Īstenībā jāatzīst, ka es laikam tomēr neesmu īpašs Holmsa cienītājs - lai cik ļoti lai man arī patiktu Konana Doila detektīvu pasniegšanas maniere, es neko vairs neatceros ne no viena no šiem romāniem, izņemot "Bāskerviļu suni", ko es, protams, esmu lasījis latviski, redzējis krievu ekranizācijā un tā tālāk. "Četru zīme" - tas laikam bija tas, ko krievi realizēja kā "Agras dārglietas" - tā lieta par četriem tipiem Indijā, kas bija kļuvuši par kaut kādas baigās mantības īpašniekiem. "Etīde purpura toņos"? Vai tas nebija tas gabals, kur Holmss un Vatsons iepazinās? Droši vien. Bet kas tur notika? Neatceros.
Un tas par spīti tam, ka es šos romānus uzskatu par detektīvmākslas virsotni. Droši vien es detektīvliteratūru nevērtēju pārāk augstu, cik lielisks personāžs lai arī nebūtu Šerloks Holmss.