Kazhes pierakstu burtnīca

Latvijas futbolā nav bijis fenomenālu zvaigžņu, kurus zinātu visā pasaulē, līdz ar to vismaz man nav pašsaprotama varianta, ka "šis ir visu laiku izcilākais Latvijas futbolists" (ja vērtē mūsdienu futbolu, igauņiem pirmais nāktu prātā Marts Poms, lietuviešiem - Edgars Jankausks, ukraiņiem Andrijs Ševčenko, baltkrieviem Aleksandrs Hļebs). Turklāt šis apkopojums būs tikai par neatkarības laiku kopš 1991. gada, jo šķiet diezgan neiespējami salīdzināt, piemēram, Aleksandru Vanagu, kas uguņoja pirms un pēc Otrā Pasaules kara un, teiksim, Artjomu Rudņevu. Un desmitnieks atlasīts, ignorējot to, cik lieli nopelni un panākumi konkrētajam futbolistam būtu bijuši Latvijas izlases rindās, vērtējot vien to, cik laba šim sportistam izdevusies klubu karjera.

10. Aleksandrs Cauņa
Pussargs, kurš savulaik bija "Skonto" lielākā cerība attiecībā uz dārgu pārdošanu uz ārzemēm. Ja vērtē pēc izcīnītajiem tituliem, Cauņas vieta topā varētu būt augstāka - trīskārtējs Krievijas čempions, divkārtējs Krievijas kausa ieguvējs, tāpat Maskavas CSKA sastāvā spēlējis Čempionu līgas grupu turnīrā un pat guvis tajā vārtus. Taču tajā visā ir viens ļoti nopietns BET - traumu vajātā spēlētāja karjera nebūt neizvērtās tā, kā to gribējās gaidīt - faktiski ārpus Latvijas Cauņa pilnvērtīgi nospēlēja tikai pirmās divas sezonas CSKA rindās, bet traumas viņu mocīja gan pirms, gan pēc tam. Ja salīdzina to, ko Cauņa sasniedza un to, ko no viņa gaidīja, es teiktu, viņš savu potenciālu īstenoja par labi ja 30%. Šīs desmitgades sākumā viņš bija diezgan pārliecinoši labākais Latvijas futbolists, bet veiksmīgais posms bija pārāk īss.

9. Aleksandrs Koļinko
Pilnīgi pretējais gadījums, salīdzinoši ar Cauņu. Gara un daudzveidīga karjera, kur gan ļoti liels procents aizritējis Krievijā, lai gan pirmos gadus ārzemēs pavadīja Anglijas otrajā pēc spēka līgā, lielākoties būdams Crystal Palace pamatvārtsargs. Pārgājis uz viduvējo Krievijas premjerlīgas komandu Rostovā, tur bija gana pārliecinošs, lai izpelnītos paaugstinājumu, pārejot uz vienu no Krievijas vadošajiem klubiem - Kazaņas "Rubin". Tā rindās arī aizvadīja trīs ļoti labas sezonas, taču 2008. gadā, kad Rubin kļuva par Krievijas čempionvienību, komandai izrādījās nevajadzīgs. Pēc neilga perioda Latvijā, atkal atgriezās Krievijā, tiesa, tuvāk karjeras beigām vairs tikai pēc spēka otrajā līgā. Sausajā atlikumā - ārpus Latvijas Koļinko ne ar vienu klubu neko reālu neizcīnīja, taču viņa pluss bija stabilitāte.

8. Andris Vaņins
Vaņins, kas nomainīja Koļinko Latvijas izlases pamatvārtsarga postenī, savas ārzemju karjeras ziņā ir bijis drusku (bet ne būtiski) sekmīgāks. Kopš 2009. gada Vaņins spēlē Šveices augstākajā līgā,kuras līmenis ir mazliet zemāks par Krievijas premjerlīgu, toties - komandās, kas lielākoties mitinās turnīra tabulas augšgalā, ir spēlējis eirokausos un vēl divas reizes atzīts par Šveices līgas labāko vārtsargu. No tituliem kontā divi Šveices kausi. Savulaik noteikti bija ar potenciālu tikt kādā spēcīgākā līgā (kaut vai kā otrajam vārtsargam kādā Vācijas bundeslīgas komandā), taču realitātē kļuva par nopietnu vērtību kopumā diezgan laba līmeņa Eiropas līgā.

7. Andrejs Štolcers
Spēlētājs, kurš tradicionāli jaunā klubā debitēja izcili, bet visai ātri sākotnējo formu zaudēja. Doņeckas Šahtar rindās bija trīskārtējs Ukrainas čempionāta sudraba medaļu ieguvējs, Maskavas Spartaka rindās - Krievijas čempions, ar Fulham uzvarēja Anglijas 1. līgā un uzspēlēja arī Premjerlīgā. Tiesa, nevienā no pārstāvētajām ārzemju klubiem stabilitātes trūkuma dēļ Štolceram neizdevās tā kārtīgi nostiprināties. Vēl gan vēlāk bija uzvara ar Yeovil Town Anglijas pēc spēka ceturtajā līgā un Azerbaidžānas čempiona tituls gadu vēlāk, bet atkal jau tur bija tradicionālā problēma - Štolcers nebija futbolists, kas kaut kur spēlētu ilgstoši labi.

6. Igors Stepanovs
Spēlētājs, kura vietu topā nosaka pāris ļoti būtisku panākumu, lai arī viņa karjera kopumā nebija izcilības pilna. Sezona Beļģijā, pāris sezonu Šveicē, mazliet spēlēts arī Zviedrijā un Krievijā - tas galīgi nebūtu nekas dižs, ja Stepanova karjerā nebūtu viena ieraksta: Arsenal. Nav svarīgi, cik ļoti viņš ticis izsmiets kā viens no sliktākajiem spēlētājiem Arsenal vēsturē, bet fakti ir tādi, ka Stepanovs ir bijis Anglijas čempions un divkārtējs FA kausa ieguvējs. Pārpratums vai nē, bet vienīgais puslīdz līdzvērtīgais neatkarīgās Latvijas futbolista sasniegums ir Laizāna UEFA kauss, kamēr citi futbolisti, daži no viņiem - daudz talantīgāki par Stepanovu - ne ar ko līdzīgu lepoties nevar.

5. Kaspars Gorkšs
Gorkšs ir perfekts pierādījums tam, cik daudz futbolā var sasniegt ar smagu darbu. Diez vai viņš bija talantīgākais savas paaudzes Latvijas futbolists, bet tas tomēr ir vērā ņemams sasniegums, ka čalis, kas 23 gadu vecumā spēlēja Zviedrijas Allsvenskan (otrajā pēc spēka) līgā, 30 gadu vecumā spēlēja Anglijas Premjerlīgā un lai arī kopumā viņš varbūt nebija gluži Premjerlīgas līmeņa aizsargs, Championship līmenī viņš bija ļoti labs un pat divus gadus pēc kārtas uzvarēja šajā turnīrā. Stepanovs Gorkšu pārsit titulu dēļ, bet Gorkša karjera manās acīs bija vairāk izdevusies stabilitātes dēļ.

4. Juris Laizāns
Vienīgais Latvijas futbolists, kas ir ieguvis kādu no eirokausiem - UEFA kausu Maskavas CSKA sastāvā. Tāpat bijis Krievijas čempions un trīskārtējs kausa ieguvējs. Gandrīz desmit gadus nospēlējis Krievijas augstākajā līgā, ne vienmēr - kā viens no vadošajiem futbolistiem, bet diezgan ilgi viņš bija šajā līmenī pieprasīts. Lieliski izpildīja standartsituācijas. UEFA kausa dēļ gribētos likt viņu topā augstāk, taču vienlaikus - viņa karjerā iztrūka spēļu top 5 līgās (vai vispār - Rietumos), un arī UEFA kausa iegūšanas sezonā viņš komandā galīgi nebija pamatsastāva spēlētājs.

3. Artjoms Rudņevs
Pieci gadi Vācijas Bundeslīgā (22 gūti vārti), pirms tam labākais vārtu guvējs Polijas līgā, atzīmējies ar hattrick pret pašu Turīnas Juventus eirokausos, Rudņevs (neatkarīgi no pagalam neveiksmīgās karjeras Latvijas izlasē, problēmām ar attieksmi un valsts valodu) bija viens no sekmīgākajiem Latvijas futbolistiem, kura karjera aprāvās ar sportu tieši nesaistītu iemeslu dēļ. Rudņeva spēks (klubu līmenī) bija nepadošanās - tas vien, ka viņam izdevās atkarot vietu Hamburger SV sastāvā pēc tam, kad viņš bija pilnīgi norakstīts, apliecina, ka krampis čalim bija. Jā, viņš nebija tehniski perfekts futbolists, bet savu tiesu vārtu viņš guva un spēlēja, kā nu mācēja. Protams, tas ir mazliet nožēlojami, ka vienīgais viņa karjeras laikā izcīnītais tituls bija Latvijas kauss Daugavpils Daugavas sastāvā, taču gadiem un goliem Bundeslīgā ir nopietns svars (tāpat Rudņevs tiešām slavējams kā mērķtiecīgi uz augšu gājis futbolists, kura ārzemju karjera uz Bundeslīgu veda caur Ungāriju un Poliju, katrā līmenī atkal un atkal apliecinot savu gatavību uzlabot sniegumu).

2. Marians Pahars
Sešas sezonas Anglijas Premjerlīgā, 42 tur gūtie vārti, kādu laiku - viens no Premjerlīgas labākajiem vārtu guvējiem. Paharam bija potenciāls kļūt par izcilāko mūsdienu Latvijas futbolistu, bet traumas, traumas, traumas... Southamption publikas mīlulim un glābējam no izkrišanas no Premjerlīgas bija četras labas sezonas, bet nopietna līmeņa karjera viņam beidzās vēl pirms 30 gadu vecuma. Spēlētājs, par kuru patiešām žēl, ka viņam neizdevās sasniegt savu maksimumu.

1. Māris Verpakovskis
Trīs vārti čempionu līgas grupu turnīrā, tai skaitā - pret pašu Madrides Real. Ukrainas čempions un divkārtējs kausa ieguvējs. Spēlējis Spānijas augstākajā līgā. Līdzās šiem sasniegumiem var pieminēt, ka Verpakovskis spēlēja arī Horvātijā, Spānijas 2. līgā, Grieķijas Superlīgā un vēl arī ieguva Azerbaidžānas kausu. Karjera raiba un notikumiem bagāta.

Un tagad mazliet pārdomu: patiesībā jau nevienu no top 10 man negribējās likt pirmajā vietā, jo labākajiem no viņiem karjeras izčakarēja traumas vai personīgas dabas problēmas, stabili spožu karjeru nevienam neizdevās aizvadīt. Verpakovskis neattaisnoja uz sevi liktās cerības. Pahars traumējās. Rudņevam ģimenes lietas liedza turpināt karjeru. Laizāns nespēlēja top 5 līgās. Gorkšs bija par lēnu premjerlīgai. Saukt par visu laiku labāko Latvijas futbolistu Igoru Stepanovu būtu totāli nožēlojami. Un tā tālāk. Patiesībā laikam jau Verpakovski ieliku kā pirmo, tomēr neapzināti atceroties arī viņa spēles izlases rindās, jo klubu līmenī tur varēja sanākt daudz vairāk, bet nesanāca.

Kuri no šobrīd aktīvajiem futbolistiem (neskaitot veterānu Vaņinu) būtu reāli pretendenti uz desmitnieku? Ja izdosies izvairīties no traumām - Rakels. Ja notiks brīnums un izdosies reanimēt karjeru - Šabala. Iespējams, kāds no Ikauniekiem (ar Jāņa četrām spēlēm Francijas Ligue 1 ir drusku par īsu).