Urbānais safari

Viens no Valmieras vasaras teātra festivāla piedāvātajiem projektiem bija klausāmizrāde “Urbānais safari”, kas ļāva audiogida pavadījumā izstaigāt dažādas vietas Valmierā, pie reizes uzzinot par dažādu paaudžu tipiskākajām iezīmēm un paradumiem. Atzīšos, ka visu saturu mēs nenoklausījāmies, bet par abiem ar Marinu noklausījāmies trīs no četru paaudžu stāstiem, nedzirdētam paliekot visjaunākās paaudzes vēstījumam.

Sākšu ar tehniskā risinājuma raksturojumu. Tu telefonā uzstādi aplikāciju, kurā tiks ielasīts datu fails. Audio celiņš aktivizējas brīdī, kad tu esi ienācis tā darbības zonā. Izejot no zonas laukā, skaņa neaptrūkst, līdz ar to iespējams variants, ka tev sāk skanēt vairāki faili reizē. Tā kopumā nav pārāk bieža problēma, bet ja tā tomēr ir atgadījies, vari nospiest pauzi, ieiet tev vajadzīgajā zonā un atsākt atskaņošanu. Reizēm zonas veidotas kā riņķi - tādā gadījumā tev paredzēts klausāmo laiku pavadīt, esot uz vietas, citkārt kā līnijas - tad tu savukārt ej uz priekšu. Jāatzīst, ka zonējums ne vienmēr bija saprotams - citkārt nācās ilgāku laiku stāvēt vietā, kur stāvēšana nešķita nepieciešama, kamēr ejamo posmu garums metros šķita pilnīgi nesaistīts ar to pavadošā skaņu celiņa ilgumu. Šķiet, ka šim aspektam sevišķa vērība pievērsta nebija.

Tomēr visa sāls, protams, nav formā, bet saturā. Tātad, to materiāla daļu, ko mēs dzirdējām, veidoja trīs stāsti, saukti par X, Y un Z paaudzēm. Ar ikseriem tiek saprasti tie, kas ir pārāk jauni, lai tiktu ieskaitīti būmeros (kuri, kā zināms, kopā ar hipsteriem un pensionāriem ir tie, kuriem vajadzīga mīlestība), tomēr gana veci, lai ar nostaļģiju atcerētos Toto Cutogno, Eurythmics, audiokasetes un ceļojumus uz Viļņas tirgu. Y paaudzē ieskaitīti personāži, kuriem padomju laiki ir vai nu agra bērnība vai vienkārši viņu vecāku dzīve. Tikām Z paaudze ir vairāk vai mazāk tie, kas tagad mācās skolā vai arī to nesen beiguši, proti, influenseri un viņu sekotāji, kā arī tik labi angļu valodas pratēji, ka, mēģinot runāt latviešu valodā, tāpat teju pusi vārdu pateiks Šekspīra un Harija Stailza mēlē.

Sākām mēs ar stāstu par Marutu - bieži vienmēr pārmērīgi centīgu darbā un pārāk nopietni pasauli uztverošu četrdesmitpiecgadnieci, kuras mūža skaistākās atmiņas ir desu cepšanas pikniks ar vīru un bērniem pie upes un kura kā tipiska savas paaudzes pārstāve uzskata, ka par smagām tēmām labāk nerunāt, jo tā gluži vienkārši nav pieņemts. Marutas formāli ļoti sakārtotā dzīve sāk plīst pa šuvēm, kad ar Interneta starpniecību no tabakdozes ārā tiek viņas ilgus gadus sargātais noslēpums.

Otrais stāsts vēsta par Oskaru - čali, kurš dzīvo šeit un tagad, un maksimālā viņa gatavība iesaistīties nopietnās attiecībās ir piekrišana kļūt par spermas donoru savai draudzenei - lesbietei. Oskara stāstu klausījās Marina, tāpēc to zinu vien atstāstījumā. Oskars parādās kā fona personažs arī Marutas stāstā - viņu krogā satiek Marutas vecākais dēls - arī Y paaudzes pārstāvis.

Trešais - par Marutas jaunākā dēla klasesbiedru Emīlu Ričardu un viņa aplikācijas OMG nedienām. Ja nu kas - par Emīlu Ričardu tu jau ļoti daudz būsi dzirdējis, ja būsi noklausījies Marutas stāstu. Vēl te uzpeld viņa jaunākā māsa Sofija Emīlija jeb Sofemi, kuras stāsts ir Ž maršrutā jeb jaunākiem bērniem paredzētajā skaņu celiņā, taču to mēs nepaguvām (un arī ne pārāk alkām) noklausīties.

Lielākā mana problēma ar “Urbāno safari” ir tajā, ko jau var no iepriekšējām rindkopām daļēji noprast - viens un tas pats saturs tiek atkārtots dažādos maršrutos ar to vien atšķirību, ka ir cits galvenais varonis. Taču nav īsti citas perspektīvas, nekāda papildu dziļuma. Tas nav tas gadījums, kad pirmajā reizē tu notikumu redzi vienām acīm, bet nākamajā - citām, abās reizēs tavs gids ir neitrālais vērotājs un līdz ar to tu nevis otrajā reizē iemācies saprast to, kā konkrētā situācija izskatās no cita skatupunkta, bet vienkārši to noklausies vēlreiz cita aktiera balsī. Un, ja ņem vērā, ka katra vēstījuma ilgums ir diezgan paliels, rodas sajūta - nebija īsti vērts. Proti, pilnīgi pietiek ar viena maršruta klausīšanos, dzirdēt visus nav nekādas dižas jēgas. Ja mēs būtu noklausījušies tikai stāstu par Marutu, manuprāt, mūsu iespaidi par šo safari būtu pozitīvāki (varbūt tāda arī bija autoru doma - ka optimāli ir klausīties vienu, nevis vairākus stāstus, bet tas nekur nebija izziņots). Vēl jāpiebilst, ka stāstījumiem ir kvalitatīvs audio pavadījums no attiecīgās paaudzes muzikālās gaumes un varēju secināt (kā arī to nojautu), ka X paaudzes mūziku pazīstu 100% apmērā, Y paaudzes - lielākoties, bet par Z paaudzes mūziku neko daudz pat nevēlos zināt (lai gan - visās trijās ļoti pietrūka vietējas izcelsmes muzikāla materiāla).

Sausais atlikums - kā papildu izklaide festivāla laikā šis safari nebija slikts, bet īpaša pamata turpināt eksistenci pēc festivāla beigām tam nebūtu. Vēl varu piebilst, ka Z apgalvoja, ka paaudžu raksturojumi esot teju 1/1 pārspiesti no kaut kādām lekcijām, bet tā kā es nekādas lekcijas neklausos, tas man nebija traucēklis.
2021-08-08
6.5
comments powered by Disqus