Kazhes pierakstu burtnīca

Es pat nebūtu iedomājies, ka Viljams Heinesens Fēru salās ir kaut kas līdzīgs Rainim Latvijā - proti, neapšaubāmi lielākais literāts valsts vēsturē, kas pat "gandrīz saņēma Nobela prēmiju" (vai vismaz pats domāja, ka to varētu saņemt un no tās atteicās). Kāpēc tas mani pārsteidz? Galvenokārt, tāpēc ka "Melnais katls" ir viena no garlaicīgākajām grāmatām, ko pēdējo gadu laikā esmu lasījis, faktiski tā izrādījās tik garlaicīga, ka man neizdevās sevi piespiest to izlasīt līdz galam, un tas ir patiešām rets gadījums, jo ja ar kaut ko es parasti izceļos - tad tā ir maniakāla vēlme nepadoties neviena darba vidū, bet tikt tam cauri. Šajā romānā autors stāsta par veselu baru viena ciemata iedzīvotāju Otrā pasaules kara laikā un katra no viņiem ikdienas raizēm un problēmām. Tematam kā tādam nebūtu ne vainas, bet vaina ir veidam, kādā tas viss tiek pasniegts. Proti, šis veids ir lasītāja iemidzināšana ar lielu daudzumu nesaistošas informācijas. Nezinu, vai tas bija Heinesena mērķis, bet man šī romāna lasīšana radīja izteiktas grūtības un ne tāpēc, ka tas būtu sevišķi sarežģīts, bet tāpēc ka tas bija tik katastrofāli nekāds, ka nekādākam pat grūti būt. Un līdz ar to es pat nevaru par šo romānu izteikties pilnībā, jo pilnīgi iespējams, ka uz darba beigām tas kļūst aizraujošs, ka bail. Bet man vismaz tā nešķiet, ka tā varētu būt.