1948

Kon-Tiki

7.5
Beidzot esmu izgājis pilnu Kon-Tiki apli. Sākās tas pirms nu jau tuvu desmit gadiem, kad skatījos pašā Heijerdāla uzņemto filmu par šo ceļojumu. Tad pirms pieciem gadiem bija otrais piegājiens - mākslas filma (mūsdienu, tas ir, tolaik vēl gluži svaiga), un tagad pienākusi kārta Heijerdāla grāmatai, kura atkal jau apraksta tās pašas simts ar astīti dienas uz plosta Klusajā okeānā.
2019-11-11 21:24:13
book, 1948

Rope

8.0
Perfektā slepkavība ir populāra tēma kino mākslā, un gandrīz vienmēr, cik labi lai šī slepkavība nebūtu saplānota, beidzas viss bēdīgi. Faktiski tas pats parasti kino notiek arī cita veida perfekta nozieguma gadījumā - būtu tā laupīšana, zādzība vai kāda cita veida blēdība, visbiežāk kino scenāristi vispirms uzbur izcili īstenotu noziegumu, bet pēc tam ļauj tam sabrukt kāda sīkuma vai piemirstas detaļas dēļ. Hičkoka filma “Virve” ir un nav vēl viens ieraksts šajā kategorijā.
2016-11-29 21:26:17
film, 1948

Knight's Gambit

6.0
Divdesmitā gadsimta klasiķa Viljama Folknera daiļrade man nav gluži sveša - pirms vairākiem gadiem izlasīju čupiņu viņa grāmatu, no kurām manī sajūsmu gan izraisīja tikai viens no relatīvi mazāk zināmajiem darbiem - "The Mansion", kamēr viņa oficiāli spožākie darbi pa daļai pārāk komplicētās rakstības manieres, pa daļai - man ne gluži aktuālās tematikas dēļ mani atstāja aukstu un neuzrunātu. Taču tagad, kad ķēros pie "Knight's Gambit", par to nemaz īsti neiedomājos.
2016-08-28 17:45:35
book, 1948

Ape and Essence

7.5
Oldozs Hakslijs, kā šķiet, visai nopietni aizrāvās ar antiutopiju radīšanu - viņa slavenākais darbs "Jaunā, skaistā pasaule" ir šādā stilā, un arī "Ape and Essence" stāsta par mītisku nākotni, kuras civilizāciju par tādu labāk nesaukt. Grāmata gan patiesībā ir visai izteikta spēle - tās pirmajā daļā tiek stāstīts par diviem vīriešiem, kas Gandi nogalināšanas dienā atrod visai īpatnēju antiutopisku scenāriju un dodas meklēt tā autoru Tallis, kurš izrādās, ka ir miris, kamēr grāmatas otrajā daļā tiek prezentēts pats scenārijs. Doma tur ir aptuveni tāda - cilvēce ir praktiski iznīcināta atomkarā starp Rietumiem un Austrumiem, abām pusēm pārņemot sliktākās otras puses īpašības, un neskartas palikušas vienīgi stratēģiski nenozīmīgas teritorijas, piemēram, tādas kā Jaunzēlande. Atbilstoši šim scenārijam, zinātnieku grupiņa ierodas atomkara izpostītajās zemēs, atklājot, ka to mūsdienu iemītnieki ir kļuvuši maksimāli barbariski un dzīvnieciski, radījuši sātana pielūgšanas kultu, atbilstoši kuram viņiem reizi gadā notiek vairāku nedēļu pārošanās orģijas, kuras kulminē iepriekšējo orģiju rezultātā dzimušo bērnu-mutantu nogalināšanā. Jāpiezīmē, ka lai kvalificētos par mutantu, nepieciešams, lai uz rokas būtu vairāk kā septiņi pirksti un lai cilvēkam būtu vairāk kā seši krūtsgali. Šī jaunā pasaule pārtiek no vecās pasaules atliekām - meklē vecas drēbes, dedzina grāmatas kā kurināmo un neapstrīdami virzās uz savu strauju galu. Taču zinātnieks, kuru šie barbari sagūstījuši, iemīlas vienā "jaunās pasaules" sievietē, kas rada daudz neērtību, kaut vai tāpēc, ka viņam nepiemīt jaunajai sugai raksturīgā sezonālā pārošanās tieksme, bet gan cilvēkiem raksturīgā nemitīgā pārošanās tieksme, kas atbilstoši valdošajai sātanisma reliģijai ir pretlikumīga, un vispār vienīgie kaut cik saprātīgie cilvēki tajā pasaulē ir sātanisma kulta iniciētie.
2011-11-21 07:14:19
book, 1948

The Black Cauldron

4.0
Es pat nebūtu iedomājies, ka Viljams Heinesens Fēru salās ir kaut kas līdzīgs Rainim Latvijā - proti, neapšaubāmi lielākais literāts valsts vēsturē, kas pat "gandrīz saņēma Nobela prēmiju" (vai vismaz pats domāja, ka to varētu saņemt un no tās atteicās). Kāpēc tas mani pārsteidz? Galvenokārt, tāpēc ka "Melnais katls" ir viena no garlaicīgākajām grāmatām, ko pēdējo gadu laikā esmu lasījis, faktiski tā izrādījās tik garlaicīga, ka man neizdevās sevi piespiest to izlasīt līdz galam, un tas ir patiešām rets gadījums, jo ja ar kaut ko es parasti izceļos - tad tā ir maniakāla vēlme nepadoties neviena darba vidū, bet tikt tam cauri. Šajā romānā autors stāsta par veselu baru viena ciemata iedzīvotāju Otrā pasaules kara laikā un katra no viņiem ikdienas raizēm un problēmām. Tematam kā tādam nebūtu ne vainas, bet vaina ir veidam, kādā tas viss tiek pasniegts. Proti, šis veids ir lasītāja iemidzināšana ar lielu daudzumu nesaistošas informācijas. Nezinu, vai tas bija Heinesena mērķis, bet man šī romāna lasīšana radīja izteiktas grūtības un ne tāpēc, ka tas būtu sevišķi sarežģīts, bet tāpēc ka tas bija tik katastrofāli nekāds, ka nekādākam pat grūti būt. Un līdz ar to es pat nevaru par šo romānu izteikties pilnībā, jo pilnīgi iespējams, ka uz darba beigām tas kļūst aizraujošs, ka bail. Bet man vismaz tā nešķiet, ka tā varētu būt.
2008-04-22 17:17:21
book, 1948

El Tunel

8.0
Sākšu ar sviestu - esmu pazaudējis bibliotēkas lasītāja karti. Gluži traģēdija tā, protams, nav, bet nepatīkami ir. Vajadzēs tagad jaunu taisīt. Patiesību sakot, "Tuneli" jau paņēmu pēc kartes pazaudēšanas (lai arī tajā brīdī faktiski domāju, ka karti vienkārši esmu aizmirsis mājās).
2007-10-26 12:47:15
book, 1948

Ides of March

7.0
Torntons Vailders līdz nesenam laikam man bija gluži svešs putns. Uzvārds, protams, dzirdēts, bet neko no viņa darbiem lasījis nebiju. Kā izrādās, šis formāli 20. gadsimta pusei piederošais rakstnieks savas 78 gadus ilgās dzīves laikā bija paspējis uzrakstīt vien 7 romānus, kas gan, protams, nav neko brīnumaini, ievērojot to, ka pamatā viņš ir pazīstams kā dramaturgs. "Marta īdas" hronoloģiski ir viņa piektais darbs un es pagaidām nespēju noteikt, vai tas viņam skaitās viens no labākajiem - vai otrādi. Slavenākais viņa romāns neapšaubāmi ir "Svētā Ludviķa tilts", bet vismaz savā grāmatu krājumā līdz šim tādu atrast neesmu spējis, līdz ar to tieši "Marta īdas" ir mūsu pazīšanās sākums. Tas ir atkal jau kārtējais romāns vēstulēs. Šīs vēstules raksta virkne vairāk vai mazāk vēsturisku personāžu, kas dzīvojuši Cēzara laikmetā Romā un tās teritorijās. Apskatītie notikumi - Cēzara dzīves pēdējie gadi, kaut kādas intrigas ap viņu, Cēzara dzīves panīkums, attiecības ar dzejniekiem, Kleopatru un galvenokārt - Cēzara iekšējās pārdomas. Līdz ar to nav brīnums, ka vairumu vēstuļu raksta pats Cēzars, apcerot dažādus savas pasaules trūkumus un dažādus trūkumus sevī. Pats Cēzars Vailderam padevies pat ļoti simpātisks, tāds gudrs, sirms vecis, kas gan mazliet dumjš palicis savas kaisles dēļ, kas apzinās to, cik daudz viņa impērijā ir mīnusu, tomēr zina, ka reti kurš varētu tajā valdīt labāk par viņu, vīrietis, kas šaubās par jebkādu dievu eksisteni utt. Pāris citāti romānā ir patiešām kolosāli - piemēram, Cēzara apgalvojums, ka ja viņš nebūtu Cēzars, viņš kļūtu par Cēzara slepkavu. Augstāko aprindu intrigas man gan īpaši interesantas nešķiet, daļa no vēstulēm man šķiet visai garlaicīgas, taču kopumā šajā romānā var just ģēnija dzirksti, vienīgi tā patiešām ir dzirksts un nevis spoži apgaismots viss romāns.
book, 1948

Intruder in the Dust

6.0
After having read "The Mansion" I found myself really interested in Faulkner`s work. But "Intruder in the dust" proved to be such a demanding read that I couldn`t convince myself in it being interesting. No, not that it wasn`t interesting, it was written in a style too complicated for me. And, if you want to know, I read it in my native Latvian language, not in English. The story is quite simple - a black man is blamed for shooting a white man in the back but it wasn`t him really. His only chance is that of two teenagers and an elderly woman digging the corpse from the grave and proving that it wasn`t killed by the black man`s gun. In terms of the story "Intruder" reminds me of some Mark Twain`s work (something quite like "Tom Sawyer" in style). But there`s a major difference between Twain and his follower, Faulkner. Faulkner writes in such a manner that his book doesn`t flow too simply, it`s much like some of Joyce`s or Prouste`s work - you get a very simple story done with so much reflections and in a crazy grammatical style that you can`t get the story as easy as you`d probably want to. It`s pretentious in style but it`s to twisted in the writing for me to enjoy such a book.
book, 1948

Die groessere Hoffnung

7.5
Let`s be honest - you don`t know who I.Aichinger was and neither did I - until I read this book. Except for the fact that her book is a part of my German project and of my female-writers project as well. Ok, enough of that already, let`s focus on the story. There are 10 stories which make up this book, all of them are about a young half-jewish girl (at the age of 15 I guess) in the madness of WW2 somewhere at the cape of good hope, that`s the reason for the title - the bigger hope. But there`s not too much hope - since nazis rule the land. There are no facts, no figures, you can`t even tell how close of how far the end of the war was, if you`re not particulary well informed you don`t know what the situation there was like (and I`m not particulary well informed), but there`s one totally strange thing about this book I can`t find an explanation for - it`s easy to read. I must admit - the subject of the book is heavy, the description - unreal, something that you could even call cosmic, but it`s still easy to read. And it makes me wonder, how can a book of this content be easy to read, even if the main hero is killed by a hand granade at the end of the book.
book, 1948

The Heart of the Matter

5.5
A quite realistic story about a cop in Westindia in the middle of the 20th century. Some people die, some people don`t, the main character although being middleaged and married falls in love with a young but not pretty woman, has a difficult relationship with an influential Syrian merchant etc. It`s a book that can be read easily but that doesn`t stay in the memory for too long. Not first rate literature by any means - which is a clear indication that it won`t be found on the list of the best books the last century has given to us.
book, 1948

The Bicycle Thief

8.0
A film directed by Vittorio De Sica. Ranked among the best of all time. And not without a reason. It has a lot of significance for me, who knows what it`s like when your bicycle is stolen. And that`s the case here - Antonio Ricci needs to get his bicycle back for without it he would lose his job and would have no chance to feed his family. Along with his son Bruno he searches the post-war Rome trying to find the man in the german cap whom he saw stealing his bicycle. Not a very happy turns his quest to be, and the ending is not promising at all. It`s the way things happen in life and I know the taste. P.S. According to IMDB to make the film more realistic De Sica didn`t hire professional actors, for example, Bruno was just some kid from the street.
film, 1948