Kazhes pierakstu burtnīca

Ilzes Šķipsnas vārdu es zinu no kādas grāmatas, kas bija manā plauktā skolas laikos. Droši vien esmu to grāmatu lasījis, bet precīza fakta atmiņā nav. Vēl zinu, ka par šo autori atzinīgi izteicies Guntis Berelis savā "Latviešu literatūras vēsturē", raksturojot viņu kā nozīmīgu trimdas literāti. Tagad esmu izlasījis viņas krājumu "Puse patiesības un citi stāsti".

Sākot šo aprakstu, mani sagaidīja skumja ziņa - izrādās, ka Lienīte Medne-Spāre šī gada pavasarī mirusi. Protams, savā ziņā var teikt - kāda gan man personīgi tā var būt skumja ziņa, ne tikai nebiju ar autori personīgi pazīstams, bet vispār viss, ko es par viņu zinu, ir tas, ka viņa bija autoru vidū negaidīti interesantam Odu laikam. Bet sajūtu līmenī tas tāpat ir nepatīkami - izlasi tu kāda mūsdienu latviešu autora grāmatu un pēc tam uzzini - šis autors pavisam nesen miris un līdz ar to vairs īsti nav uzskatāms par mūsdienu autoru. Tomēr diez vai šim faktam vajadzētu jebkādi ietekmēt manu viedokli par "Dziedošajām smiltīm", vienīgo izdoto šīs autores stāstu krājumu, kurā publicētie teksti tapusī teju trīsdesmit gadu periodā. Pievērsīšos šiem stāstiem pa vienam.

Pirms brauciena uz Budapeštu ieskrēju bibliotēkā un paķēru pāris grāmatas. Vienu no tām ieliku mugursomā un apņēmos izlasīt pirms būšu nokļuvis Vīnē. Lasīšanai paredzētais laiks: autobusā uz lidostu, pašā lidostā un vēl lidmašīnā. Grāmatas apjoms - nepilnas 200 lappuses, uzdevums šķita paveicams un patiešām tāds arī izrādījās. Man šķiet, ka neko no Ievas Melgalves darbiem iepriekš lasījis nebiju, vismaz šādu atmiņu man nav, līdz ar to neko konkrētu no grāmatas negaidīju. Žanriskā piederība - uz robežas starp detektīvromānu un zinātnisko fantastiku - mani pārliecināja ne līdz galam, bet uzskatu sevi par gana atvērtu pasaulei, lai uzreiz neatzītu kaut ko par man nepiemērotu tikai tāpēc, ka tas neatbilst maniem rāmjiem par to, kādas grāmatas es parasti lasu.

Eju es pa Āgenskalnu, paskatos - neviena apkārt nav. Tikai grāmata "Āgenskalns" bibliotēkā, kura arī, protams, atrodas Āgenskalnā. Kas tas tāds - Egils Venters - nezinu, bet kā pa pusei āgenskalnietis, pa pusei zasulaukietis, nevaru šādu grāmatu no bibliotēkas nepaņemt. It īpaši, ja uz grāmatas vāka ir skats no Kuldīgas ielas, turklāt vēl Zasulaukā, nevis Āgenskalnā. Grāmatas apjoms arī piesardzīgam lasītājam draudzīgs - aptuveni 70 lappuses, ja nu izrādās, ka nav baigā aršana, vismaz ātri būs cauri. Aptuveni tā arī izrādījās - grāmata man sevišķi nepatika, bet vismaz nebija ilgi ar to jācīnās.

Pirms 2022. gada, kā nojaušu, nebūtu iespējams Latvijā atrast grāmatu, kas veltīta Ukrainas vēsturei un kas nebūtu rakstīta krievu valodā ar mērķi pierādīt, ka tādas Ukrainas nekad nav bijis. Tikām pēc tam, kad orki sāka jau pilnīgi atklātu iebrukumu teritoriāli lielākajā Eiropas valstī (tas, ka viņu pašu zemei ir lielas teritorijas, kas ģeogrāfiski atrodas Eiropā, to par Eiropas valsti nepadara) šādas grāmatas izdotas vismaz divas: Imanta Liepiņa sastādītā "Ukrainas vēsture", ko izdevusi "Jumava", un Valda Klišāna "Ievads Ukrainas vēsture", ko publicēja "Zvaigzne ABC". Āgenskalna filiālbibliotēkā manās rokās nonāca "Jumavas" izdevums (kas apjomā ir daudz pamatīgāks nekā Klišāna grāmata), tad nu vērtēšu, kas man tajā patika un kas ne visai.

Apskatot šī gada "Homo Novus" piedāvājumu, ieraudzīju tur "Kvadrifrona" jauniestudējumu "Kad gulošais mostas". Daudz nedomāju, un paņēmu vienā vakarā biļeti gan sev, gan Marinai. Tiesa, ne vienā laikā - Marina gāja uz to sešos, es deviņos. Tādējādi vismaz nebija pārāk daudz laika, kad viens jau bija izrādi redzējis, bet otrs vēl nē. Sevišķi daudz par šo izrādi iepriekš noskaidrojis nebiju (un tas jau nemaz nebija īsti iespējams), tik vien, ka tā vēsta par zombijiem. Un, tā kā man patīk gan "Kvadrifrons", gan zombiji, nebija šaubu, ka vēlos to redzēt. Protams, līdz galam es nezināju, uz ko tieši es parakstījos.

Pirmo reizi par grupu "Pizdets I Meyk The Hevi Metāls" es uzzināju Rudaka raidījumā "Zibens pa dibenu". Vispār, kas attiecas uz šo raidījumu, man itin bieži nepatīk tas, kā Rudaks to vada, kā viņš runājas ar mūziķiem, cik ierobežota ir viņa kompetence ārpus viņa pamatinterešu loka, bet šis raidījums bija un ir lielisks veids, kā iepazīt kaut ko interesantu pašmāju ne pārāk komerciālajā mūzikā. Un tātad, "Pizdets I Meyk The Hevi Metāls" ir duets, kura viena puse ir Linards Kalniņš - savulaik zināms kā grupas "Nē" dalībnieks, bet tagad drīzāk - kā viens no "DJ Krankenwagen" līderiem, bet otra - Aleksandrs Tomass Metjusons, pa daļai bulgārs, pa daļai skots, multiintrumentālists un, kā šķiet, vēl radošāka personība nekā Linards. Grupa radās Minhenē Covid apstākļos, ierakstīja tur vienu albumu, un kad Linards Kalniņš atgriezās Latvijā, šķita - hevi metāls ir beidzies. Bet nekā - pērn uz Latviju pārcēlās Aleksandrs, kurš šokējoši labi ir apguvi latviešu valodu, un "Hevi Metāls" turpina darboties. Tiesa, par to, ka viņi koncertē, uzzināju pavisam nesen - ieraudzījis FB bildes no viņu uzstāšanās festivālā "Sansusī". "Interesanti," padomāju es, "grupa, kas spēlē elektroniku ar metāla un balkānu elementiem, uzstājas kamermūzikas festivālā." Un tad uzzināju, ka viņiem būs vēl viens koncerts - nu jau Rīgā, Kaņepes kultūras centrā. Nācās gan mazliet sabīdīt piektdienas pēcpusdienas plānus (aizvest Marinu ar bērniem ar auto uz Jelgavu, kur šie devās uz Tutas koncertu, bet pašam ar vilcienu atgriezties Rīgā), bet - ja ir motivācija, daudz kas ir iespējams, un tā nu es nonācu "Pizdets I Meyk The Hevi Metāls" koncertā.

Andras Manfeldes romāns "Vilcēni" vēsta par skolas vecuma jauniešu dzīvi ap Latvijas neatkarības atgūšanas laiku. Tiesa, vēsturiskie notikumi varoņus ne pārmērīgi interesē, lai neteiktu - viņiem tie ir dziļi vienaldzīgi. Kā nekā puiši visi ir bandā (ne jau tāpat vien viņus sauc par Vilcēniem), bet meitenes... meitenes interesē puiši un varbūt vēl iespēja aizbraukt uz Poliju, kur varēs labāk nopelnīt. Grāmatas darbība risinās Jūrmalā, bet tā ir kriminālā Jūrmala, kuru tu šeit pieredzi. Tiesa, ko citu no tā laika posma varētu gaidīt? Varoņi ir diezgan izteikti pašas autores laikabiedri (un zināms, ka arī Manfeldes jaunības gadi nebija no tiem mierīgajiem).

Caurskatot šī gada Rīgas svētku programmu, biju pamatīgi pārsteigts to repertuārā ieraugot izrādi "Kaka un pavasaris". Biju itin pārliecināts, ka tā sen ir pazudusi no repertuāra un skumu, ka Esterei, kura ir liela Andrusa Kivirehka dīvaino pasaku cienītāja, nebūs lemts to redzēt. Pieņēmu, ka šī bija reta un ekskluzīva iespēja, un, protams, aizvedu meitu uz Doma laukuma iekšējo pagalmu, lai šo izrādis noskatītos. Pēcāk gan noskaidroju, ka tā nebūt nav - "Kaku un pavasari" septembrī vēl divreiz varēs noskatīties Ģertrūdes ielas teātrī un, ja nu tavā krājumā ir kāds bērns, kuram šāda nosaukuma grāmata ir labi pazīstama un tuva, noteikti ir vērts turp doties.

Kā lai sākt rakstīt par "Rēzu"? Droši vien, pirmais, ko vērts pateikt, ka grāmatas pirmajā stāstā (vai vismaz - vienā no pirmajiem) mēs uzzinām, ka viņš nav ne pozitīvs, ne negatīvs. Vai pareizāk - ka viņam nepatīk šis jautājums. Bet, ja tev ir tāds vārds - tad droši vien tev nav izvēles, skaidrs, ka ikvienu interesēs tieši šis jautājums. Tāpat mēs uzzinām, ka Rēzum (gan jau, ka Rēzus-Jēzus fonētiskā līdzība nav vienkārši nejaušība) ir gan vīrs, gan sieva, un visiem tas šķiet pilnīgi normāli. Līdz ar to iespējams, ka šis stāstu krājums ir pirmais darbs latviešu literatūrā, kas normalizē poliamoras attiecības. Cita lieta, ka man ir diezgan vienalga par šāda veida attiecību popularizēšanu - neesmu ne "tradicionālo vērtību aizstāvis", kas satraucas par to, kādu iespaidu tas var atstāt uz bērniem (parādi man kādu bērnu, kas ir izlasījis šo stāstu krājumu!), ne arī tāds cīnītājs par visām iespējamajām seksuālajām brīvībām, kurš par progresa uzvaru uzskatīs šāda attiecību veida atzīšanu grāmatā, kura 11 gados kopš savas izdošanas izpelnījusies 11 vērtējumus (tai skaitā divas recenzijas) portālā Goodreads.

Aprakstu par virtuves kabarē apvienības "Gapoljeri" uzstāšanos Torņakalna apkaimes svētku ietvaros varu sākt tikai un vienīgi ar žēlabām par mazuma piegaršu, kas palika pēc šī koncerta. Kā noskaidroju - ne tikai man un citiem šīs grupas cienītājiem vien, bet arī pašiem māksliniekiem bija līdzīgas emocijas. Atbilstoši oficiālajiem paziņojumiem "Gapoljeriem" uzstāšanās bija jāsāk deviņos vakarā. Raksturīgi man, Arkādijā ierados bez piecām deviņos, kur vēl savu programmu turpināja spēlēt "Rahu the Fool". Ap deviņiem "Rahu" izziņoja pēdējo dziesmu, bet tā izrādījās diezgan gara - uz minūtēm piecpadsmit. Rezultātā Kristians un kompānija savu koncertu sāka ar pusstundas novēlošanos. "Nu, labi," padomāju es, "šķiet, ka te viss notiek ar zināmu kavēšanos. Nav jau forši, ka koncerts beigsies kaut kur ap pusvienpadsmitiem, man no rīta agri jāceļas, bet gan jau būs tā vērts!" Ka tik ne tā - neilgi pirms desmitiem uz skatuves parādījās aktieris Lauris Subatnieks, kas bija vakara vadītājs, un paziņoja: "Gapoljeri" tagad spēlēs pēdējo dziesmu. Ok, uz "bis!" vēl nospēlēja "Zivis", bet beigās sanāca tā, ka grupas uzstāšanās bija knapi pāri pusstundai. Bet "Gapoljeriem" ir tik daudz dziesmu, kuras man gribās saukt par hitiem! Jā, tu vari ciniski teikt, ka ārpus visai šaura burbuļa pat "Izcirtēju Viktoru" neviens nav dzirdējis, kur nu vēl "Sazemējumu", bet kāda man darīšana par to, kas notiek ārpus burbuļa?

Grupa Les Attitudes Spectrales pastāv jau ilgāku laiku - kopš 2014. gada, kad to kā duetu izveidoja francūzis Žiljēns Žoels Starks un latviete Rūta Rozenfelde (pa šo laiku viņi paspējuši apprecēties un arī Rūta tagad ir Starka), 2019. gadā tā paplašinājās līdz četru dalībnieku sastāvam, tādā tā spēlē arī pašlaik. "Les Attitudes Spectrales" uz šo brīdi izdotas trīs plates un drīzumā esot gaidāma arī jauna, šādiem tādiem skaņdarbiem no tās izskanot arī trešdienas vakara koncertā. Tiesa, es ar šo grupu nebiju gana labi pazīstams, lai zinātu, kuri ir tie jaunie skaņdarbi, ja Žiljēns Starks par to publiku nebūtu informējis.

Pēdējos gados reti sanāk apmeklēt iepriekš man nezināmu Latvijas mūziķu koncertus. Brīvs trešdienas vakars deva iespēju vienā piegājienā iepazīt uzreiz divas grupas, bet par katru no tām rakstu atsevišķi, jo to uzstāšanās bija gana garas un pilnvērtīgas, lai nebūtu korekti runāt par "galveno mākslinieku", pāris vārdos pieminot "iesildītājus".

Valmieras vasaras teātra festivāla noslēgumā devos uz izrādi, kurai mūsu bērni ir daudz par jauniem. Oficiāli tā ieteikta jauniešiem no 13 gadu vecuma, bet iztēlojos, ka konservatīvāk noskaņoti sabiedrības locekļi varētu šo uzskatīt par 18+ saturu, kā nekā te parādās tādas tēmas kā sekss, narkotikas un vēl viendzimuma sakari, par kuriem jauniešiem nekādā gadījumā nedrīkst stāstīt, jo citādi viņi visi sagribēs sev nogriezt krānus un sākt ostīt heroīnu. Reālistiski vērtējot, tas 13+ šķiet ļoti saprātīgs limits, un labi arī, ka "Asociācija Ķimene" un līdzīgi čapļaki par Valmieras teātra festivālu pat dzirdējuši nav, un līdz ar to nezina, ka viņiem pienāktos sašust.

Mana otrā Valmieras vasaras teātra festivāla ietvaros apmeklētā izrāde atbilstoši instrukcijām bija paredzēta vecuma grupai no 5 līdz 11 gadiem. Atkal jau devos turp ar Esteri, lai viņa varētu apskatīties, kā, atbilstoši anotācijai, "Izrāde no dažādiem bērna skatu punktiem izspēlēs un meklēs atbildes uz dzīves lielajiem jautājumiem: kas ir draudzība, bēdas, prieks, vientulība, mīlestība un citiem."

Esam sasnieguši to līmeni, kad Valmieras vasaras teātra festivālā uz kādu izrādi varam aiziet visi četri. Protams, piedāvājums Jurģim nav tas plašākais, bet šogad pirmo reizi VVTF piedāvāja izrādi ar mērķauditoriju no divu gadu vecuma, un pieņēmām, ka arī Jurģis to varēs izturēt. Protams, zināt ar tādu fruktu kā viņš neko nevar, bet kaut kad jau jāsāk bērni radināt pie teātra un labāk noteikti agrāk, nevis vēlāk.

Šī grāmata droši vien būtu pareizāk lasāma kā turpinājums citam Andras Manfeldes darbam - grāmatai "Zemnīcas bērni", kas vēsta par viņas ģimenes piedzīvoto izsūtījumā Sibīrijā. Kā nekā "Mājās pārnāca basa" tieši no šīs grāmatas "izauga" - proti, pēc "Zemnīcas bērnu" izlasīšanas dažādi cilvēki ar rakstnieci dalījās savos un savu senču stāstos, un tā nu radās šis stāstu krājums, kurš daļēji atbilst dokumentālās prozas definīcai, ne velti grāmatas tekstā izmantoti arī autentiski vēstuļu un dienasgrāmatu fragmenti, tos bagātinot ar autores radītu tekstu, un arī katra stāsta varonim ir gluži reāls vārds un uzvārds.

Zanes Daudziņas pirmā Covid gada dienasgrāmatas tapšanai par katalizatoru kļuva viņas cīņa ar sevi, rakstot doktora disertāciju. Tad nu šķita interesanti iepazīties arī ar šo tekstu, kurš viņai sagādāja tik daudz pārdzīvojumu. Ar aktieriem gan man nekādas saistības nav un pat publiskā runa nav gluži viena no manas dzīves nozīmīgākajām sastāvdaļām, bet vienlaikus teātris mani interesē un publiska uzstāšanās, lai arī nav profesionāla nepieciešamība, raisa pietiekamu interesi, tālab izlēmu pārliecināties, cik saistoša vai nesaistoša lasāmviela izrādīsies šī grāmata.

Zentas Mauriņas romāns "Trīs brāļi" dienasgaismu ieraudzīja drīz pēc Otrā pasaules kara beigām, bet uzrakstīts tas ir vēl kara laikā, tolaik vācu okupētajā Rīgā, kamēr tā notikumi apstājas līdz ar pirmās padomju okupācijas beigām. Grūti teikt, cik daudz uzrakstītā Mauriņa pielaboja, gatavojot romānu izdošanai jau pēckara pasaulē - kāds tas būtu izskatījies, ja izdevumu piedzīvotu 1944. gadā, proti, cik daudz meslu tajā būtu maksāts aktuālajai okupācijas varai. Vai tas vispār ir svarīgi - kādi bija sākotnējie "Trīs brāļi"? Man droši vien ir - jo no tā atkarīgs tas, cik daudz es esmu gatavs Zentai Mauriņai ticēt. Tagad es nezinu - kā tad īsti ir, un līdz ar to arī mans viedoklis par grāmatu pat man pašam nav līdz galam skaidrs, tāpēc mēģināšu iespēju robežās visu salikt pa plauktiem un pats sevi aizvest līdz kaut kādiem secinājumiem.

Alvja Hermaņa un JRT aktieru veidotās izrādes "Latviešu stāsti" bija viena no spilgtākajām parādībām tūkstošgades sākuma Latvijas teātrī. Tas, ka šie stāsti apkopoti arī grāmatas veidā, turklāt vēl papildināti ar literātu versijām par tēmu - radot izdomātu latviešu stāstus - man bija patīkams pārsteigums.

Nupat man bija atklāsme par viltus atmiņām. Loģisku izskaidrojumi var būt divi: vai nu mēs dzīvojam datorsimulācijā, kurā gadās gļuki (pamata hipotēze) vai arī es esmu androīds un man tikai šķiet, ka manas atmiņas patiešām ir manas atmiņas. Kā lai arī nebūtu, es vienmēr esmu uzskatījis, ka Ingas Ābeles stāstu krājumu "Sniega laika piezīmes" lasīju vidusskolā, kas labi saskan ar to, ka tām nav apraksta blogā, kuru rakstu jau 20 gadus. Nekādu konkrētu atmiņu par grāmatas saturu man gan nav, bet tas jau nebūtu nekas pārsteidzošs. Un te pēkšņi atklāsme - vienīgais Ābeles darbs, kuru es būtu varējis lasīt skolas laikā, ir "Akas māja", bet "Sniega laika piezīmes" izdotas 2004. gadā. Acīmredzama nesakritība, kas sagrauj manus līdzšinējos pasaules uzskatus. Neko darīt, kaut kā nāksies dzīvot tālāk ar šo atklāsmi.

Neesmu drošs, ka esmu Ēriku Ādamsonu lasījis ārpus tā, ko bija nepieciešams lasīt skolā. Patiesībā neesmu pat drošs, ka skolā kaut vienu viņa stāstu patiešām esmu lasījis. Katrā ziņā atmiņā nekas palicis nav, un var gadīties, ka manai literatūras skolotājai Ādamsons nebija gana tikumīgs. Lai vai kā "Smalkās kaites" ir iekļautas Latvijas kultūras kanonā, kas liecina - šis ir ļoti nozīmīgs darbs, kuru kaut vai tīri kārtības labad ikvienam latvietim vajadzētu izlasīt. Grāmatas varoņiem ir raksturīgas lielākas vai mazākas psiholoģiskas problēmas, un par īsti normāliem šos varoņus droši vien nenosauksi.

Pagājuši ir tie laiki, kad es katru Edgara Šubrovska grupas uzstāšanos gaidīju ar nepacietību. Protams, viens no aspektiem tajā ir tāds, ka es pats kļūstu vecāks, līdz ar bērnu ienākšanu samazinājies brīvā laika daudzums, bet ne mazāk būtisks ir otrs - Šubrovska grupa tagad ir JUUK un nevis "Manta" (vai senākos laikos - "Hospitāļu iela"), un realitāte ir tāda, ka JUUK kā koncertgrupa mani sevišķi neaizrauj. Līdz ar to šajā reizē uz tās koncertu devos galvenokārt tāpēc, ka tas notika tuvu mājām - kultūrtelpā "Balodis", faktiski - Alīses ielas ūdenstorņa pagalmā - un pērn es tā arī ne uz vienu koncertu šajā vietā nebiju aizgājis. Plus vēl Baiba ziņoja par gatavību pievienoties, un kompānijā skatīties JUUK noteikti ir interesantāk kā vienatnē. Uz vietas izrādījās, ka pazīstamu cilvēku bija vairāk - tāpat ieradās Āgenskalna novadnieks Māris un no cita Rīgas gala atbraukušais Prusux ar uzreiz trim dāmām. Arī summāri cilvēku te bija daudz - silts vakars, laba vieta, bezmaksas koncerts, un vēl Uldis Rudaks, kas spēlē vecus Odekolona ierakstus.

Mani un DJ Krankenwagen ceļi lielākoties spītīgi atsakās krustoties - kad viņi kaut kur spēlē koncertu, es atrodos ārpus Latvijas vai arī gluži vienkārši nekādi nevaru uz to tikt. Tiesa, divas reizes viņus spēlējam biju redzējis, bet tās abas bija ar savām dīvainībām. Pirmā - publiskais mēģinājums, nevis pilnvērtīgs koncerts, kur pusotras stundas garumā klausījos divas dziesmas ("Kur tu teci, gailīti?" un "Tumanine"). Otrā - uzstāšanās RVVĢ salidojumā - gan mazliet vairāk līdzinājās koncertam, bet tur arī bija sava specifika, galvenokārt tāda, ka vairums pasākuma apmeklētāju, lai arī zināja, ko nozīmē vārds "Krankenwagen", par tādu DJ neko dzirdējuši nebija un līdz ar to izpalika pilnvērtīga koncerta sajūta. Tiesa, tajā reizē es viņu uzstāšanās laikā no sirds izlēkājos, ne tā kā šajā stīvajā reizē, kur nez kādēļ publika bija izlēmusi, ka tas ir sēdkoncerts un man nebija gatavības mēģināt pierādīt pretējo.

Zane Daudziņa perfekti izvēlējās laiku, kad sākt rakstīt dienasgrāmatu - līdz ar 2020. gada sākumu, proti, brīdī, kad Corona bija tikai alus, bet Uhaņa - tikai pilsēta Ķīnā, kuras vārds standarta rietumniekam neko neizteica. Ja tā tas būtu palicis, diez vai šī dienasgrāmata kādā brīdī kļūtu publiska, jo pašai tās autorei būtu citi darbi, kam pievērsties, un arī no potenciālā lasītāja viedokļa tas būtu tikai viena (lai arī nenoliedzami ļoti interesanta) cilvēka stāsts, bet ne laikmeta liecība. Taču notika tas, kas notika, un līdz ar to "Dienasgrāmata" ir pieejama ne tikai Zanei, Vilim un viņu bērniem, bet arī visiem pārējiem latviski lasīt pratējiem. Mazliet ciniski jāpiebilst, ka viņu bērnu un vēl jaunākai paaudzei līdz ar to - tikai daļēji.

Toms Kreicbergs ir savdabīgs latviešu autors. Kālab savdabīgs? Jo savas grāmatas viņš raksta angliski, un latviešu lasītājam ir pieejams vien to tulkojums (vai, protams, var lasīt arī angliski, bet diez vai Rīgas bibliotēkās tu atradīsi anglisku "Lopu ekspresi"). Un reizē viņš ir ne tikai rakstnieks, bet arī finansists un pat viņa Wikipedia lappuses diskusijā pats Toms ierakstījis, ka viņš vēlētos, lai tur būtu mazāk par viņu kā rakstnieku, jo šāda reputācija traucē viņa karjerai biznesā.

Gundegas Repšes grāmatu "Retināts gaiss", šķiet, pareizākais veids raksturot ir ar vārdiem "prozas cikls". Var teikt arī "stāstu krājums" taču tas būs mazliet dīvaini, jo šajā tekstā ir četri stāsti, no kuriem viens ir tik ļoti garāks par visiem pārējiem, ka tie sanāk labākajā gadījumā fons šim lielajam veikumam. Proza skaista, taču gana grūti uztverama.

Par "Stāstiem un teikām Laika vecim" uzzināju, klausoties Latvijas Radio "Radio mazo lasītavu", kurā grāmatas fragmentus priekšā lasīja Gundars Āboliņš, bet par grāmatu runāja pats autors. Šķiet, ka līdz šim no Zeibota veikumiem neko citu kā vēl pagājušās tūkstošgades pasakas par Jamuleju, Tupu un Gākas Baismu, kas bija obligāta "Bē Bē brokastu" sastāvdaļa un kuras katru jaunu rītu gaidīju ar nepacietību. Bet tie bija citi laiks, cits Zeibots un vēljovairāk - cits es.

Māra Ozoliņa stāsts "Raganu festivāls", kas piedzīvojis izdevumu atsevišķā grāmatā, ir klajš piemērs tam, ka ne katrs uzrakstīts darbs ir pelnījis izdošanu. Tiesa, ja ņem vērā, ka šī grāmata, kā rakstīts tās iekšpusē, "izdota ar draugu atbalsu", un neviena sevi cienoša izdevniecība šajā pasākumā iesaistīta nav, varu jau arī atzīt - ja nu cilvēkam sagribas izdot grāmatu, nevaru jau to viņam aizliegt. Lai arī tā neapšaubāmi ir papīra izniekošana. Ja jau sāku ar kaunināšanu (un nekā cita šajā aprakstā nebūs), tad īpaši gribu kaunināt Ievu Bečeri, kura norādīta kā šīs grāmatas redaktore. Nesen izlasīju citu darbu, kurā viņa bijusi analoģiskā statusā - Veco vīru pilī, un tur man nekādu pretenziju nebija, taču "Raganu festivāls" ir tik sasodīti paviršs, ar līdzīgu daudzumu drukas kļūdu kā mans blogs (kur es nemēdzu pārlasīt ierakstus pirms to publicēšanas), ar kļūdām svešvalodu lietojumā (piem., "Deutsches Ordnung", bītlu dziesma "Black bird" vai BMW atšifrējums kā "Bavarian Motor Werken"), ar nepiedodamām valodas kļūdām (piem., "pie tam"), faktoloģiskām un loģiskām kļūdām (BVB nodēvēšana par Berlīnes futbola komandu un vēl tam varoņa sekojošs teksts, ka viņš ir Minhenes Bayern fans - pasniedzot to kā kopīgas intereses, lai gan skaidrs, ka neviens Dortmundes Borussia cienītājs neuzskatīs Bayern fanu par savējo, jo "mums abiem patīk futbols"). Vienīgais iespējamais redaktores attaisnojums varētu būt: "Tu iedomāties nevari, kāds tas teksts bija sākotnēji!" Vai arī otrs variants: "Uzreiz sapratu, LOL nau vērc veikt mākslīgo elpināšanu sen nosprāgušam zirgam."

Helēnas Oras (īstajā vārdā - Elīna Maligina) grāmata "Panika" ir interesants eksponāts no viedokļa, vai ir būtiski, cik lielā mērā tajā aprakstītais ir pašas autores pieredzētā atspoguļojums un cik - fantāzijas auglis. Savā ziņā tā ir tiesa attiecībā uz jebkuru grāmatu, bet šajā situācijā tas šķiet īpaši aktuāli, jo grāmata - lai arī nevienu cilvēku vārdā nesauc - ir ļoti personīga un skaudra, ieskatoties panikas lēkmju mocīta cilvēka iekšējā pasaulē. Tajā, kā varone līdz šim stāvoklim nonāk un kā viņa ar to sadzīvo. Ja ņem vērā, ka Elīna pati ir publiski stāstījusi par savu veģetatīvo distoniju un panikas lēkmēm, būtu gana liels pamats pieņemt, ka šī grāmata patiešām ir patiesa. Bet - vai tā kļūtu labāka vai sliktāka, ja tās saturs būtu izdomāts? Atbilde, protams, ir Nezinu.

Beidzot savā pazīšanās ceļā ar Svena Kuzmina daiļradi esmu ticis līdz viņa pirmajai izdotajai grāmatai: stāstu krājumam "Pilsētas šamaņi". Te uzreiz jāpiebilst, ka stāsti krājumā ir vismaz daļēji saistīti - notikumi un personāži no viena stāsta var ieceļot otrā, bet trīs (secīgi ne viens pēc otra izvietoti) stāsti patiesībā pat vispār ir trīs daļas vienam un tam pašam stāstam, turklāt tieši tam, kas vēsta par īstākajiem pilsētas šamaņiem. Nezinu gan, cik ētiski ir kaut ko atklāt par šamaņu darbībām, jo īpaši, ja zināms, ka tās ir devušas rezultātu.

Pirms kāda laika, kura apjomu paturēt prātā nav manos spēkos, izlasīju Janas Egles stāstu krājumu/romānu "Svešie jeb Miļeņkij ti moj". Toreiz man bija sava deva iebildumu pret to, kā krājuma stāsti līmējās kopā un nebiju sajūsmā par dramatiskā vēstījuma atrisinājumu. "Dzimšanas dienas" gadījumā situācija ir vienkāršāka, jo šeit stāsti patiešām ir viens no otra neatkarīgi un kopējā bilde vairāk veidojas lasītāja galvā, bet mazāk - autores vārdos. Nē, astoņi stāsti, kas veido "Dzimšanas dienu", nebūt nav nejauši kopā sastiķēti, tomēr, rokmūzikas vārdiem runājot, tas ir drīzāk "Dark Side of the Moon", nevis "The Wall" princips - ir kopējā noskaņa, ir centrālās tēmas, bet nav mēģinājuma no daudziem stāstiem izveidot vienu.

Zentas Mauriņas eseju krājums "Septiņi viesi" vēsta par septiņu (patiesībā - mazliet pat vairāk) cilvēku stāstiem, kuri vienas nedēļas laikā apciemojuši ievērojamo rakstnieci. Ar manā rīcībā esošo informāciju (proti - nekādu) grūti spriest, cik lielā mērā autore šajā grāmatā izmantojusi reālu cilvēku dzīves un cik daudz ļāvusi vaļu fantāzijai, līdz ar to man ir grūti pat novērtēt, vai šī grāmata būtu uzskatāma par daiļliteratūru, dokumentālu prozu vai visvairāk - pārdomām par cilvēku dabu.

Gunas Rozes romāns "101. kilometrs" atrodas kaut kur pa vidu starp daiļliteratūru un dokumentālo prozu, proti, tam apakšā ir gluži reāli cilvēki un daļēji arī itin reāli notikumi, kas saistīti ar vienu no tām vēstures daļām, par kurām parasti nerunā. Proti, par vienu no burvīgajiem padomju sistēmas risinājumiem, kad režīmam netīkamiem cilvēkiem aizliedza dzīvot un strādāt pārāk tuvu lielajām pilsētām (un, kas ir būtiski - viņu reālajai dzīvesvietai), vienvietus sagrūžot gan gluži reālus deklasētus elementus, gan Sibīrijā bijušos, gan prostitūtas, gan cilvēkus, kuriem vienkārši nepaveicās. Un viena no šādām vietām Latvijas teritorijā bija arī Brīdagas ciems līdzās Ķirbižiem, ar kuru saistīta arī grāmatas autores ģimene, līdz ar to grāmatā redzamas gluži reālas fotogrāfijas un liela daļa tās varoņu ir gluži reāli Brīdagā dzīvojuši cilvēki. Vai autore ir saglabājusi īstos cilvēku vārdus vai arī tos pārveidojusi, neesmu interesējies un diez vai tam arī ir kāda nozīme.

Tāļa Tisenkopfa eseju krājums "Uzburtā vieta" bibliotēkas plauktā mani uzrunāja gaužām vienkārša iemesla dēļ: lai arī ne sevišķi tuvu, bet ar autoru esmu pazīstams tālabad, ka viņš ir Lottes Tisenkopfas-Iltneres tēvs. Tiesa, ka viņš ir darbojies arī šādā literatūras lauciņā, man bija neliels pārsteigums - bet, kā teikt, kālab nē? "Uzburtā vieta" turklāt vēl saņēmusi speciālbalvu Latvijas Literatūras gada balvā, proti, tā tikusi gana atzinīgi novērtēta. Nu, tad, aiziet!

Kaspara Zavaiļeiska autobiogrāfiskajiem darbiem, protams, esmu piegājis nepareizā secībā. Sāku ar pilnīgu Šahu, turpinu ar "ParaPopu", kas gan iznācis agrāk, gan arī apraksta senākus notikumus. Bet arī ar mūzikas ierakstiem man ir tā gadījies, ka esmu tos klausījies nepareizi. Tā kasetē no mana klasesbiedra Nika vecāku krājumiem bija "The Wall" otrais disks, kuru biju dzirdējis neskaitāmas reizes, pirms noklausījos arī šī ieraksta pirmo (turklāt - labāko) pusi.

Dienās, kad Latvijā grasījās ievēlēt jaunu valsts prezidentu, aizciploju uz bibliotēku, lai apgādātos ar grāmatu, kas vēsta par vienu no spilgtākajiem līdzšinējiem mūsu valsts vadītājiem. "Vecais vīrs pilī" sevi pasniedz kā prezidenta Andra Bērziņa dienasgrāmatu vai drīzāk - iekšējo monologu, dažādās viņa prezidentūras situācijās iemiesojoties šajā personāžā, apstākļi kura nonākšanai Rīgas pilī joprojām nav kļuvuši līdz galam skaidri. Grāmatas autori - Jānis Balodis, kas kopā ar Valteru Sīli uzskatāms par politiskā teātra pionieri Latvijā, un Jānis Skutelis, kas primāri (vismaz tolaik) darbojās stendap lauciņā, lasītāju gan brīdina, ka prezidenta domas skaidrība grāmatā ir būtiski uzlabota salīdzinoši ar to, kādu bijām pieraduši dzirdēt viņa improvizētajās runās (un reizēm - pat situācijās, kad viņš centās lasīt iepriekš sagatavotus tekstus), līdz ar to šo grāmatu nevarēs izmantot manai iecerei - apmācīt čatbotu runāt autentiskā Bērziņa valodā, taču vismaz drusku to biezpienu, par kuru mums nācās kaunēties četru gadu garumā, te ir iespējams sajust.

Izlasījis Zentas Mauriņas apceres grāmatu par Annu Brigaderi, ķēros vērsim pie ragiem, proti, pašas Brigaderes darbam. "Kvēlošā lokā" gan nekādi nevar nosaukt par viņas tipiskāko darbu - vienīgais romāns, kas turklāt vēsta par Pirmo pasaules karu un Latvijas Brīvības cīņām, kas galīgi nav tās tēmas ar ko vismaz man personīgi saistās Anna Brigadere. Turklāt vēl viens satraucošs faktors - grāmatas apjoms ap 500 lappusēm. Protams, zinu, ka Brigadere galīgi nebija īsrakstītāja, bet lielas grāmatas mani mēdz satraukt ar jautājumu, vai autors spēs uzturēt manu uzmanību līdz galam. Un kā tad ir ar šo grāmatu?

Mana pazīšanās ar Annas Brigaderes daiļradi ir labākajā gadījumā slikta. Skolā par "Maiju un Paiju" bija jāraksta, manuprāt, pirmais domraksts manā mūžā, pie skolotāja Muižnieka, par kuru spilgtākās atmiņas ir, kā viņš man skrēja pakaļ apkārt galdam, mēģinot savākt manu dienasgrāmatu, kura (kā jau pieklājas manai dienasgrāmatai) bija šaušalīgi nekārtīga. Tad vēl jau pie skolotājas Britānes bija jālasa "Dievs, daba, darbs", ko, iespējams, varētu pasniegt tādā veidā, lai skolēnus ieienteresētu, bet tā tas, protams, nenotika. Ok, un kurš gan nezina Sprīdīti? Jā, un tad vēl manas pirmās atmiņas par teātra apmeklējumu saistās ar Brigaderi - biju Dailes teātrī ar vecākiem uz "Princesi Gundegu un karali Brusubārdu", man bija ļoti bail un es raudāju. Hmm, ja tā beigās padomā - kaut kāda saskarsme ar Brigaderes darbiem man ir bijusi gan, bet - dziļi iepriekšējā tūkstošgadē.

Kaut kā pirms Jāņa Joņeva jaunākā darba "Decembris" lasīšanas es ne gluži pareizi biju sapratis, kas tieši ir šī grāmata, līdz ar to man kļuva par pārsteigumu apstāklis, ka tās saturs ir dokumentāls. Biju sapratis, ka šis nav gluži tradicionāls detektīvromāns, drīzāk gaidīju tādu kā detektīvromāna rekonstrukciju, bet izrādījās - šis ir dokumentālas prozas darbs par gluži reāliem šausmninošiem noziegumiem Rīgā pirms 25 gadiem. Līdz ar to sākotnēji man pat bija sajūta, ka Joņevs dzen muļķi un ka atstāstītie fakti ir gluži vienkārša fikcija, bet ar ieskatīšanos Periodika.lv sapratu - nope, ziņas par sirdis izgriezošo maniaku bija īstas.

Neatceros, kad pēdējo reizi biju uz kādu Muzeju nakts pasākumu, noteikti stipri sen. Idejiski mani gan uzrunā iespēja ielūkoties vietās, kas parasti apmeklētājiem ir slēgtas, bet vienlaikus mani biedē bezmaksas apmeklējumu statistiķi. Spilgtākā atmiņa no vienas no senajām muzeju naktīm bija mežonīgā rindā uz Dabas muzeju noklausīta jaunkundžu saruna par tēmu "vēl trīs muzeji, un tad laižam uz Essential". Pat man, tolaik aktīvam slēpņošanas statistiķim, tas šķita bezjēdzīgi. Šoreiz tomēr kaut kā bija doma - varētu uz vienu pasākumu tepat netālu no mājām aiziet, turklāt bija cerības, ka Žaņa Lipkes muzejā pārmērīgi cilvēku pūļi nebūs, jo tur izsludinātais Jēkaba Nīmaņa un viņa grupas koncerts laika ziņā pārklājās ar ledushokeja spēli ar Latvijas līdzdalību. Un, kamēr ikdienas muzeju apmeklētāju auditorija ar hokeja faniem diez vai pārmērīgi pārklājas, Muzeju nakts brīvpieejamības cienītāju vidū gan jau hokeja fanu ir bišķi vairāk. Vienlaikus - vai nu pats es te tiesīgs kādam ko pārmest par bezmaksas pakalpojumu izmantošanu, ja pats aizgāju uz bezmaksas koncertun un vēl iedzēru "haļavno" vīnu? Bet vispār ne par to ir šis stāsts.

Marina Kosteņecka Latvijā nav pienācīgi novērtēta - sākšu ar šādu apgalvojumu. Jā, nav tā, ka viņa nemaz nebūtu saņēmusi atzinības no Latvijas valsts, bet esmu visai pārliecināts, ka maniem vienaudžiem un vēl jo vairāk - jaunākām paaudzēm - viņas vārds izsaka gaužām maz. "Kaut kāda krieviete" - varētu būt tipiska versija. Taču tā, protams, absolūti nav pareizā atbilde. Ne jau tāpat vien Kosteņeckas iztrūkums manī raisīja vienu no lielākajām sašutuma vētrām pirms dažiem gadiem izdotajā grāmatā "Mūsējās", kurā bija stāsti par iedvesmojošām sievietēm no Latvijas un Tatjanu Ždanoku. Tātad, atkārtoju: Marina Kosteņecka ir pirmkārt zināma kā cilvēks, kas padomju gados pirmais (turklāt ne tikai padomju Latvijā, bet visā padomijā) publiski ierunājās par nožēlojamo stāvokli bērnu namos, it īpaši - tajos, kuros dzīvo bērni ar īpašām vajadzībām, par kuru eksistenci šīs pasaules varenie labprātāk izvēlas nezināt. Tāpat viņa bija viena no spilgtākajām, ja ne spilgtākā persona to krievu vidū, kas iestājās par Latvijas neatkarību Atmodas gados. Un Kosteņecka daudz darīja arī Černobiļas katastrofas seku novēršanā iesaistīto Latvijas iedzīvotāju interešu aizstāvībā un atbalstā viņiem.

Noras Ikstenas otrais romāns "Jaunavas mācība" vēl atgriezīsies - teju 15 gadus pēc tā klajā nāks "Mātes piens", par kura melnrakstu var uzskatīt "Jaunavas mācību". Dzimtas stāsts trīs paaudžu sieviešu veidolā, kur otrā nejūt mīlestību pret savu meitu, bet vēlas strādāt mediķa darbu, tomēr apstākļi viņai to liedz - izklausās kaut kur dzirdēts, ja esi lasījis (vai skatījies?) "Mātes pienu". Protams, citādos veidos šīs grāmatas ir ļoti atšķirīgas - "Jaunavas mācība" ir vairāk poētisks un mazāk sižetisks vēstījums, un arī viss tajā notiekošais ir vairāk aptuvens salīdzinājumā ar "Mātes pienā" lasāmo.

Viestura Kairiša Rīgas krievu teātrī iestudētais "Hamlets" diezgan droši ir viens no 2022./2023. gada Latvijas teātra sezonas lielākajiem notikumiem. Kairišs jau vispār nav no tiem režisoriem, kam patīk sīkumoties, un arī "Hamletu" viņš ir iestudējis ar vērienu, lai arī ne gluži tādu, kā šo Šekspīra lugu ir pierasts redzēt. Ne velti izrādes apakšvirsraksts ir "kara laika hronika". Un, protams, ne jau par karu starp Dāniju un Norvēģiju Kairišs domā 2023. gadā.

Māra Bērziņa panākumus guvušā romāna "Svina garša" iestudējums Nacionālajā teātrī pirmizrādi piedzīvoja sen - jau 2016. gadā, bet noskatīties to devāmies vien 2023. gada pavasarī, dzīvojot jau pilnīgi citā realitātē. Līdz ar to grūti teikt, kāda šī izrāde būtu šķitusi tolaik, un arī - cik ļoti tā ir tā pati izrāde, kāda tā bija 2016. gadā - tomēr cita pasaule, gan jau arī aktierus dzīves pieredze ietekmē un tā tālāk, un tā joprojām.

Nesen izlasīju Alberta Bela "Vientulību masu sarīkojumos", kas ir triloģijas par/ap Aleksi Mierlauku noslēgums, tagad ne pašā loģiskākajā veidā pienākusi kārta triloģijas pirmajai daļai "Latviešu labirints". "Vientulība" man patika, citējot pats sevi, priecājos, ka Bels tajā "izvairās no krišanas vecišķā moralizēšanā". Un tagad pienāca kārta lativešu labirintam un, uh, te problēmu ir daudz vairāk.

Par Kaspara Zaviļeiska literāro darbību līdz manās rokās bibliotēkā nonāca šī grāmata nebiju dzirdējis pilnīgi neko. Kā tāds Kaspars man nav pilnīgi svešs vārds - kā mūzikas žurnālists un dīdžejs viņš noteikti ir dzirdēts (ne tādā mērā, ka es būtu bijis kādā pasākumā, kur viņš dīdžejo, bet principā). "pilnīgs Šahs" ir viņa otrā grāmata, kuru, cik saprotu, var vismaz nosacīti uzskatīt par "Parapops jeb rozā brilles Siguldā" turpinājumu (vajadzēs arī to izlasīt), taču "Šaha" lasīšanai nekādas sevišķas priekšzināšanas nav nepieciešamas.

Ja nekļūdos, šī bija pirmā reize, kad biju kopā ar Marinu teātrī, kopš mums mājās ir divi bērni. Diezgan traki - Jurģim jūnijā jau būs trīs gadi, baigi esam ar šo lietu novilkuši. Bet nu labi - tāda dzīve. Kā lai arī nebūtu, kas gan varētu būt šaubīgāk kā ar sievu doties uz teātra izrādi ar nosaukumu "Meklēju īsto"? Patiesībā - itin daudz kas, bet nu labi. Kā lai arī nebūtu, šo izrādi spēlē teātra klubā Austrumu robeža. Pašā "Austrumu robežā" arī bijām pirmo reizi - nekas, ka šī iestāde pastāv jau vairāk kā divdesmit gadus, tā nu bija sanācis, ka līdz šim man tur nebija nācies nokļūt. Tagad arī, kaut kā sanāca, ka apvaicājos Kareļinam, ko viņš no šī teātra izrādēm ieteiktu, šis atbildēja, ka no tām, kurās viņš pats spēlē, "Meklēju īsto" ir labāki panākumi. Tad nu uz to arī aizgājām.

Jura Poškus jaunāko filmu, kuras reklāmas materiālos allaž piesaukts, ka to radījis "Kolka Cool" režisors, vispirms kinoteātrī noskatījās Marina. Tur bija tā, ka mēs vienojāmies - es skatos "Mātes pienu", viņa - "Saule spīd 24 stundas", un tad vienojamies, vai pēcāk darām otrādi vai nē. Jāatzīst, es daudz reālistiskāk vērtēju variantu, ka mana filma būs tā, ko skatīsies arī Marina, kamēr viņas izvēlēto es itin mierīgi būšu gatavs neredzēt. Kā nekā viena ir pēdējās desmitgades laikam jau ievērojamākā latviešu literatūras darba ekranizācija, bet otra - kaut kāds sviests par vīrieti, kas izdomā doties uz Ziemeļpolu. Sanāca tomēr otrādi - es Mātes pienā biju vīlies, kamēr Marina teica - lai arī viņas noskatītā filma nav šedevrs, redzēt to ir vērts. Tad nu ņēmu un noskatījos arī (daudz vēlāk gan, nekā sākotnēji iecerēts, bet par to nav vērts izplūst detaļās).

Romāns "Gulta ar zelta kāju" ir viens no slavenākajiem Zigmunda Skujiņa darbiem, saturiski krāšņa ģimenes sāga, kuru ne bez pamata dēvē par latviešu "Simts vientulības gadiem", tiesa, ar piebildi, ka Skujiņa reālisms nav maģisks. Iespējams, brīžiem te gadās situācijas, kuras robežojas starp "mazticamas" un "neticamas", taču nekā pārdabiska viņa radītajā pasaulē nav. Vienlaikus stāsta vēriens - Vējagalu dzimtas vēstures stāstījums teju divsimts gadu garumā, gan ir Garsijas Markesa cienīgs. Tomēr šajā grāmatā ir arī problemātiskas lietas, par ko klusēt neklātos - proti, tā ir gulta ne tik tikai ar zelta, bet arī ar āža kāju.

Ināras Kolmanes filma "Mātes piens" tapusi pēc tāda paša nosaukuma Noras Ikstenas romāna, un romāns ir pamatā ne vien filmai, bet arī daļai tās problēmu. Par mani nopietnāku rakstītāju atsauksmēs par šo filmu teikts, ka tās pilnvērtīgākai uztveršanai nepieciešams iepriekš izlasīt romānu, bet man tas izklausās absolūti aplami - ja filma nestrādā kā patstāvīgs darbs, tad tā ir filmas un nevis skatītāja problēma.

Atzīmējot kluba Depo 21. dzimšanas dienu, kluba telpās piektdienas vakarā uzstājās divas grupas: "Grēcīgie partizāni" un JUUK. Kamēr ar aktuālo Edgara Šubrovska ansambli, protams, esmu itin labi pazīstams, "Grēcīgo partizānu" vārds vēl pirms nedēļas man neizteica pilnīgi neko. Muzikālais stils - folkpanks - mani uzrunāja, iepazinos ar viņu debijas ierakstu "Noziegums un gods", un varēju piekrist Sandra Vanzoviča vērtējumam: "Panki ir panki, tomēr pierast pie Pūķa briesmīgā vokāla - tas nav no tiem vieglākajiem uzdevumiem…" Tas gan nekļuva par šķērsli koncerta apmeklējumam, jo slikts vokāls jau nav šķērslis koncerta izbaudīšanai.

Pirms vairāk kā trīs gadiem influenceres Svetlanas Žigajevas vīrs Jurijs un savulaik aktīvais slēpņotājs Krisja sēdēja krogā un runājās par Latvijas futbolu. Trešais - datorspēles "Britu pēdējā sezona" dizaineris - ierosināja, ka viņiem vajadzētu paņemt kameru un savas diskusijas piedāvāt plašākai auditorijai. Šādi radās podkāsts (jeb aluskāsts) "Pa pāris kausiem". Savukārt tā trešajā sezonā radās komanda "Futbola Komūna Pa pāris kausiem / viens totalizatoru kantoris, kura nosaukumu nerakstīšu, jo man nekādas saistības nedz ar šo, nedz kādu citu totalizatoru kantori nav", un tās gaitas tapa dokumentētas seriālā "Futbols vispirms". Lūk, tā.

Neilgā laikā Esterei nolasīju jau otro Ievas Samauskas grāmatu (tiesa, šī ir desmit gadus vecāka kā "Soliņš un miskaste", bet bērnu grāmatas, turklāt savstarpēji nesaistītas, noteikti nav tas mākslas paveids, kurā cenšos sekot jebkādai hronoloģijai), patiesībā šo itin labi klausījās arī Jurģis, kurš pagaidām nav nekāds dižais literatūras cienītājs, un arī viņa atsauksmes par izlasīto mani sasniedz labākajā gadījumā netiešā veidā. Stāsts ir par kādu meiteni - diplomāta meitu, kura ilgstoši ir bijusi kategoriski pret jebkādu svešvalodu apgūšanu (ar domu - ja jau kaķis nemācās suņa valodu, kāpēc lai viņa pēkšņi rīkotos citādi?), taču kāds atgadījums, kas viņai valodas zināšanu trūkuma dēļ rada pārpratumus, liek viņai mainīt savus līdzšinējos uzskatus, un tagad viņa izlemj rīkoties gluži pretēji savai agrākajai filozofijai un apgūt visas pasaules valodas. Iesākumā gan viņa netēmē augstu - sāk mācīties tikai 11 valodas vienlaikus.

Reiz dzīvoja kāds soliņš. Tas nebija nekāds izcilais soliņš - pēc visiem soliņu stadartiem tas bija parasts, bez atzveltnes, ne pārāk svaigi krāsots, to nebija radījis izcils mākslinieks un uz tā, cik man zināms, nekad nebija sēdējis neviens no latvju tautas dižgariem. Arī pats soliņš jutās tā, ka tas nav nekas īpašs un tas nebija laimīgs. Taču blakus šim soliņam atradās vieda miskaste (acīmredzami, šo komplektu bija plānojuši tie cilvēki, kas uzskata, ka sēžot uz soliņa cilvēkam nav nekā patīkamāka kā elpot atkritumu smārdu - un diemžēl šādi dueti Rīgā top vēl joprojām), kura soliņam atklāja, ka nemaz tik parasts un necils tas nav - ka uz tā var risināties interesanti notikumi, un ka reizēm tas var kādam kļūt par pajumti un vispār - ka katram no mums ir dažādas funkcijas šajā pasaulē un ka nevajag no sevis kautrēties, un tā tālāk un tā joprojām.

Sākot Riharda Bargā jaunākās grāmatas - romāna "Nemodernās Slampes meitenes" lasīšanu, ja savlaicīgi nebūsi painteresējies par šīs grāmatas saturu, tevi var sagaidīt pārsteigumi. Es painteresējies nebiju, līdz ar to man tas bija pārsteigums, ka šī ir tikai daļēji jauna grāmata - tikpat labi to varētu saukt par atkārtotu un paplašinātu "Pliko rukšu" izdevumu, kas, savukārt, bija paplašinātas "Tenkas". Cik tālu Bargais plāno turpināt šādu grāmatu rakstīšanu, kur katra nākamā izaug no iepriekšējās, nezinu, tomēr ceru, ka kaut kāda robeža šim pasākumam būs (izņemot neizbēgamo autora un arī lasītāju nāvi). Un likumsakarīgi rodas jautājunms: kurš lasītājs būs lielāks ieguvējs - tas, kurš "Slampes meitenēs" Bargo iepazīs pirmo reizi vai tas, kuram vēl svaigā atmiņā dzejnieka Bargā (tolaik viņš primāri bija zināms tieši kā dzejdaris) tiesas process ar Agitu Dragunu par tēmu - gulēja viņa ar Rolandu Briedi perfektā kāškrustā vai nē.

Zigmunda Skujiņa pēdējais izdotais darbs - grāmata "Aplikācija par rakstnieku un laikmetu", kuru kopā ar rakstnieku veidoja viņa meita Inga Skujiņa, aptver teju visu šī ievērojamā latviešu rakstnieka mūžu, skatās mazliet arī tam apkārt - par norisēm Latvijā (un ārpus tās), līdz ar to tas noteikti var kalpot kā vērtīgs papildmateriāls, iepazīstot Skujiņa literāro mantojumu.

Diezgan biedējoši, ka kopš esmu sācis patērēto saturu dokumentēt blogā (pirms teju divdesmit gadiem) nebiju lasījis nevienu Alberta Bela grāmatu - kā nekā vidusskolas laikos viņš bija viens no maniem iecienītākajiem latviešu literātiem, vajadzēs kaut kad bibliotēkā paņemt “Būri”, “Cilvēkus laivās” un noteikti arī “Bezmiegu”, kuru, manuprāt, neesmu lasījis, tai skaitā - lai Marina var ar šiem darbiem iepazīties. Bet, kā lai arī nebūtu, tagad vismaz esmu izlasījis viņa pēdējo grāmatu - romānu “Vientulību masu sarīkojumos” (nezinu, cik ticami, ka tā varētu pārstāt būtu viņa pēdējā grāmata, vismaz paša Bela dzīves laikā).

Tikai jau pārnesis šo grāmatu mājās no bibliotēkas, es atklāju, ka esmu iegrābies. “Stāsti un noveles” tikpat labi ir lasāms kā “Izlase” jeb “Kaut kādi, vairāk vai mazāk nejauši atlasīti darbi bez konkrētas kārtības, kurus nav šādā veidā publicēt iecerējis pats autors”. Proti, kaut kas līdzīgs kā “Best of ABBA” (pat ne “Greatest Hits”, jo stāstu gadījumā jau nav kādu pārdošanas rādītāju, kas apliecina, ka “Kādas blusas stāsts” ir populārāks par “Migu”). Turklāt Ezeriņa gadījumā man tas šķiet īpaši stulbi tāda iemesla dēļ, ka nav jau viņa literārais mantojums septiņi simti stāstu un divsimt astoņdesmit trīs noveles - šādā grāmatā uz teju četrsimt lappusēm varētu ietilpināt divas vai trīs no viņa sešām prozas grāmatām.

Vispār jau šis romāns ir otrā daļa triloģojai, kuras pirmo daļu neesmu lasījis un pagaidām neesmu arī drošs, vai lasīšu. Kālab tā? Kā noskaidroju, pirmajā romānā galvenais varonis ir vēl kaitinošāks kā šeit, un arī "Cilvēku mežā" reizēm tā vien prasās noslānīt ar slapju lupatu.

Signes Baumanes iepriekšējā animācijas filma "Akmeņi manās kabatās" atmiņā palika kā lielisks un dziļš darbs, kuru varbūt nebija ļoti viegli skatīties, bet saturiski tā bija ļoti spēcīga. Līdz ar to arī no "Mana laulību projekta" es gaidīju daudz, bet ne gluži tieši to, ko reāli sagaidīju.

Ir lietas, ko par Ingas Tropas jaunāko izrādi "Pārcēlāja" (skatāma Dirty Deal Teatro) var pateikt viegli. Ka es tās laikā vienu reizi uz brīdi iemigu, bet trīs reizes apraudājos. Ka šī ir pirmā izrāde, kuru skatījos guļus gultā un zem segas (izņemot varbūt tādas, kas skatītas attālināti sauc Teatris.zip, bet tas tomēr cits gadījums). Ka šajā izrādē Tropa ir ne vien režisore, bet arī dramaturģe un vienīgā aktrise. Ka izrādes darbība risinās Meksikas džungļos un galvenās varones prātā. Stāstīt tālāk kļūt jau grūtāk.

Pirmās divas Vizmas Belševicas triloģijas "Bille" daļas es izlasīju vēl dziļi pagājušajā tūkstošgadē - mana literatūras skolotāja šķita vai apsēsta ar šīm grāmatām, turklāt nepietika ar grāmatu lasīšanu un domrakstu rakstīšanu, šķiet, ka visiem vajadzēja mācīties to fragmentus daiļrunai, bet Andrejam (Sīcim) pat itin labi ar vienu Billes monologu gāja daiļrunas konkursos ārpus skolas līmeņa (es nekad neesmu bijis tik labs runātājs, līdz ar to mani šāds liktenis nepiemeklēja). Taču līdz "Billes skaistajai jaunībai" es tā arī nebiju nonācis, varbūt tālab, ka tā klajā nāca pārāk vēlu - tolaik jau bijām vidusskolēni, vai arī tālab, ka tās saturs uzspēlēti konservatīvajai skolotājai vairs nešķita jauniešiem piemērots. Kā nekā Bille šajā grāmatā jau ir pusaudze - un kāpēc gan lai pusaudži gribētu lasīt par saviem vienaudžiem un viņu problēmām (lai arī citā vidē un laikā)?

Grandiozajam un vērienīgajam "Klūgu mūkam" Ingas Ābeles daiļradē seko ne mazāk grandiozs un vērienīgs darbs: romāns "Duna", kas iznācis sērijā "Mēs. Latvija, XX gadsimts". Grāmatas darbība primāri risinās 1949. gada februārī un martā - proti, tieši pirms 1949. gada 25. marta deportācijām, taču dažādi skatījumi uz atpakaļ ietver arī mazliet Ulmaņlaiku, pirmo padomju okupācijas gadu, holokaustu, nacionālos partizānus, leģionārus, pratināšanu čekā, kā arī - dzīvi Rīgas hipodromā visos šajos laikos; un mūsdienu Latviju, kurā mītošā stāstītāja mēģina šo to noskaidrot par Andreja Radviļa - pagātnes varoņa dzīvi.

Romānu sērija "Es esmu...", kurā mūsdienu latviešu autori iejūtas vietējo klasiķu ādā, ir patiešām interesants projekts, kas gan palīdz aktualizēt autorus, kuri konkrēti man parasti nav dienaskārtībā, gan paši par sevi kļūst par savdabīgām mūsu laikmeta liecībām, spēlējoties ar robežām starp laikmetiem, tekstiem un to autoriem. Pagaidām gan esmu izlasījis tikai divus šādus darbus - Ingas Gailes "Rakstītāju" un Andra Akmentiņa "Meklējot Ezeriņu", bet iespaidi līdz šim bijuši pozitīvi.

Bibliotēkā bērnu grāmatu plauktā ieraugot izdevumu, kura autors ir Pēteris Blūms, uzreiz bija skaidrs - ar šo mēs iepazīsimies! Pārliecināties, ka tas ir īstais Pēteris Blūms, nebija grūti - vesela grāmata, kas veltīta ekskursijai vienā pilī, diez vai to varētu radīt kāds cits kā viens no vēsturiskumu visvairāk mīlošajiem Latvijas arhitektiem. Un tā nu mēs nonākam pie Rīgas pelēm Ēdolē.

Par Paula Bankovska pēdējo romānu "Pasaules vēsture" biju lasījis labus vārdus žurnālā "Ir", un arī citu nopietno literatūras ekspertu viedoklis par to, šķiet, ir visnotaļ pozitīvs. Līdz ar to grāmatai pieķēros ar augstām cerībām, lai arī līdz šim lielākoties ar Bankovska grāmatām man bijis tā, ka man pašam ir žēl, ka tās mani nav uzrunājušas. Pamatīgais apjoms - 600 lappuses - mazliet biedēja, jo jau daudz īsāko "18" līdz beigām izlasīju ar lielu piespiešanos, un kopumā sekoju principam, ka es autoram esmu gatavs uzticēties, ka viņš spēj uzrakstīt biezu grāmatu vienīgi tad, kad viņš mani ir jau pārliecinājis ar plānajām, un Bankovska gadījumā īsti tā nav.

Riharda Pīka (tā paša, kurš bijis Kultūras ministrs Šķēles pirmajās valdībās un Ārlietu ministrs Emša valdība; starp citu, interesanti, ka tajos laikos viņa uzvārdu lielākoties pierakstīja bez garumzīmes - gan jau lai nebūtu lieka latviskuma) režisētā filma "Ja nebūtu šī skuķa" ir lielisks uzskates materiāls dažādu jautājumu pārspriešanai, kuri ne obligāti būs tieši saistīti ar pašu filmu. Taču, pirms doties šajā virzienā, mazliet faktoloģiskas informācijas. Filmas pamatā ir igauņu bērnu rakstnieka Enno Rauda (vislabāk mūspusē zināms kā "Naksitrallīšu" radītājs) stāsts "Lidojošie šķīvji", uzņemta filma ir Sabilē un Abavas senlejā ap to. Visās galvenajās lomās ir bērni, no kuriem neviens (šķiet) savu profesionālo dzīvi vēlāk ar aktiera profesiju nav saistījuši. Tāpat filmā piedalās viena no septiņdesmito - astoņdesmito gadu populārākajām igauņu mūzikas grupām (spēlēja džezroku, vēlāk arī metālu) "Magnetic Band" Gunara Grapa vadībā. Jā, un filmas komponists bija Mārtiņš Brauns. Stāsts ir par Sabilē mītošu puiku Kārli, kurš (būdams atvērts visam kam šajā pasaulē) paša attīstītās fotogrāfijās saskata lidojošo šķīvīti, un Hertu - meiteni no Rīgas, kas uz mātes - profesores - komandējuma laiku nosūtīta uz Sabili pie radiem. Starp jauniešiem (kuri ir aptuveni 5. klases vecumā) veidojas draudzība, kura neiet pie sirds vietējam spicākajam čalim - Reinim, kurš pats noskatījies smalko pilsētnieci.

Nezinu, vai par Viestura Kairiša filmu "Janvāris" ir iespējams rakstīt, nepadaloties tajā, kur un kā tu pats biji 1991. gada janvārī. Protams, ja tu tajā laikā jau biji piedzimis. Es biju, un līdz ar to kaut kādas atmiņas par barikādēm man, protams, ir. Cita lieta, ka savos septiņos gados es pasauli uztvēru visai aptuveni, līdz ar to man bija švaki ar izpratni par lietu "lielo bildi" (vienlaikus - cik gan skaidra tā patiesībā bija arī pieaugušajiem, tas ir cits jautājums). Kā lai arī nebūtu, mans barikāžu stāsts (kuru esmu stāstījis daudzviet, un droši vien kādas dažas reizes arī blogā) ir manai vecuma grupai atbilstošs. Proti, tā bija svētdiena, kurā, neskatoties uz barikādēm Vecrīgā un nebūt ne to mierīgāko situāciju Latvijā kopumā, es kopā ar vienas manas mammas draudzenes dēlu (kurš par mani ir/bija trīs gadus vecāks, neko par viņa tālāko likteni nezinu) braucu no Pārdaugavas uz zīmēšanas pulciņa nodarbībām, kuras notika pie tolaik 21. trolejbusa galapunkta Baznīcas ielā. Taču Ričards (tā viņu sauca) mani savaņģoja, ka daudz interesantāk būtu nevis doties zīmēt, bet gan apskatīties uz barikādēm. Un tā mēs arī izdarījām - Ričards salīdzinoši ar mani labāk orientējās Rīgā, mēs aizgājām uz Vecrīgu, apskatījāmies uz tur notiekošo, tikām uzcienāti ar tēju, kādu laiku vēl paslaistījāmies un tad devāmies mājās. Plāns bija ziņot, ka uz zīmēšanu nebijām tikuši no mums neatkarīgu iemeslu dēļ (lieki teikt, ka pārbraucām mēs arī vēlāk nekā paredzēts), taču meļi izrādījāmies sliktas kvalitātes un mūsu stāstījums par to, kā uz Vanšu tilta autobusam bija nokritusi štanga (laikam jau sapināmies tālab, ka mājās reāli pārbraucām ar 38. autobusu, nevis plānoto trolejbusu) ticamības pārbaudi neizturēja. Un, kā izrādās, no zīmēšanas bija zvanīts (kaimiņiem, mums pašiem telefona mājās nebija), ka neesam ieradušies (vai arī ka pulciņš nenotiek, tik precīzi neatceros), un mana mamma bija uzreiz izspriedusi - nu, jā, puikas noteikti aizgājuši apskatīties uz barikādēm. Tiesa, pa mizu droši vien tāpat dabūju. Vispār jāatzīmē, ka līdzās ne pārāk lielam satraukumam par to, ka tādi kopumā sīkaļas kā es un Ričards vazājāmies vieni pa pilsētu šajos apstākļos, tajā periodā mana māte bija stipri kareivīgā noskaņojumā un tiku tobrīd audzināts ar vērtību modeli: "Ar vairogu vai uz vairoga".

Gaidot rindā uz pases formēšanu, laika īsināšanas labad iegāju turpat PMLP blakus esošajā bibliotēkā, lai paņemtu kādu vieglu lasāmvielu laika īsināšanai. Par to kļuva Andžila Remesa viens no pēdējiem publicētajiem darbiem - sporta pastāstu krājumu "Sporta smaidi un grimases". Savā būtībā tas ir kaut kas ļoti līdzīgs tam, ko Rutku Tēvs (Arveds Mihelsons) Latvijas teātrim deva ar "Latviešu teātris anekdotēs. No 1804. līdz 1940. gadam" (1943), tikai, protams, par sportu un nevis teātri. Dažādi īsi vairāk vai mazāk patiesi stāstiņi iz Latvijas sporta dzīves sākot ar 20. gadsimta sākumu un beidzot ar mūsdienām (par pēdējām gan par laimi nav sevišķi daudz, jo tur jau tāpat esmu gana informēts).

Kas tas īsti bija, ko es izlasīju? Šāds jautājums šķiet neizbēgams, kad esi pieveicis Artūra Snipa stāstu krājumu "Stāsti laika logos". Iespējams, lai viss kļūtu, ja ne gluži skaidrs, tad vismaz mazāk neskaidrs, mazliet jāpastāsta par to, kas tāds īsti bija Artūrs Snips un ar ko viņš bija ievērojams.

Visai trūcīgo koncertdzīves ziņā 2022. gadu noslēdzu (domājams, diez vai vēl uz kaut ko aiziešu, lai gan izslēgt to, protams, nevar) ar grupa JUUK koncertu "Aleponijā". Apliecinājums tam, kā nāk vecums, ir tajā, ka par šo koncertu biju uzzinājis tās pašas dienas rītā, klausoties Radio "Klasika". Nezinu gan, par kura vecumu tas liecina vairāk - manējo (ka klausos Klasiku) vai Šubrovska (ka par viņu Klasikā ziņo). Kā lai arī nebūtu, varu būt tikai pateicīgs tam, ka šis paziņojums par koncerta norisi sasniedza manas ausis, jo - bija nudien labi!

Iepriekšējā grāmata, ko mēģināju lasīt, kļuva par to ļoti reto gadījumu, kad es padodos grāmatas lasīšanā un atzīstu - nē, es neesmu gatavs tajā investēt nepieciešamo laika daudzumu (Zigumnda Freida "Sapņu interpretācija"), līdz ar to kā nākamo izvēlējos kaut ko gana drošu, ka vismaz ar tā pieveikšanu līdz galam sarežģījumiem nevajadzētu rasties. Tā nu es nonācu pie Paula Bankovska stāstu krājuma "Zvēru zvaigznājs". Vispār jāatzīst, ka lai arī neesmu sevī līdz šim atradis pārmērīgu sajūsmu Bankovska daiļradē, droši vien varētu saņemties un visas viņa publicētās grāmatas izlasīt (diemžēl, jaunas priekšlaicīgi mirušais autors vairs neradīs), un jā, te nu es esmu "Zvēru zvaigznājā".

Kad pirku biļeti uz politiski erotisko kabarē "Bez morāles. Ar lellēm", es neesmu drošs, ko tieši es sagaidīju no šīs Leļļu teātra izrādes. Droši varu teikt - izrādi pieaugušajiem un izrādi ar lellēm. Šogad bija plāns apmeklēt lielāku skaitu teātru kā dažus iepriekšējos gadus, un tā kā uz "Kiosku" ar Esteri Leļļu teātrī aizgāja Marina, tad sev izvēlējos kaut ko, kā man šķita - no šerpā gala. Iespējams, man vajadzēja rūpīgāk izlasīt aprakstu un noskaidrot, cik tieši šis kabarē būs muzikāls un ka tajā daudz skanēs apdarinātas latviešu estrādes dziesmas. Proti, ja es arī īsti nezināju, ko tieši es gaidīju no šī iestudējuma, es noteikti negaidīju to, ko tas sniedza.

Paula Bankovska romāns "18" ir viens no darbiem, kas tapuši sērijas "Mēs. Latvija. XX gadsimts" ietvaros, gatavojoties Latvijas simtgadei. Man visai interesanti sanāca ar kontekstu tā lasīšanai - "18" es pievērsos kā nākamajam darbam pēc Īvandes Kaijas "Iedzimtā grēka", kurš rakstīts un risinās Pirmā pasaules kara priekšvakarā, kamēr "18" vēsta jau par notikumiem šī kara laikā. Atšķirība gan, protams, ir tajā, ka Īvande Kaija rakstīja par savu laiku, kamēr Bankovskis - par teju 100 gadus senu pagātni. Un, kā jau to varētu gaidīt - Bankovska tekstā mēs atgriežamies pie 700 verdzības gadiem un latviešiem, kuriem nekas šai zemē nepieder. Tiesa, ar tādu īpatnību, ka pagātnes stāsta galvenais varonis ir labi izglītots un viņa vecāki pārvalda muižu.

Īvandes Kaijas ievērojamākais literārais veikums "Iedzimtais grēks" ir reizē izcils un ne visai labs romāns. Tas sagrāva virkni manu stereotipu, daudzkārt pārsteidza, rosināja uz pārdomām un visādi citādi varu teikt - šī grāmata man paliks spilgtā atmiņā. Vienlaikus tā literārās kvalitātes labākajā gadījumā var raksturot kā nevienmērīgas.

Būtu pārspīlēti teikt, ka es daudz līdz šim zināju par rakstnieci Īvandi Kaiju. Faktiski - vien to, ka tāda bijusi. Nojaušu, ka viņas daiļrade nevienos laikos nav bijusi obligātajā literatūras programmā skolās, viņas pašas dzīves laikā autore (īstajā vārdā Antonija Lūkina) dēvēta par lubu literatūras rakstnieci, kuras darbi vēl turklāt ir netikumīgi, un par to, ka mūsdienās būtu notikusi būtiska viņas darbu reabilitācija, es arī nebūtu īsti pārliecināts. Taču mani ieintriģēja, kādu darbu no viņas biogrāfijas varētu būt izveidojusi Inga Gaile, kura droši vien būtu visloģiskākā no mūsdienu latviešu literātēm, kas varētu pievērsties Īvandes Kaijas stāstam.

Kvadrifrona trupas jaunākais iestudējums "Pisties vai dzīvot" man kādu laiku raisīja pārdomas - gribu es to redzēt vai nē. Lai arī es lieliski apzinos, ka tēma "prostatas vēzis" ir viena no tām, par ko man kā 1983. gada izlaiduma vīrietim klātos domāt vairāk nekā to esmu darījis līdz šim, tas automātiski nenozīmē, ka es par to vēlos domāt un vēl jo vairāk, ka vēlos skatīties koncertizrādi par prostatas vēzi. Tomēr sadūšojos un pat aizgāju uz pirmizrādi, tagad varu droši teikt - bija vērts.

Šis, ja pareizi saprotu, ir pēdējais no Anšlava Eglīša darbiem, kas tapa, viņam vēl esot Vecajā kontinentā, tajā aprakstot vairāk vai mazāk paša pieredzēto pēckara gados kādā vācu mazpilsētiņā Alpos. Mūsdienās šādu stāstu krājumu visticamāk dēvētu par romānu, jo vienota te ir ne vien vide, bet ir arī viens centrālais tēls, kurā ir sava deva paša autora (ar to atšķirību, ka Eglītim vienmēr līdzās bija viņa sieva Veronika Janelsiņa, kamēr varonis ir viens kā pirksts), vienota ir arī vide (pa vidu starp ciematu un mazpilsētu), arī pārējie tēli te daļēji atkārtojas, turklāt vēl darba ievads un noslēgums tam dod ļoti skaidru ietvaru un pabeigtības sajūtu. Taču, ja jau Eglītis to sauca par stāstu krājumu, tātad tas ir stāstu krājums.

Anšlava Eglīša leģendas "Čingishana gals" rašanās iemesli un prototipi galīgi nav tālu jāmeklē. Asinskāru diktatoru, kuru mērķis bija nevis vienkārši iekarot jaunas zemes, bet arī iznīdēt to iedzīvotājus, teksta tapšanas laikā netrūka (ok, viens no viņiem uz to brīdi jau bija izbeidzies, bet otrs gan turpināja plosīties uz pilnu jaudu). Stāsta nozīmīgākie elementi, varoņi un totikumi ir sekojoši: pie Čingishana ierodas kaimiņu daudz civilizētākās Hijas valsts sūtnis, kuru vispirms pazemo, bet pēc tam arī nogalina, jo Čingishans ir izlēmis iznīcināt Hivu. Viens no viņa galvenajiem mērķiem ir iegūt Hijas valdnieka skaisto sievu. Vienīgais, kas (ļoti netiešā veidā, jo viņam paša galva ir dārga) Čingishanu no kārtējā slaktiņa izraisīšanas atrunāt, ir viņa ministrs ķīnietis, kurš gan neko nepanāk.

Noveļu krājums (kas gan apkopotas vienlaidus tekstā) "Kazanovas mētelis" veido tādu kā robežšķirtni starp Anšlavu Eglīti - Rīgas dendiju, un trimdas rakstnieku. Uzrakstīts, šķiet, vēl lielākoties dzimtenē, bet izdots jau trimdā, tas vēsta par tiem pašiem aizgājušajiem laikiem kā "Līgavu mednieki" un "Homo Novus", taču kaut kas tev šajā tekstā liek nojausta, ka tas ir atskatīšanās uz pagātni, nevis tagadnes liecība. Kā jau tas ir raksturīgi Eglīša darbiem, kas risinās Rīgā, viņa aprakstītais laiks ir maksimāli nekonkrēts, tik vien tu saproti, ka runa ir par brīvvalsts laiku, bet nekādu aktuālu notikumu, nekādas politikas. Un "Kazanovas mēteļa" gadījumā jau tas nav brīnums - ja pat lielās formas darbos autors vairās vērtēt laiku, kālab lai tas notiktu šeit?

Pat neatceros, kad pēdējo reizi biju uz kino, taču pagājušajā nedēļā man bija izsniegta brīva sestdiena (ar Marinu bija vienošanās, ka viņai ir brīvsolis svētdienā, man sestdienā), un, tā kā pēdējā brīdī nevarēja tikt ne uz vienu tādu teātra izrādi, kādu man attiecīgajā dienā gribētos skatīties, aizgāju uz kino "Bize", lai noskatītos JRT jaunās paaudzes aktieru veidoto filmu "Sēklis", kurā vēl turklāt bija solīta tikšanās ar filmas režisoru Tomu Harjo.

Pirms pāris nedēļām uzrakstīju par Andreja Eglīša saistību ar futbolu (viņš bija kaismīgs līdzjutējs), pie reizes apsoloties iepazīties arī kaut ko no viņa daiļrades. Un, re, esmu izlasījis vienu no viņa dzejoļu krājumiem, kurš šobrīd ir (lai arī mazliet citādi) ne mazāk aktuāls kā pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu vidū, kad Eglītis to rakstīja.

Šeit apkopoti teksti faktiski ir jau stāsti, nevis esejas. Reizēm pat personāži no stāsta uz stāstu atkārtojas, radot iespaidu, ka Eglītis apraksta pats savu dzīvi un sevis reāli novērotus cilvēkus, bet skaidrs, ka daudz te ir autora fantāzijas (un kā gan citādi?). Atšķirībā no "Neierastās Amerikas", kurā Eglītis galvenokārt dalās ar vispārīgiem novērojumiem, šie ir konkrēti stāsti ar konkrētiem varoņiem, no kuriem liela daļa turklāt vēl ir amerikāņi, nevis latvieši. Domājams, ka to tapšanas laikos Anšlavs Eglītis vēl ticēja tam, ka viņam pašam izdosies kļūt par amerikāņu vidū atzītu rakstnieku (lai gan - jau ar savu devu vilšnaās, jo ne reizi vien viņš uzsver to, ka Amerikā rakstnieku uzskata par kaut kā vērtu vienīgi tad, ja viņš ir uzrakstījis kādu bestselleru, proti, tevi par rakstnieku padara nevis literatūras kvalitāte, bet gan pārdošanas apjoms).

Paņēmu bibliotēkā vienu no Anšlava Eglīša kopoto rakstu sējumiem. Tajā ir teksti no diviem rakstu / stāstu krājumiem, kuri it kā būtu skatāmi kopā, bet es tomēr skatīšu atsevišķi. Tātad, "Neierastajā Amerika" ir apkopoti trimdas avīzē "Laiks" publicēti Eglīša novērojumi par viņa pirmajiem dzīves gadiem Amerikā - daļa vēl no laika neilgi pēc iebraukšanas, mitinoties Ņujorkā, tad Oregonā un visubeidzot Losandželosā, kur viņš dzīvoja līdz mūža beigām. Jāatzīst, ka visai saprātīgi man šķiet, ka šis krājums sākotnējo izdevumu piedzīvoja nevis Eglīša mītnes zemē, bet gan Zviedrijā - jo tas, par ko raksta Eglītis, Amerikas latviešiem varētu būt bijis pārmērīgi pazīstams. Savā ziņā šos tekstus var nosaukt par feļetoniem - bet tam tie nav gana asi, savukārt kā laikmeta novērojumi tie varētu šķist vairāk aktuāli latviešiem teju jebkur citur, nevis tieši Amerikā.

Šī grāmata noteikti nav paredzēta lasīšanai no vāka līdz vākam. Bet es jau citādi nemaz nemāku. Kur nu vēl ar bibliotēkas grāmatām. Tālab nedēļas garumā izlasīju to pilnībā. Tad nu dalīšos savos iespaidos par šo monumentālo izdevumu, kuru izveidojis autoru kolektīvs: Edīte Tišheizere, Ieva Rodiņa, Dita Jonīte un Lauma Mellēna-Bartkeviča.

Tā bija ilgstoša drāma - mana nespēja nokļūt pilnvērtīgā DJ Krankenwagen koncertā. Viss sākās pagājušā gada rudenī, kad grupas uzstāšanās Noasā notika pēdējā dienā pirms mājsēdes sākuma. Toreiz es biju ticis vistuvāk koncerta apmeklējumam - ieradies AB Dambī, atklāju, ka man bija tikai šķitis, ka es biju iegādājies biļeti uz šo koncertu, bet reāli to izdarījis nebiju. Un, ievērojot stingros apmeklētāju skaita ierobežojumus, labākais, kas man tajā reizē bija pieejams, būtu koncerta klausīšanās no ārpuses, kas, protams, mani ne sevišķi uzrunāja. Šogad grupa spēlēja Salaspilī "Kartupeļpalmā", bet tad es biju uz Toten Hosen Berlīnē. Vēl viņiem bija koncerts tajā pašā Noasaā, bet tur es gan nepaspēju nopirkt biļeti, gan vēl arī pats saslimu koncerta dienā. Līdz ar to vienīgā reize, kad biju redzējis viņus spēlējam, bija atvērtais mēģinājums, kurā grupa pusotras stundas garumā izpildīja divas dziesmas. Īsti par koncertu to nenosauksi. Biju jau gandrīz samierinājies, ka man gluži vienkārši nav lemts šo grupu redzēt. Un tad pēkšņi, apmeklējot Āgenskalna ģimnāzijas (mūsdienās manā izpratnē pilnīgi nevietā sauktas par Rīgas Valsts vācu ģimnāziju) absolventu salidojumu, vakara programmā ieraudzīju DJ Krankenwagen uzstāšanos. Urrā!

Tas, cik daudz pēdējos gados ir izdots dažādu grāmatu bērniem (patlaban man aktuāls vien materiāls, kas paredzēts sākumskolniekiem un vēl jaunākiem lasītājiem / grāmatu klausītājiem), zināmā mērā šķiet pārsteidzoši: kā tādā mazā valstiņā kā Latvija, turklāt vēl ar gaužām bēdīgu demogrāfisko stāvokli un procentuāli lielu iedzīvotāju daļu, kurai grāmatas latviešu valodā vispār nav aktuālas, var būt pieprasījums pēc tik liela daudzuma bērnu literatūras? Turklāt nav jau tā, ka izdotu tikai vietējas izcelsmes grāmatas, arī tulkojumu ir pārpārēm. Līdz ar to grūti iedomāties, kā šādos apstkākļos, lai tu savam bērnam lasi lielu daļu to grāmatu, kas bija obligātajā literatūras sarakstā tavā paša bērnībā? Protams, nekāda konkurence (vismaz manās acīs) neliks no lasāmā saraksta pazust Vinnijam Pūkam, muminiem, "Vējam vītolos", Doktoram Dūlitlam un citiem bērnu literatūras zelta fonda, bet padomju laikos izdotajām grāmatām no sērijām "Āfrikas tautu pasakas", kā arī "Latviešu tautas teikas un pasakas" un tamlīdzīgi izdevumi, par kuriem arī savā bērnībā nebiju izcilā sajūsmā, bet lasīju tālab, ka tādas bija pieejamas, gan diez vai maniem bērniem sanāks iepazīt.

Nupat sapratu, ka manā apziņā bija apvienojošies divi savstarpēji ne gluži saistīti sākumskolniekiem paredzēti darbi bērniem - Luīzes Pastores "Mākslas detektīvu" grāmatas un TV raidījums "Mazā Mula lielajā mākslas pasaulē". Un nav jau brīnums - abos darbos ir rudmataina meitene, kas risina noslēpumus, kas saistīti ar Latvijas izcilāko mākslinieku darbiem. Man nav līdz galam skaidrs, kurš radās pirmais - Mākslas detektīvu Poga vai Mazā Mula. Vienlaikus, kurš no šiem diviem lai arī nebūtu nācis pirmais, tas ir diezgan tipiski jebkurai jomai Latvijā, ka jebkuram oriģinālrisinājumam komplektā nāk kāds pārītis pakaļdarinājumu. Pēc tam gan nav svarīgi, kurš bijis pirmais: "Brum brum" vai "Dip dap" riteņi, kurš no kafijas kioskiem pie Vērmaņdārza, Printful vai Printify (šajā reizē gan tiešām abiem ir atradies gana vietas tirgū), kvalitātes sacensībā ne vienmēr uzvar tas, kurš bijis pirmais, vairāk te runa par to, ka jau tāpat mazajā tirgū allaž jebkuram labam risinājumam parādās kloni. Vispār gan laikam tā nav tikai Latvijas problēma - "Bolt" pret "Wolt", šķiet, ka nav Latvijā radusies neskaidrība.

Par Aivara Ozoliņa ievērojamāko literāro veikumu - grāmatu "Dukts" - rakstīt ir reizē ļoti viegli un ļoti sarežģīti. Viegli - jo ko tu lai tu par to nepateiktu, tu īsti neko nebūsi pateicis par Duktu. Grūti - tā paša iemesla dēļ.

Pētera Pūrīša vārds man līdz šim saistījās ar divām lietām: Twitteri un Pēdējo partiju. Ja par pirmo jautājumu nav, tad par otro droši vien tikai retais atcerās, ka bija tāds savdabīgs veidojums pirms mazliet vairāk kā desmit gadiem, kuru savā būtībā jau arī bija Twitter partija, līdz ar to viss saskan ar pirmo faktu par Pūrīti. Tolaik PP (Pēdējā partija, nevis Pēteris Pūrītis) kā savu ministru prezidenta amata kandidātu pieteica Laimes lāci un lielā mērā izcēla absurdu Latvijā. Vēl kāda kolorīta detaļa - vismaz sākotnēji Pēdējās partijas viens no vadošajiem dalībniekiem bija dziesminieks Ansis Ataols Bērziņš, kurš vēlāk kļuva nosacīti slavens kā "moceklis" sev par tizlumu piešķirtā kriminālsoda iesaistīšanās Saiemas grautiņos dēļ. Taču šī grāmata vismaz tiešā veidā nav par to, lai gan - kaut kāda saistība tam visam ir atrodama.

Lidoju es mierīgi uz Rīgu no Budapeštas, un ieraudzīju sievietei otrpus ejai rokās grāmatu “Planēta neHolivuda”. Tā mani ieintriģēja, apskatījos, ka šis Ditas Rietumas darbs izdots pirms teju divdesmit gadiem, proti, diez vai to vajadzētu meklēt grāmatnīcās, bet bibliotēkās gan. Un tā nu ar Esteri aizbraucu uz Āgenskalna bibliotēku un tiku pie šīs grāmatas.

Ieraugot šo grāmatu bibliotēkā, Esterei bija bažas, vai Jura Zvirgzdiņa grāmata “Tobiass un neparastais ciemiņš” nebūs pārāk baisa (jāatzīst, ka Esteres izpratne par to, kas ir un kas nav baiss, ir ļoti īpatnēja. Tomēr pārliecināju, ka nekā “bailīga” tur nebūs, un tad nu dažos vakaros šo grāmatu izlasījām.

Dienu pirms Saeimas vēlēšanām aizgāju uz rasola “Vēlēšanām”. Izrādes nosaukums gan, kā vērts ievērot, ir “Vēlēšanās”, nevis “Vēlēšanas”, bet precīzi saprast, vai tas nozīmē, ka esmu ieradies vēlēšanās, vai arī, ka notiek vēlēšanās, lai kaut kas izpildītos, man nav lemts (un patiesībā - atšķirība ir tieši tik nebūtiska, ka es būtu varējis par šo pat nesākt domāt). Izrāde primāri paredzēta izrādīšanai Latvijas skolās, kur vecāko klašu audzēkņiem uzskatāmā veidā argumentēt to, kālab dalība vēlēšanās ir nozīmīga (turklāt, izdarot to bez pašai skolai raksturīgā sausuma un liekas moralizēšanas), bet 30. septembra vakarā pirmo un, kā solīts, pēdējo reizi to bija iespējams redzēt arī cilvēkiem, kuriem skolas solu deldēšana ir jau tālā pagātnē.

Mana pirmā pazīšanās ar Ežēna Jonesko “Degunradžiem” bija pirms vairāk kā 25 gadiem Gunta Bereļa stāstā “Bekets ir dzīvs”. Līdz paša Jonesko lasīšanai gan tā arī neesmu ticis (atšķirībā no stāsta nosaukumā piesauktā Beketa, ar kura lugām esmu itin labi pazīstams), tomēr, uzzinājis, ka “Dailē” iestudēti “Degunradži” (un turklāt vēl kritikas visai labi novērtēti), izlēmu, ka gribu tos redzēt. Pirmajā piegājienā gan nekas nesanāca, jo šī gada pavasarī noliktajā datumā izrāde nenotika (tobrīd bija secinājums, ka Covid laikmetā drošāk pirkt biļetes uz mazākas formas izrādēm, jo tīri matemātiski tur mazāks risks, ka kāds no iesaistītajiem cilvēkiem saslims), tad nu izrādes apmeklējumu atliku uz rudeni, un te nu es esmu - “Degunradžus” redzējis.

Teju pusgads pagājis, kopš Esterei izlasīju priekšā Agneses Vanagas “Plastmasas huligānu” otro grāmatu, un nule beidzot esam tikuši arī pie pirmās. Patiesībā jau biju daļu šīs grāmatas izlasījis, kad pavasarī bijām aizgājuši uz Nacionālo bibliotēku, taču vienā piegājienā (un vēl tik interesantā vietā kā LNB) to izlasīt neizdevās, par to principā bijām aizmirsuši, līdz pagājušajā nedēļas nogalē paviesojāmies Āgenskalna bibliotēkā, kuras plauktā šo grāmatu izdevās atrast. Un te nu mēs esam.

Andžils Remess Liepājā bija ne tikai sporta žurnālistikas, bet arī žurnālistikas kopumā absolūts klasiķis, un viņa nesenā aiziešana mūžībā, protams, skumdināja. Ieraudzījis bibliotēkā viņa pēdējo dzīves laikā klajā nākušo grāmatu - "Kur dvēsele cēlās spārnos. Bohēma Liepājas krogos" - daudz nedomāju, un tās pašas dienas laikā grāmatu izlasīju. Nekāds dižais sasniegums gan tas nav - 150 lappuses, tai skaitā daudz fotogrāfiju, pat Esterei priekšā es tādu droši vien trīs vakaros būtu izlasījis, lai arī tā gan es nerīkotos, jo pagaidām Esterei nav nepieciešamības kaut ko uzzināt par krogu dzīvi Liepājā.

Šī droši vien bija pirmā reize, kad lēmums doties uz teātra izrādi bija tik spontāns. Aizgāju ar Esteri uz Āgenskalna bibliotēku un atceļā ieraudzīju, ka Dirty Deal Teatro pēc stundas gaidāma izrāde bērniem ar nosaukumu "Miega peles", kuras radošā komanda: režisore Paula Pļavniece, dramaturģe Linda Rubene, skaņu autors Edgars Šubrovskis un aktieri Ance Strazda, Klāvs Mellis, Jānis Kronis un Ivars Krasts neradīja šaubas, ka gribu to redzēt. Starp citu, liela daļa šī radošā sastāva (Pļavniece, Rubene, Kronis un Krasts) piedalās arī "Ēdenes dārzā", ko pērn skatījos Botāniskā dārza teritorijā.

Sākotnējais plāns Ukuleles koncertam bija tāds, ka es būšu vienīgais mūsu ģimenes pārstāvis, kurš to neapmeklēs - biļetes bija nopirktas abiem bērniem un Marinai. Taču sanāca, ka tieši pirms koncerta Jurģis nelāgi saslima, Marina palika ar viņu Rīgā, bet uz Cēsīm aizbraucu es ar Esteri. Patiesībā jau Estere ir tuvu "Ukuleles" materiāla augšējam vecuma slieksnim, kamēr es prognozējami nemaz neesmu Ukuleles mērķauditorija. Gadījumā, ja arī tu neesi un tev nav ne mazākās nojautas, par ko ir tirgus, tad, lūk, skaidrojums: "Ukulele" ir muzikāls raidījums pašiem mazākajiem TV skatītājiem, kas tapis kā loģisks atvasinājums no "Tutas lietām" (kas arī ir raidījums maziem TV skatītājiem) ar mērķi mazliet paplašināt savu skatītāju auditoriju (būtisks faktors, ka "Tutas lietas" pamazām aug līdzās saviem skatītājiem un vēlāku sezonu raidījumi ir jau paredzēti drusku lielākiem bērniem). Un, ja jau pat "Tutas lietām" notiek koncerti, tikai loģiski, ka arī "Ukulele" ir tagad tikusi uz skatuves.

Pastaigājoties pā Āgenskalnu, ieraudzījām, ka Baltās nakts ietvaros tepat netālu no mums, Jaunatnes dārzā, notiks izrāde/instalācija "Branda māja". Tā kā nekādu vērtīgāku plānu vakaram nebija, izlēmām, ka vispirms uz to došos es, pēc tam Marina. Ko tieši no šāda pasākuma sagaidīt, skaidrs nebija, bet apraksts šķita gana intriģējošs, lai varētu tam kādu laiciņu veltīt.

Nesen Mākslas muzejā skatītā Ausekļa Baušķenieka darbu izstāde mani mudināja kārtīgāk iepazīties ar vecāku mājās atrodamo vērienīgo viņa darbu albumu, kas papildināts ar dažādiem tekstiem par Baušķenieka dzīvi un darbību. Albums izdots dažus gadus pēc paša Ausekļa Baušķenieka nāves, bet vēl laikā, kad dzīva bija viņa sieva Ņina, kuras atmiņas te bagātīgi sastopamas.

Domājot par izrādi "Rinda", manī raisījās pārdomas - cik tad bieži man pašam gadās stāvēt rindā? Kā cilvēks, kurš lai arī (relatīvi) agrā bērnībā, bet ir piedzīvojis padomju realitāti, kur rindas bija neizbēgamība, savā pieaugušajā dzīvē parasti no tām cenšos izvairīties. Lidostās cenšos rindā nestāvēt, kamēr bija ierobežojumi veikalu apmeklētāju skaita ziņā, negāju uz veikaliem. Nevaru sevi iztēloties stāvam rindā pēc kāda jauna gadžeta. Ja var kaut kur pierakstīties elektroniski uz konkrētu laiku, lai nebūtu jāstāv fiziskā rindā, vienmēr tā darīšanu. Arī no muzejiem ar garām rindām parasti izvairos. Tomēr viena vājība man ir - ja ir jāstāv rindā uz futbola stadionu, tad stāvu rindā un nekurnu. Ok, patiesībā kurnu gan par sliktu organizāciju un ka ar šādu apmeklētāju daudzumu jau nu vajadzētu varēt tikt galā, bet lietas būtību tas nemaina - arī es mēdzu stāvēt rindās.

Nākamajā dienā pēc "Citu dziesmu svētku" apmeklēšanas es uzzināju, ka šis pasākums patiesībā bija raisījis ļoti pretrunīgas atsauksmes vēl pirms savas notikšanas. Proti, kā izrādās, vārdu savienojums "dziesmu svētki" ir kaut kas tik svēts un neaizskarams, ka ir neiedomājami, ka tas tiktu attiecināts uz pasākumu, kurš kanonam nu nekādi neatbilst. Nejūtos tiesīgs vērtēt, kā ir un kā nav pareizi, no savas puses varu teikt, ka man pat prātā nebija ienācis, ka kāds šo priekšnesumu būtu varējis uztvert kā mērķi piesmiet vai nolaupīt dziesmu svētku jēdzienu. Bet ko nu es saprotu.

Reizēm gadās tādi pasākumi, kuros ierodoties, tu ātri saproti, ka tie nav domāti tev, bet gan tikai iniciētajiem. Pirms teju divdesmit gadiem biju šādā pasākumā iniciētajiem - Septītās dienas adventistu kāzās. Ir gadījies būt arī koncertos, kur šaubu nav - es neesmu mērķauditorija. Izrādie "Tuvie tālie" izrādījās mazliet uz šo pusi. Nē, nebija tik viss tik traki, bet mani ne mirkli nepameta sajūta, ka šis iestudējums, izrāde un/vai performance man daudz labāk patiktu, ja man būtu vairāk informācijas. Piemēram, ja es personīgi pazītu kādus no tajā iesaistītajiem cilvēkiem - sajūta vismaz bija tāda, ka itin liela publikas daļa bija ar Kirilu Ēci, Gerdu Lapošku un pārējiem iesaistītajiem māksliniekiem daudz tuvākās attiecībās nekā "esmu viņus redzējis uz skatuves".

eturto gadu pēc kārtas augusta sākumā devāmies uz Valmieru, lai apmeklētu Valmieras vasaras teātra festivālu. Šis bija pirmais gads, kurā arī mūsu jaunā paaudze tika pie kādas izrādes noskatīšanās, un šī izrāde bija tieši Hamoka komūna. Jāatzīst gan, ka šogad arī diži daudz variantu, kurp vest bērnus festivālā nebija - VVTF pārmaiņus ir gadi, kad vairāk izrāžu ir vairāk domātas bērnie, un gadi, kad vairāk domā par pieaugušajiem. Šis nebija bērnu gads, bet vienlaikus - viņiem jau uzreiz arī nevajag sākt ar četrām izrādēm vienā nedēļas nogalē, iesim šo ceļu pamazām un prātīgi. Protams, ar labu gribēšanu bērnus varēja aizvest arī uz citām izrādēm, taču "Hamoka komūna" patiešām bija viņiem domāta.

Valmieras drāmas teātra izrāde "Mēs, roks, sekss un PSRS" līdzās citiem saviem trumpjiem ir spēcīgs arguments par labu tam, cik bezjēdzīgas lielākoties ir dažādas birkas ar vecuma ierobežojumiem, domājot "par bērniem" un "pasargājot" tos pašus bērnus no zināšanām, kuras viņiem būtu vitāli nepieciešamas. Pārsteidzoši, bet VDT mājaslapā iztrūkst informācijas par to, no kāda tieši vecuma šo izrādi drīkst skatīties, lai arī nojaušu, ka tikumības frontes pārstāvjiem te būtu ko teikt: izrādē ir daudz necenzētas leksikas, satura par masturbēšanu, seksu, abortiem un citām lietām, kā padomju savienībā, protams, nebija, un visādi citādi šī izrāde neatbilst tam, kā ar jauniešiem aicinātu runā Stepaņenko un Iesalnieks. Un vienlaikus, vismaz pēdējam vajadzētu atzīt, ka tieši jauniešiem šo izrādi būtu īpaši svarīgi redzēt, lai maksimāli skaidri apjaustu, kāda bija realitāte tajos četros burtos, par kuru atgriešanos sapņo asiņains tirāns uz Austrumiem no Latvijas un, diemžēl, arī itin daudz cilvēku tepat.

Apciemot Kauci vispirms devās Marina, bet pēcāk arī es. Jāatzīst, ka man kaut kā bija stingra pārliecība, ka tā ir par Kauci - kaut kādu čali (vai ticamāk - onkuli), kuru kāds dodas apciemot. Īsti trāpīts tas nav - Kauca ir (iedomāta) Latvijas mazpilsēta, kurā risinās Gata Šmita režisētās un Justīnes Kļavas uzrakstītās izrādes darbība. Izrādē gan konkrētie desmit iemesli Kauces apciemošanai netiek uzskaitīti, turklāt atbilstoši Internetā dominējošajiem sarakstiem, skaitlim nevajadzētu būt tik apaļam, un vispār to vajadzētu saukt "14 iemeslu apciemot Kauci (numur 8 tevi patiešām pārsteigs!)". Viena no izskanējušajām versijām ir, ka šie desmit iemesli patiesībā ir desmit aktieri, kas piedalās izrādē, bet te būs mans saraksts nevis tam, kāpēc tev vajadzētu redzēt izrādi, bet tam - kālab apciemot šo iedomāto Kauci:

No visām pēdējo gadu latviešu filmām "Tēvs nakts" bija tā, ko man bija droši vien visgrūtāk saņemties skatīties. Ne tāpēc, ka es baidītos, ka filma izrādīsies totāls mēsls vai atkal, ka no tās kaut ko satriecošu gaidīju, bet gluži vienkārši uz konkrēto tēmu esmu diezgan jūtīgs. Pēc analoģijas ar veco joku par (veco) Latvijas prezidentu Andri Bērziņu to, kā viņš, skatoties "Sapņu komandu 1935" bija cerējis ieraudzīt sevi tribīnēs, filma par Rīgas geto ir tā, kur varu teiktu - mani senči tur ir, protams, ne jau mākslas filmā, bet vai nu Rumbulā vai Biķerniekos bedrē savu mūžu beidza gan mana vectēva sieva ar diviem maziem bērniem, gan mana vecvecmāmiņa.

Lauras Vinogradovas īsromāns vai garstāsts "Upe", kurš saņēmis Eiropas Savienības balvu literatūrā, ir interesants piemērs prozai, kura ir vienlaikus ļoti spēcīga, emocionāli uzrunājoša lasāmviela un reizē - sižetiski šūta baltiem diegiem, ar kļūdām hronoloģijā un apšaubāmu grāmatas pasaules atbilstību realitātei.

Inga Tropa-Fišere teātra režijā turpina latviešu dižgaru darbu iestudēšanai. Apsazijas "Zalkša līgavai" (oriģinālā - "Zalša līgava") seko Rainis un "Ekspedīcija Jāzeps". Pārmērīgi nebiju centies noskaidrot, ko tieši no šī iestudējuma vajadzētu gaidīt, un jāatzīst, ka izrādes nosaukums vairāk lika gaidīt Raiņa teksta dekonstrukciju, kamēr realitātē tev tiek pasniegts gandrīz vai "tīrs" Rainis, neskaitot piedzīvojumu filmu manierē veidoto izrādes ievadu, kurā cilvēki ar lukturīšiem bedrē atrod Jēkabu (Jāzepa tēvu), kamēr turpinājumā būs tikai Raiņa dzejas, gurnauti, spieķi un jūdu simboli.

Šī ir kārtējā grāmata no tām, ko lasīju priekšā Esterei. Vispār jau tā ir otrā grāmata "Plastmasas huligānu" sērijā, bet pirmo izlasīt vēl nav izdevies. Proti, bija šāds mēģinājums, apmeklējot Nacionālo bibliotēku, taču tur bija pārāk interesanti, lai Estere varētu nosēdēt uz vietas visā grāmatas garumā, reāli izlasījām labi ja desmit procentus (un Āgenskalnā bibliotēkas, kurā grāmatas varētu ņemt uz mājām, šajā laikā vēl nebija). Taču vismaz kaut kādu ieskatu par "Previously on Plastmasas huligāni" ieguvuši bijām, līdz ar to "Draugs pazudis" nesākām lasīt gluži no nulles.

Tā galīgi nav, ka sportistu biogrāfiskas grāmatas gūtu mana iecienītākā literatūra (pēdējo reizi kaut ko līdzīgu lasīju pirms pieciem gadiem, kad iepazinu I Am Zlatan Ibrahimovic un arī toreiz aprakstu sāku ar vārdiem, ka šādas grāmatas lasu reti), taču Rubina grāmata interesanta šķita kaut vai tālab, ka nesen viņš piedalījās "Pa pāris kausiem" vodkāstā. Un te nu mēs esam.

Kad grupa DJ Krankenwagen izziņoja publisko mēģinājumā bārā Aleponija, man uzreiz bija skaidrs, ka turp došos, ar visu to, ka, protams, gribu tikt uz normālu viņu koncertu, nevis kaut kādu mēģinājumu. Mana līdzšinējā pieredze ar šo muzikālo apvienību bijusi gaužām bēdīga - pērn rudenī viņiem "Noasā" notika koncerts pēdējā vakarā pirms četru nedēļu mājsēdes, biju ļoti noskaņojies to apmeklēt, taču, ieradies uz AB dambja, atklāju, ka pārliecība, ka man ir biļete uz koncertu (tolaik visi pasākumi, ja nu gadījumā neatceries, bija ar stingru apmeklētāju skaita ierobežojumu), ir bijusi maldīga - es pirms dažām nedēļām biju tikai gandrīz nopircis biļeti, bet (laikam) problēmas ar internetbanku pašu pirkuma faktu darīja neeksistējošu. Tā nu es kādu minūti paklausījos no ārpuses, kā iekšā norit koncerts, un tad bēdīgs devos mājup.

Zanes Volkinšteines grāmata bērniem "Bīstamais dārziņš" uzrunāja ar premisu (lielā māsa sagatavo mazo brāli viņa pirmajai dienā dārziņā, stāstīdama par pati savu pieredzi šajā izglītības iestādē, pamatīgi šo to piefantazējot), kā arī ar Zanes Zlemešas ilustrācijām. Kā jau pieklājas apgādā "Liels un mazs" izdotai grāmatai, "Bīstamais dārziņš" ir acīm ļoti tīmams izdevums, kuru var gana labi šķirstīt arī ārpus paša lasīšanas procesa. Diemžēl jāatzīst, ka tieši teksta kvalitatīvās īpašības mani tik ļoti nepārliecināja. Vienlaikus labā ziņa - Esterei grāmata patika, un viņa jau ir primārā mērķauditorija.

Valtera Sīļa jaunākā izrāde "Komūna" man rosināja droši vien principiālu jautājumu: kā šobrīd skatīties izrādes, kuras pilnīgi noteikti nepievēršas svarīgākajiem jautājumiem? Protams, par jebko tu vari teikt, ka tā ir atslodze no realitātes šausmām, vai tā būtu izklaide vai sports, literatūra vai kino, bet kaut kā tieši teātra gadījumā man ir grūti abstrahēties no jautājuma: "Kāds ir šī darba vēstījums kara laikā?" Un par "Komūnu" nudien mana atbilde ir: tā nestāsta par jautājumiem, kuri mani uztrauc šobrīd un tagad.

Nezinu, vai to var nosaukt gluži par reklāmu, taču par Intara Rešetina iestudēju Mihaila Čehova teātrī vairāk nekā, ka šāds iestudējums vispār ir tapis, uzzināju, klausoties Latvijas radio raidījumā "Monopols". Lieki teikt, ka šajos laikos Rešetins nenodarbojās ar pašreklāmu, daudz vairāk runājot par to, ko asiņainais punduris un viņa vēl asiņainākie padotie pastrādā Ukrainā, taču atkal un atkal nākas atgriezties pie tā, ka ja tu nespēj atslēgties no viņu dienaskārtības, teroristi jau ir uzvarējuši. Un tā nu tika sagādātas biļetes uz teātri, nu jau par tradīciju kļuvušajā metodē, ka vienu vakaru baudīt mākslu dodos es, otru - Marina.

Tas bija pirms gada vai diviem, kad es pirmo reizi no Jāņa Liepiņa kaut ko dzirdēju par noslēpumaino "Liepājas manuskriptu", proti, līdz šim nekad un nekur nepublicētu tekstu, kas vēsta par futbolu Latvijas brīvvalstī pagājušā gadsimta divdesmitajos un trīsdesmitajos gados. Tas, ko "manuskripta turētājs" (pie kura tolaik pat fiziski neatradās teksts) par šo tekstu tolaik stāstīja, man īsti skaidru nedarīja ne to, kas īsti ir šis teksts, ne cik tas ir vērtīgs un cik daudziem potenciāli interesants. Tālāk man īsti nekļuva skaidrs ne, ko Liepiņš ar tekstu plāno darīt, ne ko ar to vispār ir vērts iesākt. Līdz ar to biju itin pārsteigts, uzzinājis, ka "Apaļās bumbas ēnā" ir nācis klajā grāmatas formā un jau iegādājams grāmatnīcās. Lieki teikt, ka uzreiz steidzos to iegādāties.

Šajos apstākļos pamazām pārvēršos par ekspertu bērniem paredzētā saturā, un šajā kontekstā itin vietā šķiet izteikšanās par "Tutas lietu" disku. Īsumā - esmu šo disku dzirdējis neskaitāmas reizes (ne pēc savas vēlēšanās, protams), un līdz ar to man par to ir izveidojies Viedoklis. Un, tā kā ar viedokļiem ir tāpat kā ar dibencaurumiem, uzskatu par savu pienākumu ar šo savu viedokli iepazīstināt arī tos cilvēkus, kas šim saturam seko (lieki teikt, ka man nav ne mazākās nojautas, cik tādu ir).

Nezinu, kā tas man bija piemirsies, ka Rasa Bugavičute-Pēce ir ne vien dramaturģe, bet arī grāmatas "Puika, kurš redzēja tumsā" autore, taču patiesībā viņas pirmā publicētā gramata ir tieši šī, jau no kuras nosaukuma tu uzreiz saproti, ka tās mērķauditorija ir bērni. Taču, kā jau jebkurās bērniem domātās grāmatās, mans principiālākais jautājums ir - cik labi tā ir piemērota vecākiem, kuriem šī grāmata ir jālasa bērnam priekšā?

Pirms doties uz Dirty Deal Teatro izrādi "Netikumīgie", pārmērīgi aizrāvies ar noskaidrošanu, kas īsti ir gaidāms šajā izrādē, nebiju. Svarīgākos faktus apskatījies biju un ar to man šķita gana - izrāde apbalvota Spēlmaņu naktī kā labākais darbs pusaudžiem (patiesībā - tā saņēma arī balvu par gada sasniegumu oriģināldramaturģijā, bet to nebiju piefiksējis) un tās nosaukums veltīts bēdīgi slavenajiem "tikumības" grozījumiem izglītības likumā.

Šajos sarežģītajos laikos jebkura pasākuma apmeklējums ir sarežģīts dažādu iemeslu dēļ, viens no būtiskākajiem ir - vai pasākums vispār notiks. Aizvadītajā sestdienā biju izvilcis tukšo lozi ieplānotās "Degunradžu" skatīšanās Dailē vietā, tāpēc uz karstām pēdām izvēlējos kaut ko, kas vēl nebija atcelts, proti, Edgara Mākena kameroperas "Kontakts" atskaņošanu (iestudējumu? izrādi? nezinu, kāds te pareizais termins) Ģertrūdes ielas teātrī.

Klasiķa Jāņa Streiča režisētā filma "Cilvēka bērns" manās acīs vairākās ziņās ir īpašs darbs. Sākšu ar to, ka tā uz ekrāniem iznāca 1991. gadā - laikā, kad viss šajā pusē juka un bruka, un noteikti nebija optimālākais laiks ne kino tapšanai, ne kino rādīšanai, līdz ar to tā ir viens no izteiktākajiem piemēriem filmai, kuru vēl nevar uzskatīt par simtprocentīgu neatkarīgās Latvijas produktu, bet arī vairs ne padomju ražojumu. Otrkārt, filma ir latgaliešu valodā, kas noteikti arī tobrīd bija gana drosmīgs solis. Treškārt, lai arī tā attēlo dzīvi neatkarīgajā (proti, pirmskara) Latvijā, tajā nav īsti ne kaut kā nopēluma, ne slavināšanas. Patiesībā vien atsevišķas detaļas filmā definē tās darbības laiku, un to es arī uzskatu par filmas plusu.

Turpinājumā "Hohmai", kura bija drīzāk stāstu krājums (vai - konceptalbums) nekā romāns Svens Kuzmins lasītājiem devis savu nākamo mītiskajai Hohmas pilsētai veltītu darbu - romānu ar nosaukumu "Dizažio". Pozitīvais, ko varu teikt - šis romāns nav sava priekšgājēja kopija. Negatīvais - priekšgājējs man patika labāk. Un tomēr - izvērsīšu šo domu garākos teikumos.

Kalendāro gadu teātrī sākām (uz maiņām, kā jau allaž) ar "Šekspīru" Liepājas teātrī. Šī Elmāra Seņkova iestudētā izrāde pirms pāris gadiem savāca pamatīgu krājumu ar balvām Spēlmaņu naktī, un jau kādu laiku bija manā "vajadzētu noskatīties" sarakstā. Kad sakrita izrādes laiki (sestdiena un svētdiena) un mūsu iespējas attiecīgajā nedēļas nogalē nonākt Liepājā, nebija divu domu - jābrauc. Tradicionālā veidā pirmā uz izrādi gāja Marina, lai varētu man ziņot, vai šajā reizē labāk nākt ar ziediem vai kaut ko citu aktierim vai aktrisei pasniedzamu, tāpēc vēl pirms sava gājiena jau šo to par izrādi zināju, būdams vairāk apgādājies ar informāciju nekā tikai recenzijās lasītais.

Grāmata, ko četru vakaru garumā nolasīju priekšā Esterei. Apjoms, ja kas, bērnu grāmatu kontekstā šobrīd ir visai svarīgs kritērijs - esmu skeptisks pret "viena vakara grāmatām", kuras gan tāpat varu Esterei izlasīt, bet tās vairs nešķiet esam pienācīga lasāmviela. Juri Zvirgzdiņu vispirms iepazinu kā grāmatas "Odu laiks" autoru (tā galīgi nav domāta bērniem), tad pērn noklausījos "Have a nice day", kas gan ir bērniem domāta, tikai izteikti lielākiem kā Estere, un tā, nu, esam nonākuši līdz "Mufam", kurš, starp citu, savā ziņā ir itin līdzīgs "Have a nice day".

Ja tev pēkšņi kādu dienu rodas vēlme noskatīties Lienes Lindes filmu "Septiņas neveiklas seksa reizes", kas 2017. gadā saņēmusi Lielo Kristapu kā labākā studentu filma, tev ir vērts zināt vairākas būtiskas lietas, par ko, iespējams, būtu vērts bijis aizdomāties arī man pirms ierosināju Marinai to skatīties.

Tizlenes ir viena no tām pašmāju filmām, par kurām, atbilstoši maniem novērojumiem, raksta vai nu labo vai neko. Salasījies daudz labā, iespējams, es no filmas gaidīju kaut ko tādu, ko tā man nesniedza, tāpēc varbūt pareizāk būtu bijis rakstīt neko, taču tas jau nebūtu es, ja palaistu garām iespēju par kaut ko pasūdzēties. Jāatzīmē, ka apjūsmošanas ziņā filmas tuvākais ekvivalents ir "Kriminālās ekselences fonds" - arī visnotaļ stilīga filma, par kuru viss Internets kūsāja tādā sajūsmā, ka tai bija grūti vismaz daļēji nekļūt par vilšanos manās acīs - jo kad tu esi sagatavots savas dzīves izcilākajai maltītei, vienkārši garšīgs ēdiens tevi īsti nespēs iepriecināt. Turklāt atšķirībā no KEF, "Tizlenes" ir spējušas iepriecināt ne tikai skatītāju parasto, bet arī kino ekspertus - ne jau velti filma tikusi pie 10 Lielā Kristapa nominācijām.

Šī daudzsēriju mākslas filma (6 + 1 sērija), kuru nezinu, vai gribu saukt par seriālu, ir galvenais iemesls, kāpēc pirmo reizi paņēmu "Tet+" abonementu. Nekāds dižais sasniegums tas droši vien nav, bet tāpat nav šaubu, ka "Emīliju" vajadzēja noskatīties.

Pāris gadu nebija būts Liepājā un līdz ar to - Liepājas teātrī. Nedēļas nogalē, kurā vēju pilsētā viesojās Tutas ziemassvētku koncerts, ar kuru izlēmām iepriecināt Esteri, teātrī nebija daudz variantu: Ziemassvētku koncerts vai "1 000 000" labu lietu. Par teātru svētku koncertiem nefanoju, tālab gājām uz miljons lietām. Kā jau tas šobrīd mūsu ģimenē ierasts, vienu vakaru izrādi skatījās Marina, otru - es. Un šī būs tā reize, kad lielā mērā var teikt, ka bijām uz dažādām izrādēm, jo redzējām dažādus aktierus, un šo izrādi ietekmē arī tas, kāda konkrētajā reizē trāpījusies publika un jo īpaši - tie skatītāji, kuriem aktieris uztic kādu no lomām. Man šķiet, ka laimīgo lozi izvilku es.

Grāmatas par Latvijas sportu noteikti ietilpst manā interešu lokā. Nav gan gluži tā, ka es mērķtiecīgi censtos ar katru šādu izdevumu iepazīties, bet ja tāds nonāk manās rokās, iespēju to izlasīt garām nelaižu. Izdevumu "Latvijas teniss" atradu dzīvoklī Liepājā, kura apmetāmies uz trīs naktīm (tā kā vispār dzīvoklī bija tikai četras grāmatas, nebija grūti citu vidū to ievērot), un tad nu būros tam cauri. Daļēji šobrīd varu teikt, ka lasīju ar profesionālu aci - domājot par paša grāmatu plāniem un to, ko no katras lasītās grāmatas var ņemt kā pozitīvo piemēru un ko - ne tik ļoti.

Varbūt ne gluži pareizā secībā, bet esam pabeiguši iepazīties ar visām (līdz šai dienai) izdotajām Laura Gundara grāmatām par Spindzeli un Vali. Grāmata "Vaļa balss" šajā ciklā ir otrā un, manuprāt, labākā grāmata.

Tas droši vien ir liels noziegums, ka Laura Gundara grāmatu sēriju par Spindzeli un viņas vectēvu Vali nelasām gluži pareizā secībā - trešās grāmatas laiks pienāca pirms otrās, bet tā nu Estere izvēlējās, un bērna izvēles ir jāciena (ja neskaita situācijas, kad nav). Diez vai tas šajā gadījumā ir patiešām sevišķi būtiski, jo nekas tik kritisks starp grāmatām nenotiek, lai pēkšņi vairs nevarētu saprast notiekošo (arī Esteres vecumā), piemēram, ja otrās grāmatas laikā būtu izšķīrušies Spindzeles vecāki un tagad viņa vectēvu satiktu tikai mēneša otrajās piektdienās augošā mēnesī. Nē, nekas tamlīdzīgs te nav noticis un nezinu, kāpēc par to vispār ieminējos.

Nezinu, vai es būtu ņēmies lasīt "Avota laiku", ja par to tik lielu sajūsmu soctīklos nebūtu paudis viens no pašmāju Interneta nozīmīgākajiem influenceriem Toms Lūsis. Tā kā Toms nav no tiem cilvēkiem, kas parasti aktīvi dalās ar ieteicamo literatūru, tad man šķita, ka ja jau šis "dzīvē parasts lūzeris" (citējot kādu sabiedrībā savulaik populāru personāžu, diemžēl nevaru atcerēties, kuru tieši) saka - šī ir lieliska grāmata, vajadzētu arī man tai dot iespēju.

Lai arī digitālā veidā (kā gan citādi šobrīd tas vispār būtu iespējams!), bet "Skolotājs Jāps un klase" Esterei kļuva par pirmo pilnā garumā noskatīto teātra izrādi. Un kas gan var būt labāks teātra gaitu sākšanai kā kaut kas, kur piedalās Guna Zariņa! Līdz ar to varbūt tikai pareizi, ka mūsu līdz šim vienīgais mēģinājums klātienes teātrī - vēl pirms Covid-pasaulē notikušais gājiens uz "Pifu" Leļļu teātrī beidzās ar Esteres asarām un ātru evakuāciju no skatītāju zāles. Tur, kā nekā, Guna nepiedalījās.

Turpinoties apstākļiem, kuros par normalitāti var runāt tikai ar ļoti lielu piespiešanos, Dirty Deal Teatro turpina eksperimentus ar formām, kuras par normālu teātri arī parasti nenosauksi. "Piederības vingrinājumi", manuprāt, ir tālākais punkts no tradicionāla teātra, kādā šajā dīvainajā periodā esmu paviesojies.

Pirms skatīties Dāvja Sīmaņa jaunāko filmu "Gads pirms kara" ir vērts noskaidrot, ko no šīs filmas var un ko nevar gaidīt, un līdz ar to pareizi noskaņotu savu ekspektāciju barometru. Lai arī filmas aprakstā tu uzzināsi, ka tajā parādīta viena no noslēpumainākajām latviešu personībām - anarhists Pēteris Mālderis, nekādā gadījumā nevajag gaidīt, ka šī filma būs dinamisks stāsts par cilvēkiem, kas dzīvoja bīstami, dzīvoja ātri un visbiežāk dzīvi beidza ar palielinātu svina daudzumu organismā. O, nē! Daudz precīzāk būtu gaidīt filmu "Pelnu Sanatorija: Ievads", proti, brīžiem mokoši lēnu un daudznozīmīgi interpretējamu arthouse.

Laura Gundara grāmatai "Sveiks, Vali!" ir viens manā skatījumā nozīmīgs trūkums, ciktāl tas attiecas uz bērniem priekšā lasāmajām grāmatām - tā ir lasāmviela vien dažiem vakariem. Ja grāmata būtu neveiksmīga, es to gan būtu saucis tieši par tās plusu - kaut ko draņķīgu jau nav sevišķas motivācijas lasīt ilgstoši, kamēr, ja tev gadās tādi varoņi, pie kuriem tev gribētos pakavēties, ir visai bēdīgi, ja šķirties sanāk pārāk ātri. Vērienīgākajā šīs grāmatas apskatā, ko esmu lasījis, tā nosaukta par "garstāstu", bet nudien teikšu - nekāds garais tas nav. Protams, reizēm Esterei joprojām tiek lasītas arī tādas grāmatas, kas vispār ir vienā piegājienā lasāmas - piemēram, sērija par "Kiku Miku", taču tā jau ir cita opera.

Kvadrifrona izrādes "Ciešamā kārta" nosaukumam ir daudz savstarpēji papildinošu un vienlaikus vienu otru neizslēdzošu interpretāciju. Droši vien pirmā un būtiskākā, ja mēs runājam par izglītības saturu, tā kvalitātēm un reformām (un par to galvenokārt arī ir šī izrāde) ir ciešamās kārtas pretnostatījums darāmajai kārtai, proti, tās pašas reformas labākajā gadījumā "tiek veiktas", nevis "notiek", līdz ar to viss notiek pasīvā veidā, kā rezultātā visas iesaistītās puses cieš, bet visvairāk - izglītības pakalpojuma saņēmējs, proti, bērns vai jaunietis, kura dēļ vismaz uz papīra visa šī sistēma vispār pastāv. Ciešanas - visu iesaistīto pušu reizē - kuras turklāt vēl ir arī stipri bezjēdzīgas, ir otrais, kas nāk prātā, kaut kādā mērā sasaucoties ar to, ka "mācīšanās" un "mocīšanās" ir aptuveni viens un tas pats. Bet - neskriesim izglītības satura reformu ratiem un to klibajam zirgam pa priekšu - pāriesim pie pašas izrādes satura.

Edvarts Virza vislabāk ir zināms kā "Straumēnu" autors - šī poētiskā lauku māju apcerējuma, kurš man personīgi saistās ar vienām no baisākajām skolas obligātās literatūras atmiņām. Darbs, protams, apjomā nav liels, taču skolas laikā lasīt kaut ko, kur vispār nav sižeta, ir grūts uzdevums. Taču patiesībā Virza ir vairāk nekā tikai "Straumēni". Savas daiļrades agrīnajā posmā viņš bija ievērojams simbolisma un erotikas dzejā nesējs, taču pamazām virzījās uz konservatīvo un patriotisko pusi, "Jaunajā jundā" (kas gan nav dzeja, bet eseju krājums) sasniedzot teju virsotnes ideoloģiskumā. Cik zinu, Virza tika dēvēts par Kārļa Ulmaņa galma dzejnieku un savā ziņā šis apgalvojums ir patiess - viņa vēlīnajos darbos (arī šajā) jūsmas par Vadoni ir pārpārēm, bet ir vismaz viens faktors, kā dēļ viņu cienu - Virza bija diezgan apsēsts Ulmaņa fans vēl pirms 1934. gada 15. maija, proti, viņš vismaz nebija līdzskrējējs. Tas gan nemaina apstākli, ka "Jaunā junda" ir grūta lasāmviela.

Pēdējo gadu laikā esmu pamazām tuvojies Zentai Mauriņai, bet līdz šim brīdim - ne viņas pašas rakstītiem tekstiem. Aizpērn novembrī skatījos teātrī Dokumentālos sapņus, pērn izlasīju grāmatu par Konstantīnu Raudivi, bet pirms dažiem mēnešiem izlasīju arī Trīsdesmit divi gadi kopā ar Zentu Mauriņu. Tagad beidzot pienākusi kārta kādai no pašas Mauriņas rakstītajām grāmatām.

Var teikt, ka Ingas Ābeles romāns "Klūgu mūks" ir viena no grāmatām, kuras lasīšana man prasījusi visilgāko laiku. Iesāku to vēl augusta beigās, neoficiālā Vienības brauciena laikā, bet finišēju jau septembrī. Pa vidu vēl pamanījos izlasīt vairākas citas grāmatas, kas vispār nav "mans stils". Taču tāpat varētu teikt, ka es šo grāmatu vispār neesmu lasījis, un tas visu izskaidro. Proti, ar šo romānu es iepazinos caur Latvijas Radio atskaņotu romāna ieskaņojumu 18 daļās, kas tapis 2017. gadā par godu Latgales kongresa un ilgtermiņā arī Latvijas valsts simtgadei. Specifika te ir tajā, ka no vienas puses - lasīts tiek grāmatas teksts, no otras - ir tik daudz aktieru, mūzikas un citādu elementu, ka to nekādi nevar saukt vienkārši par audiogrāmatu.

Izmantojot apstākļus, ka Estere šobrīd ir gatava ar mums skatīties vismaz kaut kādas filmas, novērtējām vienu no retajām pilnmetrāžas mākslas filmām, kas tapa Latvijā šīs tūkstošgades sākumā. Varis Brasla četrās desmitgadēs ir uzņēmis vismaz vienu vairāk vai mazāk ikonisku filmu bērniem ("Emīla nedarbi" astoņdesmitajos, "Ziemassvētku jampadracis" deviņdesmitajos, šī pati "Ūdensbumba" nulltajos un "Vectēvs, kas bīstamāks par datoru" divtūkstoš desmitajos), līdz ar to kaut ko no viņa veikuma rādīt bērnam šķita itin saprātīga izvēle. Protams, te vajadzētu ņemt vērā to, ka attiecīgajā laikā - divtūkstošo sākumā - Latvijas kinematogrāfs kopumā piedzīvoja ne tos spožākos laikus un no dažādām konkrētā laikmeta nedienām cieš arī šī filma.

Viena nakts provinciālā dzelzceļa stacijā, gaidot vilcienu (un arī ceļā uz to) saved kopā dažādus cilvēkus, katru ar savām raizēm un nedienām, sapņiem un ilūzijām. Savā ziņā var teikt, ka šajā darbā Regīna Ezera seko detektīvromānos iecienītajam paņēmienam salikt slēgtā telpā bariņu dažādu cilvēku, ļaujot vaļu viņu sliktākajām izpausmēm, taču šeit, protams, neviens netiks atrasts nodurts klubkrēslā, lai arī sava tiesa drāmas te neizpaliks.

Kaut kad pagājušogad Kvadrifrons "Projektu bankas" ietvaros izziņoja "Pirmās reizes" festivālu - proti, četru izrāžu tapšanu, dodot jaunajiem režisoriem un aktieriem iespēju pirmo reizi prezentēt savas radošās darbības izpausmes plašākai publikai. Mani šī iniciatīva uzrunāja vismaz tādā mērā, lai man pienāktos biļete uz vienu izrādi, un tā nu teju gadu vēlāk devos uz "Vecākošanos". Jāatzīst, ka pārmērīgi detalizēti nebiju izpētījis, kura no izrādēm šķiet vissaistošākā, bet vismaz šīs konkrētās izrādes tēma šķita gana aktuāla. Patiesībā, tagad apskatoties arī pārējo izrāžu aprakstus, secināju - varētu uz vēl kādu no tām aiziet, katrā var saskatīt kaut ko interesantu.

Grāmatas par sporta vēsturi pēdējā laikā kļuvušas man par īpašu intereses objektu, un dabiski šķita savā krājumā iegūt Tukuma novada sporta vēstureei veltīto izdevumu, kuru pirms vairāk kā desmit gadiem biju ņēmis lasīt bibliotēkā, bet tagad tur tā vairs nav atrodama, bet mana interese - tikai kļuvusi nopietnāka, turklāt vēl dažādu iemeslu dēļ. Tad nu ar viena no grāmatu tirgošanas lapu palīdzību dabūju šo eksemplāru, izlasīju no vāka līdz vākam un tagad varu sniegt savu atskaiti.

Latvijas mazo un neatkarīgo teātru viena no spēcīgākajām pusēm mūsdienu teātra reālijās ir to spējas un gatavība teju vai katrai izrādei dot kaut ko saucamu par virsuzdevumu, runāt par sabiedrībā samilzušaām problēmām un lieliem jautājumiem pat tad, kad izvēlētā forma nav ne liela, ne nopietna. Droši vien būtisks elements tajā ir arī iespēja šādu izrāžu tapšanai piesaistīt kādu finansējumu - pēc šāda principa darbojas gan Dirty Deal Teatro, gan Kvadrifrons, gan Ģertrūdes ielas teātris. Un šajā paradigmā lieliski iekļaujas arī viena no jaunākajām DDT izrādēm "Ēdenes dārzs".

Neesi aita, neļauj sevi apmuļķot! Klāvas tante šajā izrādē nepiedalās un pat netiek pateikts, kuram viņa vispār ir tante. Proti, šī izrāde galīgi nebūs par attiecībām (stingri heteroseksuālām, veidojot pareizi kristīgu ģimeni ar daudziem bērniem), bet gan materiāls par deģenerātu alkoholiķi, kurš alkohola reibumā brauc vilcienā un brauciena laikā (pretēji jebkādiem noteikumiem) turpina apreibināties. Šajā izrādē trūkst gara skaistuma un šķīstības, un vispār - pat sižeta gandrīz nav. Turklāt vēl liela daļa izrādes nav valsts valodā (tai skaitā - lietojot rupjus vārdus), līdz ar to tā ir uzskatāma par padomju laika atraugu Rīgas centrā (ja Miera iela pretī Dzemdību namam ir centrs) un būtu aizliedzama, visus tās tapšanā iesaistītos cilvēkus nosūtot uz pāraudzināšanas kursiem Asociācijas Ģimene un Nacionālās Apvienības paspārnē. Vai arī nē.

Lasot Regīnas Ezeras "Saules atspulgu", es pat nenojautu, ka šis stāsts ir tapis sešdesmitajos gados, proti, gan noskaņas ziņā, gan arī jautājumos, par kuriem autore atļaujas tajā runāt, tas īsti neatšķiras no vēlīnākiem Ezeras darbiem, kas tapa laikā, kad padomju savienības dienas jau bija gandrīz vai skaitītas. Cita starpā šajā darbā pat tiek pieminēti radinieki, kas karojuši leģionā un ka šādu radinieku dēļ cilvēkam daudz kas bija liegts.

Viens no Valmieras vasaras teātra festivāla piedāvātajiem projektiem bija klausāmizrāde “Urbānais safari”, kas ļāva audiogida pavadījumā izstaigāt dažādas vietas Valmierā, pie reizes uzzinot par dažādu paaudžu tipiskākajām iezīmēm un paradumiem. Atzīšos, ka visu saturu mēs nenoklausījāmies, bet par abiem ar Marinu noklausījāmies trīs no četru paaudžu stāstiem, nedzirdētam paliekot visjaunākās paaudzes vēstījumam.

Ar lielāko nepacietību pirms šī gada Valmieras vasaras teātra festivāla noteikti gaidīju kārtējo Kvadrifrona gara darbu - iestudējumu ar nosaukumu “Marija un zibens”. Interesi veicināja gan tas, ka šai izrādei bija augstāks ieteicamais skatītāju vecums (šajā gadījumā - 13+, lai arī iztēlojos, ka konservatīvāk noskaņoti tautieši to novērtētu ar 18+ atzīmi vai arī vispār ieteiktu aizliegt tur notiekošas “homoseksuālisma propagandas” dēļ). Izrādes režisore ir Kvadrifrona draudzene Paula Pļavniece, kuras “Vecmāmiņu valsts” bija viens no spilgtākajiem maniem teātra notikumiem pagājušogad. Dramaturgs - Klāvs Mellis, kurš pats izrādē nepiedalās, bet lomās pārējie sākotnējā Kvadrifona pārstāvji: Reinis Boters, Āris Matesovičs un Ance Strazda. Otro sieviešu lomu (jo pašā Kvadrifronā vienīgā dāma ir Ance, bet šajā reizē ārpus izrādes palikušais Jānis Kronis diez vai būtu iederīgs šīs lomas izpildītājs) uzņēmusies Sandija Dovgāne, kas nesen redzēta ĢIT “Krēslā”.

Tajā brīdī, kad tika atceltas “Uzvara ir mirklis” izrādes šī gada Valmieras vasaras teātra festivālā, “Bumba nerunā” atlika kā vienīgā vismaz kaut kādā mērā ar futbolu saistītā izrāde šī gada festivāla programmā. Protams, saistība ar futbolu te nav tik milzīga - galvenā varoņa iesauku “Bumba” veidojis tas, ka viņš allaž ir tas, kuram futbola spēles apstākļos ir jāskrien pēc kaut kur aizlidojušas bumbas, plus viens no diviem aktieriem šajā priekšnesumā ir savulaik perspektīvais (kurš gan no mums jaunības gados nav bijis perspektīvs!) futbola vārtsargs Kristians Kareļins, kurš tagad zināms ne tikai kā Kostja no “Viņas melo labāk”, bet arī kā “Pa pāris kausiem” dzīvesveida piekopējs.

Šo Ilmāra Šlāpina grāmatu ieraudzīju plauktā dzīvoklī, kurā aizvadījām Valmieras vasaras teātra festivālu. Lasāmā tur neko daudz nebija, tad nu ņēmu un izlasīju - lai zinātu.

Koncertu ziņā man bija sanākusi tik dramatiska pauze, ka patiešām bail. Pēdējo reizi koncertā es biju pagājušā gada februārī. Un kas toreiz spēlēja? Itin prognozējami, tā bija Manta. Tagad, kad atkal nonācu koncertā, tā gan nebija gluži tā pati grupa, tomēr atkal Šubrovskis, proti, Juuk.

Šī gada Valmieras vasaras teātra festivāla apmeklējumu sāku ar Pasaules gaļu. Kā teikt, nekā īpaši svarīgāka par šo notikumu nav, droši vien pat Olimpisko spēļu laikā LTV savās ziņās atrastu laiku, lai pieminētu pasaules gala iestāšanos. Savukārt par mums var teikt, ka kopš aizpērn uzzinājām par šāda festivāla norisi, nekas nespēj mūs atturēt no brauciena uz Valmieru augusta sākumā.

Vispār jau es saprotu, ka Jura Zvirgzdiņa “Have a nice day. Gandrīz mīlas stāsts” ir darbs gados jaunai auditorijai, kādai sevi nekādi nevaru pieskaitīt. Tomēr no pēdējā laikā Radioteātrī izskanējušā satura nekas cits mani vairāk uzrunāt nespēja, līdz ar to pagājušās nedēļas garā skrējiena laikā izvēlējos klausīties tieši šo saturu.

Šajā esejā ievērojams latviešu trimdas domātājs Roberts Mūks apskata rietumu pasaules filozofu centienus tuvoties tam, ko austrumos pazīst kā nirvānu un samsāru. Par grāmatas galvenajiem stūrakmeņiem var uzskatīt Karla Junga un Džeimsa Hīlmana rakstīto. Tāpat nozīmīgi, lai arī tie sāk otrā plāna varoņi, te ir Heidegers un Korbēns. Tikām Freidam un viņa visur saskatītajai seksualitātei Mūks oponē. Un tam visam vēl klāt nāk latviskā dzīvesziņa.

Šīs izrādes apmeklējums bija kā atgriešanās pusotru gadu pagātnē - kopš pērnā gada sākuma nebija būts teātrī ar pilnu skatītāju zāli, kur turklāt vēl skatītāji nav maskās. Pirmās minūtes (proti, pirms izrāde bija sākusies), sajūtas bija mazliet dīvainas, bet cilvēks ļoti ātri pierod gan pie normālā, gan pie nenormālā, un pēc neilga brīža jau šķita, ka tieši šāds teātris ir bijis vienmēr un vienmēr tāds būs.

Valmieras teātris bija viens no pirmajiem, kas šīs vasaras sākumā paziņoja - izrādēm būs būt! Un es, domājams, biju viens no pirmajiem, kas uz šo prieka vēsti reaģēja ar biļešu iegādi. Kaut kādā mērā gan sajūtas bija tādas, ka šobrīd gribētos aiziet uz vienalga kādu izrādi, tik ļoti esmu noilgojies skatīt aktierus vaigā, tomēr beigās no piedāvātajām pirmizrādēm izvēle krita par labu "Nākošpavasar" Toma Treiņa režijā. Vēl intriģējošs iestudējums noteikti būs "Latvijas lepnums. Un aizspriedumi", ko sarūpējis Reinis Boters no Kvadrifrona, bet tam bija mūsu iespējām slikti piemēroti datumi, līdz ar to palikām pie "Nākošpavasar" (un Marina arī teica, ka šobrīd varbūt nav gatava tik smagam saturam, kāds varētu būt "Lepnumā").

Turpinu tuvināšanos Zentai Mauriņai un Konstantīnam Raudivem, joprojām gan vēl netiekot līdz viņu pašu rakstītu tekstu lasīšanai. Aizpērn teātrī tika skatīti Dokumentālie sapņi (ja vēl kādreiz tiks rādīti - iesaku!), pērn izlasīju grāmatu Konstantīns Raudive (neiesaku, ja vēlies - varu atdot tev šo grāmatu). Tagad pienākusi kārta Irenes Mellis atmiņu grāmatai "Trīsdesmit divi gadi kopā ar Zentu Mauriņu".

Reizēm mana lasāmās literatūras izvēle mēdz būt stipri dīvaina, un šī grāmata diez vai šajā ziņā būs kāds izņēmums. Ludmilas Sproģes un Veras Vāveres kopdarbs ir šauram lasītāju lokam paredzēts izdevums, kurš, tieši kā liecina tā nosaukums, stāsta par mijiedarbību starp krievu literatūras "sudraba laikmetu" un to, kā tas ietekmēja latviešu literatūru divdesmitā gadsimta sākumā.

Šī grāmata bija Marisa Vētras debija literatūrā, šķiet, vienīgais viņa darbs rakstniecībā, kas dienasgaismu ieraudzīja vēl neatkarīgajā Latvijā. Šajā apjomā ļoti nelielajā romānā Vētra apraksta primāri savu paša pieredzi kā brīvprātīgajam Brīvības cīņās. Grūti pat teikt - cik daudz šajā romānā vispār ir fantāzijas un cik - dokumentāla satura. Kā formulējis grāmatas ievadā pats tās autors, viņš uzskatīja, ka par Brīvības cīņām ir rakstīts pārāk maz un ka ir svarīgi atcerēties, ka tie, kas atdusas Brāļu kapos, ir bijuši dzīvi cilvēki, gados jauni un ar sapņiem, kuri gājuši bojā, šādā veidā ļaujot rasties neatkarīgajai Latvijai.

Radioteātris man kļuvis par patīkamu atklājumu - tas ir piemērots saturs, ko klausīties skriešanas laikā. Pagaidām neesmu sevī radis interesi par tradicionālām audiogrāmatām, bet radioteātris - tas tomēr ir kaut kas mazliet cits. Pirmā klausāmmateriāla izvēle gan sanāca tāda, ka dramatizēto darbu jau esmu lasījis, turklāt vēl diezgan nesen. Janas Egles romāns "Svešie jeb Miļeņkij ti mo" ir diezgan pateicīgs materiāls radioteātrim - to veidojošie stāsti ir gana patstāvīgi, lai varētu katrs par sevi veidot pilnvērtīgas epizodes, kuras var sadalīt radioteātra sērijās. "Svešos" iestudējis Intars Rešetins, vienā no lomām iesaistot savu meitu Grētu Rešetinu, citus tēlus atveido Indra Briķe, Artis Robežnieks, Vita Vārpiņa un Veronika Plotņikova.

Valtera Sīļa klausāmizrāde "Noklausies" ir labs piemērs gan tam, kā ar moderno (nosacīti) tehnoloģiju palīdzību nodrošināt vismaz kaut kādu teatrālu pieredzi izslāpušiem tā cienītājiem, gan labi darbojas izklaides lauciņā, gan ļauj mazliet aizdomāties par sarežītākiem jautājumiem.

Bez jebkādiem pārspīlējumiem var teikt, ka Gunārs Jākobsons ir leģenda. Ilgus gadu desmitus viņa balss bija sinonīms radio translācijām no lielākajām sporta sacensībām, kas risinājās ne tikai Latvijā, bet arī globālā mērogā. Tāpat savas karjeras gados bijis iesaistīts Mikrofona aptaujas organizēšanā, relatīvi sekmīgi darbojies šlāgermūzikas lauciņā un vispār Latvijas Radio Jākobsons ir tik leģendārs, cik vien vispār kāds cilvēks var būt. Līdz ar to memuāru grāmatā viņam bija patiešām daudz visa kā stāstāma, jautājums tikai - cik daudz no šī satura ir interesants man kā lasītājam.

Komponists Kārlis Lācis vislabāk droši vien zināms ar savu ilggadīgo sadarbību ar Intaru Busuli, taču viņam netrūkst arī savas vēstures attiecībām ar Imantu Ziedoni - ne velti jau 2013. gadā klajā nācis ieraksts "Ziedonis. Lācis. Sievietes", par kura turpinājumu domājams var uzskatīt šo jaunāko veikumu "Ziedonis. Lācis. Sievietes". Vokālistu sastāvs ierakstā ir gana daudzveidīgs: te ir gan aktieri Andris Keišs, Kaspars Znotiņš un Artūrs Skrastiņš, gan Lāča tradicionālais pārinieks Busulis, gan Jānis Aišpurs no "Sound Poets", gan Jānis Šipkēvics.

Nejauši sakrita, ka bijām ekrāna tuvumā brīdī, kad Alises Zariņas īsfilma "Divas strīpiņas" piedzīvoja savu publiskās televīzijas pirmizrādi, nelaidām garām iespēju to noskatīties. Filmas ideja īsumā ir sekojoša - vairāku (avoti vēsta - 12) sieviešu pieredzes stāsti par abortu, kurus izstāsta pirmajā personā aktieri - vīrieši. Šie aktieri ir: Klāvs Mellis (Kvadrifrons), Jānis Kronis (Kvadrifrons), Ģirts Krūmiņš (JRT), Gatis Maliks (Liepājas teātris), Juris Bartkevičs (Daile), Toms Liepājnieks (bez konkrēta teātra). Filmēts ļoti intīmi, ja tā var izteikties, tīrā vidē, ar pašas Alises Zariņas klātbūtni otrā kameras pusē, reizēm - mazliet arī viņa ir redzama. Stāsti dažādi, bet, protams, visnotaļ skaudri. Filmas pamatdoma - ka neatkarīgi no situācijas šis jautājums ir sievietes lēmums un ka sieviete ir tā, kurai šajā situācijā tiek viss smagums, kamēr vīrietim var būt, piemēram, grupas mēģinājums un vīrieša var vispār jau gandrīz uzreiz vispār nebūt, ir skaidra (tiesa - arī bez filmas).

Jau iepriekš biju fragmentāri iepazinies ar Kārļa Krūklīša otro atmiņu grāmatu "Tēvu zemei grūti laiki" (pareizāk - uz tajā iekļautajām atsaucēm uz sportu un futbolu), izmantojot LNDB pakalpojumus (proti, tā pieejama caur gramatas.lndb.lv), bet pirmā daļa tur atrodama nav, tāpēc sagādāju sev fizisku šīs grāmatas eksemplāru.

Garlība Merķeļa "Latviešus" es kaut kad esmu lasījis (ne tad, kad to prasīja skolā, bet droši vien mazliet vēlāk), bet niansēs tās saturu, protams, neatceros. Nacionālā teātra izrāde gan arī īsti nepretendē uz vārdu savienojumu "grāmatas dramatizējums", bet drīzāk kā "iedvesmas avots". Kad Nacionālajā teātrī izziņoja šo izrādi, biju ieinteresēts to redzēt, izreklamēju draugiem, bet kaut kā sanāca, ka pats nemaz uz to neaizgāju. Un tagad, protams, ir par vēlu. Pozitīvi, ka Teātris šajos apstākļos piedāvā izrāžu ierakstus, turklāt vēl tādus, kuri tapuši speciāli šai vajadzībai - ar vairākām kamerām, zālē bez skatītājiem un speciāli pārdomājot, kā tas izskatīsies ierakstā. Protams, ka nekas nespēj aizstāt klātieni teātrī, taču šādā variantā iegremdēšanās sajūta ir daudz labāka nekā vienkārši nofilmētas izrādes gadījumā.

Šo Jāņa Einfelda grāmatu es biju domājis no grāmatu plaukta diskvalificēt, taču pašam par lielu pārsteigumu atklāju, ka nemaz to neesmu izlasījis. Tā nu, protams, ķēros pie lasīšanas, tikai lai secinātu, ka sākotnējais verdikts bijis pamatots.

Zināmā mērā "Paliec negatīvs" uzskatāms par "anti Aģentūru", teju katrā aspektā izvēloties citu ceļu. A katra sērija stundas garumā? PN - 10-15 minūtes. A melnbalta? PN - pārspīlēti krāsaina? A iesaistīti visi JRT aktieri? PN - no JRT "atskaitītie" Gāga un Piņķis. Ja ņem vērā, ka pilnīgi cita ir arī mērķauditorijas demogrāfija, atšķirības lielā mērā saprotamas. Tā kā es pats galīgi neatbilstu mērķauditorijai, korekti vērtēt, cik labi vai slikti šis seriāls atbilst tam, ko no tā sagaida īstais skatītājs, protams, nevaru, līdz ar to mans vērtējums būs no tā cilvēka skatu punkta, par kuru kā pat skatītāju drīzāk domā Alvis Hermanis nevis Una Rozenbauma.

Jaunu izrāžu iestudēšana šajos apstākļos ir investīcija ar ļoti augstu riska pakāpi. Kas to lai zina, kad un vai vispār sagatavoto izrādi varēs rādīt skatītājiem, varbūt uz reālās publiskās pirmizrādes laiku tā nebūs tas, ko skatītājiem vajadzēs un tā tālāk, un tā joprojām. Andrejs Jarovojs Ģertrūdes ielas teātrī tapušajai izrādei "Krēsls" izvēlējās citu variantu, kurš gan tāpat bija ne bez riska elementa. Standarta variants, kā šobrīd būtu veidot saturu, ja vien tā nav Zoom izrāde, ir izrādi nofilmēt un skatītājiem demonstrēt ierakstu - taču šī risinājuma trūkums ir tajā, ka gala produkts ļoti minimālā mērā ir teātris. Vismaz manās acīs normālos apstākļos viens no teātra burvības svarīgākajiem elementiem ir tas, ka katra reize, kad izrādi spēlē, ir kaut vai pašās sīkākajās niansēs atšķirīga. Kamēr pa skatuvi nepārvietojas roboti, bet gan dzīvi cilvēki, vienu un to pašu saturu nav iespējams divas reizes nospēlēt pilnīgi identiski. Nezinu, vai te būtu vietā runāt par slēptu sadismu skatītājā, kas zemapziņā vēlas, lai izrādē gadītos kāda izgāšanās, bet sajūta, ka "tas notiek pa īstam" vismaz man kā skatītajam ir ļoti svarīga. Tas laikam ir līdzīgi kā skatīties ierakstā sporta sacensības - pat, ja es nezinu to iznākumu, skatoties ierakstu vai tiešraidi, emociju līmenis ir atšķirīgs. Līdz ar to "Krēsls" man šķiet saistošs kaut vai ar to, ka tu to vari skatīties ar apziņu, ka aktieri to spēlē tieši tev (un, tā kā citus skatītājus tu nemaz neredzi un pat nezini, cik viņu ir - varbūt viņi patiešām spēlē tikai un vienīgi tev).

Vinetas Trimalnieces debijas stāstu krājums ir viena no tām grāmatām, kuras var izlasīt teju vai ātrāk kā uzrakstīt pilnvērtīgu atsauksmi par to. Līdz ar to kaut kādā mērā pilnīgi pieņemams tās vērtējums būtu aicinājums šo grāmatu vienkārši izlasīt un katram formulēt savu attieksmi pret to. Tikām rakstīt par šo grāmatu "pa īstam" nemaz nav tik viegli, jo tā teju katram lasītājam var atplēst vaļā kādu senāku brūci (vai arī radīt bailes par brūces rašanaos nākotnē), un arī es neesmu izņēmums. Mēģināšu kaut kā rast kompromisu starp godīgumu un vēlmi pasargāt sevi no ekshibicionisma. Kas no tā sanāks - nākamās rindkopas rādīs.

Ar šo grāmatu ir saistīti vairāki stāsti, kuriem nav nekāda sakara ar pašas grāmatas saturu, bet tāpat nevaru tos neizstāstīt. Pirmais bija mistērija nākamajā dienā pēc Spēlmaņu nakts ceremonijas. Pārrunājot "Puikas, kurš redzēja tumsā" izrādes panākumus šajā pasākumā ar manu tēti, noskaidrojās, ka viņš nez kāpēc uzskata, ka es noteikti esmu lasījis šo grāmatu un pat tās saturu atstāstījis viņam. Es, savukārt, apgalvoju, ka tā nekādi nevarētu būt, jo tieši no viņa vispār biju dzirdējis par to, ka šāda grāmata eksistē. Tad tētis izteica īpatnēju versiju, ka varbūt viņš pats šo grāmatu ir lasījis (jo kā gan citādi viņš zinātu tās saturu), kam savukārt es nebiju gatavs ticēt - tētis lasa tikai un vienīgi Internetu. Un tad laikam tikai nākamajā dienā kļuva skaidrs, ka patiesībā grāmatu vispār bija vēlējusies nopirkt mana māsa, bet uz grāmatnīcu aizsūtījusi tēti, kurš tad, pirms māsa pēc savas grāmatas ieradās, aiz gara laika bija to izlasījis, un tad patiešām par to stāstījis man.

Ar stāstu krājumu "Tīģeris" Jānis Joņevs skaidri apliecina nevēlēšanos otro reizi iekāpt jau izbradātajā deviņdesmito gadu metālistu Jelgavas upē, drīzāk tad jau var teikt, ka "Tīģeris" sasaucas ar Joņeva darbību, rakstot teātrim. Kad grāmata nāca klajā (pandēmijas pirmā viļņa sākumā, 2020. gada martā) vēl nebija zināms, ka šādas tādas idejas no šīs grāmatas aizceļos uz JRT daudzsēriju mākslas filmu "Aģentūra", kuras tapšanā Joņevs aktīvi iesaistījās, līdz ar to tagad šo grāmatu var lasīt arī, saskatot kopīgo un atšķirīgo ar šo kino darbu. Protams, nav tā, ka "Aģentūra" būtu tapusi, tai par pamatu kādu no krājuma stāstiem, taču fakts paliek tāds, ka grāmatā ir stāsts "Cita aģentūra", kurā aprakstītā reklāmas aģentūra šķiet ļoti pat radniecīga tai, kurā pazuda sekretāre. Un kādā citā stāstā ir atsauce uz Kazimiru Maļeviču un "Melno kvadrātu", kas arī tiek piesaukts seriālā (un faktiski arī pilda Aģentūras logotipa funkciju). Gan jau var atrast kādas sīkākas paralēles, bet tik fanātisks pat es neesmu, lai tagad atkārtoti skatītos desmit stundas "Aģentūras" un meklētu, kurā Joņeva stāstā uzpeld kāda niansīte, kas parādās seriālā.

Ir dažādi veidi, kā var vērtēt Daces Rukšānes romānu "Krieva āda". Pozitīvākais no tiem būs tāds, ka tu kā lasītājs vadīsies no premisas: grāmatas darbības vide ir iedomāta, tā nav reālā okupētā Latvija, bet gan autores fantāzija, kurā daudz kas varētu nesakrist ar realitāti. Un ne tikai viens no centrālajiem dramatiskajiem elementiem - kā gan latvietei var būt intīmas attiecības ar krievu, kas Rukšānes pasaulē uzlika stigmu un garantēja atstumtību, bet arī dažādas sīkākas detaļas te nesaskan ar enciklopēdiski pārbaudāmiem faktiem (piem., par to, cik klašu bija vidusskolā vai cik ilgi bija jādienē padomju armijā). Man gan šāda veida lasīšana nepadodas - es allaž esmu piekasīgs attiecībā uz vēstures atveidojumu, atbilstoši kuram ulmaņlaikos visi latvieši bija turīgi, bet padomju laikos lielākā daļa latviešu - idejiski pārliecināti režīma pretinieki. Ja vien tas viss būtu tik vienkārši.

Ziemassvētku jampadracis ir viena no tām latviešu filmām, par kurām man nav skaidrs, kā īsti tas sanāca, ka es to nebiju noskatījies kaut kad iepriekš? Piemēram, tajā laikā, kad biju atbilstošs filmas mērķauditorijai. Līdz ar to no bērnības man ir nevis atmiņas par šo filmu, bet par to, cik tā skaitījās laba, faktiski - pēdējais kaut cik ievērojamais Latvijas kino veikums pirms lielā deviņdesmito gadu sabrukuma, kad pilnmetrāžas kino Latvijā faktiski izbeidzās. Par "Ziemassvētku jampadraci" atminos esam dzirdējis, ka tas ir starptautiskiem panākumiem bagāts, izcili smieklīgs un tā tālāk. Protams, ar laiku esmu kļuvis ciniskāks un skeptiskāks visdažādākajos jautājumos, bet reizēm sanāk arī tā, ka mana pozīcija nav mainījusies, jo kaut ko esmu pieņēmis par pašsaprotamu faktu (jo to vienmēr esmu šādi zinājis) un man pat nebija ienācis prātā, ka to varētu apšaubīt.

Latvijas futbolam veltīto grāmatu klāstā jauns ieraksts - ilggadīgā laikraksta "Sports" žurnālista un pārliecinātā kāda Glāzgovas futbola kluba fana Kristiāna Girviča veikums "Mūsu lielās spēles", kas vēsta par nozīmīgākajiem Latvijas futbola izlases sasniegumiem laika posmā kopš neatkarības atjaunošanas. Ja man šī grāmata nebūtu gājusi pie sirds, es noteikti būtu aprakstā kļūdaini Giru nosaucis par Rangers fanu (tādā veidā droši vien izpelnoties labākajām gadījumā lāstu, sliktākajā - tādu likteni, kāds, iespējams piemeklēja apbedīšanas biroja darbinieku, kuram šķita laba doma šārēt soctīklos selfiju ar Djego Maradonas mirstīgajām atliekām), bet nē, grāmata ir laba, un Girvičs fano par Celtic.

Ir daudz dažādu iemeslu, kāpēc tāda filma kā "Kino un mēs" varēja tapt tikai 2020. gadā, būtiskākais no tiem - diez vai kādam no tur iesaistītajiem cilvēkiem vispār būtu ienācis prātā kaut ko tādu uzņemt un vēl jo vairāk - tieši šādā veidā. Šī gan būs no tām reizēm, kur ārkārtas apstākļu uzspiestā nepieciešamība darīt kaut ko citādu kā iepriekš ir attaisnojusies pilnībā, un radītais materiāls pilnīgi noteikti savu vērtību nezaudēs arī tad, ja Covid ēra reiz atmiņās būs palikusi tikai kā ļauns murgs.

To laiku, kad "Jēkabu, Mimmi un runājošos suņus" varēja redzēt kinoteātrī mēs palaidām garām. Šobrīd gan ir sanācis, ka palaidām garām vispār laiku, kad kaut ko varēja redzēt kinoteātrī, taču šīs animācijas filmas kontekstā tas pat sanāca diezgan izdevīgs variants, jo Kino Bize šobrīd piedāvā iespēju ķinīti skatīties savās mājās un pašmāju kino tur ir labs klāsts, arī Runājošie suņi nav aizmirsti. Tad nu ņēmām un skatījāmies. Estere gan skatīties negribēja (visskaļākais "Pē!" no viņas puses bija, kad Jēkabam viens no kucēniem nolaiza seju, un kaut kādā mērā viņai ir taisnība - jau mājas sunim mēle nav nekāda tīrā, bet no tāda Maskačkas klaidoņa tev ir visas iespējas saņemt itin bagātīgu parazītu komplektu), toties viņai ļoti iepatikās tituldziesma ar visu videoklipu. Kas zina - varbūt arī Estere pamazām kļūs par Andra Keiša fani!

Šaubu, vajag vai nevajag iegādāties "Aģentūru", man nebija nemaz. Protams, kaut kādā mērā es esmu JRT fanu puika, bet ne tikai tāpēc. Šajos dīvainajos apstākļos teātra atbalstīšana man šķiet esam tāds kā pienākums - esmu jau par šo tēmu izteicies, bet atkārtošu atkal un atkal: vēlos, lai tajā brīdī, kad kultūras iestādes atkal varēs vērt vaļā savas durvis, mēs neattaptos pasaulē, kur tev ir izvēle starp muzikālām komēdijām un nemuzikālām komēdijām. Līdz ar to man nebija obligāti jāgaida, ka Hermanis būs kavā atradis spēcīgākas kārtis kā Tarkovskim. Jā, protams, daudz lētāk ir uz mēnesi abonēt Netflix un tur tev būs plaša izvēle, Holivudas aktieri un liels budžets, bet ne par to ir šis stāsts - jo ne jau Raienu Goslingu es gribu redzēt nākamgad un aiznākamgad uz teātra skatuves. Un šī laikam būs tā reize, kad es neteikšu, ka šie jautājumi ir jārisina valstij un ka nav normāli šādu "pienākumu" - atbalstīt teātra māksliniekus - uzvelt cilvēkam parastajam. Es esmu tas, kurš ir sajūsmā par Gunu Zariņu, nevis Jānis Reirs - tāpēc tā ir tieši mana probēma. Labi, gana šādu atkāpju, pāreju pie seriāla.

Pirmais, ko nepieciešams pastāstīt par interneta vides izrādi "Irānas konference", ir apstāklis, ka Edijs tās skatīšanās laikā esot aizmidzis astotajā minūtē. Lai arī Edijs ir izslavēts ar savu aizmigšanas talantu, astotā minūte varētu būt viņa personīgais rekords. Šis apstāklis gan neliedza iestudējumam saņemt Spēlmaņu nakts balvu kā gada notikums digitālajā vidē. Līdz ar to šo izrādi skatījāmies, ņemot vērā divus pieejamos informācijas avotus: ka izrāde ir laba un vērtīga, un ka tās laikā var viegli aizmigt. Jāatzīst, ka arī mūsu pieredze kaut kādā mērā saskanēja ar šiem abiem raksturojumiem.

Līdz ar tehnoloģijām nāk jauni veidi, kā iepazīt veco. "Ojāra soļi" šajā gadījumā ir mūsdienīgs veids, kā tuvoties droši vien galvenajam Pārdaugavas dzejniekam. Daugavas labajam krastam ir Čaks, mums - Vācietis, vismaz ciktāl tas attiecas uz pilsētas apdzejošanu. Protams, Vācieti laikmeta ziņā pareizāk būtu pretnostatīt Ziedonim, kā nekā viņi bija vienaudži, taču kā Kreisā krasta patriots primāri Vācieti vēlos redzēt kā Rīgas anti-Čaku.

Tas laikam ir tikai dabiski - kad visa soctīklu vide to vien dara, kā runā par jauno anša albumu, ka arī man radās vēlme to noklausīties. Manas attiecības ar repu gan galīgi nav tuvas - arī pirms Covid laikmeta reti kad tam pienācu tuvāk par diviem metriem. Taču uzskatu sevi par relatīvi atvērtu jaunām vēsmām un tāpēc, ja jau cilvēki sajūsminās, gribēju saprast: vai tur ir kaut kas arī man?

Manas zināšanas Eiropas varoņeposu jautājumā ir diezgan minimālas. Cik baisi lai tas arī nebūtu, šķiet, ka vienīgais eps, kuru esmu lasījis, ir "Lāčplēsis". Grūti arī iztēloties, ka pārskatāmā nākotnē šī situācija varētu mainīties - tas galīgi nav viens no tiem literatūras veidiem, par ko jūtu sevišķu interesi. Līdz ar to pirms Kvadrifrona audioizrādes klausīšanās galīgi nezināju, ko no tās gaidīt (lai saglabātu iespējami atvērtu skatu uz lietām, arī anotācijas lasījis nebiju, bet kas tieši bija pirms dažiem mēnešiem lasītajā recenzijā iekš Ir, vienkārši biju pilnībā aizmirsis).

Latvijas mākslinieks Guna Poga izdevis savu pirmo grāmatu, kurā humora pilnā veidā dalās ar savu pieredzi, kļūstot par Vecāku numur 1. Precizējums, par to vecāku numur viens, kurš nodarbojas ar laktācija. Te gan jāpiebilst, ka šī grāmata nav dzimumneitrāla, ilustrācijās skaidri parādot, ka šis vecāks numur viens ir apveltīts ar dzimumpazīmēm, kas raksturīgas zīdītāju mātītēm. Progresīvi domājošam lasītājam šāda pieeja varētu nešķīst pareiza, līdz ar to jāatzīst, ka savā domāšanā mākslinieks ir iestrēdzis divdesmitā gadsimta patriarhālajā sabiedrībā. Vienīgais attaisnojums, ko tam varu rast, mākslinieks pats ievadā teic, ka kādreiz uz šo varēs raudzīties ar domu: "tad,lūk, tāda sendienās bija bērnkopība". Protams, tas gan pilnībā neattaisno mākslinieku par to, ka visos savos zīmējumos viņš gan vecāku, gan bērnu attēlo kā piederīgus kaukāziešu rasei un jau piesauktā vecāka dzimupiederība arī neliecina māksliniekam par labu.

Vecmāmiņu valsti biju gribējis noskatīties vēl pirms sākās visas šī gada jautrības, bet kaut kā nekādi "nesagāja". Tad sākās Covid sāga, Kvadrifrona viesizrādes pa provinci izbeidzās, un kādu laiku vispār šis jautājums nebija aktuāls. Brīdī, kad pirku biļeti uz šo izrādi, situācija valstī vēl bija visai mierīga, kad to skatījos - jau ne tik ļoti, tomēr tāpat prieks, ka vismaz kaut kādā veidā Latvijas teātriem ir izdevies šo sezonu uzsākt (kā būs ap tās turpinājumu, pagaidām bail pat domāt, tāpēc par to šajā brīdī nedomāšu). Arī Hanzas peronā iepriekš bijis nebiju, līdz ar to vēl viena jauna pieredze.

Andrievs Niedra ir viena no pretrunīgākajām personām Latvijas vēsturē, taču tikai retais apzinās, ka šāds pretrunīgums pastāv. Man ir žēl, ka neesmu redzējis DDT izrādi "Andrievs Niedra" (nezinu, vai tā vēl nākotnē kaut kad tiks izrādīta), un līdz šim arī manas zināšanas par šo vēsturisko personu aprobežojās ar standarta komplektu "tautas nodevējs", "biedrojās ar vāciešiem", "cīnījās pret demokrātisko Latviju". Līdz ar to var teikt ka viņa visnotaļ apjomīgo memuāru, kas skar laika periodu no 1917. līdz 1919. gadam, izlasīšana ļāva man iegūt arī mazliet citu skatījumu uz šo Latvijas vēstures periodu nekā tas, ko, piemēram, māca skolās.

Lepnumu un aizspriedumus man izdevās noskatīties no trešās reizes. Pirmais piegājiens bija paredzēts pāris dienas pēc pirmizrādes, marta vidū. Tobrīd noskaņojums valstī un galvā bija tāds, ka vēl dienu pirms ārkārtas stāvokļa izziņošanas biju izlēmis - kā lai arī nebūtu, uz teātri neiešu, izbaudīt tāpat nesanāks. Taču ārkārtas stāvoklis iestājās, teātri tika apturēti un arī biļetes iesaldētas. Atkārtoti izrāde notika augusta vidū, salīdzinoši ļoti mierīgā laikā. Būtu labprāt gājis, bet netiku - bija jau citi plāni atvaļinājuma dēļ (gada lielākais "ceļojums" uz četrām dienām Latgalē). Gājēji uz izrādi atradās, bet es sev iegādājos jaunu biļeti nu jau uz oktobra vidu. Tagad, protams, skaitļi ir vēl mazāk iepriecinoši nekā tie bija martā, bet arī apziņā ir notikušas kaut kādas pārmaiņas un ir skaidrs, ka līdz laimīgajām beigām savās četrās sienās tāpat nenosēdēsi. Kas zina, varbūt patiesi reiz dziedāja Šubrovskis: "Tā tagad būs vienmēr", un tad jau nav šti izvēles - var nākties komforta zonu pamest, turklāt kultūras pasākumi ir jāatbalsta, lai būtu mazāka varbūtība, ka jaunajā, skaistajā pasaulē (ja tāda, protams, pienāks), vienīgā pieejamā kultūra būs šāda:

Mirdzas Bendrupes debiju "pilnmetrāžas literatūrā", proti, pirmo viņas izdoto stāstu krājumu "Majestāte un pērtiķis" mēdz salīdzināt ar divu citu trīsdesmitajos gados uzplaukumu piedzīvojušu literatūras estētu - Erika Ādamsona un Anšlava Eglīša - daiļradi. Šaubos, ka sevi varu saukt par estētu, bet kaut kas šāda stila literatūrā mani noteikti pievelk. Tiesa, jāatzīst, ka Bendrupes gadījumā tas pats arī mazliet atbiedē.

Par Regīnas Ezeras tetraloģijas divās daļās otro daļu "Nodevība" varu pateikt tika vienu izteikti kritisku lietu - ka mani nepārliecina šīs grāmatas nosaukums. Pati autore gan ievada daļā arī runā par to, ka nosaukuma izvēle bijusi sarežģīta un argumentē to, kāpēc tieši "Nodevība", bet šī būs reize, kad autorei nepiekritīšu - nodevības tēma tajā, manuprāt, ir labākajā gadījumā otršķirīga, bet drīzāk vēl tālākā plānā liekama. Vismaz, ja man vajadzētu tantiņai pieturā paskaidrot, par ko ir šī grāmata, domāju, ka vārdu "nodevība" es nekādi savā stāstījumā neiekļautu.

Varmācība ir pirmā no divām Regīnas Ezeras tetraloģijas "Pati ar savu vēju" daļām. Ja tev kaut kas šajā formulējumā nešķiet pareizi, tad droši vien nojaut, ka atbilstoši definīcijai "tetraloģija" ir kaut kas tāds, kam ir četras daļas. Nezinu, kā tieši tas sanāca, ka Ezera tālāk par otro daļu šim projektam netika, bet tā nu tas ir, un arī šodien, gandrīz 20 gadus pēc rakstnieces "Pati ar savu vēju" ir tetraloģija divās daļās, kas varbūt nemaz nav nepareizi, jo autore jau arī pati ļoti apjomīgajā pirmās daļas ievadā vēsta, ka šis darbs ir žanrisks kokteilis, un tādam itin labi atbilst arī šāda formas dīvainība.

Princeses fenomens ir viens no daudzajiem Regīnas Ezeras stāstu krājumiem, manuprāt, diezgan tipisks viņas daiļradei. Manās rokās nonāca tādā pat veidā kā gandrīz visas grāmatas, ko pēdējā laikā esmu lasījis - atradu grāmatu plauktā, gribēju izlemt: paturēt vai nē, tad loģiski - jāizlasa.

Ažiotāža ap grāmatu "Mūsējās" un apstākli, ka tajā kā viena no 50 iedvesmojošajām Latvijas sievietēm iekļauta kāda Eiroparlamenta deputāte uzvārdā Ždanoka, protams, kļuva par galveno iemeslu, kāpēc es ķēros pie šīs grāmatas lasīšanas. Apzinos, ka neesmu tās mērķauditorija, bet tas jau man neliedz izteikt savu spriedumu par šo izdevumu.

Vladimirs Kaijaks mūsdienu latvietim droši vien vislabāk zināms ar to, ka viņa darbi kļuva par pamatu populārajam seriālam "Likteņa līdumnieki", kuru gan neesmu redzējis. "Visu rožu roze", cik saprotu, nav ne viens no populārākajiem, ne tipiskākajiem viņa darbiem, bet varbūt tieši tāpēc to bija vērts izlasīt. Šis ir stāstu krājums, kurā autors balansē starp komisko un biedējošo. Grāmatas stāstiem nav īsti nekādas kopējas tematikas vai noskaņas, skarot gan sadzīvisko (pirmais stāsts, kas vēsta par mistisko Šnorhu, kas mitinās skapītī ar dzērieniem), gan izteikti pārdabisko ("Pilsēta, kuras nav"), gan pa vidu ("Visu rožu roze").

Valmieras vasaras teātra festivāls ir brīnišķīgs pasākums. Šogad, protams, nekas šajā pasaulē nenotiek gluži kā ierasti un gluži normāli, bet tieši par šo festivālu man jau kopš vismaz jūnija sākuma bija nopietnas cerības, ka tas patiešām varētu notikt, jo tajā ir daudz plašākas iespējas kā tradicionālā zāles tipa teātrī variēt ar formātiem, norises vietām un apstākļiem, tādējādi vismaz kādai daļai teātra mākslas baudītāju nodrošinot iespēju izbaudīt kaut ko neredzētu un nebijušu. Viena no šī teātra festivāla burvības atslēgām ir iespēja tajā justies patiesi izredzētam - noskatīties izrādes, kuras radītas tieši festivālam, tādas, kuras tu nebūtu varējis redzēt nekur iepriekš un kuras nekad vairs nebūs skatāmas citur. Tava pieredze veidojas unikāla un neatkārtojama, un tas ir īpaši brīnišķīgi.

2003. gada gada 19. novembrī es biju iepriekšējā dienā pārkāpis 20 gadu slieksnim. Tobrīd gāja uz beigām manas dzīves pirmais futbola fanošanas periods. Pašu spēli Turcija - Latvija atceros minimāli, spilgtākā sajūta (man reti atmiņā iespiežas triumfi, bet bieži - fiasko) bija pēc turku otrajiem vārtiem - viss, sapnis beidzies! Nezinu, kurš bija tas brīdis, kad es sev apsolīju - ja Latvija brauks uz Euro 2004, es līdz pat finālturnīram vispār neskatīšos televīziju. Tas man tolaik bija smags solījums. Sajūtas, kādas bija pēc Laizāna un Verpakovska vārtiem, es neatceros. Nudien neatceros.

Līdz šim nebiju piefiksējis faktu, ka tā ir gandrīz pieņemta nostāja - uzskatīt, ka Rīgas Valsts 1. ģimnāzija ir cēlusies no Rīgas Domskolas un līdz ar to ir vairāk kā 800 gadus sena. Tiesa, šāda pozīcija pārmērīgi publiski uzsvērta netiek, jo pārmantojamība tur ir visai nosacīta, un laikam viskritiskākais brīdis ir tieši tas, no kura sākusies tieši RV1Ģ vēsture - proti, ar Latvijas neatkarības iegūšanu. Arī agrākajos laika periodos bija situācijas, kurās varētu teikt "tā ir cita skola", bet nacionālās valsts latviešu ģimnāzija tikai ar milzīgu piespiešanos būtu saucama par to pašu skolu, kas līdz 1. pasaules karam bija vācu ģimnāzija (kādu laiku gan ar mācībām krievu valodā rusifikācijas politikas dēļ). Un lieki teikt, ka vācbaltieši uzskatīja, ka Domskola bija "beigusies" tieši 1919. gadā. Taču jautājums, uz ko es parasti mēdzu rast atbildi, lasot kādu grāmatu, ir nevis: "vai tas ir taisnība?", bet "vai to ir vērts lasīt?".

Francis Kemps bija ļoti nozīmīgs sabiedriskais darbinieks gan vēl cara laika Krievijā, gan arī neatkarīgās Latvijas apstākļos. Viņa darbs "Latgales likteņi" ir viens no sakarīgākajiem un vēstījumiem par Latvijas trešās zvaigznes, proti, Latgales, vēsturi un kultūru. Tā sākotnējā versija ar nosaukumu "Latgalieši" klajā nāca 1910. gadā. Kempa liktenis bija sarežģīts. Viņš bija viens no tā saucamajiem Latgales separātistiem, proti, neatbalstīja bezierunu Latgales iekļaušanu jaunajā Latvijas republikā un vispār ļoti rūpējās par to, lai viņa dzimtais novads netiktu apdalīts. Brīvvalsts laikos viņš bija ievēlēts Satversmes sapulcē un Latvijas 1. Saeimā, bija Dzelzceļu virsvaldes inspektors, taču pēc Ulmaņa apvērsuma tika no amata atbrīvots un vairākkārt apcietināts. Arī pēc šīs grāmatas iznākšanas vēl vienu reizi Ulmanis paspēja Kempu apcietināt. Lieki teikt, ka padomju varai viņš bija vēl mazāk tīkams - 1949. gada 25. martā izsūtīts uz Sibīriju, kur 1952. gadā miris - izceļoties ugunsgrēkam viņa dzīvesvietā. Neesmu sevišķs šīs konkrētās vēstures lappuses eksperts, bet, cik saprotu, Kemps ierindojams izcilāko sava laikmeta latgaliešu vidū līdzās Francim Trasunam un Nikodemam Rancānam.

No visām izrādēm, kas skatāmas Nacionālā teātra Baltā kuba Interneta projektā "Baltā sieva" vismazāk atbilst teātra izrādei šī vārda tradicionālā nozīmē. Un vienlaikus - vismaz manās acīs tā ir līdz šim lielākais veiksmes stāsts, ko Baltais kubs ir radījis. Jā, kaut ko tādu "normālā teātrī" nav iespējams parādīt, bet tajā arī lielākais spēks - izmantot tās paplašinātās iespējas, ko virtualizācija var piedāvāt, nevis mēģināt kaut kā tomēr no šī formāta izspiest to, kas tajā īsti nav iespējams.

Trešo X paaudzes daļu skatījos daudz vēlāk kā pirmizrādes dienā. Daļēji šo aizkavētos skatīšanos izraisīja emociju trūkums pēc otrās daļas, daļēji - mazliet izmainījušies dzīves apstākļi. Kā lai arī nebūtu, šis trīs sēriju "seriāls", ja tā to var dēvēt, nu ir noskatīts, un trešās daļas vērtējumā sava tiesa atblāzmosies arī no pirmajām divām daļām.

Grāmatas par sporta vēsturi (visbiežāk) raksta kādai no divām principiāli atšķirīgām kategorijām piederoši autori: stāstnieki un statistiķi. Pirmo grāmatas raksturo laba lasāmība, liels kolorītu detaļu daudzums un ļoti ierobežotas raizes par to, cik daudz viņu grāmatās ir faktoloģisku kļūdu. Statistiķa rakstītā darbā tikām informācija būs atkārtoti pārbaudīta, salīdzināta un saskaņota līdz tādam līmenim, ka viņu aprakstītās personas savas personīgās atmiņas varētu veidot uz statistiķa rakstītā bāzes, taču lielākoties šādas grāmatas ir sausas un grūti lasāmas. Ideālajā pasaulē grāmatas rakstītu stāstnieki, bet statistiķi gādātu par to, lai stāstnieku aprakstītais būtu faktoloģiski pamatots. Realitātē gluži ideāli šāda metode, domājams, nestrādā, jo neviens stāstnieks nespēs izturēt statistiķa mūžīgo piekasīšanos un noslieci apšaubīt uzrakstīto, tikām statistiķis agrāk vai vēlāk padosies, saprotot, ka stāstniekaa (kurš tomēr ir grāmatas autors un līdz ar to - galvenais noteicējs) acīs statistiķis ir tikai tāds kaitinošs tehniskais darbinieks, bez kura vispār būtu labāk.

Grāmatas ievadā tās viens no autoriem Miķelis Rubenis atzīst, ka šis ir tikai pirmais mēģinājums kaut ko vispār uzrakstīt par futbola tiesāšanas tradīcijām Latvijā un ka šajā laukā maz darīts, maz pētīts un ir vieta izaugsmei. Tas nu būtu būtiskākais, ko ņemt vērā, ņemot rokās šo grāmatiņu (tā nudien ir grāmatiņa, nevis grāmata - tās izlasīšana man prasīja aptuveni pusotru stundu). Šis nav nopietns pētījums un, lai arī uz tās vāka ir apakšvirsraksts "Vēsture, attīstība, statistika", atļaušos aizrādīt, ka šie trīs atslēgas vārdi nav tie, kas visprecīzāk raksturotu šo grāmatu.

X paaudzes pirmā daļa man patiešām patika, tāpēc ar nepacietību gaidīju, ko tad vēstīs tās otrā daļa, kurā bija solīts Klēras stāsts un "uz skatuves" bija gaidāma Līga Zeļģe. Diemžēl, nācās piedzīvot vilšanos.

Nacionālais teātris turpina Baltajā kubā rādīt teātri, kas pandēmijas apstākļos radīts pandēmijas apstākļiem. Šajā reizē - Valters Sīlis (režija) un Arturs Krūzkops piedāvā Artūra Dīča tekstu "Mīlestība pandēmijas laikā", kas manā skatījumā ir vienlaikus gan labāks, gan sliktāks darbs kā Ināras sluckas "Paaudze X", kurai vēl gaidāmi turpinājumi, kamēr šis stāsts par mīlestību vismaz man šķiet esam noslēdzies.

Iepazinies ar to, ko par "Materia Botanica" teikuši cilvēki, kuriem attiecības ar literatūru ir nopietnākā fāzē nekā tās ir man, esmu uzzinājis, ka tas ir paša lasītāja ziņā - uzskatīt to par "Siltās zemes" turpinājumu vai nē. Un patiesi, lai arī Inga Žolude desmit gadus vēlāk it kā turpina stāstu par Danielu, Vū, Nelliju, Līvu, Andrē, Kiru un Albēru, kurā grāmatas varoņi raksta dienasgrāmatas un mēģina saprast, kuram no viņiem vajadzētu ar kuru gulēt, "Materia Botanica" daudzējādi ir ļoti atšķirīga no iepriekšējās grāmatas, kuras otrā daļa it kā ir, kas gandrīz vai varētu atļaut teikt, ka Žolude ir paņēmusi kaut kādu "Siltas zemes" koda pamatu, uztaisījusi tam "fork" (runājot Git lietotāju leksikā) un attīstījusi produktu citādāk, nekā to bija darījis sākotnējais autors (proti, pati Žolude pirms desmit gadiem).

Duglass Koplends, kā izrādās, radīja terminu "Generation X", kurš kļuvis par kanonisku, lai raksturotu to cilvēkus, kas nākuši pēc "baby boomers" un pirms "millenials". Lieki teikt, ka šie paaudžu termini patiesībā ir neko dižu neizsakoši, jo tā saucamās paaudzes ir mākslīgi definētas, viņu īpašības tiek piekoriģētas atkarībā no konkrētā vēstījuma vajadzībām un vērtējuma, un pat stingras definīcijas tam, kad vienas paaudzes ēra sākusies un beigusies, nav. Protams, ir viens izņēmums - Viktora Peļevina "Generation П" ir pilnīgi īsta, tur nav nekādu mākslīgu sociālu konstruktu. Ar Koplenda romānu, kas kļuvis par pamatu Nacionālā teātra projekta "Baltais kubs" pirmajam veikumam, pagaidām iepazīties tuvāk neplānoju, bet vismaz kaut kādu teorētisku zināšanu fonu laikam te vajag gan.

Līdz nesenam laikam ar Ingas Žoludes darbiem nebiju pazīstams nemaz, bet šogad pats izvēlējos, kādas grāmatas vēlos saņemt vārda dienā un mani ieinteresēja (iepazīstoties ar dažām atsauksmēm) šīs autores romāns "Materia botanica". Kā izrādījās, šis romāns izdots kopīgā grāmatā ar Žoludes debijas romānu "Silta zeme", kura turpinājums arī ir "Materia botanica". Lasīšanu veicu, protams, hronoloģiski, un te nu būs mani iespaidi par "Siltu zemi" (otro daļu lasīt sākšu šovakar vai rītdien). Kas attiecas uz kopīgo izdevumu, tur man nav skaidrs, vai tā ir laba vai slikta pieeja - no vienas puses, ka "Silta zeme" grāmatnīcās nav pieejama, ir forši, ka šādā izdevumā ir pieejami abi romāni reizē. No otras, ja tev jau ir krājumā Žoludes pirmais romāns, tad līdz ar jaunās grāmatas iegādāšanos vecā pārvēršas par makulatūru - tā ir kļuvusi par jaunā izdevuma apakškopu. Bet ne par to ir šis stāsts.

Reizēm ir svarīgi apzināties savas iespējas un to, kas tev nav un nekad nebūs pa spēkam. Par filmu "Mēs gribējām izmainīt pasauli" es nekad nevarētu izteikties tik personiski un vienlaikus vispārcilvēciski, kā to ir izdarījis Ingus Bērziņš Delfos. Un tas ir tikai dabiski, jo es pat savas dzīves nosacīti nepieradinākajos posmos esmu bijis cilvēks, kurš, pirms ielēkšanas pa pliko strūklakā, rūpīgi salocīs drēbes un pārliecināsies, vai nav pazudušas mašīnas atslēgas. Lieki teikt, ka iepriekšējais teikums nav uztverams burtiski - drēbju salocīšana nav mana stiprā puse, vairāk ar to gribēju teikt, ka es vienmēr saglabāju zināmu atsvešinātību no paša izdarībām un ka man ir grūti iztēloties sevi aizmiegam un aizdedzinām matus uz gāzes plīts. Līdz ar to stāsts par Dambi, Skripu un Rudaku manā gadījumā nav uztverams kā projekcija tam, kāda būtu mana dzīve, ja es piecdesmit gadu vecumā būtu joprojām tas pats cilvēks, kas biju divdesmit gados.

Toms Kreicbergs ir ļoti reta parādība latviešu literatūrā - autors, kura darbi sākotnēji rakstīti angļu valodā un tikai tad tulkoti latviešu mēlē, un tulkojumu pat nav veicis to autors. Patiesībā zinu tikai vēl vienu šādu piemēru, taču Mikam Koljēram angļu valoda ir dzimtā, līdz ar to tas, ka viņš savas grāmatas raksta angliski, ir pašsaprotami. Kreibergs tikām sevi kā angliski rakstošu autoru ir izveidojis pats, nevis kļuvis par tādu dabiskā ceļā. Un pat guvi vērā ņemamus panākumus kā angliski rakstošs autors.

Pagaidām vēl neesam sasnieguši to laiku, kad uz bērnu izrādēm teātros būs jāiet piespiedu kārtā. Patiesībā, šobrīd neesam sasnieguši to laiku, kad uz teātri vispār var iet, tāpēc arī "Sarkangalvīte un vilks" vispār bija skatāma Internetā. Taču šo bērniem domāto izrādi tomēr izlēmām skatīties (pareizāk - es ierosināju), jo tajā piedalījās Zvirbuļu orķestris, aiz kura maskām bija mūziķi, kurus varētu saukt par "Mantu" ar Maiju Ušču kā basisti vai "Gaujartu" ar Raiti Viļumovu pie bungām. Patiesībā - varbūt to arī varētu saukt par "Hospitāļu ielu" ar Raiti Viļumovu pie bungām, bet tas jau būtu pavisam tālu tēmēts. Un muzikāli vispār nav šaubu par to, vai tā bija "Manta" vai "Gaujarts", jo visu dziesmu autors ir Edgars Mākens un arī skanējums tām ir izteikti gaujartisks.

Pētera Zeiles grāmata par rakstnieku, filozofu un parapsihologu Konstantīnu Raudivi var pretendēt uz kaitinošākās šogad lasītās grāmatas statusu, neatkarīgi no tā, kāda būtu mana attieksme pret tās galveno varoni. Liels daudzums personīgu spriedumu par tēmām, kam nav vispār nekādas saistības ar Konstantīnu Raudivi, viņa darbiem un uzskatiem, izteikta nosliece uz Raudives aizstāvēšanu ļoti diskutablās situācijās, un faktu atlase, ignorējot tos, kas nesaskan ar vēlamo naratīvu, ir tikai dažas no problēmām, kas man derdzās šajā darbā.

Manas pirmās atmiņas saistībā ar Itas Kozakevičas vārdu ir manu vecāku šoks par viņas nāvi. Tas bija 1990.gada rudenī, un prognozējami, ka nepilnus 7 gadus vecais es itin maz sapratu no pasaulē notiekošā. Atslēgas vārdi, kas no tā laika man palika atmiņā: izcila sieviete, poliete, skaista, Sieviete Latvija. Un, ka viņu apjūsmoja mammas radinieks Armands Melnalksnis. Kaut kā tā.

Turpinu Dirty Deal Teatro izrāžu-instrukciju iepazīšanu, baudot dažādas netradicionālas mākslas formas. Šoreiz - Anetes Konstes "Noziegums", kura tapšanā piedalījušies arī Jānis Joņevs un Elizabete Lukšo-Ražinska.

Apstākļos, kad teātris kā klātienes mākslas forma nav iespējams, Dirty Deal Teatro iet pavisam negaidītu ceļu - piedāvājot izrādes-instrukcijas, kuras nosacītie skatītāji bauda/veic/izmēģina (kā nu tas droši vien kurā gadījumā) sanāk individuāli (vai pāros) mājas apstākļos. Mani visādi dīvaini formāti vienmēr ir interesējuši, tad nu sāku savu ceļojumu šādu instrukciju pasaulē, redzēs, kur tās mani aizvedīs un ko par sevi pašu atklās.

Jautājumos, kas attiecas uz Kasparu Hauzeru, es atļautos sevi dēvēt par mazliet ekspertu. Esmu ne tikai redzējis leģendāro Vernera Hercoga filmu Katrs pats par sevi un Dievs pret visiem, bet arī nesen iepazinu Jākoba Vasermaņa Caspar Hauser oder Die Trägheit des Herzens un, protams, komplektā ar šiem abiem darbiem gana daudz esmu lasījis Internetā par Kaspara Hauzera fenomenu. Lieki teikt, ka vārdi "mazliet eksperts" ir vērtējami ne bez ironijas, jo nekā vairāk par virspusēju tēmas apgrābstīšanu veicis neesmu un patstāvīgus spriedumus par to, kas īsti bija Kaspars Hauzers, veikt nevaru. Un tam patiesībā arī nav sevišķas nozīmes, ja nu vienīgi, skatoties JRT izrādes ierakstu, man bija mazliet vairāk konteksta tam, kas uz skatuves redzams (un kas uz skatuves nav redzams).

Mariss Vētra (īstajā vārdā Morics Blumbergs) vislabāk noteikti bija pazīstams kā operdziedātājs (šajā jomā viņa slava pirmskara gados sniedzās ārpus Latvijas robežām), bet tuvāk mūža nogalei, jau trimdā, par nozīmīgu viņa dzīves daļu kļuva arī rakstniecība. "Karaļa viesi" stāsta par aptuveni divarpus dzīves gadiem Otrā Pasaules kara beigu posmā un pēc kara, ko viņš pavadīja Zviedrijā (tādējādi būdams Zviedrijas karaļa viesis). Centrālie notikumi (tādi, kas plašāki par paša autora dzīvi) ir prognozējamie - tas, kā notika latviešu bēgšana uz Zviedriju, notikumi Kurzemes cietoksnī un pēc kara notikusī Zviedrijas valdības veiktā baltiešu karavīru izdošana PSRS.

Turpinām skatīties teātra izrādes, kuras uz skatuves jau gadiem nav pieejamas, bet ārkārtas stāvoklis tās atnes pie tevis uz mājām. Kā jau vienmēr - juridiska atruna, ka ir neiespējami pateikt, vai manas emocijas, skatoties izrādi klātienē, būtu tādas pašas kā mājas apstākļos, bet tā kā šobrīd cita formāta teātris nemaz nepastāv, arī draugu vidū esam vienojušies, ka kopš 2020.gada marta izrādes, kas ir skatītas Internetā, skaitās tāpat kā izrādes, kas redzētas teātrī.

Par šāda ieraksta pastāvēšanu biju pilnībā aizmirsis un atgādināja man par to Rudaka raidījums "Zibens pa dibenu", kurā par "Šveiku" stāstīja tā mūzikas autors Valts Pūce. Dailes teātra muzikālo izrādi redzējis nebiju, bet ar dziesmām, protams, pazīstams biju. Ko gan es nebiju zinājis, ka "Prāta vētra", kuras vārds gozējās uz ieraksta vāciņa un dziesmas izpildīja arī teātrī, patiesībā Šveika gadījumā bija tikai ansamblis, kas izpildīja tam sagatavoto programmu, līdzīgi, kā, piemēram Lapčenoks un Bumbiere izpildīja Raimonda Paula muzikālo materiālu. Turklāt vēl arī šajā ierakstā daļu dziesmu dzied aktieri, nevis Kaupers, tādējādi vēl vairāk pastiprinot iespaidu, ka uz "etiķetes" galvenajiem būtu jābūt Valta Pūces un Pētera Brūvera vārdiem, taču lieliski saprotu, ka arī 1998.gadā "Prāta vētra" bija daudz spēcīgāks zīmols kā dziesmu autoru vārdi. Jā, kas attiecas uz Pēteru Brūveri, tas man pat ir laikam vēl lielāks pārsteigums - ka es nezināju, ka viņš bija "Šveika" dziesmu tekstu autors - kā nekā tajos laikos es mācījos vienā klasē ar viņa meitām Indru un Zani, un viņas nebija no tām klasesbiedrenēm, ar kurām nekad netiku sarunājies (dzejnieka meitas prognozējami nebija cacas). Tas gan patiesībā tikai labi apliecina vienu no manis (cerams - primāri pagātnes manis) sliktākajām rakstura īpašībām - minimālu interesi par līdzcilvēkiem. Lieki teikt, ka Brūvera poētika ir tāda, uz ko "Prāta vētras" puiši pilnīgi noteikti nebūtu spējīgi.

Izmantojot iespēju, ka iepriekšējā nedēļas nogalē tā bija pieejama publiskai apskatei Internetā, noskatījāmies "Mirušās dvēseles", kuras Nacionālajā teātrī pirmizrādi piedzīvoja pirms 10 gadiem - 2010.gadā. Tie, protams, bija visai citādi laiki: Artuss Kaimiņš tolaik vēl bija aktieris, Kiris Serebreņņikovs Krievijā vēl nebija pasludināts par noziedznieku, bet uz teātri bija iespējams iet pašam un izrādes skatīties klātienē. Diemžēl, kas attiecas uz pēdējo aspektu, es tolaik galīgi iespējas neizmantoju un ne katru gadu kaut reizi aizgāju uz teātri. Līdz ar to iespēju noskatīties izrādi, ar kuru šis prominentais režisors ienāca Latvijā, bija teju vai obligāts uzdevums. No skapjaugšas tika nocelts pamatīgi noputējušais projektors, un mākslas vakars varēja sākties (piebilde - izrādi skatījāmies divos piegājienos, jo teju trīs stundas mūsu blenšanas uz sienas Esteres pacietībai noteikti ir par daudz).

Būtu pārspīlēti mani saukt par repmūzikas (latviešu vai ārzemju cienītāju), bet tā nu ir sanācis, ka vismaz "Singapūras satīna" daiļradei es nosacīti sekoju. Droši vien tālab, ka viņiem ir gana augsts ironijas līmenis, kas laikam ir vienīgais, kas spēj mani sadraudzēt ar repu.

Tas noteikti bija laika jautājums - kad parādīsies pirmās teātra izrādes ārkārtas stāvokļa apstākļos, kuras notiks nestandarta veidā. Nez kādēļ es biju domājis, ka pirmie pie kāda digitāla risinājuma nonāks kvadrifronieši, tomēr par "mājas teātra" pirmatklājējiem kļūst Ģertrūdes ielas teātris, kurš savu populāro izrādi "Taņas dzimšanas diena" ir transformējis lietošanai "Zoom" apstākļos. Mēs bijām uz izrādes "ģenerālmēģinājumu", līdz ar to pilnīgi iespējams, ka "īstie skatītāji" redzēs šo materiālu kādu tiesu pārveidotā veidā, jo pēc izrādes beigām nekas nebeidzās, risinoties debatēm starp aktieriem un skatītājiem par šī risinājuma plusiem un mīnusies un nevar izslēgt, ka kaut kādos ieteikumos teātra pārstāvji ieklausīsies un šo to pārveidos. Līdz ar to brīdinu, ka mana atsauksme ir par to stāvokli, kādā Taņas Web dzimšanas diena bija 2020.gada 31.martā.

Stūrī zēvelei galīgi nenoveicās ar laiku, kad tā izdeva savu trešo studijas ierakstu. Protams, 2020.gada marts nav labvēlīgs ne tikai mūziķiem, bet šajā konkrētajā gadījumā ir skaidrs, ka fiziskus ierakstu eksemplārus vissakarīgāk var tirgot koncertos un šajos apstākļos nekādi koncerti, protams, nenotiek. Patiesībā es "Stūrī zēveli" kā koncertu grupu sevišķi nemīlu, bet uz albuma prezentāciju noteikti būtu aizgājis kaut vai tādēļ vien, lai iegādātos plati, jo ierakstu formā man viņi tīk daudz labāk kā koncertos. Protams, arī plates pirkšanai caur Internetu ir savi plusi, šādi vismaz man to piegādāja pats grupas bundzinieks Uldis Gedra, bet mākslinieku autogrāfus uz plates vāciņa cerams dabūšu kādos labākos laikos par šiem.

Es nevaru ne noliegt, ne apstiprināt, ka "Bezkaunīgos večus" esmu deviņdesmito gadu vidū redzējis klātienē teātrī. Pilnīgi noteikti esmu redzējis šīs izrādes fragmentus, kuri bija iekļauti kaut kādā Nacionālā teātra popūrijā (iespējams, tā bija viena no pirmajām "Teātra žurkām", bet varu arī kļūdīties), kaut kādas ainas un personāžus pat pārsteidzošā kārtā atcerējos, bet vai biju ar vecākiem arī uz pašu izrādi... drīzāk es teiktu, ka nē, bet dokumentālu pierādījumu trūkst (it īpaši, ja ņem vērā to, ka dokumentāli pierādījumi šajā virzienā nav īsti iespējami).

Anšlava Eglīša rakstnieka daiļradē ir grāmatas, kuras manās acīs ietilpst latviešu literatūras zelta fondā, ir izteikti viduvēji darbi, kas veido fonu, un ir romāni, kuri ir izpelnījušies gana labus vērtējumus no kritiķu un lasītāju puses, bet manī tie raisa asu pretreakciju. Romānam "Es nebiju varonis" bija visas iespējas iekļūt trešajā kategorijā, bet tas piezemējās otrajā plauktiņā. Grāmata vēsta par tās varoņa, kurš pats gan sevi pozicionē kā antivaroni, bet normālam lasītājam kļūst skaidrs, ka tieši tāds Rainis Ozolājs ir cilvēks, kurš 2.Pasaules kara apstākļos būtu saucams par varoni, gaitām 2.Pasaules karā un, ja salīdzina ar vēlākiem autora darbiem ("Piecas dienas", "Vai te var dabūt alu?"), autora skatījums uz globālajām norisēm šķiet izteikti sakarīgāks un mazāk polarizēts. Taču tas galīgi nenāk par labu ticamības elementam pašā romānā.

Pirmdienas vakarā, kad gājām uz Ģertrūdes ielas teātri, lai skatītos Vladislava Nastavševa jaunāko iestudējumu "Te sākas nakts", vēl cerējām, ka šis nebūs pēdējais gājiens uz teātri šajā sezonā, bet vienlaikus - bijām gatavi, ka tā tas varētu izrādīties. Un patiesi - piektdienai paredzēto "Lepnuma un aizspriedumu" izrādi atcēla, tiesa, jau ceturtdien bijām izlēmuši, ka viss - teātra tagad kādu laiku vairāk nebūs. Līdz ar to tagad uz neidentificējamu laika posmu "Te sākas nakts" būs pēdējā izrāde, ko būsim pašu acīm skatījuši teātrī. Noteikti tas nav sliktākais veids, kā atvadīties no aktīvas teātra sezonas.

Kvadrifrons pamazām pārņem visus Latvijas teātrus, un nav brīnums, ka viena no pēdējo sezonu labāk vērtētajām Valmieras drāmas teātra izrādēm, nav iztikusi bez šīs Rīgas četrotnes līdzdalības, "Martinu Īdenu" režisējot Klāvam Mellim, bet vienā no centrālajām lomām tajā spēlējot Ancei Strazdai.

Ansamblis Manta pēdējos dažus gadus uzstājas visai neregulāri. Arī es koncertus neapmeklēju bieži, līdz ar to var teikt, ka šajā jautājumā mums ir saskaņa. Iepriekšējo reizi viņus redzēju spēlējam pirms mazliet vairāk kā gada, un tajā pašā vietā - bārā Republika. Tagad, 2020.gada februāra nogalē, tikāmies atkal.

Par rakstnieku Jāni Liepiņu nebiju dzirdējis pilnīgi neko. Normālos apstākļos diez vai es būtu sācis lasīt šo viņa stāstu krājumu, kuram par sliktu runā virkne faktoru. Pirmkārt, kaut kāds mazzināms padomju laika rakstnieks - kāpēc lai tas man būtu interesanti? Otrkārt, es vispār nejūsmoju par stāstu krājumiem (lai gan šis vismaz ir vienots, nevis izlase, no kurām principiāli bēgu). Treškārt, grāmatas noformējums ar zirgu uz vāka galīgi mani nepārliecina (labi, tas vismaz ir stilizēts zīmēts zirgs, un tomēr - neesmu zirgu cilvēks). Bet tā nu ir sanācis, ka šobrīd esmu izolācijā kā gripas vīrusa pārnēsātājs un no vecāku mājas grāmatplauktā redzamajām nelasītajām grāmatām (man bija fotoreportāža) izvēle krita par labu šim "Zaļajam mutulim", daļēji ar domu, ka vismaz grāmata nav bieza un pēc izlasīšanas varēšu ar mierīgu sirdi no tās atbrīvoties.

Man pašam sev droši vien vajadzētu uzdot jautājumu - uz ko tieši es cerēu, sākot lasīt Pētera Pētersona rakstu apkopojumu "Darbības māksla". Protams, Pētersons bija leģendārs cilvēks Latvijas teātra pasaulē - režisējis Dailē Ziedoņa "Motocklu" un Jaunatnes teātrī "Spēlē, spēlmani", viņa dzejas teātris pat iekļauts Latvijas kultūras kanonā (diezgan skumji gan ir tas, ka neviens viņa iestudējums nav iemūžināts kinolentē, līdz ar to nākamajām paaudzēm, manējo ieskaitot, par Pētersona iestudējumu diženumu nav iespējams spriest, bet tikai uzticēties autoritātēm) un līdzās dramaturģijai un režijai viņš nodevās arī teātra (un reizēm arī kino) kritikas rakstīšanai, taču es itin maz zinu par grāmatā fiksēto laikmetu Latvijas teātrī un jebkurā šādā vērtējošā grāmatā no padomju laikiem ir jārēķinās ar savu devu ideoloģiskas kakas, bet šajā konkrētajā grāmatā tādas ir stipri daudz.

Pēc Vladislava Nastavševa jaunākā iestudējuma, ar kuru viņš atgriežas teātrī, kuru vairums, domājams, joprojām sauc par Krievu drāmu, noskatīšanās pamata izjūta, kas mani pārņēma bija neizpratne: vai man te kaut ko vajadzēja saprast? Tā nav neiedomājama parādība, ka kāds mākslas darbs izrādās man pārāk sarežģīts un es nesaprotu pat ne pusi no tā, ko tu gribēji man teikt. Taču šajā reizē es nesapratu pat ne tik daudz, vai tur vispār bija kaut kas tāds, ko man vajadzēja saprast vai arī tas bija vienkāršs beztolkšovs.

Māra Šverna uzstāšanās Vinilbārā notika par godu šī ļoti simpātiskā lokāla sešu gadu jubilejai. Vienlaikus pasākums sakrita ar Āgenskalna drogaininga sacensībām, par kurām stāstīšu kādu citu reizi, līdz ar to uz koncerta sākumu paspēt neizdevās, taču vairāk kā pusi no tā noskatījos gan. Pirmajā koncerta daļā Šverns izpildīja (tā bija teikts informācijā pirms koncerta un vismaz dzirdētā daļa ar to sakrita, lai gan pilnībā, protams, pārbaudīt es to nevarētu) dziesmas no viņa 2019.gada ieraksta ar Madaras Gruntmanes vārdiem "Sinhronais tulkojums". Otrajā daļā tikām skanēja dziesmas no dažādiem laikiem un dažādiem "Baložu pilnu pagalmu" sastāviem (gan jau arī - paša Šverna solo), tai skaitā vairāki "grāvēji" - tādi kā "Vēstules", "Zirgs", "Romāna varonis" un pat "Tava māja" (kas laikam gan raisīja lielāko sajūsmu klausītāju vidū). Jāatzīst, ka mākslinieks bija pārsteidzoši labā vokālā formā un šī būtu tā reize, kad es teiktu - nebija sajūtas, ka šīs dziesmas vajadzētu izpildīt kādam citam, Šverns pats patiešām itin labi ar tām tika galā, normāli izklaidēja publiku, laiku pa laikam pajokoja un vispār sarūpēja ļoti labu pēcpasākumu drogainingam. Turklāt es itin sen nebiju bijis nevienā vietējā mākslinieka koncertā (jāatzīst gan, ka mani interesējošas grupas neuzstājas sevišķi bieži un ja uzstājas - izcili man nederīgos laikos), līdz ar to bija patīkami arī pēc ilgāka laika "iziet tautās". Teicams pasākums, lai ilgs mūžs Švernam un Vinilbāram!

Ejot ārā no teātra pēc "Atnāc mani vēl satikt" noskatīšanās, dzirdēju divas jaunas dāmas pārspriežam iespaidus. "Es biju gaidījusi, ka izrāde būs vairāk par radīšanas procesu. Bet te - viss par vīriešiem, viss par vīriešiem." - "Tā ir, izrādēs par sievietēm vienmēr viss ir tikai par vīriešiem." Tāds, lūk, nesaudzīgs bija prasīgu skatītāju vērtējums par Alvja Hermaņa izrādi, kas veltīta ievērojamām divdesmitā gadsimta latviešu dzejniecēm.

Jautājums par latviešiem un krieviem Latvijā noteikti nav viens no tiem, par kuriem varētu teikt: par šo tēmu nav runāts pietiekami daudz, šo problēmu visi izliekas neredzam. Līdz ar to Kvadrifrona izrāde "LV vs RU" nav sabiedriski nozīmīga tikai tāpēc, ka tā skar šo būtisko tēmu. Būtiski ir - vai izrāde par šo tēmu var pateikt kaut ko tādu, kam būtu kāda pievienotā vērtība? To devos noskaidrot uz kādreizējo Cirka ēku.

Pirmās soctīklos parādījušās atsauksmes par Ingas Tropas debiju režijā uz JRT skatuves bija tik iznīcinošas, ka sāku jau nožēlot biļešu iegādāšanos uz šo trīsarpus stundas garo iestudējumu. Kā teikt, zināms taču, ka saprātīgi cilvēki vispirms sagaida dažas profesionāļu recenzijas un, ja tās neapgalvo, ka izrāde ir lielāks fiasko kā "Revidents" Nacionālajā teātrī, tikai tad iesaistās spraigajā cīņā par JRT biļetēm. Tālab uz teātri gāju ar diezgan smagu prātu un gatavību tur aizvadīt bezcerīgu vakaru. Tagad, pēc izrādes noskatīšanās, varu teikt, ka visticamākais tiem cilvēkiem, kuriem šī izrāde nepatika, labāk vajadzēja veikt mājasdarbu un savlaicīgi saprast, ka tā nav viņiem paredzēta izrāde.

Pirms mazliet vairāk kā gada Penguin Cafē pirmo reizi uzstājās Cēsīs. Toreiz koncertā biju, tas man ļoti patika un apraksta nobeigumā apgalvoju: "Ļoti labs koncerts, ja būs iespēja uz kādu viņu uzstāšanos aizgādāt arī Marinu, tas noteikti tiks darīts." Pērn rudenī tika izziņots, ka 2020.gada janvārī Pingvīnu kafejnīca atkal piestās Vidzemes koncertzālē, un tad nu bija jātur solījums un jābrauc atkal.

Jautājums par to, kādas ir robežas starp personīgo pārliecību, ētikas principiem un biznesa interesēm, ir viens no tiem, par kuriem esmu domājis gana daudz. Vienlaikus Valters Sīlis par šiem jautājumiem noteikti aizdomājas biežāk, ne velti viņš ir konsekventākais politiskā teātra veidotājs Latvijā, un par šo tēmu ir arī "Finlandizācija". Kādam (mani ieskaitot) šajā konkrētajā situācijā labā ziņa ir tāda, ka izrādei pamatā nav Sīļa kopdarbs ar Jāni Balodi, bet gan somu autora Jukas Jokelas luga, kas nozīmē, ka sava vēstījuma radīšanai Sīlim tomēr bija jārēķinās ar "no ārpuses" nākušu tekstu.

Tas, protams, ir paša autora definīcijas jautājums, bet manās acīs Janas Egles grāmata "Svešie" ir romāns un nevis stāstu krājums. Protams, tas ir romāns, kuru veido laikā un telpā ne vienmēr sakļaujošies stāsti, bet, sekojot precedenta principam, ja par romānu sauc Gunas Rozes Sadursmi un Svena Kuzmina Hohmu, tad arī "Svešie" pilnīgi noteikti ir romāns.

Dažas stundas līdz gada beigām, bet man atklājies caurums statistikā - viena neaprakstīta teātra izrāde. Nav variantu - šādi parādi uz Jauno gadu nav atliekami, līdz ar to mēģināšu sastiķēt kopā to, kādi man bija iespaidi par Daugavpils teātra izrādi "Kliedzēji".

Ko es zinu par Svenu Kuzminu? Viņš ir aptuveni 50% no Etīžu teātra Nerten, līdz ar to ir zināms, ka viņš spēj radīt asprātīgus un paradoksiem pilnus tekstus, kuros varoņi varbūt ne vienmēr rīkosies tā, kā diktētu veselais saprāts, toties nekad tev neliks garlaikoties. Viņa literārajai darbībai līdz šim sekojis nebiju, bet lasītais/dzirdētais par viņa debijas romānu "Hohma" lika domāt, ka man to noteikti vajadzētu izlasīt (paldies Ivetai Z, kas padalījās ar savu eksemplāru!). Un kā tad bija?

JRT jauno otrā kuras aktieru nule kā pirmizrādi piedzīvojušais veikums "Svaigās asinis" ir izrāde, kas mani ar savu premisu ļoti ieintriģēja, bet nespēja apmierināt manu apetīti pēc tā, ko tā arī īsti nebija solījusi nodrošināt. Mēģināšu izskaidrot, par ko ir izrāde un kā man tajā pietrūka.

Nezinu kā tu, bet es bītlu jauno albumu negaidītu ar nepacietību. Te es, protams, runāju par leģendārās Liverpūles grupas jaunu studijas ierakstu, nevis JRT izrādi. Ne tāpēc, ka es nebūtu fans vai tāpēc, ka neuzticētos biorobotiem, bet gan tālab, ka man nemaz nepatiktu, ka jauni bioroboti sadarbojas ar vecu un sevi izsmēlušu Polu Makartniju. Bet ne par to, protams, ir šis stāsts.

Pagaidām man ir grūti pārliecinoši formulēt savas domas par izrādi "Baltais helikopters", jo pieredze liecina, ka tām teātra izrādēm, kurām piemīt pēcgarša, tā mēdz laika gaitā mainīties vēl vismaz mēneša garumā pēc tās noskatīšanas, bet Helikoptera emocijas ir vēl gluži svaigas. Līdz ar to pilnīgi iespējams, ka pēc kāda laika pats vairs galīgi nepiekritīšu šeit rakstītajam, taču arī sākotnējām emocijām noteikti ir sava nozīme.

Nav nekāds noslēpums, lai gan to pārmērīgi arī neafišēju, ka Frenks Zapa, kura uzvārdā latviešu valodā acīmredzami pietrūkst viena burta P, ir viens no manis visvairāk cienītajiem, ja ne obligāti - visvairāk mīlētajiem - rokmūziķiem. Vīrs ar milzīgām darbaspējām, nevaldāmu radošumu, satriecošu ģitārspēli un ļoti stingriem principiem vārda brīvības jautājumos, kurš turklāt vēl arī bija kategoriski pret narkotiku lietošanu - Zapa bija fenomens, leģenda un tā tālāk. Cita lieta, ka, kā jau tas raksturīgs drosmīgiem māksliniekiem, kas strādā idejas, nevis dolāru vārdā, ne viss viņa radītais ir paredzēts visu (proti, manām) ausīm. Taču laist garām koncertu, kur Sinfonietta Rīga Normunda Šnē vadībā izpildīs Zapas mūziku, noteikti man nešķistu prātīgi.

Marina cītīgi rūpējas par to, lai es labi orientētos jaunākajā latviešu prozā, un tā nu kādos no svētkiem manā grāmatu plauktā nonāca arī sēriju "Mēs. Latvija, XX gadsimts" noslēdzošais darbs - Andra Akmentiņa romāns "Skolotāji". Ilgāku laiku gan tas nostāvēja plauktā nelasīts, bet šonedēļ beidzot pienāca arī tā kārta.

Par izrādi Fake news droši vien ir neiespējami pastāstīt godīgi, jo īpaši man, kas vispār ar godīgu stāstīšanu neaizraujas. Taču savas emocijas gan es varu izlikt kā sirdi uz paplātes un bez mazākās ironijas raksturot to, kā es jutos pēc izrādes noskatīšanās. Sākšu tomēr ar faktiem.

Izrāde "Dokumentālie sapņi", kas vēsta par Zentas Mauriņas dzīvi, ir viens no tiem teātra iestudējumiem, kas savu dzīvi vada ārpus kāda teātra telpām. Kristīnes Krūzes režisētais iestudējums iepriekš mājoja Rīgas Centrālās bibliotēkas telpās, bet tagad tas pārcēlies tuvāk kādreizējai Zentas Mauriņas dzīves vietai (namam Kuldīgas ielā) - uz bijušu katlu māju Magoņu ielā. Neesmu to redzējis RCB vidē, bet arī Magoņu ielā tiek radīta bibliotēkas vide.

Ko es pirms šīs grāmatas izlasīšanas zināju par Lejas Bulānu? Ne vairāk kā nosaukumu. Tagad par šo savulaik ļoti lielo latviešu ciemu Sibīrijā jūtos gana labi informēts. Tad kāpēc kopumā šī grāmata man sagādāja vilšanos?

Nebiju iepriekš par to domājis, bet Jāņa Joņeva romāns "Jelgava 94" ir darbs ar ļoti plašām interpretācijas iespējām, kas katram nākamajam māksliniekam, kas to pārliek citā formā, dod iespēju uz Joņeva darbu paskatīties no citas puses un kārtējo reizi pilnīgi atšķirīgi no iepriekšējiem variantiem parādīt tos pašus notikumus, tikai liekot tiem citus uzsvarus.

Labi, ka es pirms iet uz kino, lai skatītos Jāņa Kursieša filmu "Oļegs", nebiju redzējis tās treileri, citādi es nebūtu sadūšojies to skatīties! Ja tev būtu gadījies tā, ka treileris ir nositis vēlmi redzēt filmu, jo tajā viss ir par drūmu un šaušalīgu, un tu nevēlies zināt vairāk, varbūt šī būs tā reize, kad manī ir vērts ieklausīties. Viss nav tik melni, un filma ir daudz niansētākā, nekā vēsta tās reklāmas rullītis.

Vēlā mīla lieliski iederas šī gada laikā Latvijas teātros aktualizētajai tēmai par mīlestību tuvāk mūža nogalei. Tiesa, šī nav tāda izrāde, uz kuru droši var iet kopā ar vecmāmiņu - ja vien tu neizspēlē garāku šaha partiju, kuras mērķis ir kļūt par mantinieku piecistabu dzīvoklim pretī Nacionālajai operai.

Savā otrajā romānā Pāvils Rozītis ievieš zināmas korekcijas receptē, bet pagatavotais ēdiens joprojām sanāk diezgan nebaudāms. Mazliet par to, ko īsti autors ir pagatavojis.

Pāvils Rozītis vairumam noteikti ir zināms kā sociāli kritiskā, vienlaikus mazliet uz bulvārpresi tendētā "Cepļa" autors. Pateicoties šīs grāmatas kritiskajai attieksmei pret daudziem procesiem (un vēl jo vairāk - buržuāzijas aprindās) neatkarīgajā Latvijā, "Ceplis" bija tīkama literatūra arī padomju laikos. Taču Rozītis, protams, nesākās ar "Cepli", un viņa pirmais romāns "Divas sejas" līdz 50 gadu garumā no latviešu literatūras bija pazudis, atkārtoti dienasgaismu ieraugot vien 1991. gadā. Jautājums - cik liels bija šis zaudējums?

Esmu lasījis diezgan daudz grāmatu par sportu, galvenokārt - par Latvijas sportu. Teju pret katru man ir šādi tādi iebildumi un vienmēr ir sajūta, ka autors būtu varējis tēmu "parakt dziļāk". Šī Andra Zeļenkova ir absolūts izņēmums - lai arī pats autors tajā apgalvo, ka ir vēl vieta izaugsmei, es šo grāmatu esmu gatavs pasludināt par Latvijas pirmskara hokeja bībeli - tik skrupulozi, precīzi un detalizēti aprakstīt viena sporta veida nianses ir vienkārši zvēra darbs, un lai arī, protams, kaut kādos aspektos jaunatklāti avoti varētu ieviest korekcijas, pat ļoti prasīgam lasītājam ir jāpaceļ cepure Andra Zeļenkova ieguldītā darba priekšā.

Lielākā ažiotāža saistībā ar Čekas maisu atvēršanu jau ir pāri, taču tas nenozīmē, ka aktualitāti būtu zaudējusi ar to saistītā JRT izrāde, uz kuru biļetes pagaidām vēl izķer kā pievedumu jebkurā veikalā padomju laikos. Izrādes pamatīgā ilguma dēļ tās apmeklējumu īstenojām pa daļām - Marina un mans tētis izrādi skatījās vēl iepriekšējās sezonas nobeigumā, kamēr es - jaunās sākumā. Izrādes ilgums - piecas ar pusi stundas - var šķist biedējošs, bet vēl pirms pievēršos detalizētāk apcerējumam par tās saturu un saviem iespaidiem, varu apgalvot, ka tā nebūt nav gara izrāde - esmu bijis pusotras stundas izrādēs, kas šķiet nekad nebeidzamies, kamēr šeit izrāde pagāja pat ļoti ātri un nešķita ne stiepta, ne liekvārdīga.

Linda Vista ir viena no tām JRT izrādēm, kur skatītāju interese būtiski pārsniedz biļešu piedāvājumu, līdz ar to pareizajā dienā pareizajā laikā tev ir jābūt pie datora un drudžaini jāspaida Refresh poga, pretējā gadījumā nākas gaidīt vēl vienu mēnesi. Šoreiz gan jāatzīst, ka sevišķi steidzies ar biļešu iegādi nebiju - labi ejošās izrādes tomēr no repertuāra sevišķi ātri nepazūd, līdz ar to nav stresa, ka mēs varētu palikt izrādi neredzējuši.

Savus subjektīvos izteikumus par Rammstein koncertu Lucavsalā man ir jāsāk ar atrunām un paskaidrojumiem, kas lielā mērā noteiks turpmākā teksta toni. Pirmkārt, es neesmu sevišķs Rammstein fans. Protams, es zinu visas (daudzās) viņu populārās dziesmas un pirms koncerta pat biju paklausījies jaunāko albumu (un viņu dziesmu specifika ir tāda, ja esi piedziedājumu dzirdējis vienu reizi, tu to atcerēsies vēl pietiekami ilgi), taču viņi galīgi nav manā "A sarakstā" ar izpildītājiem, kuru uzstāšanos noteikti gribu redzēt. Taču tas vēl nav nekas kritisks - man ir gadījies būt tādos koncertos, kur iepriekš par māksliniekiem esmu bijis pagalam skeptisks, bet viņu dzīvā uzstāšanās bija satriecoši laba (pirmie, kas nāk prātā ir Foo Fighters un Damian Rice). Bet bija vēl otra problēma - šovs man vienmēr ir sekundārs, daudz vairāk es novērtēju sajūtu, ka uz skatuves notiekošais ir "pa īstam" - ka mākslinieks izpildījumā ieliek sevi visu, ka šis nav tikai viens no piecdesmit koncertiem tūrē, bet vakars, kas izmainīs tavu dzīvi. Tieši to man sniedza jau piesauktie Grols (ar kompāniju) un Raiss, kā arī (īpaši) Niks Keivs. Un tā nav Rammstein stiprā puse. Līdz ar to es saprotu - pats vainīgs - gāju uz pasākumu, kam galīgi neesmu mērķauditorija.

Šī izrāde bija viens no diviem projektiem, ar ko apvienība Kvadrifrons piedalījās Valmieras Vasaras teātra festivālā. Kuluāros dzirdēju baumas, ka ar festivālu un/vai teātri tuvu saistītas personas esot apgalvojušas, ka "Mūžīgā izlaušanās" esot labākais, kas šajā festivālā skatāms. Mani gan šīs runas nekādi neietekmēja, jo biļetes uz izrādi bija iegādātas jau savlaicīgi (Marinai - sestdien 12:00, man - svētdien 11:00), un arī par to, kas tieši būs izrādē skatāms, nemaz tik ļoti nebiju interesējies.

Aizbraucām uz Valmieras Vasaras teātra festivālu mazliet apskatīties, kādas izrādes piedāvā mūsdienu jauniešu auditorijai. Pagaidām vēl neesam tajā kategorijā, lai skatītos pirmsskolas vecuma bērniem paredzētas izrādes, tāpēc izvēlējāmies materiālu ar lielāku minimālo ieteicamo vecumu, un pirmā (no divām) izrādēm, ko te man bija lemts redzēt, bija "Nelabā roka", kuras anotācija beidzās ar "Ieteicamā auditorija: 16+ Izrādē tiek lietota necenzēta un seksuāla rakstura leksika." Jūtos pietiekami daudz necenzētas leksikas savā dzīvē dzirdējis, tālab gāju vien skatīties, cik rupji tad īsti būs.

Sākšu šo koncerta aprakstu ar nelielu tīzeri - tagad es zinu, kāpēc Gatis Ziema iesita Armandam Benderam, tas nebija par šķību trompetes spēlēšanu! Bet par to, protams, vēlāk.

Pirms pāris nedēļām, viesojoties JUUK debijas albuma ieskandināšanas koncertā un juzdamies vīlies par tur gūtajiem iespaidiem, paudu cerību, ka ierakstā man viņu dziesmas šķitīs daudz tīkamākas nekā koncerta apstākļos, tālab arī turpat uz vietas disku iegādājos un daudzkārt to noklausoties gan darbā, gan mājās, gan mašīnā, esmu pārliecinājies - "Indulgenču tirgotāji" nudien ir jāklausās konservētā veidā.

Uzreiz brīdinu, ka šis apraksts būs ļoti kritisks, dramatiski subjektīvs un visticamākais - kaitinoši haotisks. Tik daudzas dažādas lietas šajā Anšlava Eglīša romānā man šķita garām, aplam un nepareizas, ka būs grūti kaut nedaudz saglabāt neitrāla komentētāja vaibstus. Tiesa, kāda vella pēc lai es satrauktos par neitrālumu un objektivitāti?

Tas varētu šķist biedējoši - grupa JUUK pastāv jau kādu laiku, tajā piedalās Edgars Šubrovskis, un tikai grupas albuma izdošanas dienā es pirmo reizi redzēju to uzstājamies dzīvajā. Protams, es neesmu sekojis Šubrovska daiļradei kopš tās pirmsākumiem, jo kādreiz biju tam pārāk jauns, taču esmu gan bijis vairākos "Hospitāļu ielas" koncertos, gan vairākos desmitos "Mantas" koncertu, dažas reizes redzējis Šubrovski spēlējam solo, apmeklējis itin daudz "Gaujarta" uzstāšanās, ne reizi vien redzējis Buržuāziskās filozofijas marasmu (ieskaitot tumsai veltīto pasākumu), arī Šubrovska un Sniedzes Prauliņas uzstāšanās divatā, redzējis viņu spēlējam divatā ar Oskaru Jansonu (un bijis Jansona albuma prezentācijas koncertā, kur arī Šubrovskis spēlēja), proti, droši varu teikt, ka E.Š. ir manis visvairāk dzīvajā skatītais mūziķis. Taču, pat to iepriekš neredzot, JUUK mani neuzrunāja, un uz grupas koncertu - albuma prezentāciju - gāju bez sevišķi augstām cerībām. Šādās situācijās es vai nu piedzīvoju patīkamu pārsteigumu, vai arī nē.

Pirms diviem mēnešiem biju arī uz Simanoviča solo koncertu Pils bārā, taču toreiz sev netipiskā veidā biju īpaši slinks un pat aprakstu neuzrakstīju (un tagad jau to darīt ir daudz par vēlu), taču Simanovičs solo un "Bērnības milicija" kā grupa uzstāšanās ziņā nav gluži viens un tas pats, tālab padzirdējis par viņu spēlēšanu fon Stricka villā trešdienas vakarā, daudz nedomājot, uz šo koncertu aizgāju.

Pirms dažiem gadiem divreiz biju Nerten izrādes redzējis "Vadātāja" ietvaros tajā laikā, kad tas vēl pastāvēja. Šoreiz savukārt izrādi redzēju pirms Bērnības milicijas koncerta, līdz ar to joprojām nevaru teikt, ka kādu reizi būtu Nerten skatījis kā pamatēdienu. Nezinu gan arī, cik bieži viņi vispār uzstājas patstāvīgi, bet varu sevi itin viegli iztēloties kādu reizi aizejam uz viņu izrādi.

Stum Stum man Marina uzdāvināja pērn, kad Andra Neiburga vēl bija dzīva, līdz ar to šis nebūs tas gadījums, kad interesi par mākslinieku izprovocējusi viņa nāve. Un marta sākumā medijos izlasītais vēl aizkavēja manu pieķeršanos grāmatas lasīšanai - atkal jau lai manus iespaidus par grāmatu neietekmētu aktuālā informācija, kurai ar literāra darba kvalitātēm nav nekādas saistības.

Nezinu, kā īsti tas sanāca, bet šodien mana rīta skrējiena muzikālais pavadījums bija Singapūras satina pirmais albums, un tā kā skrējiens bija gana ilgs, lai tas izskanētu divas reizes, jūtos tiesīgs izteikt savu viedokli par to, cik labs viņiem šis ieraksts sanācis).

Sākšu ar atrunu: es esmu pārāk jauns, lai izrāde "Zem diviem karogiem" man atgādinātu tos laikus, kad pastāvēja principiālais jautājums - vai tu esi "Jumpravas" vai "Līvu" fans, un pārāks vecs, lai izrāde "Zem diviem karogiem" man atklātu kaut ko iepriekš nezināmu par sociālpolitisko situāciju Padomju Savienībā, par mākslu un cenzūru. Līdz ar to es īsti neietilpstu nevienā no tām skatītāju grupām, kurās vairāk jūtama sajūsma par šo izrādi. Līdz ar to apzinos, ka citās kategorijās ietilpstošiem cilvēkiem var būt ļoti atšķirīgs skatījums uz šo izrādi no manējā.

Kvadrifrona izrāde "Himna" savā ziņā man palīdzēja gūt apstiprinājumu tam, ka "Kvadrifrons" kā veidojums var būt dzīvotspējīgs un pastāvēšanas vērts. Jā, ekskursija pa cirku jeb "Brīnuma skartie" ir labs projekts, bet tā patiešām ir tikai multimediāla ekskursija, ko varētu būt iecerējuši, piemēram, cirka ēkas īpašnieki un pieaicinājuši aktierus kā izpildītājus. Līdz šim tieši teātra izrādi šajās telpās biju redzējis tikai vienu - "Zvēri ir nemierīgi", un tur mani iespaidi nebija tie satriecošākie. Pāris eleganti gājieni, bet saturs - tāds, kas liek sūdzēties par snobismu un pārmērīgām pretenzijām uz augsto mākslu. Ja ņem vērā, ka vismaz sākotnēji tā šķita, ka "Kvadrifrona" mērķis ir piesaistīt teātrim gados jaunu auditoriju, ar kuru "vecie" teātri nerunā un kura vispār pati sevi neuzskata par teātra auditoriju, tad "Zvēri ir nemierīgi" šādam mērķim galīgi neatbilda. Un te nu nāk "Himna". Kā būs? (Nekas, ka patiesībā vispirms bija "Himna" un tad "Zvēri", es jau runāju par saviem iespaidiem un savām ekspektācijām)

Gunas Rozes "Sadursme" ir viena no saistošākajām pēdējā laikā lasītajām grāmatām, pateicoties autores ļoti labam sniegumam sižeta sapiņķerēšanā. Nē, to galīgi nav grūti lasīt, bet lai šo grāmatu pilnvērtīgāk uztvertu, tā noteikti ir jāizlasa divreiz, un tad daudzas lietas labāk saliksies kopā. Vai arī ir variants - vispirms izlasa otrs cilvēks, tad lasa otrs - un abi pārrunā tur notiekošo, atkal jau saliekot visu pa plauktiņiem.

Nezinu, vai vispirms man radās doma, ka Lieldienās jābrauc uz Liepāju, vai vispirms es noskaidroju, ka Klusajā sestdienā Liepājas teātrī skatāmas divas izrādes un uz abām ir pieejamas biļetes. Kā lai arī nebūtu, uz vienu no tām bija paredzēts iet man, uz otru - Marinai. Tikai dienu pirms reālā teātra apmeklējuma vienojāmies, kurš ies uz kuru. Arguments izrādījās dzelžains - Marina uz Liepāju bija atbraukusi bez publiskam pasākumam piemērotas kleitas, kamēr man šādas problēmas nebija - jebkura kleita, ko es uzvilktu, nebūtu piemērota publiskam pasākumam. Līdz ar to man tika izrāde trijos dienā, bet Marinai - sešos vakarpusē.

Uldis Tīrons jau trešo reizi iestudējis izrādi Jaunajā Rīgas teātrī, un kā vienmēr, atsauksmes par viņa darbu ir pretrunīgas. Esmu lasījis un dzirdējis gan versiju, ka katra nākamā viņa izrāde ir sliktāka par iepriekšējo, gan ka gluži otrādi - iegūstot pieredzi kā teātra režisoram, Tīrons rada arvien kvalitatīvākus darbus. "Mielastu" gan es netiku noskatījies, līdz ar to mans salīdzinājums var būt tikai ar "Pēdējo Ļeņina eglīti", bet izteikt kaut kādus spriedelējumus jau tas neliedz.

Lielākais prieks, skatoties Elmāra Seņkova izrādi "Par tēviem", man bija par to, ka šīs izrādes stāsti mani personīgi neuzrunāja. Lielākoties tu ļoti novērtē, ja teātrī tu spēj identificēties ar uz skatuves notiekošo un teikt: "Jā, tas ir arī par mani", bet izrādē, kas vēsta par bariņu dzīves salauztu vīriešu, kuri visas problēmas lielākoties risina ar alkohola palīdzību, pārmaiņus gan mēģinot tikt no alkoholisma vaļā, piemēram, dzerot urīnu. Tas galīgi nav stāsts par manu bērnību un, gribētos cerēt, ka arī ne par manu bērnu bērnību. Līdz ar to šajā reizē, atsaucoties uz izrādes tituldziesmu iz Gaujarta repertuāra, neesmu pieskaitāms ne pie "tik daudz dēlu", ne "tik maz tēvu". Protams, tas nozīmē, ka man nebija iespējas izrādes laikā ik pa brīdim padomāt: "Ui, cik šis ir trāpīgi!" bet šādu trūkumu it nemaz nenožēloju.

Jāatzīst, ka man ir ļoti grūti saņemties rakstīt par šo izrādi, jo neesmu īsti pats sapratis, kāds tieši ir mans viedoklis par Dieviņu Pillā. Līdz ar to jārēķinās, ka pat uz citu manu aprakstu fona šis varētu šķist haotisks un bez skaidras idejiskās līnijas.

1905. gada revolūcija ir asiņaini apspiesta. Tās bijušie līderi nonākuši kur kurš - cits pierakts ārpus kapiem, cits nīkst cietumā, cits devies bēgļu gaitās uz Rietumiem, cits - tepat Krievijas impērijā slēpjas no likumsargiem. Kauja ir zaudēta, par to nevienam šaubu nav, tomēr tie, kas nav krituši, vēl cer, ka ilgtermiņā uzvara būs viņu pusē. Taču skaistas frāzes par brīvību nav tas, kas nes uzvaras, tām vajag ieročus, tām vajag naudu un lai pie tā tiktu, tā pārliecinātie revolucionāri pamazām pārtop par parastiem laupītājiem. Par to ir šī filma, un ne tikai šī filma, tikai labās aprindās par to nav pieņemts runāt.

Otro reizi pēc kārtas Nacionālā teātra apmeklējums sanāca spontāns. Un iemesls atkal tas pats, kas reizē, kad beigās nonācām "Cīrulīšos" - nenotika ieplānotais "Dieviņa pillā" apmeklējums JRT, bet Esterei uz vakaru jau bija sarunāta aukle. Tiesa, šoreiz pie vainas nebija aktrises slimība, bet nepareizs ieraksts manā kalendārā - kaut kā no 6. decembra biju izrādi pārcēlis uz 6. aprīli, lai gan īstais datums būs 11. aprīlis. Gadās. Un atkal drudžaini tika meklēts - kāds būtu kvalitatīvākais veids vakara pavadīšanai brīvu cilvēku veidā. Dabūt biļetes uz pieprasītām izrādēm dienu pirms reālā datuma nav tas vieglākais uzdevums, līdz ar to mēs jau bijām samierinājušies, ka nāksies vien iet uz kino, kad pēkšņi vēlā vakara stundā vēlreiz ieskatījos Nacionālā teātra lapā un - urrā! - parādījušās divas biļetes uz "Pūt, vējiņiem"! Protams, vietas pretējos balkonos, tā ka par kopīgu teātra apmeklējumu šo īsti nenosauksi, bet jāņem vien bija.

Šī grāmata daļēji iekļaujas manā pēdējā laika interešu tēmā - kā dokumentālā stila literatūra / publicistika, kas skar Atmodas laiku. Faktiski gan tikai pats grāmatas nobeigums attiecas uz Atmodu, bet vairāk tā vēsta par LPSR, taču lielā mērā tā ir aktuāla arī mūsdienās.

Nekādi nevar teikt, ka filma Blakus būtu kļuvusi par līdzīga vēriena grāvēju kā Kriminālās ekselences fonds. Ārpus neliela soctīklu burbuļa, kurā dzīvo cilvēki, kam pozitīvā vai negatīvā nozīmē ir svarīgs feminisms un līdz ar to zināms, kas tā tāda - Alise Zariņa - ar sevišķu uzmanību filma lepoties nevar. Vai tur pie vainas gandrīz totāli iztrūkstošs mārketings (atšķirībā no jau piesauktā KEF, kas šajā lauciņā bija fenomenāli aktīvs) vai nepietiekams sajūsmas līmenis no tiem, kad šo filmu jau ir noskatījušies, to es pateikt nevarēšu. Kas gan ir itin droši - filmas seans Forum Cinemas (kur nebiju bijis pāris gadus un labprāt nebūtu gājis arī šoreiz, bet Splendidā filmu lielākoties rāda 16:00, kas nav pats ērtākais laiks proletāriešiem).

Diezgan daudzus gadus es no Vogelfrei biju vairījies. Kāpec? Iespējams, manī kaut kur dzīvoja sajūta, ka šī ir viena no tām latviešu filmām, kuras pārmērīgi cenšas būt gudras, lai tās būtu arī skatāmas. Ja kas - joprojām neesmu ticis vaļā no pārliecības, ka Viesturs Kairišs un Laila Pakalniņa nudien ar šādu kaiti sirgst, taču Vogelfrei ar to nav vispār nekāda sakara.

Ar Jura Putriņa grāmatu turpinu iepazīt dažādus skatupunktus uz to, kas un kā Latvijā notika astoņdesmito gadu otrajā pusē un deviņdesmito gadu sākumā, paplašinot savu redzesloku notikumiem, kuriem biju liecinieks kā bērns, itin maz apzinoties, kā tas izskatījās no pieaugušā skatu punkta.

Filmas Īsa pamācība mīlēšanā lielākais trumpis ir tās nosaukums - bez tā diez vai es tai būtu veltījis laiku. Muzikālas komēdijas, it īpaši latviešu ražojuma, galīgi nav tas, ko es visvairāk vēlos no kino. Bet nosaukums padarīja savu, un tā nu mēs to noskatījāmies.

Kuldīgas freskas mēs skatījāmies ar domu, ka šī mums būs pirmā filma "European Film Challenge" ietvaros, tomēr šī konkrētā lieta nesagāja, jo tās garums izrādījās izaicinājumam nepietiekams. Vienlaikus labi, ka nebiju pietiekami labi iepazinies ar nolikumu, citādi mēs šo filmu nenoskatītos, bet tā bija gana interesanta, lai to skatīties būtu vērts.

Kvadrifrona jaunākā izrāde "Zvēri ir nemierīgi" risinās Rīgas cirka ziloņu staļļa telpās, šķiet, pirmo reizi vēsturē šai telpai gūstot šādu pielietojuma veidu. Manā pieredzē unikāli bija arī tas, ka izrādē piedalās stīgu kvartets, spēlējot mūziku, kas lielu izrādes daļu ir tās dinamiskākais elements. Tomēr par spīti ļoti baudāmajam muzikālajam saturam, es nevarētu teikt, ka šī izrāde uz mani atstāja ļoti pozitīvu iespaidu.

Oļega Ščipcova vārds mūsdienu latvietim droši vien neko daudz neizteiks - mazliet iegūglējot var noskaidrot, ka viņš bija (ir?) ilggadīgs pasniedzējs TSI (pirms tam - kamēr tā vēl eksistēja - Rīgas aviācijas universitātē), bija Augstākās padomes deputāts, nebalsoja par 4. maija deklarāciju. Pēc tam kādu laiku, šķiet, bija arī Rīgas domes deputāts Dolgopolova partijas sastāvā. Šī grāmata primāri gan ir par tikai vienu, relatīvi īsu, posmu - viņa gaitām Augstākajā padomē (ar ievadu par tēmu, kā viņš tur nonāca un nobeigumu, kā notika 5. Saeimas vēlēšanas).

Pirms daudziem gadiem es šo Anšlava Eglīša romānu biju lasījis, kaut kad vidusskolas laikā droši vien, bet pēc filmas noskatīšanās šķita itin prātīgi iegādāties grāmatas jaunizdevumu (senajos laikos ņēmu grāmatu bibliotēkā), lai varētu salīdzināt grāmatu ar filmu un grāmatu ar savām atmiņām par grāmatu. Lasīšana gan sanāca ļoti ilga, jo šo darbu lasījām vakaros Esterei pirms gulētiešanas, bet kādā brīdī viņai iestājās režīms, ka "grāmatu lielajiem" vakarā nelasām, un tā nu mums "Homo novus" lasīšana ievilkās uz vairākiem mēnešiem, līdz ar to iespaidi par filmu vairs nav tik svaigi.

Gandrīz desmit gadi pagājuši, kopš Viļa Lācīša skaļās parādīšanās uz latviešu literatūras skatuves - nudien "Stroika ar skatu uz Londonu" iznāca teju vai par senaju saucamajā 2010. gadā, un man kā šī autora daiļrades cienītājam ar nožēlu ir jāatzīst - ilgtermiņa popularitātē izkonkurēt Vili Lāci viņam līdz šim nav izdevies. Jāatzīst, ka pirmais "lielā Viļa" romāns uzreiz tādu slavu kā Lācītim viņa debija atnesis nebija, taču turpinājumā viņa slavai bija lemts augt, kamēr Lācīša turpmāko darbu panākumi bijuši daudz pieticīgāki.

Otro reizi biju Mūzikas namā Daile uz izrādi ar JRT aktieru piedalīšanos, un otro reizi tā bija mazāk izrāde - vairāk lekcija par dzejas tēmu. Būtu pārspīlēti teikt, ka dzeja ir man pats tuvākais mākslas lauciņš, taču līdzīgi kā iepriekšējā reizē pārliecināja projekta dalībnieku sastāvs. Toreiz (Vēstules draugam) tie bija Vilis Daudziņš un Kaspars Znotiņš, bet šoreiz (Veidenbaums un Veidenbaums) - Vilis Daudziņš, Mārtiņš Meiers un Jēkabs Nīmanis. Ok, par Mārtiņu Meieru man nav nekāda sevišķa viedokļa (turklāt viņam vēl par savu atpazīstamību jācīnās ar otru Mārtiņu Meieru - to, kas basketbolists), bet pārējie divi ir gana pārbaudītas vērtības. Kas attiecas uz Veidenbaumiem, Eduards, protams, nekādus jautājumus neprasa, bet par Kārli Veidenbaumu pirms uzzināšanas par šo iestudējumu neko dzirdējis nebiju.

Leļļu teātrī nebiju viesojies kopš tiem laikiem, kad mani interesēja Pifa piedzīvojumi un Karlsons. Pamazām tuvojas tas laiks, kad tie mani atkal interesēs, bet pirmo apmeklējumu pēc lielās pauzes realizējām uz pieaugušajiem paredzētu izrādi. Raiņa "Zelta zirgs" lielākoties tiek iestudēta un interpretēta kā darbs gados jaunākiem skatītājiem - protams, tur ir sava pamatīga deva simbolisma, domas par tautas tiekšanos uz brīvību un tā tālāk, taču to ir pieņemts pasniegt tādā veidā, lai sākumskolniekiem patiktu. Brazīliešu izcelsmes režisora Dudas Paivas interpretācijā (ar dramaturga Matīsa Gricmaņa palīdzību) "Zelta zirgs" ne tikai nav paredzēts sākumskolniekiem, bet tam arī uzlikts vecuma ierobežojums 16+. Un ja pirms izrādes skatīšanās es vairāk domāju, ka šis skaitlis te pievienots tālab, lai uzsvērtu, ka šī ir primāri pieaugušajiem paredzēta izrāde, tad tagad sapratu, ka tā ir pilnīgi objektīva prasība, nevis tikai tāds viegls mājiens.

Šī bija jau ceturtā reize, kad Tiger Lillies koncertēja Latvijā, bet dīvainā kārtā līdz šim mūsu ceļi nekad nebija krustojušies. Daļēji to varētu būt ietekmējis tas, ka es nekad tā kārtīgi viņus nebiju klausījies, taču pati grupas muzikālā stila definīcija "tumšais kabarē" jau garantēja, ka man ar viņiem varētu būt kopīgas intereses. Un tā, 24. janvāra vakarā VEF Kultūras pilī beidzot notika mūsu tikšanās.

Sliktākā lieta, ko es varētu teikt par grupu Oceanpath, ir tāda, ka man galīgi nepatīk tās nosaukums. Tas nav ne atmiņā paliekošs, ne jebkādā ziņā spēcīgs - izklausās pēc kaut kāda pagaidu varianta, kamēr nav izdomāts īstais nosaukums. Cik saprotu, savā ziņā grupas vēsture arī sastāv no sava ceļa meklējumiem, vēl joprojām droši neizlemjot par to, kādā tieši mūzikas lauciņā darboties, bet tagad vismaz viens labs risinājums ir atrasts - Laimas Krīgeres personā "Oceanpath" ir tikuši pie solistes, ar kuru noteikti nav kauns spēlēt simfonisko metālu - šī jaunā dāma ir ceļā uz kļūšanu par operdziedātāju, kas nozīmē - jaudas viņas balsī ir daudz, un arī dziedāšanas stils ir pietiekami izteiksmīgs, lai tajā justu ko vairāk nekā tāds "Oceanpath" nosaukums paredz (zinu, ka šim konkrētajam elementam pamatīgi piekasos, bet man pagāja ilgs laiks, kamēr iemācījos atcerēties, ka šis kolektīvs nav tas pats kā kādreizējā Kārļa Kazāka grupa "Oceanfall"). Paklausoties viņu agrīnākus ierakstus Youtube, var just pamatīgu atšķirību tajā, kā izklausās šī grupa ar "vienkāršu solisti" un ar operdziedātāju.

Nudien, nespēju atcerēties, kad es pēdējo reizi biju cirkā. Noteikti skolas, nevis bērnudārza vecumā, bet nekādu spilgtu atmiņu par šo pieredzi man nav. No tām reizēm, kad biju cirka priekšnesumus redzējis, atceros, ka akrobāti man nešķita sevišķi interesanti (iespaidīgi, bet ne saistoši), klauni man vienmēr riebās (nē, es nebaidos no klauniem, bet man viņu bija žēl, viņu vietā jutos neērti un man nebija skaidrs, kāpēc par klauniem kāds smejas - par cita cilvēka tizlumu taču smieties nav pieklājīgi!), un vienīgais, kā dēļ man šķita vērts iet uz cirku, bija dzīvnieki. Protams, laika gaitā mans viedoklis par lāčiem uz velosipēdiem mainījās, bet ne par to ir šis stāsts.

Memuāru grāmatas autore Marija Pļuhanova (dzimusi Kiršbauma) bija manas vecmāmiņas draudzene. Kā apgalvo mans tētis (un man nav pamata viņam neticēt), kādu laiku viņa esot arī mani auklējusi. Tā kā tas, protams, bija gana sen, šādu atmiņu man nav, taču man tā šķiet, ka viņa bija tas cilvēks, kas man iemācīja spēlēt kanastu. Vai arī otrs variants - ja spēli tomēr mācīja vecāki, tad ar Muļas tanti (kā viņa mīļi tika dēvēta) to tikai spēlēju. Kā bērnam man viņa tolaik šķita gaužām veca, bet reāli viņa tulaik tuvojās 70 gadu slieksnim un nodzīvoja līdz 94 gadu vecumam, prāta skaidrumu un asumu nezaudējot. Nezinu, kādu apstākļu rezultātā, man pieaugot, bija notikusi atsvešināšanās mūsu ģimeņu starpā, bet kaut kad jau divtūkstošajos gados vienu reizi ar mammu pie Muļas tantes viņas dzīvoklī Imantā tomēr vēl paviesojos.

Grupa ak69 pastāv visai ilgu laiku - jau kopš 2002. gada, taču "Nepieradināti" ir tikai otrais tās albums. Ir mūzikas paveidi, kuru gadījumā tāda ierobežota produktivitāte nepārsteidz - piemēram, Inokentijam Mārplam līdz pirmajam albumam bija ļoti ilgi gadi jāgaida. Taču ak69, lai arī paši sevi definē kā piederīgus alternative/indie mūzikai, manās acīs ir daudz par popsīgiem, lai viņiem būtu kāds reāls pamats neizdot ierakstus. Noskaidrot apstākļus, pētīt to, cik ilgu laiku grupa ir reāli aktīvi kaut ko spēlējusi un nodarboties ar citiem izpētes darbiem man vēlmes nav, līdz ar to vienkārši raksturošu savas emocijas pēc "Nepieradināti" noklausīšanās.

Kas tas tāds - NeimoM? Līdz dienai, kad sāku klausīties šīs grupas debijas albumu, pat tādu nosaukumu nekad dzirdējis nebiju. Kā izrādās - tas nav nekas diži dīvains, jo kolektīvs pastāv neilgu laiku, sākotnēji vispār bija viena cilvēka solo projekts (šo cilvēku sauc Mārtiņš Neimanis, no tā domājams arī atvasināts nosaukums), bet dzīvās spēlēšanas vajadzībām tas pārtapis par grupu, kas pērn ieguva otro vietu LU jauno grupu konkursā "Hadrons". Pozitīvais - kolektīvs pārstāv Datorikas fakultāti. Sākotnēji NeimoM mūzika esot bijusi vairāk sintpopa noskaņās, bet pamazām notikusi virzīšanā indie virzienā, tā apgalvo paši dalībnieki. Līdzās jau piesauktajam Mārtiņam Neimanim (vokāls, taustiņi, ģitāra) grupā spēlē arī Jānis Kašs (ģitāra), Sandis Elsts (bass) un Ansis Mežsargs (bungas).

Iztēlosimies situāciju: tu esi vīrietis, tev ir 35 gadi (tiktāl ar mani sakrīt perfekti), tev ilgstoši (iespējams, nekad) nav bijis pastāvīga darba, tu dzīvo garāžā, ko nosacīti īrē kopā ar savu bērnības draugu, tu daudz tusē ar meitenēm Vecrīgā, pastāvīgi esi pālī vai appīpējies, un tad, kādu dienu tevī dzimst doma - es varētu uzaudzināt puiku par normālu čali. "Paņemšu sīko no bērnunama un izaudzināšu viņu par normālu čali," tieši tā tu domā.

Tas ir vienkārši kaut as prātam neaptverams - pēdējo reizi es Mantas koncertā biju 2017. gada decembrī. Es, kas savulaik pats sevi dēvēja par šī ansambļa stalkeri, veselu kalendāro gadu nebiju apmeklējis nevienu tā koncertu! Protams, nav tā, ka 2018. gadā "Manta" būtu spēlējusi vai katru nedēļu. Precīzi pētījis neesmu, bet diez vai tur summāri pat piecas uzstāšanās reizes savāktos, un vismaz pāris no tām (kā 18. novembra koncerts "Ļeņingradā" būtu bijis ļoti grūti apvienot ar citiem maniem plāniem). Lai kā arī tur nebūtu, vismaz par 2019. gadu šajā ziņā esmu mierīgs - šogad es "Mantu" jau esmu redzējis spēlējam.

Imants Daksis pamanījies izspēlēt viltīgu triku - man jau šķita, ka tagad kādu laiku Evijas Vēberes balsī neklausīšos, taču kā iepriekšējo gadu pabeidzu, tā šo sāku - pirmajā ierakstā, ko šogad klausos, atkal dzirdama Evija Vēbere. Tiesa, viņa nav galvenā persona Dakša jaunākajā albumā, tik vien kā bekvokāliste divās dziesmās, taču viena no tām ir skaņdarbs, kas Radio Naba 2018. gada topā ieņēma pirmo vietu, proti, dziesma "Idiots", līdz ar to gluži par nemanāmu Eviju Vēberi te nosaukt nevar.

Būtu pārspīlēti teikt, ka es no šīs grāmatas gaidīju sevišķi daudz. Sevišķi interesējies par Jāni Ziemeļnieku un viņa dzeju nekad nebiju, Jāņa Plauža vārds man bija svešs un grāmatas noformējums lika domāt, ka darīšana ir ar kādu patriotiski audzinošu padomju pseidodokumentālās literatūras "šedevru" (proti, sausu zinātniska stila tekstu, kur uzsvērta šķiru cīņas nozīme mākslinieka daiļradē). Patiesība izrādījās mazliet citāda un daudz, daudz intriģējošāka.

Lielākais šoks pēc Jevgēņija Griškoveca "Ziemas" noskatīšanās Krievu Drāmas teātrī man ir par publiku, nevis par izrādi. Kas tās bija par desām, ka applausi izrādes beigās bija vien pārdesmit sekunžu garumā, radot sajūtu, ka bijām kino un nevis teātrī. Vai tas tā ir normāli? Man ir gadījies būt labākās un sliktākās izrādēs, redzēt vairāk un mazāk apmierinātu publiku, bet nojaušu, ka slavenajā 19. novembra koncertā applausi Evijai Vēberei bija jaudīgāki par tiem, ar ko izcēlās vakarvakara publika. Marina un es bezcerīgi mēģinājām uzturēt applausus pie dzīvības, lai aktieri vismaz vēl vienu reizi parādītos uz skatuves, bet ātri vien padevāmies, jo atsaucība izpalika. Nezinu, vai tā ir ikdiena šajā teātrī vai arī bijām patrāpījušies īpaši kūtru un steidzīgu skatītāju vidū, bet šī pieredze galīgi nebija pozitīva. Un tas - ņemot vērā to, ka pati izrāde ir lieliska!

Ar kura latviešu mūziķa albuma klausīšanos vislabāk varētu pabeigt 2018. gadu? Protams, ka ar Evijas Vēberes pirmo pilna garuma studijas albumu "Sirdsbūt". Evijai 2018. gada beigu daļa atnesa daudz lielāku atpazīstamību kā iepriekš, galvenokārt pateicoties simtgades koncertam, kur viņas dziedājums bija vai nebija slikts (patiesībā - gluži vienalga).

Novērojumi liecina, ka Vladislava Nastavševa izrādes mani pamatīgi uzrunā uzreiz vai arī pamazām pēc noskatīšanās. Ja pirmajā vakarā vēl neesmu sajūsmināts, tad ar katru nākamo dienu parasti sāku pārskatīt savu viedokli uz pozitīvo pusi, līdz pamazām esmu teju jebko no viņa darbiem atzīt par šedevru. Pašu pat šobrīd šokē - kā es varēju "Tumšās alejas" novērtēt tikai uz 8.0, "Asins kāzas" uz 7.0 un "Cerību ezers aizsalis" - uz 7.5? Tās visas izrādes taču bija tik kvalitatīvas, tik ļoti nastavševīgas, tik ļoti drosmīgas! Un tagad jautājums - vai tas pats notiks ar "Jaunības putnu ar saldo balsi"?

Kas īsti tāds ir Kapteinis Reinis? Lai aptuveni to nojaustu, iepazinos ar kādu mākslinieka interviju, kur Kapteinis Reinis apgalvo, ka viņa primārais mūzikas darbības virziens ir triphops, lai arī albuma klausīšanās procesā tik ļoti tu to nejutīsi, taču Kapteinis Reinis arī neslēpj to, ka albuma skanējums apzināti ir visnotaļ šlāgerisks. Tāpat šajā intervijā uzzināju, ka šis albums ir domāts kā ieguldījums nākotnē ar dziesmām, kuras laika gaitā kļūs populārākas un ievērojamākas.

Sestdienas vakarā radās iespēja apmeklēt kādu teātri. Tā kā šī iespēja radās pietiekami neilgi pirms konkrētā vakara, teātru piedāvājums bija ierobežots ar izrādēm, uz kurām bija pieejamas biļetes. Un tā kā mums jau nesen bija sanākusi itin laba pieredze ar pirmizrādi ("Cīrulīši"), tad izlēmām mēģināt vēlreiz - šajā piegājienā izvēlējāmies Ģertrūdes ielas teātra jaunāko iestudējumu "Vingrinājumi ar ābolu un loku".

Viss tas ļembasts ap simtgadi, kas vismaz beidzot ir garām, protams, bija izcili kaitinošs. Dīvainos veidos izmantotas naudas summas, kuru vidū mega dārgā 18. novembra uguņošana bija tikai viena no daudzajām petardēm, ir atstājušas ne tās patīkamākās nogulsnes. Un tomēr konkrēti kino jomā tā nauda, ko pienesa klāt simtgade, noteikti ir bijusi svētīga. Protams, vienlaikus mani priecē, ka ir tādi ļaudis kā "Kriminālā ekselences fonda" veidotāji, kas iztiek bez valsts naudas un spēj savu budžetu atpelnīt pašu spēkiem, taču šaubu nav, ka Eiropā kino ļoti bieži ir dotēts pasākums un jo īpaši - mazākās valstīs, kur vienkārši nav pietiekami daudz potenciālo skatītāju, lai kino varētu būt peļņas māksla. Un viena no simtgades filmām ir arī šī - "Mērijas ceļojums".

Mūsu nokļūšana "Cīrulīši" pirmizrādē lielā mērā bija nejaušība, jo patiesībā šajā vakarā bija paredzēts iet uz JRT un skatīties "Dieviņu pillā", taču dienu pirms noliktā datuma izrādījās, ka ir saslimusi aktrise un steidzami bija nepieciešams plāns B (līdzīgi kā tas ir ar Gobzema valdību). Ātri apzinot citu teātru piedāvājumu 6. decembrim, atzinām, ka pirmizrāde Nacionālajā varētu būt kvalitatīvākais risinājums. Mazliet gan satrauca apstāklis, ka dienu pirms pirmizrādes uz to vēl bija pieejamas biļetes (lai arī ne sevišķi labas) - tas parasti liecina, ka sevišķas intereses par izrādi nav, un interese bieži ir arī kvalitātes rādītājs.

Nieka 27 gadus pēc ievērojamākās Latvijas progroka grupas "Holy Lamb" dibināšanas un knapi 17 gadus kopš es uzzināju par tās pastāvēšanu mūsu ceļi krustojās grupas koncertā "Nemierā" kādā pavēlā sestdienas vakarā. Mana līdzšinējā pazīšanās ar konkrēto iestādi aprobežojās ar tur pirms laba laiciņa skatītu "Pupociklu vasaras" koncertu, un dīvainā kārtā šis tas kopīgs šiem abiem koncertiem bija (tas ir - izņemot visai šķidru apmeklējumu, aptuveni 30 cilvēku sastāvā).

Alvis Hermanis, gatavojot jaunos aktierus darbam JRT, izvēlējies visnotaļ skarbu metodi, kā jaunos cilvēkus rūdīt darbam uz skatuves - vien divus mēnešus pēc tam, kad viņi uzsākuši studijas, jaunieši (skaitā 12) jau ir uz JRT skatuves un prezentē Jāņa Akuratera "Kalpa zēna vasaru".

Gatis Ziema ir viens no tiem latviešu mūziķiem, par kuriem man savu viedokli tā arī līdz galam nav izdevies noformulēt. Proti, patīk viņš man vai nē. No vienas puses, ir neiespējami noliegt viņa talantus kā dziesmu sacerēšanā, tā ģitārspēlē, tāpat savu tiesu cieņas viņš ir pelnījis par nevēlēšanos nevienam izdabāt (arī saviem cienītājiem nē). No otras puses, viņa izvēlētie risinājumi, piemēram, ironiskā (lai gan, protams, pasniegta kā sirsnīga) pievēršanās šlāgerim, intervijas, kuru vienīgā doma, kā šķiet, ir teikt lietas, ko no tevis kā alternatīvās scēnas mūziķa negaida, un personīgā alkoholisma afišēšana (tādā mērā, ka pat neesi drošs, vai arī tas nav tikai šovs, lai atgaiņātu no sevis "nepareizos klausītājus") liedz man viņu pieņemt kā rokmūzikas Pestītāju pilnībā.

Kad Marina ieraudzīja, ka es lasu grāmatu "Kur skatās vīrieši?", viņa uzdeva dabisko jautājumu: vai tad tu to tāpat nezini? Vispār jau viņai, protams, ir taisnība - skaidrs, ka uz krūtīm, un ja šāda nosaukuma grāmata nav fotoalbums, tad nekādas dižas vērtības tādai pēc definīcijas nevar būt. Bet ja jau šādu izdevumu plauktā biju atradis un izlēmis, ka pirms to pārvērst makulatūrā, jāpārliecinās, vai gadījumā tā nav literatūras šedevrs, tad ņēmu un to ātri izlasīju.

No visiem kino projektiem, kas bija gaidāmi Simtgades programmas ietvariem, ar vislielāko nepacietību gaidīju tieši Homo Novus. Un te minimāla loma ir tam, cik daudz JRT aktieru piedalās filmā. Galvenais, kālab gribēju to redzēt, ir manas neslēptās simpātijas pret Anšlava Eglīša daiļradi (kas gan gluži nenozīmē, ka esmu nekritisks jūsmotājs, kas apbrīno arī autora neveiksmīgākos darbus). Plus vēl pati Homo Novus tēma - bohēma Rīgā pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados mani neapšaubāmi aizrāva.

Glezniecības izstāžu apmeklējums manā dzīvē ir izteikti reta parādība, bet šodien sanāca tā, ka bija ļoti operatīvi jāpārplāno mūsu "laiks brīvsolī", jo mainīgie laika apstākļi nemotivēja kaut kur braukt ar riteņiem, līdz ar to vispirms devāmies uz restorānu, bet tad prasījās turpat tuvumā kādu gramu kultūras. Un tā mēs nonācām Mūkusalas mākslas salonā, kurā šobrīd skatāma Vladimira Glušenkova retrospektīva izstāde. Par mākslinieku un viņa daiļradi nezināju nenieka, taču izstādes nosaukums "Absurda mitoloģija" teica - jāiet!

Frīdriha Šillera Laupītāji vai nu ir vai nav pirmā latviešu iestudētā luga. Nezinu, vai var teikt, ka vēsturnieki par šo jautājumu strīdās, bet zinu, ka man personīgi tas nav principiāli svarīgi. Skaidrs ir vien tas, ka Dikļu muižā tieši pirms 200 gadiem - 1818. gadā - "Laupītāji" tikuši spēlēti un tulkojuma autors bija latvietis - muižas kalps Jānis Peitāns. Nosaukt šo JRT izrādi par iespējami precīzu Peitāna iestudējuma atveidojumu laikam gan nevarēs.

Mika Koljēra jaunākais veikums "Iz Baltikas" ir pagaidām viņa vērienīgākais darbs literatūras lauciņā, kurā nenoliedzami ieguldīts milzīgs darbs, darbojoties ārzemēs tik ļoti pieprasītajā vēsturiskās fantastikas lauciņā (ar fantastiku šajā vietā saprotot to, ka, balstoties uz vēsturiskiem personāžiem un atsevišķiem vēsturiskiem notikumiem, tiek veidots absolūti pašizdomāts stāstījums).

Dvēseļu uteņa ievadā, vēl pirms izrādes sākuma, skatītājiem tiek atgādināts: šai izrādei nav nekādas saistības ar Aleksandra Grīna "Dvēseļu puteni" un vienlaikus - tā tomēr neesot pilnīgs bezsakars. Savā ziņā - tēma satraukumam (tas atgādinājums, ka kaut kāda doma tur tomēr ir, kas liek domāt, ka domu nolasīt nebūs viegli), bet - skatīsimies un vērtēsim!

Vienā no savām jaunākajā dziesmām, kas izskanēja koncertā, Rodžers Voterss dzied "If I had been God" un skaidro, kādos dažādos veidos, ja viņš būtu Dievs, viņš pasauli izveidotu labāku, nekā tā ir tagad (lieki teikt, ka tur ir daudz vietas izaugsmei). Savulaik man pašam Rodžers Voterss noteikti bija dievs - bija manā dzīvē tāds periods, kad es faktiski neklausījos neko citu kā tikai Pink Floyd un pat visus viņa solo ierakstus pārzināju itin labi. Taču laiki mainās un pērn, kad tika izziņota The Wall radītāja uzstāšanās Rīgā, man bija pat kādu laiku jādomā, vai es patiešām to vēlos redzēt. Beigās, protams, izlēmu, ka vēlos gan, līdz ar to piektdienas vakarā biju Arēnā Rīga, lai novērtētu priekšnesumu.

Valda Melgalve labāk bija zināma kā tulkotāja, viņas pašas rakstītais grāmatās izdots netika, un arī šis "kabatas formāta romāns" klajā nāca žurnālā Karogs (1999. gada oktobra numurā). Nelasījis neko citu viņas rakstīto, jau tagad varu teikt - kaut kas viņā noteikti bija (autore mirusi nebūt ne lielā vecumā 2007. gadā, bijusi Andra Zeibota sieva un Ievas Melgalves māte).

Ints Lubējs ir viens no tiem latviešu rakstniekiem, kuru vārdus es labākajā gadījumā esmu dzirdējis kaut kur starp citu izrunātus. Skolas obligātās literatūras programmai par nenozīmīgu, nav ne sevišķi skandalozs, nē pretrunīgi vērtēts. Arī izcili ražīgs ne, un kopš Ēdenes izpostīšanas neko arī nav laidis klajā. Turklāt pat šis miniromāns piedzīvoja diezgan nenopietnu izdevumu - tas bija iekļauts 1999. gada žurnāla Karogs septembra numurā, līdz ar to mūsdienās iespējas pie nonākt nejauša lasītāja tam nav lielas. Taču es tieši šobrīd esmu pievērsies vecāku mājās uzietiem Karogu krājumiem, un tā nu izlasīju arī šo grāmatu.

"Re - gī - na! Re - gī - na!" tādas bija manas emocijas pēc sestdienas vakara Positivusā, kur uzstājās arī The Prodigy. Līdz ar to nebija šaubu, ka uz vokāli instrumentālās apvienības Regīna koncertu Kalnciema ielā ir jāiet. It īpaši, ja ņem vērā, ka Marina un Estere toreiz jau bija aizgājušas gulēt, bet aiziet līdz Kalnciema kvartālam nudien nav sevišķi tālu.

Sociālajos tīklos šis pasākums tika prezentēts kā Igo un Ievas Akurāteres koncerts, izpildot dziesmas no viņu duetu albuma "Klusums starp mums", kas tiekot dēvēts par nozīmīgāko erotikas ierakstu latviešu mūzikā, ko līdzīgu Sērža Geinsbūra un Džeinas Bērkinas kopdarbībai. Jau šāds promo teksts vien mani varētu iekārdināt iet uz koncertu, jo Geinsbūrs ir itin pārliecinoši viens no maniem iecienītākajiem dziedātājiem/dziesmu autoriem. Patiesībā gan vairāk šis pasākums bija ģitārista Aivara Hermaņa koncerts, kurā piedalījās arī solisti Ieva Akurātere un Igo.

Fleims ar saviem Roltoniem uzstājās šī gada Kāpas vakara koncertā un jāsaka - tā bija īstā vieta un īstā grupa, kam izpildīt dažādu ārzemju un pašmāju mūziķu kaverversijas - profesionāli, enerģiski un izklaidējoši, piemēroti gan jaunākajiem orientieristiem, gan tādiem, ko par jaunākajiem vairs nenosauksi. Tad nu izlēmu noklausīties, kā tad skan šī kolektīva pašu radītā mūzika.

Pirms doties uz "Pēdējo Ļeņina eglīti" es nebiju noskaidrojis pašu būtiskāko - proti, painteresējies, ka šo izrādi ir režisējis Uldis Tīrons, proti, vajadzēja rēķināties ar to, ka tā būs paredzēta gudrākam skatītājam par mani - vismaz tādam, kas lasa Rīgas laiku (un vienlaikus tādam, kuru iepriecinās tas, ka izrādē būs atsauce ne tikai uz pašu Tīronu, bet arī uz Ilmāru Šlāpinu - nepareizi izrunājot Šaļapina uzvārdu). Labi, ka vismaz otru būtiskāko lietu biju izdarījis - proti, pirms izrādes sākuma iegādājies un izlasījis tās programmiņu, jo pretējā gadījumā ar izrādes uztveršanu man būtu radušās daudz lielākas problēmas.

Pēc Gata Ziemas koncerta "Aleponijā" noklausīšanās tur sastaptais Bindons man teica, ka viņam būšot interesanti izlasīt manu aprakstu par šo koncertu. Varēju viņam piekrist - arī man pašam šķita interesanti noskaidrot, ko tad es par to uzrakstīšu. Jāpārdomā katrs vārds, katrs teikums vispirms trīs reizes jāizdzēš un tad atkal jāuzraksta tas pats tiem pašiem vārdiem. Emociju un iespaidu jūra.

Tas, ka esmu pamanījies joprojām neko neuzrakstīt par "Karalieni Annu", ir diezgan mulsinoši. Kā nekā albums nācis klajā pirms vairāk kā gada, uzreiz to iegādājos, esmu daudzas reizes klausījies, turklāt visas dziesmas zināju jau iepriekš. Bet allaž kaut kā sanāca, ka līdz rakstiskiem secinājumiem par šo ierakstu neizdevās nonākt. Beidzot pienācis laiks to labot.

Izrāde "Anna: Люболь" ir īpaša ar to, ka tā ir Marijas Linartes debija režijā, turklāt jaunā aktrise vismaz pagaidām neplāno turpinājumu šim virzienam. Tā esot viena atsevišķa ideja, kuru gribējās īstenot, un tagad tā ir īstenota. Aizsteidzoties notikumiem pa priekšu, diez vai "Annas" rezultātā tagad visi Latvijas teātri kritīs Marijai virsū un lūgsies: "Iestudē vēl! Iestudē pie mums." Grūti gan saprast, kā notiek klusais telefons mazajos teātros, bet jau tagad - dažas dienas pēc pirmizrādes, nekas neliecina, ka "Anna" būtu sacēlusi ažiotāžu - uz nākamo izrādi biļetes nav izpārdotas, arī Internetā nekādas atsauksmes par izrādi vēl nav manāmas.

Svētdienas vakarā pēc pusmaratona bija nepieciešama kulturāla un inteliģenta atpūta, ko vislabāk, protams, nodrošina skaistas un aizraujošas dziesmas.

Šobrīd teātra apmeklējumi nesanāk tik regulāri kā pirms dažiem gadiem, līdz ar to katrs gājiens uz teātri iepriekš rūpīgi jāizvērtē - vai šī konkrētā izrāde būs pietiekami vērtīga, lai sniegtu man kādas atziņas par dzīvi un tās jēgu? Ja atbilde ir Nē, tad nav vērts uz to tērēt laiku, ko tikpat lietderīgi var pavadīt feisbukā vai lasot Wikipedia Ziemeļkorejas izlases futbolistu biogrāfijas. Līdz ar to nav šaubu, ka pirms iegādājos biļeti uz DDT izrādi "Dzimumzīme" (patiesībā, protams, nosaukumam būtu jābūt "Dzimumdzīve"), ļoti rūpīgi izvērtēju, vai izrādes dramatiskās puses autori - Solona kluba biedri - ir gana garīgas būtnes, lai no viņiem smeltos dzīves gudrības. Un, protams, izlēmu, ka tas, kas ir gana labs Rīgas domei, ir gana labs arī man.

Jēkaba Nīmaņa oratorija "Torņa sindroms" bija jāapmeklē tīri vai piespiedu kārtā - kā pārliecinātam pārdaugavietim, kas turklāt gandrīz visu līdzšinējo dzīvi pavadījis dažu kvartālu attālumā no Alīses ielas ūdenstorņa un vēl arī ir tornī tapušās mūzikas cienītājs, būtu bijis klaji bezkaunīgi ignorēt šādu pasākumu. Turklāt pēc ekskursijas bijušajā Prowodnik rūpnīcā biju parādā Kreisajam krastam vienu kultūras pasākumu.

Lindas Oltes un Sandija Semjonova filma "Nora" ir visnotaļ īpatnējs mēģinājums atskatīties uz sava laikmeta populārākās latviešu estrādes dziedātājas dzīvi, dokumentālos kadrus papildinot ar iestudējumiem, kur Noru Bumbieri un Viktoru Lapčenoku atveido aktieri.

Vizmas Belševicas "Bille" ir viens no nedaudzajiem obligātajā literatūrā iegūlušajiem latviešu autoru darbiem, pret kuriem es skolas laikā netiku ieguvis teju neārstējamu alerģiju, lai gan potenciāls arī šādam scenārijam noteikti bija, jo "Bille" mūsos tika dauzīta iekšā diezgan brutālā veidā. Un tomēr - uz nebeidzamo liriski patosaino un patosaini traģisko latviešu rakstnieku darbu par bērnību fona "Bille" ir patīkams izņēmums savā godīgumā.

Tas ir diezgan populārs mīts, ka latviešiem nepiemīt humora izjūta un ka standarta latviešu joks šķiet smieklīgs tikai tā teicējam. Rutku Tēva jeb aktiera Arveda Mihelsona apkopojums "Latviešu teātris anekdotos" nav labākais veids, kā atspēkot šo mītu.

"Odu laiks" manās rokās nonāca, veicot pārkārtojumus vecāku grāmatplauktos, vērtējot, kuras grāmatas ir pelnījušas nonākt kā makulatūra "Ulubelē", bet kuras - saglabāt vietu zem saules. Par šo grāmatu patiesībā mans viedoklis sākotnēji bija ļoti skeptisks. Izdota 1994. gadā, mīkstajos vākos, ar visai dīvainu vāka noformējumu. Trīs autori, kuru vārdi man neko neizsaka. Sevišķi neko neaprakstošs nosaukums, un vēl Pirmā daļa no nez cik.

Tev ir nedaudz pāri trīsdesmit. Ir labs darbs. Sieva, divi bērni. Nupat uzcelta jauna māja kaut kur pierīgā. Vecāki ar tevi lepojas un uzskata par teju vienīgo savu sasniegumu šajā pasaulē. Tu esi par 97% veģetārietie. Uz veikalu vienmēr ņem līdzi pats savus trauciņus pārtikai, jo domā par apkārtējo vidi. Un tad kādu dienu tu saproti, ka dzīvo tādā tumsā, ka tev ir nepieciešams jauns logs, kurā varētu redzēt saullēktu.

Vienā vakarā iespēja redzēt uzreiz divas grupas, kuras mani interesē, bet kuras neesmu līdz šim redzējis spēlējam, katru dienu negadās. Līdz ar to, kad uzzināju par "Ezeru" un "Spāres" dalību KKc sešu gadu jubilejas pasākumā, mani nebija ilgi jāpielauž uz šī koncerta apmeklējumu. Vienlaikus, sava deva bažu arī bija.

Lai arī Līgavu mednieki nebūt nav ļoti dziļa un sarežģīta literatūra, tā ir viena no tām latviešu literatūras grāmatām, ko man vismaz patīk reizēm pārlasīt. Sakot "reizēm", es domāju - aptuveni reizi desmit gados, kas nozīmē, ka lasīju to droši vien trešo reizi. Tā gan nav, ka katrā nākamajā reizē tajā atklājas kas jauns un iepriekš neizprasts, bet tas varbūt ir pat viens no Anšlava Eglīša lielākajiem trumpjiem - viņa darbi, lai arī valodas ziņā izsmalcināti un koši, nav pārmudrīti ar dubultajiem dibeniem un pārvērtīgām atziņām.

Par Kriminālās ekselences fondu ir lasīts un dzirdēts daudz. No atsauksmēm var secināt, ka latviešu kino nekas līdzvērtīgs nav bijis pieredzēts vismaz kopš "Limuzīna Jāņunakts krāsā" vai pat vispār nekad. Tā kā esmu apveltīts ar visai cinisku pasaules skatījumu, skaidrs, ka pilnībā mani šāda sajūsma nepārliecināja un uz šo filmu gāju ar savu devu piesardzības - gaidīt, ka stilīgo "Piena" filmu radītāji būs pārsituši Tarantino un radījuši kaut ko tik revolucionāru, ka tagad Grauba un Ēķis stāv stūrī pīpēdami un domā, ko lai dara jaunajā, postekselences pasaulē.

Latviešu literatūrā parasti manai gaumei trūkst sērīguma un sāpju - visi varoņi vienmēr dzīvo laimīgi, nevienam nekad nekā netrūkst, ir daudz abpusējas mīlestības un pārticības. Ka tik ne tā!

Pasākuma anotācijā bija teikts, ka projektā "Stīgas" Edgars Mākens spēlējot klavieres, bet Inga Gaile - uz nerviem. Protams, šāds joks nebūt nav kaut kas pilnīgi nedzirdēts - vēl sešdesmitajos gados Džons Lenons tika lietojis formulējumu: "I [also] play the guitar and sometimes I play the fool", taču tas nu ir fakts, ka Inga Gaile patiešām "Stīgās" nevienu instrumentu nespēlē. Un patiesībā jau elektriskajām klavierēm arī tā īsti stīgu nav, līdz ar to viņa arī ir vienīgā reālā stīgu spēlētāja šajā duetā (ja to vispār var saukt par duetu).

Es iztēlojos, kā tas viss sākās: smalkās kritikas atsauksmes par "Peldošo un ceļojošo" otro daļu bija negatīvas, Nastavševam pārmeta radošo krīzi, atkārtošanos, pārmērīgu homoseksuālisma tēmas izcelšanu. Un tad Vlads, kurš, cik dzirdēts, uz nelabvēlīgu kritiku reaģē ļoti asi, nolēma: "Parādīšu es viņiem radošo krīzi, atkārtošanos un homoseksuālismu!" Un tā radās "Cerību ezers aizsalis".

Sākšu ar negaidītu atklāsmi - es nekad nebūšu māte. Līdz ar to savā ziņā līdz galam man šo Noras Ikstenas romānu saprast nebūs lemts. Arī ar vīriešiem romānā man identificēties nebūs viegli - arī tālab, ka neviens no viņiem nav sevišķi detalizēti aprakstīts.

Paradīze 89 ir viena no pirmajām vēstnesēm tam, ka šogad būs daudz pašmāju filmu, kuru nonākšanu uz ekrāniem veicinās Latvijas simtgades pasākumiem (un pašai simtgadei atvēlētie līdzekļi). Tā vēsta par periodu, kas gana daudziem potenciālajiem skatītājiem saistās ar personīgām atmiņām, jau tagad ir diezgan daudz pētīts, dokumentēts un analizēts, bet vismaz man nenāk prātā, ka par to būtu redzēts arī kaut kas mākslas kino lauciņā. Runa, protams, ir par Atmodu.

Tas bija tik sen, ka gandrīz vairs nav taisnība, man bija tāds piepelnīšanās veids kā teksta pārdzīšana no audiokasetēm uz datoru caur personīgo procesoru - proti, atšifrēšana. Ne tik senos laikos,kad biju tipisks sorosīts, tā bija diskusiju atšifrēšana, bet sākotnēji kaut kas diezgan tuvs šīs grāmatas saturam - tas bija LU Jūdaikas studiju centra vajadzībām un tie bija Latvijas ebreju dzīvesstāsti (atslēgas vārds - Latvijas, nevis LPSR). Atceros, ka tā galīgi nebija viegli nākoša nauda - un ne tikai tālab, ka ebreju likteņi 2. Pasaules kara gados nebija diez ko komiski, bet arī tādēļ, ka cilvēkiem gados ne vienmēr ir izcila dikcija un arī garākā teikumā domas pavediens var kaut kur aizpeldēt. Kālab es par to stāstu? Tādēļ, ka es saprotu, cik daudz darba ir jāiegulda, lai taptu šāda grāmata (un tas - ņemot vērā tikai tehnisko pusi, piemirstot to, ka grāmatas varoņus vispirms vajag uzmeklēt, ar viņiem ir jāveido kaut kāda saruna, jo daudzi nemaz tā nevar bez uzvedinošiem jautājumiem ņemt un izstāstīt svarīgāko par savu dzīvi).

Ar Oskara Jansona muzikālo darbību esmu iepazinies pāris viņa koncertos kopā ar Edgaru Šubrovski, un laikam gan jāsaka - par sevišķu viņa cienītāju kļuvis neesmu, it īpaši koncerts Noasā ar tā pārmērīgi kantrī tuvo noskaņu mani bija satraucis. Taču tas neliedza man doties uz Jansona ieraksta "Montserrat" prezentācijas koncertu Mazajā ģildē. Sāksim kaut vai ar to, ka neatceros, vai vispār jebkad esmu bijis tur uz kādu priekšnesumu. Tomēr vairāk mani motivēja Jansona pavadošais sastāvs šajā vakarā: koris "Mūza" un grupa "Jūk".

Pirms dažiem gadiem šai grāmatai bija atkārtots, papildināts izdevums, taču manās rokās nonāca tās oriģinālā versija, ko izdeva vēl 1993. gadā. Taisnību sakot, tieši šāda versija mani arī interesēja vairāk - bez iespējas vērtēt notikumus ilgākā perspektīvā. Nezinu, protams, cik ļoti atkārtotajā izdevumā tas parādās, bet ar laiku uz visām lietām ir iespējams paskatīties atsvešinātāk, neitrālāk, objektīvāk - lai arī reizēm varbūt nemaz to nevajag, jo vairāk gribās saņemt emocionālu vērtējumu.

Sākšu ar to, ka man nepatīk grupas "Pacific K" nosaukums - tāpat kā man nepatīk nosaukums "Northern C", kas ir pilnīgi cita grupa, bet seko tam pašam naming convention. Iespējams, ka tas ir apzināts gājiens, bet man šādi nosaukumi šķiet absolūti bezpersoniski un atmiņā nepaliekoši. Gaidu, kad šim pulciņam piepulcināsies vēl kāds jauns kolektīvs, piemēram, "Atlantic F".

Man ir patiesi žēl, ka manī nav vairāk mīlestības pret "Baložu pilniem pagalmiem" - kā nekā tā ir grupa, bez kuras pašmāju andergraunds nav iedomājams, tāpat neapšaubu Māra Šverna melodiju radīšanas dotības (un arī viņa teksti man patiesībā patīk). Taču fakti ir tādi, ka mans mīļākais Šverna albums joprojām ir "Brāļi un māsas", kur viņš pats nemaz nepiedalās. Tikām viņa paša katru nākamo ierakstu klausīties ir arvien grūtāk - jau pirms divdesmit gadiem viņš ne tuvu nebija izcilākais vokālists Latvijā, bet katru nākamo reizi viņa balss kļūst mazāk baudāma.

Sportpanka apvienība (kā tā pati sevi dēvē) pirms sava pirmā albuma izdošanas lielāko daļu repertuāra jau gadiem ilgi ir dreijājusi koncertos, līdz ar to tās cienītājiem beidzot klajā nākušais "Boobieshooter" kļuva par iespēju iecienītās kompozīcijas dzirdēt arī gana kvalitatīvā audio formātā, kas droši vien no fanu viedokļa ir ļoti labi. Jautājums - kas īsti ir "Rīta stienis", ja to vērtē ar neitrālu aci?

Spāri man jau kādu laiku ir ne pārmērīgi aktīvs plāns redzēt spēlējam dzīvajā. Pagaidām nav saslēdzies, bet kas zina - varbūt aiziešu 26. janvārī uz koncertu, kur spēlēs šie, Tesa un Židrūns.

Dīvainā kārtā, Imantu Daksi spēlējam redzēju pirmo reizi. Jā, pirms dažiem gadiem viņš Labā Dabā nodziedāja pāris K-Remonta dziesmas, bet tas neskaitās, jo tas bija Daksis kā viessolists, nevis Daksis kā Daksis. Patiesībā - pat drusku dīvaini, ka savu vienaudzi pirmo reizi redzēju uzstājamies vien gadā, kad mums abiem paliks 35. Gandrīz aizgāju uz viņa koncertu pērn decembrī, bet tad bija pa vakariem citi darāmi darbi (patiesībā - tagad arī ir, bet vakar uztaisīju pauzi), un tā nu ceturtdienas vakarā kopā ar vēl aptuveni 30 cilvēkiem (un daļu koncerta - vienu suni) Vinilbārā baudīju Imanta Dakša priekšnesumu.

"All Day Long" ir viens no tiem pašmāju mūzikas kolektīviem, kas šķiet pastāv jau veselu mūžību, taču šis albums ir viņu pirmais oficiāli izdotais ieraksts. Kā allaž tas šādiem ierakstiem raksturīgs, simtprocentīgas pārliecības par to, ka tas iegādājams arī fiziska ripuļa veidā, man nav, bet - aizsteidzoties notikumiem pa priekšu - nav arī īpašas vajadzības pēc tā.

Projektu "himnas" var dēvēt par kārtējo "Sus Dungo" atvasinājumu - vismaz tādā ziņā, ka šajā kolektīvā piedalās Anneļi Arro no "Sus Dungo", lai gan, protams, tas nebūtu īpaši precīzs raksturojums. Tā vismaz skaitās, ka projekta līderis ir Toms Taukulis, par kura līdzšinējo muzikālo darbību man neko noskaidrot nav izdevies.

S.A.D. jeb "Skumju akmeņu dārzs" itin prognozējami ir atvasinājums no "Skumju akmeņiem" un "Akmeņu dārza", kurā iztrūkst Helēna Kozlova (patiesībā, protams, ne tikai viņa, bet visvairāk - tieši viņa). Patiesībā gan jāsaka - jaunā vokāliste Lelde Muceniece dzied Helēnai Kozlovai itin līdzīgā manierē (arī balss viņai ir latviešu dziedātājām netipiski zema, līdzīgi kā Helēnai), līdz ar to atšķirības nav ne tuvu tik radikālas, kā varētu gaidīt (tomēr Lelde ne vienmēr dzied tik zemu, viņai ir itin plašas iespējas variēt arī uz augšu).

Tā sauktā Kauperu dēlu grupa 2017. gadā nāca klajā ar savu pirmo albumu dzimtajā valodā, apliecinot, ka viņu mērķis nav tikai iekarot Eiropu, bet arī tepat mājās pārņemt stafeti no Kaupera seniora kā vietējā poproka flagmaņiem. Personīgi man šāds solis sevišķu sajūsmu neraisa, jo kamēr angļu mēlē Karnivāļi skan labāk kā PV kaut vai tīri patīkamākas izrunas dēļ, tad latviešu valodā tēva balss šķiet pārāk jūtama, un tā nebūt nav, ka viņu skanējums būtu tik ļoti principiāli atšķirīgs no ne-Veronikas deviņdesmito "Prāta vētras". Protams, tolaik prātvētrinieki gan vēl nebija saistījušies ar "Viegli" un Ziedoņa tekstiem, kamēr Karnivāļi jau kādu laiku izpilda Ziedoņa "Stūri", un tā nonākusi arī šajā albumā.

Satelīti diezgan sen nebija priecējuši klausītājus ar jauniem albumiem - kopš pirms pieciem gadiem aizgāja "Pagrīdē". Vai var teikt, ka nule Jānis Žilde un ko no pagrīdes ir atgriezušies un gatavi cīnīties ar "Donu" un "Carnival Youth" popmūzikas lauciņā? Varbūt arī tā, vismaz pēc andergraunda viņu jaunākais veikums galīgi neizklausās.

Difūzija ir "Martas asiņu" līdera Filipa Deruma blakusprojekts, kurš dīvainā kārtā (tā vismaz rādās) sākotnēji bija vairāk podkāsts par mūziku, un tikai pēcāk pārtapa arī par kaut ko līdzīgu grupai, kurā Filipam, līdzīgi kā podkāstā, līdzās ir Evija Kalve (par viņas saistību ar Jāni Kalvi no "Suņa stundas" neko nezinu). Arī "Difūzijas" debijas albums diezgan izteikti šķiet esam tāds kā podkāsta turpinājums - ne velti tam par intro un outro kalpo podkāsta muzikālā tēma (kas albuma gadījumā nav izcils risinājums, ja to klausies uz riņķi, kā tas man ir raksturīgi - tas nozīmē, ka šis intro ir klausāms divreiz pēc kārtas - varētu jau tajā būt arī kāda variācija, bet nav).

Pēdējā laikā es ne tikai varu lietot apzīmējumu "sen nav būts teātrī" (kas gan ir šausmīgi stiepts jēdziens, jo vienam "sen" - tas ir gadus piecus, citam - pāris mēnešus, ja kas - man ir tas otrais gadījums), bet - "sen nav būts teātrī kopā". Un te nu patiešām sanāk ilgāks periods - ar Marinu pēdējo reizi teātrī biju vēl janvāri, uz "Uguni un nakti". Un nu, gandrīz gadu vēlāk atkal devāmies uz Nacionālo teātri, šoreiz - lai skatītos izrādi "Meitenes" (īpašs Paldies te sakāms Irbei, Baibai un Ilzei), kas ne ne tikai uzdāvināja mums biļetes, bet nodrošināja arī iespēju kopā apmeklēt teātri.

Sen nebija skatīta "Manta" spēlējam, un vēl senāk tā nebija skatīta spēlējam daudzas šī vakara dziesmas. Kā nekā pēdējā laikā lielākoties koncertos skanēja dziesmas no "Karalienes Annas", bet vakar pēkšņi atgriešanos piedzīvoja virkne pirmā albuma dziesmu. Ja ņem vērā, ka tās iepriekš vienmēr tika spēlētas četru dalībnieku "Mantas" sastāvā, šādas tādas pārmaiņas bija neizbēgamas.

Blaumaņa novele ir, iespējams, iespaidīgākais pašmāju literatūras darbs, ko nākas lasīt skolas solā. Ne tādā ziņā, ka tā būtu latviešu literatūras virsotne, bet tīri emocionālā ziņā skarbais stāstījums par zvejniekiem uz ledus gabala ir tāds, kas spēj uzrunāt arī dumju agrīnu padsmitgadnieku (tādu, kāds biju es). Nekādas liekas mīlas lirikas, nekādu nesaprotamu jūtu un emociju, tik vien kā centieni izdzīvot. Katrā ziņā, septītajā klasē tā man šķita pat ļoti ok, atšķirībā no teju it visa, ko skolā nācās lasīt (un es biju ļoti godprātīgs lasītājs). Dīvainā kārtā klasisko latviešu filmu pēc noveles motīviem es noskatījos tikai tagad - savus divdesmit gadus vēlāk.

Ja tevi kādreiz uzaicina uz dejām ar Laibach, iepriekš noteikti apvaicājies, vai arī Nīče ir viesu sarakstā!

Mārča Lāča režisētais "Neiekostais elkonis" savu galveno darbu izpildīja jau pavasarī, kad tas mani motivēja iepazīt Sigizmunda Kržižanovska daiļradi (pagaidām izlasītas divas grāmatas, bet gan būs vēl), tomēr agrāk vai vēlāk vajadzēja pienākt tai dienai (vakaram), kad man vajadzētu noskatīties, ko no Kržižanovska teksta varētu izveidot uz Latvijas teātra skatuves. Necentīšos tevi ieintriģēt ar neskaidriem mājieniem, bet tiešā tekstā pateikšu - to varētu nosaukt par vilšanos.

Gatavojoties Latvijas Republikas simtgadei, notiek itin daudz dažādu pasākumu. To vidū salīdzinoši nemanāms ir muzikālais projekts "Dziesmas 2.0", kas nesen piedzīvoja prezentāciju un kur dažādi vairāk vai mazāk aktuāli mūziķi ir radījuši savas versijas Latvijas kultūras kanonā ietilpstošām dziesmām (ne tādā ziņā, ka tās obligāti būtu no kāda īpašo dziesmu saraksta - vismaz neesmu dzirdējis, ka tā būtu, bet tās noteikti var saukt par dziesmām, kas ir ļoti daudziem cilvēkiem nozīmīgas). Savdabīgais šajā pieejā ir tas, ka patiesībā tās lielākoties ir nevis variācijas par dziesmām, bet gan šo dziesmu tekstu jaunas interpretācijas, proti, visam pamatā ir teksts, nevis melodija.

"Vai viegli būt Hermanim" - šis varētu būt viens variants Alvja Hermaņa dienasgrāmatas nosaukumam. Un dabiskā atbilde - nē, būt Hermanim nav viegli. Taču itin prognozējami slavenākā mūsdienu latviešu režisora dienasgrāmata ir kas vairāk kā gaušanās par parādībām, kas viņam nepatīk.

Andras Manfeldes romāns "Virsnieku sievas" ir nu jau kārtējais izdevums grāmatu sērijā par 20. gadsimta Latviju un kā jau tas šai sērijai piedienas - ne tas dzīvespriecīgākais stāstījums, kādu varētu iedomāties. Savā ziņā es pat teiktu, ka šī grāmata ir drūmāka par pirmo no manis lasītajiem sērijas darbiem - Gunta Bereļa Vārdiem nebija vietas, kura galvenais varonis diezgan droši bija saucams par maniaku.

Daudz laika man nevajadzēja, lai tiktu uz JRT noskatīties "Garo dzīvi" - kā nekā izrāde pirmo reizi pie skatītājiem nonāca vien nesenajā 2003. gadā, un jau 2017. gada vasarā es devos uz Talsu ielu, lai šo izrādi redzētu. Interesantā kārtā šoreiz uz teātri devāmies ar vienas dienas nobīdi - Marinai "Garā dzīve" bija ceturtdienā, bet man - piektdienā. Toties man itin negaidītā kārtā sanāca teātri sastapt savu māsu un viņas vīru, kuriem arī, kā izrādās, nevienā no pirmajām 400 šīs izrādes spēlēšanas reizēm nebija sanācis tajā nokļūt.

Jāatzīst, ka Sandras Kalnietes autobiogrāfiskā vēstījuma par Latvijas Tautas fronti lasīšana no manas puses nebija plānots solis - biju gribējis las.am nopirkt vienu Bankovska romānu, taču tajā brīdī izrādījās izlādējies mans telefons, līdz ar to netiku pie bankas aplikācijas un izlēmu apskatīties, ko tad piedāvā bez maksas. Līdzās citiem izdevumiem tur atradās šī grāmata. Tad nu padomāju - lai arī neuzskatu sevi par Sandras Kalnietes cienītāju (vai es vispār sevi uzskatu par kāda Latvijas politiķa cienītāju?), varētu būt interesanti izlasīt grāmatu, ko par Atmodas notikumiem uzrakstījis kāds no tās aktīvistiem, turklāt tāds, kas pēcāk nav grimis pārmērīgā aizmirstībā, līdz ar to varētu nebūt apvainojies uz visiem un par visu (piem., Īvāns).

Kādu laiciņu nebija sanācis redzēt "Mantu" spēlējam - kopš pagājušā gada. Kādu laiku nespēlēja pati "Manta", tad savukārt tā nespēlēja tur un tad, kad man būtu iespēja to redzēt. Līdz ar to šī uzstāšanās Kalnciema kvartālā kļuva par pirmo reizi, kad man sanāca noskatīties "Mantu" pilnā garumā nospēlējam "Karalienes Annas" programmu. Ja kas - šķiet, ka arī par albumu šeit apraksts nav uztapināts, to gan vajadzētu tā kā izdarīt. Diemžēl man īsti nesanāca redzēt nevienu no pārējiem šī vakara māksliniekiem, bet vismaz "Mantas" programmu gan noskatījos no A līdz Z.

Tā vien rādās, ka šovasar Latvijas koncertdzīves smaguma centrs no Salacgrīvas ir pārcēlies uz Lucavsalu - līdz ar ne gluži veiksmīgās "Kubanas" aiziešanu Lucavsalas pludmalē šīs vasaras laikā paviesojušās vairākas patiešām joprojām itin aktuālas rokgrupas (ņemot vērā, ka kopā ar Foo Fighters uzstājās arī Biffy Clyro un The Kills), un līdz ar to daudziem domājams par šīs vasaras koncertdzīves naglu kļuva leģendāro Red Hot Chili Peppers koncerts 27. jūlija vakarā.

Foo Fighters ir viena no tām grupām, kuru es ar vislielāko sajūsmu būtu redzējis uzstājamies kaut kad tūkstošgades sākumā - laikā, kad viņu dziesmas klausījos regulāri, kad mani uzrunāja viņu smieklīgie videoklipi un man simpatizēja arī viņu dziesmu saturs. Tagad, protams, lielā mērā ir par vēlu - tikai pēdējās nedēļas laikā saņēmos noklausīties dažus pēdējos viņu albumus un nekādu mega sajūsmu manī tie neraisīja. Taču vienlaikus es lieliski apzinos, ka būtu viņi Rīgā viesojušies nevis 2017., bet, piemēram, 2004. gadā, es uz viņu koncertu nebūtu aizgājis tālab, ka manā budžetā (un laikam jau arī prioritāšu sarakstā) šādu pasākumu apmeklēšana sevišķi augstu vietu neieņēma. Ne jau velti es pamanījos 2005. gadā neaiziet Rīgā uz White Stripes par spīti tam, ka sajūsmā biju ne vien par viņu albumiem, bet arī par "Under Blackpool Lights" koncerta DVD. Tagad, kad esmu vecāks un vismaz atsevišķos jautājumos arī prātīgāks, koncertu jautājumā izteikti sekoju principam "palikšanu mājās biežāk gadās nožēlot".

Toms Kreicbergs ir visai īpatnējs latviešu rakstnieks - lielākoties viņš (atbilstoši internetos pieejamajai informācijai) dzīvo ASV, tur arī publicējas (angļu valodā), līdz ar to šis viņa stāstu krājums patiesībā ir tulkojums, nevis oriģinālteksts. Tas tomēr ir itin reti - ka latvietis raksta ārzemju auditorijai, nevis tikai savējiem (kuru, kā zināms, nav sevišķi daudz). Grūti teikt, cik prestiži ir tie (lielākoties - zinātniskās fantastikas) izdevumi, kuros viņš publicējas, tomēr fakts, ka divi viņa stāsti ir nominēti Nebulas balvai īsprozas kategorijā un lai arī pašu balvu līdz šim viņam saņemt nav izdevies, tas tomēr ir itin nopietns rādītājs. Interesanti, ka Amerikā Kreicbergs darbojas ar angliskotu sava vārda versiju, darbus parakstot kā Tom Crosshill.

Kā izlasīju kādā grupas promo aprakstā, "Audience Killers uzsver – viņu mūzika nav nekāds disko, bet gan sintī-pops un dance-roks, kas iekustinās jebkuru publiku." Nezinu, nezinu, varbūt es esmu pārāk kritisks, bet manās acīs līdz statusam "iekustināta publika" Auditorijas slepkavām uzstājoties Kalnciema kvartālā, bija patālu. Kas vēl bija patālu - tā biju publika attiecībā pret skatuvi - jau koncerta pašā sākumā nebija tā, ka lielākā cilvēku drūzma bija tieši pašā skatuves priekšā, bet koncerta gaitā pirmās rindas gandrīz pilnībā izgaisa, cilvēkiem izvēloties pļāpāt drusku nostāk no mūziķiem. Protams, Kalnciema ielas publika nav pats objektīvākais rādītājs, jo tur tomēr ļoti augsts procents cilvēku patiešām nāk papļāpāt un iedzert vīnu un varbūt (bet tikai varbūt) paklausīties kāda mākslinieka uzstāšanos, un tomēr arī šeit gadās koncerti ar aktīvāku un mazāk aktīvu publikas iesaisti, un Audience killers uzstāšanās šajā ziņā galīgi ar labiem sasniegumiem lepoties nevarēja. Atbilstoši maniem novērojumiem, publikā bija aptuveni viena meitene, kas daudz maz aktīvi dejoja un dziedāja līdzi.

Jau otro reizi šogad skatīju Šubrovski un Oskara Jansona kopīgu uzstāšanos un jāatzīst, drusku mani sāka pārņemt bailes. Vai tik nebūs tā, ka Šubrovskis tagad ieies savas muzikālās daiļrades country posmā, līdzīgi kā "Hospitāļu iela" bija Šubrovska regeja periods? Pārmaiņas, protams, ir laba lieta, nevar visu laiku stagnēt un simts koncertus pēc kārtas spēlēt dziesmu "Par Raimi", tomēr būtu pārspīlējums apgalvot, ka aktuālākais pavērsiens Šubrovska daiļradē manī raisītu nepārvaramu sajūsmu.

Tas ir patiesībā itin šokējoši - esmu pieredzējis tos laikus, kad "Rīgas Modes" vēl saucās "Komjaunatne" un Depo iesildīja "Baložu pilnus pagalmus", bet šogad tā uzvarēja Zelta mikrofonā kategorijā "gada popmūzikas albums". Nezinu, ko par to teiktu vai domātu Māris Šverns.

Mana pazīšanās ar Rūdolfa Blaumaņa dramaturģiju ir drusku par seklu, lai es būtu lasījis "Trīnes grēkus" - vispār jau komēdijas reti kad uzskata par autoru daiļrades spožākajiem sasniegumiem un arī paši autori tās itin bieži vairāk raksta kā potenciālus kases gabalus un mazāk kā mākslu (lieki teikt, ka šādam apgalvojumam man nav nekādu faktu un pierādījumu, tas nav vairāk kā novērojumos balstīts pieņēmums). Protams, ir izņēmumi, bet, ja nekļūdos, Blaumaņa gadījumā pat "Skroderdienas Silmačos" manos laikos neietilpa obligāti lasāmajā programmā, kur nu vēl Trīne un viņas grēki.

Pēdējā laikā, rakstot par pašmāju mūziķu ierakstiem, man ir raksturīgi apgalvot, ka "viņi spēlē sev pašiem par prieku, nevis auditorijas piesaistīšanai", bet Rock'n'Berries pilnīgi noteikti nav tas gadījums. Neesmu drošs, kā tieši šis vokāli instrumentālais ansamblis sevi pozicionē, bet iztēlojos, ka viņu promo apraksts varētu būt kaut kas līdzīgs šim: "Profesionālu mūziķu kolektīvs spēlēs jebkādu mūziku, kas izklaidēs publiku jūsu korporatīvajā pasākumā, vecmeitu ballītēs, vidusskolas izlaidumā, kāzās, bērēs, lauku zaļumballē vai jebkādā citā pasākumā, par uzstāšanos kurā būsiet gatavi maksāt. Mums nav nekādu muzikālo aizspriedumu - ja prasīsiet "Apvedceļu", būsim "Apvedceļš", ja gribēsiet Donu - būsim Dons."

Par tādu grupu "Very Cool People" uzzināju pirms itin daudz gadiem - kad šo kolektīvu savā blogā lobēja Miks Latvis, kuram droši vien kaut kāda saistība ar šo kolektīvu bija. Tolaik mani kaut kā šis koncepts neuzrunāja - vispār es savulaik biju itin skeptisks attiecībā pret tīri instrumentāliem kolektīviem, kamēr tagad manās acīs Very Cool People tieši ir ļoti daudz plusu, kuru vidū, protams, lielākais ir pūtēju klātbūtne. Kamēr ir ļaudis, kuri koncertos novērtē izpildītājus ar dejotājām (dejotājiem?), es noteikti esmu no tiem cilvēkiem, kam lielāko prieku sagādā, ja uz skatuves ir kaut pārītis pūtēju. Tiesa, šajā ziņā jāatzīst, ka Very Cool People koncerts Fontaine Palace bija tāds drusku pieticīgs - pūtēji bija tikai divi (saksofons un trompete), kamēr pilnajā komplektā saksofonisti būtu divi, plus vēl meitene spēlētu trombonu. Taču laikam jau es nesūdzēšos - tāpat koncerts bija gana dinamisks un enerģisks.

Nevaru saprast, kā tas sanāca, ka rakstot par jaunāko Sniedzes Prauliņas veikumu, es ne reizes neatsaucos uz Elizabeti Balčus. Kā nekā abām šīm māksliniecēm ir ļoti daudz kopīga: akadēmiski izglītotas mūziķes, līdzīga vecuma, abām pamatinstruments ir flauta, bet draudzējas arī ar sintezatoriem, dzied un sacer mūziku, darbojas daudzos muzikālos projektos, bet lielākoties - ārpus komerciālā piedāvājuma, spēlējušas kopā ar Gati Ziemu un Karalisko dekadenci, tāpat ar kori "Mūza". Neesmu gana kompetents, lai zinātu, vai (un cik daudz) viņas ir kopā arī spēlējušas, bet skaidrs ir viens - Elizabete un Sniedze spēlē vairāk vai mazāk vienai un tai pašai auditorijai un viņu muzikālie ceļi ir gana radniecīgi.

Varu diezgan droši apgalvot, ka Holy Lamb ir visu laiku populārākā latviešu progresīvā roka grupa - jau 25 gadu garumā (tiesa, ar pārtraukumiem, bet tam nav nozīmes) Aigars Červinskis un gadu gaitā itin mainīgs pārējo dalībnieku sastāvs progroka karogu tur augstu, apliecinot, ka arī Latvijā joprojām ir cilvēki, kuriem ir aktuāla inteliģenta mūzika. Diemžēl realitāte gan ir tāda, ka "populākā progroka grupa" nav ļoti spēcīgs apgalvojums - tas ir kaut kas līdzvērtīgi prestižs kā "labākā Latvijas beisbola komanda". Manā rīcībā, protams, nav datu par Holy Lamb albumu pārdošanas rezultātiem un to, cik apmeklēti ir grupas koncerti (nešķiet, ka tādi notiktu sevišķi regulāri), bet sajūtu līmenī šķiet, ka atpazīstamības ziņā šis kolektīvs varētu drusku zaudēt ne tikai "Pupociklu vasarai", bet pat "Zupski Rubin".

Ar Riharda Bargā darbību līdz šim biju pazīstams līdzīgā mērā kā vairums ar pašmāju literatūres norisēm tieši nesaistīto cilvēku. Proti, zināju par viņu divus faktus: 1) kāda vārdā nesaucama dzejniece (Agita Draguna) bija gaužām apvainojusies uz šo džentelmeni par to, ka viņš savās "Tenkās" bija raksturojusi viņas un kāda cita dzejnieka attiecības ar gulēšanu perfektā kāškrustā, un šīs apvainošanās rezultātā vairāku gadu garumā risinājās tiesas process, par kura gala iznākumu nebiju informēts; 2) savulaik Bargais televīzijā vadīja raidījumu "100 grami kultūras", kur viņa darbība izbeidzās pēc ne sevišķi veiksmīga joka par tēmu "Vaira un vairošanās" (ā, un, protams, vēl tur bija Agneses Krivades tolaik itin slavenās krūtis). Taču pērnās nedēļas Ir'ā bija recenzija par Bargā jaunāko grāmatu "Plikie rukši", izlasītais mani ieintriģēja, tad nu dažas dienas vēlāk tie paši plikie rukši arī nonāca manā e-lasītājā (ja kas - būtisks notikums manā dzīvē - pirmo reizi vairāk kā 5 gadu laikā kopš esmu Kindle lietotājs, iegādājos legālu latviešu literatūras grāmatu - pamazām pārstāju būt true).

Sniedzes Prauliņas albums "Inkrustācija" man ir ļoti grūts vērtēšanā, jo tur kopā saslēdzas tik daudz dažādu Par un Pret, ka ir grūti neapmaldīties. Patiesībā gan vislielākās pretrunas raisa nevis mūzika, bet viss, kas tai ir apkārt. "Inkrustācija" noteikti netiek pozicionēta kā vienkārši "vēl viens ieraksts" latviešu mūzikas vēsturē, bet gan kā kaut kas fundamentāls un nozīmīgs. Ne velti ierakstam līdzi nāk buklets uz pārdesmit lapām ar stāstu par kosmosu, vienradža asarām, nolaupītu floru un faunu un visādām vairāk vai mazāk izprotamām lietām. Normālos apstākļos es diez vai bukletu uzskatītu par ieraksta sastāvdaļu, bet šoreiz nošķirt vienu no otra šķiet neiespējami.

Uz Sniedzes Prauliņas jaunākā ieraksta "Inkrustācija" prezentāciju es tāpat biju plānojis doties, taču tas apstāklis, ka Uldis Rudaks šo ierakstu iekļāva "Zibens pa dibenu" nozīmīgāko pašmāju ierakstu sarakstā vēl pirms tā oficiālās nākšanas klajā, atcēla pēdējās šaubas (līdz ar to, atvaino "Suņa stunda" - tevi šai vakarā redzēt nesanāca). Papildu stimulu deva ieraksta prezentācijas vieta - Nacionālās bibliotēkas foajē.

Pirms pāris nedēļām dzirdēju Sovvaļnīku jeb Ingaru Gusānu (zināmu no apvienības Borowa MC) radio Naba ēterā stāstām par savu muzikālo darbību. Ieslēdzu gan es būtiski par vēlu un raidījums jau tuvojās beigām, bet tas tāpat man šķita gana interesanti, jo tajā brīdī manās austiņās Sovvaļnīka trešais studijas ripulis "Napaseitynuouts" bija sācis skanēt. Vismaz varēju uzzināt, no kurienes šis latgaļu hārdroks smeļ saknes. Kā izrādās, Gusānam par lielāko ietekmi kalpo astoņdesmito gadu hard'n'heavy ar Judas Priest un Mötley Crüe notīm. Jāatzīst - īsti pārsteidzoši tas nav. Dabiski, ka Robs Halfords parasti nedzied latgaļu valodā, bet visādi citādi Sovvaļnīka mūzika varētu viņam šķist pieņemama. Ja nu vienīgi rūcienu Sovvaļnīkam ir vairāk, bet tā kopumā viņa mūzikā ir jūtama tāda kā kombinācija starp hairmetal un kaut ko no nopietnākiem metāla apcirkņiem.

Reti ar kuru grupu man tik slikti pārklājas plāni, kā tas ir ar Židrūnu. Jau tāpat galīgi nav tā, ka šī grupa koncertētu regulāri, bet tās uzstāšanās gandrīz vienmēr iekrīt kādā man nepiemērotā vietā vai laikā. Pērn netiku nedz uz viņu albuma prezentāciju, nedz uz koncertu Positivusā, ne mums sanāca aizbraukt uz Artilērijas pagrabiem (arī tāds plāns bija), līdz ar to tā kopš 2014.gada janvāra viņu uzstāšanās Teātra bārā ne reizes mūsu ceļi nebija krustojušies. Arī marta pirmās svētdienas vakars un uzstāšanās Valmiermuižas pārstāvniecībā nebija man pats optimālākais laiks un vieta, bet kaut kā sabīdīt plānus izdevās.

Ja jau Agnese Rakovska ar visu Triānas parku šogad startēs Eirovīzijā, izlēmu, ka varu noklausīties arī viņas solo albumu ar Raimonda Paula dziesmām. Protams, mazliet mulsina mani apstāklis, ka par albumu tiek saukts diezgan tipisks EP - sešas dziesmas, kopējais ilgums drusku virs divdesmit minūtēm. Bet nu labi - nav jau tā, ka es būtu iegādājies fizisku vinila plati, lai sašustu par muzikālā materiāla mazumu.

Rūdolfs Blaumanis, lai arī ir "Skroderdienu Silmačos" autors, īsti par sevišķu jokdari nebūtu saucams, ne velti vairums viņa populārāko darbu neizceļas ar sevišķu dzīvesprieku (un arī paša autora mūžs izbeidzās ne pašā jautrākajā veidā - ar tuberkulozi). Taču nenoliedzami Blaumanis bija lielisks psiholoģiskās prozas meistars un kas ir liels trumpis viņa darbiem, tā kā Blaumanis nebija pilsētas švītiņš un aprakstīja lauku, nevis pilsētas dzīvi, viņa daiļradi ir pietiekami grūti ietērpt bezjēdzīgās ideoloģiskās drānās, līdz ar to "Purva bridējs" arī mūsdienās ir skatāms bez mazākajām problēmām, nesatraucoties par apstākļiem, kādos filma tika uzņemta.

Iepriekš izteiktais apgalvojums par to, ka pirms kārtējā Šubrovska koncerta ir itin grūti uzminēt, kādas dziesmas viņš šajā reizē spēlēs, kārtējo reizi apstiprinājās. It īpaši jau tādēļ, ka šajā reizē Edgars pusi koncerta nospēlēja kopā ar Oskaru Jansonu, izpildot arī Jansona dziesmas un pats noejot drīzāk fonā kā piespēlētāja tipa mākslinieks. Sāksim tomēr ar sākumu - kā gan citādāk. Vinilbārs šai vakarā bija nepārspīlējot stāvgrūdām pilns un man nācās ilgstoši pārliecināt Marinu, ka tur satilpināt vairāk kā 50 cilvēkus patiešām ir iespējams un es nefantazēju, vienlaikus bezgaisa apstākļi nebija tik kritiski, kā to šādā situācijā varētu gaidīt.

Raksturojot padomju laikā tapušus mākslas darbus, gandrīz nekad neizdodas izbēgt no atrunām par to, ka nepieciešams nodalīt darba mākslinieciskumu no tā ideoloģiskās puses. Un, diemžēl, jāatzīst, ka es esmu viens no tiem cilvēkiem, kuriem ideoloģiskā puse diezgan pamatīgi krīt uz nerviem, turklāt - jebkāda virziena ideoloģiskā puse, būtu tā padomju dzīvesveida slavināšana, amerikāņu sapņa idealizācija, ulmaņlaiku romantisms vai politkorektuma paraugstunda. Ja ņem vērā, ka "Pie bagātās kundzes" materiālam apakšā ir pirmā latviešu sociālistiskā reālista Andreja Upīša darbi, būtu pārsteidzoši no tās gaidīt dumpinieciskus izgājienus.

Rebel Riot ir viena kārtīga veču blice - rokeru kolektīvs, kuru muzikālājās ietekmēs jūtams kārtīgs smagais roks iz "Black Sabbath", "Iron Maiden", "Motorhead" un līdzīgu kolektīvu apcirkņiem. Ok, patiesībā viņiem ir meitene - bundziniece, kas varbūt liktu izsvītrot vārdu "veču" no pirmā teikuma, bet lietas būtību tas nemaina - "Rebel Riot" mūzika smaržo pēc sviedriem un viskija.

Vēl mazliet un es būšu gatavs mest ar roku izslavētajai 500 filmu grāmatai, kas diktē manus kino baudīšanas ieradumus. Es, protams, saprotu, ka šīs grāmata doma nav uzskaitīt 500 visu laiku izcilākās filmas, bet gan vairāk tajā atlasītas tādas kino lentes, kuras vai nu subjektīvu iemeslu dēļ īpaši uzrunājušas tās sastādītājus vai arī ir uzskatāmas par vēsturiski īpaši nozīmīgām, taču abi šie kritēriji nebūt negarantē to, ka skatītājam vulgaris (proti, man) šīs filmas patiešām būs vērts skatīties.

Atbilstoši izrādes anotācijai, "Icikēriks ir ķiķināma drāma jauniešiem pēc maģiskā reālisma šnites". Atbilstoši pases datiem, par jauniešiem mūsu teātra pulciņā (šajā reizē - 27 cilvēku sastāvā) var atzīt tikai dažus. Tiesa, var jau atsaukties arī uz to, ka katrs ir tik jauns, cik viņš pats jūtas, līdz tas sāk kļūt smieklīgi un nožēlojami. Taču, kā lai arī nebūtu, reklāma, ka šī izrāde ir piemērota "klases apmeklējumam", mūs uzrunāja: ja jau klase, tad klase. Tas, ka dažs šobrīd ietu 27., bet cits - 32. klasē, tam jau nav sevišķas nozīmes. Turklāt teātra spēli uz Smiļģa muzeja skatuves neesmu baudījis kopš vēl pagājušās tūkstošgades, kad skolas pienākumu ietvaros ar 0.2 "kroplīti" rokās tizlojos, Andreja Upīša "Iz saldenās pudeles" fragmenta tekstu runādams.

Vispār jau mazliet sērīgi - šobrīd ar aktivitātēm neizceļas ne "Manta", ne "Gaujarts", tad nu sanāk mazās devās baudīt kādu no Edgariem uzstājamies atsevišķi. Protams, tam ir savi plusi - kā viens, tā otrs mākslinieks vienatnē spēlē arī tādas dziesmas, kuras citādi tev neviens nepiedāvātu. Līdz ar to apstākļos, kad man gadās iespēja uz šādu koncertu doties, garām tādu cenšos nelaist. Un tad nu svētdienas pievakarē viesojos Valmiermuižas vēstniecībā Rīgā.

Viens no maniem nesportiskajiem izaicinājumiem 2017.gadam ir apmekkēt piecu iepriekš neredzētu Latvijas mūziķu koncertus (ar uzsvaru - izdarīt to ārpus festivāliem, jo festivālā jau tas nav nekāds sasniegums), izejot ārpus savas komforta zonas, kas primāri sastāv no "Mantas", "Pupociklu vasaras" un "Gapoljeriem" (pēdējie divi šogad jau redzēti, "Mantai" koncertu nav bijis). Tad nu par pirmo muzikālo jaunatklājumu man kļuva grupa "Franco Franco".

Esmu gan es nodzīvojies - sācis klausīties Raimonda Paula mūziklus! "Nepārtrauc sievieti, kas klusē" ir ieraksts, kurā apkopotas dziesmas no mūzikla "Marlēna" (par Marlēnu Dītrihu), tiesa šai reizē dzied nevis Dailes teātra aktieri, bet gan (vairāk vai mazāk) grupa Credo zem segvārda "Sērkociņu cehs". Un kas šai situācijā jāsaka - man nav pārliecības, ka aktieru izpildījumā šis pasākums būtu kļuvis sliktāks. Katrā ziņā sliktākais šajā ierakstā ir tieši vokāli - kamēr melodiski tas ir tipisks mūzikls no Paula krājumiem, kas pats par sevi nav ne slikts, ne labs, bet Jāņa Šteinberga dziedājums spēj sačakarēt pat tik nevainojumu formātu kā tango ("Es vedīšu tevi uz tango"). Pret kundzēm (Ieva Dreimane un Zane Butaute) man nav tik daudz iebildumu - būtu pārspīlējums teikt, ka viņu dziedājumā strāvotu personības, bet vismaz viņas nekrīt man uz nerviem.

Iepriekšējo ieplānoto "Pupociklu vasaras" koncertu, kuram bija paredzēts notikt Vinilbārā, bija nācies atcelt piesaistītā bundzinieka veselības problēmu dēļ, līdz ar to nācās doties pāri Daugavai uz klubu "Nemiers" (agrāk tur atradās "Kefīrs"), kur PV uzstājās atkal jau mazliet mainītā sastāvā: līdzās diviem pastāvīgās ekspozīcijas biedriem Turaidam Petrovam un Mārim Mukačvāram pievienojās Kalvis Sležis no grupas "The Pink Elephant". Ja nekļūdos, šī bija ceturtā reize, kad es redzēju Pupociklus spēlējam, un Kalvis bija ceturtais bundzinieks, ko redzēju ar Pupocikliem spēlējam. Tā jau pamazām sāk rasties sajūta, ka Pupociklus ir piemeklējusi "Spinal Tap" bundzinieku sērga, atliek vien cerēt, ka bez letāliem "bizarre gardening accident", aizrīšanos ar svešiem vēmekļiem un negaidītu eksplodēšanu uz skatuves.

Gājiens uz "Vaņu" sanāca ļoti pat spontāns - dažas stundas pirms izrādes sākuma izskanēja piedāvājums, un es esmu no tiem cilvēkiem, kas biežāk nedomājot piekrīt, nekā atsakās. Turklāt pagaidām šķiet, ka 2017. gads teātra apmeklējumu ziņā varētu sanākt salīdzinoši pieticīgāks kā pāris iepriekšējie, līdz ar to situācijās, kad tomēr rodas iespēja kaut ko jaunu noskatīties, to garām nelaižu.

Diez vai bez apņemšanās kārtīgi iepazīt 2016. gada Latvijas mūzikas nozīmīgākos ierakstus, es būtu saņēmies klausīties "Karnivāļu" otro studijas ripuli. Patiesībā gan tas, protams, nav ne slikts, ne neklausāms un problēmas ar šo ansambli man vairāk ir psiholoģiskas un alerģiskas, nevis tieša apziņa, ka Kaupera dēli (vai meitas) nemācētu rakstīt lipīgas dziesmiņas. Patiesībā, kas attiecas uz lipīgumu, šim ierakstam galīgi nevar piesieties, plus vēl itin bieži karnivāļu mūzika izklausās nākusi no saulainajiem sešdesmitajiem, cita starpā ietekmējoties arī no Beach Boys un sērfroka (protams, bez dievīgajām brāļu Vilsonu vokālajām harmonijām). Ieraksta plusu vidū arī noteikti jāmin tas, ka šeit "Carnival Youth" ir atteikušies no dziedāšanas latviešu valodā, kas šim kolektīvam patiešām nepiestāv, jo citādi kā pēc neveiksmīga "Prāta vētras" atdarinājuma viņu latviskās dziesmas nemēdz izklausīties, tikām angliski, kā zināms, itin draņķīgi dzied pats Kaupers seniors, kamēr junieriem baltiešu akcents nav ne tuvu tik izteikts (gluži otrādi, par vairākām dziesmām man vispār nerastos aizdomas, ka tās ir radītas tepat Latvijā).

3.februāra vakarā vokāli instrumentālais ansamblis "Gapoljeri" klubā "9.vilnis" aizvadīja sava debijas albuma "Best OFF" tūres ievada un noslēguma koncertu. Divos taimos spēlējot, grupa, kurai labpatīkas sevi dēvēt par vienu no slimākajām Latvijā (neviens gan neizskatījās sevišķi apaukstējies) klausītājus iepriecināja gan ar albuma materiālu, gan ar retāk spēlētiem skaņdarbiem. Tomēr šajā situācijā man kā recenzentam pirmām kārtām gribētos pievērsties būtiskākam jautājumam par lipīgiem meldiņiem un Kristiana Kareļina brunču garumu. Proti, ikviena ilgstpējīgi domājoša cilvēka prātu nodarbina šis jautājums: kāds ir tas vēstījums un morālās vērtības, ko Gapoljeru dziesmas dod mazajiem klausītājiem?

Grupai "Zig Zag" dažādās formās pastāvot jau vairāk kā 30 gadus, "Ēzelītis Iā" ir tikai piektais izdotais studijas albums, un prognozējami ne visas tā dziesmas ir pirmā svaiguma (šajā ziņā noteikti jūtama radniecība ar "Inokentiju Mārplu", kam arī ir tik pamatīgs neierakstīto pagātnes skaņdarbu krājums, ka izdot pilnīgi jaunu ierakstu šķiet teju neiespējami). Tā skaitās, ka lielākā ietekme, kas šajā albumā jūtama, nāk no "The Cure" un attiecībā uz dziesmu noskaņām tā noteikti ir tiesa - kaut vai "Pavasaris nāk" itin labi iederētos kaut kur līdzās "Lullaby", taču būtiska "Zig Zag" iezīme ir tāda, ka Zig Zag it nemaz neapdzied iekšējos dēmonus, jo Uldis Timoško labāk māk rakstīt par ēzelīšiem, kas luncina asti (lai arī tas diez vai ir gramatiski korekti) vai par to, ka "zivis dejo". Un nav jau tas nekas negaidīts - ne velti viens no lielākajiem grāvējiem grupas vēsturēm ir dziesma ar izcilo filozofisko vēstījumu "My name is chicken 'cos I was born in kitchen". Patiesībā gan sliktāk izklausās nevis tās dziesmas, kuras jau virspusēji ir muļķīgas, bet gan tās, kurās Timoško cenšas izklausīties lirisks un poētisks.

Jāatzīst, ka "Uguns un nakts" mūsu teātra plānos tā īsti nemaz neitilpa - it kā jau gribējās redzēt, ko tādu no Raiņa būs izveidojis Viesturs Kairišs ar Gunas Zariņas palīdzību, bet kaut kā tālāk par teorētisku interesi šis pasākums neaizgāja. Taču sanāca, ka mani vecāki, kas bija uz to iegādājušies biļetes, aiziet nevarēja (jāgaida, kamēr mamma izveseļosies, lai varētu sagādāt biļetes viņiem šo vietā), tomēr devāmies otro reizi vienas nedēļas laikā skatīties Gunu Zariņu darbojamies uz ne-JRT skatuves.

Kā izrādas, Imanta Dakša muzikālajā darbībā pirms "Mužīgā ģeogrāfa piedzīvojumiem" bija ilgāka pauze - iepriekšējo albumu dziesminieks bija izdevis 2010.gadā, līdz ar to šis tas viņam bija paspējis sakrāties un nav pārsteidzoši, ka albums ir stipri garš - teju stundu un desmit minūti Daksis spēlē un dzied. Viņa mūžīgais ģeogrāfs dodas ceļojumos gan pa pasauli, gan sevis iekšienē, taču būtu pārspīlēti teikt, ka ieraksts būtu diži daudzveidīgs - tā skanējums ir gana vienmuļš, skanējumu par 95% veido vienkārša ģitārspēle bez sevišķiem "pribambasiem", kas ir daudzu dziesminieku mūzikas pamats, plus Dakša balss - kliedzoša, sēcoša un paretām arī dziedoša.

Neatceros, ka jebkad iepriekš man būtu radušies tik pamatīgi sarežģījumi, lai aizietu uz kādu teātra izrādi, un pat ne tāpēc ka "Mēdeja" būtu izcili pieprasīta izrāde, uz kuru gluži vienkārši nav iespējams iegādāties biļetes - faktiski tieši ar biļešu iegādi problēmu nebija, bet ar izrādes notikšanu gan. Sākotnēji mums biļetes bija uz datumu novembra beigās, taču pāris nedēļas pirms noliktā datuma saņēmu ziņu, ka šajā datumā "Mēdejas" vietā rādīšot mūziklu "Kentervilas spoks". Apmainīju biļetes, nākamās iegādājoties uz izrādi janvārī. Taču arī tā tika atcelta - pāris stundas pēc tam, kad biju iegādājies biļetes, līdz ar to vēlreiz mainīju biļetes un tikai trešais piegājiens beidzot bija veiksmīgs. Kopumā manī neviltotu sajūsmu raisīja Krievu Drāmas teātra prakse gadījumā, ja pēkšņi nenotiek tā izrāde, uz kuru tev iegādātas biļetes, tev pavēstīt, ka tu taču vari tās vietā apmeklēt citu izrādi tajā pat laikā - tā, it kā tu biļeti pirktu nevis uz konkrētu izrādi, bet uz "teātri ceturtdien". Iespējams, ir cilvēki, kas tā patiešām dara un var jau gadīties, ka "Kentervilas spoks" ar Raimonda Paula dziesmām man kļūtu par atklāsmi, taču to laikam gan nebūs lemts noskaidrot.

Jāatzīst, ka līdz nesenam laikam es par tādu Gati Ziemu nemaz drirdējis nebiju, iepazīstot viņu kopdarbā ar Edgaru Mākenu Jozefs K zīmē. Taču izrādās, ka Ziema jau iepriekš darbojies grupā "Nepilngadīgā Anna", un tā vien šķiet, ka "Karaliskā dekadence" ir vairāk vai mazāk arī "Izvirtības rēgi" un patiesībā arī no "Annas" Gatis nemaz tik tālu nav aizgājis. Tagad, savukārt, kāda "Karaliskās dekadences" koncerta apmeklējums nonācis manos plānos 2017. gadam (pie nosacījuma, ka kāds šāds koncerts arī reāli notiks, jo tā vien šķiet, ka Ziemam katru gadu ir jauna grupa, lai gan dziesmas gan jau vismaz daļēji pārmantojas).

Esmu izlēmis mazliet labāk iepazīt pērnā gadā klajā nākušos pašmāju albumus, un noteikti viens no pareizākajiem piegājieniem, kā šo procesu sākt, ir ar grupu "Pussy Rock". Neko daudz par šo kolektīvu nezinu, laikam gan primāri tālab, ka ar metālam tuvo vietējo mūziku man vispār ir gaužām maz pazīšanās, līdz ar to neesmu klausījies nevienu no daudzajām grupām, kurās iepriekš (vai arī tagad) ir spēlējuši šie četri čaļi, kas savam grupas un albuma nosaukumam ir izvēlējušies vārdu salikumus, kas varētu ierobežot viņu iespējas, piemēram, uzstāties valsts televīzijā. Tiesa, līdz "Anal Cunt" te ir tāls ceļš ejams, bet kaut kāda idejiska līdzība droši vien ir saskatāma.

Par rakstnieci Laimu Kotu, varu godīgi atzīties, neko iepriekš dzirdējis nebiju. Tiesa, kad izrādījās, ka iepriekš viņa bija zināma kā Laima Muktupāvela, tik ļoti svešs šis vārds vairs nebija, kas gan nenozīmē, ka būtu kaut ko no viņas darbiem lasījis, bet vismaz dzirdējis par "Šampinjonu derību" biju. Pa to laiku, kas šķir "Šampinjonus" no "Istabas" autore ir pārvērtusies no Īrijas latvietes par Turcijas latvieti, bet var nojaust, ka savā literārajā ceļā nekādas radikālas pārmaiņas nav pieredzējusi.

Agata Kristi dīvainā kārtā ir gaužām populārā teātros. Viņas "Peļu slazds" Londonas Vestendā tiek bez pārtraukumiem izrādīts jau kopš 1952.gada un ir piedzīvojis vairāk kā 25'000 izrāžu. Lai arī ne Vestendas variantā, bet tepat Dailes teātrī aptuveni 1995.gadā esmu "Peļu slazdu" skatījies, bet visai prognozējamā kārtā nekā daudz man no tās reizes atmiņā palicis nav. Taču šoreiz, protams, gājām uz "Lakstīgalu māju" JRT, nevis uz 1995.gada "Peļu slazdu".

Būtu liels pārspīlējums apgalvot, ka es būtu Intara Busuļa daiļrades cienītājs vai vēl jo vairāk ka es viņu apbrīnotu kā cilvēku, tomēr jāatzīst, ka popmūzikas lauciņā viņš ir viens no kvalitatīvākajiem darboņiem Latvijā, turklāt itin pārliecinošs viņš ir arī vokālā džeza vidē, līdz ar to nekādi nav saucams tikai par absolūtu "plaša patēriņa preci". Līdz ar to piedāvājumam redzēt viņu uzstājiemies Latvenergo Ziemassvētku ballē piekritu bez domāšanas (arī tālab, ka līdz šim man nebija sanācis pārklāties ar Busuļa koncertiem). Apstākļi koncerta gan bija itin īpatnēji - publika sēž pie galdiņiem, stumj māgā un mazliet uzpildās ar dzērieniem, bet uz skatuves Busulis un Abonementa orķestris (viņa pavadošā grupa). Lai labotu situāciju, Busulis aicināja publiku dejot, un atsaucība patiesībā bija ļoti laba. Sākotnēji gan šķita, ka solists drusku parāk aktīvi darbojas, radot balagānisku iespaidu, bet pamazām pie uzstāšanās pieradu (un arī Busulis pierima).

Virtuves kabarē Gapoljeri sava debijas albuma iznākšanas termiņu bija noteikuši uz 2018.gadu, taču sagadījās tā, ka dienasgaismu (precīzāk mākslīgo apgaismojumu, jo atklāšana notika iekštelpās vakarā) ieraudzīja jau 2016.gada nogalē. Albuma prezentāciju klubā "Melnā Piektdiena" apmeklēt bija svēta lieta - ir taču svarīgi būt vienam no pirmajiem, kas varēs mājas apstākļos klausīties pilnīgi oficiālu "Gapoljeru" ierakstu.

Pupociklu vasara nav viens no tiem pašmāju kolektīviem, kas ar koncertiem savus cienītājus priecē regulāri, tomēr viņu uzstāšanās "Aptiekā" bija jau otrais koncerts 2016.gadā, un būtu bijis grēks laist garām iespēju redzēt maestro Turaidu Petrovu, Mariušu Mukačvāru un ko nu Dieviņš piespēlējis pie bungām. Šajā reizē bundzinieka funkcijas pildīja Pāvils Bobrovskis (darbojies arī tādās grupās kā "Exit", "Linga" un "Gelousy").

Iepriekš dzirdētie viedokļi par izrādi "Rīga. Urbānie mīti" bija diezgan pretrunīgi, lai gan vienlaikus - varbūt arī ne tik ļoti pretrunīgi. Bija cilvēki, kam izrāde šķita smieklīga un patika, un bija tādi, kuriem tā šķita smieklīga, bet nepatika. Neatceros dzirdējis, ka kāds būtu teicis, ka tā būtu vērtīgs un nozīmīgs iestudējums, kaut kas inovatīvs un latviešu teātrim absolūti nepieciešams. Jautājums faktiski drīzāk ir par to, cik daudz katrs no tās bija gaidījis un cik rezultātā saņēmis.

Perfekts piemērs tam, cik slikti esmu pazīstams ar krievu klasisko literatūru - kad devos uz "Oņegins. Komentāri", es pat īsti nezināju, kas īsti notiek Puškina "Jevgeņijā Oņeginā" - krievu literatūra manā skolā īsti neietilpa pasaules literatūrā (kuru arī patiesībā apskatījām minimāli, jo katru gadu taču vajadzēja noskaidrot jaunākās Raiņa aktualitātes) un arī vēlākos gados Puškins galīgi nav ietilpis manā interešu lokā. Tiesa, diez vai gadījumā, ja šo romānu dzejā es būtu lasījis pats, man būtu iespēja tik labi iepazīt tā tapšanas kontekstu un detaļas ap romānu, kā tas bija līdz ar šīs JRT izrādes apmeklējumu.

Zudušajā Antarktīdā mēs nokļuvām festivāla "Zemlika" ietvaros, tādējādi mums izdevās izvairīties no tā, ka 2016.gadā nebūtu noskatīta neviena "Dirty Deal Teatro" izrāde. Tiesa, neesmu drošs, ka apstākļos, kad tev ir iespēja noskatīties tikai vienu šī teātra iestudējumu, šis būtu tas īstākais, kam par labu būtu vērts izdarīt izvēli. Vismaz mani noteikti vairāk interesētu "Andrievs Niedra" vai "Gruzona ehinokaktuss", bet ko nu festivālā piedāvāja, to piedāvāja.

Nez kādēļ uz "Dukšiem" itin ilgi nevarēju saņemties aiziet - ar laiku it kā nav kritiski, kā nekā pie Eģika uz Garkalni parasti nebraucu, līdz ar to teātra apmeklējumiem sava tiesa laika atliek. Tēmas dēļ it kā aizspriedumiem rasties nevajadzētu, līdz ar to tikai loģiski, ka kaut kad beidzot tā diena pienāca, kad mēs gājām noskaidrot, kas tad īsti ir tie "Dukši".

Šis būs viens diezgan sāpīgs un visticamākais arī saraustīts teksts. "Ausmu" es neapšaubāmi ļoti gribēju redzēt - kā nekā tā tika iekļauta Eiropas kino akadēmijas labāko filmu sarakstā, tieši šo filmu Latvija izvirzījusi Oskaram, saņēmusi čupiņu Lielo Kristapu, kritikas apjūsmota un slavināta, tā manī raisīja pamatīgu interesi. Vienlaikus mazliet piesardzības tāpat bija - Lailas Pakalniņas vārds man neizbēgami asociējas ar "elitāru" kino, proti, tādu, kura veidotāji maz domā par "skatītāju parasto" un nesatraucas par tādu banālu detaļu kā skatītāja izklaidēšana. Tiesa, diezgan ilgi mums neradās iespēja to noskatīties - bijām nokavējuši (relatīvi īso) posmu, kad "Ausma" Rīgas kinoteātros bija regulāri sastopama, un tikai Riga IFF laikā beidzot sakrita mūsu iespējas un "Ausmas" izrādīšana. Tagad sajūtas gan ir sarežģītas.

Sākšu ar atkāpi, kurai nav sevišķas saistības ar izrādes saturu. Kļūdas pēc (tā kā uz biļetēm šādas informācijas nebija) mēs gandrīz aizgājām uz "Mēdeju", nevis "Graņonku" (tiesa, ir iegādātas biļetes arī uz "Mēdeju", bet tās laiks pienāks novembra beigās), un stāvot pie zāles durvīm, konstatējām, ka ļoti liela daļa teātra apmeklētāju savā starpā sarunājās latviešu valodā. "Ok," padomājām mēs, "tas droši vien ir Gunas Zariņas un Nastavševa dēļ." Taču vēlāk izrādījās, ka arī "Graņonkas" skatītāju vidū biežāk dzirdēja sarunas latviešu un nevis krievu valodā. Protams, var jau arī šeit izmantot atrunu, ka Elmārs Seņkovs tak iestudē arī Nacionālajā un Valmierā, turklāt vēl Jekaterina Frolova daudziem latviešiem ir zināma kā seriāla "UgunsGrēks" varone, bet realitāte ir tāda, ka Rīgas krievu teātrī skatītāju vidū ir daudz latviešu un noteikti - vairāk nekā krievu Rīgas latviešu teātros. Laikam reālākā teorija ir tāda, ka vietējie krievvalodīgie teātramīļi (neskaitot tos, kuriem ir pieņemams, piemēram, JRT) vairāk iet uz Krievijas teātru viesizrādēm un mazāk - uz vietējo darboņu izrādēm, jo tiešām negribētos domāt, ka Rīgas krieviem kultūras programmu galvenokārt nodrošina "Динамо" hokeja komandas spēles. Ok, šis būtu pateikts, pievērsīšos izrādei.

Tik dīvainas pieredzes kino kā "Tēvi tur" skatīšanās Cafe Film Noir "Lielā Kristapa" ietvaros man vēl nav bijis. Sākotnēji Marina un es bijām vienīgie skatītāji, tad ieradās vēl viens čalis, bet filma gan nē. Izrādījās, ka kaut kādu problēmu dēļ filma nebija pieejama. Meitenes, kas bija atbildīgas par pasākuma norisi, bija ļoti pretimnākošas un bija žēl viņu par to, kā iegrozījušies apstākļi. Bija mēģinājums laist filmu uz projektora no Interneta, bet ar to arī bija problēmas. Brīžiem jau šķita, ka mēs neko neskatīsimies, tomēr 45 minūtes pēc noteiktā sākuma laika filmu mums tomēr sāka rādīt. Un tagad jāatzīst - man ir nopietnas šaubas par to, vai maz bija vērts.

Lai arī tas biju es, kas ierosināja teātra pulciņa izbraucienu uz Liepāju, patiesībā es biju morāli gatavs tam, ka skatāmā izrāde - "Vecās dāmas vizīte" - nebūs nekas satriecošs. Pat abstrahējoties no tā apstākļa, ka par Dirrenmata lugām es sajūsminājos laikā, kad man bija drusku pāri 20, tas galīgi nav garantēts, ka no literāra darba, kas man patīk, sanāks izrāde, ko apjūsmošu. Un ar šo konkrēto iestudējumu bažām pamatu radīja gan Liepājas teātra ne tik gludā biļešu tirdzniecība uz izrādi, gan apstāklis, ka neviena no vadošajām Latvijas teātra kritiķēm nebija pacentusies šo izrādi uz karstām pēdām novērtēt (proti, visai ticami, ka neko lielu no tās negaida), gan vispār apstāklis, ka Rietumu komēdiju iestudēšana ir gaužām sarežģīta padarīšana, kur ir ļoti liels risks iekrist bezgaumības un stulbuma muklājā. Līdz ar to gatavs es biju uz ļaunāko.

Re - pēc zināmā pārtraukuma filosofu un "Mantas" kopprojekts "Buržuāziskās filosofijas marasms" (BFM) nāca klajā ar kādu jaunu pasākumu, kas nav saistīts ar pulkveža Bihovska tāda pat nosaukuma traktātu! Par godu 2016.gada rudens Zinātnieku naktij neliela BFM apakškopa - Ainārs Kamoliņš un Edgars Šubrovskis uzstājās ar muzikāli absurdu priekšlasījumu par IX gadsimta mūka Fredegīza no Tūras vēstulēm, kurās viņš centās pierādīt kādu filosofiski un reliģiski būtisku apgalvojumu - ka Tumsa pastāv. Lieki teikt, ka tajos laikos Fredegīzam nebija informācijas par to, ka zem Tumsas vārda kādreiz skanēs tādas dziesmas kā "Katram savu Atlantīdu" un "Lietus dārzs", bet par tās solistiem kļūs tādi personāži kā Valters un Kaža.

Par "Pakļaušanos" pirmo reizi es dzirdēju grāmatu klubiņā, kur izskanēja versija lasīt šo grāmatu, taču ierosinājums tika noraidīts ar vārdiem, ka tāpat jau pietiek ksenofobijas. Es neesmu viens no cilvēkiem, kas staigā "Proud to be white" krekliņos vai spēj no galvas citēt trāpīgākās Jāņa Iesalnieka atziņas, taču šie vārdi mani pilnīgi noteikti drīzāk ieintriģēja izlasīt Velbeka romānu, nevis atbaidīja no tā - pat ja kaut kas idejiski nesakrīt ar manu vērtību sistēmu, es galīgi neesmu gatavs to akli noraidīt, pat nemēģinājis saprast, kas tieši tas ir.

Nāves dejas apmeklējums man bija iekļauts 2016.gada teātra plānos, taču līdz šim mani un "Nāves dejas" plāni nekādi nepārklājās. Protams, uz Valmieru var aizbraukt arī darba dienas vakarā, bet kaut kā mums nesaskanēja. Un tad ieraudzīju, ka VDT ar viesizrādēm ir Rīgā. Biļetes gan vairs nebija pieejamas, tālab atkal jau samierinājos, ka šoreiz nē, un tad piektdienas pēcpusdienā teātris Twitterī paziņoja, ka ir parādījušās papildu vietas. Jautājums Marinai par viņas domām, vai rītdien varam aiziet uz teātri, un divas minūtes vēlāk biļetes jau kabatā (epastā).

Tajos laikos, kad "Soņa" bija svaiga izrāde, es teātrī biju rets viesis. Kad es teātri kļuvu par biežu viesi, Gundars Āboliņš pārcēlās uz darbu teātrī Minhenē, un "Soņa" no repertuāra pazuda. Taču šovasar dažas izrādes tomēr rādītas tiek, pateicoties Āboliņa viesizrādēm Latvijā (ja tā var teikt), un tad nu tikai loģiski, ka vienā no reizēm, kad šī izrāde bija pieejama, arī mēs uz to aizgājām.

Edgaru Šubrovski uzstājamies solo, kā šķiet, vēl nebiju redzējis. Viņa uzstāšanās ir skatītas daudz - lai arī neesmu piedzīvojis (kā mūzikas cienītājs) nedz M.Gvardi, nedz "Kartāgu", ir būts gan Hospitāļu ielas, gan Gaujarta, gan Mantas koncertos, tāpat ir redzēts Šubrovskis spēlējam kopā ar Sniedzi Prauliņu, bet pats par sevi - vēl ne. Tad nu trešdienas vakarā pēc Barišņikova izmantojām iespēju apskatīties un paklausīties, kāds tad būs Edgars pats par sevi.

Nesen Marina ne gluži žēlojās, bet drīzāk konstatēja, ka šogad mēs diezgan maz apmeklējam visādus koncertus un citas aktivitātes darba dienu vakaros. Zināmā mērā viņai ir taisnība - es tagad itin bieži dodos uz Magnētu, viņa - uz sporta zāli, un arī "Mantai" kaut kā šovasar nav daudz aktivitāšu Rīgā. Līdz ar to tikai likumsakarīgi, ka grupas "Gapoljeri" koncertu trešdienas vakarā pie Pulvertorņa garām laist nevarējām.

Tas nav nekāds dižais noslēpums, ka pēdējos pāris gadus Vladislavs Nastavševs ir mans iecienītākais Latvijas teātra režisors (ņemot vērā to, ka Alvja Hermaņa darbība dzimtenē pēdējā laikā ir tikai epizodiska). Visi līdz šim skatītie viņa iestudējumi manī ir raisījuši sajūsmu, un vēl šajā teātra sezonā ļoti spilgtas emocijas raisīja "Melnā sperma". Līdz ar to tikai dabiski, ka no "Asins kāzām" es šo to gaidīju.

Cik skaļi lai arī nekliegtu tradicionālās ģimenes un konservatīvu vērtību aizstāvji, mamma un vecmāmiņa kā bērna audzinātājas ir viens no izplatītākajiem ģimenes modeļiem Latvijā, un laikam jau tas tāds ir bijis visai ilgu laiku. Par to, cik grūti šādam modelim ir funkcionēt (tiesa, ne tikai šādam) - Ingas Tropas iestudētajā Justīnes Kļavas drāmā "Dāmas" TeātraTT paspārnē.

Šī bija tā reize, kad man pašam nemaz tik stingras pārliecības par došanos uz "Mantas" koncertu nebija - divas nedēļas pēc kārtas biju jau koncertos bijis, un reizēm pat šķiet, ka pietiek. Taču beigās sanāca tā, ka īsti izvēles nebija - tā kā Anita bija izdomājusi atbildi uz Šubrovska uzdoto jautājumu dziesmā "Bērni": "Ko mums ar viņiem iesākt?" - "Pārdot!", varētu pat teikt, ka mums bija pienākums iet uz tuvāko "Mantas" uzstāšanos un ar šo vērtīgo atklāsmi padalīties ar pašiem mūziķiem. Tiesa, tā sanāca, ka uz pašiem "Bērniem" mūsu sastāvs bija itin plāns - Marina, es un Raitis - bet cerams, ka domu uztvert varēja. Pēc tam gan vēl saradās tauta, jo meitenes pirms tam bija devušās apmeklēt kārtējo publisko pirti, un tas, kā zināms, ir svēts pienākums.

Stūrī zēvēles otrā albuma "Labdien" prezentācijas koncerts notika Kaņepes Kultūras centrā. Kā vieta dažādiem sabiedriskiem pasākumiem, KKC man šķiet ļoti laba, tikām kā koncertu norises vieta tā nav pat viduvēja, bet diezgan švaka. Akustika otrā stāva zālē ir stipri nekāda, bet ar ventilāciju, tikko sanācis prāvāks skaits cilvēku, vispār ir pilnīga katastrofa. Līdz ar to neesmu drošs, ka Stūrī zēvele izvēlējās pašu piemērotāko vietu Rīgā, kur pirmo reizi pilnā garumā spēlēt savu jauno ierakstu.

Latviešu mīlestību es skatījos otro reizi. Pirmā bija 2009.gadā. Arī tad izrāde nebija pirmā svaiguma (pirmizrādi tā piedzīvoja 2006.gada septembrī), bet nule tā beidz jau savu desmito sezonu uz JRT skatuves un ir viena no vecākajām izrādēm teātra repertuārā. Taču izrādījās, ka Marinai ar pirmajās deviņās sezonās nebija paspējusi uz šo izrādi aiziet, tad nu mēs kopā šo kļūdu labojām.

Vai laba var būt par daudz? Atkarīgs no tā - kā tieši. Laba alus - vismaz manā gadījumā - noteikti var būt par daudz. Laba saldējuma - reizēm, bet biežāk tieši laikā. "Mantas" koncertu - nē, to par daudz būt nemēdz, lai gan mazliet tos reizēm tomēr dozēju, jo no apsēstības labāk tomēr izvairīties. Bet nu uz koncertu Zunda dārzā noteikti vajadzēja iet, arī tālab, ka šī manai dzīvesvietai visnotaļ tuvā koncertu un pasākumu norises vieta līdz šim nebija apmeklēta (ieskatoties kartē, tuvāk sanāk vienīgi Kalnciema kvartāls). Un kas par to, ka koncerts notika ceturtdienā tuvu vienpadsmitiem vakarā? Kas par to, ka pirms tam jau bija būts teātrī. Kas par to, ka no rīta biju cēlies sešos, lai ietu skriet. Ja jau "Manta", tad "Manta". Marina gan pēc atgriešanās mājup no teātra nespēja sadūšoties uz vēl vienu došanos, lai satiktu ļaudis (piemēram, reņģu vīru un meiteni veikalā).

Vakar biju frizētavā, un pēc ilgāka pārtraukuma pirmo reizi gadījās, ka man bija friziere, nevis frizieris. Un frizieres parasti ir vairāk noskaņotas uz runāšanu, nekā frizieri. Līdz ar to sanāca, ka izstāstīju par vakarā gaidāmo došanos uz teātri un noskaidroju, ka frizierei pašai vairāk patīk komēdijas un mūzikli, bet man nav mīļākā teātra žanra. Faktiski jau JRT arī nemēdz izziņot par konkrētu izrādi, vai tā ir “romantiska situāciju komēdija” vai “eklektiska melodrāma”, parasti jebkurā izrādē pārkāpjot stingrās žanras robežas. Tomēr par “Rudens sonāti” biju diezgan pārliecināts, ka šī nu būs viena no izrādēm, kur no komēdjas nebūs ne miņas. Kā nekā Ingmars Bergmans nebija izslavēts ar savām pusaudžiem paredzētajām pirdienu komēdijām.

Mantas un Gas of Latvia dubultkoncerts KSunī šķita interesants gan tālab, ka uz vienas skatuves (ja ne gluži kopā) te satikās kādreizējie grupas "Kartāga" līderi Edgars Šubrovskis un Andris Indāns, gan tādēļ, ka pati pasākuma vieta un formāts. Sēdkoncerts? Zināms, ka Šubrovskis galīgi nav tas cilvēks, kas parasti sajūsminās par sēdošu publiku, ja vien tas nav kāds akustiskāka stila koncerts kā 2013.gadā DAD Cafe vai kopā ar Sniedzi Valmiermuižas pārstāvniecībā). Lai gan, ja tā padomā, droši vien Šubrovski vairāk satrauc cilvēki, kas sēž koncertā, kur vajag dejot, nekā tie, kas sēž koncertā, kur paredzēts sēdēt. Tā vismaz būtu loģiski.

Pirms "Antigones" biju manāmi vairāk satraucies, nekā tas man pēdējā laikā teātra apmeklējumos raksturīgi. Tā kā iepriekšējā vizīte Nacionālajā uz kā gada izrādi apbalvotu Elmāra Seņkova izrādi ("Ezeriņš") bija beigusies ar diezgan izteiktu vilšanos (pa vidu gan vēl bija "Bille", kas man patika, bet tur jau nebija ne Seņkova, ne Spēlmaņu nakts galvenās balvas). Vai šoreiz būs citādāk?

Man pazīšanās ar Imantu Ziedoni kaut kā pēdējā laikā arvien vairāk notiek ar teātra starpniecību - kopš piespiedu laikiem skolā ne rindiņas Ziedoņa tekstu lasījis neesmu, ar fonda "Viegli" darbību man nekādu emocionālu attiecību nav, bet vienlaikus pēdējo dažu mēnešu laikā šī bija jau otrā reize, kad Ziedoni vēroju teātrī. Un, kas nav īpaši pārsteidzoši, abas reizes Ziedoni atveido viens un tas pats Kaspars Znotiņš.

Pēc visai apšaubāmās pieredzes ar “Ezeriņu”, arī uz “Billi” šoreiz gāju ar savu devu piesardzības. Tas vien, ka izrāde Nacionālā repertuārā ir kopš 2009.gada, taču neko daudz negarantē. Un labas atsauksmes vēl jo vairāk ne, var gadīties, ka man atkal atliks tikai noplātīt rokas un nopūsties: “Eh!” Vēl jo vairāk piesardzību veicināja izrādes auditorija, kurā dominēja pamatskolas vecuma jaunieši. Man jau nav iebildumu pret izrādēm, kas paredzētas gados jaunākai auditorijai, tomēr tomēr…

Filmas "Es esmu šeit" sižets Latvijā ir aktuāls, bet Eiropā - saprotams. Tas uzreiz ir liels pluss, lai filma varētu skatīties uz panākumiem arī ārpus dzimtās zemes (jo - būsim reālisti - panākumi kino jomā Latvijā nenozīmē īsti neko - iekšējā konkurence ir diezgan niecīga, un atpelnīt jebkādas investīcijas ar seansiem Latvijas pilsētās nav iespējams). Pagaidām gan grūti teikt, vai lielāka tirgus iekarošana šai filmai izdosies - panākumi Berlīnes kinofestivālā, protams, ir iepriecinoši, bet tie nebūt negarantē filmas plašu izrādīšanu Eiropā. Tomēr skaidrs, ka par pašmāju kino sasniegumiem uz lielākas skatuves allaž prieks. Taču es neesmu mītiskais skatītājs kaut kur Šlēzvikā-Holšteinā, bet gan pavisam reāls kino cienītājs tepat Latvijā, līdz ar to jautājums - cik daudz šī filma var sniegt man te un tagad?

"Ezeriņš", kā var uzzināt internetos, ir viena no pēdējo dažu sezonu spilgtākajām un ejošākajām Nacionālā teātra izrādēm, Spēlmaņu nakts laureāte kā 2013./2014.gada sezonas labākā izrāde. Tāpat Spēlmaņu naktī pie balvas tika tās režisors Elmārs Seņkovs, komponists Edgars Mākens un gaismu mākslinieks Oskars Pauliņš. Līdz ar to uz "Ezeriņu" es gāju, gaidot mazliet vairāk nekā no, piemēram, viduvēji novērtētas izrādes Daugavpils teātrī. Bet pārnācu mājās es nevis ar mazu tortīti kā tas ebrejs žīds ebrejs vīrs anekdotē, bet gan - ar mulsumu un neizpratni.

Par "Melno spermu" bija dzirdēts daudz laba. Ne tādā ziņā, kā par "melno spermu" - par to tikai nupat izlasīju ziņu, ka Amerikā kāda neonaciste esot bijusi makten dusmīga un draudējusi dedzināt krustu pie spermas bankas pēc tam, kad kļūdas rezultātā viņa bija tikusi pie pusmelna bērneļa (vai kā izteicās pati mīlošā māte - viņas bērns ir tikai puscilvēks). Skarbākais visā šajā stāstā bija, ka jauno sievieti atraidīja viņas neonacistu pulciņš un pameta mīļotais vīrietis. Tāda, lūk, tā melnā sperma!

Četri stāsti un divi monologi turpina ekskursiju Andrusa Kivirehka stāstu krājumā "Skaistais dzīvnieks", kuram Varis Piņķis ar savu jauno aktieru ansambli: Reini Boteru, Anci Strazdu, Āri Matesoviču un Klāvu Melli pievērsās jau pērn Trīs stāstos. Cik var saprast, režisoram un aktieriem šķitis, ka Kivirehka darbā atrodams vēl gana daudz saistoša materiāla, un kāpēc gan to lai neparādītu arī skatītājiem? No savas puses varu šai pieejai tikai piekrist - īpatnējais igauņu autora humors man ļoti labi iet pie sirds, līdz ar to esmu tikai priecīgs par šādu izrādes sīkvelu (jeb latviešu valodā - turpinājumu).

Ar "Kontrabasu" esmu pazīstams grāmatas formā jau sen - šķiet, ka to lasīju vēl pirms tiem laikiem, kad man parādījās blogs (kas nozīmē - minimums 13 gadi pagājuši), taču saņemties iet to skatīties teātrī nemaz nebija tik viegli. Monoizrādes formāts man vienmēr ir šķitis mazliet aizdomīgs. Vai viens aktieris ir spējīgs izklaidēt publiku vakara garumā, turklāt neieslīgstot stulbībās (par šo tēmu - pirms dažām nedēļām biju patiesi šokēts, ieraudzījis Splendidā reklāmu, ka joprojām tiek izrādīts "Alu cilvēks" - izrāde, kuras joku liela daļa patiešām nāk no akmens laikmeta). Jā, "Vectēvs" tai pašā JRT ir izcili spēcīga izrāde, bet tur tomēr ir daudz personiskāks materiāls. Kā nekā man ir daudz lielāka ticība tam, ka Vilim Daudziņam ir bijis vectēvs, nekā tam, ka Gatis Gāga varētu būt profesionāls kontrabasists. Tiesa, kā nupat izlasīju internetos, gluži vienaldzīgs pret mūziku Gāga nav, tiesa viņa mīļākais komponists (Bahs) tieši kontrabasam neko rakstījis nav. Tomēr, nogriežot garot stāstu īstu, beigu beigās uz "Kontrabasu" biļetes paņēmām, kaut vai tāpēc vien, ka citas februāra izrādes JRT bijām pamanījušies nogulēt.

Pirmo reizi savas pastāvēšanas vēsturē es paviesojos "Četros baltos kreklos". Nezinu, vai to uzskatīt par sasniegumu vai negodu, visticamākais - vienalga, bet faktu konstatēt ir nepieciešams. Kaut vai tāpēc, ka diez vai Rīgā ir vēl kāda cita vieta, kur publiski apskatāma adīta veste, kurai blakus atrodams Normunda Rutuļa autogrāfs. Tiesa, sestdienas vakarā mēs ČBK nonācām ne Rutuļa vestes dēļ un pat ne tālab, lai noskaidrotu, kāda fasona gumijnieki šosezon ir modē un sarunātu Edijam randiņu ar kādu efektīgu dāmu bez priekšzoba, bet gan lai baudītu virtuves kabarē "Gapoljeri" piecu gadu jubilejas koncertu.

Domājams, ka dokumentālā kino veterāna Dāvja Sīmaņa debija mākslas kino nekļūs par sevišķu kases grāvēju un pirmo Latvijā tapušo mākslas filmu, kas atpelnītu savu budžetu. Varu arī iztēloties, ka gan jau biznesa lietās gudri ļaudis arī par šo filmu, līdzīgi kā par Lailas Pakalniņas "Ausmu" (kuru mums vēl nav sanācis noskatīties) varēs vīpsnāt, dēvēt to par valsts naudas izsaimniekošanu un atsaukties, ka dokumentālā filma par "Prāta vētru" ienesa daudz vairāk naudas. Bet šādas runas "Pelnu sanatoriju" nedara ne labāku, ne sliktāku.

Sekojot pirms vairākiem gadā nākušajam "Strāvoklim", kur Latvijas nekomerciālās mūzikas mākslinieki izpildīja dziesmas ar Raiņa vārdiem, klajā nākušas "Pretējības", kurās pie muzikālas apdares tikusi Aspazijas dzeja. Prognozējami, ka izpildītāju saraksti abos ierakstos sevišķi nepārklājas, kaut vai tāpēc vien, ka Aspaziju dzied sievietes, kamēr Raini (cik atceros) - galvenokārt kungi. Skaidrs, ka ieraksta tapšanā lielākais nopelns ir aizvadītajam Raiņa un Aspazijas jubilejas gadam, līdz ar to var gadīties, ka "Pretējības" būs visilgdzīvojošākais šī gada rezultāts - gan jau šādas tādas dziesmas no šī ieraksta šur tur būs dzirdamas vēl vismaz gadus desmit, atšķirībā no, piemēram, "Raiņa sapņiem".

Jāņa Joņeva debijas romāns "Jelgava 94" kļuva par vienu no spilgtākajiem notikumiem pēdējo gadu latviešu literatūrā. Līdz ar to tikai likumsakarīgi, ka nu šis darbs tapis arī par teātra izrādi. Varbūt mazliet mazāk prognozējami ir tas, ka iestudējums tapis grāmatas norises pilsētā - Jelgavas Jaunajā teātrī, par kura eksistenci pat iepriekš nebiju īsti informēts. Proti, daudz skanīgu Latvijas teātra vidē vārdu šai iestudējumā tu nemanīsi. Bet tā jau tam arī būtu jābūt - metālisti (un arī grandžeri) jau nav nekādi normālie, bet nenormālie.

"Jo augstāk palec, jo skaistāks balets" - tā es atminos esam dzirdējis bērnībā, lai arī neesmu drošs, kurš dižgaris ir šo viedo vārdu autors. Tikmēr objektīvā realitāte ir tāda, ka "Romeo un Džuljeta" man kļuva par pirmo dzīves laikā noskatīto baletu. Pat "Gulbju ezeru" televīzijā neesmu skatījies, jo padomju vadoņu miršanas sezonā biju pārāk mazs, tikām Putins vēl ir dzīvs. Bet nu - balets tā kā būtu apmeklēts.

Sarkangalvīte un vilks. Kur aitas, tur cirpēji. Dejas ar vilkiem. Liela brēka, maza vilna. Cilvēks cilvēkam vilks. Jēra dvēsele. Kam no Vilka kundzes bail? Aitas medīšanas piedzīvojumi. Vilks spalvu met, bet ne tikumu. Aitiņa Šons. Trīs sivēntiņi un vilks. Portreti. Vilki un avis.

Sevišķi nesekojot vietējās literatūras aktualitātēm, biju palaidis garām faktu, ka pērn izčibēja apgāds "Atēna". Un tāpat nepamanīju tā atgriešanos, tagad gan vairs tikai "grāmatu zīmola" statusā. Ar "Melu sindikātu" savu debiju literatūrā piedzīvo Ikars Piebalgs, kurš ikdienas dzīvē gan saucoties Ikars Kubliņš un ir žurnālists un fotogrāfs, kas specializējas uz Rīgas arhitektūru. Pēdējais biogrāfiskais fakts ir īpaši būtisks.

Alternatīvā šlāgera grupa "Zupski Rubin" savus cienītājus ar jauniem ierakstiem un koncertiem priecē gaužām reti. Iespējams, tas ir pieskaņoti pašu cienītāju daudzumam. Tomēr 2015.gada nogalē ZR nāca klajā ar savu (šķiet) otro pilnmetrāžas ierakstu "ŠāŠ" jeb "Šmidzis ārpus Šengenas". Lai arī kopšminialbuma "Šmidzis K. Vāverts dzied Ciršļa skaistākās dziesmas" pagājuši tikai trīs gadi, šis laiks šķiet kā mūžība, līdz ar to ŠāŠ saceltā ažiotāža varētu būt līdzīga tai, cik nepacietīgi tika gaidīts Guns'N'Roses elbums "Chinese Democracy", un līdz ar to arī prasības pret šo ierakstu ir gandrīz tikpat augstas.

Teātra ziņā intensīvā gada noslēgumā devāmies uz Mūzikas namu "Daile", lai skatītu un klausītu Vili Daudziņu un Kasparu Znotiņu lasām Ojāra Vācieša un Imanta Ziedoņa vēstules un dzeju. Tā īsti drošs nebiju, ko no šāda pasākuma gaidīt. Vēl pilnībā tie laiki nav pienākuši, kad es sevi būšu gatavs saukt par dzejas cienītāju, un pret latviešu klasiķiem man vispār ir ļoti piesardzīga attieksme, turklāt galīgi neesmu "Viegli" cienītājs - kaut kā mani biedē tur iesaistīto mūziķu mazliet komerciālā daba. Tomēr Daudziņš un Znotiņš komplektā ar mūziku spēlējošu Jēkabu Nīmani - tas taču nevarētu būt slikti, ne?

Trešo reizi šogad bijām Ģertrūdes ielas teātrī. Tiesa, "Stāsti no abām kabatām" īsti nav daļa no teātra repertuāra, bet gan neatkarīga "bezpiederības" izrāde, taču tam laikam nav lielas nozīmes.

Šajā rudenī kaut kā ir noplakušas ansambļa “Manta” aktivitātes, tā abiem vadošajiem Edgariem pievēršoties solo darbībai. Ceru, ka “Manta” nekur nepazudīs, un vismaz no malas izskatās, ka Edgars un Edgars savā starpā komunicē (kā nekā pēc Mākena solo koncerta ieradās arī Šubrovskis). Kā lai arī nebūtu, abu Edgaru cienītājiem arī šobrīd pieejamais variants nav slikts, jo tas paver iespējas klausīt un skatīt mazliet citādākus kā ierasts priekšnesumus.

Pirms ne tik ilga laika Latvijas interneta šaurumus pāršalca šokējoša vēsts "no drošiem avotiem" - proti, visu mīļotās Krievijas, ka lsm.lv angļu versijas redaktors Miks Koljērs patiesībā esot Kremļa aparāta darbonis vārdā Modests Koļerovs. Šī neapšaubāmi patiesā ziņa balstījās divos neapgāžamos argumentos - abi piesauktie personāži ir plikpauraini vīri ar bārdu, turklāt vēl darbojošies žurnālistikas lauciņā. Nezinu, vai šis sviesta stāsts gūs atspoguļojumu kādā no nākamajām Koljēra grāmatām (ja tādas, protams, būs), bet skaidrs, ka šo vīru, kuram humors it nemaz nav svešs, epizode ar Koļerovu uzjautrināja. Turklāt atmaskojošā materiāla izplatīšanā bija pamanījies iesaistīties arī Latvijas vadošais kiberdēmons Jānis Iesalnieks, kuram garīgi tuvs cilvēks šajā grāmatā arī ir sastopams.

Pirms nieka pieciem gadiem (vai arī pirms veseliem pieciem gadiem, kā nu uz to skatās) izlasīju Artūra Šniclera lugu "Reigen". Citēšu sevi pašu tolaik: "droši vien līdzīgi apnicīgi varētu būt skatīties tās iestudējumu teātrī". Un, ko tu domā - tagad mēs aizgājām un patiešām noskatījāmies tās iestudējumu!

Voiceka Voiskas koncerta dēļ uz Daugavpili devāmies jau piektdienas pēcpusdienā, nevis sestdien no rīta, par spīti nepieciešamībai posmu līdz Aizkrauklei braukt piebāztā autobusā. Tas tā - lai tev nebūtu šaubu, ka šo koncertu neapmeklējām tikai tāpēc, ka jau tāpat šajā nedēļas nogalē bijām D-pilī.

Mana otrā vizīte Daugavpils teātrī bija ar lielāku piesardzību un tomēr - zināmām cerībām. Par vienu lietu "Tumšo aleju" sakarā bažu noteikti nebija - izrādei pamatā esošā materiāla kvalitāte ir zināma vērtība. Skaidrs, ka neplānojām šo iestudējumu uzreiz pretnostatīt JRT skatītajai Nastavševa versijai(cita kalibra teātris, režisors, aktieri). Tomēr pilnībā aizmirst, ka "Tumšās alejas" ir teātrī jau redzētas, nevarējām.

Man nesanāca redzēt Edgaru Mākenu uzstājamies "Hāgenskalna komūnā", par ko mazliet skumji. Toties redzēju Edgaru Šubrovski un Sniedzi Prauliņu spēlējam "Valmiermuižas pārstāvniecībā", par ko atkal ir liels prieks. Domājams, ka tik daudz kopīga šiem abiem Edgaru koncertiem, ja nu vienīgi tas, ka tajos spēlētas dziesmas, kuras parasti uz skatuves nespēlē ne "Gaujarts", ne "Manta".

Pārsteidzošā kārtā es Dailes teātrī iepriekšējo reizi biju tomēr šajā, nevis iepriekšējā tūkstošgadē - uz izrādi "Siseņi" pirms nieka septiņiem gadiem. Man nav ne mazākās nojautas, kas bija tajā izrādē, un tas droši vien arī apliecina, cik ļoti emocionāli uzrunājoša šī izrāde man bija. Tagad Dailes telpās atgriezos plašākā draugu pulciņā, lai skatītos "Prezentāciju".

Dīvainā kārtā es ne reizes nebiju apmeklējis kādu koncertu Vinilbārā. Ne mazāk dīvainā kārtā ne reizes nebiju bijis uz grupas "Exit" koncertu. Līdz ar to droši vien ir tikai loģiski, ka šīs abas "ne reizes" izdevās kliedēt viena pasākuma ietvaros.

Par "Ručs un Norie" bija dzirdēts daudz - kaut kad kino redzējām treileri, vēlāk lasīju, ka tā tikusi pie "Lielā Kristapa", pēdējās dienās daudzi pauda sajūsmu soctīklos. Tad nu arī mēs ņēmām un noskatījāmies. Njā.

Ceļojošais festivāls "Vadātājs" mani ir vilinājis jau sen - kopš pirmo reizi par tādu izdzirdēju. Bet ar nokļūšanu tajā allaž bija grūtības - vai nu norises vieta pārāk tālu no Rīgas, vai konkrētajā nedēļas nogalē pārāk ambiciozi plāni. Vistuvāk festivālam bijām Limbažos, uz kurieni pat bijām aizbraukuši, taču vispirms visu dienu nobraukājām ar velosipēdiem un pēc tās bijām tik noguruši, ka nekādu festivālu vairs neprasījās (plus nākamajā rītā bija gaidāms, ja nekļūdos, Tautas rogainings, pirms kura bija vēlme un vajadzība labi izgulēties). Šonedēļ beidzot kārtis sakrita gana labi - sestdienas "Ketonu kauss" izcili agru celšanos neprasīja, Saldus nav tik dramatiski tālu (un vēl atrodas pareizajā Daugavas krastā, lai nebūtu jākuļas cauri centram), un tad nu piecu cilvēku sastāvā (Kaže, Kaže, Raitis, Anita un Ilze) devāmies uz pilsētu, kurai veltīti saldie sapņi.

Brodskis/Barišņikovs, tā vismaz šķiet, svarīgāks ir kā notikums, nevis kā izrāde. Līdz ar to nav arī pārsteidzošs tas, cik mežonīga ir/bija ažiotāža ap biļetēm uz šo iestudējumu, un tikai nejaušība (pareizā brīdī kādam citam neizgājušas transakcijas veidā) ļāva mums tikt pie biļetēm. Turklāt, par spīti ap šo notikumu saceltajam furoram, sajūtas, ka šis varētu būt satriecošākais priekšnesums, ko būsim 2015.gadā redzējuši, it nemaz nebija. Prieks un nepacietība bija, bet patiešām sevišķi necerēju, ka šī izrāde varētu kļūt par gada notikumu manā dzīvē. Būsim reālisti - ar dzeju manas attiecības ir itin vēsas (savulaik gan tās bija daudz vēsāks, nekā šobrīd), par baletu it nemaz neinteresējos, līdz ar to Barišņikovs kā personība manās acīs ir interesants, bet ne kaut kas no pilnīgi citas planētas nozīmības ziņā. Un izrāde, kurā viens pats Barišņikovs deklamē Josifa Brodska dzeju - skaidrs, ka pēc definīcijas tai nav īsti potenciāla mani novest līdz agregātstāvokļa maiņai. Jo īpaši, zinot, ka uz teātri devāmies visnotaļ nesvaigi, jo iepriekšējā vakarā Vilcieniņu meistarības spēles bija ļāvušas aiziet gulēt tikai divos.

Tas bija vēl pagājušajā tūkstošgadē, kad man mamma uzdāvināja grāmatu "Meistars un Margarita". Skaidri atceros, ka pirmā reakcija man bija iz kategorijas "ui, šito es nesalīšu, tā tak baisākā romantika!" Pēc manas reakcijas spriežot - tas būs bijis laikos, kad uz meitenēm vēl neskatījos. Vai arī nē, principā tam nav nozīmes. Kas gan ir no svara, ka grāmatu toreiz izlasīju gan (turklāt par to romantiku biju kaut ko pamatīgi sajaucis - tas nav gluži tas pats, kas "Romeo un Džuljeta"), un kopš tiem laikiem esmu itin liels Bulgakova cienītājs, iepazinies arī ar pārējiem viņa būtiskākajiem veikumiem. Līdz ar to uz Valmieras teātri skatīties "Meistar un Margaritas" iestudējumu devos ar pietiekamām priekšzināšanām (ja kas - esmu LU arī klausījies Silvijas Radzobes kursu par Bulgakovu) un savu devu piesardzības.

Pirms kāda laiciņa "Klibo no Inišmānas" teātrī jau skatījāmies, ar to vien atšķirību, ka toreiz tas bija Iļģuciema kultūras centrā, bet šoreiz - Liepājas teātrī. Vispār jau interesanti ir vienu un to pašu darbu vispirms baudīt amatieru, bet pēc tam - profesionāļu izpildījumā, un tad salīdzināt, kāds ir vienu un otru sniegums.

To, kas tas tāds - Vlads Nastavševs - es uzzināju pa īstam tikai pirms šī gada Positivus. Tas nekas, ka iepriekš bija skatīta gan "Vecene", gan " Peldošie-Ceļojošie", jo par režisoru personībām lielākoties neinteresējos. Navstavševa gadījumā gan izrādījās, ka velti, jo saistošā tur ir daudz.

Kalnciema kvartāla koncertsezonas noslēgumā uzstājās Ansamblis "Manta". Skaidrs, ka arī es tur biju klāt. Turklāt - ne uz vienu no iepriekšējo nedēļu superapmeklētajiem kalnciemenes koncertiem nebija atzīmējušies nācēju vidū tik daudzi man pazīstami cilvēki, tā ka nebūt nebiju viens šajā vēlmē skatīt Edgaru, Edgaru, Oskaru un Raiti spēlējam.

Jaunās teātra sezonas atklāšana mums notika visai nepierastā vietā - peldošajā darbnīcā "Noass", kur skatījāmies izrādi "Padegs un Padegs" Vara Piņķa režijā.

Šosezon vēl ne reizes nebija sanācis apmeklēt brīvdabas koncertus kalnciemenē, bet izziņotais Nastavševa un Keiša-Nīmaņa JRT dziesmu koncerts sevišķas šaubas neradīja: šī statistika bija jālauž, par spīti tam, ka soctīklos uz šī pasākuma apmeklēšanu bija pieteikušies tādi drūmie pūļi, ka bija skaidrs, ka visiem vietas nepietiks.

"Vidvuda stāsts" mani uzrunāja ar savu nosaukumu. Proti, ar vārdu Vidvuds. Savulaik, pirms gadiem desmit vai pat vairāk, bija man tāds pseidonīms - Vidvuds Taipiņš, kur dzīvoja "Diskonta" listē. Patiesībā arī grāmata par Vidvudu tapusi, cik var saprast, aptuveni tajā pat laikā, kad darbojās Taipiņa kungs, tomēr domājams tiešas saistības starp šiem diviem Vidvudiem nav. Kā vēsta PMLP personvārdu datu bāze, šobrīd Latvijā ir 41 Vidvuds. Tas tā - informācijai.

Iegāju pirms pāris nedēļām grāmatnīcā pirkt dāvanu vienam draugam. Pēkšņi redzu: "Vai te var dabūt alu?" Un vēl uz vāka - dubultšaha galdiņš. Kādi varianti - jāpērk, jālasa. Kā nekā Anšlavs Eglītis ir viens no tiem latviešu rakstniekiem, kuru darbi tipiski galīgi neizceļas ar salkanu gaušanos.

Es esmu kulturāls cilvēks. Es esmu kulturāls cilvēks. Es esmu kulturāls cilvēks. Vai arī vismaz tā domāju. Tomēr realitāte ir tāda, ka šī bija pirmā (!) reize, kad apmeklēju kādu koncertu, kuram ir kaut mazākā saistība ar Dziesmu svētkiem. Vai tas kaut ko liecina par manī iztrūkstošo patriotisma devu? Ceru, ka nē. Tomēr kori man kopš bērnības vienmēr bija šķituši tāda visai tumša un apšaubāma padarīšana. Pēdējā laikā gan šis tas ir mainījies, un vismaz Baložu "Mans zirgs" kora "Juventus" izpildījumā man ļoti tīk. Tomēr "Juventus" uzstāšanās pērn Labā dabā diez vai būtu saucama par manis apmeklētu kora koncertu, līdz ar to šī tiešām bija pirmā reize. Vēl jo vairāk tā tas bija Marinai, kura iepriekš nebija bijusi Mežaparka lielajā estrādē. Līdz ar to - Paldies Vimbam, ka pavaicāja, vai vēlamies apmeklēt šo pasākumu.

Rolanda Kalniņa filma "Spēle notiks tik un tā" bija iekļauta Miķeļtorņa Spartakiādes kultūras nama kino programmā kā viena no labākajām LPSR tapušajām filmām par futbola tēmu. Vairākas Kalniņa režisētās spēlfilmas iegūlušas Latvijas kino zelta fondā, tikām par šo filmu pat dzirdējuši nebija arī lielākie futbola un latviešu kino cienītāji mūsu Spartakiādes dalībnieku vidū. Tad nu skatījāmies to ar mērķi saprast - pamatoti vai nepamatoti tā grimusi aizmirstībā?

Tīrās šausmas - teju divus mēnešus nebija būts teātrī! Zini, kā gadās - kāzas, ceļojums un visādas citas padarīšanas liedz izsekot visām Rīgas (un ne tikai Rīgas) teātru aktualitātēm. Un patiesībā jau vasarā tik ļoti uz teātri arī negribās - gribās pie jūras, ar saldējumu, vīnu un tā tālāk. Protams, dienās, kad pretīgi līņā un termometra stabiņš par spīti varonīgām pūlēm nesasniedz 15 grādu atzīmi, šī vēlme pēc atpūtas pie dabas krūts nav tik spēcīga. Un tad var arī aiziet uz teātri.

Nonākt koncertos man gadās dažādos veidos. Gadās, ka iegādājos biļetes pusgadu pirms koncerta un nepacietībā gaidu, kad tas beidzot pienāks. Gadās, ka koncertā nonāku gluži spontāni, padzirdējis no kāda: "Vai tu zināji, ka šovakar uzstājas X?" Vēl citu reizi palīdz sociālie tīkli vai sekošana jaunumiem mūziķa mājaslapā. Šoreiz tikām uz "Vilkaču" jaunākā ieraksta prezentāciju devos tālab, ka informāciju par to izlasīju pielīmētu uz staba gandrīz pie mājām. Un tas tikai loģiski - koncerts notika Botāniskā dārza teritorijā.

Sen nebija būts kino. Un dabiski, ka uz kino jāiet uz Latvijas filmām. Par Ieva Ozoliņas tēvu baņķieri bija dzirdēts gana daudz, lai būtu skaidrs - šī filma ir jāredz! Dokumentāls kino ar detektīva elementiem - tas vienmēr ir interesanti. Ne velti "Searching for Sugarman" ir vispār viena no labākajām pēdējos gados skatītajām filmām.

Grāmatu varoņiem reizēm mēdz būt tik jauki un simpātiski, ka gribētos ar viņiem iepazīties. Tāpēc jau šos dēvē par varoņiem, ka tu identificējies, apbrīno un jūsmo. No šīs puses raugoties, Gunta Bereļa romānā "Vārdiem nebija vietas" varoņu pilnīgi noteikti nav. Katrā ziņā ar Tuša kungu iepazīties varētu vēlēties vienīgi kriminālpolicijas pārstāvji.

Atkal jau vairāki "Mantas" koncerti bija pamanījušies notikt bez manas klātbūtnes, līdz ar to īsti vairs cienīgs par stalkeri sevi dēvēt es neesmu, bet pakārtot kāzu ceļojumu "Mantas" koncertu plāniem būtu jau atbilstoši tādam stalkerisma līmenim, ka man pašam būtu no tāda fanātisma bail. Labi, ka koncerts Spīķeros aktivitāšu grafikā iekļāvās gana labi.

Aprīlī mums izdevās aiziet uz divām JRT pēdējo pāris sezonu aktuālākajām izrādēm - "12 krēsliem" un "Peldošajiem - ceļojošajiem". Tagad, kad noskatītas abas, jāatzīst - Vladislava Nastavševa iestudējums ir vēl spēcīgāks par Hermaņa piedāvāto!

Iepriekšējais Dirty Deal Teatro apmeklējums ("Trauki") mums tik ļoti patika, ka par spīti tam, ka šogad esam stastistiķi, kas apmeklē dažādus teātrus, vēl šajā pavasarī tur atgriezāmies uz "Benzīnvīru" - šķiet, ka šobrīd karstāko no DDT iestudējumiem.

Tas jau pamazām sāk pārvērsties par tradīciju - pēc izrādes Nacionālajā doties uz koncertu. Šoreiz vispār nebija divu domu - uz "Mantas" uzstāšanos "One One Riga" telpās (vēl pērn tā vieta saucās "9k1" (un arī adrese bija Briāna ielā, nevis Šarlotes) bija jāiet kaut vai tālab vien, ka šogad "Mantu" vēl nebiju vaigā skatījis. Vakara programmā bija arī grupa "Martas asinis", bet īsti necerējām viņu uzstāšanos sagaidīt (ceturtdienas vakars, koncerta sākums solīts ap vienpadsmitiem, bet mums vēl ar riteņiem uz Pārdaugavu jābrauc), un patiešām arī nesagaidījām.

Pēdējā šīs teātra sezonas "klases ekskursijā" devāmies uz "Raiņa sapņiem" Nacionālajā. Kā teikt - ar ko gan citu, ja ne Raini, būtu vispareizākais noslēgt kolektīvo teātra apmeklējumu pavasari? Bariņš gan šoreiz sanāca tāds plānāks - nieka astoņi cilvēki, bet tāpat kaut kāds kolektīvs jau šādi salasās, un performances "rokāde" veikšanai arī ar šo sastāvu būtu bijis gana. Tomēr to pataupīsim nākamajam teātra gadam.

Ebreju anekdote: Rabinovičs ieradies Odesā pēc desmit Izraēlā nodzīvotiem gadiem. Satiek Zilbermanu. Tas jautā: "Nu, kā dzīve Izraēlā?" Rabinovičs atbild: "Nav tur nekādas dzīves. Ebreju tur ir gandrīz tikpat daudz kā Odesā!"

Apstākļi, kuros šo izrādi man bija tā iespēja skatīties, bija gaužām ekskluzīvi - īpaši izmeklēta publika, īpaši atlasīts datums, jau pats Zirgu pasta apmeklējums par sevi bija diezgan īpašs piedzīvojums. Kad vēl tā ir gadījies, ka tu skatītāju vidū teātrī atpazīsti aptuveni pusi cilvēku? Ja nu vienīgi skolas ekskursijās vai darba korporatīvajos pasākumos kas tāds iedomājams, bet šī situācija kopumā bija īpašāka. Arī tālab, ka izrādi skatījāmies Starptautiskajā teātra dienā.

Uz grāmatas aizmugurējā vāka var izlasīt, ka tās darbība nenorisinās Amsterdamā un tās varoņiem nav principu. Tad kas īsti ir Amsterdamas princips? Arī to var uzzināt uz grāmatas aizmugurējā vāka. Kā izrādās (nav laikam svarīgi, vai tā ir tiesa), Amsterdamas sarkano lukturu kvartālos līdzās “standartpakalpojumam” pastāv arī piedāvājums lūriķiem, kas novēro “procesu”. Un lūriķiem, kas novēro lūriķus. Cik tālu tas iet, to nevar zināt, bet Amsterdamas princips esot tāds, ka katram lūriķim vienmēr kaut kur atradīsies vēl kāds lūriķis.

Kaut kā ir sanācis, ka ārā jau ir marts, slēpes ieziemotas, plānā jaka atziemota, un es vēl joprojām ne reizes šogad neesmu bijis nevienā "Mantas" koncertā. Daži ir gan bijuši, bet ar plāniem nav sakrituši. Un arī "Buržuāzistiskās filosofijas marasma" prezentācijas pasākumu neapmeklēju, tāpēc par to man ir zināms vien tik daudz, cik atrodams ierakstā.

Latvijas teātru iepazīšanas kārtējā nodaļā nonācām Ģertrūdes ielas teātrī uz izrādi "Āda". Lasītās atsauksmes - izcilas. Iestudējumam pamatā Ingas Gailes darbs - līdzīgi kā lieliskajos Dirty Deal Teatro "Traukos". Lomās - Ivars Krasts no JRT un Anta Aizupe (pavisam nesen skatīta Nacionālajā "Vecenē"). Izklausās ļoti labi, vai ne?

Ar Hārdija Lediņa un NSRD daiļradi iepazinos vidusskolas laikos, pateicoties @sicis muzikālajām zināšanām, visnotaļ labi iepazīstot grāvējiem bagātāko šī kolektīva (par grupu to saukt diez vai būtu pareizi) ierakstu "Medicīna un māksla". Vēlāk zināšanas tika papildinātas daudzos un dažādos veidos, lielākoties gan pēc abu NSRD radošo līderu - H.Lediņa un Jura Boiko - nāves.

Emirs Kusturica manās acīs ir sarežģīts gadījums, kas traucē skaidri formulēt attieksmi. Izcils režisors? Nenoliedzami. Savdabīgs mūziķis? Ar garantiju. Cilvēks, kas nekautrējas teikt to, ko domā? Kā gan citādi! Problēma tomēr ir tajā, ka tas, KO viņš saka, tikai apstiprina viedokli, ka kino cilvēkiem, tāpat kā rokmūziķiem, ne vienmēr vajadzētu vaicāt viedokli dažādos jautājumos. Konkrēti Kusturica ir ne tikai dažādu vēsturisku brīvības cīnītāju (šī vārda īpaši plašā nozīmē) kā Če Gevaras un Fidela Kastro cienītājs, bet arī diezgan slimīgs krievijofīls un putinofīls. Kas serbiem gan laikam arī kopumā ir raksturīgi, bet neko jauki tas neizklausās, it īpaši mūsdienās, tāpēc Kusturica ir liels Kremļa propagandas mīlulis, jo viņam allaž atradīsies kāds kritisks vārds, ko veltīt Rietumu pasaulei. Tiesa, diez vai šos pašus Krievijas medijus satrauc apstāklis, ka Kusturica līdzās Putinam apbrīno kādu citu mūsdienu pasaules ģēniju - bijušo futbolistu Djego Maradonnu, arīdzan izslavētu ar viņa viedo un kritisko prātu (sarkasma karodziņš).

Pat pašam mazliet šokējoši - burtiski dažu mēnešu laikā jau trešo reizi apmeklēts Latvijas Nacionālais teātris, kurā pirms tam pēdējo reizi biju bijis gluži nesen - 2005.gadā. Un joks ir tāds, ka visas trīs pēdējā laikā tur redzētās izrādes man patika, līdz ar to nebūt nav pārsteidzoši, ka jau sagādātas biļetes arī uz "Raiņa sapņiem", bet potenciālā gaidīšanas sarakstā ietilpst "Jūtu tektonika" un pat "Sarkangalvīte un vilks" (pēdējā gan vairāk, pateicoties tur dzirdamajām Edgara Mākena dziesmām).

Džordža Orvela romāns "1984" ir viena no tām grāmatām, kuras es ņemtu līdzi uz neapdzīvotu salu. Proti - kaut kas īpaši tuvs un dārgs (lai gan mīļš droši vien šeit nebūtu vietā). Līdz ar to ir tikai dabiski, ka uz šī darba iestudējumu Liepājas teātrī nebraucu sev tipiskajā neziņā par izrādes saturu un par to, ko vispār no tās sagaidīt. Kaut kā gaidīšana gan bieži beidzas ar vilšanos.

Pēdējā laikā mani mazliet šokē Nacionālā teātra piedāvājums - tur ir pārāk daudz tādu izrāžu, kas mani potenciāli varētu interesēt. Ilgus gadus bija JRT snobs un citus Rīgas teātrus gandrīz pilnībā ignorēju, bet te, ieskatoties Nacionālā teātra repertuārā, itin daudz kas šķiet vilinošs. Migela de Unamuno "Miglas" iestudējums tai skaitā.

Kāpēc tieši "Trauki" kļuva par manu izvēli Dirty Deal Teatro apmeklējumam, neesmu drošs, bet izvēle bija laba. Dīvainā kārtā Spīķeros nebiju bijis ne tikai uz teātri, bet vispār ne uz vienu kultūras pasākumu, līdz ar to viss bija pilnīgi jauns, un mums bija grūtības saprast, kur vispār notiks izrāde - vēl piecas minūtes pirms tās prognozējamā sākuma visi skatītāji par kaut ko tērzēja bufetē un nevarējām saprast, kur tad atrodas zāle. Izrādījās - bēniņos.

Pēdējo reizi Krievu Drāmas teātrī biju noteikti vēl iepriekšējā tūkstošgadē, tajos laikos, kad teātris patiešām šādi saucās, kamēr kopš 2006.gada tā oficiālais nosaukums ir "A.Čehova Rīgas Krievu teātris". Tā kā šogad ir paredzēts apmeklēt visdažādākos Rīgas teātrus, tad kālab gan lai nesāktu gadu ar kaut ko man mazāk pazīstamu? Un kāds gan ir labāks veids teātra apmeklējumam par "klases ekskursiju"? Proti, uz teātri devāmies 9 cilvēku grupiņā.

Pie Nicodemus Rigensis jeb Rīgas Nikodēma īsromāna "Skaistākā pilsēta pasaulē" tikām Jaunā gada sagaidīšanas ballītē, kuras organizētāju vidū diezgan droši bija atrodams arī tā autors. Pirmkārt, vai citādi kāds tāpat vien dāļātu šo grāmatu? Otrkārt, tās izlasīšanas rezultātā gana daudz faktu saliekas kopā, veidojot Nikodēma personību. Tiesa, man ir pamatotas aizdomas, ka autors arī nav centies pārmērīgi maskēties kaut vai tāpēc vien, ka diez vai kādam varētu rasties nopietna interese noskaidrot viņa īsto seju - ja jau pat Johanam Korinam un Vilim Lācītim kādu laiku izdevās saglabāt apslēptu savu patieso identitāti, kaut gan viņu grāmatas sacēla daudz lielāku ažiotāžu par Nikodēma veikumu, par ko gan būtu jāsatraucas "Skaistākās pilsētas" autoram?

Manta Daugavpilī viesojās arī pagājušā gada izskaņā (toreiz - kopā ar Gaujartu), bet toreiz nu jau aizmirstībā grimušu iemeslu dēļ uz koncertu nedevos. Šoreiz tikām sanāca veiksmīgs komplekts - "Manta" Artilērijas pagrabos un vēl izrāde Daugavpils teātrī.

Vispār jau es uz Daugavpils teātri biju paredzējis doties kaut kad 2015.gadā, kad sāksies izaicinājums "10 teātri", bet sanāca aizbraukt arī šogad, apvienojot teātra un Ansambļa "Manta" koncertu apmeklējumus.

Nekad neesmu slēpis, ka mēdzu šo to dzīvē darīt statistikas pēc - ķeksītis (vai precīzāk - ķeksīšu skaits) man ir diezgan spēcīgs motivētājs. Līdz ar to kuram, ja ne man, būtu jāiet skatīties teātra iestudējumu, kuram pamatā ir statistika - vācu/šveiciešu apvienības "Rimini Protokoll" izrādi "100% Rīga"?

Marinai ir problēmas ar JRT aktrisi Elitu Kļaviņu. Ir gadījies no viņas dzirdēt, ka Kļaviņa nenoliedzami ir lieliska aktrise, bet viņas personāži parasti ir sieviešu dzimuma suņi, un tādi Marinai pie sirds neiet. Tad jau tikai loģiski, ka vismaz vienā izrādē, kuru šajā rudens sezonā JRT apmeklējām Kļaviņai bija jābūt galvenajā lomā.

Savulaik Eirovīzijas dziesmu konkurss bija "mana tēma". Ne tādā ziņā, ka es nevarētu iedomāties lielāku ņudzinātāju (pilnīgi nevietā vārds, bet tas nekas) par ikgadējo mazzināmu viduvēju Eiropas dziedātāju ērkšķu krūmā parādi, bet tādā, ka universitātē maģistra darbā veicu šī konkursa rezultātu analīzi un korekciju (vai vismaz kaut ko tamlīdzīgu). Līdz ar to tas ir tikai loģiski, ka labie cilvēki Iveta un Edijs mani (un Marinu) dzimumdienā sveica ar biļetēm uz izrādi "Eiro-Vīzija" Nacionālajā teātrī.

Kā jau biju solījis pats sev Mantas koncerta Kaņepes Kultūras centrā laikā, arī uz šī ansambļa uzstāšanos Depo aizdevāmies par spīti tam, ka šonedēļ piektdienas vakars nebija gluži darba nedēļas nobeigums, jo arī sestdien devos darboties pie virpas.

Pagājuši desmit gadi kopš pirmās kino dokumentālistu viesošanās Šķērsielā, un šie gadi nesuši daudz pārmaiņu gan ieliņas ikdienā, gan valsts mērogā. Dažs piedzimis, cits nomiris, cits vienkārši pazudis no redzes loka. Ā, un Latvija ieguvusi neatkarību un tiecas Eiropas virzienā.

Pilnīgi neticās - nebiju bijis uz nevienu "Mantas" koncertu kopš pašas vasaras, pat uz albuma prezentāciju nebija sanācis aiziet. Kā gan lai vairs dēvējos par "Mantas" stalkeri un kā lai vairs apgalvoju, ka esmu lielāks grupas cienītājs kā piecgadīgais Olivers no Rustanoviču dzimtas? Vienīgais veids reputācijas saglābšanai - apmeklēt "Mantas" uzstāšanās gan KKc, gan "Depo" (gaidāma nākamnedēļ).

Skatiens vērsts grīdā, minimāla interese par visu apkārt notiekošo, klusēšana kā labākā aizstāvība, aizraušanās ar vienroku bandītu (lai gan arī tā - ar savu devu vienaldzības) - tāds ir aktuālākās pašmāju kinolentes "Modris" galvenais varonis (vārdā Modris, kā gan citādi?).

Šķiet, ar tik lielām bažām un šaubām uz JRT vēl gājis nebiju - par Aleksandra Vampilova Provinces anekdošu iestudēju Borisa Frumina režijā bija dzirdēts Jaunajam Rīgas teātrim nepiedienīgi daudz sliktu atsauksmju. Izrāde, kurā viss notiek palēninājumā ar 4 stundas ilgām mocībām, kur puse auditorijas pēc pirmā cēliena notin makšķeres, galīgi neizklausās pēc našķa. Bet biļetes nopirktas un jāiet ir. Kā tad nu būs?

Kad Latvijas teritorijā pirmo reizi dzirdēti aplausi, ir itin sarežģīts jautājums. Lai arī Wikipedia ziņo, ka aplaudēšanas tradīcija, iespējams, ir sena kā pati cilvēce, lielākas skaidrības šajā jautājumā nav. Vai senajiem kuršiem un zemgaļiem bija pazīstama plaukstu sišana kā veids, lai uzslavētu sekmīgu runas vīru vai dziedātāju, man nav ne mazākās nojautas. Kā teikt - neesmu vēsturnieks. Bet itin droši var teikt, ka šī Gata Šmita režisētā izrāde nav vēsturiski 100% precīza, un droši vien - labi, ka tā.

Uz teātri es parasti dodos, pat minimāli nenoskaidrojis, par ko būs izrāde - tik vien kā izlasījis anotāciju JRT lapā. Tā kā esmu Jaunā Rīgas teātra fēns, šāda stratēģija nav nekas pārdrošs - par izrāžu kvalitāti šaubas nerodas. Pēc analoģijas - ja tu esi Amsterdamas Ajax futbola komandas cienītājs, gan jau ka tev nebūs satraukuma, pirms doties uz tās spēli pret tev nezināmu vienību, par to, vai tev spēle patiks vai nē. Turklāt teātrim ir priekšrocība, ka tajā darbojas labi aktieri, nevis futbolisti, kuru repertuāra vienīgais elements ir tēlains kritiens ar "es mirstu" sejas izteiksmi.

Kā rūdītam pārdaugavietim, man būtu jākaunās, ka līdz pat 30 gadu vecumam nebiju noskatījies "Šķērsielu". Kā nekā, dzīvoju netālu, reizēm gadās tur pat braukt cauri, bet vienīgo Latvijas filmu, kas ieguvusi Eiropas Kinoakadēmijas balvu, redzējis nebiju. Fui, fui, fui man!

Atceros, bērnībā man gadījās redzēt dažas animācijas filmas, kas bija paredzētas pieaugušo auditorijai. Nē, nebija tā, ka tajās būtu rādīta vardarbība vai pretdabiskas dzimumattiecības (ko lai arī es nebūtu domājis ar šo vārdu savienojumu), vienkārši to saturs nebija paredzēts sīkaļām, kurus saistīja rupjš smēķējošs garmatains vilks uz motocikla. Gadi ir aizskrējuši kā stirnas pavasarī, un tagad es skatos tieši tādas multfilmas pēc paša gribas.

Ir ļoti grūti vērtēt kaut ko tādu, ko esi ilgi gaidījis, cerējis uz kaut ko īpašu un jau iepriekš ar gaidāmo materiālu esi bijis labi pazīstams. Ansambļa "Manta" debijas ieraksts, kuram laikam gan īsti nav nosaukuma, ir tieši šāds gadījums - domājams, ka katru tā dziesmu esmu koncertos dzirdējis vismaz piecas reizes, tās pazīstamas arī dažādos vairāk un mazāk nelegālos audio ierakstos, no kuriem veiksmīgākais nenoliedzami ir koncerts Latvijas Radio studijā, kur atrodams vienīgais man zināmais ieraksts vienai no man vistuvākajām Mantas dziesmām - "Ai nāve, nāvīte". Tagad, kad ir pieejams arī oficiāls Mantas ieraksts, varu to salīdzināt ar visu iepriekš dzirdēto, bet ir gandrīz neiespējami to vērtēt kā jauna materiāla apkopojumu.

Turbofolka ansambļa "Oranžās brīvdienas" debijas plate "Evribadi tancevaķ" dienas gaismu ieraudzīja 2011.gadā, lai gan vairums ierakstā dzirdamo dziesmu bija zināmas jau iepriekš. Pilnā garumā šo plati noklausījos tikai 2014.gadā, tālab tagad par to mazliet pastāstīšu arī tev, manu mazo lasītāj!

Man ir grūti paiet garām grāmatai par sportu, pat tad, ja zinu, ka no tās neko izcilu nevar gaidīt - kaut vai kārtības labad uzskatu par savu pienākumu iepazīt teju katru plašāku apcerējumu, kas veltīts sporta norisēm Latvijā, lai gan reti gadās, ka šādi izdevumi ir izcili aizraujoši. Jāņa Kvēpa autobigrāfija "Es atradu sevi hokejā" nav patīkams izņēmums.

Jau pāris nedēļas es to vien daru, kā dzeru van Hutena kakao. Nē, ne gluži - klausos ierakstu, kas veltīts tā dzeršanai, jo kakao vasarā tik ļoti neprasās, bet bērnības milicija gan.

Šo filmu skatījāmies pludmalē Rojā kinofestivāla "RojaL" ietvaros, pēc brīnišķīgā slēpņotāju pasākuma vārdā "Ar mani atkal runā kaijas". Par Rojas festivālu bija dzirdēti labi vārdi no Ivetas un Edija, kas tur bija arī pagājušogad, tālab ar mēs devāmies to izbaudīt.

Par šo grāmatu droši var teikt, ka tā būtu mana kolēģa Mikus gaumē - bilžu grāmatā ir daudz vairāk nekā teksta. Man gan pret vismaz dažiem vārdiem iebildumu nav, bet var jau pa reizei arī kādu bildīti apskatīt.

Pagājušajā svētdienā Brīvdabas muzejs svinēja savu 90 gadu dzimšanas dienu. Tiesa, ar piebildi, ka 90 gadi pagājuši nevis kopš muzeja atklāšanas, bet gan kopš lēmuma to izveidot, kamēr reāli darbu tas uzsāka vien 8 gadus vēlāk. Manā gadījumā gan šiem gadiem sevišķi lielas lomas nav, jo no visiem ar jubileju saistītajiem pasākumiem (pieņemot, ka tādi bija - neesmu interesējies) apmeklēju tikai vakarā ezermalā notikušo koncertu.

Es neko nesaprotu no mākslas - šāds secinājums reizēm rodas, mēģinot izbaudīt kaut ko tādu, kam teorētiski vajadzētu būt augstajai mākslai. Viestura Kairiša jaunākā dokumentālā filma "Pelikāns tuksnesī" ir viens no šādiem gadījumiem. Teorētiski tam vajadzētu būt augsti inteliģentam vēstījumam par mūsdienu Latgales traģismu - drāmai par Dievu, dabu un darbu. Praksē vismaz manā gadījumā tā bija filma, kuras laikā kinoteātrī galvenais uzdevums bija neaizmigt. Un radās sajūta, ka kāds ir centies radīt šedevru visiem laikiem un visām dzīves situācijām, bet tas viņam nav īsti sanācis.

Vakar Kalnciema kvartālā beidzot pienāca ilgi gaidītais notikums - ieraksta "Brāļi un māsas", kurā dažādiem mūzikas stiliem piederīgi Latvijas mūziķi ierakstījuši Māra Šverna un grupas "Baložu pilni pagalmi" dziesmu kaverversijas. Būtu ļoti negaidīti, ja es tur nebūtu bijis klāt.

Šī bija tā reize, kad uz kādu JRT izrādi aizgāju, pat īsti nepainteresējies, vai tā ir laba, par ko tā ir un kur tā ir. Pozitīvais ir tas, ka Jaunajā Rīgas teātrī ieberzties ir visai grūti - parasti no turienes pārnāku tikai ar pozitīvām emocijām. Turklāt šoreiz situācija bija īpaši labvēlīga - Marinas sabiedrībā gan jau arī Vogonu dzejas priekšlasījumi nebūtu tik slikti.

Tas jau vairs nav nekas jauns, ka man patīk franču mūzika (reizēm). Un tas nepavisam nav nekas jauns, ka man patīk teātris. Un izbraucieni nedēļas nogalēs. Līdz ar to brauciens uz Liepājas teātri, lai tur baudītu izrādi "Piafa", bija tikai loģisks. Nezinu, cik loģiski bija apvienot teātra apmeklējumu ar līdzdalību orientēšanās sacensībās "Kurzemes pavasaris", bet par to varbūt izteikšos citreiz. Vai arī klusēšu mūžam.

Tā nu ir sanācis, ka Ivana Gončarova slavenāko darbu - romānu "Oblomovs" lasījis neesmu, tik vien kā fragmentus krievu valodas stundās kaut kad deviņdesmito gadu vidū. Protams, ar grāmatas sižetu kaut cik pazīstams biju, līdz ar to gluži kā pilnīgs nezinītis uz teātri negāju.

Aptiekas festivāla "Ziemas zāles" pirmā koncerta sākumu man sanāca mazliet nokavēt, bet iemesls bija vairāk nekā attaisnojošs: Prāta spēles, kurās "Zaiga" gluži kā pēc pasūtījuma izcīnīja otro vietu. Proti - labs rezultāts, bet bez šampanieša, kas paredz iespēju uzreiz pēc spēles beigām doties uz koncertu.

Šī bija mana pirmā viesošanās Liepājas teātrī (aprīļa sākumā gaidāma otrā), turklāt vēl - darba dienas vakarā. Liepāja taču tepat vien blakus ir - kālab, lai uz turieni nedotos pēc darba un vakarā - atpakaļ uz Rīgu?

Pagājušās piektdienas vakarā devos uz "Depo", kur notika šīs visai leģendārās iestādes 12 gadu dzimšanas dienas svinības. Patiesībā mani pat drusku pārsteidz, ka "Depo" to gadiņu ir tik maz - tas nozīmē, ka klubs savu darbību sāka, kad biju jau pabeidzis vidusskolu. Tas gan, no otras puses, ir apliecinājums manam paša lielajam vecumam, kas ne obligāti nāk komplektā ar viedumu.

Vai tu atceries, ko tu darīji 1994. gada 5. aprīlī? Pilnīgi iespējams, ka tu uz šo jautājumu nevari atbildēt tāpēc, ka tobrīd sevi neapzinājies vai pat vispār nepastāvēji. Es gan, protams, šaubos, ka mana bloga demogrāfijā dominē deviņdesmitajos gados dzimušas meitenes (neesmu drošs - ir vai nav kaitīgi sapņot), bet skarbā realitāte ir tāda, ka naktī, kad top šis teksts, līdz Kurta Kobeina nāves 20. gadadienai ir atlicis mazāk kā trīs nedēļas. Un tas biedē.

Dokumentāla filma par dokumentālām izrādēm. Tā varētu teikt. Vai tā ir filma par Alvi Hermani, kā liek domāt tās anotācijas? Ne gluži. Hermanis te ir drīzāk vērotājs, kamēr varoņi ir aktieri viņa izrādēs un aktieru atveidoto tēlu prototipi. Ja divas no izrādēm, kurām filma pieskaras, ir iestudētas Vācijā un ir maz ticams, ka tu tās būsi redzējis, tad "Vectēvu" gan tev droši vien ir sanācis noskatīties. Ja nav - pēdējais laiks to izdarīt!

Man patīk dokumentālais kino, par to nav ne mazāko šaubu. Man interesē Latvijā tapušas filmas. Arī tas ir fakts. Tomēr nav tā, ka KSunī izrādītā filma "Caur adatu" būtu bijusi kas tāds, ko īpaši biju gaidījis un vēlējies noskatīties. Kāpēc tā? Stāsts par čali, kas gadiem ilgi lieto heroīnu, kaut kā nešķita tāds kino, kas varētu iedvesmot un motivēt. Rēķināties varēja ar smagu černuhu un ilgstošu depresiju filmas iespaidā. Labi, par pēdējo mazliet pāspīlēju, jo šāda lieta man nav sevišķi raksturīga.

Ir ansambļi, kurus nebūt redzējušam dzīvajā man ir nepiedodami. Latvijas medijroka pionieri "Suņa stunda" pilnīgi noteikti ir viens no tiem. Savulaik man ir bijis tas gods strādāt kopā ar vairāk kā vienu šīs grupas dalībnieku. Viņu spēlētā mūzika nav gluži nesaistīta ar sviestroku. Visubeidzot, arī ikdienā mēdzu lietot frāzi, ka "īsti veči dzer tikai uz špalām". Un šodien beidzot apstākļi sakrita tā, ka man bija iespēja šo ansambli vērot paša acīm. Ā, un vēl pie vērtīgajiem faktoriem grupas apskatīšanai var pieskaitīt to, ka "Suņa stundā" spēlē vijolniece Dina, tā pati, kas savulaik "Hospitāļu ielā".

Es esmu prasts un netīrs proletārietis. Es neko nejēdzu no krievu Sudraba laikmeta dzejas. Es neesmu bijis ne Luvrā, ne Tretjakova galerijā. Velti no manis gaidīt saturīgu sarunu par to, cik lielā mērā Vitgenšteins ietekmējās no Šopenhauera. Es nezinu, kam ir vajadzīgas dažāda izmēra dakšiņas. Slavena šefpavāra taisītu brīnumu vietā es labprātāk plebejnīcā ieēdīšu sardeles ar štovētiem kāpostiem, skatīšos Šlāgerparādi un iešu uz kumēdiņiem cirkā. Varbūt ne viss, ko es rakstu, ir patiesībā, bet fakti ir tādi, ka operā es vakar biju, šķiet, otro reizi mūžā.

Zinu, ka "Depo" ziedu laiki ir visai tālā pagātnē un patukši koncerti šajā klubā nav retums. Bet tas, kas piektdienas vakarā darījās Zig Zag koncerta sākumā, gan nemaz nav normāli.

Uz Židrūna koncertu es gandrīz aizgāju jau pagājušā gada sākumā, taču toreiz koncerts tika atcelts, jo grupas bundzinieks bija salauzis kāju. Rezultātā, cik atceros, tā vietā biju uz Baložu pilniem pagalmiem, kas arī bija labs koncerts. Tik vien kā gadu vēlāk redzēju arī Židrūnu.

Pirmo šogad apmeklēto koncertu bija jāgaida līdz 11.janvārim. Nezinu, vai tas ir ilgi vai nē, vienkārši fakts. Kas jauns? Pirmo reizi biju uz koncertu Aptiekā. Kas vecs? Baložu pilni pagalmi pagājušogad vaigā bija skatīti vismaz trīs reizes.

Saulgriežu vakarā sagadījās būt Ģertrūdes ielas teātrī un otro reizi vienas nedēļas laikā skatīt dzīvajā uzstājamies neofolk ansambli "Ēnu kaleidoskops".

Vai tu zināji, ka grupa "Tumsa" savos pirmsākumos spēlēja lēnu un drūmu elektroniku un tikai līdz ar Mārtiņa Freimaņa atnākšanu tā kļuva par hitu mašīnu, kas sarūpēja tev un man tik mīļas dziesmas kā "Katram savu Atlantīdu", "Lietus dārzs" un "Kad Ēģiptē sniegs" (2013.gada nogalē, bet Piramīdas nav nosnigušas!)?

Pilnīgs vāks! Šīs nedēļas sešās pirmajās dienās tikai vienu vakaru nebiju kādā koncertā! Sestdien patiesībā nebiju plānojis turpināt koncertu apmeklēšanas sēriju, taču... gadās visādi, un šoreiz tieši šādi sagadījās.

Tas jau tiešām sākt šķist man pašam dīvaini - trīs vakaros divas reizes skatīt gan "UP", gan "Mantu". Bet tā mēdz gadīties, it īpaši, ja esi "Mantas" fans.

Ar ansambļa "Manta" daiļradi, kā pašam šķiet, esmu pazīstams labi. Līdz ar to uz grupas akustisko koncertu DAD kafejnīcā gāju ar īpašu interesi - dziesmas man ir zināmas, cerēju tās izdzirdēt jaunās skaņās. Un izdzirdēju. Turklāt ne tikai zināmās dziesmas, bet arī dažas iepriekš nedzirdētas. Kā tā par "Krīzpadsmit". Vai Vilka dziesmu no "Sarkangalvītes". Un par "Rudeni-Ziemu" arī iepriekš nebiju dzirdējis, varbūt vēl kādu.

Turpinu paplašināt savu vietējās mūzikas pazīšanu. Interesanti, bet tā vien šķiet, ka rītdien UP uzstāšanos skatīšos atkal - Agnesei Uplejai gaidāma uzstāšanās "Depo", kurp iešu skatīt "Mantu". Nē, es neesmu UP stalkeris. Es esmu "Mantas" stalkeris. Kā nekā KKC uz UP koncertu bija arī ieradušies "Mantas" dalībnieki. Bet tā bija tikai sakritība, es patiešām neizsekoju ne Šubrovski, ne Mākenu.

Pēc teātra skatīšanās Iļģuciema kultūras centrā nebija nemaz tik viegli saņemties doties vēl uz centru, lai apmeklētu Nabaklab 11 gadu jubilejas koncertu. Taču ar mani parasti nav joki - ja esmu apņēmies, tad savus plānus arī īstenoju. Ja vien nav fenomenāls slinkums. Šoreiz saņemties izdevās un, kā jau parasti, bija vērts.

Kaut kas neticams - jau otro reizi šonedēļ biju teātrī! Turklāt abas reizes - ne JRT! Un, ja iepriekšējais teātra apmeklējums - izrāde Valmieras Drāmas teātrī - bija vienkārši kaut kas salīdzinoši man neraksturīgs, tad šoreiz jau gāju soli tālāk - izrādi skatījos Iļģuciema kultūras centrā (zālē bija aptuveni 20 skatītāji, domājams vairums - ar aktieriem personīgi labi pazīstami), atmosfēra visai pamatīgi līdzinājās skolas laikā notikušajai teātra spēlēšanai, vienīgi skolas aktu zālē parasti skatītāju bija vairāk. Protams, viens bonuss salīdzinoši ar pagājušo tūkstošgadi bija - laba kompānija.

Valmieras Drāmas teātrī biju pirmo reizi - paldies par to IvetaiZ, kas savāca slēpņotāju komandu netipiskai tūrei. Pats diez vai būtu sadūšojies darba dienas vakarā doties uz Wolmar un atpakaļ, bet citu ierosinājumiem Nē saku reti.

Kādu laiciņu atkal nebija būts "Depo", tālab, izmantojot brīvo piektdienas vakaru, devos uz to, ko dēvēja par Neatkarības dienas koncertu. Līdz neatkarības dienai gan vēl pāris dienas palikušas, bet man jau nav iebildumu - citos vakaros es nekur tāpat netiktu.

Teju veselu mēnesi nebiju bijis nevienā koncertā. Pat pašam sanāca gandrīz vai šokējoši ilgs šis klusuma brīdis. Līdz ar to sevišķi nedomāju - iet uz "Stūrī zēveli" vai nē.

Nav tā, ka es pats būtu prognozējis, ka reiz pienāks tā diena, kad es apzināti un pēc paša izvēles apmeklēšu Dueta Sandra koncertu. Un vēl jo vairāk - ka es uz šādu koncertu varētu doties vienatnē. Bet, kā teikt, nekas nav neiespējams, un tagad es patiešām varu lepoties, ka esmu paša acīm skatījis Sandras un Andra Brīnumu uzstāšanos.

Atkal jau pagājis labs laiks kopš pēdējā teātra apmeklējuma. Visu laiku cenšos apņemties uz JRT iet biežāk, bet kaut kā nesanāk. Varbūt būtu vērts apņemties uz teātri iet reizi mēnesī? Aizbildināšanās no kategorijas "kā nu es viens iešu uz teātri" laikam nav īsti vietā - pirmkārt, nekādu problēmu uz teātri iet vienam nav (būtu es cita rakstura cilvēks, vēl piemetinātu, ka uz JRT iet daudz skaistu meiteņu, ar kurām var iepazīties, bet es tiešām neesmu cita rakstura cilvēks), plus nav jau tā, ka man trūktu draugu. Un atruna "nav laika" neiztur kritiku - labām lietām laiks vienmēr atradīsies!

Jaunatnes teātri es pieredzējis neesmu, tik vien kā TV ierakstos redzējis pāris tā iestudējumus. Taču vienlaikus gana daudz no vecākiem esmu dzirdējis par šo neapšaubāmi interesanto Rīgas teātri, kura gals visai droši ir saistīts ar Vārnukroga mežā apbedīto Raimondiņu. Lai skaidrāk saprastu, kur tieši bija Jaunatnes teātra vērtība, izlasīju šo grāmatu. Un neko daudz tāpat nesapratu.

Turpinot pēdējā laika tradīcijas, vakar tika apmeklēts kāds ilgi nogaidījies slēpnis un pēc tam koncerts. Koncertu ziņā biju domājis īstenot komplektu "Pupociklu vasara" + "Manta", taču sanāca tā, ka beigās izvēle krita par labu Haraldam Sīmanim un "Mantai", kuri abi uzstājās Teātra bārā. Veiksmīgi biju piesities līdzi kompānijai, kuru geoaprindās pieņemts dēvēt par "Bindons un dāmas", turklāt tā vien šķiet, ka Bindons kļūst arvien turīgāks, jo pie "1 meter under" izrādījās, ka viņa pavadošajā ansamblī ietilpst ne vairs divas, bet veselas četras dāmas. Visu cieņu par to, protams!

Nav labi būt slinkam, bet reizēm gadās. Gribēju savas emocijas par Gaujarta koncertu Kundziņsalā izlikt uz e-papīra uzreiz, bet dažādu iemeslu dēļ aizkavējos par vairāk kā nedēļu. Gadās.

Nav pagājis nemaz tik daudz laika kopš iepriekšējās reizes, kad biju Sound Poets koncertā Kalnciema ielā, bet vienlaikus šķiet - tas bija kaut kad neaprakstāmi senā pagātnē, kad biju pavisam cits cilvēks un kad arī pasaule bija cita. Taču neatkarīgi no tā, vai esmu kļuvis vairāk vai mazāk cinisks, labāks vai sliktāks cilvēks un tā, ka tagad pats staigāju sarkanās biksēs kā tāds atdauzāms hipsteris, Sound Poets atkal spēlēja teju pie manām mājām.

Židrūns ir viena no tām saistošajām pašmāju grupām, ko man līdz šim nav gadījies redzēt uzstājamies dzīvajā. Kas, protams, nozīmē tikai to, ka pie pirmās izdevības centīšos šo robu aizpildīt.

Speciāli laikrakstam Zilupes Sarkanais Oktobris 2

Brīnišķīgs koncerts, skaisti pavadīts vakars! Iespējams, ar šādu aprakstu būtu pietiekami.

Kurā gan pasaules valstī, ja ne Latvijā varētu vēl būt tāda grupa - "Skumju akmeņi"? Tās nosaukums iemieso visu latvisko, kā nekā, zināms, kas ir populārākais hobijs Latvijā.

Rūpnīcas ziedu laikos VEFā strādāja ap 20 tūkstošiem cilvēku. Mūsdienās liela daļa bijušo rūpnīcas korpusu ir pārvērtušies par graustiem, kurus pamazām no bomžiem atkarojuši hipsteri. Ar šādu cerīgu ievadu sākšu savu aprakstu par Totaldobže pasākumu "VEF Pavasara kūlenis". Vienkārši konstatējam faktus.

"Inokentijs Mārpls" akustistiski? Kā tas vispār ir iespējams? Atbildi uz šo jautājumu vakar domāju rasts Nabaklabā, un - radu.

Nezinu, kā tas sagadījās, ka līdz pat 2013.gadam es tā arī nebiju redzējis "Baložu pilnus pagalmus" dzīvajā. Lai kauns būtu lielāks, arī ierakstos viņus nekad īsti neesmu klausījies. Un vēl uzdrošinos sevi dēvēt par cilvēku ar interesi par alternatīvo mūziku!

Teātrī nebija būts drusku vairāk kā gadu - šausmīgi ilgi, pēdējā izrāde, ko redzēju, bija "Vectēvs". Tagad - "Sapnis par nomodu". Interesants nosaukums, ne?

Savu vēstījumu par vienu no pēdējo gadu skaļākajām pašmājās tapušajām grāmatām vēlos sākt ar kādu brīnumdaiļu citādu no portāla Delfi:

Vispār šo piektdienas vakaru biju plānojis pavadīt iekš Depo, kur notika PND 15 gadu jubilejas koncerts. Taču līdz iekšā tikšanai Depo netiku - apsargi tobrīd cītīgi mēģināja pārliecināt divus čaļus, ka tie ir pārāk lielā šmigā, lai tiktu ielaisti iekšā, līdz roku vicināšanai (vismaz, kamēr es tur atrados) neaizgāja, bet čakars bija pamatīgs - kādas 5-10 minūtes, ko tur nostāvēju, nevienu iekšā nelaida, un notika skaidrošanās. Tā kā novēroju, ka šie divi čaļi šajā pasākumā bija drīzāk norma, nekā izņēmums, pieņēmu, ka man kā absolūtam skaidrgalvim tur īsti nebūs ko darīt. Tālab devos vien prom.

Uznācis besis, un nezinu, vai man izdosies šīs filmas aprakstu arī pabeigt, bet nekas, mēģināšu.

Gatavojoties šīs ziemas "Karavīra maizītes" slēpņotāju pasākumam, sāku studēt literatūru par Cēsu kaujām. Cik atceros, skolā mums par Brīvības cīņām stāstīja maz vai neko, jo vēstures mācīšanu ĀĢ citādi kā par farsu nosaukt nevaru. Atvainojos, protams, visiem skolotājas Ludboržas cienītājiem, bet vienīgais gads, kad vēsturē kaut ko iemācījos, bija piektajā klasē pie Andra Sprūda, tikām vēlākos gados vēstures stundās tik vien kā pilnveidoju savas iemaņas zolītes spēlē.

Juris Pavlovičs grāmatā "Padomju Latvijas ikdiena" cenšas ieskatīties normālā vidusmēra cilvēka dzīvē Latvijā laikā no 1945. līdz 1985.gadam, koncentrējoties uz ikdienā būtiskiem sadzīves jautājumiem un tikai garāmejot pieminot globālus procesus.

Pēc paviesošanās Sedā bija grēks nenoskatīties filmu par šo visai īpatnējo Latvijas mazpilsētu. Ar ko Seda ir sevišķa? Skaidrojumam šeku diagramma:

Es neesmu metālists. Es gan sevi pieskaitu tā sauktajai "vecajai" datoriķu paaudzei, nevis hipsterīgajiem jaunajiem Ruby programmētājiem, kas staigā šaurās ūzās, nēsā ironiskus t-kreklus un uzskata raga brilles par savas identitātes sastāvdaļu. Un tomēr - manās austiņās nekad neskan ne Cannibal Corpse, ne Sepultura.

Reku šeku - trešajā piegājienā arī Liene Sound Poets ieraudzīja, un bija sajūsmā. Ko principā varēja arī gaidīt.

Reizēm es mēdzu dzīvot mucā, kā rezultātā palaižu garām aktualitātes. Tā tikai pirms pāris nedēļām es pirmo reizi noskatījos skandalozo video, kas kļuva par iemeslu Pussy Riot notiesāšanai, tikai nesen uzzināju, kas tas tāds - Vilis Lācītis - un arī grupa "The Sound Poets" līdz šī gada Positivus festivālam man bija tukša skaņa. Vai vismaz - gandrīz tukša, es zināju, ka grupa agrāk dēvējās par Smaragda pilsētas burvjiem un ka tajā spēlē viena Lienes kolēģa brālis, kurš plašākām masām ir pazīstams ar to, ka viņš nav Prāta vētras dalībnieks (kā man patīk šādas teikumu konstrukcijas!). Taču pēc kā viņi izklausās - es tiešām nezināju. Un tad es Salacgrīvā "skaņas dzejniekus" (vai "normālos dzejniekus", atkarībā no tā, kā interpretē) izvēlējos pār Demjenu Raisu un vēlāk savu izvēli atzinu par labu esam. Nākamo reizi mums bija paredzēts viņus redzēt kā iesildītājus Prāta vētras Valmieras koncertā, taču šosejas remontdarbu dēļ ieradāmies par vēlu, Poeti bija jau beiguši spēlēt un kompensācijai iegādājāmies abus pieejamos viņu diskus - šo albumu un EP ar jaunākajiem singliem.

Šur tur šo grāmatu dēvē par "Stroikas" turpinājumu, taču patiesībā tā nemaz nav, kopīga abām grāmatām ir tikai tēma, bet realizācija - pilnīgi atšķirīga. "Lāčplēsis" nav rakstīts pseidobiogrāfiskā stilā, bet gan ir pilnīgi atklāts fantāzijas darbs, kurā gan, protams, ir sava deva personīgās pieredzes un vērtējuma. Tā centrā ir trīs latviešu celtnieki Anglijā, katrs no viņiem nedaudz atšķirīgā situācijā. Viens no viņiem ir celtniecības firmas īpašnieks, kurā viņš algo savus tautiešus. Pārējie divi ir šie tautieši. Atkal jau grāmatā ir kāds "action" elements - šoreiz tā ir nacionāļu organizācija, kas vēlas uzspridzināt Pļaviņu HES, lai no dzelmēm izceltu Staburagu (ja kas - man bija pirms kāda laika doma, ka vajadzētu kādai absurdai Latvijas partijai deklarēt līdzīgu uzdevumu - izcelt Staburagu un šādi "atjaunot Latviju"). Jā, Pļaviņu HES, to pašu, kas nosaukts par godu Rūdolfam Hesam.

Patiesībā es vispirms izlasīju Lācīša otro grāmatu - "Pamodināt Lāčplēsi", un tikai tad - "Stroiku", taču apraksti taps grāmatu hronoloģijas secībā un pieņemot, ka tu, manu mazo lasītāj, par Vili Lācīti neko nezini un tikai nupat esi iepazinis bērnu pornogrāfiju Minidiskonta lapā.

Ievērojot to, ka dzīvojam teju turpat blakus, teorētiski koncertus Kalnciema ielā varētu apmeklēt kaut ik nedēļas, taču reāli sanāk tur iegriezties visai pareti. "Gaujarta" koncertam bija lemts būt par vienu no šīm retajām reizēm. Sanāca gan, ka devos turp vienatnē, jo Liene bija tikai nupat atgriezusies no Valmieras, kur viņa mācās braukt ar motociklu, un jutās pārāk miegaina, lai izturētu pāris stundas nebūt ne enerģiskākās mūzikas pasaulē.

Vai es esmu "Prāta vētras" fans? Droši vien - neesmu gan. Vienlaikus man nākas atzīt - nav gluži tā, ka tā pilnīgas nejaušības rezultātā jau visai daudzus gadus ir neapšaubāmi populārākā pašmāju grupa. Protams, zinātājs teiks, ka vienlaikus viņi nav labākā grupa - jo "Skyforger", "Iļģi", "Pienvedēja piedzīvojumi", "Instrumenti" vai "Z-Scars" ir pārāki itin visā. Tomēr kvalitāti izmērīt ir pagrūti, kamēr cilvēku skaitu, kas apmeklē vienas vai otras grupas koncertus, daudz vieglāk. Tīri statusa ziņā PV ir līdzīgi kā bītli sešdesmitajos Lielbritānijā, protams, samazinātā mērogā un kvalitātē. Līdz ar to uz Prāta vētras koncertu es personīgi devos nevis tālab, ka esmu cienītājs, bet tālab, ka man patīk būt lietas kursā. Kāpēc tieši Valmierā? Tāpēc ka koncerts piektdienas vakarā paredz vēl divas brīvdienas, ar iespēju doties drusku tālākā izbraucienā nekā uz "Spici".

Turpinot savu ekskursiju sviestroka pasaulē, esmu nokļuvis pie sūdiem. Nē, nopietni, ir tāda grupa "Sūdi", kura šogad pat uzstājās Positivus un to redzējošie apgalvo - labi uzstājās. Es gan jāatzīst, ka izvēlējos daudz mazāk alternatīvos Sound Poets, līdz ar to mana pazīšanās ar sūdiem pa īstam notiek tieši tagad.

Visa informācija, ko jebkur var atrast par grupu Zupski Rubin, ir neuzticama. Grupas vēsture ir vieni vienīgi meli. Tās dalībnieki - aizdomīgi tipāži, kuri slēpjas zem mainīgiem segvārdiem, un es nebrīnītos, ka reizēm viņi paši vairs neatceras, kurš no viņiem savulaik dēvējās konkrētā vārdā. Protams, iespējams, ka šis ieraksts patiešām ir tapis pagājušās tūkstošgades beigās un ir uzskatāms par labāko Zupski Rubin albumu, bet tikpat labi es spētu pieņemt versiju, ka tas tapis kaut kad šī gada sākumā. Un vispār - kā lai cilvēks no malas zina, cik šai grupai ir bijis albumu, ja ir nopietns pamats pieņemt, ka šāda albuma vidējā tirāža varētu būt bijusi saskaitāma nedaudzu roku pirkstiem?

Nezinu, vai ir pareizi vērtēt šo grāmatu atsevišķi no tai komplektā līdzi nākošā audio ieraksta "The Long Way to Hantymansyisk", taču es tik daudzfunkcionāls, lai spētu mūziku un grāmatu patērēt vienlaicīgi (kopā jaukt vispār nav labi, un galīgi nav skaidrs, kurš no diviem ir vieglākais alkohols, ar kuru sākt). Tālab vispirms - par grāmatu.

Pretēji daudzviet dzirdētajam, cirslis nav pasaulē izmēros mazākais zīdītājs, šāds gods pienākas tauriņsikspārnim. Tiesa, masas ziņā pundurcirslis ir rekordists, turklāt Eiropas Savienībā cirslis nenoliedzami ir vismazākais no sastopamajiem zīdītājiem, kamēr tauriņsikspārņi mājo pavisam citos kontinentos.

Grāmatu par Latvijas futbolu nav sevišķi daudz, līdz ar to ir tikai loģiski, ka tiklīdz kāda jauna parādās, man uzreiz ir liela kāre pie tās tikt. Ar šo grāmatu gan sanāca tā, ka uzreiz to savās ķetnās dabūt nevarēju, jo vispirms tā, cik saprotu, parādījās Liepājas grāmatnīcās un tikai tad nonāca Rīgā, plus vēl uz divām nedēļām bijām ārpus Latvijas. Bet pēc atgriešanās gan uzreiz steidzu uz grāmatnīcu.

Ziemeļvalstu apceļošanas braucienā šis bija viens no biežāk skanējušajiem ierakstiem. Protams, tu varētu teikt, ka nav pareizākais veids, kā iepazīt Skyforger, klausoties viņu vienīgo tīrās folkmūzikas ierakstu, kurā nav ne miņas no pagānu metāla elementiem. Bet vai man būtu tik svarīgi izdabāt tev? Turklāt normālos apstākļos folkmūzika man ir aptuveni tikpat sveša kā pagānu metāls.

Šis ieraksts tapa vēl pirms NSRD kļuva komerciāli un pielāgojās plašajām publikas masām. Tajā lieki meklēt hitus, kurus caurām dienām drillē Radio Skonto winamp pleiliste. Te grupa ir dzirdama savā sākotnējā nepieradinātajā formā.

Mums uzsmaidīja tā laime šo filmu skatīties par veselām divdesmit minūtēm ātrāk kā citur Latvijā, taču apraksts top jau nākamajā rītā, līdz ar to nekādi nevaru pretendēt uz to, ka es būšu tas pirmais, kas Interneta vidē kaut ko pastāstīs par jaunāko Ivara Zviedra filmu "Dokumentālists".

Normālos apstākļos es nemēdzu lasīt grāmatas par folkloru, arī par lībiešu folkloru ne. Taču sanāca tā, ka Liene bibliotēkā paņēma veselas trīs grāmatas par lībiešiem (meklējot atbildes uz jautājumiem dažiem slēpņiem), un es ņēmu un vienu no šīm grāmatām izlasīju - grāmatu par lībiešu folkloru.

Tik bieži uz teātri aiziet nesanāk, bet gandrīz vienmēr, kad esam JRT, secinu - vajadzētu nākt regulārāk! Dabiski, ka uz "Vectēvu" - izrādi, kas saņēmusi tik daudz slavas vārdu, ka man blogā nepietiktu vietas (baiti tak mūsdienās tik dārgi, tik dārgi!), lai tos nocitētu, gājām ar gana lielām cerībām. Un dažos vārdos varu teikt - bija vēl daudz labāk, nekā es to biju gaidījis. Vilis Daudziņš, kurš arī parasti ir ļoti labs, šeit ir vienkārši fenomenāls - patiešām vari vien brīnīties par to, kā var viens cilvēks tik organiski pāriet no viena personāža uz otra, nomainot tik daudz kā kreklu (un reizēm - bikses), runājot dažādu novadu dialektos, ar dažādiem tipāžiem raksturīgu leksiku un pasaules uztveri, patiešām - kaut kas satriecoši, epohāli grandiozs.

Studentu klubā nebijām bijuši tik ilgi, ka drusku laika bija nepieciešams, lai atcerētos, kur īsti tas atrodas. Šķiet, pēdējo reizi tur iegriezāmies pirms dažiem gadiem uz vienā no pēdējām "Hospitāļu ielas" uzstāšanās reizēm. Sevi par "Astro`n`out" cienītāju nekādi neuzskatu, bet Lienei šī grupa patīk, plus aizpagājušogad "Positivus" festivālā viņi man uz skatuves likās gana šarmanti, lai varētu viņus apskatīt atkal. Iespējams, tā darīt nevajadzēja.

Tā vien pamazām man arvien vairāk stiprinās pārliecība, ka Latvijas kino nemaz nav tik miris, kā pa gabalu šķiet. Ja par dokumentālo un animācijas kino man nekad šaubu nav bijis - šajos lauciņos pašmāju mākslinieki nekad nav bijuši zemē metami, tad ar mākslas kino gan ir bijis drusku švakāk. Taču pēdējo pāris gadu laikā esmu redzējis vismaz trīs patiešām kvalitatīvas pašmāju filmas - "Amaya", "Kolka Cool" un "Seržanta Lapiņa atgriešanās". Protams, par "Amaya" latviskumu var strīdēties un tad jau arī "Midsummer Madness" pa daļai ir latviešu filma, bet kopumā tas nekādā ziņā nav slikts rādītājs. Cita lieta, ka joprojām droši vien nav pat iedomājama latviešu kinofilma, kas spētu atpelnīt savu budžetu.

Tā kā nebiju izmantojis iespēju noskatīties šo filmu, kamēr to rādīja kinoteātros, esmu ļoti pateicīgs cilvēkiem, kas deva iespēju man to iepazīt tagad, kamēr tā vēl nav oficiāli iznākusi DVD formātā (kādā to noteikti iegādāšos). Podnieka studijas filmas mani vispār ļoti interesē - gan jaunākās, gan mazāk jaunās. Patlaban augstākā prioritāte man ir noskatīties iespējami vairāk paša Podnieka uzņemto filmu, taču interesē, piemēram, arī JPS filmas "Vai citi", "Baltijas sāga", "ES".

1986.gadā Juris Podnieks uzdeva par leģendāru kļuvušo jautājumu: "Vai viegli būt jaunam?"

Kā šīs filmas sākumā atzīst pats Juris Podnieks, viņa filmai "Krustceļš" nekāds turpinājums nemaz nebija paredzēts. Taču sanāca tā, ka bija gan - Baltijas valstu izteiktajai vēlmei izstāties no Padomju Savienības, no Maskavas atbilde sekoja visai izteiksmīgā formā, kā rezultātā notika arī asins izliešana, it īpaši Viļņā, taču arī Rīgā, un barikāžu dienu upuru vidū bija divi Podnieka komandas operatori - Gvido Zvaigzne un Andris Slapiņš. Tālab vien ir skaidrs, ka šī filma ir emocionāli vienkārši nereāli smaga, it īpaši tāpēc, ka abos divos gadījumos notiekošais tika arī filmēts, un Slapiņa pēdējie vārdi Podniekam: "Filmē mani!" ir kaut kas tāds, kur nav nekas vairs piebilstams. Kā jau tas Podnieka filmām ir raksturīgi - šeit nav nekādas analīzes, cēloņsakarību meklēšanas, labo un slikto pretstatīšanas, nav pat īsti mēģinājumu noskaidrot - kas šāva, kāpēc šāva un kas bija tam visam aizmugurē. Tikai fakti, kurus nevar apstrīdēt, tikai skaudri un nežēlīgi kadri, kas atklāj tautas traģēdiju caur personisko traģēdiju. Tikai trīsdesmit minūtes kino lentes, bet cik daudz šajās minūtēs ietverts!

Tev varētu šķist dīvaini, kālab es rakstu par divdesmit gadus vecu dokumentālu filmu. Taču man ir pilnīgi normāls pamatojums - es rakstu par visu, ko skatos, klausos, lasu. Un ja nu kādu dienu sanāks, ka es izlasīšu Bībeli vai noskatīšos brāļu Lumjēru filmu par vilcienu, tad arī par to sekos ieraksts blogā. Mēs taču dzīvojam brīvā pasaulē, ne?

Kolkā esmu bijis es, atsaldeņus redzējis. Šādi es varētu sākt stāstījumu par Jura Poškus jaunāko filmu. Tāpat es varētu to sākt ar vārdiem: beidzot viena latviešu filma, kura seko tam principiam, ko uzskatu par obligātiem tādam kino, kur budžets ir viena vienīga problēma. Grūti panākt, lai latviešu filmā krāsas izskatītos dabiskas? Jātaisa melnbalta filma! Nav naudas specefektiem? Jātaisa filma, kur tādi nav nepieciešami. Neveram atļauties filmēt Parīzē? Filmējam Kolkā. Nav naudas nopietnu dekorāciju izgatavošanai? Nevajag dekorācijas.

Uz Melo-M piecu gadu jubilejas koncertu Kongresu namā gāju, mājasdarbu kārtīgi neizpildījis. Manas zināšanas par šo čellu trio aprobežojās ar pāris Youtube redzētiem dziesmu fragmentiem, viņu dalību Eirovīzijas atlasē, un tas laikam arī viss. Līdz ar to uz koncertu gāju, tā īsti nezinot, kas mani sagaidīs, nojaušot, ka tas varētu būt kas līdzīgs “Apocalyptica-lite” - ar īsākiem matiem un vieglāku repertuāru.

Neļaujies šīs izrādes nosaukumam tevi maldināt - ja tu esi Ronija Džeimsa Dio fans, šī ne obligāti būs tev piemērota izrāde. Arī "Liepājas metalurga" darbiniekiem šis iestudējums nebūtu iekļaujams obligātajā izglītojošajā programmā. Taču gadījumā, ja tev ir gadījies iet skolā Latvijā vai nu padomju laikos vai pirmajos neatkarības gados, domājams, tu tajā saskatīsi ļoti daudz arī no savas dzīves.

Esmu latviešu mūzikā pagalam nekompetents. Tā nav ne lielīšanās, ne sevis kaunināšana, tik vien kā faktu konstatācija. Pašmāju muzikālajām aktualitātēm sekoju gaužām pavirši un līdz ar to tā nu ir sanācis, ka "Gaujarta" pirmo studijas ripuli, kas saucas "Koncerts kultūras namā", es nemas neesmu dzirdējis. Un par jauno ierakstu uzzināju arī pilnīgi nejauši - sēdēju kādu vakaru pie Spice Home, kamēr Liene tur skatīja cīšu piedāvājumu, un pēkšņi tur tika atskaņots šī ieraksta pirmais singls - "Vibrācijas". Un šī dziesma mani pamatīgi aizķēra. Ja nu tu pēkšņi nezini, ko es domāju ar "cīšu piedāvājumu", tad apgaismošu tevi šajā sakarā. Kā nekā vārds cīsis manā leksikā nav nekāds retums, bet šajā blogā tas vēl nekad nav ticis izmantots. Atbilstoši šī vārda sākotnējai nozīmei cīsis ir cilindra formas spilvenam līdzīgs veidojums, kas mēdz būt sastopams kā patstāvīga sastāvdaļa dažādiem dīvāniem. Vārds tika radīts kaut kad izgājušās tūkstošgades beigās Saulkrastos pie Bū un tā etimoloģiskais saturs ir tāds, ka cīsis ir liels cīsiņš (proti - kaut kas tāds, ko nevar saukt deminutīvā). Taču vēlāk šis vārds tika pieņemts par oficiālo nosaukumu arī sēžamajiem maisiem, lai arī to forma nav cilindram līdzīga, un tālab par cīsi dēvējam, piemēram, mūsu suņa gultasvietu.

Cik pareizi gan es darīju, ka vispirms skatījos "Akmens šķembas" un tikai tad - "Četrus baltus kreklus"! Šķembas bija darījušas mani piesardzīgu un tā rezultātā es no "Krekliem" jeb "Elpojiet dziļi" pilnīgi neko negaidīju. Rēķinājos, ka arī šī filma Padomju Latvijā piedzīvoja aizliegumu tikai tāpēc, ka padomji bija spējīgi aizliegt visneiedomājamākās lietas un ka visticamākais šī filma būs visai nebaudāma.

Par filmu "Akmens un šķembas" jeb "Es visu atceros, Ričard", jeb "Dzimtene, piedod!" es uzzināju, nejauši ieklausījies Radio SWH raidījumā "Kinokoncerts", kurā dzirdēju, cik šī filma bija savam padomju laikam neparasti godīga un drosmīga, teju vai revolucionāra. Cik saprotu, leģionāru atainošana jebkādās padomju filmās bija viens liels tabū, bet šī filma to pārkāpa un lielā mērā tāpēc tā visai ātri tika aizliegta. Saistoši šķita to noskatīties arī tālab, ka filmā piedalās vesela plejāde sava laika izcilāko latviešu aktieru - Eduārds Pāvuls, Harijs Liepiņš, Antra Liedskalniņa, Pauls Butkēvičs, Uldis Pūcītis, Ēvalds Valters, Juris Strenga. Tā nu es izlēmu, ka vajadzētu man arī šo filmu noskatīties.

Līvu otrajā albumā grupas sastāvs ir sekojošs: Ainars Virga, Jānis Grodums, Guntars Mucenieks, Aivars Brīze un Dainis Virga. Ieraksta pirmās piecas kompozīcijas ir vēl no Ērika Ķiģeļa rakstītā materiāla (dziesmu cikla nosaukums - "Kurzemei - saules ceļš"), bet pārējās četras - veltījums Jānim Rudzutakam. Ja pieņem, ka tu līdzīgi man varētu nezināt, kas tas tāds - Jānis Rudzutaks, tad varu nedaudz tevi apgaismot ar Wikipedia atrodamu informāciju. Jānis Rudzutaks bija revolucionārs, jaunības dienās - LSDSP biedrs, no 1907.gada līdz 1917.gadam izcieta sodu spaidu darbu veidā. Pēc februāra revolūcijas Rudzutaks sadraudzējās ar Ļeņinu un ieņēma dažādus vadošus amatus Padomju Savienībā - ilgus gadus faktiski bija PSRS Transporta ministrs (tā laika terminos - tautas komisārs). 1937.gadā, kas Staļins sāka kompartijas tīrīšanu no Ļeņina līdzgaitniekiem, Rudzutaks bija viens no tiem, pret ko vērsās viņa darbība. Notiesāts par piederību trockismam un spiegošanu nacistiskās Vācijas labā, Rudzutaks tika nošauts 1938.gada 29.jūlijā. Pēc Staļina nāves reabilitāts. Atbilstoši kāda cita Ļeņina līdzgaitnieka darbiem, tieši Rudzutakam atbilstoši Ļeņina plāniem vajadzēja kļūt par PSRS vadītāju pēc viņa nāves.

Ja ir kāda super ietekmīga latviešu grupa, kuras ilgtermiņa popularitāti man nekad nav izdevies saprast, tad šīs grupas nosaukums noteikti ir "Līvi". Oficiāli Liepājroka leģendām apvītākajam kolektīvam šobrīd aprit jau 35 gadi (pēc Groduma nāves gan skaitās, ka grupa ir pārstājusi eksistēt, bet man nepavisam nav pārliecības, ka tā tas mūžam), bet vienlaikus paliekoša (ierakstu formā) materiāla grupa ir radījusi visai maz - padomju laikos ar ierakstīšanās iespējām bija tā, kā bija, bet jaunākajā ērā, šķiet, nekad nav bijis tāds periods, kad visi grupas dalībnieki pietiekami ilgi būtu tādā kondīcijā, lai vispār varētu ierakstīties.

Es negribētu ticēt dažādos Interneta avotos atrodamajam apgalvojumam, ka "Disco Alliance" tika pārdots apmēram 20 miljonos eksemplāru (pārāk jau ta sizklausās pēc zinātniskās fantastikas, šāda informācija atrodama, piemēram, Mikrofona ierakstu mājaslapā), taču šaubu nav, ka šis ieraksts Padomju Savienībā bija ļoti populārs. Patiesībā man ir bišķi grūti pat iztēloties, kā kaut kas tāds varētu būt tik populārs - pilnīgi instrumentāls elektroniskās mūzikas ieraksts, kurā nav nevienas līdzi dziedamas melodijas, īsti neatbilst mega tirāžas produktam. Taču tie bija citi laiki un citi apstākļi, un, domājams, ka ieraksta popularitāti veicināja tas, ka tas bija pilnīgi atšķirīgs no teju visa, kas bija pieejams padomju oficiāli izdotās mūzikas plauktos.

Pēc vairāku gadu klusēšanas "Jumprava" 1998.gadā atgriezās un atkal jau spēja kļūt visai populāra. Tiesa, tā nebija tā pati "Jumprava", kas astoņdesmitajos un deviņdesmito gadu sākumā. Daudz mierīgāka, daudz popsīgāka, daudz apcerīgāka un visnotaļ vienveidīga. Daudz prominentāk kā grupas ziedu laikos šajā ierakstā parādās ģitārspēles elementi (kuri gan neizceļas ar nekādu grandiozu tehnisko sarežģītību), kamēr sintezatoru skaņas ir kļuvušas laikam jau harmoniskākas, ar mazāku vietu patiesām emocijām un visai klaju aprēķinu. Dziesmu temps ir lielākoties diezgan nesteidzīgs, un to saturs - ierobežoti aktuāls. Ir arī pāris eksperimenti - pirmkārt šeit būtu izceļams "Vīrs ar suni", kurā skanošie sintiķu ritmi labi iederētos kādā deviņdesmito gadu vidus deju zālē, ja nu vienīgie ir pārāk lauzti, lai tā būtu normāla deju mūzika, bet kaut kādi reiva elementi tur parādās, un es nebūšu tas, kas šo dziesmu sevišķi par to slavēs. Vispār melodijas šeit ir kaut kādas bezcerīgi neizteiksmīgas, un pa daļai ieraksts līdzās savai kalkulētībai ir šausmīgi haotisks - piemēram, "Dzimšanas diena" šķiet pilnīgi bezjēdzīgs skaņdarbs. Tikām citkārt grupa nodarbojas ar klaju klausītāja garlaikošanu, kaut vai ieraksta tituldziesmā, kurā nav nekā izņemot tādas vieglas fona noskaņas. Un vispār šur tur šķiet, ka dziesmas instrumentālā un vokālā daļas vispār nav savstarpēji saistītas un tikai nejauši ir saliktas kopā - te atkal varētu pieminēt dziesmu "Bīdermeijers un nāve".

"Jumpravas" hitu mašīna uzņem apgriezienus, un grupas trešajā studijas platē atrodamas vairākas no tās labāk zināmajām dziesmām. Protams, hiti - tas ne vienmēr ir labi, bet vismaz "Jumpravas" gadījumā jāatzīst, ka tās lielākais grāvējs šādu statusu ne par velti izpelnījies - ar "Ziemeļmeitu" grupai izdevās notvert kaut kādu grūti notveramu stīgu, kuras dēļ tā varētu būt kļuvusi par ikoniskāko latviešu populārās mūzikas skaņdarbu kā padomju laikos, tā arī neatkarības gados - vienkārši perfektā stilā tā apvieno tautisko, moderno un sakāpināti dramatisko, vienlaikus izvairoties no pārmērīgas banalitātes grāvja. Pat, ja pilnīgi viss pārējais, ko "Jumprava" jebkad būtu ierakstījusi, būtu bezvērtīgs mēsls, vienas pašas "Ziemeļmeitas" dēļ grupas eksistence jau būtu attaisnojama.

Līdz ar Ulmaņa un Voitišķa aiziešanu un Graubas un Krēslas atnākšanuKaut kad astoņdesmito gadu otrajā pusē "Jumprava" pārtapa no bērnišķībās grimstoša ansambļa daudz fatālistiskākā un episkākā grupējumā. Un tas ir labi, jo "Jumpravas" spēks pilnīgi noteikti nav dziesmās par mākoņiem, bet gan skaņdarbos ar ambiciozi grandiozām sintezatoru partijām, ar monotonumu un vienveidību. Nevar gan teikt, ka grupas skaņdarbi būtu ļoti atšķirīgi viens no otra - ne velti šī ieraksta ievadošā kompozīcija "Lidmašīna" ir diezgan izteikts slavenās "Ziemeļmeitas" aizmetnis, bet man vismaz patīk šī ieraksta noskaņa - sakāpināti dramatiska, atbilstoša tam laikam, kad šis ieraksts tapa. Daudzi skaņdarbi šajā ierakstā ir simtprocentīgi elektroniski, un kopumā tas skan daudz pārliecinošāk kā grupas debijas veikums. Tiesa, ar pāris iebildēm - man nav īstas pārliecības, ka hard rock tādā stilā kā "Sprādze" būtu īsti nepieciešama "Jumpravas" tēla sastāvdaļa. Tāpat man nav īsti skaidra attieksme pret šo ierakstu noslēdzošo "Preses dziesmiņu", kurā "Jumprava" sadarbojas ar ikonisko dziesminieku Kasparu Dimiteru. Ne tāpēc, ka mana attieksme pret pašu Dimiteru ir neviennozīmīga, bet tāpēc, ka "Preses dziesmiņa" drusku krīt laukā no ieraksta kopējās noskaņas (tāpat kā "Sprādze") - šķiet, ka man ne pārāk iet pie sirds "Jumpravas" mēģinājumi variēt savu stilu. It kā jau ir pietiekoši inčīga šī dziesma ar Dimiteru, kas dzied "varbūt reiz piedzims sivēns tīrs un balts", bet vienlaikus - kaut kas tur nevaid gluži tā, kā man to gribētos.

Jāatzīst, ka manas zināšanas par pašmāju vienu no ilglaicīgi populārākajām grupām ir ļoti ierobežotas. Cik saprotu, grupas pirmajā albumā tās dalībnieku sastāvs bija sekojošs: Ainārs Ašmanis, Māris Jurjāns, Hermanis Kaminskis, Ingus Ulmanis, Aigars Voitišķis un Aigars Grāvers. Tikai Ašmanis un Grāvers savu dalību "Jumpravā" turpināja arī turpmākajos tās ierakstos. Līdz ar to neesmu pārliecināts, cik būtisks un cik kanonisks šis ieraksts skaitās "Jumpravas" diskogrāfijā. Katrā ziņā vienīgā dziesma šajā ierakstā, kas man ir pazīstama, ir "Par rozēm" (un arī to pašu nezinu, vai es sauktu par kaut ko satriecošu). Muzikāli jau tajā laikā "Jumprava" ir uzskatāma par latviešu "Depeche Mode" variāciju, taču - ne pārāk veiksmīgu, manuprāt. Turklāt DM, cik zinu, agrīnajos ierakstos principiāli neizmantoja ģitāras, kamēr "Jumpravā" tādas noteikti ir manāmas. Man trūkst fatālisma, kas caurvij DM, tā vietā maksimums, ko Jumprava var piedāvāt, ir vieglas skumjas. Pārāk liela daļa šeit dzirdamās mūzikas mūsdienās labākajā gadījumā ir iedomājama skaņu celiņā ne pārāk labas kvalitātes sava laikmeta filmām, un tikai ļoti minimāli - kā patstāvīga vērtība. Tā ieraksta tituldziesmu es varētu tiešām labi iedomāties skanām, piem., seriālā "La Femme Nikita" (kas gan laikam ir skaitāms pie deviņdesmitajiem gadiem, bet noskaņas ziņā tas ir tipisks so 80s) vai kaut kādā "Kalnietī", bet doma kaut ko šādu klausīties mājas apstākļos man šķiet nepiedienīga. Iespējams, šajā ierakstā visvairāk man pietrūkst dramatisma - tā saturs ir pārāk ar puķēm aizklāts un pārmudrīts (ko gan citu varētu gribēt astoņdesmito vidu padomijā). Un pārāk liela daļa tā atbilst fona mūzikas statusam - tam, ko regulāri mēdzu piesaukt - mūzikai, kas skan televīzijā, rādot dabas ainas, kad nav nekā cita, ko rādīt. Vismaz ieraksta instrumentālie skaņdarbi man nešķiet muzikāli saistoši (it īpaši tas attiecas uz Instrumentāli nr.1).

Par Kārli Kazāku es neko daudz nezinu - ievēroju tādu vārdu pagājušogad, kad aktivizējās Pēdējā partija, kurā Kazāks bija viena no relatīvi redzamākajām personām un pat piedalījās debatēs televīzijā. Līdz ar vēlēšanu laika beigām Kazāks no horizonta pazuda, lai atkal uzrastos šajā pavasarī "1000 jūdzēs Persijā". Tā kā visur tika uzsvērts, ka Kazāks pamatā esot mūziķis, vēlējos uzzināt, kādu tad īsti mūziku viņš spēlē. Tas izrādījās ļoti vienkārši - atklājās, ka Kazāka jauno albumu "16 stundas" ir iespējams pilnīgi legāli un bez maksas lejupielādēt no viņa mājaslapas un klausīties uz velna paraušanu.

Filmu "Pareizi uzlidot" caurvij vadmotīvs Ivara Beitāna dzīves vadmotīvs - Latvija var! Mēs spējam pārsteigt pasauli. Mums izdosies. Galvenais ir ticēt pašu spēkiem un darīt, nevis tukši gvelzt.

Basketbols nav viens no tiem sporta veidiem, kura norisēm es pēdējā laikā aktīvi sekoju. Faktiski vienīgais laiks, kad kaut cik par to interesējos, bija 8.-9.klase, kad kopā ar klasesbiedriem (mūsu galvenā sporta līdzjutēja Rolanda vadībā) vairākas reizes gāju uz Sporta pili skatīties "Brocēnu" un Latvijas izlases spēles. Līdz ar to arī manas zināšanas par mūsdienu Latvijas basketbolu pamatā aprobežojas ar deviņdesmito gadu otro pusi - ja man vajadzētu nosaukt kādus mūsdienu latviešu basketbolistus, es droši vien teiktu - Ainārs Bagatskis, Roberts Štelmahers, Kristaps Purnis, Aigars Vecvagars, Uvis Helmanis.

Jau pāris gadus gribēju izlasīt šo grāmatu, bet nekādi neizdevās uztrāpīties uz kādu bibliotēku, kur to varētu atrast plauktā, nule tas beidzot ir man izdevies. Grāmatu izlasīju dažās dienās, atradu tajā diezgan daudz noderīgas informācijas manam Latvijas pimskara futbola izlases projektam - vajadzēs papildināt šādus tādus ierakstus attiecīgajās tabulās, un kopumā jāatzīst, ka grāmata sniedz visai precīzu hokeja vēstures pārskatu Latvijā no šī sporta veida pirmsākumiem līdz pat 1998.gadam.

Franču dramaturģes Jasmīnes Rezā luga "Slaktiņa dievs" pilnīgi noteikti ir notikums ne tikai Jaunajā Rīgas teātrī (kur to skatījos es), bet arī pasaules teatrogrāfā (turpmāk šo vārdu varēšu izmantot, spēlējot Upwords un atsaukties, ka tas ir izlasāms Internetā) kopumā. Tā tikusi gan pie Olivjē balvas, gan vairākām Tony balvām, Anglijā tās iestudējumā vienā no lomām bija Ralfs Fīnss, un šogad sāksies arī tās ekranizācija, kurā spēlēs Keita Vinsleta un Kristofers Valcs. JRT kontekstā tā gan nav viena no top izrādēm, un uz to pat parasti var salīdzinoši viegli dabūt biļetes (iespējams - tādēļ, ka Ilze Olingere nav Aivars Hermanis). Sākotnēji bija paredzēts, ka es šo izrādi būtu skatījies jau janvārī, bet izrāde tad tika atcelta divu aktieru slimības dēļ. Pastāvēja arī bažas, ka šonedēļ tā arī nenotiktu, jo divu no četriem šīs izrādes aktieru slimības tika atceltas vairākas izrādes nedēļas sākumā. Tomēr izrāde notika (bet es uz to gandrīz netiku, bet par to šoreiz nē), un labi, ka tā, jo man tā tiešām patika.

Viens ir droši - kamēr mākslas kino Latvijā turpina nīkuļot un pat filmas ar spēcīgu aktieru ansambli visbiežāk iegrimst sentimentāla pseidopatriotisma muklājā, dokumentālais kino mūsu valstī ir tā kustīgo attēlu mākslas forma, kura ir gan dominējoša, gan kvalitatīvi pārāka par savu fantāzijas bagātināto māsu (eh, cik lirisks un vārdiem bagāts teikums padevies!).

Sajā, pašā pirmajā "1000 jūdžu ekspedīcijā" daudz kas bija realizēts savādāk, nekā turpmākajos raidījumu ciklos, un salīdzinot to ar 2010.gada Krievijas ekspedīciju, var redzēt, cik daudz visi iesaistītie cilvēki ir mācījušies par to, kā pareizi pasniegt dokumentālu filmu ciklu.

Indijas ekspedīcija bija pirmā "1000 jūdžu" sērijā, kur galvenajiem varoņiem nācās iztikt bez Expedition džipiem (ok - apvidus auto), jo tie bija aizturēti uz robežas, līdz ar to pārvietošanās notika ar dažādiem transporta līdzekļiem, kādi nu gadījās pa rokai. Kas savukārt nozīmē, ka šis bija daudz tūristiskāks brauciens, nekā, piemēram, ekspedīcijas uz Krieviju, kur čaļi bieži nokļuva vietās, kas bija patiešām atrautas no civilizācijas. Tiesa, tādā valstī kā Indija ir grūti iedomāties vietas, kur nebūtu cilvēku, jo pārapdzīvotība nav joka lieta. Nez, vai Indijas valdībai ir kādi plāni ierobežot savas populācijas pārmērīgu izplatīšanos (un vēl jo vairāk - vai tas vispār ir iespējams)? Katrā ziņā jāatzīst, ka Indija ir viena no tām valstīm, kurp es arī ļoti labprāt būtu aizbraucis, lai gan vienlaikus man ir zināmas bažas, ka pūļi man varētu šķist nomācoši. Līdz ar to es ļoti labi saprotu ekspedīcijas dalībniekus, kuri iespējami vairāk laika centās pavadīt prom no lielajām pilsētām.

"Eņģeļu pilsētas" ekspedīciju mums sanāca skatīties gandrīz tāpat kā tai sabiedrības daļai, kas ir apgādāta ar to tehnoloģisko brīnumu, ko sauc par televizoru - pēdējās pāris sērijas bija jāgaida nedēļas garumā līdz to publiskošanai online. Var redzēt, ka veidotāji ir ievērojami progresējuši salīdzinājumā ar pirmo Krievijas ekspedīciju (Polāro loku), viss ir gan uzfilmēts labāk, gan tiek pasniegts pārliecinošāk. Tiesa, viens vecais niķis atkal bija - kā vienmēr, katra nākamā 1000 jūdžu sērija bija labāka par iepriekšējo, kas vismaz kaut kādu skatītāju daļu varētu pēc pirmajām sērijām aizbiedēt projām. Katrā ziņā man tā bija, ka pēc pirmajām 2-3 sērijām es varētu mierīgi pateikt "tālāk neskatīšos", bet jo tālāk uz priekšu skatījāmies, jo kļuva aizraujošāk.

Ko es līdz šim zināju par Mjanmu? Godīgi sakot - praktiski neko. Šī Dienvidaustrumāzijas valsts līdz šim man bija zināma tikai ar to, ka agrāk tā saucās Birma un pankroka grupas nosaukumu "Mission of Burma" (bet pat nevienu šīs grupas dziesmu es nezinu). Pat man tradicionālajā lauciņā - futbolā - nekādas emocijas Mjanma radīt nevar, jo šī valsts pat Pasaules kausa atlasē debitēja tikai 2007.gadā, un aktuālajā FIFA rangā Mjanma atrodas nākamajā vietā aiz Lihtenšteinas. Lai arī esmu mēģinājis šajā virzienā kaut ko "rakt", neesmu vēl dabūjis noskatīties nevienu Mjanmā uzņemtu mākslas filmu, bet par šī reģiona vēsturiski-politiskajiem aspektiem man zināšanu nav nemaz.

Urālu kalnu ekspedīcija, salīdzinoši ar Āfrikas 1000 jūdzēm, man patika labāk galvenokārt tādēļ, ka tajā bija veiksmīgā izvēlēta braucēju komanda, un tādēļ, ka labāk bija piestrādājuši tie ļaudis, kas atbildēja par režisūru un montāžu. Ekipāžā līdzās Silam un Zaķim šoreiz brauca:

Kad dzirdēju vairākus cilvēkus slavējam pašmāju "1000 jūdžu" ceļojumu filmu dokumentālos seriālus, sākotnēji biju noskaņots ļoti skeptiski. Tā kā Normunds Rutulis manās acīs nav gluži Michael Palin un LTV nav gluži BBC, bija stipras aizdomas, ka viss šis pasākums varētu būt visai draņķīgs. Un "Āfrikas" 1.sērijas diezgan labi atbilda gaidītajam. Pastāstīšu, kas tieši man nepatika:

Lai arī es neaizgāju noskatīties Kino muzejā "Veļ Sīzifs akmeni" (ko es droši vien turpmāk daudz nožēlošu), vismaz vēl vienu Podnieka filmu noskatījies esmu - "Impērijas galu", kura 50 minūtēs pamatā iemūžinātas tās trīs dienas, kuru rezultātā Baltijas valstis de facto atguva neatkarību - no 1991.gada 19. līdz 21.augustam. Tās ir caurvītas ar epizodēm no Barikādem Rīgā, dziesmu svētkiem un visu ko citu, kas veidoja attiecīgo laikmetu, bet būtiskākais gan filmā, gan faktiskajā impērijas galā bija tieši tas, kas notika Maskavā tajās tris dienās. Kad norisinājās šie notikumi, es biju 7 gadus vecs un dabiski, ka mani šīs tēmas ne pārāk interesēja. Es zināju tikai to, ka mani vecāki bija par notiekošo šausmīgi bēdīgi, jo uzskatīja - ja šajā situācijā "sliktie" uzvarēs, tad viss pēdējos gados sasniegtais tiks anulēts un par jebkādu tālāku virzību uz brīvu Latviju varēs aizmirst. Jā, šobrīd man ir grūti iztēloties manus vecākus kā LNNK biedrus, bet bija arī tādi laiki, kad mamma mājas apstākļos uz rakstāmmašīnas štancēja aicinājumus neticēt Interfrontei. Nē, tā nav, ka mani vecāki būtu kļuvuši par Latvijas valstiskuma pretiniekiem vai kā tamlīdzīgi - bet iedomāties, ka viņi varētu balsot par Tēvzemiešu-vislatviešu apvienību, laikam jau nevaru.

Reiz senos laikos (precīzāk - šī gada aprīlī) es sastādīju sarakstu ar 101 uzdevumu, ko veikt 1001 dienas laikā. Ir šajā sarakstā uzdevumi, kurus esmu izpildījis, ir tādi - kurus nekad nepildīšu, citus visticamākais neizpildīšu laikā. Un šajā sarakstā ir uzdevums - noskatīties visas Jura Podnieka režisētās filmas. Atbilstoši manai izpratnei šādas filmas ir 13:

Pēc ilgāka laika atkal bijām teātrī, un kā parasti, ja teātrī - tātad JRT. Par "Latviešu stāstiem" līdz šim biju dzirdējis daudz, bet pats nevienu no tiem noskatījies nebiju. Šo stāstu trijotni prezentē Gundars Āboliņš, Maija Apine un Vilis Daudziņš. Izrādes struktūra man principā bija zināma iepriekš, līdz ar to nekādus baisu pārsteigumus tā nesagādāja.

Ja pieņem, ka "Amaya" ir Latvijas filma, varu droši un pārliecinoši apgalvot - šī ir labākā Latvijas pilnmetrāžas mākslas filma, kas uzņemta pēdējo desmit gadu laikā! Vienīgais, kas mani nedaudz uztrauc, ir apstāklis, ka tas "latviskums" filmai ir diezgan no pirksta izzīsts. Kas šajā filmā ir latvisks:

Skolas laikos, kad "Mūžības skartos" vajadzēja lasīt, es no tā, protams, izvairījos. Kālab gan man vajadzētu lasīt obligāto literatūru, un vēl jo vairāk - obligāto dzeju? Taču pastāv kāda metode, kas mani var piespiest ne to vien izdarīt. Un šī metode, protams, saucas - izveido slēpni, kura atrašanai nepieciešams izlasīt "Mūžības skartos". Nē, patiesibā slēpni mēs atradām tāpat - ar Interneta studēšanu un cīnīšanos pa brikšņiem. Bet grāmatu steigā tāpat sarūpējām un izbraucienos ņēmām līdzi - ja nu noderēs. Un tikai jau pēc slēpņa atrašanas pa īstam ķēros pie tās lasīšanas.

Pastiprināta interese par Latvijas futbolu un tā vēsturi man radās pēc Miķeļa Rubeņa Latvijas futbola vēstures izlasīšanas 2008.gada sākumā. Tās iespaidā sākās mana rakstu sērija par Latvijas futbola vēsturi portālā DELFI (un reizēm - arī citur). Toreiz man Rubeņa grāmata noteikti šķita labāka nekā tagad, jo pats zināju mazāk, un līdz ar to grūtāk bija saskatīt tajā iekļuvušās aplamības - sākot ar tādiem "sīkumiem" kā no pirksta izzīstiem pirmskara Latvijas izlases futbolistu dzimšanas datiem, atbilstoši kuriem vairāki futbolisti izlasē spēlēja 12-14 gadu vecumā, un beidzot ar jau principiālākām neprecizitātēm, kā, piemēram, datiem par izlases spēļu dalībniekiem un gūtajiem vārtiem.

Neesmu īsti pārliecināts, ka bija gudra doma uz šo lugu iet kopā ar vecākiem. Ne tādā ziņā, ka man šī luga nebūtu piemērota, bet viņiem - gan. Laikam jau tāpēc, ka viņi nav šīs lugas mērķauditorija, bet es - esmu. Proti, es esmu viens no tiem cilvēkiem, kam ir bail pārvērsties par cēlgāzi - intertu gāzi, kas ne ar ko nespēj savienoties.

Cielēna memuāru pēdējā daļa neapšaubāmi ir skumjākā no visām. Kā gan savādāk varētu būt? Autors apraksta pats sava mūža nogali, kurā nav nekā jautra, turklāt arī viņa dzimtene šajā laikā nepiedzīvo gluži labāko posmu savā vēsturē. Ar kaut ko tamlīdzīgu es jau biju rēķinājies vēl pirms ņēmu rokās „Laikmetu maiņā” 5.daļu (ja kas – pats Cielēns memuārus bija sadalījis trīs sējumos, un šādā veidā tie tika arī izdoti trimdā, bet neatkarīgajā Latvijā kaut kāda iemesla pēc trīs daļas pārtapa par piecām daļām). Taču izrādījās, ka šī grāmata bija vēl skumjāka, nekā es to biju gaidījis. It īpaši tas attiecas uz pašām beigām, jo Cielēns savus memuārus pabeidza dažas nedēļas pirms nāves, bet pēdējo nodaļu pierakstīja klāt viņa atraitne jau pēc Fēliksa nāves.

Vienpadsmit gados, kas bija pagājuši kopš Podnieka "Vai viegli būt jaunam" noticis bija ļoti daudz. Nebija vairs padomijas, kurā tapa pirmā filma. Nebija arī tās režisora - Juris Podnieks gan bija iecerējis desmit gadus pēc pirmās filmas uztaisīt tās turpinājumu, taču viņa paša dzīves ceļš aprāvās ātri, negaidīti un bezjēdzīgi. Taču filma tomēr tapa, Podnieka iesākto darbu līdz galam noveda Antra Cilinska, vecās filmas montāžas režisore.

Ar kaunu man jāatzīst, ka būdams cilvēks, kas vidēji gadā noskatās ap 200 filmām, līdz 27 gadu vecumam tā arī nebiju noskatījies šo Jura Podnieka filmu, kuru gana daudzi uzskata par Latvijas kino (un ne tikai dokumentālā) spožāko veikumu. Ja kas - šī būtu viena no labākajām filmām, ko vajadzētu jauniešiem rādīt skolā. Katrā ziņā tā pilnīgi noteikti būtu vairāk skatāma, nekā "Vella kalpi", kurus mums rādīja vēstures stundās (it kā tajā filmā būtu kaut kas vēsturisks). Vispār man ir šādas tādas pārdomas par skolas tēmu, ko es gribētos tuvākajā laikā izlikt uz digitālā papīra, bet, vai tas patiešām izdosies, tas jau ir cits jautājums.

Ir dažādi veidi, kā var stāstīt par sporta vēsturi. Neesmu gluži fanātisks šādas "profesionālās" literatūras lasītājs, bet gluži pirmā sporta vēstures grāmata, ko lasīju, "Baldera skalpu man nevajag" nebija. Jāatzīst, ka Matuļa izvēlētā pieeja ir visnotaļ oriģināla, lai arī nepavisam ne tāda, ka es teiktu "wow! tā tik ir viena grāmata!"

Cielēna atmiņu ceturtā daļa veltīta laika posmam no divdesmito gadu vidus līdz gandrīz pašām tās pastāvēšanas beigām. Grāmatas sākuma daļā Cielēns īpaši plaši stāsta par to laiku, kad viņš pats bija Ārlietu ministrs Marģera Skujenieka vadītajā Ministru Kabinetā, bet tālāk pievēršas sociāldemokrātijas pagrimumam trīsdesmito gadu sākumā un tam sekojošajam Ulmaņa apvērsumam. Jāatzīst, ka grāmatas sākuma daļā Cielēns ļoti daudz nodarbojas ar sevis slavēšanu un savas vēsturiskās lomas uzsvēršanu. Man, protams, ir grūti 80 gadus vēlāk spriest par to, cik būtisks politiķis Cielēns bija tā laika Latvijā (un paša Cielēna prāt, vismaz kaut kādā mērā - arī Eiropā), bet subjektīvi šķiet, ka mēra sajūtas viņam reizēm tomēr pietrūka un ka savu Ārlietu ministra amatā savu pavadīto gadu Cielēns vērtē par pārāk nozīmīgu un visu tolaik notikušo viņš vērtē pārāk veinpersoniski. Līdz ar to interesantāka man šķiet grāmatas otrā daļa, kad Cielēns vairs tik vadošu amatu neieņem, bet analizē to, kāpēc sūri izkaroto demokrātiju Latvijas tauta atdeva tik vienaldzīgi un neieinteresēti. Pašam Cielēnam gan, protams, paveicās, ka viņš jau savlaicīgi bija ticis par sūtni uz Parīzi, jo šaubu nav, ka viņš būtu viens no tiem sociāldemokrātu līderiem, kurus Ulmanis aiz restēm turētu tik ilgi, cik vien iespējams. Bet līdz Parīzei viņa rokas, protams, neaizsniedzās. No otras puses, Cielēns patiešām bija visnotaļ aktīvs politiskais darbinieks un varbūt viņš būtu varējis, atrazdamies Latvijā, darīt vismaz kaut ko lietas labā, lai Ulmaņa apvērsums vispār nebūtu noticis. Cielēns par vienu no galvenajiem Ulmaņa uzvaras vaininiekiem atzīst pašu "sociķu" tā laika galveno līderi - Frici Menderu, kurš partiju pārmērīgi virzīja uz kreiso virzienu, atsakoties no jebkādas sadarbības ar centra partijām un vienlaikus - pietiekami nenovērtējot Ulmaņa bīstamību. Līdz ar to Mendera vadībā LSDSP arvien vairāk zaudēja savu stāvokli sabiedrībā un rezultātā Ulmanim neviens nelika šķēršļus apvērsuma veikšanai.

Fēliksa Cielēna atmiņu trešo grāmatu izlasīju jau pasen, bet kaut kā aizmirsu par to uzrakstīt, un tas tā nav labi. Proti - tagad lasu jau ceturto daļu, un ne tik skaidrā atmiņā ir tas, kurā brīdī trešā grāmata sākās un par ko tieši tajā tika stāstīts. Bet loģiski izsecināt var diezgan vienkārši - 3.daļa aptver laika periodu no Latvijas republikas dibināšanas de facto līdz Pirmās Saeimas darbības beigām - proti, kādus 5-6 gadus. Šeit atrodas vieta gan aprakstiem par Satversmes sapulces ievēlēšanu un to, kā notika darbs pie Latvijas republikas pamatakta, par pūliņiem panākt Baltijas valstu starptautisku atzīšanu. Vērts pieminēt, ka rietumvalstis nebūt ar to nesteidzās un ātrāk mūs atzina Padomju Krievija nekā visas lielās "demokrātijas. Tam gan laikam par pamatu bija tas, ka rietumos vēl ilgi cerēja, ka Krievijā komunistus gāzīs citi spēki - vai nu puslīdz normāli demokrāti vai monarhisti, bet nedz vieni, nedz otri pat neapsvēra domu par jauno republiku atzīšanu. Ja kas - tas noteikti bija viens no iemesliem, kālab boļševiki savu varu Krievijā spēja nosargāt - domājams, ka tie paši sarkanie strēlnieki diez vai būtu atbalstījuši tik cītīgi Ļeņintētiņu, ja viņš nebūtu vienīgais no ietekmīgo spēku līderiem, kas vismaz vārdos atzītu tautu tiesības uz pašnoteikšanos. Lielu cieņu šajā savu memuāru daļā Cielēns izrāda Zigfrīdam Meierovicam, ar kuru viņam gan nebūt nebija tuva politiskā pārliecība, bet bieži bija tuvi mērķi. Tikām daudz kritiskāka ir viņa attieksme pret Ulmani, kur gan, protams, grūti noteikt, vai viņš tā patiešām domāja jau divdesmito gadu sākumā, vai arī par anti-ulmanistu viņš kļuva vēlāk. Kā lai arī nebūtu, vismaz par daļu politisko pretinieku Cielēns izsakās ar cieņu, tāpat viņš slavē arī sev tuvos partijas biedrus, un detalizēti skaidro situāciju ap Raiņa dalību politiskajā dzīvē divdesmito gadu Latvijā.

Cielēna memuāru otrā grāmata stāsta par laika posmu no 1905.gada revolūcijas absolūtā sabrukuma līdz Latvijas neatkarības pasludināšanai. Pats Cielēns lielāko daļu šī laika pavadīja ārpus Latvijas teritorijas - gan Sanktpēterburgā, gan Rietumos - Londonā, Briselē, Berlīnē, Šveicē, Parīzē, iekškrievijā visur turpinot "fight for the cause". Šajos gados Cielēns aktīvi sāka darboties kā publicists, rakstīja virknei pusnelegālo latviešu preses izdevumu, aktīvi pievērsā meņševikiem, tika sastapis Ļeņinu, tusēja ar visādiem ietekmīgiem ļaudīm, mēģināja atgūt Latvijai sarkanos strēlniekus, novēršot viņus no boļševisma un tā tālāk. Cielēna pozīcijas teju visos jautājumos man šķiet pieņemamas, kas laikam arī ietemē par labu manu attieksmi pret viņa grāmatām - nezinu, vai es tās atzītu par labām, ja būtu, piemēram, nacionālkonservatīvi noskaņots.

Fēlikss Cielēns bija viens no neatkarīgās Latvijas nozīmīgākajiem sociāldemokārtiem, aktīvs 1905.gada revolūcijas dalībnieks, vienīgais tā laika sociāldemokrāts - Latvijas ārlietu ministrs (1926.-28.g.), vēlāk - Latvijas sūtnis Francijā. Pēc 15.maija apvērsuma Ulmanis Cielēnam atņēma Latvijas pavalstniecību (ļoti gudrs gājiens, protams), un Cielēns palika Francijā emigranta statusā. 2.pasaules kara laikā viņš atgriezās Latvijā, darbojās pretošanās kustībā Latvijas Centrālā padome - praktiski vienīgajā organizācijā tā laika Latvijā, kas patiešām tiecās uz Latvijas neatkarības atgūšanu, nevis atbalstīja sarkanos vai brūnos. Kara beigās Cielēns emigrēja uz Zviedriju, kur arī nodzīvoja līdz mūža beigām un kur tapa viņa memuāri "Laikmetu maiņā".

Kad pasūtīju biļetes uz šo izrādi, nebiju piefiksējis, kā tā veidota pēc Mārtina Makdonas lugas. Ja tu gadījumā nezinātu, kas tas Makdona par putnu, pastāsīšu tev sekojošo: viņš ir mūsdienu zināmākais īru dramaturgs, kas savu roku iemēģinājis arī kino lomā, pēc paša scenārija uzņemot, manuprāt, lielisko "In Bruges". Līdz ar to tajā brīdī, kad uzzināju, ka došos uz viņa lugu, sāku no tās gaidīt, ka tā būs vienlaikus ļoti smieklīga un ļoti smaga, ar savu černuhas devu. Šajā ziņā man nenācās vilties, lai arī sevišķā sajūsmā par izrādi neesmu.

Sen nebija būts teātrī, lai arī uz JRT vienmēr esmu gājis ar prieku. Pēdējos gados gan jāatzīst, ka pagalam maz sanācis sekot šī teātra aktualitātēm, kā rezultātā pat nedaudz biju piemirsis, cik tas ir labs.

Šaubu nav - Gundega Repše ir viena no nozīmīgākajām Latvijas rakstniecēm 80.to-nullto gadu periodā. Un tāpat šaubu nav - "Šolaiku bestiārijs" (vismaz - manā uztverē) ne tuvu nav viena, no viņas veiksmīgākajām grāmatām. Šīs grāmatas galvenais, trūkums, manuprāt, ir tajā, ka tā 2009.gadā šķiet absolūti morāli novecojusi. Tēmas, kuras deviņdesmito gadu sākumā varbūt vēl bija aktuālas, tagad šķiet teju vai nereālas un Repšes atkal un atkal pievēršanās Atmodai un latvju tautas liktenim galīgi vairs nešķiet aizraujoša. "Šolaiku bestiārijs" ir stāstu krājums, kurā, manuprāt, ir divi centrālie garstāsti - par vienkāršu bibliotekāri, kas kļūst par bagātas žurnālistes (reta parādība, ne?) mantinieci, un zinātniskas fantastikas pasaulei piederīgs stāsts par nākotnes tirānu, kas aizliedzis visa veida mākslas un radošos cilvēkus nosūtījis dzīvot uz neapdzīvotu salu. Pirmais no minētajiem stāstiem, manuprāt, ir īpaši neveiksmīgs - teju "Lata romāna" svara kategorijai atbilstošs "rags to ritches" stāsts, kurš ar pārmainītiem personāžu vārdiem neslikti iederētos arī "Privātās dzīves" lappusēs. Tikām "Sala" (kuras ideja, ja kas, ir kaut kur iepriekš sastapta) ir visai viduvēji realizēta, atkal ar diezgan nevajadzīgu latviešu un latvietības iesaistīšanu, pati tēma varbūt nav tik ļoti garām, bet tas nav nedz "Mušu ķēniņš", nedz kaut vai "Oriksa un Kreigs".

Būtu vietā jautāt - vai ir korekti līdzās Holivudas megaprojektiem ar simtiem miljonus dolāru lielu budžetu un Džoniju Depu galvenajā lomā apskatīt Kultūras akadēmijas studentu bakalaura darbus? Pēc idejas droši vien nav pareizi piemērot vienu mērauklu Didzim Eglītim un Uvem Bolam (ok, Bols laikam nav tas labākais piemērs). Un tomēr - ja es varu līdzās tiem pašiem grāvējiem rakstīt par pusprofesionāliem Āfrikas un Latiņamerikas kino darbiem, kāpēc gan lai es diskriminētu pašmāju jaunos kino darboņus? Vēl jo vairāk - vismaz teorijā es no Latvijas "jaunajiem un nesaprastajiem" gaidu vairāk nekā no pašmāju atzītajām kino autoritātēm.

Jāatzīst, ka mani mēģinājumi iepazīt latviešu modernās literatūras aktualitātes visbiežāk sagādā tikai nepatīkamus pārsteigumus. No šogad lasītajām latviešu autoru grāmatām pozitīvs iespaids radies vien par dažām Bankovska grāmatām, kā arī par "Gūtenmorgenu", kamēr vairums lasīto grāmatu labākajā gadījumā var pretendēt uz statusu "izlasīju-aizmirsu".

Ko es gaidīju no grāmatas ar nosaukumu "Latviešu seksualitātes vēsture"? Laikam jau - ne pārāk daudz. Šāds varbūt nedaudz provokatīvs nosaukums sevišķu literāro kvalitāti gaidīt nelika, un kopumā jāatzīst, ka pirmais spriedums par šo grāmatu izrādījās diezgan pareizs.

Ja NSRD kontekstā to vispār varētu piemērot, tad es teiktu, ka "Medicīna un māksla" ir grupas slavenākais albums, kurā ir visvairāk tās hitu. Labi, varbūt ne gluži hitu, bet šeit patiešām ir daudz tādu dziesmu, kuras man šķiet zināmas. Vai tās patiešām ir zināmas plašām sabiedrības masām, to es tik droši neapgalvošu. Vismaz manās acīs pie zināmajām dziesmām būtu jāskaita "Labrīt, putra!", "Fridrihsons", "Ciku caku caurā tumba", "Kabinets" un "Čau, poliklīnika!" - piecas no 11 šī albuma dziesmām. Laikam vislabāk no uzskaitītajām man patīk pēdējā, kas varētu būt visu laiku lipīgākā NSRD dziesma.

Reti gadās, ka kāda grāmata mani aizkustina līdz dvēseles dziļumiem, liek noraust asariņu un emocionāli šķiet tik saistoša, ka es nekad vairs nespēju aizmirst tās saturu. Tāpat diezgan reti gadās pretējais - ka es grāmatu nolieku līdz ar zemi, novērtēju to uz 2-3 ballēm un lamājos, lamājos, lamājos. Ar filmām ir cita lieta - tur man tomēr reizēm gadās noskatīties kādu nereāli jēlu komēdiju, kuras radīto riebuma sajūtu pēc tam ilgi cenšos atgaiņāt.

Turpinu savu modernās latviešu literatūras iepazīšanas projektu. Jāatzīst, ka līdz šīs grāmatas paņemšanai bibliotēkā vispār neko nebiju dzirdējis par tādu Artūru Snipu. Kā izrādās, Snips ir dzimis 1949.gadā Krasnojarskas novadā izsūtītu zemnieku ģimenē, Latvijā atgriezies 1958.gadā, beidzis RPI (tag. RTU) Automātikas un skaitļošanas tehnikas fakultāti, uzrakstījis dažas grāmatas, no kurām "Pasaule pēc tam" šķiet, ka ir visievērojamākā.

Turpinu savu iedziļināšanos Paula Bankovska daiļradē, kurā pamazām kļūstu par arvien lielāku zinātāju. Patiesībā laikam gan man vajadzētu šim autoram beidzot pateikt "čau!" un sākt lasīt arī kādu citu mūsdienu latviešu rakstnieku darbus. Pretējā gadījumā varētu padomāt, ka visa latviešu literatūra mūsdienās aprobežojas ar vienu Bankovski.

Tā vien šķiet, ka vēl nedaudz un pārvērtīšos par teju vai ekspertu Paula Bankovska daiļrades jautājumos - šī ir jau ceturtā viņa grāmata, ko esmu šogad izlasījis, un arvien vairāk pārliecinos vienā - ka Bankovskis raksta daudz. Protams, lai par kaut ko tādu pārliecinātos, nav nepieciešams lasīt vienu viņa grāmatu pēc otras, bet pietiek atvērt Vikipēdiju, kur nepilnajā viņa darbu sarakstā parādās 8 romāni un 3 stāstu krājumi, bet vēl vairāki citi darbi pieminēti tekstā, un tas viss tapis nedaudz vairāk kā 10 gadu laikā. Tiešām iespaidīgi, ko lai citu saka.

No mūsdienu latviešu literātiem Berelis man noteikti ir viens no labāk zināmajiem un nekas, ka neko daudz no viņa lasījis neesmu. Vēl stipri senos laikos iepazinu viņa stāstu "Bekets ir dzīvs", tad vēl "Latviešu literatūras vēsture" vairākkārt pārlasīta, plus pa reizei lasīts kāds viņa raksts "Karogā". Kā jau minēju - daudz tas nav, bet salīdzinoši ar citiem - pietiekami labi iepazīts rakstnieks. Tālab bija tikai loģiski, ka saņēmos izlasīt viņa pirmo romānu - "Ugunīgi vērši ar zelta ragiem". Nezinu, kādu vietu latviešu literatūras plauktā Berelis atvēlētu šim savam darbam, bet manā izpratnē tas būtu liekams kaut kur netālu no Marģera Zariņa "Viltotā Fausta" un (varbūt) kādiem Zigmunda Skujiņa darbiem. Vismaz šis tas no šādas postmodernisma pieejas šajā romānā ir. Un, protams, stipri uzkrītošas vienā no romāna paralēlajām sižeta līnijām ir līdzības ar Faulza "Kolekcionāru". Lai gan - īstenībā man tur gribētos atsaukties uz kaut ko citu, nevis Faulzu, bet nevaru mirklī atcerēties, kas tieši ir tas, ar ko līdzība jūtama. Citādi - romāns ir aizraujošs, lai gan varbūt ne visu laiku vienmērīgā līmenī, pilns ar pašironiju un "inside humoru", taču vienlaikus man tajā kaut kā pietrūkst. Iespējams - Berelis ir pārāk izglītots un zinošs, lai uzrakstītu patiešām izcilu grāmatu - zināšanas par literatūru šādos jautājumos reizēm var kļūt tieši par traucēkli un nevis pluss. Lai gan tas, protams, atkarīgs no situācijas un no izjūtas.

Reti, bet tomēr gadās, ka es no grāmatas gaidu daudz pat tad, ja tās autora vārds man ir svešāks par svešu. Māra Bērziņa stāstu kopums par Gūtenmorgenu bija tieši viens no šiem retajiem izņēmumiem. Un nekas, ka pret latviešu literatūru parasti izturos nievājoši. To, ka te kaut kam ir jābūt, man pavēstīja viens apstāklis - grāmatas noformējums. Proti, Māra Bišofa ilustrācijas. Tas man noteikti ir kritērijs - pirms dažiem (pāris?) gadiem biju uz Bišofa darbu izstādi, un jāsaka ir viens - šim vīram patiešām ir iekšā - ar minimāliem līdzekļiem panākt maksimālu efektu. Ja kas - no Bišofa noteikti ir iespaidojies Briic - par kura grāmatu joprojām neesmu uzrakstījis savus iespaidus. Varbūt rītdien saņemšos, sestdien jau nu pilnīgi noteikti. Bet tur arī nebūtu par ko kaunēties - Bišofs ir pietiekoši ievērojama personība, lai līdzības ar viņu piesaukšana nebūtu saucama par trūkumu.

Iepriekšējo reizi uz "Hosielas" koncertu biju tālajā 2005.gadā, kad tai bija ievērojami citāds sastāvs un ievērojami savādāks repertuārs. Tālab bija interesanti apskatīties, kādi tad ir Šubrovskis un kompānija tagad.

Tādā pat mērā kā man patika "Ofšors", tādā "Padomju Latvijas sieviete" man nepatika. No kā var secināt, ka pārmērīga aizraušanās ar viena latviešu rakstnieka darbiem droši vien nav prāta darbs. Un vienlaikus es lieliski apzinos, ka centīšos izlasīt iespējami vairāk Bankovska romānu. Es neceru, ka par tiem visiem būšu sajūsmā, bet kārtībai ir jābūt. Vai arī man varētu apnikt viņu lasīt, un tādā gadījumā vairāk Bankovski es nelasīšu. Abi varianti šķiet vienlīdz iespējami.

Lai arī Bankovska "Skola" man nekļuva par tādu atklāsmi kā grupas "Anal Cunt" daiļrade, tomēr izlēmu dot šim rakstniekam otro iespēju pārliecināt mani par viņa spējām. Un patiesībā jau tas bija ļoti loģiski - daži "Skolas" stāsti bija patiešām labi un vispār tas nav stils - spriest par rakstnieku pēc vienas grāmatas.

Jāatzīst, ka kaut esmu intensīvs grāmatu tārps, par lielu mūsdienu latviešu literatūras pazinēju mani nosaukt nekādi nevar - gadā izlasu labi ja vienu-divas pēdējo gadu pašmāju autoru grāmatas, un lielākoties par tām sevišķi sajūsmināties nevaru. Patiesībā vienīgās latviešu grāmatas, kas pēdējos gados mani spēja tā labi "paķert", bija abi Johana Korina romāni, bet neesmu jau es arī centies kaut ko šajā virzienā sevišķi mainīt. Līdz ar to nekādi nespēju skatīt šo Bankovska stāstu krājumu nedz to autora daiļrades kontekstā, nedz raugoties uz procesiem visā mūsdienu LV literatūrā kopumā, bet redzu grāmatu kā pašu par sevi esošu objektu.

Beidzot tas brīdi pienāca, kad saņēmos noskatīties "Rīgas sargus", un nule kā varu izteikt savas kritiskās piezīmes par šo filmu.

Ja pareizi atceros, uz "Fausta" rokoperu mums vajadzēja iet no skolas, bet es nezināmu iemeslu dēļ uz to nebiju. Ziņģis gan bija, un bija sajūsmā. Vēlāk, klausoties šo iestudējumu ierakstā, tas man arī šķita visnotaļ labs - tāds kā latviešu ekvivalents "Jesus Christ Superstar", un es pat uzskatīju, ka "Deus Ex Machina" (vēlāk viņi pārvērtās par Deus Sex Machine) ir visai laba grupa. Tagad, pēc nepilnām trim šī ieraksta noklausīšanās reizēm, varu pateikt tikai vienu - omg rofl!

"Čikāgas piecīši" neapšaubāmi ir fenomens latviešu mūzikā, trimdas latviešu kopienas produkts tādā veidā, ko, manuprāt, nekad nevarētu sagaidīt no, piemēram, tagadējiem Īrijas latviešiem vai trimdinieku kopienas jebkur citur pasaulē. Arī tagad, kad jau gandrīz divdesmit gadu nepārvaramu barjeru starp latviešiem šaipus un taipus nepastāv, daudzas viņu dziesmas jau pēc pāris to skanēšanas sekundēm iezadzina sirdī diezgan spēcīgas emocijas. Protams, ir zināms, ka piecīšu teksti lielākoties ir naivi, bet melodijas - atklāti zagtas. Un tomēr, "Pazudušais dēls", "Mātei dzimtenei", "Sapnis par Latgali", un citas - tās ir sava laikmeta liecinieces, tās ir dziesmas tev un man, un nospļauties man par to, ka tā nav oriģināla mūzika, ka piecīši nav/nebija nedz spēcīgi ģitārspēlē, nedz izcili dziedātāji, ne tur bija viņu spēks.

Man vajadzētu labi piepūlēt smadzenes, lai atcerētos, kad iepriekšējo reizi bija būts teātrī. Nē, ne jau gluži pamatskolas gados, bet savs laiciņš kopš pēdējā izrādes apmeklējuma noteikti bija pagājis. Tagad man vajadzētu detalizēti apstāstīt, kā nu tas sagadījies, ka tik ilgi teātrī nebiju un ka tagad aizgāju, bet es tā nedarīšu. Nevaru taču es vienmēr pakļauties tradicionālajām struktūrām, tradicionālajai loģikai un prasībām, kuras pats sev nosaku bez sevišķa iemesla.

Pēdējā laikā man sanācis diezgan daudz lasīt dažādas grāmatas par sporta tematiku. Dažas no tām ir labākas, dažas - mazāk labas. Dažas no tām ir aizraujoši lasīt, dažas - ne visai. Dažas no tām ir neitrāli uzrakstītas, dažas - ne visai. "Latvijas olimpiskā vēsture" ir diezgan noderīgs materiāls kā faktoloģiskas informācijas krājums un es to droši vien būtu izmantojis, ja man būtu vēlme papildināt Wikipedia ar kādu informāciju par Latvijas olimpiešiem, taču tā cieš no viena, manuprāt, būtiska trūkuma. Un proti - tā kā šo grāmatu izdeva Latvijas Olimpiskā komiteja, šī grāmata manā uztverē ir pārāk pašpārliecināta, pārāk slavinoša un bezkritiska. Un līdz ar to man daudz kas tajā ne visai patīk. LOK te tiek diezgan pamatīgi slavēta, un vietās, kur būtu nepieciešams kāds skarbāks vārds, šī skarbākā vārda nav, un tas man ne pārāk patīk. Pamatā tas, protams, attiecas uz mūsdienu Latvijas sasniegumiem olimpiskajās spēlēs - ieskaitot Ilondas Lūses slavēšanu par to, ka viņa nevienās sacensībās Olimpiādē neieņēma pēdējo vietu. Nē, protams, visu cieņu sievietei, ka viņa centās, izpildīja olimpiskos normatīvus un startēja tik labi, cik vien varēja, bet jautājums ir par to, vai šādu sportistu sūtīšanai uz Olimpiskajām Spēlēm ir arī kāda praktiska jēga, un tas attiecas, protams, ne tikai uz Ilondu Lūsi, bet arī uz daudziem citiem tautiešu sportistiem. Kad jākritizē kādi padomju funkcionāru lēmumi, tam vienmēr visi ir gatavi, bet tikko runa ir par savējiem, tā uzreiz acīm priekšā tiek pieliktas kaut kādas klapes. Un vispār, tam gan, protams, nav nekādas saistības ar šo grāmatu, manuprāt, tādai sīkai Latvijai kā mums vajadzētu noteikt ne vien atsevišķus prioritārus sporta veidus, kurus finansēt no valsts puses, bet galvenais - neļaut uz Olimpiādēm braukt cilvēkiem, kuriem tur nespīd nekādi rezultāti, un izvirzīt sekojošu atlases kritēriju - ja sportists ir tādā līmenī, ka viņš varētu cerēt uz iekļūšanu PSRS izlasē - lai viņš brauc uz Olimpiādi, varbūt vēl kaut kas sanāks, bet ja viņš ar mokām izpilda olimpisko B normatīvu - lai paliek mājās, un viss.

"Klosterkalns" ir viena no tām grāmatām, kuru lasīšana mums skolā tika uzspiesta ar varu (nebaidos no šiem vārdiem) un par kurām nevienu sliktu vārdu nedrīkstēja teikt. Tas gan laikam vispār ir tiesa attiecībā uz visu obligāto literatūru - pat ja skolēns spētu ģeniāli argumentēt, ka, piemēram, "Lāčplēsis" ir nekam nederīga parodija par "Kalevipoegu", šāds viedoklis netiktu uzklausīts. Un Arnolda Apses "Klosterkalns", kura izdošanā mūsu literatūras skolotājai Ainai Britānei bija lieli nopelni, arī ir viens no šādiem nekritiski vērtējamajiem darbiem.

Kurš gan nezina Uldi Rudaku? Diez vai par kādu citu cilvēku mūsdienu Latvijā klīst tik daudz dažādu folkloras stāstu kā par Rudaku, un diez vai pat Kaupera attēls ir rotājis tik daudzus t-kreklus kā Rudaka fotoportrets. Protams, lielos daudzumos stāsti iz sērijas "Rudaka piedzīvojumi ar gāzes plīti", "Rudaka piedzīvojumi ar pazušanu" un tamlīdzīgie var šķist izdomāti vai arī vienkārši apnicīgi, bet nevar noliegt, ka tieši Rudaks droši vien ir Latvijā visspilgtākais "sex, drugs & rock`n`roll" dzīves filozofijas sekotājs.

Savdabīgi, ka tikai vienā no 77 Latvijas pilsētām ir izdota grāmata par futbola vēsturi šajā pilsētā. Nē, tas pats par sevi varbūt nav savdabīgi, bet savdabīgi ir tas, ka šī viena pilsēta nav nedz Rīga, nedz Liepāja, nedz Ventspils, nedz Daugavpils, nedz kaut Jelgava, bet gan Staicele. Vai tu zini, kur atrodas Staicele? Es vēl nesen nezināju. Tātad, Staicele atrodas Latvijas Ziemeļu daļā, pa vidu starp Ainažiem un Aloju. Šajā pilsētā ir tikai nedaudz vairāk par tūkstoti iedzīvotāju un tomēr tā lepojas ar 80 gadus ilgām futbola tradīcijām.

Anšlavs Eglītis ir viens no man tuvākajiem latviešu rakstniekiem, jo viņa darbi izceļas ar pārsteidzoši veselīgu dzīves uztveri un zemu audzinoši pamācoša sviesta. Protams, man vajadzētu būt pusaklam, puskurlam un vēl arī nedaudz vairāk apdauzītam nekā es jau tāpat esmu, lai es pasludinātu Eglīti par pasaules klases literātu. Ir acīmredzami, ka viņa darbi var būt interesanti tikai mums - mazajai tautiņai pie jūras, un arī latvieša dvēseli viņš līdz galam neaizkustinās, būdams nedaudz par provinciālu un tradicionālu, lai spētu pa īstam kādu pārsteigt. Un tomēr viņa "Līgavu mednieki" ir viens no lasāmākajiem pirmskara latviešu literatūras darbiem.

Otrā Miķeļa Rubeņa Latvijas futbola sērijas grāmata, ko man nācās izlasīt, jāatzīst, ka pagaidām vēl par tādu vērtību kā "Latvijas futbola vēsture" nav kļuvusi. Tāpēc ka tā pamatā stāsta vai nu to, kas bijis jau pirmajā grāmatā, vai to, kas noticis pavisam nesen - proti, par Latvijas izlases panākumiem Eiro 04 kvalifikācijā un pašā turnīrā. Pēc gadiem 20, protams, būs cita lieta, bet pagaidām, kad tādi uzvārdi kā Verpakovskis, Zemļinskis, Prohoronekovs, Laizāns utt. visiem kaut cik futbolā ieinteresētiem tāpat ir zināmi, šāda grāmata tīri kā lasāmviela sevišķi vērtīga nav.

Vispirms uz spoguļu valstību aizdevās Liencha kopā ar L (piektdien), bet sestdienas vakarā Lienčai radās iespēja šai izstādē paviesoties vēlreiz - nu jau kopā ar savu laulāto draugu (mani).

"Latvijas futbola vēsturi" es iegādājos divu mērķu vadīts - pirmkārt, lai varētu papildināt Wikipedia rakstus par latviešu futbolu, kas patlaban ir gaužām bēdīgā stāvoklī, un lai pats uzzinātu kaut ko vairāk par lieliskākās sporta spēles vēsturi mūsu valstī. Neteikšu, ka šī grāmata par 100% realizēja manas vajadzības pēc literatūras par Latvijas futbolu, bet daudz vērtīgas informācijas no tās patiešām var smelties.

Šo apskatu vēlos iesākt ar pateicības vārdiem Artūram no Jaffa, kurš savā blogā rīkoja "konkursu" (bez pēdiņām te neiztikt), kurā varēja dabūt bezmaksas biļetes uz "Alu cilvēku". Zinot manus paradumus, diez vai es citādi "Alu cilvēku" būtu devies noskatīties. Bet tā mēs abi ar Lienču 14.novembra vakaru pavadījām Jāņa Jarāna sabiedrībā.

"Jāņu nakts" ir kolorīts stāstāmgabals par dažādiem cilvēkiem no dažādām valstīm, kas nokļuvuši Latvijā 23.jūnijā - uz Jāņiem - un kuriem katram atgadās savi piedzīvojumi mūsu mazajā valstiņā. Šo varoņu vidū ir gan amerikānis, kas meklē savu pusmāsu, gan francūziete ar savu draugu, kas sajaukusi Latviju ar Lietuvu un nepareizi izvēlējusies valsti, kurā meklēt krusta kalnu, gan latviešu stjuardese (kuru gan spēlē krievu aktrise), kura ieradusies mājās ar savu jauno draugu no Japānas, gan pārītis aptaurētu krievu rokeru, kas vēlas kļūt par naftas biznesmeņiem, gan angļu ugunsdzēsēji, gan, gan...

Redz, kā - jau otrais latviešu kvests (vai vismaz kvestam līdzīga spēle), kas šogad nācis saulītē. Pēc neatkarīgā GameLV izlaista arī Demakovas un Gaismas pils projekta lolotā "Uzcel gaismas pili".

Pēc GameLV spēlēšanas nevaru nepateikt lielu Paldies šīs spēles izstrādātājiem - Jānim Kovaļevskim, Artūram Grebstelim, Atim Grīnbergam un Tomam Mikam. Viņi ir patiešām lieliski pastrādājuši un kā nekomerciāls pašveidots datorspēles produkts GameLV man patiešām kļuva par īstu atklāsmi.

Dīvaini, ka "Kuņas dēls" man tolaik, kad to lasīju pirmoreiz, likās laba grāmata. Ne jau dīvaini tādā ziņā, ka tā nebūtu, bet dīvaini - kāpēc tā. Tagad pārlasot šo romānu, saprotu, ka tolaik daudz ko nebiju sapratis un ka izņemot autoram raksturīgo nekaunību neko vispār nebiju uztvēris.

Brīdinu - šis apraksts būs ļoti īss un konspektīvs.

Uzreiz šeit vajadzētu pāris piebildes. Pirmkārt, pēc maniem kritērijiem "Gals un sākums" būtu jāsauc par Krievijas un nevis Latvijas literāro darbu, jo, kā zināms, 1912.gadā Latvija kā valsts vēl neeksistēja. Tāpat alternatīvi es varētu pieskaitīt to Šveices literatūrai, jo, kā nekā, tajā laikā Rainis un Aspazija dzīvoja Šveicē. Tomēr reāli ņemot, ir skaidrs, ka neviens krievs neuzskatīs šo darbu par savas tautas kultūras mantojuma daļa (un šveicietis - tāpat), galvenokārt tāpēc, ka viņš vienkārši par tāda eksistenci nezinās. Salīdzinājumam padomju laika latviešu filmas var uzskatīt par padomju produktu, jo tās vismaz kaut kādā mērā bija paredzētas plašākajam tirgum, kamēr "Gals un sākums" 100% ir latviešu tautai adresēts darbs.

Jāņa Einfelda Cūku grāmata manā plauktā mitinās nu savus gadus 8-9 noteikti un esmu arī iepriekš to lasījis, tomēr vienmēr ir interesanti novērtēt, kā ir mainījusies mana attieksme pret to vai citu mākslas darbu.

Tā, pavēstu, ka man ir kārtējais jaunais projekts, kas droši vien nebūs ilgdzīvotājs. Proti, esmu izlēmis turpmāk faktoīdā apskatīt diskus no savas mp3 kolekcijas, sākot ar pirmo mp3 disku un ejot pa numuriem uz augšu. Ir, protams, izņēmumi, jo neplānoju recenzēt:

Pārlasīt "Cepli" reizēm noteikti ir svētīgi, lai paraudzītos uz situāciju Latvijā mazliet citām (vai tām pašām) acīm. Kulta romāns, kas vēlāk tapis par kulta filmu, veiksmīgi dramatizēts, klasisks latviešu citātu un frāžu apkopojums. Tā varētu raksturot "Cepli".

This is a satirical novel about a rich peasant who wants to become even richer. It`s written in a manner that would presume the book to be funny, yet it doesn`t achieve much for the author`s humour is rather clumsy and sometimes even lame. I guess this thing could be also understood as some sort of left wing propaganda, making fun of the stupid bourgeous lard asses, but even as propaganda it`s rather weak.

This is a band that (as far as I know) hasn`t sold a single record, hasn`t recorded a single album in a major (even by Latvian standarts) studio, a band that`s only popular in very special circles. I personally found it in a web site where bands could upload some of their songs, so the world would have a chance to know them. The song that I listened to first happened to be "Pavasaris" and it totally stood out among all the crap that was on that site. Music was rather silly and vocals were sung/spoken in a particulary goofy manner. In short it`s quite similar to the legendary NSRD. The band itself claims that the kind of music it performs is called "depressive synth-pop", and it may be quite true. Some of the songs despite the low individual levels of musicianship rule totally. For example, the sad "About a crow" is both funny and catchy. "The Moonlight Sonata" has a good refrain. The opening "About a bear" is a bit dadaistic. I probably won`t be listening to this record for years and years and it won`t last as long as Depeche Mode in the field of synth pop, yet among most garbage Latvian musicians tend to offer to the listeners this is so untamed that I can`t just classify it as shit and forget about PK-25. I would really like to see them perform life, yet I doubt that it would be possible.

That was a bizarre theatre performance me and my wife went to see just because I got free tickets for it from my work. The play was done by a Latvian-Slovenian group of actors/musicians as a puppet/garbage show. The story told about a man without a face who participated in some revolution and became known as the enemy of the state. He met a certain Rosa Luxemburg-Monroe and was charged for murdering her. After being beaten up by the cops (or some secret service) he became free once again, met a woman to love and in the end realized that his face was gone. The strange thing was the fact that the leading character was played by clothes of a baby that was held in the hands of several actors, and some other characters were made of random everyday appliances. In this way the play somewhat reminded me of a few films by Jan Svankmajer. The story wasn`t particulary straight, and most of the time it made little sense to me. One more thing that stood out was it being performed in English with Latvian and Slovenian accents. A man was singing in the background and I have to admit that he had quite a strong voice. What else? The play was held at the independant theatre "Skatuve" ("Stage") in a rather creepy location, so we had to leave our car rather far from the theatre. Yeah, and the chairs were very uncomfortable.

This is probably the best known post modern book in Latvian (or Latvian-Soviet) literature. It`s the same old story about Faustus and Mephistopheles but it has several differences. The so called Faustus is in fact a pharmacist from some minor city in Latvia, called Janis Trampelbahs, whilst Mephistopheles is a young and aspiring musician and writer who wants to get the rights for reworking a book of recipes that Trampelbahs has written lots of years ago (he wants to incorporate recipes in a book of his own and Trampelbahs` archaic style of writing suits him perfectly). When they meet Trampelbahs is sure that the servant of the Devil has come to him, so they have a deal: Cristopher Marlowe (yup, that`s the young fellas name) has to provide Trampelbahs with youth, whilest the pharmacist gives him all the rights for the cookbook. And Marlowe does return youth to the old fellow indeed (which he does by using lots of medicine), but after that everything goes a bit wrong - Faustus finds his Margareth, yet Marlowe also falls in love with her, Trampelbahs starts working for the Nazis, whilst Marlowe ends up being a bit of a leftist. Although the book has some soviet crap in it, it mostly seems to be a parody itself, like the novel is a parody of Faustus. That`s the perfect situation to quote Carl Marx: "History repeats two times. The first time as a tragedy, and the second - as a farce." The book is quite untrivial - it mixes different kinds of writing styles, incorporates recipes, jumps back and forth in time etc. I still am not sure that this is post modern literature though - it seems much closer to the modernism of E.T.A.Hoffman and (to some extent) Bulgakov. But this still is one of the best novels written by a Latvian writer.

Since I had already seen all the contestants in the semi finals (or nearly all), they could offer little surprises. Maybe I was a litle surprised how Mr. Kivics changed his brilliant line "every mother, every children" to "every mother, all the children" but that was all. The winners - the boy band/a capella band Cosmos - could be predicted before the show, of course, so was the case with the second placed "Melo M", but Jenny May that got into the third with the catchy "I`m alone" was quite a surprise. I was kinda dissapointed though for the hostess didn`t shake her breasts quite as much as in the semis (and her dress was far from good as well).

"Double Faced Eels" claim to be the most extravagant band in Latvia. Actually it`s the only thing that separates them from zillions of similar sounding bands. But since the bandmates do nothing except for bragging about their wild sex life and make a homophobic title song for the album you have no chance but to get to know them. "Zilais valis" itself isn`t a bad song by the way. But the main problem with this band is its total lack of originality - every one of their songs seems to have a stolen melody, and the supposedly funny lyrics don`t add much. They play the most simplistic and trivial riffs in the world and claim to be much more than they are in deed. "Cemme" for instance reminds me of I don`t know what but the guitar sound on it is about as fresh as a fish that has been dead for two weeks. "To take breathe" is a shitty Linkin Park meets Nickelback. "16" is a cover of a popular Latvian pop song and it`s not an improvement despite the fact that the original wasn`t even close to a masterpiece. The key point for this band probably is sounding very relaxed and unforced but without some talent you can`t achieve much (if you don`t count fame among Latvian teens). A crappy record that sometimes becomes offensive. And not because I was scared of them making fun of gay people.

Despite the name this band hasn`t a lot to do with United Kingdom, instead you should understand the name U.K. as a short form for "Udriitis" "K." - I`m not sure what the name of the second member of the due is. The former is quite a popular musician in Latvia as the singer for the band "Hobos" which is even mentioned somewhere on this factoid. On "K.U." he leaves behind his usual language of singing - English - and switches to his native Latvian. What this album has a lot of is pretty arrangements - what it doesn`t have is a lot of interesting songs - in terms of melodies there`s not too much to get from this album. "Tirgus" has a very resonant chorus in the language of the roman people. "It`s cold in Beijin" is by far the most catchy song on the album and it`s no wonder it became the first single of the record. "Gljuk" which is sung in Russian reminds of a Russian band DDT which is neither a plus nor a minus. Overall if you listen to this record a lot of times in a row you probably can find it quite a nice thing to listen to but once you`ve pressed the stop button on your cd player "U.K." ceases to exist for you.

I`m far from the most enthusiastic fans of Latvian literature. I don`t follow who writes what, who was seen performing a hand job upon whom etc. Therefore this novel by Jochan Korin was a huge surprise for me. I expected this book to be either a luscious tale of women in the country or a stale story about WW2 where the great patriotic Latvian nazis fight the nitty commies with great passion and results. But it proved to be an excuisite crime story that is a riddle itself. It seemed to be a book done especially for me - a book of logic riddles, a book with a huge emphasis on playing cards and cracking codes. The most important thing about it is the fact that the riddles are interesting, memorable and fun. Quite unlike the ones in "The da Vinci Code". The central story goes around Matiss Ziemelis, a guy who has mostly only interest for crossword puzzles and playing cards but who`s also capable of some other things. He is asked by his friend from the university to help the local police to fight car stealers, but the whole book is much more about different stuff than just thievery. And I don`t mean masons by that - it`s a perfect book for a quest game, and a good game for sure - I have no doubt at all that something like "Monkey Island" could come out of this. And can you imagine anything better than "Monkey Island"? I can`t.

Having already talked about both this groups albums on my site I have to mention a gig of theirs I went to. It probably wasn`t the best concert of my life, especially since I wasn`t feeling very well and spend the next week after the concert at home with influenza, but it`s surely my fault and not the fault of the band. The opening act was quite intollerable and I never managed to get its name but the central band played quite a decent show. There wasn`t a single song on the set which I didn`t know - that means that the group doesn`t have a lot of new material, but it didn`t bug me at all for I`d never seen them on stage before. The lead singers did quite a good job, and even the sound mix was ok, which is a rare thing in Latvia. The band didn`t rely only on it`s "greatest hits" (as if any of their songs were hits as you understand the meaning of the word) but that was also ok. "The cat", "The heart", "Birds fly away" were my favourites of the night. A good show for a Latvian band, probably a bit too much trying to sound as in the studio but that`s alright with me.

Oh my god! They make films in Latvia! They have already surpassed the "drawings on your cave" era and are actually making movies! That can`t be true. As a matter of fact, it is. And the film was kind of stunning. Contrary to the socialistic realism crap you`d expect from a film made in our piss poor country this is some alternative shit we`re talking about. If you want scenes of a lobotomy done upon a dead person, scenes of bisexuality, scenes of dead beggars - this is a film for you. If you want several stories about modern days Latvia, about what life`s really about and stuff like that this is a film for you. If you want shaky camera work, this is a film for you. If you want Elvis petting Pamela Anderson with Bruce Lee`s penis this is not a film for you. You are a sick idiot, man! How could you ever think of a thing like that! It drives me mad just thinking what it could be like being you. Oh, shit, I am you. How embarassing. See it if you can (the film I mean), if you can`t - don`t bother.

The latest from the greatest. If you consider "PV" the greatest Latvian band. At least it`s the most popular one. Or was. Or pretended to be. The new record contains 10 tracks, most of whom are somewhat optimistic, although you always feel a bit of depression in the optimism. Or I may be just a very, very sad and depressive person. I`m not a particular fan of the singer Renars Kaupers`s voice but in some cases it`s good enough for this pop-rock record. The highlights of the record are "Pilot Tim" and "Sunrise deep in hell". Ok, the second of them was known to me a long time prior to this record coming out. I guess I heard it a concert almost three years ago. Not that I mind. Not that I care. Not that it changes a lot.

It`s been a year since the first album by this band came out, and in the somaphore effort the band proves itself worthy of it`s debut. Yet, I can`t lose the feeling that last time around they were more impressive. Together with some particulary strong tracks - songs like "The cat", "Red is visible", there are others that don`t mean nothing to me, for example "Hospitals street" is a worthless song in my opinon. Some of the songs are more mellow than on the first album; that is not really a problem for me but I`d expect more.

Damn! I`m not particulary interested in Latvian music but this one is got to be the worst album of music I`ve ever heard. Ok, I know that the performer is not a serious act of music but is supposed to be comedy. Yet, I can not be completely blind and uncapable to observe that apart from the fact that this "comic" stuff is about as funny as it is smart and witty (which you can probably guess is a number that you`d rarely find on a scale of one to ten). Some of the songs nearly approach being listenable, yet the dreadful quality of the performance ruins everything. I`m not hoping that the singing would be any good, that melodies would be any better, anyhow it`s just a complete pile of crap.

Inokentijs Marpls is a legendary Latvian underground band. Surely it`s legendary only in Latvia and only among fans of underground punk music, but who gives a damn about who praises whom. It`s not like in the Bible where Noah begeth another person and another person begeth one more person and blah blah blah so much further. This was the first record the band issued in the format of a compact disk after something like 15 years of existence. I dare not say that all of those songs on the record are very good, I dare not say that the singer of the band has a great voice and I certainly dare not say that the song which features lyrics close to "Oh, your dick is your best friend" is very intelligent. But I dare say that this album has lots and lots of energy. And what more do you need?

It took me nearly three years to finally find tickets for this performance, and as a matter of fact, it still was worth it. The play is based on a novel by Vladimir Nabokov titled "King, Queen, Knave". Franz arrives from the country in the big town where his rich uncle lives with his wife. A relation ship develops between Franz and his auntie very quickly. The uncle doesn`t notice anything even until the time when lovers decide to kill him in order to gain all his money. What was interesting about the performance was that it was played in a very small room with something like 80 spectators. Most of those spectators didn`t even notice when the play started because at first two out of three actors participating in the play were sitting among the spectators and one of them started talking without a big part of the spectators realising that it was the play already what they heard. Overally the thing was acted supperbly, the material behind the performance is good as well, so no complaints from me.

So, so, so. Latvian soviet cinematography? Does that ring a bell in your head? It does in mine. Back in those days Riga could produce something like 5 full-length motion pictures every year. Nowadays the number has reduced to something like 0. Ok, probably if you count films done by TV and not really made for the big screen but played on the big screen because there`s nothing better to offer, there are 0.5 films that are yearly made in Latvia. Anyhow I`m not sure that quantity provides quality. What can I say about this film? First, it`s a comedy and I never found my compatriots to be brilliant when it comes to humour. In this film an old woman has won a car in a lottery and some newly found relatives of her appear hoping to get it after her death. Still it doesn`t happen that easily. The film boosts some sentences that have since that time been used in every day life in Latvia quite often, and it does have some pretty edgy parts in the script. But it has a few flaws as well. 1) the film doesn`t start particulary dynamically - the first 20 minutes last at least for an hour; 2) it`s very, very, very predictable (because it does have its share of propaganda - not only soviet but partiotic latvian "jump around the bush as if you were a freaking pagan" as well and you can always tell the ending if you know the message); 3) the ending. There are some moments when you can laugh but overall it`s just not that good.

Welcome to a brand new genre in my factoid - a theatre play watched not on the stage but on the screen. This was performed in 1987 by the most notorious Latvian theatre at the time - the Latvian Theatre of the Youth. So, this is a play by Gunars Priede, the same fellow who wrote "The blue", but this is surely his most famous work (in Latvia, of course, for outside nobody knows his name). There`s this woman who once was a teacher (before WW2) but because she was leftist she couldn`t go on with her job during the German occupation, neither could she do it after WW2 in the Soviet days (I`m not gonna say "Soviet occupation" just because I`m an asshole, so buzz off!). She met a man named Sergey who was a war prisoner and who was given to her as a servant by the Germans, something similar to love developed between them, but in the midst of the centrifuge WW and Stalinist terror brought there was no real place for love. The play was lovely performed, although a bit too realistically for me, but I know that no cool expensive decorations were available in 1987 in Soviet Latvia, so I won`t mind that, and the choice of the actors was also quite good. At least it shows history the way I want to look at it and not in the way it is seen by silly commies or silly Latvian nazis.

There is this kind of cow - the Latvian blue, and that is the blue in this play. Actually I`ve never seen a blue cow, only on a picture but some people tell me that they do in fact exist. Anyhow, there`s this fellow George who had a terrible accident on a road when he was driving a car when his dad and grandma were killed. Now he`s with his mom Rasma in Georgia, having a long time vacation and curing. Before the accident he had stopped the car to look at a blue cow, and now he`s searching in Latvian folklore for those cows. He is visited by a female friend of his, Linda, and her new twice-her-age lover Vidvuds. But his mom has problems with Linda. Anyhow, the main idea of the play probably is that children who don`t need anything are too spoiled and usually don`t know what they want. So, for a Latvian play it was quite good, I watched it in a very small place - something like 40 people were there, acting was good from 3 of 4 actors but Rasma was a bit over-the-top in my opinion. But it was still pretty good, and at least I didn`t get bored at all.

I gotta admit that I`m a worthless prick who just pretends that he has some sort of good taste, intellect or whatever. Actually I`m just your everyday bum who chooses the Beatles over the Incredible Ubercool Underground band. And I also choose classical music over the crazy shite you can probably call modern classical. Although probably it`s about the performance and not about the actual piece. Nevermind, "Jenufa" is an opera by the czech composer Leos Janacek, and is supposed to very good. To me it wasn`t - I am not a particular fan of people singing without any sign of a melody and with no connection between the music and the singing. I also rarely find it entertaining when the music sounds as if it was intentionally played very badly, out of tune and by drunk musicians. The story of the opera is also not particulary smart - Jenufa is a young woman that`s become pregnant from her almost groom, but she has a jealous guy running after her. Anyhow, nobody except for the child is killed, but at least everyone lives unhappy everafter. Great, optimistic, ain`t it? I left before the last part. Who gives a damn?

I`m getting a bit bored writing long reviews for things I have no interest in. This is a typical example - stories by a modern Latvian author, most of them have very little interest for a person that`s not a fan of Latvian literature. Of course, if you enjoy stories about the Latvian countryside or you are a major fan of descriptions about old women in a sauna and what advantages a big clitoris gives you, you won`t enjoy this very much. Probably this book isn`t about flat old breasts and sending SMS messages, but this still is pretty boring. There was a single one interesting story in this book - it`s entitled "The years of love" and it`s about a man who awaits a blue centaurus and by doing that misses his own wedding. But apart from that there ain`t very much to speak about.

Latvians and comedy? It`s not like fish and chips, it`s more like fish and meat. Or I don`t know what and I don`t know what. Ok, Maris Bishofs went to Israel and spent there a few years but he still comes from Latvia. At this exhibition there were his drawings done over a period of something like fourty years - starting with the work back home for a magazine named "Dadzis" and including work back home again for our biggest daily newspaper "Diena". Basically his work is done as carricatures. The technique is very simple - I guess I would be able to draw like that. But what he has is a massive amount of ideas, of creativity and certainly of wit. The level of details is extremely low - Bishofs doesn`t draw what you can see everywhere around you, and if he does that he does it in a minimalistic manner giving you a perfect impression of what life is like. And what is life like? It`s not particulary great, there are banks and casinos everywhere, people ar reduced to numbers and have about as much individuality as birds flying south. I enjoyed this exhibition like I rarely enjoy something. It`s in the following style - you laugh and think at the same time: damn, is it sad! A wonderful experience for sure.

Well, I`m not so sure what I was looking for. Nothing in particular, I suppose. You see, this was an exhibition where you could see different kinds of chicken (because it`s the year of the rooster right now), and so I went there and checked them out. Chickens are just chickens, basically. Ok, there were some ducks, pheasants and quails as well but the amount of the birds wasn`t particulary big, nor were they particulary beautiful. On the other hand - the expectations for an exhibition like this shouldn`t be very high.

I`m becoming smart, you know. It`s only the beginning of February, but it`s the fourth exhibition I`ve already been to this year! And it goes either into the first or the second place. Of course, before this exhibition the name of Silvio Vigliaturo wasn`t known to me - as you probably know I`m not a big expert of modern art (or of classical art for that matters). How can I describe what the exhibition had? Well, the basic thing was glass and forms made of it. And these forms were coloured in a somewhat weird manner - with paint, not coloured glass, that`s for sure. Most of the works depicted either lovers, rock`n`roll musicians (not certain musicians but musicians as such) or amazones. As it was written on the wall - Vigliaturo`s inspiration comes mostly from Picasso, Matisse and Marc Shagal. About the first and the third one I guess I could have guessed. It`s a lot of abstraction, of course, but an interesting abstraction for sure. I`m not gonna say that this exhibition made me think or something like that - it was just beautiful, and I don`t ask for nothing more.

In the Soviet Union Mr. Vysotsky was a real icon - his songs were symbolising not agreeing with many things, something like that. In 1980 he died from having too much alcohol and morphium - he wasn`t what you call a real pioneer in everyday life, and not even in his songs. But even now - 25 years after his death Vysotsky is still celebrated as an actor, as a poet and even as a singer. This exhibition was to show some info about his songs, and about his life. What I found good was that the exhibition didn`t only provide positive information about the hero but also gave some critique - which is a logical thing if a person was as controversial as Mr. Vysotsky. On my personal opionion of him - some of the songs have good lyrics, musically they are lamer than the ones by Leonard Cohen but he was a great actor, especially I like his most famous work - "Mesto vstrechi izmenit nelzja" - if you were born in the Soviet Union you`re bound to know this one. About the exhibition - it was pretty good, but not groundbreaking of course.

Going to an art gallery isn`t a very regular thing in my diary. Why is it so? I`m not quite so sure. Apperantely I like art, but I`m just too lazy to go and look at it. This Maija Tabaka is probably the most famous (at least in Latvia) living painter of my country. And her works certainly have their charm. Mostly her paintings look a bit goth - the characters often have a bit greenish/pale faces and you`d probably never call her style very optimistic. The colours are either very bright and a bit agressive or very thick and spaced. I guess her favourite colours are black and white. But you can never know. What did the paintings remind me of? Probably, there`s a very slight similarity to Andy Warhol, with the exception that (as far as I know) the paintings weren`t done by updating photos. Still stylistically there is something similar to that. One thing I`m sure of is that Maija Tabaka doesn`t specialise on painting landscapes - there are people everythere, and quite a huge part of them are Roma people. And the ones that aren`t Roma look like they were a bit mad, posessed or even like zombies. I`m not gonna try to dig deeper, possibly even searching for the meaning but I`m certainly glad that I went to this exhibition and I found the pictures very interesting (man, did the last sentence sound like some right-thinking crap I`d probably use in an essay back at school).

The get-up of Nikolai Gogols` play "The Inspector General" aka "Revizor" at the New Theatre of Latvia has got spectacular reviews in Europe and has won quite a lot of awards. So, going to watch this play my expectations were higher than usual. And no wonder - the play itself is a classic, and if the performance is that good - what could stop this from being an unforgettable experience? The fact, that it wasn`t that good. The scene has been transformed from the 19th century Russia into something like 1960s Soviet Union, with everyone looking Soviet to their bones. That isn`t a problem for me, I don`t look for blasphemy everythere, and I liked the artificial nudeness of some characters, but overall the whole thing was not too interesting. So, there were some chicken on the stage. Ok, no problem. So, Hlestakov is a little whiny loser, that`s still no problem. So, the actors do a "Stomp" impersonation, that`s still ok. But where was the magic they told there should be? It`s just professional, and nothing more. I gotta admit, it may be no deeper meaning to find, what turned me off, but still there was something missing - that wonder potion in the air that makes your knees totter after leaving the theatre. Something that makes art art. Otherwise I may read aloud the writing on the wall in the foyet of the theatre: "Fuck the art!"

Having already read the novel behind the theatre performance, my expectations to it were quite high. Will the cast of my favourite Latvian theatre be able to recapture the spirit of Chesterton`s most ambitious work? Since the novel is already on this factoid, I`m not gonna go into details about the story. Let`s better discuss the performance as such. Decorations: close to none, since it`s quite complicated to recapture all the different locations and different objects on the stage there was an absolute minimum of everything - a few chairs, some piece of cloth on the floor that was sometimes elevated to be the sea or something like that, a table without legs that must be held by actors - and an image projector: that`s it. The acting was superb. No major changes were made in the plot (unlike what you usually see on Latvian stages). But one flaw was there - the performance went on for almost four hours and it was a bit too much, I guess cutting a few chase scenes would have been a good idea, thus the performance isn`t rated as high as it might have been.

Since USSR collapsed the Latvian cinematography has been struggling - there`s not enough money, there`s not enough ideas, there`s not enough anything. The expectations before watching the film weren`t especially high but the first minutes sent them below the ice mark. First, there was some shaky camera work, even if it was on purpose, it still looked like shit. Then, the actors - the leading male actor Regnars Vaivars who appearantly is a scandalous theatre actor and director wasn`t impressive at all, and his female counter part didn`t seem to be much of an actress either. Then there was Uldis Dumpis - quite a famous Latvian actor whom I never liked, and my attitude didn`t change during this film. What about the story - a poor guy from the country marries a rich girl but the day of their wedding turns into a nightmare for he employed an undertakers agency for the job. And in the end he sued the agency for not doing their work right. This is a comedy, so they say. To be honest - the jokes are there, and if at least 10% of them were funny it wouldn`t be such a disaster. But they are not, most of them are flatter than the Earth in the minds of medieval people, and much flatter than the singer of "No Doubt". Throughout the film only one idea constantly arose - how much longer is this nonsense gonna last. 80 minutes, if you want to know. But it`s very much.

I went there on a mission to write about this exhibition. Here you can see the original artefacts from an era in which most of us (the post-Soviet people) were living quite a long time. Pictures of Lenin on the wall, posters instructing people what to do and what not to do, red banners, and that kind of stuff can be found here. What I liked was that such an exhibition was made and that it didn`t only provide information on the KGB, concentration camps, etc, but also showed some moments from the everyday life of a typical soviet person. But it still seemed a bit tendentious - you could feel that the people who created this exhibition weren`t really neutral when choosing the objects - they wanted to show how grey and uninteresting life was in the Soviet Union, despite the fact that being in danger is a great adrenalyniser, that there`s no way the government can make people to have no fun at all (if it is not a concentration camp, a gheto or a prison we`re talking about, and despite what nationalists say nowadays - people didn`t live in a prison in the soviet times).

I can`t really believe a Latvian band recorded this album. Hospitalu iela is a relatively unknown band, but this record absolutely rocks. What does it sound like? A bit of pop, a bit of rock, a bit of reaggae, a bit of national elements - something like that. Most of the songs are easy to memorise and sing along, but that doesn`t mean that they are primitive. The arrangements are nice, I especially dig the violins. The best songs? "Par kiosku", "Vilcene", "Sinepes".

Visited the new aquapark in Lielupe today. Nothing unexpected. Been there, done that - so they say, and so do I. Most of the stuff pretty much reminded me of a similar institution I visited in Germany near Vlotho. One thing that was totally cool were the lifeguards which didn`t behave in a pleasant manner and refused to tell the exact time because the ticket lasted for 4 hours and for extra time extra money should be paid (and don`t you even think that there would be some clocks on the wall, those people aren`t stupid, you know.

What do you want to tell me? Nothing. A title similar to this one was added to most of the pieces of art at this exhibition. If it was only that, I`d say, it ain`t so bad. But there was also some crazy stuff about visions and something that goes with them. Gray forms on huge black sheets, disturbing sounds, video of tomography and a few quite bloody photos - that`s what I saw. I really don`t want to taste the soup although it is not that sour as it might seem. Yeah, and I`ve never been to something like this before.

Blimey! Hell! Yuk! Disgusting! I didn`t think that I would dislike it half as much as I did. If this sort of crap is erotical what the hell is porn in that case? If a fat ugly woman is hanged in some stupid chains and a whip is placed inside her you-know-what it ain`t sexy to my oppinion. I`d rather just not talk about it.

Oh my God, for the first time I`m rating a piece of Latvian creation. It`s a double LP by my favourite Latvian band. The impression on the record is somewhat divided - while the first disc consisting of self penned material is pretty good - songs like "Don`t Forget", "Disaster" or "Lullaby" could fit on an album by a major band (those wouldn`t be the best songs on such a record but anyhow) but the disc of cover tunes is mostly a dissapointment. For example, why would anyone bother to cover `Hero` by Enrique Iglesias or (sic!) "You`re my heart you`re my soul" by you-know-who. And what is a total disgrace - it`s the cover version of `Cocaine` by J.J.Cale (falsely credited to John Cale in the liner notes) which is turned into a silly disco piece of garbage. "These boots are made for walking" are ok, but not as good as the version by Megadeath. "Don`t worry be happy" is not relaxed at all. The only highlight on the second disc is "Cecilia" by Simon & Garfunkel which sounds really fresh and energic. There are also two songs by Beatles on the covers disc but neither "Rain" nor especially "I`ve Just Seen a face" sound good on here.