Tajās septiņpadsmit minūtes, ko mēs paspējām noskatīties, filmas galvenā varone bija paspējusi sākt meklēt sava pretīgā klēpju sunīša vecākus un uzzināt, ka sunīša mammu kaut kādi ļaunie zinātnieki izmanto nežēligos eksperimentos, bet gudrajai blondīnei, protams, bija jācenšas šo sunīti no neģēļu ķetnām izpestīt (ja nemaldos, viņa suņa vecāku atrašanai izmantoja privātdetektīvu). Šī filma bija tik stulbi kaitinoši debīla, ka pat manas pie daudz kā pieradušās smadzenes nespēja tai sekot ilgāk par tām 17 nolāpītajām minūtēm, lai gan vispār es esmu kategoriski pret filmu nenoskatīšanos līdz galam, bet šī bija tāda situācija, ka pat dažas minūtes šāda kinodarba varēja nodarīt smadzenēm neatgriezeniskus bojājumus. Vēl joprojām - divarpus gadus pēc tās skatīšanās - iedomāšanās par to vien liek man noskurināties. Toties, no pozitīvās puses, es neesmu šo filmu aizmirsis. Žēl gan!