ir Keiva veltījums saviem garīgajiem vecākiem - Velvet Underground - un tas ir viens ļoti pārliecinošs veltījums. Vispār te nav pat vajadzības slavēt dziesmas pa vienai, jo lielisks ir ieraksts savā kopumā, iespējams, tiesi sadalīts fragmentos tas vairs nav tik labs, bet kā vienots veselums - riktīga odziņa.

Patiesību sakot, es tādu sapni kā Henrijam nevēlētos, jo tas ir visai drūms. No otras puses tas ir arī vairāk nekā vienkārši skaists un ne velti tas skaitās viens no labākajiem Keiva albūmiem, lieliski sevī kombinējot skaistumu, dusmas, sāpes, bezspēcību, vardarbību, Dievu un vēl kas lai zina ko. Kāds gan vēl varētu būt albūms, kas sākas ar himnisko "Papa won`t leave you, Henry", pārejot liriskajā "I had a dream, Joe", kas pāriet vairs ne tik ļoti liriskajā "I had a dream, Joe", ar tādām dusmām, kādas the Clash no sevis reti varēja izspiest. Vēl te parādās burvīgā kompozīcija "Christina the astonishing" un kolosālais "Jack the Ripper". Vispār tas patiešām ir tāds ieraksts, kuru var klausīties vienu reizi pēc otras un tas paliek tikai arvien foršāks. Un man patlaban nemaz nav tāds noskaņojums, lai klausītos kaut ko drūmu, bet Keiva dēļ varu arī uztaisīt kādu izņēmumu.

This is the Gibb brother at their most pretentious. If I`m not mistaken this is a concept album about Napoleon Bonaparte. I don`t really care whether I`m right or I`m wrong but that seems to be a funny and not a serious idea to me. Ok, had it been done by "The Kinks" or some other heavy weight band, but the Bee Gees for chrissake aren`t exactly what you usually call prophets! I don`t actually have a few songs from this album but if they aren`t any different (which according to what I know they aren`t) I guess I can say that this is quite a boring sappy record. The songs aren`t particulary fast paced, for Bee Gees aren`t known for their rocking sound but for them being slow and overblown romantics. "It`s just the way" is a typical Beatles rip-off, "Trafalgar" is a non-typical Beatles rip-off, "When do I" is a pretty song, not too cool, of course, but not as bad as you`d probably thing. Yeah, that`s the best track on the record for sure. I don`t really know why I bother to listen to this one.

AC/DC is one of the meanest and toughest rock bands in the world. Who else could scream like those crazy fellows Bon Scott and Brian Johnson (after his death)? Who else could dress up in a school uniform like Angus Young? Who else could jump on one leg for an hour like Angus Young? Who else could sing about having "Big Balls" so convincingly as this band? No one, of course. "Back in black" was recorded in 1980 after Bon Scott accidentally died by chocking upon vomit (most people claim that it was his own vomit but you never know). So the Young brothers hired a new singer and recorded an album called "Back in black". If you suppose a record like this one would have a lot of sincere pesimistic songs, you`re more wrong than that guy who said that guitars groups won`t be a trend for a long time. The most famous songs on this record without a doubt are "Back in Black" - with such a cool riff that you`d kill for it, and it`s that much of a rocking song you`d never know from the title alone. Then there`s "You shook me all night long" - had this song on a casette called "Auto Moto Rock", and it surely is a song you can band your head to while driving on a speedway. And you can`t forget the opening "Hell`s Bells" which ain`t really a favourite of mine because of the long intro. "Shoot to thrill" is nice as well. Did you notice me using the word "nice" to describe an AC/DC song? But it`s true the songs are nice - a bit simplistic and cock-rocking but that`s no minus for a band like AC/DC. If you know your "Soft Machine" by heart you`ll probably never listen to those squeeky Australian fellows but in that case you`re a moron.

It didn`t take me long to watch this film - merely half a year had passed since I borrowed this film from a friend when I finally watched it. What were my prejudices to this film? First, I expected it to be too melodramatic for my taste. Then I`m not really a piano lover, and I was pretty sure that there would be enough of this instrument in this film. It proved that my concerns were true indeed. Ada is a woman that hasn`t spoken to anyone since she was 6 years old, and for no particular reason. She arrives to Australia to meet her new husband whom she hasn`t seen before. She also got a daughter, that does speak. Since the husband doesn`t care for Ada`s piano it`s picked up by a neighbour of his who asks Ada to give him piano lessons. As you can probably guess, it`s not piano what he wants. Obscurely Ada also becomes attracted to him and not to her husband, who becomes a bit violent and chops one of her fingers off. As for melodramatic elements there`s one huge positive aspect in this film - since Ada doesn`t speak she also doesn`t have hysterias. That`s awesome `cos hysteria is just one thing I can`t stand at all. As for the music it was good, probably this film won`t be a long-time favourite of mine, but it was good.

Talkin` about - pop music. Talkin` about - pop music. Can pop music have real artistic value, provide you with wide emotional experiences and even change your life? Unfortunately this album doesn`t fall into the long lasting category. On the contrary it`s primitive pop that every Mariah Carrey or Celine Dion could do with her tongue tied to the chair and her eyeballs covered in ice cream. Why do I say that? Because after listening to this album for like two and a half hours there just ain`t anything to tell about it. There are probably a few decent songs on this record, but more than that you can`t ask from it. It just has no reason to exist.

I`m not particulary sure whether I have ever bothered to review a record by an obscure unknown one-man band from Down Under, where the only member is famous for participating in an other band which I don`t know anything about. This record by the Zillions contains whole 6 songs with the summary length of 22 and a half minutes. You say that ain`t very much? Well I say, knowing that that guy - Nick Craft - did all the playing on the record, and it ain`t no easy task for an Australian, why would he bother to write many songs? Out of those six songs "Don`t waste your tears on me" is probably the best one. Mostly this stuff is just basic indie rock, without any real surprises. It`s solid but it ain`t interesting, unless you`re in for every single indie band that comes around just because your average Britney wet-dreaming friend doesn`t listen to this kind of crap. I can`t think of many reasons why one shouldn`t listen to the Zillions, but neither can I think of one reason why one should.

I don`t know how it happened but this is the first record in my Factoid concerning the Down Under. Still, you must admit that the title for the film seems quite intriguing. Of course, it also gives you the idea that the film is going to be a comedy. And to no surprise it turns out really to be a comedy. What a wonder, you`ll say! So, there`s Mr. Myers, who`s an ordinary fisherman (not a very good one though), and when his boat gets struck by lightning and the insurance company states that what has happened was a `force majeur` or `and act of God` mr. Myers has no better idea than to sue God to get the money for his boat back. Together with God he sues all the main churches of Australia as his representatives. The idea as such is brilliant - both in terms of law and in terms of film. About how it`s performed I can say that the film ain`t no masterpiece - first, it has too much silly comedy stuff going on; and second, it has too much silly romantic stuff going on between Myers and Anna, a journalist that helps his with his work. What I do like I Myers` speeches in the courtroom (he actually is a lawyer who gave up everything to become a fisherman) where he speaks how corrupt the churches are, being owners of the insurance companies and not caring about the blasphemy in the `act of God`. And what`s best - the churches can only really win the case if they prove that God doesn`t exist. Judging the film - great idea, stupid parts of scenario, a solid leading actor, a tollerable leading actress. What does it make? A film that has its moments but certainly could have been much more than it is.