Kazhes pierakstu burtnīca

Grāmata par Raiņa reliģisko filozofiju angļu valodā - izklausās savdabīgi, vai ne? Kad pastāstīju savam tētim, ka šobrīd tādu lasu, viņa reakcija bija: "Rainim bija reliģiskā filozofija?" Un varu atzīt, ka mana izpratne pirms šī darba izlasīšanas bija itin līdzīga tēta jautājumam. Taču tagad, pateicoties Arvīda Ziedoņa ne pārāk aizraujošajam darbam, esmu kļuvis mazliet zinošāks.

Kā jau biju apsolījis sev pašam, pēc grāmatas "How to Make a Jewish Movie" noskatīšanās, pieķēros arī tai Jewish movie, par kuru stāsta šī grāmata. Proti, Izraēlas Atbrīvošanas kara stāstam "Met milzīgu ēnu" ar Kērku Daglasu galvenajā lomā.

Viesojoties Izraēlā, mājas saimnieku grāmatplauktā ieraudzīju grāmatu ar nosaukumu "Kā uztaisīt ebreju filmu". Tā kā grāmatas apakšvirsrakstā bija pieminēti Džons Veins, Frenks Sinatra, pieci miljoni dolāru un Izraēlas armija - izlēmu, ka šī izskatās pēc gana saistošas lasāmvielas (un labas atsoldzes pēc stipri smagās "The Human Stain"), līdz ar to pēdējās trīs ceļojuma dienās šo grāmatu patiešām izlasīju.

Pirmajā vakarā, esot Izraēlā, pa tumsu (jo sabatu ievērojošā namā naktī uz sestdienu gaismas ir pieejamas vien tur, kur tās paliks ieslēgtas līdz pat sestdienas pēcpusdienai) no grāmatu plaukta paķēru Filipa Rota romānu "Cilvēka nospiedums". Amizantā kārtā, nupat atklāju, ka vienreiz šo grāmatu jau esmu lasījis - pirms vairāk kā 10 gadiem, bet atmiņā man nekas par to palicis nebija (tas laikam gan nav rādītājs tam, ka tā uz mani būtu atstājusi jebkādu iespaidu). Vienlaikus šī būs īstā situācija, lai salīdzinātu to, kā pasauli redzu 2023. gadā un kā to redzēju tolaik. Lūk, mans tās reizes apraksts.

Reizēm paķeru birojā no plaukta kādu grāmatu, kas potenciāli var izrādīties interesanta vai aktuāla jautājumiem, kas ir tiešām vai netiešāk saistīti ar manu profesionālo darbību. Marka Šēfera dižpārdoklis "The Content Code" ir viena no tām grāmatām - un tā arī ir labs piemērs gadījumam "daļēji aktuāla literatūra". Vispār jau, protams, jebkas attiecībā uz digitālajām lietām un vēl jo vairāk - produkta, pakalpojuma vai jebkā virzīšanu tajā pasaulē ir dramatiski ātri novecojoša tēma - "The Content Code" izdota 2015. gadā un skaidrs, ka tā ir rakstīta par citu Internetu nekā tas ir 2023. gadā. Vienlaikus - šis tas, protams, nemainās.

Mana liekākā cemme ar biogrāfiskām filmām (vai arī filmām, kas vēsta par patiesiem notikumiem) ir saistīta ar to, ka mani ļoti kaitina faktoloģiskas neprecizitātes (it īpaši - jautājumos, kurus labi pārzinu), un teju jebkura šāda filam ir faktoloģiskām neprecizitātēm pilna. Ok, es neesmu tik fanātisks, lai satrauktos par pagātnei veltītā filmā parādošos automašīnas modeli, kas nācis tirgū pusgadu pēc filmas notikumiem vai arī par to, ka tradicionāli Leonardo da Vinči pieņemts attēlot kā baltādainu, bet, piemēram, dramatiskā sižeta līnija par "Queen" izjukšanu uz vairākiem gadiem "Bohemian Rhapsody" man ļoti krita uz nerviem. "Weird: The Al Yankovic Story" kā biogrāfisks stāsts par "parodijas princi" Dīvaino Elu Jankoviku ļoti labi izvairās no šādiem pārmetumiem, jo ir jābūt galvā sistam vairāk nekā kādreizējā prezidenta Bērziņa piesauktajiem žurnālistiem, lai pieņemtu, ka jebkas šeit notiekošais ir patiesos faktos balstīts. Vai varbūt tā tikai Jankoviks grib, lai mēs domājam un patiesībā tas viss tomēr ir noticis?

ūtu liels pārspīlējums mani nosaukt par gangsterfilmu cienītāju - tā nebūt nav, ka es šim kino žanram jebkad būtu veltījis pastiprinātu uzmanību, ne velti es pat Kopolas "Krusttēvam" esmu redzējis tik vien kā pirmo daļu. Un tomēr nākas atzīt, ka brāļu Koenu "Millera krustceles" ir viena sasodīti baudāma filma.

Pats esmu pārsteigts, kā tas sanāca, ka pāris no agrīnajām brāļu Koenu filmām bija izkritušas cauri manam filmu skatīšanās sietam tajos laikos, kad kino patērēju milzīgos daudzumos. Tai skaitā pati pirmā brāļu uzņemtā filma "Tikai asinis". Viņu pilnmetrāžas debijā var redzēt itin daudz ko no tā, kas raksturojis brāļu daiļradi arī turpmākajos nu jau teju četrdesmit gados. Scenāriju viņi rakstījuši kopā, kā režisors skaitās Džoels Koens, kamēr viņa brālis Ītans ir producenta lomā. Un jau šajā filmā parādās Koenu liktenīgā aktrise Frānsisa Makdormanda. Tas gan laikam nav sevišķi sensacionāli, jo kopš tā paša 1984. gada, kad tapa "Blood Simple" Frānsisa ir precējusies ar Ītanu Koenu.

Bija laiki, kad katra jauna Tima Bērtona filma bija notikums. Arī "Mars Attacks!". Šī filma gan bija pirmais piemērs, kas apliecināja - arī Bērtons var uztaisīt kaku. Un ko gan citu, ja ne šo kaku lai es izvēlētos skatīties kā vienu no pirmajām filmām pēc grāmatas "Planēta neHolivuda" izlasīšanas?

Ernesta Hemingveja memuāru grāmata “Pārvietojami svētki” tika izdota jau pēc autora nāves, proti, 1964. gadā. Pats Hemingvejs to gan patiešām, šķiet, bija paredzējis publicēt, kā nekā viņš pie šī teksta bija strādājis pēc tam, kad 1956. gadā bija to atradis pirms teju trīsdesmit gadiem Parīzē atstātā koferī. Līdz ar to šajos memuāros lasītāji reizē iepazīst jaunu un ne tik jaunu Hemingveju, jo ik pa brīdim tekstā līdzās jaunatnīgajam autoram ieskanās pesimistiska daudz vecāka autora balss.

No visiem ārzemju māksliniekiem Gogol Bordello šobrīd man sanāk visvairāk dzīvajā skatītais - viņu uzstāšanās Palladiumā 2022. gada jūnijā kļuva jau par ceturto reizi, kad dzīvajā skatīju šo kolektīvu, tai skaitā - trešā reize tieši šajā konkrētajā vietā. Rīgā Bordello ierodas reizi viena Pasaules kausa cikla laikā - proti, ik pēc četriem gadiem. Tiesa, šis koncerts bija būtiski citāds nekā visi iepriekšējie, un par to Hicam un viņa ansamblim - visu cieņu.

Brāļu Rona un Rasela Meilu grupa Sparks Latvijā ieradās pēc desmit gadu pārtraukuma. Atgriezās citā pilsētā (toreiz viņi viesojās Ventspilī, šoreiz - Rīgā), citā formātā (toreiz viņi bija divatā, pozicionējot tūri ar "two hands, one mouth - that's all I need to satisfy you") un citā pasaulē (laikā, kad neviens nerunāja par koronavīrusiem un vates pat vēl neskandēja "Krim naš"). Taču viena lieta nav mainījusies - kā Sparks atbrauc uz Latviju, tā es eju uz Sparks.

Amerikāņu rakstnieks Mario Puzo ir galvenokārt zināms kā "Krusttēva" radītājs, turklāt Puzo piedalījās kā scenārists arī Frānsisa Forda Kopolas filmās, proti, viņš bija tieši iesaistīts kino darbā (runājot par pirmo filmu, nevis tās turpinājumiem), kurš daudzviet atzīts par visu laiku izcilāko.

Roselena Brauna nekādi nav 20. gadsimta otrās puses amerikāņu literatūras pīlārs, taču pēc ieielgušās ekskursijas literatūras klasikā (Dikensa darbos) izlēmu, ka var pievērsties arī mazāk nozīmīgai literatūrai, un tā pie izlasīšanas tika grāmatu plauktā atrastais romāns "Before and After". Grāmatas vāks jau liecina, ka šis romāns galvenokārt ir ievērojams savas ekranizācijas dēļ - pēc tā motīviem tapusi tāda pat nosaukuma filma, kuru režisēja Barbets Šrēders (režisors ar ļoti bagātīgu filmogrāfiju gan Eiropā, gan Holivudā, tomēr vienīgā viņa filma, ko esmu redzējis, ir "More", kuru skatījos tikai Pink Floyd mūzikas dēļ), bet galvenajās lomās tur ir Merila Strīpa un Laiems Nīsons.

Kad beidzu skatīties BoJack Horseman, uzreiz bija jautājums: kas tālāk? Pašā Bodžekā vispār jau bija atbilde: "There's always more show", taču tā īsti nederēja šajā konkrētajā situācijā kā recepte. Un tomēr - izrādījās, ka BoDžeka māksliniece un producente Liza Hanavolta ir izveidojusi pati savu animācijas seriālu pieaugšajiem "Tuca & Bertie", un te nu es esmu nonācis.

Tas nu ir noticis, un emocijas ir drīzāk skumjas - esmu noskatījies visas sešas "BoJack Horseman" sezonas, un vairāk to nebūs. Labā ziņa - nav jau aizliegts tās skatīties atkal no sākuma!

"Mazo Stjuartu" esmu lasījis pats savā bērnībā, bet nesen nolasīju to priekšā arī Esterei. Droši vien būtisks atslēgas elements ir tajā, ka par šo grāmatu no tās sākotnējās lasīšanas reizes man nav pašas siltākās atmiņas. Iespējams, tādēļ, ka biju jau pārāk liels, kad to iepazinu. Latviešu valodā grāmata tika izdota 1993. gadā, aptuveni tad to arī iepazinu, būdams 10 gadus vecs, kas, manuprāt, ir par daudz šim konkrētajam darbam. Tagad, lasot to priekšā Esterei, pārliecinājos, ka viņas vecumā tas šķiet gana saistošs, kamēr man pret to ir vēl vairāk iebildumu, nekā tos atceros no savas bērnības laikiem.

Pēc ilgāka pārtraukuma pabeidzu skatīties "Bojack Horseman" piekto sezonu. Pauze bija ne tādēļ, ka pazuda interese, bet visādu citu darāmu lietu izraisīta - prioritātes, prioritātes.

Kamēr es biju devies Ziemassvētku pārgājienā, Marina deva Esterei iespēju noskatīties multfilmu, kuras Lego komplekts ir Esteres krājumā jau labu laiku. Beidzot šķita, ka varbūt Esterei vairs nebūs pārmērīgi bail un viņa patiešām būs gatava šo multeni skatīties. Reāli izrādījās - ne gluži, proti, lielāko daļu laika viņa bija slēpusies un ekrāna virzienā neskatījusies, bet vismaz viņa bija pietiekami iepazinusies ar multfilmas sižetu, lai nākamajā dienā to noskatītos jau pilnvērtīgāk abu vecāku klātbūtnē. Līdz beigām gan viņa tāpat neizturēja - daļēji tālab, ka bija bail, daļēji - tāpēc ka apnika, bet vismaz kaut kāds progress ir. Un tad otrajā reizē arī es biju skatītāju vidū, un arī varēju izveidot personīgo viedokli par to, kas šajā animācijas filmā ir labs.

Pat īsti nezinu, kas bija tas aspekts, kas mani bija pamudinājis Karla Sagana grāmatu "Ēdenes pūķi" ievietot tajā plauktā, kurā nonāca grāmatas kategorijā "pat bez lasīšanas skaidrs, ka nav vērts saglabāt". Iespējams, tīri autora vārds/uzvārds komplektā ar grāmatas nosaukumu man bija radījis sajūtu, ka šis darbs ir bestsellers kādā ziepju operām pietuvinātā lauciņā. Tiesa, būtu es apskatījis arī grāmatas vāku, šāda sajūta man diez vai būtu radusies, jo uz tā redzami dinozauru tipa radījumi komplektā ar cilvēkveidīgām būtnēm, nevis "Hameleonu rotaļu" aktieri. Proti, ar "Ēdenes pūķiem" autors ir domājis reptīļus senvēsturē un nevis kādā luksusa rajonā mītošus nežēlīgus un nežēlīgi skaistus cilvēkus.

Esmu ticis pāris pusei BoJack Horseman stāstam, un tagad sanāk mazliet iepauzēt pirms tā turpinājuma, jo pārāk daudz sakrājies citu lietu, ar kurām jātiek galā vispirms, tā kā es neesmu kā šī seriāla galvenais varonis un vismaz kaut kādā mērā māku rūpēties par prioritātēm šajā dzīvē.

Būtiskākais secinājums pēc "BoJack Horseman" trešās sezonas noskatīšanās: ne tikai pats seriāla galvenais varonis, bet arī es kā skatītājs nemitīgi mēģinu rast argumentus tam, ka "sirds dziļumos, par spīti visiem sastrādātajiem sūdiem, Bodžeks ir labs čalis, tikai dzīve viņu ir pamatīgi sačakarējusi". Bet vai tā patiesībā tiešām ir? Arvien vairāk nākas atzīt, ka tu tomēr esi visi tie sūdi, kurus tu sastrādā, pat ja savā būtībā tu apzinies, ka tā darīt nevajadzētu, savas izvēles nožēlo un pastāvīgi dzīvo pašpārmetumos.

Bojack Horseman otrā sezona sekmīgi turpina to, ko pirmā aizsākusi, neko radikālu formātā nemainot, bet sajūtu līmenī seriāls nav kļuvis sliktāks. Sezonas galvenā sižeta līnija saistās ar galvenā varoņa lielā sapņa piepildīšanos - galvenās lomas atveidošanu filmā "Secretariat", kas ir bijis viņa sapnis kopš jaunības dienām. Ja kas, mūsu realitātē Secretariat bija leģendārs sacīkšu zirgs, kas bija uzvarējis... man pilnīgi vienalga, ko un kā, jo šis ir viens no tiem sporta veidiem, par kuriem man nav pilnīgi nekādas intereses. Būtiskākā atšķirība starp seriāla Sekretariātu un viņa prototipu (izņemot to, ka seriāla gadījumā viņš, protams, bija antroformfisks) ir tajā, ka seriāla pasaulē Sekretariātu pieķēra dopinga lietošanā un viņš dzīvi beidza ar pašnāvību. Tādējādi iedvesmojošais stāsts pārtapa pamācošā stāstā. Un šī stāsta ekranizācijā tad filmējās Bodžeks.

Pieaugušajiem paredzētas multfilmas ir viena no manām vājībām, taču patiesībā tādas skatos itin reti (un nekas līdz šim nav manā sirsniņā spējis izkonkurēt Futurama), bet tā nu sanāca, ka vienā youtube kanālā dzirdēju labus vārdus par Netflix seriālu "Bojack Horseman", un izlēmu dot tam iespēju. Sev neraksturīgi straujā tempā - 4 dienās - esmu noskatījies seriāla pirmo sezonu (proti, 12 sērijas), un varu piefiksēt pirmos iespaidus.

Savulaik daudzu (tai skaitā manu draugu) iecienītā un vienlaikus daudzu nīstā numetal grupa "Limp Bizkit" ir atgriezusies ar savu pirmo studijas albumu pēc desmit gadu pārtraukuma. Tas, kas beigās kļuva par "Still Sucks", tapa desmit gadu garumā, līdz ar to šis ieraksts tika dēvēts par ņūmetāla "Chinese Democracy" (veselu mūžību tapis Guns'n'Roses albums, kurš, kad beidzot bija pabeigts, prognozējami izrādījās nekas īpašs) ekvivalentu. Tiesa, te vērts piebilst, ka "Limp Bizkit" reputācija un statuss noteikti ir dažus līmeņus zemāki nekā Rozēm.

ādā vārdā nenosaukta Latīņamerikas valstī notiek svinības par godu kāda japāņu uzņēmēja dzimšanas dienai. Patiesībā šim uzņēmējam nav nekādas sevišķas saistības ar šo valsti, bet tās vadībai ir naivas cerības, ka japāņi varētu pie viņiem atvērt rūpnīcu un tādējādi radīt ārpasaulei iespaidu, ka šajā valstī ir vēl kaut kas cits, izņemot narkobiznesu (lai gan tā nav īsti tiesa). Japānis ilgi nepiekrita šīm svinībām un paša atbraukšana, bet tad uzņēmējvalsts izmantoja viņa vājību - uzaicināja svinībās uzstāties japāņa mīļāko operdziedātāju, un te nu viņš nevarēja atteikt. Viss iet labi, līdz dziedātājas uzstāšanās laikā ēku, kurā notiek svinības (valsts viceprezidenta māju) ieņem teroristi, visus viesus saņemot gūstā. Patiesībā viņiem vajadzēja tikai vienu cilvēku - valsts prezidentu, taču viņš, lai arī bija plānojis ierasties, tomēr te nav, jo svinības sakrīt ar viņa dienas svarīgāko daļu - seriāla par Mariju skatīšanos. Un te nu sākas sarežģījumi.

Jau Mīluļu slepenās dzīves pirmā daļa nebija nekāds šedevrs, līdz ar to gaidīt kaut ko pārcilvēciski vērtīgu no šīs animācijas filmas otrās daļas, protams, nevarēja. Normālos apstākļos arī diez vai to būtu skatījušies, taču mūsu īres dzīvoklī Haapsalu bija pieejams Netflix, neko kaut cik nopietnu skatīties nebija noskaņojuma, turklāt vēl bija (absolūti nepamatotas) cerības, ka šo saturu ar mums kopā varētu skatīties arī Estere. Un tā nu mēs to noskatījāmies.

Nevaru saprast, kālab tas tā ir, bet vienīgā kaut cik autentiskā ekranizācija, ko piedzīvojuši Remarka "Trīs draugi", tapa Amerikā 1938. gadā. Ir vēl vairākas "inspired by" filmas, kur varoņi pārnesti uz citu laikmetu un vidi, taču šī ir tā filma, kuru tev vajadzētu skatīties, lai kaut cik tuvu varētu iztēloties "kā tas bija".

Nezinu, kā tas nākas, ka no angliskā nosaukuma “A quiet place” latviskajā tulkojumā tas pārtapis par “Klusā pasaule”, bet lietas būtību tas droši vien nemaina. Šī pirms dažiem gadiem daudz dažādu balvu saņēmusī šausmu filma ar kaut ko bija piesaistījusi Marinas uzmanību, tad nu arī es piekritu, ka var jau reizi mēnesī vienu filmu noskatīties.

Laikos, kad filmas skaties reti, ir vērts labi piedomāt, kam veltīt savu uzmanību. "Čikāgas septītnieka prāva" šķita šajā ziņā laba izvēle - veselai virknei Oskara balvu nominēta kinolente, kas vēsta par notikumiem sešdesmito gadu Amerikā, ko tikpat labi varētu attiecināt uz notikumiem mūsdienu Amerikā (jo ir lietas, kas nepāriet). Skanīgs aktieru ansamblis, kurā parādās tādi vārdi kā Edijs Redmeins, Saša Barons Koens, Džozefs Gordons Ljuits, Bens Šenkmens, Frenks Longella, Maikls Kītons arī noteikti kalpoja par labu filmai. Te, ja kas, varētu piebilst, ka šī ir viena no tām kinolentēm, kurās nevar runāt par ļoti "diverse" aktieru sastāvu. Tas varbūt par kaut kādā mērā sanācis ironiski - jo filmā ir uzsvērts, ka Bobijs Sīls tika piekabināts klāt "septītniekam" tāpēc, lai tiesājamo vidū būtu kāds melnādainais un līdz ar to grupiņa tiesas piesēdētājiem šķistu draudīgāka, bet pašā filmā šādā pat veidā ir piekabināta vienīgā kaut cik nozīmīgu lomu spēlējošā sieviete - revolucionāru grupējumā infiltrējusies policijas darbiniece (kurai nav vēsturiska pamata un kura vienlaikus arī ir diezgan bezvērtīgs personāžs filmas kontekstā).

Romāns Polaņskis ir klasisks piemērs kategorijai "pretrunīgs mākslinieks". Domājams, pat lielākie viņa kritiķi atzīst, ka viņš ir izcils režisors. "Rozmarijas mazulis", "Ķīniešu kvartāls" un "Pianists" ir tāda kino klasika, ka lielāku teju vai nevar iedomāties, un arī viņa mazāk ievērojamo darbu vidū ir daudz tā sauktās "kulta klasikas". Tikām Polaņskis kā cilvēks ir sarežģīts gadījums, un kopumā galīgi - ne tas simpātiskākais.

Aisedoru Dunkani ne bez pamata dēvē par mūsdienu dejas māti. Tiesa, par viņas pašas dejas tehniku ir saglabājušās galvenokārt nostāstu tipa liecības, jo reālu ierakstu ar pašas Dunkanes dejām īsti nav. Tas gan nav nekas sevišķi šokējošs, jo mirusi Dunkane ir pirms nu jau teju 100 gadiem - 1927. gadā viņas mūžu izbeidza traģisks negadījums, atvērta tipa automašīnas aizmugurējā asī ieraujot viņas zīda šalli. Kaut kādā mērā gan tas varētu būt loģiski, ka Dunkane nevarēja aiziet vienkāršā veidā, jo arī viņas dzīve nebija vienkārša. Lielu tās daļu viņa aprakstījusi šajā autobiogrāfijā, taču viņai memuārus neizdevās pabeigt, līdz ar to ārpus tiem palika visai nozīmīga viņas mūža daļa - mēģinājums pārcelties uz dzīvi Padomju Krievijā un laulība ar krievu dzejnieku Sergeju Jeseņinu (spoileris: Padomija viņu mazliet piečakarēja, bet Jeseņins brutāli dzēra un par sevi astoņpadsmit gadus vecāko sievu sita).

Bija laiki, kad bija pieņemts būt redzējušam visas studijas Pixar animācijas filmas. Man tie laiki ir diezgan sen aizgājuši pagātnē, bet "Inside Out" atbilstoši atsauksmēm noteikti ir viena no tām animācijas filmām, ko redzēt ir vērts arī apstākļos, kad kino patēriņš salīdzinoši ar "ziedu laikiem" ir krities vismaz desmit, ja ne vairāk reizes.

Netflix mini seriāls Dāmas gambīts 2020. gada rudenī pēkšņi šahu padarīja par seksīgu spēli, kuru vēlējās spēlēt ne vairs tikai nūģi, ņergas un zubrilas, bet arī karsējmeitenes un hipsteri. Diez vai šis jaunais popularitātes vilnis būs ilgdzīvotājs, gan jau to drīzumā aizslaucīs nākamā aktualitāte, par stilīgu padarot, piemēram, klingon apguvi vai tvista dejošanu, līdz ar to šaubos, ka šī gada beigās gaidāmā Karlsena cīņa ar vēl nenoskaidroto pretendentu raisīs diži lielāku sabiedrības interesi nekā astoņpadsmitā gada cīņa starp Karlsenu un Karuanu. Pats es sevi arī ne par kādu dižo šaha cienītāju neuzskatu, lai arī savulaik esmu organizējis līdz šim vienīgo Latvijā šaha turnīru slēpņotājiem, bet pats fakts, ka šahs vismaz uz neilgu laiku kļuva aktuāls, man patīk.

Kad šī filma iznāca uz lielajiem ekrāniem, man droši vien nebija nekādas intereses to redzēt. Iepazīstoties ar tās anotāciju pavirši, var iedomāties, ka tev ir darīšana ar tipisku katastrofu filmu - no tā žanra, kura produkcijas Holivudā top vairāk nekā nepieciešams. Kaut kas no kategorijas "The Day After Tomorrow" - stāsts par izdzīvotā globālas kataklizmas apstākļos, kas sastāv galvenokārt no specefektiem un darbības, kurai nav ne pamatojuma, ne jēgas. Un, lai arī patiesībā Stīvens Soderbergs šajā reizē bija pacenties radīt kaut ko daudz nopietnāku, nezinu, vai tobrīd es būtu pa īstam šo atšķirību novērtējis. Lieki teikt, ka pērn filma piedzīvoja daudz lielāku popularitātes vilni nekā iepriekš, kad pēkšņi atklājās, ka tā bijusi pravietiska.

Holivudas vampīru pastāvēšanu kaut kā līdz šim nebiju piefiksējis, lai arī vismaz teorijā Elisa Kūpera daiļradei turpinu sekot. Šajā projektā viņš apvienojies ar Džo Periju - Aerosmith ģitāristu - un Džoniju Depu. Jā, patiešām šīs roka supergrupas dalībnieks ir populārais Holivudas aktieris, kurš savas karjeras laikā nudien ne reizi vien ir atveidojis vampīrus. Arī pats Kūpers, protams, ir gaužām piemērots tēls vampīra lomai. Par Periju nekad tik ļoti neesmu interesējies, lai zinātu, vai arī viņam ir kāda vampīriska saikne. Jā, vēl grupā ir ceturtais štata dalībnieks - vēl viens ģitārists Tomijs Henriksens, kurš jau ilgāku laiku darbojas Kūpera pavadošajā grupā.

Ja šī grāmata būtu izdota latviskā tulkojumā, diez vai tās nosaukums būtu "Prezentāciju dzen", jo tas skanētu gaužām muļķīgi un šādu grāmatu būtu grūti uztvert kā nopietnu literatūru par tēmu "ko nevajadzētu darīt, veidojot prezentācijas". Mans ikdienas darbs gan primāri ir saistīts ar otro medaļas pusi, proti to, kas atbilstoši grāmatas autora domām, galīgi nav svarīgākais - proti, programmatūru, kurā tu savas prezentācijas veido, taču arī no šīs ierakumu pusei šai Garra Reinoldsa grāmatai ir sava vērtība.

Čārlijs Brukers un Anabela Džonsa vislabāk ir zināmi kā Black Mirror veidotāji, vismaz mūsu reģionā, bet šajā filmā atskats uz 2020. gadu veikts no visai reālistiskām pozīcijām un bez sevišķas krāsu sabiezināšanas, kas gan attiecībā uz 2020. gadu arī nemaz nebūtu nepieciešams. Filma veidota kā viltus dokumentālais kino, miksējot reālus kadrus no svarīgākajiem pagājušā gada notikumiem ar intervijām, kuru varoņi ir izdomāti, bet atspoguļo visai tipiskus tēlus mūsdienu sabiedrībā. Laikam tuvākā analoģija, kas man nāk prātā filmas humora ziņā, ir "The Rutles: All You Need Is Cash". Sava deva britu absurda humora, sava deva vārdu spēļu, sava deva patiesa stāsta. Filma veidota Netflix paspārnē un tās saturā ir arī itin daudz bezkaunīgas Netflix pašreklāmas, kas gan atkal jau ir britiskā manierē ļoti pašironiska.

Brīnumainā Džesika Džeimsa bija atrodama sarakstā ar labākajām šobrīd Netflix pieejamajām komēdijām. Prasījās vakarā kādu vieglu skatāmgabalu, no, šķiet, 25 filmu saraksta liela daļa filmu bija redzētas, citas nemaz negribēju redzēt, patiesībā pat daļu no redzētajām es labprāt nebūtu redzējis, bet tā jau cita tēma. Šī filma tikām izskatījās ne pārmērīgi salkana, ne pārmērīgi trula un vēl tur galvenajā vīriešu lomā ir Kriss O'Dauds, zināms kā Rojs no IT Crowd. Ok, varbūt tas nav pats labākais kritērijs, pēc kura skatīties filmas, jo stingri ņemot tas seriāls nudien nebija izcils, turklāt tas nebija arī sevišķi nesen, taču beigās tāpat izrādījās, ka izvēle nemaz nebija no sliktajām.

Sparks ir viena no tām senos laikos populārajām grupām, par kuràm diez vai daudzi mēdz iedomāties tādā kontekstā kā: "Nez, vai šie vēl pastāv?" Šķiet, ka pēdējo reizi plašākas masas viņi sasniedza ar "When Do I Get to Sing My Way", kas bija pirms 30 gadiem. Taču patiesībā brāļi Kārli visus šos gadus ir bijuši muzikāli aktīvi un radījuši virkni patiešām interesantu ierakstu, turklāt stilistiski gana daudzveidīgu. Jā, jaunu "Kimono My House" viņi neierakstīs nekad kaut vai tāpēc, ka Raselam Maelam sen vairs nav tāda balss kā jaunībā, bet brāļi ir gana saprātīgi, lai jebkuros laikos uzsvērtu savas stiprās puses, nevis blamētos ar to, kas nesanāk.

Gadas grāmatas, par kurām ir tik ļoti grūti rakstīt, ka gandrīz vai gribētos to vispār nedarīt. Un šī ir viena no tām grāmatām. Eli Vīzela grāmata "Nakts" skaitās viens no globāli nozīmīgākajiem rakstiskajiem vēstījumiem par holokausta tēma. Tās autors pārdzīvoja Aušvici un Būhenvaldi, pieredzēja ļoti daudz kā tāda, ko droši vien ikviens izvēlētos nepiedzīvot. Un par to arī ir šī grāmata.

Rietumu (jo sevišķi amerikāņu) rakstnieki, kuru darbi tika izdoti PSRS, ir sarežģīta tēma, un paņemot rokā kādu šādu izdevumu, allaž jārēķinās, ka ir liela varbūtība, ka konkrētais autors bija kāds margināls brīnums, par kuru dzimtenē neviens pat dzirdējis nebija, toties viņš bija komunistiskās partijas biedrs. Kārsona Makkalersa šajā ziņā ir savdabīgs gadījums, kur būtu vērts šo to uzzināt arī par autori, ne tikai par grāmatu.

Manas attiecības ar starptautisko Eirovīzijas dziesmu konkursu ir pretrunīgs, kā jau vairumam cilvēku, taču mazliet citādā veidā kā lielākajai daļai to ļaužu, kuri apgalvo, ka tas ir sūds un tomēr pēc konkursa spēj nodungot vairākas dziesmas un sūdzās, ka uzvarēja neīstais dalībnieks. Es patiešām neesmu regulārs Eirovīzijas skatītājs, toties es LU maģistra darbu rakstīju par Eirovīzijas rezultātu korekciju, izslēdzot no tiem "kaimiņu balsošanas" faktoru. Tagad, teju 15 gadus vēlāk, varu atzīt, ka arī mans maģistra darbs bija sūds, ne tikai Eirovīzija, bet vispār ne par to ir šis stāsts.

Šī grāmata, cik zinu, kļuva par pamatīgu grāvēju tajā lauciņā, kas vēsta par pareizām un mazāk pareizām metodēm, kā veidot tādus produktus, pie kuriem lietotāji atgriežas atkal un atkal. Tēma svarīgane tikai 2014. gadā, bet arī joprojām. Vai tieši man un tieši tagad to vajadzēja lasīt, tas ir mazliet cits jautājums.

It kā es pirms šīs filmas skatīšanās zināju, ka tās darbība nebūs tajā Mančestrā, kurā par superzvaigznēm kļuva Bekhems un Ronaldu, taču jau skatīšanās gaitā mani tāpat pārsteidza, kas tas par sviestu - kāpēc filmas galvenais varonis televīzijā skatījās NBA, nevis futbolu. Tikai tajā brīdī, kad pirmo reizi uz ekrāna parādījās automašīnas, kas brauca pa labo ceļa pusi, manī atkal saslēdzās - nudien, šī Mančestra pie jūras ir mazpilsēta kaut kur ASV, un tur neviens par seru Aleksu Fergusonu nav informēts.

Nezinu, cik ļoti tas ir šokējoši, bet Luīzes Mejas Elkotas slaveno romānu "Mazās sievietes" (un vēl jo vairāk - tā turpinājumus), līdz ar to literārā mantojuma klātbūtne nekādi neietekmēja manu vērtējumu par filmu un es nevaru teikt kaut ko no operas: "Emma Vatsone galīgi nav Mega!" Protams, pēc filmas noskatīšanās kaut kādu fona informāciju esmu ieguvis, līdz ar to galīgi nezinošs arī nejūtos.

Nezinu, kā tev, bet man bērnībā iedomāta drauga nebija. It īpaši man nebija iedomāta drauga - Ādolfa Hitlera. Nevaru ne noliegt, ne apstiprināt, ka arī Aivaram Gedroicam nebija un nav iedomu drauga Ādolfa Hitlera personā. Bet ne par Gedroicu ir šī filma, lai gan galvenā varoņa vienīgais reālais draugs Jorki ārēji šķiet Gedroicam itin līdzīgs.

Nav tā, ka es būtu kā traks pēc filmām par zombijiem, bet būtu neiespējami iedomāties, ka es negribētu redzēt zombiju filmu, kuru režisējis Džims Džārmušs, bet uz ekrāna redzami Bils Marejs, Stīvs Bušemi, Tilda Svintone, Toms Veitss un (epizodiskā lomā) Igijs Pops. Turklāt 2020.gada pavasaris, kad zināmā mērā pasaule patiešām piedzīvo zombiju apokalipsi, ir īstais laiks, kad šādu filmu skatīties. Gribētos cerēt gan, ka, atšķirībā no Adama Draivera varoņa šajā filmā, realitātē neviens nav izlasījis pilnu scenāriju un nevar paziņot, ka "tas viss beidzas slikti".

Džokeris ir interesanta filma ar savu blēdīgumu. Tu zini, ka tā ir izcelsmes stāsts Betmena sāgas ļaundarim Džokeram, bet patiesībā nekas šajā filmā nav tāds, kas to pa īstam saista ar komiksu pasauli, tik vien kā personāži, kuri no tās nākuši. Ja filmas darbība oficiāli risinātos Ņujorkā, nevis Gotemā, un dažiem personāžiem nomainītu vārdus, tā būtu pilnīgi normāls stāsts par psihiskās veselības ārstēšanas problēmām Amerikā komplektā ar korupciju, sabiedrības noslāņošanos un nežēlību. Bet pietiek tev iedot kādus atskaites punktus, un filmai ir uzreiz pilnīgi cita ažiotāža un nesamērojami lielāka auditorija. Nezinu, vai šādas tendences turpināsies, bet "Joker" varētu būt labs piemērs, lai kā nākamo izveidotu filmu par Brūsa Veina vecāku laulības dzīvi vai romantisku komēdiju par topošā Riddler dēkām koledžā, sekojot līdzīgam principam, kā reiz aprakstīja xkcd attiecībā uz drošības inženieriem, kurus var ieinteresēt klausīties tenkas, ja tu tikai varoņus sauc par Alice, Bob un Carol, un viņi automātiski pieņems, ka runa ir par kādu security breach, nevis par to, kurš ar kuru guļ un ko par to domā trešās personas.

Šāda veida krimiķi kā "Monimbo" nav tipiska literatūra, ko mēdzu lasīt - trilleris-spriedzes romāns, kurā iesaistās starptautiski teroristi, narkotirgoņi, komunisti un visādi citi apšaubāmi personāži, kas mēģina iznīcināt Amerikas Savienotās Valstis. Varu iztēloties, ka līdzīga stila, tikai pretēja satura, grāmatas tapa arī PSRS, tikai tur, protams, ļaundari bija otrās puses pārstāvji. Šeit tikām grāmatas autori apskata iedomātu scenāriju, kurā kubieši mēģina eksportēt revolūciju uz štatiem.

Tas nu ir noticis - esam noskatījušies Silicon Valley līdz galam, un jāatzīst - līdz pat beigām seriāla veidotāji latiņu noturēja diezgan augstu, izvairoties no tipiskākajām klišejām un neizdarot neko tādu, ko es nosauktu par "selling out".

Piektās sezonas laikā Silicon Valley kļūst atkal diezgan kaitinošs, taču mazliet citādā veidā kā iepriekš. Seriāls ir ticis vaļā no sava līdz šim kaitinošākā personāža (TJ Millera atveidotā Ērliha), bet tā vietā kaitinošuma procents pamatīgi uzkāpis citiem varoņiem. Tas īsti nenāk par labu kopējai kvalitātei, jo kādreiz kaut cik cilvēkiem līdzīgi tēli pārvēršas par karikatūrām. Ja jau Ērlihs nebija čalis ar augstu ticamības momentu, bieži pildot "comic relief" personāža funkcijas, tad tas, par kādu ākstu piektajā sezonā pārtop Dinešs, jau ir pilnīgi cits līmenis. Pretešķība Dinešs pret Gilfoilu jau gandrīz no sākta gala bija diezgan vienpusēja, jo rasistiskais sātanists Gilfoils jau no pirmās sezonas bija sakarīgāks par uz ārišķībām tendēto kolēģi, bet jo tālāk progresē seriāls, jo Gilfoils kļūst jēdzīgāks un Dinešs idiotiskāks. Es arī neteiktu, ka manī raisītu sajūsmu tas, ka vairāk ekrāna laika iegūst Džin-Jengs.

Silīcija ielejā esam pārvarējuši ekvatoru un ieejam fāzē, kad Pied Piper sāk kļūt par tādu uzņēmumu, kas tam ar laiku ļautu iegūt vienradža statusu. Protams, ceļš uz turieni ir garš un līkumots, līdz ar to ceturtās sezonas sākumā tiek iziets cauri versijai "Ja nu mēs taisītu video čata aplikāciju", kas visai ātri pārtop par kaut ko tādu, ko labāk nesaukt vārdā, jo kas zina, vai tā piesaukšana vien man nevarētu kādreiz atmaksāties vissliktākajā veidā (īsais raksturojums: tas ir video čats, kurā netiek pārbaudīts, vai tā lietotāji ir pilngadīgi). Līdz ar to Dinešs kā uzņēmuma CEO savas gaitas izbeidz tikpat strauji kā tās uzsācis. Tad vēl te parādās cita brīnišķīga aplikācija, kas ļauj noskaidrot, vai attēlā redzamais objekts ir vai nav hotdogs. Diemžēl Latvijas tirgū es tam potenciālu nesaskatu - ja vēl ar to varētu identificēt kartupeli, būtu cita lieta.

Turpinām ceļojumu pa Silīcija ielejas seriālu, sasniedzot tā ekvatoru. Šajā sezonā Pied Piper palaiž savu produktu tirgū un saskaras ar problēmām, kas pazīstamas katrai reālās pasaules kompānijai - cīņu par daily active users uzlabošanu, jo kāda jēga no daudz reģistrētiem lietotājiem, ja viņi nekad tavā platformā neatgriežas. Otra tēma - Ričarda nespēja samierināties ar to, ka viņš vairs nav Pied Piper izpilddirektors (un sekojoša atgriešanās šajā amatā) - atkal pilnīgi skaidra tēma.

Pagājušogad mēs paviesojāmies Edinburgā, kur cita starpā apmeklējām arī Grejfrajeras Bobija pieminekli un kapavietu. Protams, jau pēc paviesošanās šajā objektā izlasīju, ka leģenda par uzticīgo suni visticamākais ir ļoti tāla no patiesības, bet tas droši vien nav sevišķi svarīgi. Kādu laiku par šo suni nebiju vispār domājis, līdz nejauši ieraudzīju grāmatu plauktā šo sējumu un izlēmu dot tam iespēju.

Progress ir acīmredzams - nu jau esam noskatījušies otro Silīcija ielejas sēriju un pienācis laiks raksturot, ko tad tajā esam saskatījuši. Būtiskākais, ko uzreiz uzsvēršu - vismaz pirmo divu sezonu garumā seriāla kvalitāte nešķiet kritusies. Iesaistījušies jauni eksotiski personāži, kuru vidū noteikti jāizceļ teicamais investors Rass Henamans, cilvēks, kurš "ielika radio Internetā". Interesanti, ka diezgan skaidri varēja just ietekmi, ka seriāla scenāristu komandai bija pievienojies grāmatas Disrupted autors Dens Laionss - teksti par to, ka kompānijām galvenais ir izaugsme un vienalga, vai tās kaut ko pelna, bet pat labāk, ne nepelna vispār, ļoti sasaucas ar to, ko viņš rakstījis savā grāmatā.

Starptautisks dižpārdoklis ar vairāk kā 1.6 miljoniem pārdotu grāmatas eksemplāru Braiena Treisija "Apēd šo vardi! 21 lielisks veids, kā beigt prokrastinēt un padarīt vairāk īsākā laikā" ir tieši tāda grāmata, kādu var sagaidīt, izlasot tās nosaukumu vien. Īsti nezinu, kas mani motivēja to vispār lasīt, jo viss šajā grāmatā tā vien kliedza: "Es tev iemācīšu vienīgo patiesību, kas strādā 100% cilvēku un dod 500% uzlabojumu peļņā un privātajā dzīvē" vai kaut ko tamlīdzīgu. Un zināms, ka lielākoties šāda pieeja man šķiet totāli garām.

Manas spējas skatīties seriālus nekad nav bijušas satriecoši augstas un arī šobrīd nav tā, ka es pēkšņi varētu un gribētu tiem atvēlēt daudz laika. Turklāt ir zināms, ka šajā jomā mani arī nav īpaši viegli pārliecināt, ka kaut kas ir obligāti jāskatās. Par "Silicon Valley" es biju labus vārdus dzirdējis vairāku gadu garumā, jo (prognozējami) daudziem maniem kolēģiem šī tēma ir ļoti labi pazīstama un arī es itin labi atbilstu tā mērķauditorijai. Tomēr apstāklis, kas beidzot mani pārliecināja dot šim seriālam iespēju, bija ļoti netieša rekomendācija - pērnā gada nogalē izlasīju Disrupted un uzzināju, ka grāmatas autors ir rakstījis arī šim seriālam. Un, tā kā es augsti cienu un pat mīlu nesaudzīgu cinismu, šķita - jāapskatās, kas tad īsti ir izslavētais seriāls par Silīcija ieleju. Neplānots bonuss bija tāds, ka aizvadītajā rudenī seriāls noslēdzies, un man galīgi nepatīk skatīties kaut ko tādu, kas vēl ir procesā un kam ir visas iespējas ar laiku pārvērsties par pilnīgu sūdu. Protams, cita lieta, ka sākot skatīties arī jau noslēgušos seriālu, tev nevar būt pārliecības, ka sākot ar trešo sezonu tas nekļūs par bezzobaibu situāciju komēdiju, kur katram varonim ir kāda "firmas frāze" kā: "Tā tas ir uztaisīts!" vai "Ньет!"

Šo grāmatu atradu birojā un tās anotācija uzreiz mani pārliecināja, ka man to vajadzētu izlasīt. Mazliet žēl, ka izrādījās, ka šī grāmata tika jau uzreiz iegādāta biroja bibliotēkai, nevis kāds to tur nogādāja no saviem krājumiem, proti, nav pārliecības, vai ir kāds mūsu ofisā, ar ko varētu salīdzināt iespaidus. Jo, lai vai kā, bet šī ir grāmata, no kuras iespaidu ir ļoti daudz.

Amerikāņu rakstnieku Džonu Čīveru mēdzot saukt par suburbijas Čehovu. Šāds īss un lakonisks apraksts viņam diezgan labi atbilst, protams, ņemot vērā, ka savus darbus viņš rakstīja 20. gadsimtā, līdz ar to stilistikā un tematikā mazliet atšķirības no Čehova laikiem ir.

Nesaprotu, kā tas ir sanācis, ka līdz šai nedēļai nekad nebiju klausījies Cake - no viņu krājuma neko vairāk par "Short Skirt / Long Jacket" nekad nebiju dzirdējis, taču šī grupa ir stilistiski tik piemērota manai gaumei, ka man noteikti būtu pieklājies viņus iepazīt daudz senāk. Grupas odziņa ir tās vokālista un līdera Džona Makrī pieeja dziedāšanai - ļoti atsvešināta, praktiski bez jebkādām emocijām, ar noslieci dīvaini lauzt vārdus, vēl vairāk pastiprinot iespaidu, ka tas, ko viņš dzied, ir pilnīga tufta.

Seriālu par Černobiļu mēs skatījāmies ļoti nesteidzīgi, kā jau vispār pēdējā laikā skatāmies visu. Nav pat tā, ka nebūtu laika kino, bet lielākoties tam nav ļoti augstas prioritātes. Vienlaikus šis mini seriāls bija tāds, ka to ļoti gribējās prioritizēt jau pēc pirmās sērijas noskatīšanas. Kā lai arī nebūtu, beidzot visas piecas sērijas esam noskatījušies, un varu dalīties savos iespaidos.

Brends Vitloks primāri bija ievērojams kā sabiedrisks darbinieks - ASV vēstnieks Beļģijā Pirmā Pasaules kara laikā, Toledo mērs, žurnālists, publicists, un mazliet - arī kā rakstnieks. Šķiet, ka neviena viņa rakstīta grāmata nav uzskatāma par kaut ko super klasisku vai izcilu - ne velti nevienai no tām nav atsevišķa šķirkļa Wikipedia. Taču grāmatu plauktā uzgāju vienu viņa darbu un izlēmu - jāpamēģina izlasīt, kas tur labs būs.

Vispār jau nav šaubu par to, ka ska mūzika primāri ir paredzēta baudīšanai dzīvajā, bet gadās arī situācijas, kad mans noskaņojums tādu pieprasa kā audio noformējumu darba laikā. Un te nu es iepazinos ar Reel Big Fish jaunāko veikumu. Šis kolektīvs deviņdesmitajos gados bija viens no komerciāli (un laikam jau arī saturiski) veiksmīgajiem tā sauktā trešā viļņa ska pārstāvjiem, kam ar dziesmu "Sell Out" izdevās itin labu atpazīstamību iegūt arī ārpus konkrētā žanra cienītāju aprindām. Tie laiki, protams, ir tālā pagātnē, un mazliet par to ir arī šis albums.

Skaistie un nolādētie līdzās citiem Frensisa Skota Ficdžeralda darbiem veido daļu no vēsturiskās kārbiņas, kas raksturo tā saukto "džeza laikmetu" - periodu Amerikā pirms Lielās depresijas, kad tikumi bija brīvi, sievietes skaistas un dzērieni garšīgi. Protams, tas noteikti attiecas tikai un vienīgi uz lielo pilsētu turīgajām aprindām, bet par tām jau arī Ficdžeralds rakstīja. Vienlaikus šīs konkrētās grāmatas varoņi, kuros netrūkst personīga piesitiena no paša autora un viņa sievas dzīves, diez vai ir saucami par tādiem, kuriem tu gribētu just līdzi un vēlētu sevišķus panākumus.

Frānsiss Skots Ficdžeralds bija ne vien ievērojamākais tā sauktā Džeza laikmeta rakstnieks, bet arī šī termina autors. Un stāstu krājums "Džeza laikmeta stāsti" ir viens no šī laikmeta raksturojošās prozas stūrakmeņiem, savā ziņā - ne mazāk svarīgs kā "Lielais Getsbijs".

Magnētisko Lauku līderis Stefins Merits par godu savai piecdesmit gadu jubilejai radīja kārtējo apjomīgo konceptierakstu, kas grupas daiļradē visciešāk sasaucas ar, manuprāt, viņu lielāko sasniegumu - "69 love songs", šoreiz albumu radot ar 50 dziesmām, kur katra veltīta vienam viņa dzīves gadam.

Gadu sāku ar grāmatu, ko saņēmu pērn no kolēģiem kā dāvanu dzimšanas dienā. Te noteikti būtu vietā mazliet konteksta: mūsu kolektīvā pastāv zināmas tradīcijas, kas saistītas ar neveiklām/neērtām situācijām un sajūtām, ko tās raisa, un tā ir izveidojies, ka kaut kādu iemeslu dēļ es tieku uzskatīts par tādu kā šī neveikluma pravieti. Kaut kādā mērā man pašam tas šķiet mulsinoši (ne gluži neērti/neveikli), jo tā galīgi nav, ka es sevišķi ciestu no šīm situācijām un tās pārdzīvotu. Taču laikam jau kaut kāda neveiklu situāciju eksperta reputācija man ir, tad lai nu tā paliek.

Ir gan pienākuši laiki - brāļi Koeni veido filmas Netflix vajadzībām! Tā bija mana pirmā reakcija, uzzinot par šo filmu. Ja apdomā mazliet labāk, varbūt arī īsti nav pamata sašutumam. Ignorējot to, cik jaudīgus un dārgus seriālus Netflix producē, kino jau tāpat ļoti daudz ko nosaka tas, cik tā veidotājiem ir pieejams naudas, un ar ko tāds "Netflix" būtu ilgtermiņā sliktāks par "Universal", es nemaz nezinu. Tradīciju trūkums? Nav jau tā, ka tradīcijas būtu tas, kas veidotu labu kino. Līdz ar to - nevajag sašust, vajag noskatīties. Un ja filma nepatīk, tad gan var sašust.

Nav gluži tā, ka es reizi nedēļā ielūkotos dueta Tenacious D mājaslapā, lai pārliecinātos, vai gadījumā Džeks Bleks un Kails Gess nav pēkšņi aplaimojuši pasauli ar kādu jaunu muzikālu atklāsmi, taču ieraudzījis viņu vārdu jaunākajos britu albumu čārtos, izlēmu - varētu mēģināt noklausīties, ko tad jaunu šie divi komēdijmūzikas darboņi būs radījuši.

Grāmata "Running Time" bija neliels gājiens manis apčakarēšanā no Marinas puses. Viņa gan ļoti ātri atklāja patiesību, ka šī grāmata nav par skriešanu, bet gan par kino, taču es jau biju piekritis to izlasīt. Patiesībā es gan arī nemaz neesmu tik drošs, ka mani interesē grāmatas par skriešanu (ja vien to autors nav Haruki Murakami), līdz ar to īsti pat nebūtu, par ko sūdzēties.

Nobela prēmijas laureāts Džons Steinbeks amerikāņu literatūrā ir tas pats, kas Brūss Springstīns amerikāņu rokmūzikā. Caur un caurēm amerikānisks, bet vienlaikus savā saturā drīzāk tendēts uz sociālismu, nekā uz amerikāņu sapni. Viņš raksta par mazā cilvēka grūtībām un acīmredzami mīl šo mazo cilvēku, bet vienlaikus pats, protams, nav viens no tiem mazajiem cilvēkiem. Ir gan viena atšķirība - Steinbeks bija no Kalifornijas, bet Springstīns ir no Ņūdžersijas, kas nozīmē principiālās atšķirības starp Rietumkrastu un Austrumkrastu. Un Steinbekam tā arī neizdevās uzrakstīt kaut ko tik tiešu un vienkāršu kā "Born in the USA".

Pols Šreders primāri noteikti ir scenārists, vismaz lielākā daļa viņa slavenāko veikumu ir tieši šajā lauciņā, nevis kino režijā. Tādi filmu nosaukmi kā "Taxi Driver", "Raging Bull" un "The Last Temptation of Christ" komentārus neprasa (ja nu vienīgi komentāru, ka visas šīs trīs filmas režisēja Martins Skorseze), bet itin daudz viņam ir arī pašrežisētu filmu, no kurām slavenākā ir Affliction, kuru gan neesmu redzējis. Patiesībā līdz šim biju noskatījies tikai vienu viņa uzņemtu filmu - "The Comfort of Strangers", bet tur lielāka loma bija Makjuena romānam apakšā (un varbūt arī Harolda Pintera adaptācijai ekrānam), nekā pašam Šredera vārdam, kas man neko neizteica.

Vudijs Alens šobrīd noteikti nav savas slavas zenītā. Pat ignorējot viņa vecumu un to, ka arī vairākas viņa filmas pirms šīs nekādus sevišķus sasniegumus neguva (kopš Blue Jasmine nekā kritiķu mīlēta viņam nebija sanācis), līdz ar #MeToo parādīšanos cilvēki atcerējās arī to, ka Vudijs Alens jau nu gan ir tipisks vecs Holivudas izvirtulis, kurš, iespējams, ir klasificējams arī kā pedofils. Taču tā kā es cenšos sekot principam, ka man mākslas pasaulē rūp tas, kas ir ticis radīts, nevis tas, kas ir tā radītājs, tad manu viedokli par Alenu kā režisoru īsti nevar ietekmēt mans viedoklis par viņu kā cilvēku. Taču, domājams, pašam Alenam vajadzētu saprast, ka šobrīd viņš varētu uzfilmēt arī jaunu "Annie Hall", bet uz daudz labu vārdu tāpat cerēt nenāktos.

Šīs filmas skatīšanās laikā viens no jautājumiem, kas bija aktuāls Marinai - kā tas sanāk, ka aktieris, kas atveidojis galveno lomu vienā no visu laiku veiksmīgākajiem kino projektiem, nonāk līdz dalībai tādās lentēs kā šī. Runa ir par Eliju Vudu - Frodo "Gredzenu pavēlniekā", kurš šajā filmā atveido it kā jauku, bet vienlaikus stipri neadekvātu čali, kurš pats sevi uzskata par austrumu cīņu ekspertu, lai gan realitātē viņš ir ne vairāk, ne mazāk kā jampampiņš. Patiesībā gan viņš pat nav galvenais varonis šajā nebūt ne super ievērojamajā kinolentē.

Ar "Suņu salu" Vess Andersons beidzot ir pilnībā iegājis animācijas pasaulē. Kaut kur netālu no tās robežas viņš visu laiku ir dzīvojis - viņa filmas ir tik tālas no skarbās un pelēkās realitātes, ka šāds pavērsiens šķiet tikai loģisks.

Diloģijas "Iliona/Olimps" otrā daļa ir vēl apjomīgāka par pirmo, līdz ar to man ir aizdomas, ka tā varētu būt biezākā grāmata, ko esmu izlasījis pēdējo piecu (ja ne vairāk) gadu laikā. Ņemot vērā to, cik kopumā man ir skeptiska attieksme pret garām grāmatām, tas vien jau ir zināms kvalitātes rādītājs, ka es uz kaut ko tādu parakstījos. Un jāsaka - Simonsam labi izdodas noturēt lasītāja uzmanību, neliekot domāt par to, ka varētu jau šo visu pasākumu uz pusi noīsināt.

Dena Simonsa diloģija "Iliona/Olimps" ir viens no vērienīgākajiem mūsdienu zinātniskās fantastikas darbiem, kas itin pamatīgi izkāpj no konkrētā žanra rāmjiem dažādos negaidītos virzienos. Pagaidām esmu izlasījis tikai pirmo diloģijas daļu un, tā kā tā vien ir septiņsimt lappušu apjomā, pirms otrās domāju ieturēt nelielu pauzi, taču tā šķiet esam gana patstāvīga vērtība, lai varētu par to izteikties, nezinot, kas notiks tālāk.

Man šķiet, kāds pret mani izspēlējis netīru triku! Nevaru to tagad pierādīt, bet šīs grāmatas nonākšana manā Kindle nevarētu būt notikusi pēc manas brīvas gribas, man esot pie pilnas apziņas un rīcībspējas. Nē, es nebūt neapgalvoju, ka es lasītu tikai augstākās raudzes literatūru, ne velti pērn iepazinu pirmo oficiāli atzīto pornogrāfisko romānu angļu literatūrā. Un tomēr - ja es lasu grāmatas, kas ir objektīvi uzskatāmas par sliktām, parasti man tam ir laba motivācija. Tikām par Olīvijas Geitsas romānu "Karstāks par tuksneša sauli" es pat dzirdējis neko nebiju, un tomēr - kaut kā tā bija ņēmusi un nonākusi manā virtuālajā grāmatu plauktiņā.

Filma The Disaster Artist stāsta par diviem vīriešiem, kuriem ir sapnis un kuri negrasās padoties, bet gan to īstenot. Viņi vēlas kļūt par aktieriem Holivudā, būs slaveni un veiksmīgi. Viņiem ir gandrīz viss nepieciešamais panākumu gūšanai - viens no viņiem ir skaists, bet otrs bagāts. Jautājums tikai - vai ar to būs gana?

Stāsts par Toņu Hārdingu, Nensiju Kerigenu un (gandrīz) lauzto ceļgalu risinājās laikā, kad mani vēl globālie mediju (un sporta) skandāli nesasniedza, bet kaut kad vēlāk par to dzirdējis, protams, biju. Kā nekā šo sporta drāmu savulaik apdziedāja pat Weird Al Yankovic, kura darbībai gan es esmu intensīvi sekojis.

Prezentējot Marinai šo filmu, itin labi izdevās viņai nojaukt galvu. Pirmām kārtām, protams, pastāstīju, ka tā ir Oskariem nominēta filma par slaveno latviešu dziedātāju Ladybird. Pēc tam - ka nē, tomēr nav par Ladybird. Tad pa vidu visam (nejauši) atsaucos uz Ladybird panākumiem Japānā. Rezultātā Marinai bija radies iespaids, ka filma būs par dziedātāju, bet citu, ne no Latvijas, kurai būs lemts kļūt populārai Japānā. Līdz ar to visā filmas garumā viņa gaidīja - tad beidzot sāksies varones muzikālā karjera un kad notiks pārēja uz mūsdienām. Protams, pareizā atbilde ir - nekad.

Ja var ticēt totalizatoriem (un kā gan tu neticēsi totalizatoriem), tad reālas pretendentes uz gada labākās filmas Oskaru šosezon ir divas: šī un jau skatītā "Trīs plakāti aiz Ebingas robežām". Augstāk tiek vērtētas Giljermo del Toro un "Ūdens forma" iespējas. Redzēsim, kas nu tur sanāks, bet varu teikt, ka šajā reizē atbalstu abus favorītus.

Rakstīt savas pārdomas par The Big Lebowski ir gandrīz neiespējami. Kāpēc tā? Jo es pat nezinu, kā pareizi latviešu valodā būtu jāsauc The Dude jeb filmas galveno varoni. Vecais zēns? Čalis? Kaut kā īsti neskan, kaut vai tāpēc vien, ka latviešu valodā nav artikulu, jo The Dude nav vienkārši Čalis, bet - TAS Čalis. Labi, kā lai arī nebūtu, kaut ko uzrakstīt mēģināšu, ja jau filmu atkārtoti noskatījos, bet iepriekšējā skatīšanās reize bija tik sen, ka pat blogu vēl nerakstīju.

Pret Maikla Makdonas filmām es nenoliedzami esmu partejisks - vēl pirms filmas noskatīšanās esmu itin drošs, ka tā man patiks. Turklāt "Trīs plakāti aiz Ebingas robežām" ir patiešām labi novērtēta filma - saņēmusi Zelta globusu kā labākā drāma, tāpat vairākas aktieru balvas, līdz ar to tur pat varētu teikt, ka ekspektācijas bija vēl augstākas, nekā standarta apstākļos attiecībā pret man ļoti tuvu režisoru.

Apzināti vai neapzināti, bet es savā dzīvē esmu itin labi izgājis cauri tam ceļam uz apskaidrību, ko apraksta "The subtle art of not giving a fuck". Šī grāmata kļuvusi par vienu no pēdējo gadu pašpalīdzības literatūras sensācijām, un gan jau kaut kur top tās latviskais tulkojums. Kā to varētu saukt latviešu mēlē? Pieklājīgā forma būtu: "Smalkā māksla neņemt pierē". Mazāk smalkā? Patiesībā nemaz nezinu, kā šo frāzi varētu pārtulkot, saglabājot oriģināla vulgāro sulīgumu.

Filmu "Office Space" (kura, starp citu, nav iekļauta slavenajā grāmatā) es biju jau skatījies, taču nelaikā. Ko tas nozīmē - nelaikā? 2004. gadā man itin izteikti trūka pieredzes, lai es varētu šo darbu saprast pilnībā, jo tā tomēr vēsta par to, kāda ir biroja planktona ikdiena un tolaik es vēl īsti par šādu plaktonu nebiju kļuvis - strādāju gadījuma darbus / gabaldarbus, līdz ar to mana pieredze, strādājot pie Lamberga, bija diezgan precīzi vienāda ar nulli, un lai arī atsevišķi filmas elementi man šķita komiski, filma kopumā mani toreiz nepārliecināja. Tagad, skatoties šo filmu ar pilnīgi citādu profesionālo pieredzi, arī iespaidi bija labāki.

Patiesību sakot, es jau šo filmu vienreiz biju redzējis - 2002. gada augustā, ja būsim precīzāki, kad to varēja noskatīties Kino galerijā Jaunielā. Taču tas bija patiešām sen - pat vēl pirms sāku rakstīt blogu, līdz ar to īsti vairs nav pat taisnība. Cita lieta, ka šo filmu atcerējos pārsteidzoši labi - gan sižetu, gan to, ka patika. Bet tas jau nav šķērslis kādu filmu reizēm noskatīties arī atkārtoti - it īpaši, ja ir Ziemassvētki, un tev ir ienācis prātā, ka būtu īstā reize pievērsties mūziklam par seksu un nacismu.

Savulaik ievērojams, bet nu jau sen kā radošā krīzē ieslīdzis Holivudas scenārists (Hamfrijs Bogarts) saņem uzdevumu uzrakstīt scenāriju kādam ļoti populāram romānam. Būdams slinks un skeptisks, viņš nespēj sadūšoties šo grāmatu pat izlasīt, līdz ar to sarunā jaunu meiteni - garderobisti, lai tā viņam šo grāmatu atstāsta. Pie viņa mājās. Kamēr viņš ir tērpies rītasvārkos. Gan jau viņam ir arī tālejošāki nolūki, taču meitene izrādās tik dumja, ka viņam neatliek nekas cits kā iedot viņai naudu taksim un teikt: "Ej!" Nākamajā rītā izrādās, ka meitene ir nogalināta un viņas līķis izsviests no braucošas automašīnas, bet scenārists itin prognozējami ir galvenais aizdomās turamais. Viss viņa alibi balstās uz skaistas kaimiņienes liecību, kura viņu redzējusi izvadām meiteni no mājas un kurai patīk Hamfrija Bogarta seja (par spīti tam, ka sekojot labākajiem Holivudas standartiem, viņš vecuma ziņā itin mierīgi varētu būt viņas tēvs).

Ašera nama sabrukums ir viens no slavenākajiem Edgara Alana Po stāstiem, bet Rodžera Kormena režisētā tāda pat nosaukuma filma ir droši vien populārākā no viņa darbu ekranizācijām ar leģendārā šausmu kino aktiera Vincenta Praisa darbību. Relatīvi mazbudžeta filma (kas gan savai B klases studijai bija ļoti liela budžeta projekts) risinās sabrukumam tuvā muižā, iesaistot itin minimālu aktieru ansambli - līdzās trim galvenajiem varoņiem ir tikai viens palīgtēls, vairāk aktieru uz ekrāna gluži vienkārši neparādās.

Ļaunuma pieskāriens ir pēdējā ievērojamā Orsona Velsa filma, viņa pēdējais darbs Holivudā, un arī viena no pēdējām Marlēnas Dītrihas filmām. Stāsts par filmu savā ziņā ir ne mazāk interesants kā pati filma - jau pēc tās pabeigšanas gudrie vīri no kinostudijas izlēma, ka viņi zina labāk, ko publika gaida, un nevis piesedza seju ar necilu šalli, bet piesaistīja čali, kas uzņem papildu ainas, veica papildu montāžu un no Velsa materiāla izveidoja pilnīgi citu "Ļaunuma pieskārienu", kas izgāzās gan kritiķu, gan skatītāju vērtējumā un faktiski parakstīja spriedumu Velsam kā Holivudas režisoram, lai arī viņš absolūti nebija vainīgs pie tā, ka daži džeki ņēma un izčakarēja viņa filmu. Velss pats uzrakstīja 58 lappuses garu dokumentu par tēmu, kam tajā gala variantā vajadzēja būt citādāk, un tad, vairākus gadus desmitus vēlāk, jau pēc paša Velsa nāves, tika veiktas korekcijas filmā atbilstoši šī dokumenta prasībām, un tā radās tā filmas versija, ko es skatījos, un to arī par ļoti labu esam atzina Velsa meita.

Baterfīldas 8 apraksts Naumaņa un Rietumas grāmatā patiesībā nebūt nav par filmu. Nocitēšu visu šī apraksta daļu, kas kaut nedaudz stāsta par šīs filmas nozīmīgumu: "Filma Baterfīlda ielā 8 vēsturē ieripojusi ne jau sentimentālā sižeta dēļ (kā augstas klases pērkama meitene sastop savu vienīgo un liktenīgo), bet gan virtozo aktierdarbu dēļ, kur Oskaru par Glorijas lomu saņēmušajai Teilorei piespēlē cienīgs fons. (..) Teilore nenoliedzami bija viena no XX gs. amerikāņu izcilākajām zvaigznēm, kas 60. gados demonstrēja rafinētu profesionālismu arī daudz sarežģītākā materiālā nekā Baterfīlda ielā 8. Viņas glorijas pikantā kleitiņa/krekliņš ir veiksmīgs citāts no pāris gadu agrāk tapušās Viljama Tenesija lugas Kaķis uz nokaitēta skārda jumta ekranizācijas." Turpmākajā aprakstā Baterfīlda vairs neparādās, koncentrējoties uz Teilores profesionālo un privāto dzīvi.

"On the Waterfront" ir klajš piemērs amerikāņu sapnim - šajā filmā gados itin jauns Marlons Brando ir vienkāršs puisis, kas strādā dokos un ir mazliet saistīts ar bandītisku grupējumu, kas kontrolē visus procesus ostā. Un kas to būtu domājis, ka divdesmit gadus vēlāk viņš būs uzkalpojies līdz Krusttēvam - tik autoritatīvam vīram, kuram pat šīs filmas centrālais negatīvais tēls - bandīts Džons Draudzīgais - varētu vien pienest ūdeni!

Kādam tēvam bija divi dēli: Kains un Ābels. Tā varētu sākties šīs filmas anotācija. Pamatā šim kinovēstījumam ir tāda paša nosaukuma Džona Steinbeka romāns, no kura gan filmā paņemta tikai viena sižeta līnija, kas būtībā ar vēsta par šiem diviem dēliem.

Vispār jau "Mežonīgās sirdis" visticamākais ir teju vai vismazāk nozīmīga no visām Deivida Linča filmām, taču kaut kādu man ne gluži skaidru iemeslu dēļ arī tā ir nonākusi "500 filmu" grāmatā.

Atbilstoši grāmatai "500 visu laiku filmu filmas" Merilina Monro ir droši vien visu laiku izcilākā aktrise - kā nekā šajā grāmatā iekļautas veselas septiņas kinolentes ar šīs aktrises līdzdalību. Nav slikti aktrisei, kuras ekrāna karjera (ieskaitot dažus pirmos gadus, kad viņa galīgi nebija ekrāna zvaigzne) ilga tikai drusku vairāk kā desmitgadi. Vēl jo vairāk tas nav slikti aktrisei, kura nepiedalījās nevienā Oskaram nominētā filmā. Patiesībā pat būtu interesanti noskaidrot - cik daudz (un vai vispār) aktieri/aktrises šajā grāmatā ir nonākuši ar lielāku skaitu filmu par šo viltus blondīni, kura allaž spēlēja vairāk vai mazāk vienu un to pašu lomu?

Pēc tam, kad mūsu iepriekšējā skatītā filma bija "Doom Generation", attiecībā uz nākamo grāmatas filmu sevišķi lielu cerību man nebija, ar visu to, ka "Lielās cerības" režisēja Alfonso Kuarons, bet galvenajās lomās te ir Ītans Hoks, Gvineta Patrova un Roberts De Niro (un tai pamatā ir Dikensa romāns). Pēc filmas noskatīšanās varu apliecināt, ka lielu sašutumu par tās iekļaušanu grāmatā es neizjutu un vārdu "sūds" lietot man ne prātā nenāk, bet apgalvot, ka tā būtu izcils kino, es arī noteikti negribētu.

Grega Araki Zudusī paaudze ir diezgan droši ierindojama starp slimākajām filmām, ko es jebkad esmu redzējis. Un sakot "slima filma" es nedomāju tādas vienkārši nedaudz alternatīvas filmas kā Antikrists vai Jūtu impērija.

Par šī albuma gaidāmo iznākšanu uzzināju šovasar FF koncertā, un tā kā dažas dziesmas no tā koncertā tika nospēlētas un skanēja gana interesanti, izlēmu, ka varētu būt vērts noklausīties arī pārējās. Kaut kādā mērā mani, protams, satrauc apstāklis, ka Foo Fighters šajā ierakstā uz vienu dziesmu pieaicināja sadarboties Džastinu Timberleiku, bet neesmu jau es tāds anti-pop snobs, lai tas mani varētu sevišķi satraukt (jo īpaši, ja ņem vērā, ka es vienlaikus arī neesmu tik nopietns paša Grola cienītājs, lai viņš mani varētu aizvainot ar necienīgu sadarbību).

Sadarbība iepriekšējā albumā ar Franz Ferdinand, kā rādās, atgādinājusi brāļiem Mailiem to, ar ko viņi sākotnēji kļuva populāri un vareni, līdz ar to arī "Hippopotamus" netrūkst glempopa elementu. Nav gan tā, ka viņi būtu aizmirsuši to, ar ko nodarbojās astoņdesmitajos, deviņdesmitajos un divtūkstošajos gados. Kopumā varu teikt, ka šāds pavērsiens mani priecē.

Teorijā "Džonijs Ģitāra" ir ļoti interesanta filma - tā pamatīgi pārkāpj daudzus vesterna žanra kanonus. Kaut vai tādu, ka par spīti vīrieša vārdam nosaukumā, tā nebūt nav filma par vīrieti - Džoniju "Ģitāru", bet gan par sievieti vai pat divām sievietēm, kuras nenoliedzami ir stiprais dzimums šajā kinolentē. Pat uz filmas reklāmas plakātiem bija redzama Džona Krofordei, kamēr Stērlinga Heidena Džonijs tiek pielīdzināts citiem - mazāk nozīmīgajiem - filmas tēliem. Arī attiecībā uz stāsta pasniegšanu šī filma nav tipisks vesterns, bet drīzāk melodrāma ar vesterna elementiem. Tikai jautājums - vai tas dara filmu labu?

Amerikāņu grupa "The Various Artists" diez vai plāno iegūt vērā ņemamu atpazīstamību ārpus tās dalībnieku draugu loka, bet man personīgi šķita neiespējami paiet garām muzikālam kolektīva ar tik izcilu nosaukumu. Savā ziņā tas sasaucas ar veco joku par Guntaru Raču un viņa it kā patentēto "nezināms autors", lai gan šķiet, ka šī grupa nav tapusi ar mērķi piesavināties visu pasaules mūzikas izlašu autortiesības. Šķiet, ka darīšana te mums ir ar gluži parastu metahumoru, kurš atspoguļas ne vien tās nosaukumā, bet arī muzikālajā daiļradē.

Breolīns jeb "Grease" ir viens no tiem Holivudas mūzikliem, kuru leģendārumu neviens neapstrīd, bet vienlaikus tikai retais apgalvos, ka tā ir izcila filma. Galvenā tās vērtība noteikti ir lipīgajās un gadu desmitiem populārajās dziesmās: "Summer Nights", "Greased Lightning", "You're the One That I Want", "We Go Together", kamēr daudz mazāk - filmas sižetā un tās varoņos.

Igijs Pops ir itin savdabīgs tipāžs. Diez vai ir daudz citu septiņdesmitgadīgu rokeru, kuri joprojām publiskos pasākumos labprāt ierodas bez krekla un kuri līdzās mežonīgam protopanciskam muzikālam stilam spēj ierakstīt kaut ko tādu kā "Après". Šis itin pārliecinoši ir dīvainākais ieraksts visā Igija karjerā - kaverversiju albums, kurā izvēlētais materiāls galīgi nav kaut kas tāds, kas man sākotnēji būtu asociētos ar The Stooges vai Igija solo daiļradi. Protams, arī Ozija kaveru albumā "Under Cover" vairums dziesmu nāk no daudz popsīgākiem apcirkņiem, nekā viņa paša izpildītā mūzika, taču franču šansons - tas ir pilnīgi cits līmenis.

Es esmu diezgan pacietīgs un nesteidzīgs, tā vismaz man gribētos domāt. Ne velti man vajadzēja tikai divdesmit gadus, lai saņemtos noskatīties manu pusaudža gadu populārāko kinolenti - Džeimsa Kamerona "Titāniku". Sākotnēji, protams, šīs filmas neskatīšanās šķita principiāla, bet ar laiku sasniedzu to stāvokli, kad nekādu īpašu idejisku iebildumu pret filmu kā tādu man vairs nebija, tikai kaut kā nesanāca to iekļaut savos kino baudīšanas plānos. Līdz beidzot sanāca.

Būtu pārspīlēti apgalvot, ka man pirms šīs grāmatas lasīšanas būtu daudz zināšanu par Filu Naitu un kompāniju "Nike". Nē, tik traki nav, ka es nezinātu par tādas kompānijas pastāvēšanu, bet man nav sevišķi raksturīgi interesēties par to, kādos apstākļos radusies viena vai otra kompānija. Taču šī varētu būt īstā situācija noskaidrot, kad un kur ir dibināti ievērojamākie sporta preču ražotāji - ar uzsvaru uz sporta apaviem (nejaušā secībā):

Nudien nebiju domājis, ka vēl kādreiz skatīšos kādu Edvarda Vuda filmu - it kā nepietiktu jau ar pirms vairāk kā 10 gadiem skatīto Plan 9 from Outer Space. Taču Rietumas/Naumaņa kinogrāmatā šis šedevrs - "Glens vai Glenda" - ir iekļauts, tad nu Jāņu dienā to noskatījāmies.

Apgādājoties ar filmu krājumu Budapeštai, kaut kā sanāca uzsvaru likt uz mūzikliem. Sāku ar "Chicago" - atbilstoši ASV kinoakadēmijai, tā ir 2002. gada labākā filma, labāka par "Pianistu" un "The Hours". Un par "Lord of the Rings: The Two Towers", kas gan manās acīs nav nekāds dižais sasniegums. Tolaik, kad šī filma bija svaiga, man neradās ne mazākā vēlme to skatīties - neuzrunāja ne mūziklainums, ne tematika. Tagad, kad tā galīgi vairs nav svaiga, bet jau 15 gadus veca, varēju "Chicago" skatīties, sevišķi neiespringstot uz filmas statusu.

Ja ir kāds kino žanrs, pret kuru man ir ļoti lieli aizspriedumi, tad tas ir vesterni. Salīdzinoši pat pret tīņu komēdijām es droši vien esmu pacietīgāks, jo pats jau esmu bijis tīnis un bija laiki, kad man šķita, ka "Dude, Where's My Car" vai "Zoolander" ir diezgan ok kvalitātes kino. Tikām kovbojs es nekad neesmu bijis un līdz ar to šī Holivudas industrijas tik nozīmīgā sastāvdaļa manī labākajā gadījumā var izraisīt sarauktas uzacis. Ja tā padomā, es pat neatceros, kad pēdējo reizi skatījos tādu īstu vesternu ar šerifu, bandītiem, dāmām bordelī, kaskadieru trikiem un lielu daudzumu šaudīšanās. Tuvākais, kas nāk prātā, ir "Back to the Future 3", bet tas šķiet diezgan apšaubāms žanra paraugs, līdzīgi kā "Dead Man" es negribētu dēvēt par klasisku vesternu. Patiesībā vispār vienīgais izteiktais vesterns, ko atminos esam skatījies, ir čehoslovāku "Limonádový Joe", kas gan arī būtībā bija drīzāk parodija. Secinājums: mana nepatika pret vesterniem ir drīzāk akla, nevis pieredzes radīta. Un te nu mēs nonākam pie "Tieši pusdienas laikā".

Pateicoties kino grāmatai, man ir visas iespējas kļūt par nopietnu Merilinas Monro talanta pazinēju - arhetipiskā Holivudas blondīne šajā grāmatā ir itin labi pārstāvēta, un līdz ar "Necenties klauvēt" pirmo reizi man ir sanācis ar šo aktrisi saskarties arī salīdzinoši dramatiskā lomā. Nē, nav tā, ka viņas tēls šajā filmā būtu kaut kas principiāli nesavietojams ar viņas tipiskākajām dumjajām zeltracēm, iespējams, viņa pat ir tas pats personāžs, tikai pēc smagas psihiskas traumas.

Amerikānis Parīzē noteikti ir viens no tiem mūzikliem, kas kalpoja par iedvesmu 2016. gada megagrāvējam "La La Land" - kā nekā šī filma savulaik nogrāba veselus sešus Oskarus, tai skaitā par gada labāko filmu, un kamēr "La La Land" varonis tikai apjūsmo džezu, bet patiesībā itin maz to reāli spēlē, "An American in Paris" mūzikas autors ir viens no nozīmīgākajiem 20. gadsimta amerikāņu (un pasaules) komponistiem Džordžs Geršvins - viens no tiem cilvēkiem, bez kuriem džezs patiešām būtu tukšāks.

Tā kā Infogram grāmatu klubiņš piedzīvo ne tos spožākos laikus (pasūtinātās grāmatas, šķiet, jau 3 mēnešus pie mums nenāk), nākas vien pašam uz savu roku lasīt motivējoši izglītojoša rakstura grāmatas, ne ar vienu tās nepārrunājot. Džordana Ellenberga darbs "Kā nekļūdīties: Matemātiskās domāšanas spēks" ietilpst tajā grāmatu kategorijā, ar ko es itin labi spēju sadzīvot - sarežģītu jautājumu skatīšana vienkāršos veidos. Tāda daļēji populārzinātniska literatūra būtībā arī ir tas, kam es esmu itin labi piemērots. Es neesmu gana kompetents, lai varētu lasīt patiešām nopietnas matemātikas grāmatas, tam man pietrūkst gan zināšanu, gan pacietības, gan patiesībā arī intereses.

Ar šo filmu patiesībā es jau iepriekš biju pazīstams - pirms itin daudz gadiem noskatījos "Walk Hard", kuras varonis Djūiks Kokss bija apvienojums no Džonija Keša un Reja Čārlza (filmu "Ray" ar jau gana sen esmu redzējis, līdz ar to tagad komplekts šķiet pilns) un tieši Keša stila epizožu tur bija būtiski vairāk. Taču 500 filmu grāmatā dīvainā kārtā nav vis iekļauta tā filma, kurā pirmā dzirdamā frāze ir: "I Need Cox!", bet gan šī Džeimsa Mangolda režisētā filma.

Būtu pārspīlēti teikt, ka mani saistītu Volstrīta kā kino tēma - neesmu šajās lietas nedz kompetents, nedz ieinteresēts. Kādu laiku gan manā dzīvē bija posms, kad strādāju Forex uzņēmumā, bet ar šādu faktu savā biogrāfijā nedz lepojos, nedz par to kaunos. Lūk, atmiņas par apmeklēto "Modern Talking" koncertu patiešām ir kauna vērtas. Taču no Volstrītas tēmas filmām šī ir vismaz trešā skatītā - līdzās "The Wolf of Wall Street" un vienkārši "Wall Street".

La la zeme nonāca pussolīša attālumā no tā, lai tiktu atzīta Oskaru ceremonijā par gada labāko filmu. Tas kaut ko noteikti liecina par mūsdienu Holivudas vērtību sistēmu un izpratni "par lietām". Vēl vairāk par to liecina tas, kādā veidā "La La Land" tomēr šo balvu nesaņēma - ar izcili neveiklu pārpratumu un klaju kompetences trūkuma apliecinājumu, kas vēl jo labāk saskan ar to, ka kaut kādu neizprotamu dēļ kinoļaudis un citas slavenības mediji ir padarījuši par autoritātēm, kuru viedokli ir vērts noskaidrot jebkurā jautājumā. Un šīs autoritatīvās personas nespēj pareizi saprast, kas ir drukātiem burtiem rakstīts uz lapiņas un pieņemt adekvātus lēmumus.

Vai tu zini, ko dara tavs kaķis visu dienu, kamēr tu esi darbā? Iespējams, tu esi kādu reizi atstājis mājās ieslēgtu webkameru, lai rastu atbildi uz šo tik būtisko jautājumu, taču kā gan tu vari būt drošs, ka kaķis nezina to, ka webkamera darbojas? Varbūt tajās reizēs, kad tu plāno viņu vērot, Muris apzināti un plānveidīgi visu dienu nošņāc tavā gultā, lai tev neatklātu savu patieso dabu? Ja arī tev tā šķiet, vari droši skatīties animācijas filmu "Mīluļu slepenā dzīve".

Vējiem līdzi ir viena no retajām klasiskajām Holivudas filmām, ko atceros esam skatījies, izmantojot televizora pakalpojumus. Tas varētu būt bijis orientējoši 1998.gadā - 1999.gadā, laikā, kad vecāku mājās bija novērojama kabeļtelevīzija, un angliskas filmas bija skatāmas naktīs pa TNT kanālu, kas dienas laikā rādīja "Cartoon Network" multenes. Tiesa, varētu pat gadīties, ka šī arī bija vienīgā filma, ko šajā kanālā es noskatījos, kā nekā skolas laikā man vispār filmu skatīšanās nebija sevišķi raksturīga (šķiet, izņemot "Vējiem līdzi" un dažas piektdienas vēlo vakaru filmas LNT ar melnu apli stūrī, neko daudz es tiešām kino nebaudīju, uzsvaru liekot uz vācu tokšoviem un Eurosport visas dienas garumā).

Nav tā, ka katra pēdējā laikā tapusī Vudija Alena filma būtu satriecošs meistardarbs, kuru ikvienam vajadzētu redzēt. Un tas jau ir tikai dabiski - drīzāk negaidīti ir tas, ka pēdējās desmitgades laikā viņš ir radījis vismaz trīs neapstrīdamus šedevrus: "Vicky Christina Barcelona", "Midnight in Paris" un "Blue Jasmine", turklāt patiesībā jau neviena no pārējām filmām nav bijusi tā pa īstam nebaudāma. Arī "Cafe Society" nekļūs par to reizi, kad teikšu "viss, Alenam ķēriens ir zudis!" (jo nav)

Viena no spilgtākajām domām, kas man palikusi prātā no Velbeka "Pakļaušanās" (precīzāk - tās iestudējuma JRT), ir par to, ka sabiedrība turās uz sievietes spējas pielāgoties, un viena no šīm pielāgošanās izpausmēm ir tāda, ka sievietei jau no bērnības tiek ieaudzināts tas, kā konkrētajā sabiedrības modelī tiek definēts iekārojams vīrietis, un vajadzības gadījumā var gadīties, ka alfa tēviņš ir, teiksim, viduvējs augstskolas pasniedzējs. Tu man jautāsi - kas gan tam kopīgs ar Hičkoka filmu "Noķert zagli"? Arī šī filma piedalās ilgtermiņa plānā, kas kino pasaulē ir ļoti izplatīts, ka vecāks vīrietis ir kāds īpašs iekāres objekts.

Pirms nu jau vairāk kā desmit gadiem noskatījos gan dokumentālo filmu "Inside Deep Throat", gan mākslas filmu, ja tā var izteikties (proti - pornogrāfiju) "Deep Throat". Tagad pienākusi kārta trešajai filmai - mākslas filmai par "Dziļās rīkles" galvenās lomas atveidotāju Lindu (vislabāk zināmu pēc viņas ekrāna uzvārda "Lavleisa"). Kopš 2005.gada, kad skatījos abas augstāk minētās filmas par minetu (šī laikam gan ir tā reize, kad no šādas muļķīgas vārdu spēles neizvairīties), mans skatījums morālā kompasa jautājumos droši vien ir būtiski mainījies, un gan jau, ka varu visu šajā filmā (un līdz ar to - arī pārējās divās) atainoto vērtēt ar racionālāku un vēsāku prātu.

Abela Feraras filma "Go Go Tales" spēj paveikt gluži vai neiespējamo - tā ir filma par striptīzklubu, kuru skatoties tu vari iemigt un gaidi, kaut ātrāk pienāktu tās beigas. Reja Rūbija "Paradīze" jau gadiem ilgi nes tikai zaudējumus, kam viens no galvenajiem iemesliem ir tās īpašnieka aizraušanās ar spēlēšanu loterijā, kur viņš cer izvilkt lielo laimestu (uzņēmējs, kurš ko tādu var uzskatīt par "stratēģiju" jau pēc definīcijas ir lemts neveiksmei). Šobrīd viņš ir parādos gan nama, kurā atrodas klubs, īpašniecei, gan meitenēm dejotājām, un viss izskatās itin bēdīgi, taču nē - Rejam beidzot ir uzsmaidījusi laime loterijā, ja vien viņam izdotos atrast, kur viņš ir licis laimīgo biļeti.

Pirms daudziem gadiem, kas sākās mana pirmā pazīšanās ar Džārmuša filmām, ar kurām tolaik bija drusku tā kā aizrāvies Sīcis, mans sākotnējais iespaids bija tāds, ka tas ir pretenciozs un garlaicīgs sviests, ar kuru es nevēlos nekā kopīga. Tad, protams, pienāca laiks, kad es viņa filmas iemīlēju. Un tad es noksatījos "The Limits of Control", kas man atgādināja par sākotnējo mulsumu un garlaicību.

Lēdija no Šanhajas ne tuvu nav tik leģendām un slavas apvīta filma kā Orsona Velsa slavenākais darbs kino - "Pilsonis Keins", taču arī šī filma ir vēsturiski gana nozīmīga. Arī te pats Velss atveido galveno lomu, līdzās režisēšanai veicis producenta un scenārista pienākumus un labi, ka vismaz mūziku vēl nav pats rakstījis. Tikām viņa ekrāna partnere te ir Rita Heivorta, ar kuru filmas uzņemšanas laikā Velss vēl bija precējies (lai arī laulība straujiem soļiem bruka), bet uz tās iznākšanas laiku - vairs nē. Tiesa, viņu ekrāna saspēle laikam jau tam šeit ir gana atbilstoša - stāsts par jūrnieka un bagātā advokāta sievas dēku pat īsti šīs filmas sāls.

Perfektā slepkavība ir populāra tēma kino mākslā, un gandrīz vienmēr, cik labi lai šī slepkavība nebūtu saplānota, beidzas viss bēdīgi. Faktiski tas pats parasti kino notiek arī cita veida perfekta nozieguma gadījumā - būtu tā laupīšana, zādzība vai kāda cita veida blēdība, visbiežāk kino scenāristi vispirms uzbur izcili īstenotu noziegumu, bet pēc tam ļauj tam sabrukt kāda sīkuma vai piemirstas detaļas dēļ. Hičkoka filma “Virve” ir un nav vēl viens ieraksts šajā kategorijā.

Nez kādēļ man vienmēr bija šķitis, ka "film noir" pēc definīcijas ir krimiķi, taču izrādās, ka šī žanriskā piederība nemaz nav obligāta. Tiesa, "Gilda" šī kino paveida kanonā mazliet tā kā skaitās izņēmums, bet vismaz otrajam raksturīgākajam kritērijam tā atbilst lieliski - Ritas Heivortes atveidotā Gilda ir viena no Holivudas ikoniskākajām femme fatale jeb liktenīgajām sievietēm. Un, protams, šajā filmā ir daudz aizkadra balss, kas arī ir ļoti raksturīga film noir pazīme.

Šis ir ļoti rets gadījums - grāmatu "Marsietis" es izlasīju pēc filmas noskatīšanās. Parasti sanāk otrādi, turklāt visbiežāk es ar pārsteigumu uzzinu, ka kāda manis izlasīta grāmata nule piedzīvojusi ekranizāciju. Un droši vien normālos apstākļos es nemaz nebūtu saņēmies to lasīt, ja vien tā nebūtu iekļauta mūsu biroja grāmatu pulciņa plānos. Tad nu ņēmu un izlasīju šo itin lielo ievērību guvušo darbu.

Izskatīgā un turīgā Laura ir brutāli nogalināta - divstobrenes šāviena rezultātā viņai ir nonesta galva. Policijas uzmanības lokā galvenie aizdomās turamie ir viņas līgavainis Šelbijs Kārpenters (izputējušas bagātnieku ģimenes atvase, kas dzīvo pāri saviem līdzekļiem un pārtiek no sieviešu dāvanām) un viņas labākais draugs Voldo Laidekers - populārs žurnālists, kuram raksturīga ļoti ciniska pasaules uztvere. Jāatzīst, ka brīžiem itin aizdomīgi uzvedas arī policists Marks Makfersons, kuram uzticēta slepkavības izmeklēšana - viņš visai acīmredzami kļūst apsēsts ar nogalināto skaistuli un var pat teikt, ka viņā iemīlās.

Gasa van Santa "Zilonis" ir visai īpatnēja filma par tēmu "apšaudes amerikāņu skolās", kas neseko nevienai no divām populārākajām pieejām šim jautājumam. Standarta liberālais variants kā izskaidrot Kolumbainas vidusskolas slaktiņu (piem., Maikla Mūra "Bowling for Columbine") ir vainot Amerikas ieroču politiku, sociālo nevienlīdzību, skolas vadības neinteresētību apcelšanas skolā apkarošanā un padarīt slepkavas drīzāk par sistēmas upuriem (vainīga ir slimā sabiedrība, kas padara šos cilvēkus slimus). Konservatīvā pozīcija tikām ir novelt atbildību uz vardarbīgajām datorspēlēm, kino un mūziku (ja Džo nebūtu klausījies Merilinu Mensonu, viņš nebūtu Internetā iegādājies kaujas ieročus un devies uz skolas kafejnīcu). "Zilonis" īsti necenšas meklēt iemeslus un izskaidrot notiekošo, filma nav nedz moralizējoša, nedz audzinoša. Tā ataino dažādu skolēnu gaitas neilgi pirms asinspirts sākuma un pašu asinspirti. Nekādas detalizētas tēlu attīstības un psiholoģijas pamatskolai.

Merilina Monro kā arhetipiskā dumjā blondīne (kas par to, ka krāsota) un Džeina Rasela kā ne mazāk valdzinošā, bet daudz ciniskākā brunete šajā filmā mēģina rast atbildi uz jautājumu, vai tā patiešām ir tiesa, ka džentelmeņiem labāk patīk brunetes. Nē, patiesībā filma nav īsti par to, jo nevienam tās varonim nemaz nenākas izvēlēties starp Merilinas naivo, bet vienlaikus ļoti aprēķinošo Loreleju un Džeinas it kā tik ļoti skarbo, bet patiesībā - daudz romantiskāko Dorotiju. Kungu sadalījums ir vienkāršs: Merilinai tiek bagātāki vīrieši, kamēr Raselai - izskatīgāki.

Vispār jau es "The Black Dahlia" izlēmu lasīt galvenokārt tādēļ, ka pirms kāda laika, neko ļaunu nedomādams, biju šo grāmatu iekopējis savā Kindle (bez konkrētiem plāniem to reāli arī lasīt), un tagad sanāca tā, ka neko citu nelasītu tur uzreiz ieraudzīt nevarēju, tāpēc pieņēmu - lai jau būs, var izlasīt. Kā nekā pirms kaut kādiem gadiem bija arī filma pēc šīs grāmatas motīviem. Protams, man pat mazāko aizdomu nebija, ka es varētu būt šo filmu arī redzējis - taču nupat tieši to noskaidroju. Tiesa, jau tad rakstīju, ka esmu par šo filmu teju visu jau aizmirsis, līdz ar to nav pārsteidzoši, ka desmit gadus vēlāk neko neatceros.

Sen nebija skatīta neviena filma par pārgājienu / izdzīvošanas dabā tēmu. Tiesa, šī laikam nebūs viena no tām filmām, kas varētu skatītājā uzjundīt dziņu doties dabā, pārvarēt kalnus un lejas un piepildīt savu sirdi ar Wanderlust. Drīzāk tā būs viena no tām filmām, kur ik pa brīdim pašausmināties par varoņu debilo rīcību un plānot variantus, kā gan tu pats būtu rīkojies viņu vietā.

Divdesmitā gadsimta klasiķa Viljama Folknera daiļrade man nav gluži sveša - pirms vairākiem gadiem izlasīju čupiņu viņa grāmatu, no kurām manī sajūsmu gan izraisīja tikai viens no relatīvi mazāk zināmajiem darbiem - "The Mansion", kamēr viņa oficiāli spožākie darbi pa daļai pārāk komplicētās rakstības manieres, pa daļai - man ne gluži aktuālās tematikas dēļ mani atstāja aukstu un neuzrunātu. Taču tagad, kad ķēros pie "Knight's Gambit", par to nemaz īsti neiedomājos.

Tas bija pirms gandrīz desmit gadiem, kad pie Normja skatījos filmu The Zodiac, sākotnēji domājot, ka tā ir jaunā Deivida Finčera lente ar Džeku Gilenhālu un Robertu Dauniju jaunāko un tikai pamazām saprotot, ka esam piečakarēti un skatāmies kaut kādu apšaubāmu kreisās studijas lenti un nevis "Seven" un "Fight Club" režisora jaunāko darbu. Filma toreiz izrādījās diezgan švaka, kas gan galīgi nebija pārsteidzoši, un tā nu sanāca, ka "īsto" filmu par Zodiaka slepkavu es noskatījos tikai tagad.

Vispār jau es "Talantīgo misteru Ripliju" noteikti biju kaut kad skatījies, bet tas bija tik sen, ka varbūt pat vairs nav īsti taisnība. Tiesa, filma ir gana atmiņā paliekoša, lai arī vairāk kā desmit gadus vēlāk pamata lietas no tās joprojām atcerētos. Plus kaut kad izlasīju arī grāmatu, pēc kuras filma tapusi (faktiski gan grāmatas ir veselas četras, bet pilna tetraloģijas ekranizācija laikam gan neeksistē, un patiesībā nav jau arī tā, ka mani tas diži interesētu).

Pēc PMJ koncerta man bija skaidri formulējies viedoklis, ka šī mūzika ir jābauda klātienē, nevis ierakstā, taču kādu dienu man uznāca noskaņojums tomēr dot viņiem iespēju arī tīrā audio formātā. Jāatzīst gan, ka (uz šo brīdi) jaunākā Postmodern Jukebox albuma repertuārā nav skaņdarbu, kas man šķistu tik ļoti saistoši oriģinālversijā (jo īpaši tālab, ka daudzus no tiem nemaz nezinu), taču tas jau nav šķērslis dziesmu baudīšanai to jaunajās (vecajās?) versijās.

Vispār jau šai reizē es grāmatu klubiņā biju noskaņojies lasīt Ingas Gailes "Stiklus", bet apstākļi iegrozījās tā, ka beigās tomēr izlasīju "Pirmo slikto vīru". Skepse man bija - Miranda Džūlija, kas ir grāmatas autore, ir vienlīdz aktīva (un ne fenomenāli populāra) vairākos lauciņos - viņa ir gan rakstniece, gan mūziķe, gan kinorežisore, gan aktrise (galvenokārt - pati savās filmās), gan aktīvi darbojas multimediju lauciņā (kas ir loģiski, ja jau viņa darbojas daudzos medijos). Daudzpusība, protams, ir laba lieta, bet tā vienlaikus nebūt negarantē izcilību visās pārstāvētajās jomās. Līdz šim gan man saskarsme bija sanākusi vien ar viņas darbību kino - pirms sešiem gadiem noskatījos Me and You and Everyone We Know. Toreiz man filma itin labi patika, bet sevišķi lielu nospiedumu tā laikam gan neatstāja. Bet nu ko - mēģināsim saprast, kāda tad Džūlija ir kā rakstniece!

Diez vai es būtu pats sadūšojies pirkt biļetes uz jaunāko Barišņikova iestudējumu Rīgā "Vēstule cilvēkam" - pietika man apskatīties biļešu cenas, lai saprastu, ka tik ļoti es to nevēlos redzēt. Taču tad kāds mans kolēģis nāca klajā ar piedāvājumu, no kura nevarēju atteikties - proti, ar biļetēm izteikti zem nominālvērtības, un tad nu pēc neilgas ministināšanās izlēmām, ka var jau aiziet. Tiesa, sekojot kādā žurnālā ieteiktajam, izlēmām pirms izrādes apmeklējuma "izpildīt mājasdarbu", kas manā gadījumā nozīmēja Ņižinska dienasgrāmatas izlasīšanu un rūpīgāku iepazīšanos ar šī baletdejotāja biogrāfiju. Līdz ar to nebija šaubu, ka varēsim saprast, kas izrādē īsti notiks.

Brāļu Koenu filma "Sveicināts, cēzar!" diez vai kļūs par vienu no viņu leģendārākajiem veikumiem, atnesīs plašu Oskaru kolekciju un ieguls Holivudas zelta fondā. Tas gan nenozīmē, ka filma būtu neizdevusies vai bezvērtīga, gluži vienkārši uz viņu spožāko veikumu fona tās trumpji nav tik jaudīgi, lai arī filmas plusi ir acīmredzami.

Man ir grūti šobrīd salikt kopā divus mentālos portretus: teju septiņdesmit gadus vecu puskailu dēmonu, kas lēkā pa Positivus skatuvi, un visai apcerīgu Deivida Bovija līdzinieku, kas iedziedājis "Post Pop Depression". Es saprotu, ka viņi abi ir viens un tas pats cilvēks, bet līdz galam nespēju tam noticēt.

Skatoties piecdesmito-sešdesmito gadu filmas, mani vienmēr fascinē, cik bieži galvenais varonis izskatās pēc Džordža Klūnija. Vai pareizāk - cik ļoti Džordžs Klūnijs atbilst tās ēras standarta galvenās lomas atveidotājam - izskatīgam mazliet iesirmam vīrietim, gludi skūtam, ar izteiksmīgu zodu un solīdās drēbēs. Un Kerijs Grānts, kas atveido galveno varoni klasiskajā Hičkoka filmā "North by Northwest" ir viens no visidentificējamākajiem proto-Klūnijiem, kādu vien varu iedomāties.

Festivālā apmeklētā Braiena Vilsona koncerta dabisks turpinājums bija iegādāties "Pet Sounds" plati un noskatīties šo filmu par pašu Braienu. Papildu bonuss filmai ir tāds, ka pēc tās noskatīšanās "Pet Sounds" skan mazliet citādi nekā iepriekš - kaut vai tāpēc ka esi paša acīm redzējis to, kādi tik instrumenti un mūziķi nav piedalījušies tā tapšanā.

Braiena Vilsona koncerts izcilā Beach Boys albuma "Pet Sounds" 50 gadu jubilejas tūres ietvaros vienlaikus bija viens no manis visvairāk gaidītajiem Primavera Sound festivāla elementiem un tas, par kuru bija vislielākās bažas kvalitātes sakarā. Gan cerības, gan bažas izrādījās pamatotas.

Kamēr nesen Kannās pirmizrādi piedzīvoja, ja nekļūdos, 47. Vudija Alena režisētā filma "Café Society", mēs izvēlējāmies noskatīties mazliet vecāku viņa filmu. "Manhattan Murder Mystery" ir kritiķu gana labi novērtēta filma, kurai ir diezgan daudz saistības ar slavenāko Alena filmu - "Annie Hall". Kā nekā vispār filma tapa no agrīna "Annie Hall" melnraksta, un Alens un Diāna Kītone šajā filmā atveido varoņus, kuri itin mierīgi varētu būt tie paši "Annie Hall" varoņi, tikai mazāk jauni.

Varu bez sevišķas kaunēšanās atzīties, ka pirms pieteicos šo grāmatu lasīt "Grāmatu klubiņā", par tādu Silviju Plātu vispār nebiju dzirdējis. Pat latviešu dzejā man nav teju nekādu zināšanu, kālab gan tad lai no manis gaidītu pazīšanos ar šo amerikāņu dzejnieci, kas turklāt mirusi jau pirms vairāk kā piecdesmit gadiem? Tiesa, "The Bell Jar" (jeb Stikla kupols) nav vis dzeja, bet vienīgais Plātas garprozas darbs, kurā dominē autobiogrāfiskas tendences.

Par Skota Bredlija postmoderno mūzikas aparātu (nezinu, kā pareizāk latviskot jukebox) es nezināju ne nieka. Biļetes nopirku tālab, ka man simpatizēja doma par retro stilā izpildītām mūsdienu popdziesmām, piešķirot tām stilu un klasi, kas no dabas tām galīgi nepiemīt. Līdz ar to, kad otrdienas vakarā devāmies uz Palladium, biju itin pārliecināts, ka apmeklētības ziņā šis varētu līdzināties Karla Barāta koncertam tai pat vietā - proti, ka auditorija būs tik maza, ka mūziķu vietā nāksies justies mazliet neērti. Bet nē - jau tuvojoties koncertzālei sapratu, ka biju maldījies. Tautas bija daudz - gluži stāvgrūdām pārbāzta Palladium zāle nebija, bet pilna gan.

Koncentrēties nopietnam darbam mūsdienu pasaulē ir grūti. Ir tik daudz dažādu nieku, kas tā vien alkst tikt pie tavas uzmanības, ka traks var palikt. Tu gribi normāli pastrādāt, bet viena pēc otras lec notifikācijas par to, ka Feisbukā kādam iepatikusies tava jaunā bildīte vai ka Instragramam pievienojies tavs draugs Andrejs, kuru tur tagad pazīst kā uzņēmumumu Latvijas Gāze. Tikko esi atvēris savu Visual Studio un jau gandrīz uzrakstījis pirmo rindiņu koda, kad atkal novibrē telefons - epastā atnākuši AirBaltic jaunumi ar labākajiem lidojumiem piedāvājumiem. Un tā tu kādā brīdī piefiksē, ka ir jau laiks doties pusdienās, bet projekts nav pavirzījies ne par solīti uz priekšu. Ja šīs ir arī tev pazīstamas problēmas, tad Kela Ņūporta grāmata ir tieši tev kā radīta!

Sen nebija skatīta neviena filma mājās - ceļojums un pēc tam visādas darīšanas liedza baudīt kvalitatīvu kino uz puslielā ekrāna. Kino zāles atklāšanai pēc pārtraukuma izvēlējāmies vienu no pagājušā gada aprunātākajām filmām - Kventina Tarantino "Pretīgo astotnieku". Kā nekā Tarantino filmas visas ir tādas, ka tās labāk skatīties uz pietiekami liela ekrāna, lai varētu skaidri saskatīt kārtējo stipri nereālistiskā veidā izšķaidīto galvu.

Tu varētu man jautāt: kādā sakarā tu, biedri Raimond, skaties filmu par to, kā apprecēt miljonāru? Un tev ir visas tiesības tā darīt: es patiešām īsti neesmu potenciāls miljonāra apprecētājs. Taču lidmašīnās mēdzu skatīties arī tādas filmas, no kurām daudz jēgas man nav. Vēl jo vairāk, ja šajā filmā vienā no galvenajām lomām ir Merilina Monro.

"Dream Theater" ir viena no tām grupām, kurām neviens koncepts nav par grandiozu un nevienas ambīcijas nav par lielām. Un "The Astonishing" ir tik ļoti uzpūsts ieraksts, ka pat pašiem Petruči, Labrī un kompānijai tas ir kaut kas nebijis grandiozumā. Rokopera! Dubultalbums! Komplektā - mājaslapa ar eposa varoņu profiliem (un diezgan draņķīgām CGI bildēm), pat treileris šim albumam (vai pareizāk - tā saturam) ir uztaisīts. Un tas viss - ņemot vērā to, ka šis ansamblis nespētu uzrakstīt kaut viduvējas kvalitātes dziesmu tekstus pat tad, ja no tā būtu atkarīga cilvēces tālākā pastāvēšana.

Vudija Alena filmu plejādē "Sweet and Lowdown" visradnieciskākā laikam ir 1983.gada "Zelig" - arī šī ir pseidodokumentāla filma par kādu it kā ievērojamu cilvēku, kas dzīvojis pirms Otrā Pasaules kara. Arī šajā filmā par šo cilvēku izsakās dažādi nozares eksperti (šajā reizē arī pats Alens ir viens no ekspertiem), lai gan patiesībā tās varonis ir izdomāts no nulles. Šoreiz gan atšķirība ir tajā, ka filma, ja neskaita ekspertu komentārus, nemaz pēc dokumentālā kino neizskatās, bet ir uzņemta kā normāls retro gabals par trīsdesmito gadu Ameriku.

"Dusmu augļi" sava sociālā statusa pēc skaitās teju vai visu laiku nozīmīgākais amerikāņu literatūras darbs, sava laikmeta (Lielās Depresijas) spilgtākā liecība, kas caur vienas atsevišķi ņemtas ģimenes stāstu atklāj ēras traģiskumu visā tās bezcerībā. Ar tādu absolūto klasiku gan, protams, lieta bieži nav vienkārša - nozīmīgums gan pārāk augstu novieto gaidāmības (vai kā būtu pareizi raksturot "expectations") latiņu un arī vispār, to uzņemot organismā, ir grūti abstrahēties no konkrētā mākslas darba deklarētās vērtības. Līdz ar to nav pārsteidzoši, ka Steinbeka slavenākais romāns man ilgu laiku nebija nonācis lasāmās literatūras plauktiņā, bet beigās to tur novietoja paša vilktā loze Grāmatu klubiņa ietvaros.

Gatavojoties Pingvīnu pasākumam, šķita diezgan obligāta prasība noskatīties multfilmu par pingvīniem, kuri kalpojuši par iedvesmu vienai no skaistākajām Latvijas ģeotradīcijām.

Skaidrs, ka "Murkšķa dienu" biju redzējis jau iepriekš. Vairākkārt. Vai tad Murkšķa dienu vispār ir iespējams noskatīties tikai vienu reizi? Kaut tāpēc vien, ka filmas laikā tu šo dienu redzi atkal un atkal. Un kas dīvainākais - neapnīk.

Hofštatera "Gēdelis, Ešers, Bahs" manā grāmatu plauktā ir viena no visgodātākajām grāmatām, tāpēc "Es esmu dīvaina cilpa" manā pastkastē pienāca kā ļoti gaidīts sūtījums. Kā nekā šī ir otra populārākā un augstāk novērtētākā Hofštatera grāmata, un savā ziņā - GEB turpinājums. Tiesa, šoreiz Hofštaters principā mazliet vairāk attālinājies no precīzajām zinātnēm un pievērsies pārdomām par to, kas īsti ir esība un apziņa.

Kriptiskais nosaukums "FFS", kas pirmajā brīdī neko neizsaka, patiesībā slēpj kaut ko ļoti pat zināmu - "Sparks" un "Franz Ferdinand" apvienošanos zem vienota zīmola. Ja pirmajā brīdī tas varētu kādam likt saraukt uzacis: "Kādā sakarā skotu indīrokeri FF, kas joprojām Eiropā ir itin aktuāla grupa, apvienojušies ar kaut kādiem amerikāņu pensionāriem, kuriem pēdējais hits bija pirms vairāk kā divdesmit gadiem?" Taču patiesībā viss ir itin loģiski. Pirmkārt, "Sparks" nav īsti viens no tiem kolektīviem, kuru kvalitāte mērāma līdzās popularitātes līknei - brāļi Maili allaž lielākoties ir gājuši mazliet savrupu ceļu, un viņu pēdējie ieraksti vismaz kritiķu acīs atzīti par itin labiem. Un neviens cits kā es pats pirms pāris gadiem, klausoties uz to brīdi svaigo Franz Ferdinand ceturto albumu, secināju, ka tas pamatīgi atsauc astoņdesmito gadu Sparks daiļradi. Līdz ar to - viss itin loģiski. Jautājums tikai - kas sanācis, grupām apvienojot spēkus?

Pat filmu "Marsietis" es uzzināju ap to laiku, kad tai tikai iznāca pirmais treileris. Nē, es nebūt neesmu sācis vērīgāk sekot Meta Deimona gaitām (kā nekā joprojām viņu uzskatu par pārāk līdzīgu Leo di Kaprio un neesmu ne viena, ne otra fans), un arī grāmatu, kas ir pamatā šai filmai, lasījis neesmu. Toties es regulāri lasu xkcd komiksu, kurā bija apgalvots, ka "Marsietis" vismaz grāmatas versijā esot paredzēts tiem filmas "Apollo 11" cienītājiem (arī šo filmu neesmu redzējis), kuri būtu vēlējušies, kaut visa filma sastāvētu no izvērsuma ainai, kas sākās ar "no lietām, kas atrodas uz šī te galda, mums ir jāizveido tas un tas, citādi visi astronauti ies bojā". Proti, vismaz grāmata ir nosacīti uzskatāma par tādu kā domu eksperimentu par tēmu "kā izdzīvot vienam cilvēkam uz Marsa".

Vudija Alena jaunāko filmu - "Nesaprātīgs cilvēks" - skatījāmies kino, turklāt vēl tajā kinoteātrī, uz kuru parasti neejam. Bet ja nu gadās biļetes pa lēto, var jau arī komerckino paradīzi apmeklēt, tik principiāls arī es neesmu. Skatītāju gan bija gaužām maz, bet varētu būt, ka tā ir vispārēja, nevis tikai šīs filmas tendence (lai gan - kāda principā man starpība?).

Pirmajam septembrim par godu (apraksts dabiski, ka top ar aizkavēšanos) skatījāmies vienu no filmām, ko uzgāju sarakstā kā skolas tēmas komēdiju klasiku. Tā kā līdzās tai sarakstā bija nevis "American Pie" un "Dumb and Dumber 2", bet gan "The 400 Blows", "The Breakfast Club", "Dead Poets Society" un citas cienījamas filmas, šķita - šo varētu noskatīties! Jāatzīst - galīgi nebija laba doma.

Frenka Zappas daiļrade ir dīvaina pēc definīcijas, bet "Cruisin' with Ruben and the Jets" ir dīvains ieraksts pat Zappas kopējā dīvainuma kontekstā. Kā nekā radošus avangarda eksperimentus šajā ierakstā ir aizstājušas vienkāršas doo-wop stila dziesmiņas piecdesmito gadu manierē, kurās turklāt pats Zappa nemaz nedzied.

"Tvaika darbināmā žirafe" ir vieni no ievērojamākajiem stīmpanka mūzikas pārstāvjiem. Gadījumā, ja tev nav tas gods būt pazīstamam, ar stīmpanku, mazliet izskaidrošu, kas tā tāda par štelli. Stīmpanks vairāk ir novērojams kā zinātniskās fantastikas un/vai fantasy paveids, ko raksturo tādas nākotnes tehnoloģijas, kādas tās varētu būt iztēlojušies cilvēki 19.gadsimtā - futūristiski brīnumi, kurus darbina tvaiks, tāda kā pagātnes nākotne. Stīmpanks līdzās literatūrai nonācis arī citos virzienos - dizainā, modē un - mūzikā. Ar pēdējo gan ir mazliet sarežģītāk, jo kā gan tu īsti definēsi pagātnes-nākotnes mūziku? Līdz ar to stīmpanka mūziķiem vairāk raksturīgs ir stīmpanku ietērpt dziesmu saturā un pašu grupu dalībnieku tēlos, bet spēlēt tādu mūziku, kāda konkrētajiem mūziķiem iet pie sirds.

Dziesminieks Džeiks Holmss rokmūzikas vēsturē ir iegājis ar vienu vienīgu dziesmu, kura gan slavena kļuva pilnīgi citā izpildījumā un par kuru pašam Holmsam sākotnēji netika ne autortiesību nauda, ne kaut viņa vārda pieminēšana kā dziesmas autoram. Skarbs liktenis, ko lai saka, jo īpaši, ja ņem vērā, ka viņa radīta ir viena no slavenākajām "Led Zeppelin" dziesmām.

Grāmatas autors Mikels Svane ir Zendesk dibinātājs (viens no trijiem) un CEO. "Kas ir Zendesk?" tu man vaicāsi. Zendesk ir helpdesk (lietotāju atbalsta servisa) platforma, diezgan neapstrīdami savas nozares līderi, publiska kompānija ar akcijām Ņujorkas fondu biržā. Bieži Zendesk piesauc kā vienu no top piemēriem sākotnējam startup, kas izaudzis par ļoti veiksmīgu globālu kompāniju. Turklāt vēl - radīts Eiropā. Cik bieži par Zendesk nākas dzirdēt Latvijā? Aptuveni nekad, vismaz Delfi meklētājs uz šo atslēgas vārdu atrod precīzi nulli rezultātu.

Kas ir kopīgs āfrikāņu "runājošajām" bungām, optiskajam telegrāfam, Enigmas atšifrēšanai, cilvēka DNS un Internetam? Atbilde rodama šīs grāmatas nosaukumā - visas šīs parādības vieno informācija, kuras vēsturē visai detalizētu ieskatu arī sniedz šī grāmata.

Filma "Puikas gadi" jeb "Boyhood" kaut kādā mērā noteikti raisa asociācijas ar seriālu "The Wonder Years" (kādreizējo ĀĢ aprindās labāk zināmu kā "Die Wunderbaren Jahre"), kas stāstīja par zēna dzīvi skolas gadu garumā. Nezinu, vai Ričards Linkleters no šī seriāla iespaidojās, bet kaut kādai saistībai tur ir jābūt, vai arī nav.

Vai tu kādreiz esi aizdomājies, kā izklausītos Led Zeppelin, ja viņu vokālists Roberta Plānta vietā būtu Elvis Preslijs un ja grupas dalībnieki būtu regeja fani? Es, redz, īpaši nebiju, bet grupa "Dread Zeppelin" gan.

Sen nebija būts kino - kopš mājās uzradies projektors vajadzība pēc lielā ekrāna sarukusi. No otras puses, arī filmu skatīšanās drusku ierobežota, jo laiks, laiks, laiks. Taču šīs Lieldienu brīvdienas izceļas ar diezgan nožēlojamiem laikapstākļiem, līdz ar to filmām ir dota iespēja. Un man jau pirms kāda laika bija ienākušās divas biļetes uz Rīgas lielāko kino kompleksu pēc kādām darbā uzvarētām derībām. Atlasījām piedāvāto, un izvēlējāmies filmu par Alanu Tjūringu.

Sevišķi ar "Interstellar" skatīšanos nesteidzāmies - ne tāpēc, ka būtu kādi aizspriedumi, bet tāpēc ka pēdējos mēnešos vispār ar filmām tā ir, kā ir - šķiet, ka vidēji pat viena nedēļā nesanāk. Vakar beidzot bija tāds vakars, kad varēja kaut ko noskatīties, un kālab gan ne vienu no pēdējā gada skaļākajām un veiksmīgākajām filmām?

Savulaik man bija raksturīgi visas Oskaram nominētās filmas noskatīties vēl pirms ceremonijas un par neražu uzskatīju, ja kaut vienu no balvām saņēma manis vēl neredzēta filma. Pēdējā laikā tā kaut kā galīgi vairs nenotiek, un šī gada galveno uzvarētāju - filmu par "Putnucilvēku" noskatīties sanāca vien martā un arī, pateicoties tam, ka Z paziņoja, ka vēlās kino vakaru ar projektoru.

"Bezdibeņa šķērsošana" bija pirmā grāmata, kas tika nodota infogr.am lasīšanas pulciņa biedriem kā iepazīstamais saturs. Pagaidām vēl nav notikusi kolektīvā tās iztirzāšana, un gadījumā, ja tu esi šī pulciņa biedrs, bet vēl neesi to izlasījis līdz galam, varbūt tev nevajadzētu tagad lasīt manu viedokli par to. Tiesa, tā kā tā nav daiļliteratūras darbs noveles tipā ar negaidītām beigām, īpaša pamata satraukties par iespējamiem spoileriem tāpat nav.

Šo grāmatu lasīju kā pirmo šī gada sarakstā ar "profesionālo literatūru". Ir taču svarīgi sekot tam, kas aktuāls web tehnoloģijās un kas specifiski raksturīgs programmēšanai, koncentrējoties uz mobilajām ierīcēm. Diemžēl jāatzīst, ka izcili noderīga man šī grāmata nešķita.

Iepazinis "69 dziesmas par mīlestību", es jau sevi biju gatavs ieskaitīt The Magnetic Fields cienītājos, taču tā vien šķiet, ka mazliet pārsteidzos. "Mīlestība jūras dibenā" ir pavisam īss ieraksts (34 minūtes), taču kvalitātes ziņā tas mani neko diži iepriecināt nespēja, līdz ar to esmu sapratis, ka ar šo kolektīvu ir jābūt piesardzīgam, ne viss, kas nāk no Stefina Merita sirds un smadzenēm, automātiski ir šedevrāls un izcils.

Pasaules slavu grupa, kura daudziem (ja vispār) saistās ar tās vokālisti Debiju Hariju, lai gan realitātē Blondie pilnīgi noteikti ir grupa un nevis Debija pati par sevi, lai gan neviens cits kolektīva dalībnieks nekādi nekvalificējas blondīnes statusam, ar savu pirmo ierakstu neieguva, taču tas nebūt nenozīmē, ka grandiozu hitu iztrūkums to darītu par mazāk veiksmīgu ierakstu, kā nekā šajā brīdī Blondie varēja atļauties daudz vairāk kā vēlākos laikos, tik ļoti nesatraucoties par tēmu, "vai pircējiem patiks".

Man ir grūti saprast, kā tas vispār nākas, ka šī filma atradās manā krājumā - neesmu es ne sevišķs Stīvena Soderberga, ne filmas galvenās lomas atveidotāja Meta Deimona cienītājs, bet fakti ir tādi, ka teju piecu gadu garumā šī filma gaidīja savu skatīšanās laiku.

"Mīlestība ir kā džezs - tu to saceri, ejot uz priekšu, bet izliecies, it kā tu patiešām zinātu dziesmu, bet tu nezini un nekad nezināsi, tāpēc tu izrādi savas kļūdas un pieļauj tās, līdz tās kļūst par tevi."

Par tādu grupu kā "Firewater" uzzināju pirms vairākiem gadiem, kad nejauši pa Radio Naba dzirdēju viņu dziesmu "The Man on the Burning Tightrope". Neatceros, cik ļoti man toreiz patika viņu tāda pat nosaukuma albums, bet šodien kaut kā sanāca, ka noklausījos citu viņu ierakstu - koverkompozīciju apkopojumu ar nosaukumu "Dziesmas, kuras mēs būtu gribējuši uzrakstīt".

Ja nemaldos, mana līdzšinējā pazīšanās ar Edgara Alana Po daiļradi aprobežojās ar dzejoli par kraukli, kurš skolas laikos bija ļoti tuvs biedram Normis, bet pērnā gadā saņēmu dāvanā šo grāmatu, kurā atrodami, šķiet, visi Po stāsti, kas pieskaitāmi mistikai, fantastikai un tamlīdzīgām kategorijām (kuras tajos laikos nemaz vēl īsti nepastāvēja), un pēc šīs grāmatas izlasīšanas droši vien sevi varu uzskatīt par būtiski nopietnāku šī autora pazinēju.

Filmu ziņā diezgan izteikti sanācis - kā iepriekšējo gadu pabeidzu, tā jauno iesāku. Pēdējā pilnmetrāžas filma 2014.gadā bija The Bling Ring, kuras galvenie varoņi pastrādāja noziegumus, lai iegūtu bezjēdzīgus sūdus, šī gada pirmajā filmā varonis dara būtībā to pašu, tikai ar daudz lielāku vērienu. Protams, pa vidu vēl bija Jaungada nakts ballītē skatītā A Free Ride, bet šo izglītojošo 100 gadus veco porno filmu īsti nebijām paši izvēlējušies skatīties, un vispār - arī tai ar "Volstrītas vilku" ir gana daudz kopīga.

Sen nebiju redzējis tik ļoti biedējošu filmu kā The Bling Ring jeb "Spožuma banda". Formāli Sofijas Kopolas jaunākā filma nav šausmene, bet vienlaikus tās saturs ir biedējošāks par jebkuru gore gabalu.

"Pāri bortam" ir viena no Marinas mīļākajām bērnības filmām, kuru viņa zina burtiski no galvas. Tā kā es to līdz šim redzējis nebiju, tad pirmajos Ziemassvētkos pievērsāmies šai kinolentei. Un te nu tu varēsi iepazīties ar maniem novērojumiem.

Reizēm darba dienu vakaros prasās pēc kādas jaukas un sirsnīgas filmas. Cik daudz var viens cilvēks skatīties dāņu psiholoģiskos trillerus par brūkošām dzīvēm. Vajag taču reizēm kaut ko amerikāniski vieglu, mazliet banālu un smieklīgu. Kā, piemēram, jaunāko Vudija Alena filmu.

Pieci gadalaiki. Itin nodreijāta tēma. Kā nekā Kims Kiduks par šo tēmu uzņēmis filmu, un vispār cik gan vēl gadalaiku varētu būt? Labi, nav svarīgi, ir vēla nakts, kad rakstu šo tekstu, tālab neatbildu par savu vārdu plūsmu. Lai gan - kad es par to būtu atbildējis?

Man patīk dokumentālas filmas. Man patīk filmas par rokmūziku. Man patīk dokumentālas filmas par rokmūziku. Vai tas būtu iemesls, lai man patiktu filma "20 pēdu attālumā no zvaigznēm", kas vēsta par bekvokālistu skarbo likteni mūzikas pasaulē? Par to - jaunākajā "Restorānvagona" numurā, tfu, šajā bloga ierakstā.

Kādu vakaru viesojāmies pie Normja un Noras. Pirms doties prom, ievēroju plauktā grāmatu ar saistošu nosaukumu - "Erotic Cinema". Dabiski, ka izlēmu, ka vēlos šo grāmatu aizņemties izlasīt (apskatīties bildes?). Liels bija mans pārsteigums, ka šo grāmatu Normis bija pirms itin daudziem gadiem dabūjis dāvanā no... manis. Lai gan... vienmēr esmu uzskatījis, ka man ir laba gaume, un te arī apliecinājums.

Viņš ir pavārs, kurš kādreiz bijis izcils. Tagad viņa dzīve ir ieslīgusi rutīnā, viņš ir izšķīries ar sievu (lai gan attālināti viņi viens otru droši vien joprojām mīl), strādā publikas mīlētā, bet garlaicīgā restorānā, kura īpašnieks viņam nedod nekādu radošo brīvību ēdienu gatavošanā, jo apmeklētāji ir pieraduši pie pārbaudītām vērtībām, taču visam viņa dzīvē būs lemts sagriezties kājām gaisā Twitter dēļ.

Itin daudzus gadus regulāri sekojuxkcd komiksiem un, kopš šī rubrika sākās, lasu arī What If sadaļu, kurā bijušais NASA robotikas darbinieks Rendels Manro atbild uz dīvainiem un lielākoties pilnīgi trakiem lasītāju jautājumiem iespējami zinātniski pamatotākā veidā.

Savulaik dēvēts par parodiju princi, Weird Al Yankovic joprojām reizi dažos gados nāk klajā ar jaunu ierakstu, kur aptuveni puse dziesmu ir mūsdienu hitu parodijas, bet otra puse - oriģinālkompozīcijas, imitējot dažādu mūziķu stilu. Nule kā klajā nācis viņa jaunākais veikums - "Mandatory Fun".

Reizēm tu skaties filmu un tev šķiet, ka tā ir ja ne gluži dokumentāla, tad vismaz balstīta uz reāliem faktiem, bet izrādās - tā ir viena vienīga fikcija. Citreiz savukārt izrādās, ka kaut kas pilnīgi neticams ir gluži patiess. Šī filma ir tipisks otrais gadījums.

Nez kādēļ (laikam skaidrs, kādēļ tieši) romantiska komēdija, kuras galvenais varonis ir žigolo, man automātiski rada asociācijas ar Roba Šnaidera "Deuce Bigalow" filmām, kuras pat neesmu dzirdējis, bet gana daudz esmu dzirdējis par to, cik tieši tās ir sliktas. Tiesa, Džons Turturro kā režisors un Vudijs Alens vienā no galvenajām lomām kaut kā liek gaidīt drusku kvalitatīvāku kino ar mazāku daudzumu nesmieklīgu vulgāru joku.

Džeks Vaits ir viens no tiem mūziķiem, kuri jau ir izpelnījušies pietiekami leģendāru statusu, lai katrs viņu jaunākais ieraksts tiktu ne tikai sagaidīts ar lielām ovācijām, bet arī pasludināts par atgriešanos labākajā formā pēc dažiem ne tik veiksmīgiem veikumiem. Un tā, kad pienāk nākamā albuma laiks, atkal maļ to pašu plati. Manā skatījumā gan līdz šim Vaitam patiešām ir bijuši tikai labi un ļoti labi ieraksti, līdz ar to pamata gausties tāpat nav.

Amurikāņu vokāli instrumentālo ansambli "Asaka" bieži dēvē par ska punk stila pirmo kolektīvu, lai gan man patiesībā ir grūti saprast, ar ko viņu spēlētais stils būtu tik ļoti pancīgs un atšķirīgs no tā, ko citi ar ska saistīti mūziķi spēlēja jau iepriekš. Tad jau drīzāk vismaz pēc viņu pirmās studijas plates "Tavā sejā" klausīšanās man ir radies iespaids, ka viņi varētu būt vieni no "ska funk" līderiem, jo ar pankiem saistības tajā padarīšanā ir visai maz. Un patiesībā pat tīram ska viņi ir par lēniem un rāmiem - vismaz man ir grūti iedomāties kārtīgu ska kolektīvu izpildām kaut ko tādu kā "Movement in the Light", kas ir kaut kas tuvāks easy listening nekā pankrokam.

Ieraksts tapis laikā no 1964.gada līdz 1966.gadam, bet mūzikas veikalos nonācis vien 1990.gadā - laikā, kad jaunieši, kas savulaik kratīja miesas "Surfin Bird" ritmos, jau paši bija apgādājušies ar saviem jauniešiem, kuri varētu par "The Trashmen" nelikties ne zinis, jo kuru gan interesē šāds muzikāls kolektīvs no pagātnes?

Kad marta sākumā medijus pāršalca vēsts, ka "brāļa Pedro" lauztas rokas dēļ tiks atcelta aktuālā tūre, tai skaitā koncerts Rīgā, mana pirmā reakcija bija "nēēē!" - kā nekā šis ir no tiem koncertiem, uz kuru biļeti iegādājos jau pirmajā to tirdzniecības stundā. Liels bija atvieglojums, ka koncerts tomēr tika pārcelts vien divus mēnešus uz priekšu, turklāt vēl uz tādu datumu, kad esmu Rīgā. Līdz ar to jau drusku pāri septiņiem biju Palladium&39;ā, lai arī pašu Bordeļu uzstāšanās bija gaidāma ne ātrāk kā deviņos.

Zinātniskās fantastikas grāmatas mēdz būt dažādas - labas un ne visai. Es neesmu tādā mērā piederīgs ņergu subkultūrai, lai man būtu viedoklis par katru sci-fi autoru, lai es zinātu, kādas "skolas" šajā literatūras paveidā pastāv (un vai tādas vispār pastāv), vai kaut vai varētu nosaukt no galvas robotikas pamatlikumus. Un vispār - grāmatas par robotiem mani neinteresē, ja vien šie roboti nav paranoīdi androīdi un viņu vārds nav Mārvins. Bet ir tēmas, kas mani uzrunā. Un šī grāmata ir par tām.

Šī grāmata nav jaunākā "Galaktikas ceļveža stopētājiem" daļa. Tāda arī pastāv, bet lasījis to neesmu. Jā, es zinu, ka Duglass Adamss ir miris un ka jaunākajai daļai ir cits autors, tas arī mani mazliet biedē. Plus esmu aizmirsis, par ko bija piektā daļa, vajadzētu pārlasīt. Un vispār pareizi būtu pārlasīt pirmās piecas un tikai tad ķerties pie sestās. Bet tas nav šajā brīdī svarīgi, jo rakstu par kādu citu grāmatu.

Par Voltera Mitija slepeno dzīvi biju dzirdējis dažādas atsauksmes - ir labas, ir sliktas. Galvenais tās slavētājs bija mans dīvāna sērfošanas hosts Sofijā, kurš gan atzina, ka Bens Stillers viņam riebjoties, bet šajā filmā viņš esot bez maz vai cits cilvēks. Tad nu arī devu šai filmai iespēju mani pārliecināt par tās kvalitāti (te gan jāpiebilst, ka kritiķi pret filmu bijuši visai nesaudzīgi).

Šķiet, ka iepriekšējo reizi, kad es redzēju kādu Romeo un Džuljetas fragmentu, tā bija Romeo nāves aina, kur galveno varoni atveidoja robots Calculon no "Futurama". Patiesību sakot, neesmu drošs, ka vispār jebkad biju noskatījies "Romeo un Džuljetu" pilnā garumā. Un lugu noteikti arī neesmu lasījis. Īsi sakot - nekulturāls lops, ja vēlies dzirdēt manu viedokli.

Gadās, ka man uznāk vēlme skatīties totālu sviestu. Tā tomēr nav, ka es būtu caur un caurēm intelektuālis, kas dievina tikai dāņu arthouse kino un klausās tikai kvalitatīvu džezu. Pupi un alus tomēr arī ir daļa vērtību sistēmas. Un, kad ir īpaši bezsaturīgs noskaņojums, gadās skatīties kaut ko tādu kā "What About Dick?".

Levīns Deiviss ir folkmūziķis, kas sešdesmito gadu sākumā mēģina kļūt slavens Ņujorkas Greenwich Village, kas tolaik, domājams, bija visas pasaules folkmūzikas centrs. Iepriekš viņš uzstājās duetā kopā ar savu muzikālo partneri Maiku, taču tas izdarīja pašnāvību, un tagad Levīns cenšas izsisties vienatnē bez grandioziem panākumiem.

Kamēr Džārmuša jaunākā lente "Only Lovers Left Alive" Latviju vēl nav sasniegusi, izmantoju iespēju noskatīties kādu no viņa vecajām filmām - no pieciem savstarpēji īpaši nesaistītiem stāstiem veidoto "Night on Earth".

Skarbākos vārdus par šo filmu es dzirdēju no kāda man pilnīgi nepazīstama cilvēka LMA karnevālā. Uz kādu brīsniņu sanāca iepauzēt karnevāla aktivitātes un pavadīt laiku auditorijā, kur tika rādīta "Lubene". Netālu sēdēja manāmi jautrā prātā esošs vīrietis, kurš savam blakus sēdētājām visai skaļā balsī skaidroja, ka viņš nesen esot noskatījies "Her" un tā esot sliktākā filma, ko viņam ir gadījies redzēt. Izklausās iespaidīgi, ja ko šādu dzirdi par filmu, kas nominēta vairākām Oskara balvām? Nav tā, ka es īpaši uzticētos man nepazīstamu cilvēku autoritatīviem spriedumiem, bet vismaz atmiņā tas iesēdās. Tālab nācās vien šo filmu noskatīties.

Kaut kā dažas pēdējās skatītās mēmās filmas man nav sevišķi patikušas -iespējams, esmu sasniedzis pārāk tālus pagātnes gadus. Iespējams, man vienkārši nešķiet saistošas artsy tās ēras filmas - viegla izklaide ir ok, bet ambiciozi vispārcilvēcīgi projekti, kas tapuši pirms teju simts gadiem ar aktieriem, kuru izpratne par kino spēli ne tik ļoti pārsniedz manējo, tā ir visai smaga padarīšana.

Ja nemaldos (un es reti maldos vai vismaz reti atzīstu savas kļūdas), šis ir pirmais hiphopa albums, ko apzināti esmu noklausījies pilnā garumā, un vēl vairākas reizes. Vai tas nozīmētu, ka turpmāk tērpšos platās biksēs ar stakli ceļgalu augstumā un savā leksikā ieviesīšu vārdu "nigga"? Stulbs jautājums, nigga!

Grimstu arvien dziļāk mēmajā kino - kārta pienākusi vienai no klasiskākajām Čārlija Čaplina filmām - "The Kid". Kā jau tas Čaplina filmām raksturīgs, arī "The Kid" visai intensīvi balansē starp ļoti izteiktu fizisku komēdiju un skumji dramatisku darbu.

Pols ir zinātnieks, kurš vairāk par visu mīl savu sievu un savu darbu. Viņš izdara nozīmīgu atklājumu, taču slavu piesavinās kāds bagāts maitas gabals, kurš pie reizes piesavinās ar Pola sievu, kura uz atvadām savu vīru nodēvē par nožēlojamu klaunu un ākstu. Lai labāk iederētos skarbajā pasaulē, Pols pamet zinātni un kļūst par klaunu cirkā.

Kamēr "The Jazz Singer" tikai ieskicēja to, par ko skaņa varētu pārvērst kino, "Ņujorkas gaismas" bija pirmā filma, kurā personāži patiešām visu laiku runāja, kur jau parādās dialogi un tieši teksts virza uz priekšu sižetu.

Šī pilnīgi noteikti ir viena no nozīmīgākajām filmām Holivudas vēsturē. Vai tā būtu mākslinieciski izcila? Nopelnījusi vairāk kā jebkura cita? Vai tajā piedalītos sava laikmeta slavenākie aktieri? Vai to būtu režisējis kāds no visu laikmetu dižgariem? Nē, nē, un vēlreiz nē. Un tomēr - super leģendāra filma.

Vispār jau interesanti ir ar tām vecajām Holivudas filmām - katrā no tām, ko pēdējā laikā esmu noskatījies, ir bijis kaut kas ievērības cienīgs. Ne gluži tā, ak tās visas man šķistu izcilas, bet kaut kādas interesantas īpatnības ikvienā filmā ir novērotas. Kaut vai tas, ka droši vien drīzumā būšu vismaz vienā lomā redzējis teju ikvienu izcilo 20.gadsimta pirmās puses aktrisi.

Paskaidro man, lūdzu, sekojošo: kā tas nākas, ka filmās par fascinējošiem cilvēkiem viņi tiek parasti padarīti mazāk fascinējoši. Kādēļ nepieciešams piepušķot kaut kādas nepatiesības, ja vēsturiskais materiāls pats par sevi ir izcili kolorīts? Šādi, lūk, jautājumi pēc filmas "Karaliene Kristīne" noskatīšanās.

"Dallasas pircēju klubs" ir viena no filmām, kas šogad pamatoti var cerēt uz kādām balvām Oskaru ceremonijā. Tā varbūt nav galvenā favorīte kaut vai tālab vien, ka tā nav viena no gada lielajām un skaļajām filmām, bet noskatīšanās vērta tā ir pilnīgi noteikti, kaut vai sava satura vēsturiskās puses dēļ vien.

Šī filma gandrīz varētu būt izcila. Tās galvenais varonis iedomājas, ka viņš varētu būt rakstnieks, taču patiesībā viņš ir alkoholiķis. Viņam vajadzētu doties prom no Ņujorkas kopā ar brāli un sievieti, kura viņu mīl, bet tā vietā viņš paliek pilsētā kopā ar sava mūža lielāko mīlestību - šņabulīti.

Beidzot esmu sapratis, kāpēc "klasiskās ēras" Holivudas filmas parasti ir tik ļoti bezzobainas un salkanas! Pie vainas nav nekas cits kā cenzūra - tā sauktais Hejsa kodekss, kas oficiāli tika piemērots filmām no 1934.gada līdz pat 1968.gadam, lai gan realitātē jau piecdesmitajos gados daudzi filmu veidotāji sāka atkāpties no šī kodeksa uzliktajiem principiem. "Tie trīs" ir ļoti tipisks Hejsa kodeksa upuris.

Nu jau esmu ticis tik tālu, ka skatos pirmskara mūziklus. Un kāpēc lai es neskatītos filmas ar Fredu Astēru un Džindžeru Rodžersu galvenajās lomās? Rodžersa, kā nekā, būtu saucama par skaistu arī pēc mūsdienu standartiem.

Par ko es pārvēršos? Manā skatīto filmu klāstā arvien retāk parādās tādas, kas būtu kaut relatīvi saucamas par jaunām. Protams, šobrīd tas jau ir apzināti - mēģinu skatīties patiešām vecas filmas, bet lielā mērā tas ir saistīts ar to, ka šāda stila kino man šķiet arvien vairāk un vairāk pieņemams. Vai man būtu kļuvuši vienaldzīgi tādi jēdzieni kā filmu dinamika, aktieru (pamatā aktrišu - jo kāda man darīšana gar aktieriem) atbilstība mūsdienu skaistuma etaloniem, krāšņi specefekti un laikmetīga mūzika? Patiesībā - droši vien tieši tā arī ir. Skaistumam ir daudz dažādu formu un izpausmju un kālab man būtu jāpakļaujas diktātam, ka, piemēram, Andželīna Džolija ir skaistas sievietes etalons (ne tā, ka man Andželīna nešķistu jolie, bet - kāpēc tieši viņa?)? Un kāpēc gan lai es laiku pa laikam nevarētu baudīt džezu, bigbendus un/vai klasisko mūziku? Lai citi dzīvo 3D kino un brīnumainu tehnoloģiju pasaulē, es jūtos komfortabli arī citur.

"Dumpinieks bez iemesla" ir filma ar skanīgu nosaukumu, spēcīgu leģendu un visai garlaicīgu saturu. Tā to es raksturotu vienā teikumā.

Šī gan bija visai īpatna filma - sešdesmito gadu zinātniskā fantastika par servisu, ko piedāvā kāda firma - tevi pasludina par mirušu, sagādājot atbilstošas kvalitātes līķi, uztaisa plastisko operāciju un tu vari uzsākt jaunu un skaistu dzīvi. Kāds pusmūža baņķieris izmanto šo servisu, cerībā, ka viņa jaunā dzīve būs piedzīvojumiem un dēkām pilna, pēc tam, kad viņam šo servisu izreklamējis kāds it kā miris draugs. Taču visai ātri viņš atskārš, ka jaunā dzīve nav ne par mata tiesa labāku kā iepriekšējā, turklāt patiesībā cilvēki, kuri dzīvo viņam apkārt, ir tikpat neīsti, kā viņa paša jaunā personība, turklāt viņš atskārš, ka visas tās materiālās vērtības, pēc kurām viņš ir dzinies mūža garumā ir bezvērtīgs sviests (kāds pārsteigums, ne?) un ka viņa laulības dzīve bija bijusi tukša un skumja tieši viņa karjeras apsēstības dēļ, nevis citu cilvēcisko īpašību nopelns. Bet ir jau par vēlu kaut ko mainīt, lai gan viņš vēl cer, bet tam nebūs labu beigu, vari man ticēt...

Eh, ku forši ir laiku pa laikam ievērtēt kādu normālu mistēriju/trilleri, jo sevišķi tādu, kas tapis 2.Pasaules kara laikā, kad bija gluži citi standarti pret filmām.

Tuvojoties gada beigām, sakārtoju pamazām iztrūkstošos aprakstus blogā - norēķinos par pēdējo mēnešu laikā sakrātajiem parādiem, lai pēcāk varētu iegūt kvalitatīvu (nosacīti) statistikas pārskatu par to, kāds tad man ir bijis 2013.gads. Šī ir viena no filmām, ko noskatījos jau pirms kāda laiciņa, bet neesmu pacenties par to uzrakstīt aprakstu.

Pagājis jau vairāk kā mēnesis, kopš vaigā skatīju Jevgēņiju Hicu, Sergeju Rjabcevu un pārējos "Gogol Bordello", bet emocijas nemaz vēl nav noplukušas.

Viena no kino klasiskākajām filmām, ko man kaut kā nebija līdz šim sanācis noskatīties. Bet nekas - pēdējā laikā uzsvaru lieku tieši uz šādu kino un tikai pa lieliem svētkiem skatos kaut ko relatīvi modernu. Ko var zināt - varbūt kādu dienu man zināšanas par vecajām filmām noderēs. Vai varbūt arī nē.

Ansambli "Man Man" redzēju kā iesildītājus Gogol Bordello koncertā Milānā. Tā kā viņu uzstāšanās bija interesanta, izlēmu paklausīties viņu mūziku arī mājas apstākļos.

Interesanti, ka divas aktrises, kuras Holivudā uzskata par teju visu laiku izcilākajām, dzīvojušas visai līdzīgā periodā, ar vienu uzvārdu, ne tikai nebija radinieces, bet pat nebija no vienas valsts. Amerikāniete Ketrīna Hepbērna un angliete Odrija. Joprojām sekojot savam klasiskā kino projektam (kas patiesībā nav nekāds projekts, bet vienkārši nevēlēšanās sekot kino aktualitātēm), tagad pienākusi kārta vienai no pirmajām Odrijas filmām.

Vēl joprojām dzīvojos pa melnbaltā kino pasauli. Vispār interesanti, kā veidojas vēsture. Eiropā jau pilnā sparā plosījās 2.Pasaules karš, bet Amerikā tapa filma par bagātnieku kāzu plāniem, kuriem būs vai nebūs lemts piepildīties.

"When a man is wrestling a leopard in the middle of a pond, he&39;s in no position to run." Lūk, viena no šīs filmas centrālajām domām.

Cik atceros, savulaik šī filma bija atrodama IMDb Top 250 sarakstā. Tiesa, kopš tā "savulaik" ir pagājis ne mazums gadu.

Reiz, ne pārāk senos laikos, šajā blogā jau bija ieraksts ar virsrakstu "Brick". Toreiz gan runa bija par ģeoslēpni, bet šoreiz - par filmu. Un šajā reizē ķieģelis ir no cita materiāla, kā pierasts, proti - no heroīna.

Un vēl viena klasiska filma - šoreiz savu kārtu piedzīvojis "Maltas vanags". Kārtējo reizi jau skatītā filma atbilst definīcijai "viena no visu laiku izcilākajām sava žanra filmām". Šoreiz žanrs - film noir detektīvstāsts.

Nu jau man vajadzētu sākt pašam baidīties. Šo ierakstu klausos divu dienu garumā, un pirms tam vēl mazlietiņ, un nu jau man tas šķiet ja ne gluži normāls, tad vismaz - ne tuvu ne tik traks kā sākotnēji. Protams, ja salīdzina ar, teiksim, "The Third Reich", šis ieraksts ir vieglāk klausāms - tajā ir vairāk standarta noskaņojumā klausāmu fragmentu, un vismaz nosacīti var apgalvot, ka šis ieraksts sastāv no dziesmām.

Man nav raksturīga motivējošas un izglītojošas literatūras lasīšana. Es neesmu motivējams un audzināms. Neticu, ka pamācošā literatūra mani padarīs par miljonāru, sieviešu mīluli vai vismaz drusku labāku cilvēku. Lai gan man pret neko no iepriekšējā teikumā minētā nebūtu iebildumu. Taču "Skaties plašāk: Jauna inovāciju stratēģija" nav gluži motivējošā lasāmviela. Kas tieši tā ir - par to teksta turpinājumā (varbūt, ja spēšu pārmērīgi nenovirzīties no tēmas).

Tomu Smitu iekš Bandcamp uzgāju, meklējot kaut ko, kas līdzinātos Tomam Veitsam. Protams, ka šī ieraksta lielākā līdzība ar Veitsu slēpjas tā izpildītāja vārdā un nosaukuma pēdējā daļā. Jo tā nu galīgi nav, ka Toms Smits būtu Veitsa līdzinieks. Taču albums patiesībā nemaz nav slikts.

Mēmā kino, iespējamais, leģendārākā persona Čārlijs Čaplins uz skaņu kino pārgāja ar visai lielām grūtībām. No viņa skaņu filmām šī noteikti ir zināmākā un arī kopumā "Lielais diktators" ir izpelnījies leģendāras un izcilas filmas reputāciju. Cik daudz no tā ir nodeva pagātnei un cik - filmas kvalitātes rādītājs, par to turpmākajā tekstā.

Populārā mūzika nav nekas cits kā propagandas rīks, ar kuru jauniešu smadzenes tiek skalotas līdzīgi, kā tas tika darīts totalitārajās valstīs. Tajā vietā, lai domātu par svarīgām tēmām (kādām?), jauniešus zombē uz dibenu gorīšanu, kopošanos un garīgu pagrimumu. Un tas viss - notrulināšanās burkāna dēļ.

Šī ir pirmā filma, ko noskatījos pēc tam, kad biju iepazinies ar "kino karti". Nav svarīgi, kas tā par karti, bet, iespējams, ka tuvākajā laikā pievērsīšos kino klasikas robu novēršanai. Un Hičkoka filmu šādā sarakstā būtu daudz, jo ar tām mans ceļš kaut kā nav sevišķi bieži krustojies.

Stīvs Pikolo nav no tiem mūziķiem, kuru vārdi gozējas Billboard topa augstākajās vietās (vai kaut vai zemākajās). Viņu velti meklēsi nākamā gada Glāstonberijas festivāla dalībnieku vidū. Ja viņš ar koncertu atbrauktu uz Latviju, diez vai tu viņu redzētu uzstājamies Arēnā Rīga, tad jau drīzāk KKC. Kolēģe gandrīz Agnese šo tipāžu raksturoja kā Tornim dvēseliski radniecīgu mūziķi ar brīnišķīgiem tekstiem. Tad nu paklausījos.

Vou, vou, vou! Kaut ko šādu es patiešām sen nebiju skatījies! Pēc dīvainajām rotaļām ar Šekspīru iekš "Much Ado About Nothing" tikai daži cilvēki (skaitā pieci - tai skaitā divi organizētāji) palika skatīties otro filmu. Es gan, protams, ne mirkli nešaubījos par palikšanu vai nē, jo galu galā - kas es pie joda tāds būtu, lai ietu pēkšņi mājās?

Ir filmas, kuras mani priecē ar to faktu vien, ka tās pastāv. Ārpus tādiem rāmjiem kā vērtīgs / tukšs, labs / slikts, morāls / amorāls (vai nu pēdējais būtu kas peļams, tas ir cits jautājums). Un šī ir tieši tāda filma. Kas gan nebūt nenozīmē, ka par to biju sajūsmā.

Par šo filmu iepriekš šur tur bija dzirdēts, ka no tās daudzko nospēra brāļi Vačovski, veidojot Matrix triloģiju. Nezinu, kā tas sanāca, ka tikai tagad beidzot šo filmu noskatījos.

Šo stāstu krājumu patiesībā jau vienreiz biju lasījis, taču dīvainā kārtā par to aizmirsu uzrakstīt blogā. Tagad izlasīju vēlreiz, un šoreiz pacentīšos tomēr kaut ko pierakstīt.

Vudijs Alens ir viens no retajiem cilvēkiem kino/mūzikā/literatūrā/mākslā (un laikam - jebkur), kurš uz vecumu nekļūst sliktāks, neiegrimst klajā pašplaģiātā, bet spēj ar katru jaunu filmu atkal un atkal priecēt skatītājus.

"Balagāns jeb Vientulībai Nē!" šādi šo grāmatu dēvē latviski un ar šādu nosaukumu to izlasīju pirmo reizi, sensenos laikos, kad Latvija vēl bija neatkarīga no Eiropas Savienības totalitārajiem grožiem. Iepriekšējā teikuma beigu daļu vari ignorēt, vienkārši nevarēju iedomāties neko trāpīgāku tā laikmeta raksturošanai.

Vai akls režisors var radīt labu filmu? Šādu jautājumu Vudija Alena filma "Hollywood Ending" gandrīz uzdod. Tās galvenais varonis, kuru, protams, atveido pats Alens, savulaik ir bijis kino dižgaris, taču pēdējā laikā sava rakstura dēļ viņš Holivudā nav sevišķi ieredzēts. Lai nebūtu skarbākam - viņam tur nav vietas, kā rezultātā iztiku viņš pelna, režisējot TV reklāmas. Un te pēkšņi viņam tiek dota vēl viena iespēja - režisēt filmu par Ņujorku (viņam īpaši tuva tēma) ar 60 miljonu budžetu. Visam apakšā ir tikai viens āķis - šo darbu viņam sagādā viņa bijusī sieva ar sava līgavaiņa - studijas bosa starpniecību. Un tad parādās otrs āķis - galvenajam varonim stress uz psihiska pamata atņem redzi. Un te mēs nonākam pie jautājuma, vai režisors var būt akls. Nezinu, kā ir ar šo jautājumu reālajā pasaulē, bet Vudija Alena Visumā nav nekā neiespējama un ekscentrisks režisors, kurš nekad neskatās sava sarunas biedra virzienā (varonis nedzird ar vienu ausi kā dēļ viņam nav pieejama stereo skaņa, kas nozīmē - viņš patiešām nezina, kur atrodas sarunu biedrs) un lielākoties uzvedas neadekvāti. Taču režisoru vidū normalitāte laikam jau tiešām augstu nekotējas, līdz ar to ar pāris reālo situāciju zinošu personāžu palīdzību varonim izdodas gandrīz veiksmīgi tikt galā ar filmēšanas procesu. Vienīgā problēma, ka viņam nav nekādu spēju novērtēt uzfilmētā materiāla kvalitāti, kas padara radīto filmu par gandrīz garantētu izgāšanos. Taču kas gan tas būtu par "Hollywood Ending" bez Holivudas nobeiguma?

Var teikt, ka ar šo ierakstu "Ween" pārdevās un kļuva popsīgi. Ok, tas varbūt ir mazliet pārspīlējums, bet "Chocolate and Cheese" manā skatījumā ir pirmais šīs grupas albums, kuru var normāli klausīties "ikdienas" cilvēks - ja sevišķi nepievērš uzmanību dziesmu saturam, muzikāli tas varētu šķist pieņemams arī cilvēkiem, kuri nebija sajūsmā par "You Fucked Up" vai līdzīgām kompozīcijām.

Turpinu skatīties Vudija Alena filmas - par laimi to ir tik daudz, ka ātri tās nebeigsies. Kāpēc par laimi? Jo tās ir foršas, protams.

Biju mazliet pārsteigts, ka šo relatīvi neseno Vudija Alena filmu līdz šim nebiju noskatījies, taču savs pamatojums tam acīmredzot bija. Pirmkārt, tajā galvenajā lomā ir Džeisons Bigss, kas popularitāti ieguva kā "Amerikāņu pīrāga" varonis. Otrkārt, kritiķu acīs šī ir visu laiku sliktākā Alena filma. Treškārt, arī skatītāji par to nebija sajūsmā - komerciāli tā bija izgāšanās. Taču vai tas obligāti garantētu, ka man šī filma nepatiks? Lasi tālāk, un uzzināsi pareizo atbildi!

"Zilbārdis" bija viena no pirmajām Vonnegūta grāmatām, ko tiku izlasījis. Sen, mežonīgi sen. Šo to gan no tās atcerējos, tā ka pilnībā mana atmiņa tomēr neizdziest, bet pārlasīt bija interesanti, kaut vai tāpēc, lai saprastu - kāda tad šobrīd ir mana attieksme pret šī rakstnieka mazāk būtiskajām grāmatām.

"Mehāniskās klavieres" es biju lasījis kaut kad ļoti sen, tālab pārlasot šo Vonnegūta romānu, drīzāk bija sajūta, ka lasu iepriekš nezināmu darbu, vien dažas epizodes bija aizķērušās atmiņā.

Zombiji vienmēr ir bijuši mana vājība. Ja pret vampīriem, vilkačiem, spokiem, mūmijām, maziem biedējošiem bērneļiem, maniakāliem slepkavām esmu salīdzinoši vienaldzīgs, tad filmas ar zombijiem man gan tīk. Iespējams, tas ir apliecinājums manī tomēr mītošajam iekšējam "gīkam", kuru cenšos sevī apslāpēt. Nē, es neesmu "classic geek" - mani ne mazākajā mērā neinteresē komiksi, supervaroņi, "Star Trek", installfesti (nez, tādi vēl pastāv?), LAN parties (tādi taču toč vairs nepastāv?), "dungeons & dragons" un citas šai subkultūrai svētas lietas. Bet zombijkomēdijas - tās gan man tīk.

Reizēm man nākas atzīt, ka mūzikas (un vispār mākslas) pasaulē komercializācija ir aizgājusi mazliet par tālu. Kā citādi būtu iespējams, ka tāda grupa kā "Ween" vairuma kritiķu acīs ir uzskatāma par 20.gadsimta beigu - 21. sākuma bītlu ekvivalentu, bet vienlaikus vismaz ārpus ASV tā atpazīstamībā nevar sacensties pat ar daudziem otrās šķiras indīrokeriem, nemaz nerunājot par dažādiem talantu šovu atgremojumiem?

"We Rise Again" - ar šādu dziesmu sākas jaunais Gogol Bordello albums, un apgalvojums nemaz nav mānīgs. Jūdžīns Hucs, Sergejs Rjabcevs un viņu ceļojošo deģenerātu trupa (ceru, ka šāds apzīmējums nav aizvainojošs ne Gogol Bordello, ne Daknim un viņa kompānijai) ir atgriezušies ar veselu plejādi skaņdarbu, kuriem būtu vieta ne tikai manā, bet arī tavā šī gada atmiņā paliekošāko meldiņu izlasē. Un kas mani īpaši priecē - tuvāk gada izskaņai man būs tas prieks "Gogol Bordello" baudīt dzīvajā! No relatīvi modernajām grupām viņi droši vien manā "to do" sarakstā ieņem pirmo vietu.

Es pamanījos palaist garām to apstākli, ka "Ween" ir pārstājuši eksistēt un ka līdz ar to "La Cucaracha" vismaz uz šo brīdi ir grupas pēdējais ieraksts. Kaut kāda mērā tas ir skumji - šis ansamblis tomēr vienmēr izcēlās ar ļoti radošu un daudzveidīgu pieeju un te pēkšņi izrādās, ka tā vairs nav.

"Kaķa šūpulis" bija pirmā Vonnegūta grāmata, ko es izlasīju. Kad tas bija? Šķiet - pilnīgi citā pasaulē, droši vien tolaik biju vai nu 14 vai 15 gadus vecs. Proti - uz pusi jaunāks kā tagad. Mazliet pašausmināties par to, kā skrien laiks? Nē, droši vien nē.

Savulaik "Ween" manā pleilistē dzīvojās visai regulāri, bet pēdējā laikā kaut kā biju par šo ansambli piemirsis, un ar ko gan var labāk atjaunot pazīšanos kā ar šī ansambļa visnetipiskāko ierakstu?

Henrija Deivida Toro grāmata "Voldena jeb dzīve mežā" vismaz kaut kādā mērā ir kalpojusi par ietekmi gan "Into the Wild" čalim, gan neskaitāmiem citiem cilvēkiem, kuri izvēlējušies atteikšanās no civilizācijas ceļu. Grāmatā autors stāsta par personīgo pieredzi uz diviem gadiem, diviem mēnešiem un divām dienām pārceļoties uz dzīvi mežā.

Par tādu grupu kā "Masters of Reality" uzzināju dokumentālajā filmā par Džindžeru Beikeru. Un ja jau vienā viņu albumā bungas dauza neviens cits kā pats trakais misters Beikers, tad ir taču vērts ar viņiem iepazīties?

Bobs Dilans noteikti ir lielāks pats par sevi. Mūziķis, kura balsi pat lielākie fani nenosauks par skaistu un spēcīgu, kura ģitārspēles tehnika nav nekas īpašs, kurš tīri cilvēciski nav saucams par zelta gabaliņu, nekad nav bijis izcili skaists un visādi citādi būtu pelēks un nesaistošs, bet... pazaudēju iepriekšējā teikuma pavedienu. Īsi sakot, jautājums ir par to - kā no daudzām ne sevišķi spožām sastāvdaļām var rasties Dilana mūzika?

Pīters Edvards Beikers, plašāk pazīstams kā Rudmatis Beikers (jebšu Ginger Baker) ir vai nu izcilākais divdesmitā gadsimta bundzinieks vai vismaz viens no izcilākajiem. Vai viņš vienlaikus būtu arī viens no sava laikmeta izcilākajiem cilvēkiem? Noteikti nē.

Amerikāņu indīpopa grupas "The Magnetic Fields" zināmākais ieraksts var lepoties ar nosaukumu, kurš ir jāuztver tā tiešākajā formā - tas ir konceptalbums trīs diskos, kuros kopumā ir 69 dziesmas par mīlestību. Albuma nosaukums lika gaidīt vai nu kaut ko jēlu vai kaut ko banālu, taču sagaidīju es kaut ko pavisam citādu.

"Toasters" ir viena no grupām, kas aizsāka trešo ska vilni ASV un šis ieraksts, iespējams, ir pirmais šī viļņa albums. Manā skatījumā gan šajā ierakstā dzirdamā mūzika ne tik ļoti izklausās pēc tā, ko mūsdienās saprot ar ska, un vairāk te dzirdamais man liek domāt par klasisku rokenrolu un varbūt surf rock. Dziesmas, protams, ir draudzīgas un lēkāšanai piemērotas, taču man šķiet, ka šajā ierakstā pietrūkst kaut kāda overdraiva, nezinu, kā to pareizi definēt, bet tas izklausās bišķi pārmērīgi pieradināts, pat labākajās tā dziesmās, tādās kā "Manipulator", prasās drusku vairāk mežonības un nesavaldības.

Dokumentāla filma par couchsurfing? Ja jau esmu skatījies pilnīgi idiotisku mākslas filmu par slēpņošanu, tad doķene par dīvānošanu būs pilnīgi vietā.

Sit mani nost, bet es nesaprotu, kādā veidā šī filma nonāca manā skatāmo lenšu sarakstā. Nekad neesmu bijis sajūsmā par vesterniem. Movielens man to novērtē uz trim zvaigznēm - nebūt ne izcils rezultāts. Vienīgais, ko varu iedomāties - nominācija Zelta lauvai Venēcijas festivālā. Bet vai tiešām tas būtu pietiekams iemesls, lai mani ieintriģētu vesterns?

Nebūšu oriģināls - organizācijas ziņā šis bija SLIKTĀKAIS koncerts, kādu līdz šim esmu apmeklējis. Tie čaļi no Sankpēterburgas, kas organizēja The Killers uzstāšanos Rīgā, vakar domājams izpelnījās daudz skarbu vārdu no publikas puses. Un pelnīti. Sāksim jau ar to, ka tik lēnu un haotisku iekļūšanu Mežaparka lielās estrādes teritorijā kā šajā koncertā ir grūti pārspēt. Oficiāli iekšā cilvēkus vajadzēja sākt laist vai nu no pieciem vai pussešiem. Realitātē vēl septiņos nevienu iekšā neesot laiduši. Un kad iekšā laišana sākās, izrādījās, ka gandrīz visa lielā masa iekšā tiek laista pa vieniem vienīgiem vārtiem, veidojot ļoti apjomīgu sastrēgumu. Varu vien priecāties, ka mēs (Nora Rieksta, Ziņģu famīlija, es) ieradāmies tikai neilgi pirms astoņiem. Rezultātā rindā nostāvējām pusotru stundu. Pusotru stundu!

Šī ir viena no ļoti nedaudzajām filmām bez stāstījuma, ko esmu noskatījies, un to vidu - vēl jo retāk ir tādas, kas man būtu šķitušas aizraujošas.

Ģertrūde Steina ir no tās rakstnieku kategorijas, kuru vārdu inteliģentam cilvēkam vajadzētu zināt un varbūt pat reizēm viņš var citēt kādu viņas viedu frāzi, bet neviens normāls cilvēks neko no viņas grāmatām lasījis nav, jo tās drīzāk ir būtiskas ar to, ka tās eksistē.

"Black Star Riders" ir grupa, kura pretendē uz to, ka tā būtu "Thin Lizzy" zem cita vārda. Lieki teikt, ka tas ir smags pārspīlējums.

Patiesībā brīnos - kā tas sanāca, ka es šo filmu skatījos viens. Ne tādā ziņā, ka es maz filmu skatītos vienatnē, bet šīs filmas saturs bija tieši tāds, ka, pazīstot mani, vajadzētu izrādīties, ka es to skatos tieši tādā kompānijā, kurā tas būtu īpaši dīvaini. Šoreiz laikam paveicās.

Pēdējā laikā visai bieži ir novērots, ka neilgi pēc tam, kad esmu izlasījis kādu grāmatu, tā iznāk arī filmas veidā. Iespējams, visu laiku populārākais amerikāņu romāns "Lielais Getsbijs" perfekti atbilst šim principam. Grāmatu izlasīju aprīļa sākumā, bet filma pasaules pirmizrādi piedzīvoja 10.maijā.

Reizēm mani pārsteidz, kā tas notiek, ka TV vajadzībām uzņemtās filmās piedalās patiešām izcili aktieri. Vai pareizāk - ne tas, ka izcili aktieri piedalās šādās filmās, bet kā tas sanāk, ka tāda filma kā "Hemingvejs un Gelhorna" tiek uzņemta TV vajadzībām un nevis kino. Un laikam tomēr arī par aktieriem jautājums - kā var filmā ar 14 miljonu dolāru budžetu dabūt ne tikai par režisoru "The Unbearable Lightness of Being" režisējušo Filipu Kaufmanu, bet arī galvenajās lomās Nikolu Kidmenu un Klaivu Ovenu. Laikam jau ir tā, ka atkarībā no projekta, arī aktiera takse mēdz variēt, jo ar visu šīs filmas budžetu normāli pietiktu vienas Kidmenas noalgošanai. Bet es te drusku aizrunājos par naudu, kamēr filma ir par mākslu un mīlestību.

Aktuālākais indīpopa ansamblis "Vampīru nedēļas nogale" ir atgriezies ar savu trešo studijas ripuli, turpinot iekarot meiteņu sirdis un kaklus abpus Atlantijas okeānam. Par to, vai šāda mūzika ir pieņemama arī man - tuvākajās dažās minūtēs.

Es nebūtu es, ja nākamajā dienā pēc absolūti jauna mūzikas ieraksta klausīšanās nepievērstos kaut kam teju mūžsenam. Grupa "Blues Magoos" ir viens no tiem ansambļiem, kas līdz mūsdienām nav ticis pilnībā aizmirsts lielā mērā pateicoties pāris tā dziesmu iekļaušanai leģendārajā sešdesmito gadu garāžroka izlasē "Nuggets", kura tieši tam ir paredzēta - pieminēt grupas, par kurām citādi neviens asaru nenotraustu.

Vai tu zini grupu "Spirit"? Visticamākais - nezini vis, ja vien neesi nopietns sešdesmito gadu rokmūzikas cienītājs. Taču patiesībā viņi ir zināšanas vērti un ne tikai tādēļ, ka no viņiem šādas tādas idejas "aizņēmās" Led Zeppelin.

Klausoties Kerolas Kingas slavenāko ierakstu, es jūtos mazliet neveikli. Vai varbūt - pamatīgi neveikli. Vispār es pēdējā laikā esmu daudz klausījies tādus izpildītājus, par kuriem kārtīgam vecim nevajadzētu interesēties, bet Kerola Kinga pilnīgi noteikti ir pārāk popsīga, lai viņas ierakstiem būtu vieta rūdīta spalvaiņa ierakstu krājumā (negribu teikt - plauktā, jo neesmu drošs, ka kārtīgam vecim ieraksti ir salikti plauktā, nevis mētājas izsvaidīti pa dzīvokli/alu). Kā tad īsti ir - vai es esmu vecis vai nē, ka klausos šādu bābiešu mūziku?

Apņēmība noskatīties šo filmu man radās tajā dienā, kad skatījos "Down By Law". Tagad tā beidzot ir arī materializējusies.

"Lieliskais Getbsijs" ir viena no tām grāmatām, no kurām sanāk prasīt vairāk nekā tās patiesībā spēj dot. Jebkas, par ko tu aprakstā ieraugi kaut ko tik pretenciozu kā "this is the great American novel" - "the" un nevis "a" liek tev noskaņoties uz tādu vilni, ka šis būs kaut kas tāds, kas nopūtīs tavu jumtu un pārvērtīs tevi par pilnīgi citu cilvēku. Un tad tu izlasi grāmatu, un izrādās, ka tā vienkārši ir ļoti laba, bet ne kaut kas TĀDS.

Vai filmu varoņiem ir jābūt tādiem, lai mēs ar viņiem spētu identificēties, lai mums filma varētu patikt? Ja tā - "Young Adult" man pēc definīcijas nevarētu patikt. Vismaz man ir sevī grūti saskatīt kaut ko no bijušās vidusskolas skaistuma karalienes, kura aizbraukusi no savas dzimtās mazpilsētas dzīvo lielajā Mineapolē un raksta grāmatu sēriju pusaudžiem. Galīgi neizklausās pēc manis. Un tomēr - filma man patika.

Nav tā, ka es atcerētos, kāda tieši bija mana motivācija ņemt un beidzot noskatīties "Pērtiķu planētu". Tāda, ka visi to ir redzējuši? Neizklausās pēc manis, ir daudz filmu, kuras visi ir redzējuši un es nē. Tāda, ka salīdzinoši nesen noskatījos "Rise of the Planet of the Apes" (ja tāds vispār bija konkrētās filmas nosaukums)? Pavisam neticami. Citu variantu man pat nav, bet pilnīgi nejauši tas taču nevarētu būt. Vai arī varētu?

Reizēm dzīvē gadās visādi. Piemēram, viens no diviem šīs filmas centrālajiem aktieriem patiesībā nav nekāds aktieris. Viņam pieder ceptuve, kurā bieži iegriezās šīs filmas veidošanā iesaistītie ļaudis, un rezultātā viņš tika pie savas pirmās kino lomas. Taču daudz lielākam cilvēku skaitam gadās citādi - piemēram, tev pieder ceptuve, tajā bieži iegriežas kino ļaudis, bet tu tāpat nekad nekļūsti par Džoniju Depu. Veiksmes daudzums pasaulē ir ierobežots. Vai arī arī nav - kā tev labāk tīk.

Kventina Tarantino radītās filmas ir ideāli piemērotas, lai tās skatītos lielākā bariņā, jo viņš nav viens no tiem režisoriem, kuri nodarbojas ar dziļu urķēšanos savu varoņu psihē, tā vietā viņš daudz labprātāk pa ekrānu izšķaida savu varoņu galvas.

Uz Reel Big Fish koncertu iet sataisījos jau pirms laba laika, nopietni noskaņojoties koncertam, noklausījos visus šīs grupas albumus.

Rakstvedis Džordžs grib apprecēt mednieka meitu, taču tas laulībām nepiekrīt, kamēr puisis nebūs sevi apliecinājis kā spējīgu šāvēju, kurš spēs apgādāt meiteni ar tik nepieciešamo gaļu. Puisis izmēģina savu laimi, taču viņa šāvēja dotības izrādās neadekvātas. Izmisis, viņš vēršas pie Nelabā, kurš Džordžam piedāvā īpašas burvju lodes, kuras vienmēr savu mērķi sasniegs. Taču būtu naivi cerēt, ka Nelabais tev burvju lodes dos apmaiņā pret neko. Kā Veitss to formulē: "Someway he got into the magic bullets and that leads straight to Devil&39;s work, just like marijuana leads to heroin".

Es nesaprotu, kā tas ir iespējams - kā es šo filmu nenoskatījos jau ātrāk? Es neesmu sevišķs Džima Džārmuša fans, bet šajā filmā taču piedalās ne tikai Toms Veitss, bet arī Roberto Benini un Nikoleta Braši! Vienkārši neiedomājama nolaidība no manas puses!

"Priekšpilsētu leģendas" Rīgā būs redzamas pavisam drīz - kopā ar "Reel Big Fish" šī grupa uzstāsies Palladiumā, un man šķita, ka būtu korekti, ja vismaz pavirši es iepazītos arī ar mazāk zināmās no divām ciemos braucošajām amerikāņu grupām daiļradi. Nezinu, vai tas bija gudri darīts.

Grupas "The Left Banke" debijas ieraksts visai droši var lepoties ar vienu no tizlākajiem albumu nosaukumiem rokmūzikas vēsturē - ierakstu kompānija tik ļoti centās tā popularitāti virzīt caur grupas veiksmīgajiem singliem, ka albums tika nosaukts par godu uzreiz divām tā zināmajām dziesmām. Līdz ar to var tikai priecāties, ka "She May Call You Up Tonight" singlu tirgū panākumi nebija tik spoži, citādi plates nosaukums varētu kļūt vēl bezjēdzīgāks.

Toms Veitss nav viens no tiem mūziķiem, kuru daiļrade tā vien strāvo pozitīvismā, dzīves skaistuma apdziedāšanā un tēmās par "sharing cups and cakes with me". Taču pat viņa visai drūmajā un pesimisma cauraustajā pasaulē "Bone Machine" ir viena no tumšākajām lappusēm.

Biju domājis, ka šovakar vajadzētu skatīties kādu Sundance festivāla filmu. NR piedāvāja šo. Tad šo arī skatījāmies.

Jāatzīst, ka mana pazīšanās ar Alfrēda Hičkoka filmām ir nožēlojama - esmu redzējis vien divas no tām: "Rear Window" un "Vertigo". Tikām neredzēto filmu sarakstā atrodami tādi kino klasikas darbi kā "North By Northwest", "Strangers on a Train", "Dial M for Murder", "The Birds" un... "Psycho". Vajadzētu šos robus izglītībā tā kā pamazām aizpildīt, un šādu ricību no manas puses visai droši veicināja mākslas filmas "Hitchcock" noskatīšanās.

Filmā tas netika uzsvērts, bet Rodrigeza otrais albums, kaut arī tas kopumā ir patīkams un klausāms, bez variantiem ir vājāks par viņa debijas ierakstu. Mazāk izteiksmīgu melodiju, lielāks uzsvars uz storytelling un mazāks - uz pašām dziesmām.

Pēc filmas "Searching for Sugar Man" noskatīšanās man nemaz nebija variantu - klausīties Siksto Rodrigeza mūziku vai nē. Un jāatzīst, gaidīju es šo albumu ar lielu nepacietību - filma lika gaidīt daudz no Rodrigeza tieši kā mūziķa.

Esmu beidzot ticis līdz mūsdienām - aktuālajai "Reel Big Fish" platei, kuru vismaz teorētiski grupai vajadzētu popularizēt arī Rīgā gaidāmajā koncertā. Tiesa, līdzšinējo koncertu dziesmu saraksts neliecina, ka "Candy Coated Fury" dziesmām būtu kāda īpaša vieta grupas priekšnesumā.

Jāatzīst, ka man ir drusku apnicis klausīties šo grupu un ka es priecājos, ka priekšā atlicis vairs tikai viens tās albums. Ar nepacietību gaidu ceturtdienu, kad manās ausīs visas dienas garumā skanēs Sixto Rodriguez, jo mana pacietība ska baudīšanai tomēr ir ierobežota. Un šis noteikti nav tas ieraksts, kas mani pārliecinās, ka ska ir kas vairāk par jautru fonu tādās ballītēs, kādās es nekad neesmu bijis.

Pirms sava sestā studijas ieraksta tapšanas "Reel Big Fish" tika patriekti no lielās ierakstu kompānijas, kuras paspārnē viņi bija kādu laiku dzīvojuši, un atkal kļuva par gandrīz brīviem putniem. Un par spīti tam, ka termins "putna brīvs" parasti ar labu nesaistās, šāda stila grupām kā "Riktīgi liela zivs" šādā stāvoklī dzīvojas labāk.

Pola Tomasa Andersona jaunākā filma "The Master" stāsta par kādu čali, kurš atgriezies no 2.Pasaules kara ar diezgan lielu psiholoģisko bagāžu un tagad mēģina iekārtoties ikdienas dzīvē. Liktenis viņu saved kopā ar visai traku tipu, kurš ir radījis organizāciju, kurai par prototipu ir kalpojusi scientologu sekta (kults? nezinu, kuru terminu Normis iesaka lietot). Neesmu drošs, ka par šīs filmas sižetu vēl kaut kas cits būtu stāstāms, jo būtu pārspīlējums nosaukt šo filmu par cieši strukturētu un ļoti mērķtiecīgu. Tajā ir daudz interesantu elementu, bet vienotu veselumu man nekādi neizdevās saskatīt, filma šķita kaut kā dīvaini sagraizīta un galvenokārt - nebija skaidrības, vai tās radītāji vispār ar šo filmu ir kaut ko vēlējušies pateikt, izņemot to, ka eksistē tādi scientologi. Tajā vairāki aktieri ir vienkārši lieliski - galvenokārt Žoakīns Fīnikss un Filips Sīmors Hofmans, bet materiāls, kurā viņi dzīvo, pēc maniem standartiem ir drīzāk murgains. Protams, var gadīties, ka man vienkārši pārmērīgi nāca miegs un citos apstākļos es šo filmu būtu izbaudījis, bet filma šķita bezdievīgi gara un nekur nevedoša, turklāt, kā jau minēju - atsevišķas ainas tajā bija ļoti interesantas, bet ne vairāk kā ainas.

Nule es kaut ko esmu pārstājis saprast. Kā tas nākas, ka šis albums pēkšņi vairs nepatīk Reel Big Fish apskatniekiem, ja ievēro to, ka grupa ar to ir atgriezusies tajā teritorijā, kur tā spēj izcelties, lielā mērā atvadoties no tradicionālākām roka formām, un atkal rūpējoties par jestra jandāliņa, ballītes un burziņa atmosfēru?

Nezinu, kas "Reel Big Fish" pēkšņi atgadījās, bet kādu dienu viņi pārstāja spēlēt ska un pievērsās tīram poprokam/arēnu rokam. Nē, nav tā, ka pūšamie instrumenti būtu pilnīgi izzuduši no viņu skanējuma, taču grupas raksturīgā ākstīšanās ir tagad vairāk veltīta populārās rokmūzikas imitācijai un mazāk - ska ballītei. Un es neteikšu, ka mani tas sajūsminātu.

Было бы неверным утверждение, что своей третьей студийной пластинкой группа "По настоящему большая рыба" продолжила развитие в том же ключе, как на предыдущей записи. Нет, стиль группы отнюдь не поменялся, но прогресса больше нету. Хотя вероятно в основном это связано с тем, что Ска вообще не то музыкальное движение, где прогресс особо возможен - тут ты просто достигаешь некого уровня, на котором и останавливаешся. Или катишся вниз, в зависимости от того - кто ты.

Tik daudz, lai mani pārliecinātu, nemaz nevajag. Noklausījies Reel Big Fish debijas albumu, es biju ļoti skeptisks attiecībā pret šo grupu un manu sākotnējo ieceri apmeklēt tās koncertu. Tagad, kad esmu noklausījies tās otro plati, biļete uz koncertu ir jau manā kabatā (t.i., e-pastā) un ar nepacietību gaidu Reel Big Fish uzstāšanos Palladium 22.martā.

Padzirdējis, ka šī ska grupa 2013.gada 22.martā būs redzama šepat Rīgā, Palladium koncertzālē, jau gandrīz sataisījos pirkt biļeti. Taču tad radās šaubas - vai nebūtu prātīgi vispirms noskaidrot, cik labi vai slikti man patīk viņu mūzika, un tikai tad lemt par koncerta apmeklējumu? Ja man būtu pieeja bezmaksas ielūgumiem, tad jau varētu iet kaut uz velna vecmāmiņas koncertu, bet diemžēl par mana bloga ierakstiem neviens pagaidām nemaksā, tāpēc esmu prātīgs.

Vakar sanāca paviesoties pie Rustanoviču ģimenes, kur bija paredzēts skatīties kādu filmu. Tā kā izrādījās, ka nevienam (proti, nevienam, izņemot mani un N.R.) nebija noskaņojuma jebkam kaut puslīdz nopietnam, tika izvēlēts drošākais variants - multfilma, kura šogad domājams dabūs Oskaru kā gada labākā animācijas filma.

Par ASV vēstniecības ķīlnieku krīzi Teherānā pēc Islāma revolūcijas līdz šim vakaram es nezināju pilnīgi neko. No savas nezināšanas nekaunos, jo ir pārāk daudz lietu, par ko man nav ne mazākās nojēgas un par katru kaunoties varētu tikai nonākt trakonamā. Tagad vismaz šo to zinu.

"Pilna karote mīlestības" varētu būtu šīs grupas latviskais nosaukums. Džona Sebastiana grupa "Lovin` Spoonful" pilnīgi noteikti labāk ir zināma ar saviem dažiem ļoti veiksmīgajiem singliem un mazāk - par pilna laika studijas ripuļiem, taču patiesībā viņi ir ievērības cienīgi arī kā albumu grupa, galvenokārt pateicoties savai trešajai platei - proti, šai.

Manā literārajā izglītībā nenoliedzami ir robi, un daļa no tiem - milzīgi. Droši vien visam pamatā ir tas, ka mana lasīšanas prakse nekad nav bijusi sistemātiska. Tā arī neesmu saņēmies lasīt visas grāmatas no kāda gudru ļaužu sastādīta saraksta, tādējādi veidojot sev noturīgus pamatus, uz kā būvēt tālāko lasītprieku. Tā vietā es mēdzu pārmaiņus lasīt "augsto mākslu" un draņķīgu zinātnisko fantastiku, klasiku un nejauši izvēlētas mūsdienu grāmatas, ārzemju šedevrus un pašmāju autoru vājprātu (arī latviešu autoru šedevrus, ja kas). Un tā rezultātā atklājās, ka neesmu lasījis pilnīgi neko no Frānsisa Skota Ficdžeralda darbiem. Pat ne "Lielisko Getsbiju"! Un Ficdžeraldu bieži mēdz dēvēt par 20.gadsimta izcilāko amerikāņu autoru, labāku par Hemingveju!

Par to, vai šo filmu man vajadzētu skatīties, bija drusku šaubas. Un lai arī filma man patika, šaubas nekur nepazuda. Filma, kā jau tas kino notiek ļoti bieži, stāsta par mīlestību, kas izveidojas starp diviem ļoti atšķirīgiem cilvēkiem, kuram katram ir savas visai smagas problēmas. Viņš ir nupat iznācis no psihiatriskās klīnikas, kur pavadījis astoņus mēnešus pēc tam, kad gandrīz nosita savas sievas mīļāko. Tagad viņš ir apņēmības pilns atgūt sievas mīlestību.

Ar "Hobitu" es iepazinos laikā, kad lasīt jau mācēju, bet noteikti ne sevišķi raiti. Šķiet, ka pirmo reizi šīs grāmatas saturu man vecāki lasīja priekšā, bet patiesībā tā īsti neatceros. Bet pilnīgi noteikti to lasīju atkal un atkal. Tai skaitā vienu reizi grāmatu izlasīju krievu valodā, kurā man šķita, ka varētu būt "pilnā versija", jo tas bija drusku nopietnāka paskata izdevums - pirkts Ukrainā un noformēts tā kā grāmata pieaugušajiem, nevis kā bērnu grāmata. Šķiet gan, ka nekādu atšķirību saturā nebija.

Man šķita, ka Jana Martela romānu Pi dzīve es lasīju kaut kad nesen. Kā izrādās - 2007.gada decembrī. Tad jau laikam nav brīnums, ka daudzas sižeta detaļas biju piemirsis. Labi gan, ka blogā par to arī toreiz uzrakstīju un pārmaiņas pēc - gana sakarīgi, tai skaitā par tīģera vārda Richard Parker nozīmi.

Filmas "Septiņi psihopāti" galvenais varonis Mārtijs atkārtoti apgalvo, ka viņš nevēlas, lai viņa filma par psihopātiem būtu truls holivudas gaļas gabals, bet patiesībā filma būs par mīlestību. Tiesa, kāds draugs viņam aizrāda, ka Mārtijs no mīlestības neko nesaprot, ne velti visas sievietes filmā mirst pāris minūšu laikā pēc savas parādīšanās uz ekrāna, tā arī nepateikušas vairāk par pāris vispārīgām frāzēm. Bet tā nu Mārtijs redz pasauli.

Vudija Alena filmas noteikti ir tā stila kino, kuru tu arvien labāk sāc saprast, kļūdams vecāks. Dzīves situācijas, kuras tev astoņpadsmit vai divdesmit gadu vecumā šķiet neiespējamas un absurdas, ar katru gadu arvien vairāk parādās tavā paša ikdienā. Līdz ar to viņa joki kļūst arvien smieklīgāki un viņš pats - arvien saprotamāks. Tiesa, "Zelig" galīgi nav viena no tām viņa filmām, kuras skatāmas ar smiekliem un asarām vienlaicīgi. Nē, šī ir godīga komēdija, kura pievēršas kādam citam dzīves aspektam un nevis raižu māktajai seksualitātei.

Brīdī, kad mani bija pārāk nomācis depresīvais Toms Veitss un gribējās kaut ko enerģiskāku, izvēle krita par labu pirmajam amerikāņu ietekmīgo hardcore panku "Bad Religion" albumam. Tikai pēc tā "iegādes" atklāju, ka pa lielam no vilka bēgot, biju iekritis lāča ķetnās.

Bens un Kerolaina ir laulāts pāris no lielpilsētas ir pārcēlies dzīvot uz mazpilsētu, kur dzīve ir mierīga. Viņu dzīve ir pārticības un saticības pilna. Viņa ir bērnu ārste slimnīcā. Viņš - tēlnieks. Viņiem ir divi bērni - septiņpadsmitgadīgais Džeikobs un 14 gadīgā Judīte.

Nekādi nevaru saprast, vai depresija un Toms Veitss sader. No vienas puses - kur atrast skumīgāku dziesminieku par veco Tomu (it īpaši, ja klausās viņa septiņdesmito gadu ierakstus), viņa lirikas un personīgās traģēdijas pārpilnie blūzi vibrē vienotā frekvencē ar tavu sirdi. No otras - vai šādā situācijā tev patiešām ir vēl nepieciešams klausīties Ziemassvētku kartiņu, ko Čārlijam sūta prostitūta no Mineapoles, kura tikai izliekas, ka viņa tagad ir precējusies un viņas dzīve ir kārtībā, bet patiesībā viņa ir cietumā un Valentīndienā viņu, iespējams, laidīs laukā? Vai tu gribi dzirdēt stāstu par asiņojošu Romeo? Vai tu gribi dzirdēt par meiteni, kurai nolaupa aligatora ādas somiņu un 29 dolārus tajā? Tu pilnīgi noteikti negribi klausīties dziesmu "Blue Valentines", to es tev varu apgalvot, un ne tāpēc, ka tā būtu slikta dziesma, gluži otrādi. Nojaušu, ka kādu laiku es tagad Veitsu neklausīšos.

Šī ir viena no tām filmām, kuru gribēju noskatīties tās nosaukuma dēļ vien. Gaidīju no filmas, ka tā būs jauka, sirsnīga, mazliet dīvaina un noteikti - atmiņā paliekoša, iespējams, kas līdzīgs "Juno" vai "Wristcutters". Taču realitātē izrādījās, ka tā ir līdzīga Nick And Norah`s Infinite Playlist.

Tā noteikti nebija gudra doma no Gogol Bordello puses, ierakstīt albumu krievu valodā (vai vismaz - dominējoši krievu valodā). Nenoliedzami grupas globālo panākumu viena no būtiskākajām sastāvdaļām ir Eugene Hutz uzspēlēti slāviskais akcents un russian-English dziesmu teksti, bet te pēkšņi viņš dzied skaidrā un normālā krievu valodā. Cik saprotu, doma šī albuma ierakstīšanai bijusi tāda, ka bijušajā padomijā Gogol Bordello tiekot uztverti kā klauni un tagad viņi grib pierādīt, ka viņi ir kas vairāk par jokaina akcenta īpašniekiem. Taču šādā gadījumā viņi riskē nonākt vienā teritorijā (jo muzikālais stils tomēr ir gana līdzīgs) ar "Leningrad", un es šaubos, ka Šnurs viņus savā lauciņā laidīs iekšā.

Šī filma ir balstīta uz Maikla Freina tāda pat nosaukuma lugas un tieši Freina dēļ es to skatījos. Proti, izlasījis visai sviestaino romānu Skios, es secināju, ka man patīk šis sagadīšanos pilnais humors un ka varētu būt interesanti noskatīties kādu filmu, kurā tas izmantots. Šī bija pirmā, kas gadījās pa rokai.

Nezinu, kā tas sagadījās, ka mēs ar Lieni nebijām noskatījušies šo Džonija Depa filmu - viņa ir fane, bet es parasti neprotestēju, jo vismaz agrākos gados Deps parasti piedalījās labās filmās (pirms viņš kļuva par pastāvīgu Karību jūras pirātu un kamēr Tims Bērtons uzņēma jēdzīgas kvalitātes kino). Tiesa, Roberts Rodrigezs nav viens no tiem režisoriem, kura vārds man automātiski asociējas ar kaut ko diži labu - līdzīgi kā Kventins Tarantino, Rodrigezs allaž ir spēlējies ar B klases kino elementiem, taču atšķirībā no Tarantino Rodrigezs ne reizes nav radījis kādu tik episku stāstu, lai kičs to tikai padarītu labāku.

Kaut arī šīs filmas galvenais varonis Marks jau astoņus gadus ir nopietnās attiecībās ar Ebiju, kuru viņš ļoti mīl, viņš nav gatavs ģimenes dzīvei, nebūdams pietiekami emocionāli nobriedis. Briedumu viņa gadījumā neveicina arī viņa profesija - Marks visu mūžu ir sapņojis kļūt par komiķi, bet pagaidām labākais, ko viņam ir izdevies sasniegt, ir darbs pie letes bārā, kurā uzstājas komiķi. Ja reizēm gadās, ka aizkavējies uzaicinātais viesmākslinieks, arī Marks tiek uz skatuves ar saviem jokiem, kurus gan neviens par smieklīgiem neatzīst. Kāpēc? Tāpēc ka tie nav smieklīgi.

Ar šo filmu noslēdzas Kristofera Nolana Betmena triloģija. Pirmā filma man ne visai patika, otrā šķita teju vai izcila, šī - kaut kur pa vidu starp abām iepriekšējām.

Turpinot savu ne pārāk saistīto ierakstu triloģiju, Green Day (kā vismaz uzskata viņi paši) no pop panka pievēršas garāžrokam. Lieki teikt, ka Green Day izpildījumā jebkas izklausās pēc Green Day - viņi spētu arī Van Der Graaf Generator transformēt par kārtējo "Basket Case" variāciju.

Katru jaunu filmu par ceļošanu laikā es gaidu ar nepacietību, ja vien iepriekš nav zināms, ka šī filma būs totāls mēsls. Nekas, ka es neticu ceļošanai laikā - man vienkārši patīk šī premisa, kas paver neierobežotas iespējas paradoksiem, loģikas caurumiem un prāta mežģiem.

Nezinu, vai esmu sasniedzis tos gadus, lai varētu dēvēt "Green Day" par manu jaunības dienu grupu, taču vismaz kaut kādā mērā tā ir tiesa, jo tajos laikos, kad mana tolaik iecienītākā televīzija - RBS TV - bez mitas dreijāja "Basket Case" videoklipu, es biju patiešām jauns, proti, gāju kādā piektajā-sestajā klasē. Un tagad es esmu nopietns bārdains onkulis, kurš nereliģisku apsvērumu dēļ jau devīto gadu dzīvo bez televīzijas klātbūtnes.

Otrā grāmata par SEO, ko izlasīju. Šī ir jau drusku nopietnāka nekā SEO Made Easy (interesanti, ka grāmatām ir gandrīz identiski nosaukumi, gan jau, ka te savu lomu spēlē cīņa par atslēgas vārdiem un pozīcijām Google rezultātos). Pluss tai ir arī apstāklī, ka šī grāmata ir drusku "svaigāka" par savu priekšgājēju.

Šo filmu bija paredzēts skatīties pirms vairākiem mēnešiem pie @aigarius, taču toreiz no CAM kvalitātes atteicāmies par labu District 9. Šoreiz savukārt to saņēmāmies skatīties, kad mūs apciemoja udajs_16. Kā nekā - viņš bija paviesojies pie Shed in Swamp, tad arī Cabin in the Woods viņam varētu patikt.

Neatceros, kuram latviešu rakstniekam bija stāsts par rakstnieku, pie kura kādu dienu ieradās viņa uzrakstīts personāžs un ievācās uz dzīvošanu, jo autors viņu bija radījis kā nepietiekami pārtikušu un, ja nemaldos, alkoholiķi. Šajā filmā notiek gandrīz tas pats, ar to vien atšķirību, ka Rūbija Spārksa ir simpātiska jauna sieviete, kura nemēdz pievemt sava radītāja kurpes. Tiesa, grāmatā kurpju pievemšanas arī nebija, tā ir mana отсебячина.

Kā tu reaģētu, ja ieraudzītu vietējā avīzē sekojošu sludinājumu: "MEKLĒJU: Kādu, kas ar mani kopā atgriezīsies pagātnē. Šis nav joks. Samaksa pēc atgriešanās. Jāņem pašam savi ieroči. Esmu šo iepriekš darījis tikai vienreiz. DROŠĪBA NETIEK GARANTĒTA."

Visas savas aktiera karjeras garumā Džeks Bleks cītīgi ir strādājis pie tā, lai jebkurā filmā skatītāji, viņu ieraugot, uzreiz zinātu, kādu personāžu viņš atveidos. Proti, to pašu, kas viņš ir bijis visur, sākot ar Tenacious D un beidzot ar sviestaino akmens laikmeta komēdiju. Un te pēkšņi Bleks pārtop par Bērniju Tīdi.

Man par lielām šausmām ir pienākusi tā diena, kad sviestainas zinātniskās fantastikas vietā manā grāmatu plauktiņā centrālo vietu ir ieņēmušas grāmatas par SEO. Jā, tu nepārklausījies - par SEO, jeb to šamanismu, kuru tā praktizētāji dēvē par zinātni interneta resursu popularitātes uzlabošanai.

Par katru jaunu Boba Dilana (un tāpat daudzu citu vecās paaudzes mūziķu) ierakstu vispirms visi kritiķi sajūsminās, dēvē to par ievērojami labāku par vairākiem viņa iepriekšējiem ierakstiem un tad, kad iznāk nākošais, izrādās, ka atkal jau tas apliecina mūziķa atgriešanos labā formā, kamēr iepriekšējais bijis ne visai labs. Šis ieraksts nekādi nav izņēmums.

Vudijs Alens par savas jaunākās filmas darbības vietu izvēlējies Romu, turpinot pēdējās desmitgades laikā sev raksturīgo praksi uzņemt filmas ārpus dzimtās Amerikas. Kā jau tas ir Alenam raksturīgi, bez grandioza budžeta viņš spēj savās filmās savākt tādu aktieru ansambli, par ko daudzi komerciāli veiksmīgāki Holivudas ļaudis varētu vien sapņot. Tā šajā filmā viņa rīcībā ir: Penelope Krusa, Džūdija Deivisa, Elēna Peidža, Džese Aizenbergs, Aleks Boldvins, Roberto Benīni un vēl vesela plejāde itāļu kino personāžu.

Sparks ir viena no nedaudzajām grupām, kuru koncertu plāniem es pastiprināti sekoju. Šis koncerts nebija tas gadījums, kad LV ziņu portālā ieraugu "Rīgā uzstāsies YYY" un padomāju - ok, varētu aiziet, bet par koncertu uzzināju pašas grupas mājas lapā. Tas liecina - esmu fans vai vismaz uz to pusi. Protams, piektdienas vakarā vienam stumties uz Ventspili un naktī atpakaļ, dižu prieku nesagādā, bet neesmu jau arī tāds "fans", kurš tālāk par Kalnciema kvartālu nejaudās aizdoties. Turpceļam piepildīju mašīnu ar pasažieriem, kas pieteicās caur paker.lv (vienas dienas laikā pieteicās četras kompānijas, kas liek domāt, ka šis saits ir visai populārs jauniešu aprindās). Atceļu gan mēroju viens.

"Frankenweenie" ir Timam Bērtonam ļoti īpaša filma, tā varētu domāt. Kālab tā varētu domāt? Tālab, ka šī filma bija viņa pēdējais darbs pirms kļūšanas par pilnmetrāžas kino režisoru, un 2012.gadā, teju 30 gadus pēc oriģinālā "Frankenweenie" iznākšanas Bērtons ir atgriezies pie šīs filmas. Ar to vien atšķirību, ka vecā filma ir aktierfilma, kamēr jaunā - animācijas. Kad man radīsies iespēja noskatīties jauno filmu, vēl nezinu, tālab noskatījāmies veco.

Filma, kurai (vēl to nenoskatoties) jau bija saraksts ar plusiem un mīnusiem.

Pirms vairākiem gadiem, kad tika noskatītas visas iepriekšējās Vesa Andersona filmas, šķiet, atzinos šim režisoram mīlestībā, caur blogu, protams, un ne tādā ziņā, ka es pēkšņi būtu homoseksualizējies, bet fakti ir tādi, ka Andersonu kā kino burvi es pilnīgi noteikti apbrīnoju. Viņa jaunākais veikums - "Moonrise Kingdom" - visai droši nonāks tajā pašā iecienīto filmu plauktiņā, kur viņa iepriekšējie darbi.

Šī ir piektā pēc kārtas Tima Bērtona režisētā filma ar Džonija Depa piedalīšanos. Un septītā - ar Helēnu Bonamu Kārteri. Tas liecina par zināmu pastāvību, un arī filmas stils seko tai pašai pastāvībai, kura laikam gan ir caurvijusi visu Bērtona kino karjeru. Viņš ir režisors, kurš māk uzburt krāšņas pasaules, bet ne tik ļoti labi - radīt viengabalainas filmas. "Tumšās ēnas" šajā ziņā nav nekāds izņēmums - atkal jau visi var slavēt viņa uzburto septiņdesmito gadu mazpilsētu ar gotisko pili un vampīru, kurš droši vien ļoti labi iederas pasaulē, kur Alice Cooper ir populārs, bet kaut kas visā šajā izcili labi kopā nelīmējas.

Varētu teikt, ka šī ir vienkārša "boy meets girl" kategorijas filma, taču laikam tā nav gluži tiesa. Zēns (Henry Hopper, leģendārā Denisa Hoppera dēls) ir apsēsts ar nāvi - visu savu brīvo laiku (un tāds viņam ir viss laiks, jo skolā viņš neiet) viņš pavada, apmeklējot dažādu svešinieku bēres, viņam patīk uz asfalta zīmēt sev apkārt kontūru un vēl viņam ir draugs - japāņu kamikadzes no 2.Pasaules kara spoks. Meitenei (Mia Wasikowska) savukārt ir smadzeņu audzējs un atlikuši vien trīs mēneši ko dzīvot. Šajos trīs mēnešos viņa varētu palīdzēt zēnam rast ticību tam, ka dzīvot ir vērts.

Šī grāmata stāsta par tādu vēstures daļu, par kuras eksistenci es pat nenojautu, jo gluži vienkārši nebiju par ko tādu aizdomājies. Proti, par japāņiem (galvenokārt - japāņu sievietēm), kas apmetās uz dzīvi ASV divdesmitā gadsimta sākumā, bēgot no tolaik nebūt ne pārtikušās dzimtenes un kuru stāsts grāmatā beidzas ar man pavisam svešu notikumu - Amerikas japāņu pārvietošanu no piekrastes reģioniem, ko valdība veica pēc Japānas uzbrukuma Pērlhārborai.

Jāatzīst, ka pirms šīs filmas skatīšanās es biju domājis, ka šī būs filma par mani un Lieni - par to, kā ir, kad (gandrīz) visiem taviem draugiem ir bērni un tu esi tāds kā baltais zvirbulis, kuram nav. Tiktāl patiesībā man bija taisnība, taču es biju gaidījis, ka kārtis tiks izspēlētas pavisam citādi. Tikām šajā filmā izrādās, ka draugi ar bērniem ir ķildīgi, mūždien neapmierināti viens ar otru un tāpēc galvenie varoņi - kuri nekad nav bijuši "pāris", bet tikai labākie draugi (neizplūdīšu tēmā "labākā draudzība starp puisi un meiteni") izlemj, ka viņi "uzhakos sistēmu". Proti, gan viņš, gan viņa vēlas bērnu, taču bērns (atbilstoši filmas loģikai) kļūst tev svarīgāks par cilvēku, ar kuru kopā tu šo bērnu esi radījis, nonāvējot mīlestību. Tāpēc viņiem būs kopīgs bērns un pēc tam, kad bērns jau būs piedzimis, viņi varēs turpināt meklēt savu īsto un vienīgo mūža mīlestību, vienlaikus uz pusēm dalot rūpes par bērnu.

Es būtu ļoti pārsteigts, ja izrādītos, ka šajā nedēļas nogalē kaut viens cilvēks brauktu uz Positivus ar galveno mērķi - redzēt uzstājamies dzīvajā grupu "Givers". Patiesībā mani pat drusku pārsteidz, ka festivālā ir šāda kalibra grupas no ASV - proti, no tik tālām ārzemēm parasti brauc kāds, kam ir vismaz minimāla atpazīstamība, kas uz Givers laikam īsti neattiecas. Taču viņi jau laikam visu vasaru tūrē pa Eiropu, līdz ar to nav pārsteidzoša viņu iegriešanās arī Salacgrīvā.

Tā kā Liene ir saķērusi kaut kādu tizlu ķīniešu vīrusu, ko Normis atvedis no Mao dzimtenes 2011.gada vasarā (ja var ticēt šādai mēreni neticamai premisai), šovakar mums nebija iespējas izbaudīt kādu intelektuālā kino šedevru, jo smadzenes nestrādā īsti labi ne slimajai Lienei, ne nepierasti daudz mājas darbos iesaistītajam man, tālab sanāca tā, ka mēs skatījāmies filmu, kura ne mazākajā mērā nav nosaucama par intelektuāli piesātinātu. Ja kas - es būtu ļoti priecīgs, ja šo aprakstu, kas sākas ar pilnīgi bezsakarīgu ar filmu nesaistītu ievadu, rītdien nebūtu iespējams ieraudzīt DELFI sadaļā Aculiecinieks, kurā manu filmu pseidoaprakstu komentāri droši vien ir tik baisi, ka man acis saplīstu, tajos kaut uz mirkli ieskatoties, ko es tieši tālab piesardzības labad nedaru.

Lai arī neesam Sašas Barona Koena fani, esam redzējuši visas četras viņa pilnmetrāžas filmas. Tas liek domāt - ka varbūt tomēr esam fani, kaut arī neuzskatām, ka viņa filmas būtu kaut kas sevišķi labs. Tomēr viņš ir viens no tiem komiķiem, kuri visai stingri ietur savu specifisku līniju un kuri reizēm (bet ne vienmēr) zina, kā pareizi iepīt filmā kādu peņa joku, vienlaikus neparādot sevi pašu kā trulu idiotu.

Kā cilvēks no purvu zemes Latvijas, es vienkārši nespēju atturēties no grāmatas ar nosaukumu "Swamplandia!" lasīšanas. Man par zināmu vilšanos, tajā netiek pieminēts ne Tīreļpurvs, ne Cenas tīrelis, ne Teiču purvs, ne kāds cits no Latvijas brīnišķīgajiem purveļiem. Tam par vainu varētu būt tas, ka grāmatas darbība norisinās ASV - Floridas štatā, teritorijā ko dēvē par 10000 salām. Tā galvenie varoņi ir Lielkoku ģimene - krokodilu atrakciju parka īpašnieki, kuriem labpatīkas uzdoties par indiāņiem, lai arī patiesībā viņi tādi nav. Ģimenes zvaigzne vēl nesen bija Hilola Bigtree - trīs bērnu māte, kura šovu laikā leca iekšā krokodilu bedrē un cīnījās ar šamējiem. Taču Hilolu nesen kā pieveica vēzis un tā rezultātā Ava, Osceola un Kivi ir kļuvuši par daļējiem bāreņiem, bet bez Hilolas mākas atrakciju parks strauji tuvojas bankrotam, it īpaši tāpēc, ka turpat blakus tiek atvērts korporatīvs atrakciju parks The World of Darkness. Osceola sāk iegrimt spoku un burvestību valstībā, Kivi nekam netic, it īpaši ģimenes spējai izglābties no finansiālajām bažām, bet Ava plāno kļūt par pasaulē labāko krokodilu cīkstoni un atpestīt savas mājas no parādu nastas. Kad trīs jauniešu tēvs dodas kaut kur uz "mainland" (Swamplandia atrodas uz salas), Kivi aizbēg no mājām, lai strādātu the World of Darkness, Osceola iemīlas spokā un izlemj kļūt par viņa spocīgo līgavu, bet Ava kopā ar mistisku personāžu, ko dēvē par Putnu vīru, dodas meklēt savu pazudušo māsu.

Nez, cik maldinoši ir par "Pludmales puišiem" saukties ansamblim, kura dalībnieku vecums ir starp 63 un 71 gadu? Ja kas - daudz laimes "zēnam" Braienam Vilsonam vakardienas septiņdesmitajā dzimšanas dienā! Turklāt, ja ievēro, ka no visiem Beach Boys tikai Deniss Vilsons bija īsts pludmaļu un sērfošanas cienītājs, bet nu ir jau teju 30 gadi pagājuši kopš Denisa nāves. Un cik gadi ir pagājuši kopš Beach Boys ierakstīja kādu patiešām labu albumu? Līdz ar to nav brīnumaini, ka grupas jaunākais studijas veikums, kas formāli ierakstīts par godu grupas piecdesmitajai jubilejai, tika sagaidīts ar savu devu skepses. Un šī būs tā situācija, kad piesardzība būs pamatota - visbiežāk šajā ierakstā Beach Boys izklausās pēc paši savas tribute grupas, turklāt visai labi var just, ka teju viss šajā ierakstā dzirdamais ir studijas mūziķu darbs. Dažas dziesmas gan spēj atsaukt agrāko dienu valdzinājumus - piem., "Isn`t It Me", vai "Summer`s Gone" (starp kuras autoriem gan ir atrodamais biedējošais vārds - Jon Bon Jovi). Kopumā laikam mana pamata sajūta par šo ierakstu ir tāda, ka Beach Boys izklausās autentiskāk tajos brīžos, kad viņi neuzdodas par zēniem, bet dzied par vasarām, kas aizgājušas, jo... šādās situācijās es viņiem spēju ticēt, ka tā ir patiesība. Līdz ar to šī ieraksta patiešām spēcīgā daļa ir trīs dziesmas tā beigās, jo spēcīgākais instruments Beach Boys arsenālā šobrīd ir skumja un brīžiem traģiska nostaļģija. Jo tik daudz ūdeņu ir aiztecējis kopš tiem laikiem, kad Braiens Vilsons un kompānija varēja dziedāt: "Wouldn`t it be nice if we were older, so we wouldn`t have to wait so long?".

"Steve Jobs" ir grāmata, kuru man ieteica izlasīt kāds cilvēks, kas savu dzīvi (iespēju robežās) cenšas modelēt pēc stīvā Stīva parauga. Par laimi vai nelaimi - ne gluži visā tas sanāk. Taču ne jau par to es šobrīd grasos rakstīt.

Šī grāmata visai labi padodas īsa kopsavilkuma rakstīšanai, tālab tādu šeit sniegšu. Henrijs Činaskis ir relatīvi populārs rakstnieks. Katru vakaru viņš izdzer pāris sešpakas ar alu un vēl kādu daudzumu spēcīgāka alkohola, un tad sāk rakstīt. No rītiem viņš vienmēr vemj. Tāpat viņš vemj dažādās stresa situācijās. Viņam raksta daudzas lasītājas, laiku pa laikam viņš ar kādu no viņām iepazīstas personīgi. Bieži izrādās, ka pirmajā tikšanās reizē viņam "nestāv" pietiekami labi, jo viņš ir pārāk daudz dzēris. Taču vienmēr ir arī otrā reize. Tad viņi kādu laiku pišas (savādāku darbības vārdu šeit piemērot nebūtu īsti vietā), līdz vai nu Henrijs satiek nākamo sievieti, vai šai sievietei ir jābrauc mājās. Un tad viss iet atkal pa apli. Vēl varētu pieminēt, ka Henrija sievietes vienmēr ir daudz jaunākas par viņu - kamēr Henrijam (šķiet) 55 gadi, viņa sievietes reti ir vecākas par 30, un paša Henrija lielākā dzīves ambīcija ir nodzīvot līdz 80 gadu vecumam, lai tad pārgulētu ar 18 gadīgu meiteni. Nopietns dzīves mērķis, IMHO.

Ir 2075.gads. Uz Mēness dzīvo aptuveni 3 miljoni cilvēku, vairums viņu ir no Zemes izsūtīti noziedznieki un viņu pēcnācēji. Uz pavadoņa dzīvība kūsā zem zemes, kur "loonies" (jeb mēnesieši) audzē labību, pamatā eksportam uz Zemi. Faktiski viņi tur joprojām ir ieslodzītie (lai arī vairums ir formāli brīvi), bez sevišķām cerībām uz labāku nākotni. Taču tam ir lemts mainīties, kad nāks revolūcija, kuras galvenais vadonis būs sevi apzinošs dators vārdā Maiks, kuram palīdzēs anarhistiski noskaņots profesors Bernardno de la Paz, vienrokains datoru meistars Manuels un politiskā aktīviste Vaiominga Nota.

Vēl viena filma, kas redzēta jau sen, bet nenoskaidrotu iemeslu dēļ nav tikusi aprakstīta blogā. Jāatzīst, ka šāda prakse nepavisam nav laba, jo šīs konkrētās filmas gadījumā vispār ar lielām pūlēm spēju atcerēties tās saturu. Šī ir uz šo brīdi jaunākā Sofijas Kopolas filma, ievērojama ar to, ka tā saņēma galveno balvu Venēcijas filmu festivālā, taču vienlaikus nevar teikt, ka par to būtu sajūsmā visi kritiķi - Rottentomatoes tās vērtējums nav nekas izcils.

"Beginners" ir drāma ar komēdijas elementiem, kas stāsta par cilvēku attiecībām. Eh, cik garlaicīgs pirmais teikums padevās! Tās galvenais varonis Olivers (Jūens Makregors) ir vairāk vai mazāk veiksmīgs dizaineris, kas nodarbojas ar albumu vāciņu sagatavošanu rokmūziķiem, kura tēvs pēkšņi 75 gadu vecumā (pēc sievas nāves) dēlam atklāj, ka visu mūžu viņš ir bijis gejs un tagad viņš grasās dzīvot īstu geja dzīvi. Un ne tik ilgu laiku vēlāk nomirst ar vēzi. Filmas darbība lēkā starp dažādiem Olivera dzīves posmiem - bērnību; laiku, kad tēvs dzīvo savu "geja dzīvi", un pēc tēva nāves. Filmas nosaukumam - "Iesācēji" - atbilst abi divi šie varoņi, jo viņi savā personīgās dzīves lauciņā ir iesācēji, un it īpaši tas attiecas uz Oliveru, kurš līdz šim nekad nav spējis izveidot sakarīgas ilgtermiņa attiecības, taču iespējams, ka franču aktrisē Annā (kura pati ir ļoti nepastāvīga) viņš būs atradis savu īsto otro pusi.

Šo grāmatu paķēru līdzi, braucot uz kādu visai nopietnu pasākumu Berlīnē, par kuru šeit, protams, nerakstīšu, jo šī bloga mērķis nav atklāt vērtīgu informāciju par nopietniem pasākumiem, bet gan izglītot tevi, mans dārgais lasītāj, par tik būtiskiem jautājumiem, vai tu varētu būt zombijs. Ikdienā es cenšos lasīt "gudras" grāmatas, taču rēķinoties ar to, ka atbilstoši sākotnējiem plāniem man bija paredzēts pavadīt nakti Skavstas lidostā, kas varētu būt ne vien fiziski nogurdinoši, bet arī neizturami garlaicīgi, tad bija (domājams) tikai loģiski, ka līdzi man bija gan iemidzinošā literatūra (Flobēra "Bovarī kundze"), gan pilnīgs sviests - kāda interneta blēņu saita grāmata, kas atbild uz daudziem mūsdienu cilvēkam svarīgiem pamatjautājumiem - piemēram: Vai es varētu būt zombijs? Kādas ir piecas filmas, kas visvairāk sačakarējušas tām pamatā esošo grāmatu ideju? Kuri slaveni uzņēmumi vislabāk sadarbojās ar nacistiem? Kādi ir pierādījumi tam, ka cilvēce nav pelnījusi turpmāk pastāvēt? Vai tu zini dažus šokējošus faktus par Jēzu no ne-kanoniskajiem evaņģēlijiem? Attiecībā uz pēdējo - ir kāds teksts, kurā Jēzus, būdams bērns, ar domu spēku nogalina citu bērnu, kas viņam gadījies ceļā un patraucējis. (pārbaudīju Wikipedia, ka šis nav cracked.com izdomājums)

Nekad iepriekš nebiju aizdomājies, ka ģeoslēpņotājiem varētu būt daudz kas kopīgs ar putnu vērotājiem. Kas gan aizraujošs var būt tajā, ka tu no rīta iekārtojies ar binokli putnu vērošanas tornī un dienas garumā gaidi, kad tavā redzes lokā nokļūs kāds tārtiņš, vālodze vai mērkaziņa? Vienmēr pieņēmu, ka šis hobijs ir vienā aizrautības līmeni ar makšķerēšanu (neizprotu šo pasākumu). Taču šī filma man atklāja, ka arī putnu vērošana var kļūt par psihu sacensību, uzvara kurā normālam cilvēkam no malas var šķist vairāk nekā bezjēdzīga. Ja kas - kopīgs šajā pasākumā ar slēpņošanu ir tas, ka no tevis īsti netiek prasīti pierādījumi taviem skaitļiem - viss balstās uz dalībnieku godaprāta, un tam, ka tu esi novērojis ķivuli, pietiek ar tavu apgalvojumu, ka esi.

Pols Saimons un Arts Garfankels muzicēja kopā jau kopš skolas gadiem, kad viņi viņi uzstājās ar, manuprāt, visai lāmisko nosaukumu "Tom & Jerry". Tolaik viņi izskatījās šādi:

Beidzot tas brīdis pienāca - vakar, sasmēķējies opiju, redzēju Skorsēzes filmu "Hugo". Nez, vai atruna, ka filma redzēta narkotiskās fantāzijās ir labāka par variantu, ka filma būtu skatīta fiziski, bet nelegāli?

Ja tev šķiet intriģējoša filma par trīs musketieriem, kurā d`Artanjans izskatās pēc Džastina Bībera, Milēdija izpilda līdzīgus trikus kā Neo iekš "Matrix", kurā tiek iesaistīti lidojoši kuģi, bet karalis Ludviķis XIII ir neaptēsts tīnis, kurš kautrējas tuvoties savai sievai, jo nav pārliecināts, ka viņš viņai patīk, tikām karaliene Anna (kas pati ir tīne) ar lordu Bekingemu aizdomīgos sakaros nav stājusies. Turklāt trīs musketieri iepriekš ir bijuši tādi kā superaģenti, kas cīnījušies par Francijas interesēm pret tūkstošiem ļaundaru, bet zaudējuši savu statusu, kad viņus ar Bekingemu pievīlusi Milēdija. Ja kas - cik paskatījos Wikipedia, ja d`Artanjana jaunums ir kaut cik tuvs tam, kāds tas bija grāmatā, tad Ludviķim tobrīd vajadzēja būt jau ap 30 gadiem, un diez vai karalis jautātu padomus mīlas lietās kaut kādam lecīgam gaskoņietim.

Zinātniskās fantastikas klasiķis Rejs Bredberijs pilnīgi noteikti ir vairāk nekā tikai sci-fi rakstnieks. Viņa grāmatu vidū ir arī tādas, kuru darbība nenorisinās kosmosā un kur marsieši netiek pieminēti pat ne čukstus (kaut vai "Pieneņu vīns", kas pat manā konservatīvajā skolā bija iekļauts obligātajā literatūrā). "Something Wicked This Way Comes" ir viena no tām viņa grāmatām, kas par zinātnisko fantastiku nebūtu saucama. Tās galvenie varoņi ir divi 13 gadus veci zēni, kuri sastopas ar mīklainu karnevālu, kas ierodas viņu mazajā pilsētiņā. Karnevālu vada divi noslēpumaini vīrieši, no kuriem briesmīgākais ir Mr.Dark jeb Ilustrētais vīrs, kura ķermeni klāj kustīgi tetovējumi, kuros attēloti cilvēki, kas nonākuši Dārka kunga varā un pārvērtušies par karnevāla dīvaiņiem. Abi zēni nepavisam nealkst pievienoties šim pulkam, un vienīgais viņu atbalsts cīniņā pret carnies ir Džima tētis - 54 gadus vecs bibliotēkas apkopējs. Grāmatas pamata mācība ir - nebaidīties, tā droši vien varētu teikt.

Pols Kemps ir žurnālists, kas kaut kad piecdesmitajos gados dodas uz Puertoriko, lai tur strādātu vietējā avīzē. Pols iespēju robežās cenšas iegrožot savu alkohola patēriņu, taču iespēju viņam ir visai maz, lai neteiktu - nav nemaz, jo viņam ir gaužām vājš gribasspēks. Avīze, kurā viņš ir nonācis, atrodas brīvajā kritienā pretī bankrotam, tās galvenajam redaktoram nav pat tik daudz resursu un autoritātes, lai viņš varētu atlaist no darba mūžīgā dzērumā esošo stipri deklasēto tipāžu Moberg, kurš savu brīvo laiku (faktiski - visu) pavada, brūvējot dziras, kurās ir vairāk kā 100% alkohola (kad Kemps viņam aizrāda, ka tas neesot ķīmiski iespējams, Moberg pierāda pretējo, dodot tam savu biohazardu ieraut). Kemps piesaista vietējā netīro biznesa lietiņu kārtotāja Hela Sendersona interesi ar domu, ka Kemps varētu kļūt par to žurnālistu, kas sagatavo sabiedrību dažādiem nesmukiem gājieniem no Sendersona un viņa biznesa partneru puses. Jāatzīst, ka vienu triku no Sendersona bandas arsenāla arī Latvijā esam pieredzējuši - domu, ka ja tu gribi paaugstināt nodokļus par 5%, tev vispirms vajag paziņot, ka tu tos paaugstināsi par 10%, un tad ilga procesa rezultātā piekāpties sabiedrības spiedienam, līdz nolaist pieaugumu līdz 5% apmēram, tādējādi radot cilvēkiem iespaidu, ka viņi ir kaut ko ieguvuši un nevis zaudējuši. Cik atceros, kad pie mums sākās nopietnie taupības pasākumi, sākotnēji izskanēja visradikālākie risinājumi - ieskaitot "progresīvo ienākumu nodokli", kas faktiski nozīmētu tagadējo nodokļa likmi minimālajai algai un arvien lielāku un neadekvātāku jau algām kādu 500 latu apmērā, un tad pamazām šos super drakoniskos pasākumus aizstāja vienkārši drakoniski pasākumi, par kuriem varēja padomāt - ok, nu, tas tomēr nav tik traki, to vēl var pieciest.

Pirms drusku vairāk kā 130 gadiem Marks Tvens kopā ar kādu savu draugu devās ceļojumā uz Eiropu, kurā viņi paviesojās daudzviet Alpu tuvumā un pašos Alpos. Tā rezultātā tapa šī grāmata, kas ir tipisks komiskās ceļojumu literatūras piemērs, kurā autors ironizē kā par amerikāņiem un viņu nezināšanu, tā par dažādiem eiropiešu ieradumiem, turklāt tādā veidā, ka es kā lasītājs ne vienmēr esmu drošs, vai autora izteiktā kritika par kaut ko ir uztverama tieši - kā kritika par, piemēram, vācu kūrortu darbinieču nelaipnību, vai kā kritika anglosakšu tūristiem, kuri iedomājas esam pasaules naba. Grāmatā tiek iestarpināti dažādu leģendu atstāstījumi, visbiežāk šīs leģendas ir paša autora fantāzijas radītas, taču gadās arī reālu notikumu atreferējumi, atkal jau neviešot pilnīgu skaidrību starp faktiem un izdomu, kas pats par sevi ir gana interesants piegājiens. Vienlaikus grāmata ir visai grūti lasāma - tā ir pārāk apjomīga un pārāk pilna ar dažādu ne pārāk saistošu informāciju (it īpaši, ja ievēro to, ka es to lasu 2012.gadā, diez vai daudz autora ieteikumu ceļotājiem varētu būt aktuāli joprojām). Atsevišķas grāmatas daļas ir tomēr joprojām ļoti smieklīgas - pamatā tādas, kas neattiecas uz kaut ko strauji novecojošu, piem., lielisks ir tās noslēgumā atrodamais autora pārdomu vēstījums par vācu valodas gramatikas īpatnibām (lai gan kaut kādā mērā mani smīdina tur izteiktais apgalvojums, ka vācu valoda ir pārāk maiga un nepietiekami rupja, šķiet, ka Tvens te raksta par kādu citu vācu valodu, nekā man zināmā). Kā vienots veselums, šis eps tomēr man bija par smagu un robustu, kaut kas tāds, ko lasīt ir grūti, bet izlasīt - vēl grūtāk.

Pārmaiņas pēc nestāstīšu, kur un kā es skatījos šo filmu, tev tak ar ir fantāzija, ko likt lietā.

Jo tālāk, jo trakāk. Nezinu, kādas vielas Pere Ubu dalībnieki lietoja, kad viņi devās piknikot, bet sēnes šķiet varētu būt tur klāt bijušas. Ko lai arī neteiktu Wikipedia tante, tas, kas šeit ir dzirdams, pilnīgi noteikti nav postpunk. Ok, Deivids Tomass kaut kādā mērā izklausās pēc pankroka dziedātāja, bet tas, ko viņš dzied, un tas pavadījums, kurā viņš to dara - tas jau nu nekādi nav pancīgi, drīzāk šis kolektīvs izklausās pēc viena no tiem ansambļiem, kuru dalībnieki no īstiem pankiem (tādiem, kuri dirsu neslauka) varētu dabūt ar zābaku pa seju par savu pārmērīgo intelektuālismu un vēlmi izcelties. Pie labākās gribas šī mūzika nav dejojama un lēkājama, melodijas (ja tādas vispār ir atrodamas) ir paslēptas zem milzīga daudzuma trokšņa, kliegšanas, nemitīgām tempa un ritma maiņām, kas īsti neko citu izdarīt nespēj, kā vien uzdzīt galvassāpes. Ik pa brīdim kāds no grupas dalībniekiem it kā sāk spēlēt kaut ko puslīdz normālu, bet pietiek paiet desmit sekundēm un it kā normālais ritmiņš pārvēršas kārtējā psihismā, un patiesībā līdz ar to visas dziesmas izklausās viena otrai visai līdzīgas. Un vispār šajā brīdī Pere Ubu jau ir sasnieguši to dīvainības līmeni, kad man viņi šķiet pārāk dīvaini un neklausāmi, tas jau sāk no mūzikas pārvērsties par troksni, un es nemaz nebrīnos, ka šī albuma tapšanas rezultātā grupa izjuka (tiesa, tā nedaudz citā sastāvā atjaunojās tikai dažus mēnešus vēlāk). Man pilnīi noteikti šī grupa labāk patika tad, kad tā spēlēja mūziku, kurai bija vairāk kopīga ar Čaku Beriju un mazāk - ar kaut kādiem ambicioziem pseidointelektuāliem perdeļiem. Pankiem desu, kā teikt!

Šis ir pēdējais Toma Veitsa albums, kas tapa pirms viņa iepazīšanās ar Ketlīnu Brennanu - savu vēlāko sievu, būtni, kas palīdzēja Tomam atbrīvoties no problēmām ar alko un kamēr citi rokmūziķi ar stāžu astoņdesmitajos gados grima arvien dziļāk popmūzikas kloākā, Toms savā karjerā gāja no vienas virsotnes uz otru. Klausoties "Heartattack and Vine", jāatzīst, ka kaut kādā mērā Veitss arī pats jau bija nostājies uz tā ceļa, kurā viņš pa īstam nostabilizējās ar "Swordfishtrombones" un "Rain Dogs" - traka no elles izbēguša dziesminieka ādā, tomēr šajā ierakstā Veitsa balss vēl visai bieži izklausās pēc normāla veca melna blūzmeņa. Neiztiek Veitss arī bez sev tik raksturīgajām balādēm, no kurām neviena nav sevišķi izcila, bet vienlaikus pārmetumus tur aŗī nav par ko izteikt. Vienīgā šī albuma dziesma, kuru tev teorētiski varētu būt sanācis dzirdēt, ir "Jersey Girl", kuru izpildīja arī Brūss Springstīns (patiesībā arī Veitsa versijā šī dziesma ir visai līdzīgā noskaņā, kādā es to varētu iedomāties Springstīna izpildījumā - liela, episka, bet vienlaikus apcerīga). Šajā ierakstā Veitss diezgan bieži izklausās tā, it kā viņš nupat būtu izrāvis kādu pudeli viskija, un droši vien tā arī ir - un es pat nezinu, vai tas viņa gadījumā ir slikti. Vienīgi, kas man ne pārmērīgi patīk, ir tas, ka pa lielam šis ieraksts man rada sajūtu - ir forši, bet ne vairāk. Un tas man Veitsa gadījumā nav īsti pietiekami. Vienīgā dziesma, kura patiešām izceļas uz pārējo fona, ir ierakstu ievadošā tituldziesma, kurā Veitss atklāj klausītājiem noslēpumu: "don`t you know there`s no Devil, there`s just God when hes` drunk." Bet citādi - could be better.

Drosmīgāk, bet ne tik labi kā iepriekš - tā īsumā varētu raksturot otro "Pere Ubu" veikumu ar nosaukumu "Dub Housing". Grupa kļuvusi ievērojami vairāk "artsy" nekā savā pirmajā veikumā, līdz ar to dziesmas izklausās vai nu daudz komplicētākas vai arī daudz primitīvākas kā pirmajā albumā (atkarībā no tā, kādu efektu attiecīgajā brīdī Pere Ubu vēlas panākt). Albumu ievada "Navvy" ar tipisku troglodītu ritmu un brīžam teju vai Robert Wyatt stila troksni. Vispār šajā ierakstā daudz prominentāki kļuvuši taustiņinstrumenti un visādas grūti raksturojamas skaņas (atkal jau brīžiem Wyatt gaumē), tāpat varētu minēt līdzību ar Captain Beefheart daiļradi. Kas nu ir izteikti - šī mūzika vairs nekādi nav pieskaitāma pankrokam, vismaz diez vai tu vari iedomāties Džoniju Rotenu un kompāniju spēlējam kaut ko līdzīgu šī ieraksta skaņdarbam "Caligari`s Mirror", kas savā būtībā ir klasiskā roka un eksperimentāla velns viņu zina kā krustojums - taču visai baudāms krustojums! Šī nav īsti tāda mūzika, kuras pavadījumā kratīt savu grebeni, dzert alu no skārdenēm un spārdīt ar kājām bomzi.

Iespējams, man vajadzētu turpmāk rūpīgāk izvēlēties, kādas grāmatas lasīt. Tas vien, ka grāmata ir populāra Gutenberg project mājaslapā un ka to var likumīgi iegūt bez maksas (iztecējušas autortiesības) nav pietiekams iemesls, lai lasītu kaut ko tik bezvērtīgu. Vispār mani šobrīd ir grūti nosaukt par agrīnās zinātniskās fantastikas cienītāju (pat Herberts Velss diez vai bija tik izcils, kā viņu reizēm dēvē), bet šī grāmata ir teju vai sliktuma etalons. Kā tikai vēlāk uzzināju, Edgars Raiss Berouzs ir pamatā ievērojams kā Tarzāna radītājs, līdz ar to nav brīnums, ka arī viņa Marsa romānu sērija ir pieskaitāma lētai lubu literatūrai. Šis konkrētais romāns apvieno teju visus zemās šķiras žanrus - vesternu, melodramatisku lubeni, tīņiem domātu piedzīvojumu romānu un komiksu. Galvenais varonis ir kāds amerikānis, kurš visai mistiskā veidā (īsi sakot - nekādi neko neizskaidrojot) nonāk uz Marsa, kuru apdzīvo divas rases - milzīga izmēra zaļie cilvēki un mūsu izmēra sarkanie cilvēki. Sarkanie ir inteliģenti, zaļie brutāli, lai gan vienlaikus arī zaļie reizēm mēdz būt inteliģenti, bet zaļie - brutāli. Džons Kārters (tas ir galvenais varonis) iemīlas sarkano cilvēku princesē (šķiet, ka interspecies sexuality šeit nav nekāda problēma), grāmatas gaitā ar zobenu nogalina tādu daudzumu dažādu sliktuču, ka pats Čaks Noriss būtu lepns un demonstrē tādus trikus, par kuriem arī Makgaivers nekaunētos. Īsi sakot - totāls sviests plastmasas pudelē, kaut kas tāds, ko sevi piespiedu izlasīt līdz galam tikai tāpēc, ka biju to vispār iesācis lasīt, viena vienīga laika nosišana. Pilnai laimei šī gada martā gaidāma filmas "John Carter" iznākšana - lielā mērā filma atstāsta tieši šīs baisi banālās grāmatas notikumus.

Man neizprotamu iemeslu dēļ Pere Ubu tāpat kā virkne citu ļoti ietekmīgu pankroka un postpanka grupu Latvijā nekādi nevar lepoties ar adekvātu atpazīstamību. Protams, var atzīt, ka grupa nekad nav varējusi lepoties ar sevišķiem komerciāliem panākumiem un 35 pastāvēšanas gadu laikā tai ir bijuši tikai divi singli, kas tikuši pie jebkādiem panākumiem ASV vai Lielbritānijas čārtos, taču vienlaikus šis ansamblis pasaulē ir visai labi respektēts, un it īpaši - sava debijas albuma "The Modern Dance" dēļ.

Tā kā sāgai par Šreku Dreamworks ar ceturto daļu izlēma likt punktu, jo par spīti joprojām ļoti atzīstamajiem komerciālajiem panākumiem, tikai paši slinkākie kritiķi neuzskatīja par nepieciešamu iespert tā veidotājiem, pārmetot pašplaģiātismu un iegremdēšanos saharīna upē. Filmā "Puss in Boots" par galveno varoni kļūst Šreka otrā plāna personāžs Runcis zābakos - Antonio Banderasa ierunātais zobenu vicinošais kaķis-mīlnieks. No ikoniskām pasaku pasaules tēmām līdzās Runcim šeit vēl parādās burvju pupas, Humpty Dumpty (latviski, domājams, saucams par Olgalvja kungu) un zoss, kas dēj zelta olas.

"50/50" ir savā ziņā ļoti tipiska filma un savā ziņā - ļoti īpatnēja. Sāksim jau ar to, ka tā ir daļēja komēdija, kuras galvenajam varonim ir vēzis un kura iespējas izdzīvot nav diži grandiozas. Turklāt - līdzās Džozefam Gordonam Ljuitam, kas ir relatīvi nopietns aktieris, te piedalās vesela virkne aktieru, kuri nekādi nav izslavēti ar savu līdzdalību dziļās drāmās - Seth Rogen (viens no tipiskākajiem Judd Apatow bandas pārstāvjiem), Anjelica Huston (vislabāk atpazīstama kā Mortīcija Adamsa), Anna Kendrick (Twilight filmu dalībniece). Premisa ir tāda: gados jaunajam galvenajam varonim ārsts paziņo, ka viņam ir vēzis, turklāt izdara to, maigi izsakoties, idiotiskā formā. Čalis, protams, ir šokā, taču pieņem to relatīvi viegli. Un filma ir par to, kā tieši viņš to pieņem.

Visai vērtīgs secinājums: grāmatas, ko raksta TV personības un kuras pamatā paredzētas gīku auditorijai, nav man diži piemērotas. Nekas, ka es esmu koderis un ka mani vismaz kaut kādā mērā interesē zinātniskā fantastika. Taču man nav ne mazākās vēlmes jebkad apmeklēt ComicCon (kaut vai tāpēc vien, ka pēdējo komiksu es "izlasīju" vēl sākumskolā), man nav nekādu erotisku fantāziju saistībā ar princesi Leia un es neuzskatu Frodo Baginsu par reālāku būtni nekā LV prezidents Andris Bērziņš.

Vissvarīgākais ir tas, kā un uz ko tu liec uzsvarus. Šo filmu visai aktīvi rekomendēja N.R., raksturojot to kā "tipisku Breda Pitu roadtrip stila filmu" un apgalvojot, ka Džūlija Robertsa (kura man diezko nepatīk) tur uz ekrāna redzama labi ja 10 minūtes. Domājams, ja viņam šī filma nebūtu patikusi, Normis varētu akcentēt to apstākli, ka filmas režisors ir Gore Verbinski - vislabāk zināms kā "Karību jūras pirātu" sāgas veidotājs un ka šī nu ir viena no tām filmām, kurās Pits pat necenšas būt ticams.

Pirms teju desmit gadiem (kad šis mūzikas stils bija relatīvā plaukumā) mani swing-revival bija pamatīgi aizrāvis, un arī "Big Bad Voodoo Daddy" manā maģīti tolaik bija dzirdami gana bieži. Taču laiks gāja un vereklis aizvēra manā priekšā verotni un svinga pasauli, kā rezultātā vairākus gadus neesmu dzirdējis droši vien pat ne vienu vienīgu "Squirrel Nut Zippers" dziesmu, nemaz nerunājot par mazāk populāriem šī stila kolektīviem.

Ar šo filmu man izgāja visai līdzīgi kā ar kukurūzas saldējumu - es zināju, ka teorijā tai vajadzētu būt kaut kam visai nebaudāmam, taču paļāvos uz to, ka "tā taču nevar būt", un aplauzos. Beisbols manā skatījumā ir ierindojams visai augstu garlaicīgāko sporta veidu topā, neesmu pat nekad īsti vēlējies saprast tā noteikumus. Un vispār sporta filmas man īsti pie sirds neiet - pat ja tās ir par man daudz saistošākiem sporta veidiem, jo tradicionālais sporta drāmu šablons par "underdogs", kas apspēlē lielos favorītus, ir tik nodreijāts, ka vai bail.

"Pearl Jam" parasti tiek pieskaitīta grunge mūzikai, lai arī patiesībā tai ar "Nirvana" un tai līdzīgajām grupām pa īstam ir kopīgas vien divas lietas:

Nez, kāda būtu pasaule, ja cilvēki nemācētu melot? Uz šo jautājumu visai idiotiskā veidā atbildēja Ricky Gervais savā filmā The Invention of Lying. Par laimi šī filma nekrīt tajās pašās bedrēs, turklāt šajā gadījumā filmas varonis patiešām ir čalis, kurš nemāk melot (un galvenokārt - nesaprot, kuros gadījumos viņam vajadzētu tā darīt un kuros nē). Filmas sākumā Neds strādā kaut kādā biosaimniecībā, taču viņa laimīgā dzīve negaidīti beidzas, kad viņš lauku tirdziņā tiek pieķerts, pārdodot marihuānu... policistam formastērpā. Čalim gan sākumā veselais saprāts saka priekšā, ka nevajag policistam tādu lietu dot, bet iedzimtā labestība neļauj viņam padomāt, ka šis cilvēks varētu viņu tā apčakarēt (jāpiezīmē, ka viņš policistam, kurš sūdzas par grūtu nedēļu, grib "zāli" iedot par brīvu, taču tas uzstāj, ka viņa sirdsapziņa nebūs tīra, paņemot kaut ko bez maksas, kā rezultātā Neds tiek pie panta par narkotiku tirdzniecību). Iznācis no cietuma, Neds atklāj, ka viņa draudzenei ir jau cits puisis (aptuveni tāds pats kā Neds miermīlīgs hipijs) un ka viņa ne tikai nevēlas Nedu atpakaļ, bet arī negrib viņam atdot Viliju Nelsonu - suni, kuru Neds mīl vairāk par visu pasaulē.

1983.gads, kurā man palaimējās piedzimt, rokmūzikas kontekstā nekādi nav saucams par izcilu. Protams, ja ar izcilību tev neasociējas tādi ansambļi kā "Culture Club", "Wham!", "Spandeau Ballet". Apskatoties britu zemē šajā gadā 50 top pārdotākos ierakstus, vienīgi U2 albums "War", Pink Floyd "The Final Cut", Genesis "Genesis" un Police "Synchronicity" kaut kādā mērā šķiet tīkami, bet neviens no šiem albumiem ne tuvu nav manu mīļāko ierakstu sarakstā.

Man ir teju neiespējami saprast, kā tas nākas, ka par jaunāko Weird Al Yankovic pieejamās respektablu kritiķu atsauksmes lielākoties ir neitrālas vai pozitīvas. Vai nu es kaut ko esmu palaidis garām, vai arī mūsdienās no parodijām vairs netiek prasīts, lai tās būtu:

Pats Sols Belovs šo grāmatu, cik saprotu, neuzskatīja par sevišķi veiksmīgu un to pat īsti neatzina par pilnvērtīgu grāmatu, bet gan tādu kā diplomdarbu pirms ķerties pie īstās rakstīšanas (faktiski gan tas viņam bija jau otrais romāns, un pirmo viņš godāja vēl mazāk). Man gan principā nav skaidrs, kas tieši šajā grāmatā ir tik slikts. Iespējams, tā ir visai vienkārša, un nekādu baiso atklāsmju tajā nav - vienkāršs stāsts par kādu ne pārāk pašpārliecinātu Ņujorkas ebreju, kas strādā preses izdevumā un kuru sāk "vajāt" kāds tips, kurš uzskata, ka Lēventāls (galvenais varonis) ir vainīgs pie tā, ka viņš (Elbijs) palicis bez darba, viņu pametusi un tad nomirusi viņa sieva. Situācija tur bija tāda: Lēventāls bija nupat ieradies Ņujorkā, bez darba un bez sevišķām perspektīvām, visiem iespējamajiem cilvēkiem viņš vaicāja, vai tie viņam nevarētu palīdzēt sagādāt darbu, arī Elbijam. Viņš aizgāja uz darba interviju pie Elbija priekšnieka Rūdigera, ar to salamājās un tā rezultātā Rūdigers no darba atlaida arī Elbiju, kurš tā arī vēlāk nespēja nostāties uz kājām. Tagad Lēventāls ir daudz maz no bedres izlīdis, apprecējies un dzīvo kopumā ciešamu, lai arī ne pārāk aizraujošu dzīvi, kurā parādās Elbijs, kurš no viņa kaut ko grib, lai arī nav īsti skaidrs - ko tieši. Elbija doma ir tāda, ka Lēventāls apzināti aizkaitināja Rūdigeru, lai Elbiju atlaistu, jo Lēventālu bija aizvainojuši dažādi Elbija antisemītiski izteicieni (un tādi patiešām bija). Protams, Elbijs un Lēventāls abi divi ir visai garlaicīgi nīkuļi, no kuriem vien īsti nespēj noformulēt, ko tieši viņš grib, un faktiski ir tāds tizli kaitinošs stalkeris, bet nekas vairāk, bet otrais ir bezmugurkaula ņerga, ne viens, ne otrs nav īsti izturami. Kā teikt - nekā īpaša, bet arī ne īpaši slikti, līdz ar to - kopumā ir ok, bet ne vairāk.

Šis varētu būt teju vienīgais Toma Veitsa studijas ieraksts, kuru nekad neviens un nekādos apstākļos nemēdz dēvēt par viņa kā mūziķa spožāko veikumu. Un ne bez iemesla - lai arī tas nav gluži slikts un neklausāms, bet vienlaikus melodiski tas ir visai pelēcīgs un vairākas tā kompozīcijas manā prātā atsauc nedaudz nodzērušos Frenku Sinatru, kas droši vien nav kompliments. Sāksim kaut vai ar to, ka šajā ierakstā Veitss dzied duetu ar Betu Midleri - un tā noteikti nav Frenka karjeras spožākā stunda, jo tajā vietā, lai pakļautu Betu sev, viņš pats pārvēršas par banālu holivudisku personāžu dziesmā "I Never Talk to Strangers" (tekstuāli tā varbūt ir interesanta, bet muzikāli - absolūts balagāns). Šis nav tas gadījums kā, piem., Niks Keivs+Kailija Minoga "Where the wild roses grow" vai Šeins Makgovans + Kirstija Makkola iekš "Fairytale of New York". Drīzāk tas ir kaut kas no Sinatras "Duets" albuma krājumiem.

"Naktsputni ēdnīcā" nav tipisks ieraksts Toma Veitsa diskogrāfijā, lai gan Veitsa gadījumā jau vispār nekas nav īsti tipisks. Tas ierakstīts dzīvajā nelielas skatītāju auditorijas klātbūtnē, tādējādi radot personiskāku sajūtu kā tas ir citu koncertierakstu gadījumā, turklāt tajā netiek spēlētas dziesmas no Veitsa pirmajiem albumiem, bet tikai šīs konkrētās programmas skaņdarbi. Turklāt patiesībā tas pat nav īsti koncerts - drīzāk to var nosaukt par izklaides vakaru ar Tomu Veitsu, kurā drusku tiek spēlēta mūzika, bet pamatā muzikālais noformējums nesniedzas tālāk par vienkāršiem džeza shuffle, kam pa virsu Toms reizēm vairāk runā, bet reizēm - vairāk dzied. Gandrīz pirms katras dziesmas ir ievads, kas bieži ir gandrīz tādā pat garumā kā pati dziesma, un arī pašas dziesmas nav sevišķi detalizēti izstrādātas. Gan no ievadiem, gan pašām dziesmām visuzrunājošākā ir "Better off without a wife" ar visu savu ievadu. Protams, tas viss izklausās diezgan smieklīgi - klausīties kā aptuveni 25 gadus vecs Toms Veitss sevi pasniedz kā rūdītu vecpuisi, kurš nekad neplāno precēties (nekas, ka nemaz ne tik daudzus gadus vēlāk viņš apprecēja Ketlīnu Brennanu, radošajā sadarbībā ar kuru viņš auga arī muzikāli), taču šajā ierakstā viņš jau izklausās esam vismaz divsimts gadus vecs, līdz ar to autentiskuma trūkuma tajā visā padarīšanā nav (nekas, ka nule esmu jau dažus gadus vecāks kā Veitss šajā ierakstā un nemaz vēl nejūtos esam vecs kraķis).

Skolā mums šī grāmata ietilpa 12.klases izvēles literatūras sarakstā - kad no ārzemju literatūras krājumiem bija saraksts ar kādām 25 grāmatām, no kurām katram bija jāizlasa tikai viena. Es, būdams īpaši slinks, toreiz izvēlējos "lasīt" Vonnegūta "Lopkautuvi Nr.5", kuru, protams, biju jau izlasījis iepriekš. Tomēr turpmāko gadu gaitā lielākā daļa no toreiz ieteiktās lasāmvielas ir iepazīta (neba nu sekojot sarakstam, kura man nemaz nav, bet tālab, ka patiesībā tur ieteiktais patiešām bija 20.gadsimta literatūras klasika). Hemingveja "Sirmgalvis un jūra" ilgi palika neizlasītajā sarakstā, nevaru pat pateikt - kālabad. Taču Ķīnas ceļojuma laikā beidzot saņēmos un to izlasīju. Grāmatas sižetu var atstāstīt vienā teikumā - vecs vīrs dodas jūrā, uzķer uz āķa milzīgu zivi un cīnās ar to vairākas dienas. Taču, protams, ne jau visai pieticīgie notikumi ir tas, kas šo dara par vienu no Hemingveja ietekmīgākajiem darbiem. Vecais vīrs pats par sevi ir vienkārši monumentāls varonis - kārtīgs vīrietis šī vārda vislabākajā nozīmē (jāatzīmē, ka Hemingveja daiļradē vispār spēcīgi vīrieši ir būtiska sastāvdaļa, kaut kādā mērā viņš būtu saucams arī par "mačisma" klasiķi), kurš ciena un mīl jūru, un ciena un mīl zivis, kuras viņš ķer, vienlaikus nožēlodams, ka viņam tās ir jāķer, jo tās ir skaistas un spēcīgas, un gribēdams pierādīt, ka viņš ir vēl skaistāks un spēcīgāks par zivīm. Grāmatas otrā daļa - pēc zivs noķeršanas ir bezcerīga izmisuma pilna, kad vecais vīrs saprot, ka viņam nebūs lemts zivi nogādāt krastā, jo to aprīs negausīgās haizivis, taču viņš turpina cīņu līdz pēdējam. Skaisti, spēcīgi, vīrišķīgi, skumīgi. It kā - tik ļoti vienkārši, nekādu tev postmodernu triku un pārgudrību, bet vienlaikus - tik dziļi, ka vai bail. Nezinu gan, vai skolas laikos to izlasījis, es nebūtu sācis zirgoties, gan jau, ka būtu - līdz ar to droši vien labi, ka tolaik necentos visu izlasīt uzreiz, bet pataupīju laikam, kad arī pats būtu kļuvis kaut drusciņu nopietnāks. Varbūt ne gluži tik nopietns, lai pavadītu vairākas dienas jūrā, cīnoties ar milzīgu zivi, bet tas laikam šajā gadījumā nav tik būtiski.

Šī grāmata izrādījās ļoti piemērota lasāmviela Ķīnas ceļojuma laikā, jo liela tās daļa norisinās tieši Ķīnā. Grāmatas sākotnējā galvenā varone Rūta ir sieviete mūsdienu Amerikā, kura tuvojas piecdesmit gadu slieksnim, strādā par "ghost writer" un nespēj nekādi samierināties ar to, cik viņai ir neizturama māte. Viņas māte ir ķīniete, kas nodzīvojusi gandrīz visu mūžu Amerikā, nav centusies sakarīgi apgūt angļu valodu, meitu visas bērnības garumā ir pazemojusi un turpina to darīt arī vairs nebūdama jauna, ir skopa, nejauka, nedraudzīga un skaudīga, nelāgi izturas pret savu māsu, un vēl ir apsēsta ar visādiem spokiem un lāstiem. Rūta tikām ir relatīvi laimīga, lai arī viņai ir daudz visādu kompleksu iekšā, kuru būtību mēs grāmatas laikā pamazām uzzinām un par daļu no kuriem es labprātāk nebūtu ticis apgaismots. Kad viņa atklāj, ka mātei strauji progresē Alcheimera slimība, viņa saņemas un palūdz kaut kādu tipu iztulkot no ķīniešu valodas mammas piezīmes, kas atklāj daudz nepatīkamu noslēpumu no viņu dzimtas vēstures, tai skaitā to, kas tad īsti šajā grāmatā ir "kaulu daktera meita" (tā nav ne Rūta, ne viņas māte, bet gan vecāmāte). Izrādās, ka daudz kas nav tāds, kā tas izskatās un ka cauri mātes vecuma plānprātībai atklājas arī daudz patiesības.

Man principā patika filmas ideja - par to, kā blakus Zemei parādās vēl viena mūsējai identiska planēta, uz kuras norit precīzi tāda pati dzīve kā uz mūsējās, un dažādas no tā izrietošās sekas. Tiktāl viss būtu lieliski, taču šī mazbudžeta festivālu filma lielā mērā cieš no tā, ka tā ir pārāk maza, pārāk sasteigta un pārāk nevienmērīgi plūstoša. Filmas galvenā varone ir jauna sieviete, kura, ieraudzījusi debesīs otro zemi, aizskatās nepareizajā virzienā un ar savu automašīnu nones citu mašīnu, nogalinot kāda mūzikas profesora sievu un dēlu un pašu vīrieti iedzenot komā. Rezultātā Roda (tā sauc jauno sievieti) nonāk uz četriem gadiem cietumā, bet pēc iznākšanas no tā viņa turpina sevi sodīt par nodarīto un iet strādāt skolā par apkopēju, bet pēcāk - sāk bez maksas tīrīt māju no komas atlabušajam profesoram (kuru atveido aktieris, kas mums labi zināms kā Ītans no "Lost"). Tad pamazām (who would have guessed!) starp varoņiem sāk veidoties romāns, jo vīrietis jau nezina, kas Roda patiesībā ir (tā kā viņa tolaik bija nepilngadīga, tiesa aizsargāja viņas identitāti). Un, protams, ir skaidrs, ka agrāk vai vēlāk patiesība uzpeldēs, jo tā jau filmās vienmēr notiek. Paralēli Roda piesakās eseju konkursā uz lidojumu uz otro Zemi, kļūt par mūsu planētas sūtni, un arī tiek izvēlēta šim lidojumam, lielā mērā tāpēc, ka viņa ir krimināli sodīta un viņa labi pamato, ka arī Amerikas atklājēji nebija smalki zinātnes un mākslas pārstāvji, bet gan dažādi avantūristi un dzīves pabērni.

Vēl viena filma, kas tika noskatīta lidmašīnā Honkonga-Helsinki, vienīgā kaut cik vecākā filma, kas bija piedāvātajā repertuārā. Tikai mājās uzzināju, ka šis Pītera Jeitsa veikums savulaik tika pie piecām Oskara nominācijām un vienā no tām arī uzvarēja - par labāko scenāriju. Kaut kādā mērā mani māc aizdomas, ka esmu šo filmu kādreiz jau redzējis, bet varbūt tā arī nav.

Esmu viens no tiem retajiem eksemplāriem, kam nav sanācis noskatīties nevienu no "Pērtiķu planētas" sāgas filmām, līdz ar to man nav iespēju novērtēt, cik labi šī jaunā filma iet kopā ar visām vecajām, bet tikai varu to novērtēt kā patstāvīgu vienību.

Vēl viens no rokmūzikas veterāniem - līdzās Tomam Veitsam un Elisam Kūperam - savu jaunāko ierakstu klajā laidis arī kādreizējais Velvet Underground solists, vēlākais visai interesantais solo mākslinieks Lū Rīds. Pieņemšu, ka vairumam Metallica fanu šis vārds ir salīdzinoši svešs un viņiem varētu būt visai izteikt WTF sajūta, kad viņi izdzirdēja, ka viņu elki sadarbosies ar tādu vecu perdeli kā Rīds, bet patiesībā viņa vieta rokmūzikas slavas zālē ir ne mazāk pelnīta kā tā ir Metallica gadījumā, lai arī pārdoto ierakstu ziņā vecais labais Lū nekad nav varējis lepoties ar grandioziem panākumiem.

Nez, vai Toms Veitss fiziski ir spējīgs radīt sliktu albumu? Pagaidām izskatās - nē, kaut kas tāds principā nav iespējams, un arī viņa jaunākais veikums "Bad as Me" ne mazākajā mērā neliecina, ka Veitsa kunga karjera tuvotos norietam. Ne velti šis ir viens no viņa veiksmīgākajiem ierakstiem britu čārtos (debitējis šonedēļ desmitajā vietā) - lai nu kuram, bet Veitsam, nekādi nevarētu pārmest, ka viņš uz vecumu zaudētu aktualitāti vai arī to, ka viņš pārmērīgi cenšas sekot aktuālajām tendencēm. Veitss ceļo pa muzikālo pasauli pats savā tempā un allaž atrodas tieši tur, kur viņš pats to vēlas.

Šī filma ir lielisks pierādījums tam, ka kino kvalitāte nav atkarīga tikai no filmas izgatavošanā izmantoto līdzekļu daudzuma. Par divsimt tūkstošiem dolāru uzņemtais "Cilvēks no Zemes" diezgan pārliecinoši pārspēj citus zinātniskās fantastikas veikumus, kuri uzņemti par desmitiem miljonu dolāru. Un kāpēc - tāpēc, ka šai filmai ir teju perfekts scenārijs, lieliskas idejas un saprātīgi pielietotas esošās iespējas.

Filmas "Terri" galvenais varonis ir puisis, kurš ir gaužām resns un ērtības labad uz skolu iet pidžamā. Viņam ir nosliece kavēt nodarbības, par ko viņš tiek izsaukts uz direktora kabinetu (direktoru atveido Džons C. Railijs, kuru man ir visai grūti redzēt relatīvi nopietnā filmā), un direktors, kurš īsti nezina, kādā veidā risināt skolēnu problēmas, jo viņš nav tik pārgudrs, vienojas ar Teriju tikties reizi nedēļā un pārrunāt puiša problēmas. Terija pamatproblēma laikam gan ir tajā, ka viņš ir iemīlējies vienā savas klases meitenē, bet viņš lieliski apzinās, ka viņš ir resns un nepopulārs. Kā tas filmas gaitā tiek vairākkārt uzsvērts, nevienai viņu klases meitenei nav tik lielas krūtis kā Terijam. Taču Hevera savu popularitāti klasē visai izteikti zaudē pēc tam, kad viņa ir pieķerta, kad ekonomikas stundas laikā klasē viens puisis viņu "fingered" (nezinu, vai šim darbības vārdam ir korekts latviskais tulkojums, bet es labprātāk izvairīšos no tā lietošanas jebkurā gadījumā). Rezultātā Hevera gandrīz tiek izslēgta no skolas un atstumta no klasesbiedru puses (par to otro daļu gan neesmu īsti drošs - kāpēc). Un tad - kā gan citādi - viņam par draugu uzmetas Terijs, jo nule viņa ir gandrīz tādā pat statusā kā viņš.

All Music Guide šo ierakstu ir nodēvējuši par labāko Alice Cooper veikumu pēdējo divdesmit gadu garumā (lai arī vienlaikus - ne gluži izcilu albumu), bet man kaut kā tam negribētos piekrist - varbūt viņi piemirsa tādus veikumus kā "The Last Temptation" (1994), "Brutal Planet" (2000), "The Eyes of Alice Cooper" (2003)? Patiesību sakot, man pat drīzāk šķiet, ka šis varētu būt viņa sliktākais albums kopš deviņdesmito gadu sākuma - brīvs no jebkādām svaigām idejām, apkopojošs dažādu ēru Kūpera daiļrades sliktākos elementus un ignorējošs to, kā dēļ joprojām, vairāk kā 40 gadus kopš savas muzikālās karjeras sākuma es joprojām ar zināmu interesi gaidu katru viņa jaunu albumu.

Šī grāmata ir rakstīta ziņojumu formā, ko kādas totalitāras valsts aģents sūta uz mājām no Amerikas. Viņš ir bērns - kareivis, kuru uz sešiem mēnešiem audzināšanā paņēmusi amerikāņu ģimenē un kura uzdevums ir šajā laikā:

"Paģiras 2" patiesībā nav īsti pirmās filmas turpinājums, bet gan drīzāk tās rīmeiks ar tiem pašiem aktieriem. Var arī teikt, ka atšķirība starp šīm filmām ir tāda pati kā starp divām "Scooby Doo" sērijām. Atkal jau viens no galvenajiem varoņiem - četriem draugiem - precas. Atkal jau viņiem notiek it kā nevainīga vecpuišu ballīte, kuras rezultātā visi pamostas sāpošām galvām dīvainā vietā, turklāt viens cilvēks ir pazudis. Tikai šoreiz pazudis ir nevis līgavainis, bet gan līgavas brālis. Un pamodušies varoņi ir pretīgā motelī kaut kur Bankokā. Ar piezīmi - arī iepriekš viņi bija Taizemē, kur gaidāmas zobārsta Stjū kāzas ar ļoti izskatīgo Lorenu (kuras loma gan šajā filmā ir pilnīgi nekāda - viņa ir labā, jaukā līgava - that`s it). Komplektā varoņiem šoreiz nāk smēķējošs un cilvēkus masturbējošs pērtiķis, un pazudušā līgavas brāļa pirksts, kā arī Stjū, kas pagājušajā reizē bija zaudējis zobu, šoreiz ir ticis pie tetovējuma... uz sejas.

"Artūrs" ir rīmeiks kādai astoņdesmito gadu komēdijai, kurā galveno lomu atveidoja fenomenāli simpātiskais angļu aktieris Dadlijs Mūrs. Rasels Brends, kas Artūru spēlē jaunajā filmā, nav fenomenāli simpātisks, ne tur slēpjas viņa šarms. Man šis tipāžs ir pazīstams kā "Get Him to the Greek" zvaigzne, un arī tajā filmā viņš spēlē visai līdzīgu personāžu - egoistu, kam vairāk par visu rūp paša bauda, kas nekautrējas neadekvātos daudzumos lietot apreibinošas vielas un kas ir ļoti augstās domās par savu kopumā necilo personu.

Kurš gan negribētu dzīvot Parīzē pagājušā gadsimta divdesmitajos gados, kad šajā pilsētā tu varēji sastapt Pablo Pikaso, Ernestu Hemingveju, Salvadoru Dalī, Luisu Bunjuelu, Skotu Fidžeraldu, Tomasu Eliotu, Koulu Porteru, Ģertrūdi Steinu un ko tik vēl ne? Vismaz šīs filmas galvenais varonis - Holivudas scenārists Gils, kas allaž gribējis būt nopietns rakstnieks, bet nav spējis sadūšoties izkāpt no savas komforta zonas, allaž ir par šo vietu un laiku sapņojis. Un, atrodoties Parīzē kopā ar savu līgavu (un viņas pilnīgi neizturami iedomīgi konservatīvajiem vecākiem), viņš brīnumainā kārtā katru nakti vienā un tajā pašā vietā sastop antīku automašīnu, kas viņu nogādā laikā, ko pats Gils uzskata par Zelta laikmetu. Kur viņš līdzās citiem labumiem satiek jaunu sievieti, kurā viņš uzreiz iemīlas, kas nav brīnums, jo viņa ir daudzu sava laikmeta izcilāko mākslinieku mūza.

Man grūti saprast, kā tas nākas, ka šī filma ir kopumā labi novērtēta, jo tā izrādījās esam tādas pakāpes sviests, ka tagad domāju, kā gan labāk tikt vaļā no liekajiem taukiem. Treileris pat izskatījās gana intriģējošs (ok, varbūt nedaudz cheesy, bet ar savu dīvainības piešprici) - Hanna ir 16gadīga meitene, kuru tēvs nenoskaidrotu iemeslu dēļ trennē (dzīvojot mežā kaut kur tālu Somijas ziemeļos) dažādās cīņas mākslās, gatavojot viņu sazin kam, un pretī ir sliktā aukstā Keita Blanšeta, kura tādu pasu nenoskaidrotu iemeslu dēļ grib padarīt Hannu un viņas tēvu aukstus.

Šī filma nebūt nestāsta par interneta resursu "delicio.us", ja tev pēkšņi radās šādas asociācijas (man vismaz radās). Tās galvenais varonis ir vīrs ratiņkrēslā, kuru atveido pats šis filmas režisors Marks Rafalo (kas nav nekāds brīnums, jo pamatā Rafalo ir aktieris, kuram šī filma ir debija režisora amatā). Delicious (tā viņu dēvē) dzīvo savā nepavisam ne jaunajā vieglajā automašīnā un pārtiek no paikas, ko viņam un citiem klaidoņiem izsniedz kāds visai pozitīvs mācītājs. Varu piebilst, ka mācītājs nevienā brīdī šajā filmā neizrādās esam pārākais nelietis un/vai pedofīls, bet vienlaikus šī filma nebija gluži kristietības propagandas darbs (vismaz ne tiešā veidā). Vīrietis līdzās savam bomzismam ir dīdžejs, kurš mēģina iekļūt kādā visai nepatīkami skanošā grupā, kurā abi ar Lieni saskatījām savu līdzību ar Jack White aktuālo ansambli "Dead Weather". Grupas līderis ir visai narcistiskiais The Stain, kuru atveido ne mazāk narcistiskais Orlando Blūms. Tikām ar Delicious notiek brīnumainas lietas - izrādās, ka viņa pieskāriens spēj ārstēt cilvēkus no dažādām kaitēm (tikai ne viņu pašu no ķermeņa lejasdaļas paralīzes). Sākumā šo pasākumu vada mācītājs, bet tad, kad izrādās, ka viņu sākusi samaitāt nauda, Delicious viņu pasūta trīs mājas tālāk un sāk savus brīnumus demonstrēt rokkoncertu laikā (ar domu - nopērc biļeti un tu tapsi izārstēts).

Šīs Filipa Dika grāmatas ekranizāciju noskatījos pirms vairākiem gadiem, bet nule saņēmos to iepazīt arī tekstuālā formā. Kā izrādās, šis narkotiku apsēstais stāsts ir lielā mērā autobiogrāfisks, jo Filips Diks dažu gadu garumā savā mājā uzturēja narkomānu komūnu, par kuras sastāvdaļu viņš pats arī kļuva, līdz ar to autora informācija par narkomānu dzīves paradumiem un atkarības izpausmēm ir visai personīga. Grāmatas galvenais varonis ir Bobs Ārčers - ikdienišķs narkomāns, kurš dzīvo kopā ar diviem saviem čomiem un kurš vienlaikus ir narkotiku apkarošanas policijas aģents ar uzdevumu tikt pie augstākiem narkotiku tirdzniecības ķēdes posmiem. Teorijā viņam kā aģentam vajadzētu mācēt izvairīties no narkotiku lietošanas un tikai to imitēt, bet realitātē Freds-Bobs ir kļuvis atkarīgs no sava laika populārākās narkotikas - "Substance D", kā rezultātā viņam sāk niķoties smadzenes, to puslodēm konkurējot vienai ar otru un pamazām viņš zaudē apziņu, ka ir vienlaikus Freds un Bobs un sāk savas personības uztvert kā vienu no otras neatkarīgas (zināmā mērā redzama līdzība ar Filu un Horselover Fat no "VALIS"). Jo dziļāk galvenais varonis grimst narkotikās, jo skaidraks ir tas, ka viņš kā aģents nekam vairs neder un beigu beigās viņš tiek no darba savākts un aizsūtīts uz rehabilitācijas klīniku, kura, kā tas grāmatas beigās izrādās, nodarbojas ar "Substance D" audzēšanu. Proti, te ir līdzība arī ar mūsdienu datoru antivīrusu kompānija, kuras, pēc daudzu domām, vienlaikus nodarbojas arī ar pašu vīrusu izstrādāšanu, vai ar farmācijas kompānijām, kurām (iespējams - tas jau ir sazvērestību teoriju līmenī un es neesmu gatavs par šo liecināt tiesas priekšā) ir kāda saistība ar jaunu slimību veidu rašanos.

Pat neatceros, kad pēdējo reizi bijām skatījušies kādu filmu, kura būtu tik neapstrīdami, neapšaubāmi un nenoliedzami slikta kā Džeika Kesdana veikums "Sliktā skolotāja". Varu vien šausmināties, ka tādi antišedevri nonāk uz lielajiem ekrāniem un ka šādās filmās titullomu var spēlēt tik slavenas aktrises kā Kamerona Diaza.

"VALIS" ir viena no pēdējām Filipa Dika grāmatām un noteikti - viens no viņa ambiciozākajiem viņa projektiem. Atstāstīt šīs grāmatas sižetu vien ir visai nopietns uzdevums. Tātad, grāmatas galvenais varonis cilvēks vārdā Horselover Fat, kas ir atvasināts no tā, ko sengrieķu valodā nozīmē vārds Filips un autora uzvārda vāciskā tulkojuma. Vienlaikus pašā grāmatā Horselover ir autora otrā personība, kura reizēm saplūst ar pirmo, reizēm no tās attālinās, un tā īsti skaidrības, vai Filips un Zirgmīlis ir viens un tas pats cilvēks vai divi, nav iespējams. Viens no viņiem nespēj izglābt sievieti, kura grib izdarīt pašnāvību un iegrimst depresijā. Tad, kad viņš atrodas zemākajā savas dzīves punktā, viņu izglābj kāda sieviete, kura viņam uzdāvina podiņu. Tad viņš saskaras ar Dievu, vai nu narkotiku iespaidā, vai arī nē. Tad grāmatā parādās VALIS jeb "Vast Active Living Intelligence System", kas vai nu ir vai nav Dievs, kaut kāda mīklaina filma, kura saucās VALIS, divgadīga meitene, kas, iespējams, ir Mesija. Un grāmatas varoņa Kevina jautājums, ko uzdot Dievam pastarās tiesas priekšā: kāpēc tu ļāvi mašīnai notriekt manu kaķi?

Dīvaini, ka nevienu šādu filmu - par briesmīgiem priekšniekiem - iepriekš nebiju redzējis. Pēc idejas tādām būtu jābūt diezgan lielā skaitā, jo cilvēkiem visbiežāk viņu priekšnieki sevišķi netīk un viņiem vajadzētu gribēt pasmieties par riebīgiem citu priekšniekiem. Protams, man vienmēr ir bijuši tikai tie labākie priekšnieki, kuri nekad mani nav pazemojuši, mēģinājuši seksuāli izmantot vai likuši strādāt augu sestdienu-svētdienu. Un vispār es šo blogu rakstu tikai tālab, lai pierādītu, cik labs un lojāls cilvēks es esmu.

Šo filmu es noskatījos apgrieztā secībā - vispirms no vidus līdz beigām, tad - no sākuma līdz vidum. Vienkārši sanāca tā, ka Liene pusi filmas noskatījās, kamēr es vēroju visai bezcerīgo "Dinamo"-Popradas spēli, turpinājumu noskatījāmies kopā un tad divas dienas vēlāk pabeidzu filmas skatīšanos no sākuma. Jāatzīmē, ka salīdzinoši "Dinamo"-"Lev" šķita daudz bezcerīgāks pasākums nekā šīs filmas varonim atbrīvoties no iesprostojuma zem akmens.

"Tors" ir filma, kuru skatoties, jebkādus loģiskās domāšanas aizmetņus labāk atstāt malā. Natālija Portmena ir astrofiziķe, kura ar automašīnu brauc iekšā viesuļvētrās, lai tur kaut ko pētītu. Ticami, ne? Tad gadās, ka viņa ar savu busiņu viesuļvētras laikā notriec tipu, kuram no mašīnas trieciena nekādu sevišķu seku nav. Arī visai ticami. Šis tips izrādās no debesīm nokāpis Odina dēls Tors - ne gluži dievs, bet kaut kas tam tuvs. Un, kā jau to var gaidīt, viesuļvētras un tamlīdzīgi dabas brīnumi parasti ir Tora tautiešu roku darbs. Astrofiziķei Portmenai tas nekādus pārsteigumus nerada, apmēram kaut ko tādu viņam vienmēr arī ir no pasaules gaidījusi.

Šī ir pēdējā Vudija Alena filma, kas tika uzņemta pirms sākās viņa "Eiropas periods". Filma ir īpatnēja ar to, ka tajā ir divas sižeta līnijas, kurās abās parādās viens un tas pats personāžs - sieviete vārdā Melinda, tikai viens stāsts no šiem ir traģisks, bet otrs - drīzāk komisks. Šī nav gluži tāda filma kā "Veronikas dubultā dzīve", jo jau filmas ievadā mēs uzzinām, ka ne viens, ne otrs sižets nav "patiess" - tās ir variācijas, ko no vienas un tās pašas premisas, sēžot restorānā, attīsta divi dramaturgi - viens komiķis un viens traģiķis, mēģinot pierādīt, ka dzīve savā būtībā vairāk atbilst komiskumam vai traģismam.

Par šo filmu pirms gulētiešanas vakar ar Lieni diezgan daudz strīdējāmies - viņa apgalvoja, ka es nespējot pateikt, ka šī filma ir sūds, tikai tāpēc, ka man patīk tēlo pārgudreli, kas izbauda "augsto mākslu", lai gan patiesībā nekā jēdzīga tajā nav - viens vienīgs truls borefests. Taču es nebūtu es, ja es tagad tā ņemtu un piekāptos, pavēstot, ka filma tiešām ir tikai pretenciozs sūds bez jebkādas jēgas.

Kā likums, es esmu visai skeptiski noskaņots pret motivējošu literatūru, kura lasītājam māca pareizi dzīvot, pareizi nopelnīt savu pirmo miljonu, pareizi mīlēt Jēēēzu vai ko nu tur katrs prātvēders iedomājas. Šī grāmata līdz ar to ir izteikts likumu apstiprinošs izņēmums - motivējoši izglītojošs stāsts, kurā tā autors atstāsta savas pēdējās tikšanās ar augstskolas pasniedzēju, kas viņam mācīja pilnīgi citas vērtības, nekā tās Rietumu (un jo īpaši - amerikāņu) sabiedrībā ir pieņemtas, proti, nepievērst pārmērīgu uzmanību materiālajai pasaulei, sasniegumiem karjeras lauciņā un finansiālajā cīņā, tā vietā pretī liekot mīlestību, sevis, pasaules, nāves un visa būtiskā apzināšanos. Grāmata ir īsa, uzrakstīta maksimāli vienkārši un ir uztverama bez sevišķas prātuļošanas, un tās galvenais pluss ir tajā, ka man kā lasītājam visu laiku bija sajūta, ka viss tajā aprakstītais ir īsts un taustāms, un ka autoram viņa aprakstītais patiešām ir bijis emocionāli svarīgs, nevis tikai naudas darbs, un tas ir ļoti svarīgi. Ja grāmata mani spēj aizkustināt un likt daudzko pārdomāt, tad tā pēc idejas nevarētu būt slikta grāmata, un šoreiz es tiešām neteikšu sev tik raksturīgo, ka visas te izteiktās patiesības jau tāpat jebkuram normālam cilvēkam ir skaidras un pašsaprotamas. Nē, tā nemaz nav. Ja nu kas - Miča Alboma "Otrdienas ar Moriju" ir pieejamas arī latviešu valodā - patiešām rekomendēju (un atkārtošos - es gandrīz nelasu dokumentālā stila literatūru un no dabas esmu cinisks un nejauks).

Tīdžeja mamma gāja bojā autoavārijā, tās rezultātā viņa tētis ir iegrimis smagā depresijā un pārvērties par absolūtu dārzeni. Vēl viņam ir vecmamma, kura ir tikai nedaudz, bet ne pilnīgi traka. Skolā Tīdžeju pastāvīgi apbižo vecāks puika. Taču tad viņam parādās brīnišķīgs draugs - pieaudzis vīrietis, kuram uz krūtīm ir uztetovēts cilvēks, kas izšķaida savas smadzenes, bet uz muguras - milzīgs vidējais pirksts. Sākumā tu kā skatītājs domā, ka Hešers - tā sauc šo tipu - ir Tīdžeja iedomu draugs, jo vai citādi pieaudzis vīrietis varētu ņemt un paziņot, ka viņš turpmāk dzīvos Tīdžeja mājas garāžā, taču izrādās - nē, Hešers ir pilnīgi reāls, un arī tētis un vecmamma viņu redz, tikai neuzskata par nepieciešamu viņu patriekt. Jāatzīmē, ka Hešers patiesībā nav nekāds labs draugs - viņš ir psihozs, šausmīgi rupjš, bezkaunīgs un nemaz nav tāds cilvēks, kas Tīdžejam baigi palīdzētu, drīzāk otrādi - viņš ir egoistisks metālists, kura pusizjukušajā busiņā allaž skan kaut kas no Metallica vai Motorhead repertuāra. Ā, vēl aizmirsu pieminēt, ka Tīdžejs iedraudzējas ar jaunu sievieti, kas strādā par pārdevēju lielveikalā un kuru spēlē Natālija Portmane (iedomāties, ka viņa gandrīz paralēli filmējās šeit un "Black Swan", kur viņa izskatās pēc pilnīgi cita cilvēka...).

Šo filmu bija vakar paredzēts skatīties "Baltijas pērlē", taču sanāca tā, ka galīgi nebija iekšā braukt uz centru (plus drusku aizsēdējos darbā - priekšvēlēšanu dienas nav vieglas), līdz ar to tā tika skatīta tradicionālajos mājas apstākļos. Kā jau esmu iepriekš rakstījis, Vudija Alena filmas man nu jau kādu ilgāku laiku ļoti patīk un ir garām tās dienas, kad viņš līdzīgi Bobam Dilanam ietilpa man nepieņemamo tipāžu sarakstā. Jāatzīst gan, ka šī filma nav tieši tas viņa kino darbs, kurš cilvēkam varētu pārvarēt alenofobiju - kaut vai tāpēc vien, ka vienu no lomām šajā filmā atveido pats Alens, un arī tāpēc, ka filma ir mūzikls. Jā - tajā ir daudz muzikālu fragmentu, turklāt tas ir mūzikls šī vārda klasiskākajā nozīmē - ar tādu audiovizuālo noformējumu, kas varētu iederēties "Singin` in the rain" ēras filmās. Protams, ar to vien atšķirību, ka Alens šajā visā pasākumā pievieno savu devu ironijas un pārvērš muzikālos fragmentus uzspēlētā balagānā, kur dziedāt un dejot var gan pacienti slimnīcā, gan miroņi ("It`s later than you think"). Filmas neapšaubāms trumpis ir tas, ka Alens tajā sapulcējis mega zvaigžņu ansambli - Džūlija Roberts, Goldija Hona, Drjū Berimora, Edvards Nortons, Natālija Portmane, Alans Olda, Bilijs Kradaps, Tims Rots. Kā jau tas Alena filmām ir raksturīgi, arī šī ir stāsts par attiecībām, turklāt - par daudzām attiecībām. Pats Vudijs Alens, protams, spēlē to pašu personāžu, ko visās citās savās filmās - neirotisku drusku dīvainu tipāžu, kuram dzīvē ir bijis daudz attiecību ar skaistām sievietēm, bet tās visas allaž ir beigušās ne pārāk veiksmīgi, un viņš joprojām mīl savu bijušo sievu, kurai gan ir cits vīrs un vairāki bērni ar šo vīrieti. Filmā ir sava deva pasmiešanās par šo un par to - gan par liberāļiem, kādiem pieskaitāmi filmas galvenie varoņi (Honas varone izpestī no cietuma daudzkārt sodītu noziedznieku un uzaicina viņu uz vakariņām pie savas ģimenes, kurš šis bandīts savaldzina vienu no viņas meitām, kas pēkšņi viņas liberālo un demokrātisko attieksmi pret šo vīrieti pilnībā atvēsina), gan par konservatīvismu (vienīgais ģimenes puika ir pārņemts ar republikāņu idejām un pastāvīgi debatē ar savu tēvu par šiem jautājumiem), gan par citām Alenam visai raksturīgām tēmām.

Kādas visai neprestižas ASV koledžas dekāns ir spiests atkāpties no amata muļķīga pārpratuma, kurā saskatīts rasisms dēļ. Lekcijas laikā viņš pavaicā klātesošajiem studentiem, vai tie gadījumā nezina, kālab 2 viņu kursabiedri ne reizes nav apmeklējuši lekcijas - vai viņi vispār pastāv vai ir spoki (spooks). Tā kā atklājas, ka abi iztrūkstošie studenti ir melnādaini, bet žargonā ar "spooks" savulaik apzīmēja tumšādainos, profesoram nākas visai ilgi skaidroties, ka viņš nav domājis pilnīgi bezjēdzīgu frāzi: "Vai viņi pastāv vai ir nēģeri?", taču apsūdzētāji jau parasti ar loģiku nedraudzējas. Rezultātā stresa ietekmē (tā vismaz uzskata pats profesors Kolmans Silks) nomirst viņa sieva un Silks aiziet pensijā. Tā viņš dzīvo, dusmīgs uz pasauli un pasūta no kaimiņos dzīvojošā rakstnieka Cukermana, lai tas viņam uzrakstītu grāmatu par šo "spooks" incidentu, kurā tiktu atklāta visa patiesība. Taču grāmatas rakstīšana apraujas brīdī, kad Silkam (71 gada vecumā) sākas sakars ar analfabēti - 34 gadus vecu koledžas apkopēju. Līdz ar to viņš pamazām sabiedrībā līdzās rasista reputācijai iegūst arī pervertiķa slavu. Plus apkopējai ir maniakāli noskaņots bijušais vīrs, Vjetnamas kara veterāns, kurš uzskata, ka viņa sieva ir vainīga viņu kopīgo bērnu bojāejā ugunsgrēkā un kurš izceļas ar augstu vardarbības līmeni. Tikām Silkam ir problēmas ar viņa paša bērniem, kuri nav sevišķā sajūsmā par sava tēta dzīvesveidu vecumdienās.

Šo filmu mani piespieda skatīties Liene - vakar jutos tik draņķīgi, ka man principā viss bija vienalga un "Līgavas māsas" varbūt pat nebija tā sliktākā filma šajos apstākļos. Tiesa, tikai jau pēc filmas noskatīšanās uzzināju, ka šī filma skaitās diezgan laba, jo... tās producents ir daudzu (it īpaši N.R.) mīlētais Judd Apatow. Jē! Saturiski tā ir filma no "Hangover" kategorijas ar to vien atšķirību, ka šoreiz varones ir sievietes, un nevis veči. Taču jāatzīst, ka par spīti daudzajiem vulgārismiem (kas paši par sevi nav nekas slikts), filma man šķita gaužām tradicionāla un garlaicīga, un plaši izmantotie joki ar stulbām seksa ainām, appļūtīšanos kāzu kleitā ielas vidū un citi līdzīgi gājieni sevišķi labi pie sirds man negāja. Faktiski vienīgais, kas šo filmu darīja kaut cik baudāmu, bija Chris O`Dowd, kas labāk zināms kā Rojs no "The IT Crowd", kurš šeit atveido jauko puisi policistu, kuru galvenajai varonei eventuāli vajadzētu izvēlēties pār viņas tagadējo draugu, kurš viņai nekautrējas atklāti teikt, ka viņa ir tikai viena no viņa fuckbuddies jeb pišamdraudzenēm, ja vēlamies izteikties korektā latviešu mēlē. Vēl filmā ir sastopams otrā plāna lomā Matt Lucas - viens no "Big Britain" varoņiem, kurš atveido galvenās varones dzīvokļa biedru - garīgi atpalikušu angļu tipu, kurš dzīvo visai slimās incesta attiecībās ar savu māsu. Pati filma tikām stāsta par to, kā galveno varoni viņas labākā draudzene uzaicina par "maid of honour" viņas gaidāmajās kāzās, taču rodas problēmas, jo draudzenei uzrodas jauna stilīgāka draudzene. Vispār filma ir tipisks Apatova produkts no tās kategorijas, kas patīk gan skatītājiem, gan kritiķiem, taču manā izpratnē šī konkrētā filma ir pārāk trula, un no tās kategorijas filmām, kur trāpīgi ir ne vairāk kā 20% joku, un parasti - tie, kas nav saistīti ar stāstījumu par spermu. Šaubos, ka varu tev šo filmu rekomendēt.

Šo filmu N.R. atteicās mums rādīt, raksturojot to kā nepietiekami labu. Arī mums bija zināmas bažas, jo bijām pa Radio 101 dzirdējuši Grēviņu apgalvojam, ka esot jāskatās tikai tādas filmas, ka IMDb novērtētas vismaz uz 7. Iepriekšējo teikumu gluži par pilnu ņemt nevajag.

Izlasīju tikai šāda nosaukuma stāstu, nevis visu krājumu, jo patiesībā tā vien šķiet, ka nav jau īsti prāta darbs - lasīt visus Filipa Dika darbus pēc kārtas, jo ar visu savu ļoti bagāto fantāziju, šis autors tomēr diezgan daudz arī atkārtojas, un vienas un tās pašas idejas dažādas variācijas viņa grāmatās parādas diezgan bieži. Vismaz šajā konkrētajā stāstā "precogs" jeb nākotnes paredzētāji šķiet nāk vai nu no "Ubik" vai no tā, kas kalpoja par pamatu filmai "Next", tikām galvenā varoņa nepieciešamība slēpt savu identitāti radīja asociācijas ar "Flow My Tears, the Policeman Said", tāpat šis tas te ir līdzīgs ar "Blade Runner". Īsi sakot - man pietrūkst "beginner`s mind", lai varētu katru darbu novērtēt pašu par sevi.

Hurray! Hurrah! Harija Potera desmit gadus ilgā TV sāga ir sasniegusi savu noslēgumu, un es paspēju to noskatīties pirmajā izrādīšanas dienā, pirms Skonto-Wisla futbola spēles. Gadījuma, ja tu (līdzīgi man) esi viens no tiem nedaudzajiem šo filmu skatītājiem, kas nav atzinuši par nepieciešamu izlasīt arī Poteriādes grāmatas, nevēlos tev bojāt prieku par filmas skatīšanos, tāpēc uzskaitīšu tikai dažas lietas, kas šajā filmā nemaz nenotiek, bet kuras paviršas lasīšanas gadījumā tu tomēr varētu izlasīt un uztvert kā spoilerus:

No tām nedaudzajām Filipa Dika grāmatām, ko esmu lasījis, šī pilnīgi noteikti ir visbaisākā. Tā patiesībā ir tik baisa, ka pēc aptuveni puses tās izlasīšanas man vakar bija neomulīgi iet gulēt, tālab no rīta atlikušo daļu pieveicu vienā rāvienā, lai līdzīgas domas mani nemocītu arī nākošo nakti.

Mana attieksme pret Vudija Alena filmām ir izteikti pozitīva nu jau vairākus gadus, un pamazām sāku apsvērt, vai man nevajadzētu atkārtoti noskatīties "Annie Hall", jo pilnīgi iespējams, ka arī tā man tagad liksies esam lieliska filma. "You will meet a tall dark stranger" ir nu jau kārtējā Alena filma, kas uzņemta Anglijā, un tā vien šķiet, ka šis režisors ir mainījis mītnes zemi.

"Vīrs augstajā pilī" ir viena no iespaidīgākajām Filipa Dika grāmatām, tā saņēmusi Hugo balvu kā gada labākais zinātniskās fantastikas romāns (ja kas - šī ir vienīgā Dika grāmata, kas tika pie šīs augstās atzinības), un nenoliedzami tās saturs ir svarīgs un pārdomas raisošs.

Izmantojot to, ka Kindle man paver plašākas iespējas lasīt tādu autoru grāmatas, kas Rīgas bibliotēkās nav atrodamas, sāku rūpīgāk iepazīt Filipa K. Dika daiļradi. "Neapgaismotajiem" paskaidroju - Filips Diks bija viens no 20.gadsimta amerikāņu zinātniskās fantastikas dižgariem. Pēc viņa darbiem uzņemtas daudzas gan ļoti labas (Blade Runner, "Minority Report"), gan ne tik labas (The Adjustment Bureau), gan pavisam ne labas (Next). Kopumā Dika grāmatām ir raksturīgs, ka tās norisinās drūmā un visai bezcerīgā nākotnē, kur valda ne pārāk labi tikumi un kur bieži pie varas ir totalitāri noskaņoti maniaki vai mega korporācijas. Īsi sakot - Diks bija visai reālistisks savās prognozēs.

Pirms pāris gadiem noskatījos šīs grāmatas ekranizāciju un atzinu, ka nekāda dižā tā nebija. Īpaši nebiju aizdomājies, ka man vajadzētu iepazīt oriģinālu, bet sanāca, ka to grāmatu sarakstā, kas Kindl`ā ar mani devās uz Baltkrieviju, bija arī šī. Rezultātā tā gandrīz pilnībā tika izlasīta 24.jūnija vakarā, sēžot teltī, kamēr ārā lija, Liene gulēja, bet kaut kur simts metrus tālāk vietējie jaunieši klausījās "kolbasu". Taču ne par to ir šis stāsts.

"Korekciju birojs" (ja tā to pareizi sauksim latviski) ir zinātniskās fantastikas un romantiskas komēdijas krustojums, kam pamatā ir Filipa K. Dika stāsts "Adjustment Team" (no kura gan tiek pārņemta tikai premisa, ievērojami atkāpjoties no autora iecerēm). Tās galvenais varonis ir Deivids Noriss (Matt Damon) - jauns un ambiciozs politiķis, kurš piedzīvojis neveiksmi, kandidējot ASV Senātā, jo pēdējā brīdī pirms vēlēšanām presē noplūda bildes, kur viņš augstskolas salidojumā rāda pliku dibenu (ak jel, cik šaušalīgi!). Taču viņš spēj savu sakāvi pārvērst par uzvaru, kam viņam palīdz nejauši vīriešu tualetē sastapta sieviete (Emily Blunt), kurā viņš praktiski momentā saskata savu mūža mīlestību. Taču viņiem neizdodas vienam otru pēcāk ilgi atrast, un kad tas tomēr izdodas, Noriss kļūst par aculiecinieku kaut kam viņu visai nopietni satraucošam - skatam, kā kaut kādi vīri nodarbojas ar pasaules pārveidošanu. Varētu teikt, ka viņam izdodas ieskatīties pasaules attēlu renderēšanas programmas aizkulisēs (tā vismaz mums sākumā šķita), bet pareizāk laikam būtu teikt, ka viņš ierauga, kā eņģeļi ietekmē cilvēku dzīves un kā saskaras brīvā griba un likteņa pirksts. Izrādās, ka pastāv kāds "plāns", kurš paredz, ka Deividam un Elīzai (tā sauc sievieti) nav lemts būt kopā, bet Deividam ir lemts kļūt par ASV prezidentu. Taču mīla, protams, ir stiprāka par karjeru, līdz ar to skaidrs, ko Deivids izvēlēsies. Mistiskā Chairman padotībā esošie eņģeļi (tā viņus laikam labāk saukt) dara visu iespējamo, lai Deivids un Elīze vairs nesatiktos, bet notiek neizbēgamais.

Liene gribēja aiziet uz šo filmu uz kino, tad nu tā arī izdarījām. Kā tagad apskatījos šeit pat, pirmās trīs filmas man visas bija itin labi patikušas, taču par ceturto gluži to pašu neteiktu. Lai arī man (cik atceros) ne pārāk patika pirmajās filmās Orlando Blūma tēls, iespējams, ka filmām kaut kādus pluspunktus deva kontrasts starp normālo Blūma varoni un pilnīgi šīzīgo Depa varoni. Tikām šajā filmā šāda balansa vairs nav, un tā rezultātā arī Jack Sparrow šajā filmā nav ne tuvu tik neadekvāts un smieklīgs kā pirmajās filmās. Plus par sevišķu sasniegumu es nenosauktu to, ka filmas sižets pamatā grozās ap vienu milzīgu McGuffin - mūžīgās jaunības avotu. Jāatzīmē, ka no iepriekšējo filmu varoņiem šeit ir atlicis visai maz - ne tikai Blūms un Naitlija ir prom, tāpat ir pazuduši divi komiskie otrā plāna pirāti, no kuriem vienu sauca Rageti un otra vārdu man ir slinkums meklēt. Viņu vietā gan ir parādījies cits britu aktieris, kuru nesen redzēji bišķi cita satura filmā - Stephen Graham iekš "This is England" bija nacionālistiski noskaņoto skinhedu līderis, kamēr šajā filmā viņš ir jokains un nenopietns pirāts.

Braienam Vilsonam nevajadzēja daudz laika, lai pabeigtu savas dzīves lielāko veikumu, savu magnum opus - albumu "Smile". Kas gan attiecībā pret Visuma vecumu ir tie 37 gadi, kuri pagāja no Braiena emocionālā sabrukuma līdz "Smile" izdošanai? Cilvēka mūža skatījumā tomēr šis laiks bija pietiekoši ilgs, lai Braiena iecerētā "pusaudžu simfonija Dievam" pārvērstos par "pusmūža vīra simfoniju Dievam", turklāt mūžībā šajos gadu desmitos bija aizgājuši abi Braiena brāļi - Deniss un Karls, kā rezultātā šis albums, protams, nav gluži tāds, kādu Braiens to bija iecerējis sākotnēji.

Man allaž ir aizrāvušas zinātniskās fantastikas filmas, kas izmanto ceļošanu laikā. Ne vienmēr ceļošana laika dara filmu labu (Hot Tub Time Machine?), ne vienmēr šādas filmas sniedz gandarījumu, bet tās vismaz dod iespēju mazliet palauzīt smadzenes, atšķetināt tos aspektus, kuros kaut kas nešķiet skaidrs/pareizs un vispār - tas gluži vienkārši man šķiet interesanti.

Džonijs Deps laikam gan nav viens no tiem aktieriem, kas kļūstot vecāki, sāk uzdrīkstēties uzņemties riskantākas lomas un būtiski paplašināt savu repertuāru, drīzāk otrādi. No pēdējo gadu viņa veikumiem laikam tikai Giljema "Doktora Parnasa imaginārijs" man patika. Līdz ar to diez vai man bija nopietns pamats gaidīt, ka Depa jaunākais veikums - ierunāta loma animācijas filmā par ķirzaku - būs kaut kas fenomenāls.

Par tādu Šermanu Aleksī es līdz šim neko dzirdējis nebiju, taču tagad esmu. Viņš ir droši vien ievērojamākais mūsdienu indiāņu autors, lielisks komiskās prozas meistars. Šī konkrētā grāmata ir stāstu krājums, kura galvenie varoņi ir autora ciltsbiedri - Spokane indiāņi.

Kad Džonatans Svifts astoņpadsmitā gadsimta sākumā rakstīja "Gulivera ceļojumus", viņa pamatmērķis bija izsmiet trūkumus sabiedrībā, kurā viņš dzīvoja, kritizēt to, kas viņam tajā šķita nepieņemams, un uzsvērt vispārcilvēciskās vērtības. Sekojošajos gadsimtos daudz tika darīts, lai "Gulivera ceļojumus" pārvērstu par pasaku bērniem ar milžiem un punduriem, pazaudējot visu to nopietno, ko autors tajā bija ielicis. Taču pat tad, kad pirmo reizi iepazinos ar Gulivera ceļojumiem droši vien vēl pirmsskolas vecumā, tie nebija padarīti par kaut ko tādu kā šis Holivudā tapušais kino brīnums.

Šis ir viens no Sola Belova ievērojamākajiem romāniem, turklāt "Lietus pavēlnieks Hendersons" ir vienīgais viņa darbs, kas līdz šim izdots arī latviešu mēlē. Tas gan noteikti nebija iemesls tam, lai es šo grāmatu lasītu, jo par tā pieejamību manā dzimtajā valodā uzzināju tikai jau pēc šī apraksta sākšanas. Romāna galvenais varonis ir kāds pārticis amerikāņu uzņēmējs, kuram viņa dzīvē kaut kā pietrūkst, kā rezultātā viņš dodas ceļojumā uz Āfriku, lai atrastu tajā sevi pašu. Viņš visai ātri notinas no tūristu grupas un dodas iekšā melnajā Āfrikā kopā ar vietējo gidu. Vispirms viņš nonāk kādā draudzīgā ciematā, kur vietējos moka liela nelaime - viņu ūdens cisternu ir apsēdušas vardes, kurām vietējie nedrīkst pieskarties, jo tās ir netīras, un rezultātā šos moka ūdens trūkums. Hendersons kā rietumnieks ar praktiskām tehnoloģiju zināšanām izlemj veikt kontrolētu sprādzienu cisternā, iznīcinot vardes, bet rezultātā, protams, cisterna pārsprāgst un cieminieki paliek ne tikai bez ūdens, bet arī bez perspektīvas pie tā tikt tuvākā nākotnē. Tad nu šis dodas prom un nonāk nākamajā ciematā, kur viņš sadraudzējas ar ciema vecāko un tiek iecelts par vietējo lietus pavēlnieku, kas vēlāk izrādās visai atbildīgs pienākums. Divu visai atšķirīgo cilvēku draudzība un Āfrikāņa, kurš gan ieguvis rietumniecisku izglītību, dzīves uzskati veido šīs grāmatas saistošāko daļu, kurā pamazām notiek arī kaut kāda galvenā varoņa transformācija, ne velti šī grāmata parasti tiek definēta kā "Bildungsroman", jeb darbs, kur varonis tiek parādīts izaugsmē (kā mums reiz skolā vajadzēja rakstīt domrakstā par "Maiju un Paiju").

Par šo multfilmu N.R. rakstīja, ka "šī multene par pūču pasauli ir krasi atšķirīga, jo tai ir teju vai fotorealistiska datorgrafika, un kopējā atmosfēra vairāk atgādina Lord of the Rings. Kvalitatīvi nostrādāts, skati ir patiesi iespaidīgi, un pašai multenei nebija diži nekādas vainas".

Patiesībā "Woke Up Dead" laikam ir seriāls ar sēriju garumu no divām līdz septiņām minūtēm, taču DVD formātā tas tika samontēts kā vesela (nosacīti vienota) pilnmetrāžas filmas. Iespējams gan, ka šis brīnums īsākos fragmentos ir vēl kaut cik skatāms, bet kā filma tas bija kaut kas unikāli nebaudāms.

Desmit gadus pēc Road Trip Tods Filipss atkal uztaisījis tipisku road movie. Taču laiks prasa savu, un šoreiz filmas varoņi nav vis nogribējušies vidusskolnieki, bet gan vīrieši vecumā ap četrdesmit. Un patiesībā arī road trip dalībnieki ir tikai divi - darbīgais japijs arhitekts Pīters un bezcerīgi bērnišķīgais wannabe-aktieris Ītans. Lai šie divi visai atšķirīgie varoņi varētu kopā doties ceļojumā, ir jānotiek kādam muļķīgam pārpratumam - Ītana vainas dēļ abiem vīriešiem tiek aizliegts lidot ar lidmašīnu, turklāt Pīters paliek bez naudas un dokumentiem, bet tā kā viņam steidzami jānonāk Losandželosā (otrā Amerikas krastā), vienīgā izvēle ir sēsties mašīnā, ko nomā paņēmis Ītans.

Lai arī "Super Taranta!" ir viens feins ieraksts, kaut kā man neizdodas sevi pārliecināt, ka tas būtu "Gogol Bordello" šikākais veikums. Vai nu grupas mūzika pamazām sāk kļūt pārāk formulaiska, vai arī esmu vienkārši atēdies šīs grupas mūzikas, bet man šķiet, ka "Super Taranta" ļoti maz ko pienes klāt grupas daiļradē tādu, kā iepriekš tajā nebija. Vienlaikus šajā ierakstā atrodama viena no izcilākajām Hutz un kompānijas dziesmām - "Super Theory of Super Everything", kuras pirmais pants ir teju episkākās rindas, ko man ir nācies mūzikā dzirdēt:

Ja jau otrais Gogol Bordello albums bija lielisks, tad ar "Underdog World Strike" Gogoļa mauku māja trāpa Vilhelma Tella ābolam tik spēcīgi pa pautiem, cik vien iespējams. Protams, tu vari teikt, ka tas ir more of the same, bet šis neapstrīdami ir tas gadījums, kad viena un tā paša stila turpmāka izkopšana grupai nāk tikai par labu un nekādi savādāk. Šī ieraksta stāstu visai labi raksturo tā pirmā kompozīcija - mežonīgas rēkšanas piesātinātā "Sally", kuras ievadā Eugene dzied:

Ja es būtu savlaicīgi apskatījies, ka šajā filmā vienu no galvenajām lomām atveido Lisa Kudrow, droši vien es būtu aiztaupījis gan sev, gan Lienei ne pārāk jautru vakaru. Šī kādreizējā "Friends" dalībniece ir diezgan drošs rādītājs tam, ka filma nebūs laba. Ja jau pat Dženifera Enistone parasti spēlē sūdīgās filmās, ko gan varētu gaidīt no Kudrovas? Šajā filmā gan Kudrova nav gluži galvenā vaininiece pie filmas bēdām, bet savs nopelns pie skādes viņai ir.

Šo filmu kā labu darbadienas vakara kino rekomendēja Normis, un šoreiz nevaru viņam nepiekrist. Tā ir ļoti tipiska indie dramēdija - ar veselu plejādi aktieru, kurus nekādi nevar nosaukt par pirmā lieluma zvaigznēm, ar tipisku indie skaņu celiņu un ar šādām filmām raksturīgu atmosfēru. Filma stāsta par vairākiem divdesmitgadniekiem, kas mitinās mūsdienu Ņujorkā. Nosacīti galvenais varonis ir kāds ne pārāk panākumiem bagāts rakstnieks vārda Sems (kuru atveido filmas režisors un scenārists Džošs Rednors). Sems visai mistiskā kārtā uz vairākām dienām uzņemas gādību pār melno puiku, ko viņš atradis metro - zēns aiztinies no saviem audžuvecākiem un izlēmis, ka Sems viņam būtu piemērotāks audzinātājs. Tiesa, paša Sema dzīve nav nekādā dižā kārtībā - viņš dzīvo no viena īstermiņa sakara līdz otram, un nav sevišķi labi radīts, lai uzņemtos atbildību pār jebko. Taču tad viņš sastop meiteni vārdā Mississippi - bārmeni un kabarē dziedātāju, un noslēdz ar viņu paktu par "three night stand". Tam būs lemts izmainīt Sema dzīvi.

Dzīvoja reiz plašajā Amerikā tādi bītņiki. Viņu dzīves filosofija bija visai slikti atbilstoša amerikāņu sapnim - normāla bītņika ikdiena sastāvēja no:

Šajā ierakstā skaidri var redzēt "Gogol Bordello" progresu - dziesmas ir kļuvušas lipīgākas, nav vairs jūtama album filler klātbūtne un nav tā, ka pastāvētu būtiska atšķirība starp ieraksta veiksmīgākajām un mazāk veiksmīgajām kompozīcijām. Arvien spēcīgāka grupas mūzikā ir party atmosfēra, un mani arvien vairāk fascinē veids, kādā Eugene kombinē dažādu valodu tekstu saturus un cik kolosāli Sergejs Rjabcevs rīkojas ar vijoli savās rokās. Šis ieraksts daudz vairāk nekā debijas albums līdzinās Emira Kusturicas muzikālajai daiļradei, taču Gogol Bordello galvenais trumpis neapšaubāmi ir Eugene personībā un manās acīs arī tajā, ka viņam ir plašākas iespējas nekā Kusturicam spēlēties ar dažādu valodu tekstu saturu, un arī līdz ar to ir vairāk dažādu avotu, no kuriem Gogol Bordello smēlušies iedvesmu savai mūzikai. Un es pat nezinu, kuras dziesmas šajā ierakstā izcelt, jo tās visas ir tādas, ka šādu mūziku ir grūti tā mierīgi sēžot birojā klausīties uz austiņām, tā ir mūzika, kurai vajag dzīvot līdzi. Viena dziesma šajā ierakstā ir veltīta Eugene Hutz lielākajam muzikālajam elkam - krievu mūziķim Kolpakovam ("Hats off to Kolpakoff", grūti neminēt šīs dziesmas nosaukuma kontekstā Roju Hārperu).

Šī grāmata ir turpinājums Steinbeka romānam "Cannery Row" (kuru neesmu lasījis), no man pazīstamajiem šī autora darbiem tā visvairāk līdzinās "Tortilla Flat". Grāmatas darbība norisinās kādā mazpilsētā ASV (domājams - dienvidu galā) pēc otrā pasaules kara. Romāna centrālās personas ir:

Šķiet, ka pirmo reizi ar Gogol Bordello saskāros pirms pieciem gadiem, kad skatījāmies Everything is Illuminated, kur Eugene Hütz atveido vienu no galvenajām lomām un kur diezgan prominenti skan arī viņa grupas mūzika. Vēlāk nāca Wristcutters, kur atkal Gogoļa bordeļa mūzika bija viena no filmas šarma būtiskākajām sastāvdaļām. Šķiet, ka tā sistemātiski līdz šim laikam viņus klausījies nebiju, vienīgi tik daudz cik filmās un tik daudz, cik šos var dzirdēt pa Radio 101 (kur viņi ir dzirdami diezgan bieži, bet prognozējamā kārtā - ar tikai dažām dziesmām.

Uz šodienu "Splinterheads" ir vienīgā (man zināmā) mākslas filma, kurā tiek aktīvi iesaistīta mūsu nozīmīgākā brīvā laika pavadīšanas nodarbe - geocaching. Jāatzīst gan, ka tev, man un pārējiem ir visas iespējas uztaisīt labāku filmu. Ja kas - varbūt vajag? Uzrakstām scenāriju un nofilmējam kādu aptuveni 10 minūtes garu slēpņošanas mākslas īsfilmu? Vismaz man šķiet, ka "Splinterheads" ir viena no tām filmām, par kurām es varētu kā bezkaunīgi iedomīgs tipāžs pateikt - es varētu labāk!

Velns - biju jau gandrīz ar lielām mokām uzrakstījis līdz galam šo aprakstu, kad nejauši nospiedu uz vienu bookmark, un viss izdzisa. Damn! Vajag uztaisīt kaut kādu aizsardzības sistēmu pret šitādu figņu! Tā no manis nekad nesanāks supervillain, ar šitādu neprofesionālu attieksmi!

11 gadus pēc iepriekšējās šīs franšīzes filmas iznākšanas "Rotaļlietu stāsts" ir atgriezies. Manuprāt - vai nu par agru, vai par vēlu. Par vēlu - jo pārāk daudz laika pagājis kopš otrās filmas, lai tie skatītāji, kam patika Toy Story agrāk, par to sajūsminātos arī tagad. Par agru - jo nav vēl pagājis tik daudz laika, lai viņi to skatītos kopā ar saviem bērniem. Bet varbūt vienkārši es šeit kaut ko bišķi esmu saputrojis, un visticamākais, ka Holivudas ļaudis zina, ko viņi dara (katrā gadījumā jauns "Toy Story" šķiet daudz aktuālāks nekā jauns "Tron"). Bet ne par to ir šis stāsts.

Kamēr Liene slimo, nekādas nopietnās episkās drāmas laikam gan skatīties nav iespējams, līdz ar to izlēmām veltīt laiku pēdējā gada aktuālākajām multfilmām, no kurām "How to train your dragon" šķita esam viena no jēdzīgākajām. Multfilma stāsta par kādu vikingu ciematu, kura iemītnieku dzīves lielākā daļa aiziet nemitīgās kaujās ar viņu vienīgajiem ienaidniekiem - pūķiem, kuri ir apsēduši šo miestu kā tādi siseņi. Visi vikingi ir spēcīgi, muskuļoti un cīņastraki, taču ir viens izņēmums - trauslais ciemata vecākā dēls Hikaps (Žaga?), kurš strādā kā kalēja māceklis un brīvajā laikā izgatavo visādas ierīces. Ar vienu no saviem izgudrojumiem viņš notriec visbīstamāko no visiem pūķu veidiem - Night Fury, kuru nevienam līdz šim pat nav nācies redzēt, taču neviens puikas stāstam, ka viņš notriecis šo pūķi, protams, netic. Rezultātā viņš nokritušo pūķi atrod viens un atklāj, ka pūķis patiesībā ir labs. Un pamazām viņš sāk saprast, ka visi pūķi patiesībā ir labi un cilvēki ar viņiem tikai nepareizi veidojuši attiecības. Taču pašam Hikapam tikām ir jāiet mācību kurss cīņā pret pūķiem un kursa uzvarētājam būs tas gods pirmajam no visas grupas pašrocīgi nogalināt pūķi, bet Hikapa jaunās zināšanas par pūķu ieradumiem padara viņu par labāko kandidātu šī "goda" saņemšanai, līdz ar to viņam nopietni jādomā, kādā veidā lai viņš pārliecina savējos saprast, ka pūķi nav viņu ienaidnieki.

Šī grāmata bija domāta kā atbilde Slēptajam braslam, kuru Liene man uzdāvināja līdzās Pello krēslam uz dzimšanas dienu - "Barijs Troters" nāca viņai līdzi Pello krēslam uz Ziemassvētkiem. Tagad noslēgumā man pat grūti pateikt, kura grāmata izrādījās lielāks FAIL.

Nemaz nebiju piefiksējis, skatoties šo filmu, ka tā ir kārtējā filma no "Oskaru saraksta". Redz - arī tā gadās. Man to patiesībā bija ieteicis Movielens, nosakot to kā vienu no visrekomendējamākajām filmām. Tad nu arī skatījos. Un patiesībā - lai arī filma nepavisam nav skaista un patīkama, un par pāris tās ainām dzirdēju atsauksmes, ka tā esot teju vai pornogrāfiska, filma ir patiešām ļoti laba. Kaut vai tāpēc vien, ka es sen neesmu redzējis kādā filmā vienu aktieru pāri - kā šeit Raienu Goslingu un Mišelu Viljamsu tik perfekti iejūtamies personāžos divos atšķirīgos attiecību posmos, pašiem personāžiem gan vizuāli, gan iekšēji pārvēršoties līdz nepazīstamībai un pazaudējot to, ko mēdz saukt par mīlestību. Varoņu pārtapšana šeit ir kas vairāk kā tādās filmās kā "Back to the Future", kur tu lieliski redzi, ka vienā gadījumā aktieris ir nogrimmēts jaunāks par saviem īstajiem gadiem, bet otrā - vecāks. Un pat ne tā kā "Tron: Legacy" gadījumā, kur aktieris ir digitāli pārveidots jaunāks, vienlaikus tomēr vairāk izskatoties pēc CGI un nevis pēc cilvēka. Tikām šeit tas viss izskatījās tik dabiski un reāli, ka man pat sākumā bija grūti aptvert, ka tas jaunais foršais čalis un tas ne tik jaunais un ne tik foršais vīrietis ir viens un tas pats cilvēks. Patiešām wow!

Šī filma ir jau septītā ekranizācija tāda paša nosaukuma romānam. Slavenākā no tām ir 1939.gada angļu versija, ko režisējis Zoltāns Korda (tā ir viena no agrīnajām krāsu kino filmām), tāpat var minēt 1977.gada versiju, kur piedalījās Roberts Pauels ("Jesus of Nazareth" titullomas atveidotājs) un Bo Bridžess (Džefa Bridžesa vecākais brālis).

Pēc tam, kad arī ar otro savu studijas plati The Stooges nebija spējuši iekarot ierakstus pērkošās publikas simpātijas, grupa bija oficiāli izjukusi. Igijs Pops izlēma pievērsties solo karjerai. Viņš piesaistīja ģitāristu Džeimsu Viljamsonu un jau grasījās rakstīt Anglijā savu debijas solo ierakstu, taču izrādījās, ka Anglijā nebija iespējams (droši vien - Popa reputācijas dēļ) atrast viņa prasībām atbilstošu grupas ritma sekciju, un beigu beigās neko labāku izdomāt kā pasaukt atkal brāļus Ešetonus Pops un viņa galvenais atbalstītājs Deivids Bovijs nespēja. Līdz ar to "Raw Power" tomēr tapa kā The Stooges ieraksts, vai vismaz daļēji to par tādu var saukt, jo uz plates vāka rakstīts stāv "Iggy and the Stooges", līdz ar to skaidrs, ka Igijs vairs nav īsti viens no šīs grupas dalībniekiem. Plus otrs centrālākais cilvēks šajā ierakstā ir Viljamsons, kas līdzās Popam ir visu dziesmu autors un kas atņēmis Ronam Ešetonam vadošā ģitārista vietu, pazeminot šo par basģitāristu.

Šo filmu piekritu skatīties tikai tāpēc, ka Liene bija saslimusi, un man negribējās iebilst pret šādu no-brainer. Vienlaikus Liene pati to arī gribēja skatīties tieši tāpēc, ka slimai esot no-brainer ir labs variants (relatīvi, protams). Es nekādi neesmu no tiem cilvēkiem, kas varētu paust sajūsmu par to, ka šajā filmā kopā (pareizāk - atsevišķi) dzied vecās paaudzes dīva Cher un jaunās paaudzes "dīva" Kristina Agilera. Citējot (aptuveni) Ricky Gervais: "Biļetes uz Šēras koncertu nav kukulis. Kāpēc? Vairs nav 1975.gads."

"Sunflower" bija jau 16. pēc kārtas "Beach Boys" studijas ieraksts. Šajā sakarā vienkārši nevaru atturēties no vārdiem - oh my fooking god! 16 albumi no 1962.gada līdz 1970.gadam - tas ir kaut kas pilnīgi šīzīgs. Vispār šis ieraksts skaitās diezgan labs, taču kaut kā nevaru saprast, ar ko tieši. Protams, pie tā plusiem var pieskaitīt demokrātiju, kas valdīja The Beach Boys, tā ierakstīšanas laikā, pateicoties kurai teju visi grupas dalībnieki gan varēja sacerēt dziesmas, gan tās iedziedāt - lead vocals dažādās dziesmās šeit izpilda visi trīs brāļi Vilsoni, Maiks Lavs, Als Džardīns un arī Brūss Džonstons. Diemžēl tas nenozīmē vienu - to, ka man šis ieraksts šķistu sevišķi interesants - tas izklausās pēc totālākā oldies. Brīžiem gan var just to, ka Braienam Vilsonam nebija pilnīgi zudušas viņa "Pet Sounds" un "Smile" laiku ambīcijas un vismaz ierakstu noslēdzošā "Cool, Cool Water" ar tās super kompleksajām vokālu harmonijām liek domāt par Braiena radošuma ziedu periodu. Bet vienlaikus Beach Boys šeit vairāk man izklausās pēc nostaļģiskas aizgājušo dienu grupas, nevis pēc kaut kā aktuāla. Pareizā noskaņojumā varbūt kaut ko šādu es varu klausīties, bet šķiet šobrīd man nemaz nav tam pareizais noskaņojums - gribās fuel, gribās fire, un nevis "Got to know the woman". Maybe some other time. Pagaidām ielieku neitrālu vērtējumu, jo arī emociju man par to sevišķu nav.

Cik cilvēka atmiņa gan ir viens pamatīgs draņķis! Visu laiku biju pilnīgi pārliecināts, ka šīs filmas oriģinālo versiju - kaut kādu franču filmu - redzējis nebiju. Bet izrādās, biju redzējis gan - tā ir filma Anthony Zimmer un es to pat redzēju kinoteātrī preses seansā (dīvaini - bet nevaru atrast rakstu, ko par šo filmu noteikti rakstīju DELFI). Protams, pagājuši vairāk kā pieci gadi, bet tomēr - ja es pat esmu aizmirsis filmas noskatīšanās faktu, droši vien tā nebūs bijusi nekāda super interesantā filma.

Šī ir kārtējā skatītā filma, kas pretendē uz savu tiesu Oskaru ražas, saņēmusi piecas nominācijas. Tiesa, manuprāt, reālas cerības tai ir divās kategorijās - Natālijai Portmanei kā labākajai aktrisei un Metjū Libatikam par operatora darbu.

"The Stooges" otrais studijas ripulis, ja var ticēt Vikipēdijā sadzejotajam, esot Jack White iecienītākais albums ever, līdzīgās domās esot arī Niks Keivs, Joey Ramone (viņš gan - tikai pagātnē) un Marks E. Smits (The Fall vokālists). Nezinu, vai tas ir pietiekams iemesls, lai secinātu jebko, bet vienlaikus nevarēju kaut ko tādu nepieminēt.

Pēc nedēļas, kad man austiņās skanēja tikai un vienīgi The Beach Boys, man vienkārši fiziski bija nepieciešams paklausīties kādus kārtīgākus večus. Nē, es neesmu sabijies par savu seksualitāti vai arī par to, ka tu mani neuzskatīsi par pietiekamu mačo, bet vienkārši ir nepieciešama dažādība, un vienlaikus - es tomēr esmu kaut kādā mērā roka cilvēks, un The Stooges noteikti ir viena no īstajām grupām, ko klausīties, ja tev ir apnikusi popsa. Kārtīgi veči, kas tikai nosacīti māk spēlēt savus instrumentus, toties lieliski zina, ko iesākt ar narkotikām, kā sevi uz skatuves graizīt ar sadauzītu pudeli un iesmērēties ar zemesriekstu sviestu, tā ir manta!

"The Kids Are All Right" ir filma, kas stāsta par laulības dzīves grūtībām pēc 20 kopā pavadītiem gadiem un par to, kā šī laulība gandrīz izjūk tad, kad parādās kāds trešais spēks. Filma sākas ar to, ka astoņpadsmitgadīgā gudrā meitene Joni pēc sava 15 gadīgā brāļa Laser lūguma sazinās ar spermas klīniku, lai atrastu viņu bioloģisko tēvu, jo ir zināms, ka viņu vecāki izmantoja tāda pakalpojumus. Lai arī abu jauniešu vecāki sevi uzskata par ļoti progresīviem un liberāliem, sevišķā sajūsmā par bērnu interesi par savu "spermas tēvu" (sorry, savādāk šādu lietu nosaukt nevaru) viņi nav - jo droši vien baidās, ka šāda satuvināšanās bioloģijas dēļ pierādīs to, ka vecāki nav spējuši bērniem sniegt to, kas viņiem nepieciešams. Taču izrādās vēl trakāk - ar simpātisko un neapšaubāmi seksīgo Polu saikne izveidojas ne tikai Džoni un Leizeram, bet arī viņu mammai Džūlsai, un tas jau nepavisam nav labi - jo viņu gadījumā šī saikne ir tīri seksuāla. Viss sākas salīdzinoši normāli - Pols nolīgst Džūlsu veikt viņa piemājas dārza pārplānošanu, bet pēkšņi viņi nonāk viens ar otru gultā. Un tas - par spīti tam, ka Džūlsa neapšaubāmi mīl savu otro pusīti, taču īsti laimīga viņa ģimenē nav. Turklāt attiecības ar Polu, kuram doma satikties ar saviem bērniem šķiet pilnīgi normāla un dabiska, ģimeni grauj arī abu bērnu attieksmes dēļ - viņš ir tik ļoti relaxed un cool, ka bērni vienkārši nevar neiemīlēt cilvēku, kam nav nekādu problēmu ar visādām trakākām lietām, plus Joni viņā arī ieķeras. Jā, to var atzīmēt, ka Mark Ruffalo atveidotais Pols ir tāds tips, ko varētu nosaukt par pussy magnet - sievietes visā filmas garumā viņam burtiski līp klāt, turklāt - visdažādāko vecumu, un viņam ar to nav nekādu problēmu.

Šajā ierakstā atkal nedaudz mainās grupas prioritātes - iepriekšējā veikuma līderis Karls Vilsons tikai vienā dziesmā ir vadošais vokālists, gandrīz visu dziesmu autors atkal ir Braiens, taču pirmo reizi grupas vēsturē ierakstā ir iekļautas divas dziesmas, ko sacerējis trešais Vilsonu brālis - Deniss, kuras abas tieši viņš arī ir iedziedājis. Pazudusi ir soulmūzikas ietekme, taču nav atgriezies arī sērfroks un patiesībā šis ir absolūti neroķīgs ieraksts, viena vienīga viegla popmūzika, kur nav vietas skaļām ģitārām, kas nekādi neiet kopā ar ēru, kad savā plaukumā bija psihodēlija un kad dzima arī smagais roks. Ierakstu noteikti būtiski ietekmēja tas, ka šajā laikā Beach Boys bija aizrāvušies ar Maharishi Mahesh Yogi transcendentālo meditāciju, kas, iespējams, palīdzēja grupas dalībniekiem uz kādu laiku atgūt iekšējo harmoniju, bet vienlaikus radīja ar virkni problēmu, jo grupas koncertturneja kopā ar Mahariši (viņi muzicēja, bet viņš sprediķoja) bija gan māksliniecisks, gan finansiāls fiasko un pajuka pēc koncerta Ņujorkā, kas bija sapulcējis vien pāris simtus skatītāju.

Es biju diezgan pārliecināts, ka līdz ar Braiena Vilsona pārdegšanu, ierakstot "Smile", Beach Boys kā vērā ņemama grupa izbeidzās. "Smiley Smile" tikai apstiprināja šādas tendences, un arī tas nedaudzais no grupas vēlīnās daiļŗades, ko biju dzirdējis, nebija īpaši cerīgs. Un te pēkšņi izrādās, ka "Wild Honey" ir ne tikai šai grupai ļoti netipisks, bet arī - nebaidos teikt - lielisks ieraksts!

Šajā ierakstā pirmo reizi Beach Boys karjerā parādās muzikāla izaugsme salīdzinoši ar iepriekšējiem albumiem - vēl ir pāragri runāt par jebkādu nopietnību, taču savās sērfroka robežās grupa ar šo albumu sasniedz gandrīz vai iespējamo maksimumu - dziesmu skanējums ir kļuvis pilnīgāks, grupas vokālu harmonijas sāk līdzināties tiem dievīgajiem dziedājumiem, kuru dēļ Beach Boys ir tik mīlēti, un pat dziesmu teksti, lai arī nekādas jaunas tēmas neaizskar, ir kļuvuši mazāk banāli, mazāk klišejiski un šeit nav atrodami tādi vājprāta piemēri kā "Be true to your school".

Šis albums teorētiski ir saucams par vienu no pirmajiem rokmūzikas konceptuālajiem ierakstiem - tādiem, kur visas dziesmas ir veltītas kādai vienotai tēmai (ar piebildi, ka ieraksts, kur visas dziesmas ir tradicionāli "boy meets girl" stāsti, nav uzskatāms par konceptalbumu), taču cilvēkam ir jābūt ar ļoti zemām prasībām, lai šo "konceptalbumu" ņemtu par pilnu, jo tā tematika nav diži jēdzīgāka kā "collection of love songs". Proti, šī ieraksta vienojošais temats ir dziesmas par automašīnām un grupas dalībnieku mīlestību pret tām. Nosaukt šo par sevišķi izsmalcinātu un vērtīgu tēmu nevar, bet vienlaikus tajā laikā no tādiem tīņiem kādi bija vairums Beach Boys dalībnieku, būtu naivi gaidīt kaut ko citādu.

Atbilstoši Braiena Vilsona vīzijai šim ierakstam vajadzēja kļūt par grupas magnum opus, "teenage symphony to God" un galu galā atnest Beach Boys pasaules čempionu titulu smagajā svarā cīņā par labāko grupu pasaulē, pārspējot Bītlus. Taču ar lielām iecerēm ir tā, ka tās parasti nav sevišķi viegli realizēt, un Braiens Vilsons sabruka psiihiskajās problēmās, narkotikās, pārmērīgajā spriedzē, spiedienā no sabiedrības un grupas biedriem, un rezultātā "Smile" (tāds bija plānotais albuma nosaukums) ierakstīšana tika aprauta, pats Braiens iegrima savās problēmās, zaudēja saikni ar grupu un pasauli, un tas ieraksts, kas beigu beigās nāca klajā - "Smiley Smile" labākajā gadījumā ļāva tikai daļēji nojaust, ko tieši Braiens bija gribējis pateikt ar savu ambiciozāko projektu. Savu vīziju Braienam izdevās novest līdz galam tikai jaunās tūkstošgades sākumā, kad beidzot viņš izdeva "Smile" jau bez "Beach Boys" zīmoga (nav jau brīnums - Karls un Deniss ir miruši, bet ar Maiku Lavu diez vai Braiens gribētu sadarboties šādā ierakstā), un tas izpelnījās pamatīgu kritiķu mīlestību, bet starp "Smiley Smile" un "Smile" līdzība nav neko liela, jo vairums "Smiley Smile" ierakstā nonākušo dziesmu patiesībā nebija paredzētas kā lielā "Smile" sastāvdaļas un tās tika iekļautas albumā, uz ātru roku salasot dažādus atkritumus, kādi nu bija gadījušies pa rokai. Un ieraksta kvalitātē to var lieliski izjust.

Ar šo ierakstu ir pieņemts uzskatīt, ka sākās "Beach Boys" nobriedušais periods - kad meitenes un sērfošanu Braiena Vilsona vērtību skalā sāka aizstāt eksistenciālāki jautājumi. Skatoties no mūsdienām, šis ieraksts neko nopietns un filosofisks droši vien nešķiet, bet jāņem vērā konteksts, kad tas tika radīts. "Beach Boys" tikai nesen bija izdevies atbrīvoties no sava menedžera - tētuka, kurš, cik var saprast, bija apmēram tikpat jauks tipāžs kā Elvisa pulkvedis. Viņu sīvākie konkurenti bītli uz šo laiku bija klajā laiduši "Beatles for Sale", kas arī nav nekāds super nopietnais ieraksts. Un pat Bobs Dilans vēl nebija šokējis pasauli ar savu elektrificēšanos. Līdz ar to būtu naivi gaidīt, ka grupa, kas vēl pirms pāris mēnešiem izdevusi savu "Christmas album" pēkšņi vienā mirklī būs pārvērtusies līdz nepazīšanai un radījusi patiešām nopietnas mūzikas ierakstu.

Šīs ir tāds albums, par kura nosaukumu ir grēks nenoplēst kādu kaku joku ("tā ierakstīšanas laikā dalībnieki 15 reizes paspēja pakakāt, un to arī atzīmēja albuma nosaukumā", "ierakstā ir 15 kakas" u.t.t.). Laiks nav bijis žēlīgs pret šo ierakstu, un ļoti labi var saprast - kāpēc. Braiens Vilsons ilgāku laiku bija bijis prom no grupas, cīnoties ar savām psihiskajām problēmām un atkarībām, un viņš 1976.gadā pilnīgi noteikti nebija sava mūža labākajā formā, bet tad Mike Love izdomāja, ka grupas reputācijas (un pārdodāmības) uzlabošanai būtu vērts atkal pasaukt Braienu un uzticēt viņam jaunā grupas ieraksta producēšanu. Ievērojot to, kādus brīnumus Braiens bija spējis veikt sešdesmito gadu vidū, tā varbūt nebūtu tik slikta doma, taču 1976.gada Braiens Vilsons noteikti nebija tas cilvēks, kuram bija sevišķa sajēga par to, ko Beach Boys vajadzētu darīt, pielāgojoties ērai, kad strauji tuvojās pankroka revolūcija.

"Pēdējais kino seanss" norisinās Teksasā pašā piecdesmito gadu sākumā - ērā, kad seksuālā revolūcija vēl nebijusi sākusies un kad vēl nebija parādījies tāds globāls fenomens kā rokenrols. Grāmatas varoņu dzīves vide kaut kādā mērā ir līdzīga tai, kurā dzīvo "Pleasantville" varoņi, ar tādu vien piebildi, ka grāmatā varoņi piedzīvo arī to, kas "Pleasantville" gadījumā nekad nenotiktu. Galvenais grāmatas varonis ir pēdējās klases skolnieks Sonny, kurš piestrādā par smagās mašīnas šoferi un spēlē skolas futbola un basketbola komandās. Sonny nedzīvo kopā ar savu tēvu, bet gan mitinās telpās virs biljarda zāles kopā ar savu labāko draugu un klasesbiedru Dveinu. Dveins ir klases spicākais čalis, jo viņš ne tikai ir labākais futbola un basketbola komandu dalībnieks, bet arī satiekas ar miesta vienīgo smuko meiteni Džeisiju, kamēr Sonny draudzene Charlene nav diezko smuka, plus vēl viņa daudz labprātāk satiktos ar Dveinu, tieši tāpat kā Sonny labprāt satiktos ar Jacy. Likumsakarīgi šīm attiecībām pienāk gals, to vietā Sonny veidojas sakars ar skolas futbola komandas trenera sievu Ruth, kura gan ir vismaz divdesmit gadus par varoni vecāka, toties nav liekulīga un blēdīga. Tikām Jacy un Dveina attiecības iet uz grunti, jo Džesija - vienīgās miesta bagātās ģimenes vienīgā atvase - ir pasākusi apmeklēt netālajā Wichita notiekošas nude bathing ballītes baseinā, ko organizē vietējie bieziķi, un ieķērusies šo ballīšu organizētājā. Lai gan vienlaikus viņas visas ieķeršanās ir gaužām seklas, jo patiesībā viņai vairāk rūp tas, ko par viņu runās pārējie, un nevis tas, kas ar viņu reāli atgadās.

Kā likums, man nepatīk filmas, kurās ir daudz specefektu. Tam ir gluži vienkāršs pamatojums - pārāk bieži par filmu veidošanu atbildīgie ļaudis, ja daudz naudas ir ieguldīts datorgrafikā, kaskadieru trikos un citos acis apreibinošos pasākumos, uzskata, ka nekas vairāk filmai nav nepieciešams. Tādas nebūtiskas detaļas kā sižets, aktierspēle, filmas vēstījums, emocionālā sasaiste starp filmu un tās skatītāju var palikt nostāk, ja tev ir lidojoši moči, datorizētas čiksas un spektakulāri kautiņi. Žēl, ka man šāda pieeja nav pieņemama un līdz ar to - ka man nav pieņemams "Tron: Legacy".

Kur tie gadi, kad pirmo reizi dzirdēju "Coin Operated Boy", kuru kaut kur mp3 formātā bija izracis Ziņģis. Bail pat padomāt, cik daudz šajā laikā ir mainījies, un it īpaši - cik ļoti ir mainījusies pasaule man apkārt. Par to, ka es šajos gados būtu diži pieaudzis, nobriedis un kļuvis vērtīgs sabiedrības loceklis, es laikam nebūtu pārliecināts, bet es ļoti šaubos, ka Ziņģis vēl joprojām mēdz klausīties dziesmas par Coin operated boys.

"Alice" iekļauto mūziku Veitss rakstīja teātra iestudējumam par Luisa Kerola neatļauto mīlestību pret Alice Liddell - nepilngadīgu meiteni, kurai Kerols veltīja savu Alice`s Adventures in Wonderland. Un kurš gan, ja ne Veitss, ir perfektais dziesminieks, lai rakstītu par tumšu un slēptu, un vājprātīgu mīlestību? Šis ieraksts ne ar ko īpašu Veitsa albumu vidū neizceļas - te neiezīmējas nekādas radikālas pārmaiņas viņa muzikālajā vīzijā, ja nu vienīgi var runāt par to, ka daudzas šī albuma dziesmas vairāk šķiet piederīgas septiņdesmito gadu "normālajam" Veitsam un nevis vēlāku laiku "trakajam" Veitsam. Pat viņa balss šeit ir bišķi "augstāka", nekā pierasts viņu dzirdēt relatīvi nesenā laikā, un līdz ar to - vieglāk pieejama general public. Taču galvenais, protams, ir tas, ka kā jau tas Veitsam ir raksturīgs, melodijas, cik tās reizēm lai arī nebūtu klusas un kautrīgas, ir skaistas un sirdi plosošas. Ieklausies par piemēru albuma tituldziesmā:

Ir gandrīz neiespējami noteikt, kāpēc tieši es izlēmu, ka man būtu nepieciešams noskatīties filmu "Please Give", taču kaut kādā veidā manā datorā tā bija nokļuvusi un otrdienas vakarā, kad filmas izvēle tika dota Blondyimp rokās, tieši uz "Please Give" krita viņas skatiens.

Džejs Makinernejs? Šķiet, tas nav viens no zināmākajiem mūsdienu amerikāņu rakstniekiem, lai arī viņa romāns "Bright City Lights" skaitās relatīvi labi zināms. Bet man - noteikti šis putniņš bija svešs. Taču tagad esmu vienu viņa romānu izlasījis. Tas saucas "Ransom" un tas stāsta par kādu vīrieti (uzvārdā Ransom), kas no savas dzimtās Amerikas un papiņa - TV producenta - ir aiztinies uz Japānu, kur viņš strādā par angļu valodas skolotāju uz pusslodzi, bet brīvajā laikā apgūst karatē cīņas mākslu (sportu? filozofiju? kā pats vēlies, tā to sauc. Mana atbilde droši vien būtu - whatever). Viņam ir draugs Raiders, kuram savukārt ir vjetnamiešu draudzene Merilina, kas dzied naktslokālā un kura esot sapinusies ar jakudzu. Tikām pašam Ransomam ir naidnieks - arī austrumu cīņās māku guvušais un diezgan izteikti plānprātīgais tips DeVito, kurš visu laiku grib sarīkot "mahaču", kura rezultātā Ransomam būtu jāmirst. Saturiski grāmata ir diezgan trula - tāds tipisks lētā stila romāns ar tipiskajiem personāžiem, kas varētu iemiesoties B klases filmās (noteikti, tas arī bija viens no šī autora mērķiem), kas tomēr cenšas nenolaisties pārāk zemu - te arī ir zināmas atsauces uz draņķīgiem TV šoviem un mākslinieka pašcieņu. Jā - autors atļaujas diezgan izteikti ņirgāties par televīzijas kvalitāti, kas laikam gan ir kaut kāda uzdrīkstēšanās, bet diemžēl par viņu pašu var just, ka viņš ir tāda paša stila "rakstnieks", kā, piemēram, Dens Brauns - proti, cilvēks, kuram nav raksturīga spēja izteikt kaut ko patiešām svaigu, vai vismaz to eleganti ietērpt. Jā, šajā grāmatā izteikti trūkst elegances. Sporta valodā runājot, Makinerners ir tāds normāls AHL komandas 2.-3.maiņas hokejists - vecis, kurš var tev nepieciešamības gadījumā iedot bietē un var arī iesist kādus vārtus "ar gaļu", bet tehnikas ziņā - ne labāks par Raiti Ivanānu.

Par šādas filmas eksistenci uzzināju jau gandrīz uzreiz pēc tam, kad sākām skatīties tāda paša nosaukuma seriālu. Taču noskatījāmies to tikai pēc tam, kad to bija redzējis arī N.R. un rekomendējis kā vieglu vakara filmu. Patiešām - nekas vairāk kā viegla vakara filma "Outsourced" nav, bet savā kategorijā, it īpaši, ja ņem vērā, ka tā ir labākajā gadījumā saucama par B kategorijas filmu, nemaz nav peļama. Atšķirībā no seriāla, filma patiešām ir uzņemta Indijā un tajā piedalās diezgan daudz aktieru ar Bolivudas pieredzi. Kas gan vienlaikus nozīmē, ka vairums šīs filmas indiešu rietumu cilvēkam neizskatīsies tik "cmuki" kā seriāla varoņi. Taču kur filmai pietrūkst naudas, tur to tā atgūst ar balls. Filma ir daudz drosmīgāka, nekā seriāls, un te tu neredzēsi skaistus indiešus strādājam super glaunā birojā, par kādu daudzi amerikāņi viņus varētu apskaust. Šeit tev "Western Novelties" birojs atradisies šķūnim līdzīgā būdā, nebūs ne miņas no LCD monitoriem un galvenā varoņa romantic interest seriālā nevarētu cerēt pat uz otrā plāna lomu. Sižets it kā ir ļoti līdzīgs - call center vadība izlemj ieekonomēt līdzekļus un savu biroju outsourc`ēt uz Indiju, un nosūta turp savu džeku. Vienīgā atšķirība - filmā Tods turp dodas tikai tādēļ, lai sagatavotu savu aizvietotāju, nevis permanenti kļūtu par uzņēmuma vadītāju (jo arī indiešu menedžeris, protams, būs lētāks). Un ar tādu atšķirību, ka corporate management filmā ir normāli dirsas, nevis salīdzinoši labie zēni, kā tas ir seriālā. Līdz ar to tas, kā filma rāda outsourcingu varbūt joprojām ir ļoti tālu no reālā skatījuma uz lietām, bet vismaz nav tāda zinātniskā fantastika kā seriālā redzamais.

Šī filma šķita drošs variants, ar ko sākt jauno, 2011.gadu. Viegla komēdija, par kuru visas iespējamās atsauksmes ir pozitīvas. Filma, kas sevi pozicionē kā gudru komēdiju pretstatā banāliem uz tīņu auditoriju mērķētiem mēsliem. Bet faktiski viss izrādījās tik slikti, cik vien iespējams.

Pasaulē ir tūkstošiem visdažādāko sporta veidu un tūkstošiem visdažādāko spēļu. Līdzās spēļu aparātam "vienrocim" man visbezjēdzīgākā spēle šķiet krievu rulete. Un tieši par to ir šī filma. Kāds jauns vīrietis, kurš nelegāli piepelnās par elektriķi un kura ģimene bijusi spiesta pārdot ilgus gadus kredītā izmaksāto māju, jo viņa tēvs bija cietis kaut kur un līdz ar to viņam bija nepieciešama ārstēšana, kļūst par aculiecinieku kāda klienta pārdozēšanai pēc tam, kad viņš bija noklausījies tā sarunu par to, ka viņam jāveic kāds darbiņš, kas ienesīs milzīgu naudu. Un tā jaunais puisis uzņemas veikt šo darbiņu pats. Saņēmis norādījumus tādā veidā, ko būtu novērtējis ikviens slēpņotājs, vīrietis nonāk kādā namā, kur bagātnieki praktizē vienu izcili kretīnisku sporta veidu - organizē krievu ruleti, kurā paši nepiedalās, un liek likmes uz uzvarētājiem. Visi "dalībnieki" tiek sastādināti aplī, katram iedots revolveris ar vienu lodi aptverē un pēc komandas visiem ir jāizšauj. Izdzīvojušie turpina nākamajā raundā ar divām patronām aptverē, un tā tālāk. Galvenajam varonim tiek numurs 13. Viņa pretinieku vidū ir no Meksikas cietuma izpestīts laupītājs, kuru atveido Mikijs Rūrks, no traķa izvilkts tipāžs (Rejs Vinstons), kuru "spēlei" pieteicis viņa brālis (Džeisons Stetems), un virkne personāžu, par kuriem mēs neuzzinām neko. Man ir diezgan grūti saprast, cik liela loma šajā "spēlē" ir spēlētāja kvalifikācijai. Ok, pēdējā raundā aci pret aci tam, kuram ir labāka reakcija, ir priekšrocības. Bet iepriekšējos? Labi, arī tramplīnlēkšanā ar slēpēm man nav skaidrs, kas dod kādam pārsvaru. Nemaz nerunājot par "vienroci".

Šī grāmata pagaidām kalpo manā 101 uzdevuma sarakstā par punkta "Izlasīt vienu apjomīgu zinātnisku grāmatu" aizpildītāju, taču ceru, ka līdz termiņa beigām attiecīgajā ailē būs atrodama cita grāmata, jo godīgi sakot:

Ja godīgi - es pilnīgi neko nezinu par dziesminieci Emiju Mannu. Es tagad varētu pavadīt kādu stundu, lasot dažādus vebiskus avotus, lai varētu vēlāk bārstīties ar biogrāfiskiem faktiem par šo sievieti un bezjēdzīgiem kurioziem faktoīdiem Šeldona Kūpera gaumē, taču es to šoreiz pilnīgi noteikti nedarīšu. Nav man šādiem brīnumiem laika, līdz ar to nodarboties. Tad jau labāk klausīties viņas dziesmas, nevis uzzināt, vai viņam mājās suns vai draugs un vai viņai patīk iet uz kino (lai gan tas laikam viņai patīk, jo esmu dzirdējis kaut kādu saistību starp Mannu un filmu Magnolia. Ja kas - nez vai esi ievērojis, cik nopietni es cenšos SEOot savu lapu, teju vai katrā rakstā ieliekot kādu nevajadzīgu linku uz kādu vecāku ierakstu? Un to, ka vārdu savienojums viļus neviļus manā blogā arī parādās arvien biežāk? Tā ir mana misija - panākt, lai to cilvēki sāktu viļus neviļus lietot vietā un nevietā. Un tāpat - vārdu ezēns.

"The Bells" noteikti nav viens no izcilākajiem Lū Rīda ierakstiem, bet tajā ir grūti iztēloties, cik zemu cienījamais mākslinieks krita tikai vienu gadu vēlāk, ierakstot savas karjeras nenoliedzami draņķīgāko albumu "Growin` up in Public". Nē, "The Bells" arī nav nekāds eksperimentālisma kalngals (lai gan - vai kādam patiešām vajadzētu "Metal Machine Music II"?), bet tas vismaz ir tipisks Lū Rīds, tāds, kādu tu esi pieradis viņu dzirdēt, reizēm eksperimentējošs ar disko ritmiem, it īpaši "Disco Mystic" gadījumā (bet tieši eksperimentējošs, nevis sekojošs sabiedrības pieprasījumam), runājošs un nedziedošs, un ļoti labi baudāms. Šis ieraksts ir jautrs un pacilājošs, viegls un baudāms, varbūt ne pārmērīgi saturīgs, bet piemērots, lai to klausītos pēdējā nepilnajā darba dienā pirms Ziemassvētkiem. Kaut kā neko īpaši rakstīt par to man gan negribas, bet tā jau ir cita lieta.

Šis ir Ērvinga pirmais romāns, kas autoram vēl sevišķu slavu neatnesa un visbiežāk tā raksturošanai tiek izmantoti vārdi "naivs" un "haotisks". Romāna stāstījums vēsta par diviem austriešu jauniešiem, kas sešdesmito gadu vidū dodas ceļojumā ar motociklu un kas mēģina "atbrīvot" zvērus no Vīnes zoodārza. Grāmata sastāv no 3 daļām - pirmajā abi puiši ir savā ceļojumā, tur viņi iepazīstas ar meiteni uzvārdā Gallen, un viens no viņiem paliek pie viņas miestā, kamēr otrs dodas uz pilsētu, tad otrais atgriežas, ir sašutis, ka viņa draugs nav uzreiz gatavs viņam sekot, un iet bojā incidentā, kurā iesaistīts motocikls un bites. Otrā daļa - ir mirušā puiša dienasgrāmata, kurā viņš atstāsta savas ģimenes vēsturi sākot ar Hitlera nākšanu pie varas Vācijā, cauri Austrijas "anšlusam", Otrajam pasaules karam, padomju "atbrīvotājiem" un līdz pat Staļina nāvei. Paralēli Zigijs (tā sauc varoni) seko notikumiem pa nakti Vīnes zoodārzā un plāno savu "atbrīvošanas" operāciju.

Bena Afleka debija režijā Gone Baby Gone, lai arī bija smaga un ne pārāk patīkama filma, bija lielisks kino darbs. Arī "The Town" uzreiz izpelnījās daudz labu vārdu no kino kritiķiem un tika minēta kā potenciāla Oskaru ieguvēja. Šobrīd gan ažiotāža ap filmu ir jau nedaudz noplakusi, un Golden Globes nominantu sarakstā filma parādās tikai vienu reizi - Jeremy Renner izvirzīts kategorijā "labākais otrā plāna aktieris drāmā". Šo filmu N.R. bija ļoti silti rekomendējis Movielens. Diemžēl īsti uz sevi liktās cerības šī filma neattaisnoja - cik ļoti personiska šī filma lai arī nebūtu pašam Aflekam, man viņa Bostonas noziedzīgā pasaule šķita visai fantastiska un nepārliecinoša.

Kārlis teica, ka šī esot viena riktīgi forša multene. Ja multeni slavē cilvēks, kura kino gaume tradicionāli raksturojama ar "gaļas" slavēšanu un kurš jūt nedalītu cieņu pret Džeisonu Stethemu, ir cerības, ka arī viņa iecienīta animācijas filma būs kaut kas over-the-top pārgalvīgā pa seju sišanā un datoranimētos trikos. Taču izrādījās gluži otrādi - savā būtībā Kārlis ir mazs puika, kuram patīk sapņot par lidojumu uz Mēnesi un kurš vēlas tik vien kā tikt mīlēts un saprasts.

"Hello Young Lovers" ir vēl viens perfekts trāpījums, turpinot divu iepriekšējo Sparks albumu panākumus. Salīdzinoši ar "Mazo Bēthovenu" tas ir daudzveidīgāks un tekstuālā ziņā bagātīgāks (dziesmu lirikas ir pierakstāmas vairāk nekā četrās rindiņās, lai gan ne vienmēr), un arī muzikāli te ir mazāk tīras klasiskās mūzikas, bet vairāk - klasiskās mūzikas un smagā roka sintēzes, kā piemēram, albumu ievadošajā "Dick Around".

Kā Sparks to pavēsta šī albuma pirmajā dziesmā, "say goodbye to the beat", proti, no Sparks repertuāra ar šo albumu izgaist deju mūzikas knifiņi, to vietā stājas klasiskās mūzikas elementi. Dziesmas ir izteikti monotonas, balstās uz neskaitāmiem vienas frāzes atkārtojumiem, kas no vienas puses varētu kļūt par iemeslu ieraksta garlaicīgumam, bet vienlaikus nodrošina to, ka tā kompozīcijas ir labi atmiņā paliekošas. Droši var teikt, ka kaut ko līdzīgu šim albumam Sparks nekad iepriekš nebija radījuši - kaut kādā mērā to gan varētu saukt par viņu septiņdesmito gadu un deviņdesmito gadu veikuma sintēzi, bet tā īsti laikam tomēr nav. Muzikāli šis ir gandrīz klasiskās mūzikas ieraksts (tiesa, klasiskie instrumenti tajā esot sintezēti), melodijas balstās uz klavierēm un orķestrējuma un tikai vienā šī albuma dziesmā prominenti parādās elektriskā ģitāra. Bet tas neliedz šim ierakstam pamatīgi iekačāt.

Ieejot jaunajā tūkstošgadē, "Sparks" droši zināja, kas cilvēcei ir nepieciešams vairāk par visu. Un kas tas varētu būt? Protams - pauti! Turpinot savu celiņu deju mūzikas lauciņā, "Sparks" radīja pārsteidzoši baudāmu ierakstu tādā stilā, kādā principā man ieraksti nemaz nevarētu patikt.

Savā ziņā "Plagiarism" varētu saukt par Sparks labāko dziesmu apkopojumu, bet tikai - savā ziņā. Proti, kā jau tas šai grupai bijis raksturīgi (izņemot absolūto stagnāciju astoņdesmitajos gados), "Sparks" centās labāko dziesmu izlases sastādīšanai pieiet radoši. Un ne tikai tādā ziņā, ka dziesmu izvēle šeit ne vienmēr ir pašsaprotama, bet galvenokārt tāpēc, ka visas dziesmas tika ierakstītas par jaunu un daudzas - pavisam citā skanējumā. Viens no šo pārmaiņu iemesliem ir tāds, ka augstās partijas Rasels Maels sens vairs nevarēja izdziedāt tā kā jaunībā, līdz ar to, piemēram, "This Town Ain`t Big Enough for the Both of Us" izklausās pavisam citādi nekā agrāk un drīzāk varētu Rasela vokālu saukt par runāšanu, nevis tādu operatisku piegājienu kā agrāk. Taču dziesmai daudz dod arī aranžējumi (jā, šī dziesma ierakstā ir pārstāvēta divas reizes) - vienā no versijām sintezatori ir aizstāti ar vijolēm un čelliem, kamēr otrā sintezatori ir vietā un pietiekoši autentiski, toties dziesmu daudzveido grupas Faith No More vokālista līdzdalība, un Maela un Mike Patton baisais bass lieliski iet kopā ar Raselu. Stīgu aranžējums tāpat pamatīgi izceļ uz augšu "Pulling Rabbits Out of a Hat", kas pārsteidzošā kārtā kļūst par ļoti baudāmu kompozīciju. Taču ne visur Sparks izvēlas klasiskās mūzikas ceļu - apmēram puse dziesmu tiek izpildīta "Gratituous Sax and Senseless Violins" manierē - ar tipiskiem deviņdesmito gadu bītiem, kuri brīžiem liek domāt par "2Unlimited" vai "Captain Jack", taču vismaz gadījumos, kad melodijas ir kārtībā, arī šādi aranžējumi dziesmām nekaitē - kaut vai "The No.1 Song in Heaven" gadījumā (ja kas, arī šī dziesma tiek piedāvāta gan elektroniskajā apdarē, gan kā klasikas un elektronikas apvienojums, šajā situācijā es gan laikam par labāku atzīšu tīri elektronisko versiju). Vēl pie pozitīvajiem momentiem varu minēt otro skaņdarbu ar Faith No More līdzdalību - "Something for the girl with everything".

Ar šī albuma slavenāko dziesmu pirms piecpadsmit gadiem sākās mana pazīšanās ar grupu "Sparks". Tolaik man nebija ne mazākās sajēgas, ka brāļi Maeli ir ievērojami ar kaut ko citu, izņemot tehno ēras hitu "When Do I Get to Sing My Way", bet šī dziesma mani uzreiz "paķēra". Un īpaši mana attieksme pret to nav izmainījusies arī tagad - varbūt es esmu daudz skeptiskāks attiecībā uz tās instrumentālo pusi, bet Rasela Maela vokālā partija joprojām man ir tikpat aktuāla kā tad, kad gāju pamatskolā.

Par "Interior Design", kas savā būtībā ir liftu mūzikai pielīdzināmas kvalitātes ieraksts, tomēr vienu labu lietu varu teikt - tā iespaidā brāļi Maeli beidzot apsēdās pārdomāt dzīvi un atzina, ka viņi ir pārvērtušies par totāliem sūdabrāļiem, uz pieciem gadiem pazuda no mūzikas skatuves, lai deviņdesmitajos gados sāktos grupas atdzimšana.

Kritiens bedrē turpinās - "Music you can dance to" ir vēl mazāk baudāms nekā "Pulling Rabbits Out of a Hat", katastrofāli neizteiksmīgs deju mūzikas mēsls, par kuru brāļiem Maeliem mūsdienās vajadzētu nopietni kaunēties. Katra sekunde burtiski brēc: LAME! Dienu no dienas "Sparks" kļūst mazāk klausāmi, savos veiksmīgākajos brīžos viņi tagad izklausās pēc visai skumja "Eurythmics" atdarinājuma, vokālās melodijas vēl reizēm ir ciešamas ("Rosebud"), bet instrumentācija... ak dievs, cik tas viss izklausās banāli un monotoni. Briesmīgi ritmi, jebkādu melodiju trūkums, viens vienīgs synthfest, šausmīgas vokalīzes "je-je-je-je". Ja agrākos gados Queen varēja uzskatīt par Sparks atdarinātājiem, tad tagad situācija bija pavērsusies otrādi, turklāt arī Merkūrijs un ko. šajā laikā nebija ne tuvu labā līmenī, bet brāļi Maeli bija krituši vienkārši biedējoši zemu. Tu vari pārslēgties no vienas "Music that you can dance to" dziesmas uz otru, un labāk nekļūs. Ja nu kas - arī dejot šīs mūzikas pavadījumā ir diezgan neiespējami, muzikāli viņi ir kļuvuši mazāk interesanti nekā kaut kāds Weird Al Yankovic - nožēlojams novelty ansamblis, kurš dzīvo vienās vienīgās klišejās un pelnīti grimst arvien dziļākā aizmirstībā.

Lai arī 1984.gads nebija gluži tāds, kā to aprakstīja Džordžs Orvels, vismaz muzikālā ziņā tas bija visai šausmīgs gads, un arī "Sparks" nespēja kļūt par vienu no grupām, kam izdotos pārvarēt šī laika noslieces uz jebkāda radošuma trūkumu, šausmīgu uzticēšanos pusgada laikā novecojošām sintezatoru skaņām, melodisku vienveidību un visu citu iespējamo draņķīgumu. Ja visā albumā ir tikai dažas dziesmas, kuras ar zināmu piespiešanos var nosaukt par "salīdzinoši labām", diez vai tas ir klausīšanās vērts ieraksts. Tās pāris dziesmas, kuras būtu vērts saglabāt, ir "Pretending to be Drunk" (un arī tai patiesībā īsti labs ir tikai piedziedājums) un "Sisters". Taču visādi citādi šis ir pārliecinoši sliktākais no līdzšinējiem 13 "Sparks" ierakstiem, pat uz pārējo astoņdesmito gadu pirmās puses ierakstu fona tas ir gaužām neizteiksmīgs. Kā nekā Sparks vismaz sākotnēji nebija tāda līmena grupa kā "Duran Duran", bet 1984.gadā viņi vairs pat nebija tik labi kā Duran Duran. Labi vēl, ka šis albums nepatika nedz kritiķiem, nedz klausītājiem, līdz ar to "Sparks" dziļākais pagrimums neievilkās līdz pat mūsdienām, un tomēr - ja tev rodas vēlme iepazīt šīs grupas daiļradi, pilnīgi noteikti tev vajadzētu izvairīties no sākšanas ar tās astoņdesmito gadu albumiem. Un man arvien grūtāk kļūst sevi piespiest dienu no dienas "baudīt" albumu pēc albuma, kur katrs nākamais ir sliktāks un mazāk iedvesmots.

Sadarbojoties dziesmā "Cool Places" ar grupas "Go-Go`s" dziedātāju Džeinu Vīdlinu, Sparks tika pie sava visu laiku veiksmīgākā singla Billboard topā (šeit būtu vērts atsaukties uz rakstu Par sievietēm rokmūzikā). Žēl gan, ka nosacītā "slava" pie Sparks atnāca tajā laikā, kad viņi bija praktiski vistālāk no sava radošā pīķa (pieņemot, ka grupas ziedu laiki bija septiņdesmito pirmajā pusē un otrā radošā atdzimšanā sākās deviņdesmito beigās). Noskaties "Cool Places" videoklipu un pasaki man, ka tas ir ar kaut ko labāks par 99% tā laika sintīpopa mēslu:

"Angst in my Pants" ir jau pavisam neizteiksmīgs ieraksts, kurā gandrīz neko vairs nejūt no Sparks dzirkstošā ģēnija. Albums gan sagādāja grupai pēc ilga pārtraukuma relatīvi veiksmīgu singlu Billboard topā, taču šī pati dziesma "I Predict" ir tik tipisks new wave ēras gabals, ka tā radīšanai nebūtu nepieciešams neatkārtojamo brāļu Maelu duets, bet tikpat labi varētu izlīdzēties ar Devo vai pat kādu mazāk zināmu ansambli. Ir dažas dziesmas, kuras ir drusku interesantākas - piemēram, "Sherlock Holmes" un "Nicotina", bet kā vienots veselums šis ieraksts ir stipri depresīvs un kārtējais pierādījums tam, cik kopumā katastrofāla muzikālā desmitgade bija astoņdesmitie gadi.

Vispirms - mazliet par mani un sociālajiem tīkliem. Īsi sakot - man tie ne pārāk patīk. Es neuzticos universāliem risinājumiem. Ja es gribu piedalīties saturīgā diskusijā par filmām - es meklēšu filmu forumu. Ja mani interesē kāda programmēšanas problēma - skatīšos programmētāju lapās. Ja gribēšu apskatīt cmukas bildes - skatīšo fotomākslai veltītu lapu. Ja gribēšu iepazīties ar cmukām meitenēm - iešu uz Esīti. Pēdējais gan varbūt nav gluži tiesa, bet par to - citreiz. Līdz ar to manas attiecības ar Facebook līdz šim ir bijušas visai vēsas - esmu tur reģistrējies jau visai pasen, bet lapu apmeklēju tikai tad, kad pastkastē pienākuši vairāki meili, ka kāds ar mani gribot draudzēties. Lai nu būtu - varu jau arī apstiprināt, ja, protams, es šo cilvēku patiešām kaut reizi esmu sastapis. Bet tā īsti nesaprotu, kur tur ir fun un kālab man vajadzētu šajā lapā pavadīt lielāko daļu savas dzīves.

Sadarbība ar Giorgio Moroder pēc iepriekšējā Sparks albuma ja ne gluži izbeidzās, tad vismaz tika minimizēta un sākot ar "Whomp That Sucker" Sparks atkal primāri bija rokgrupa un nevis elektroniskās mūzikas ansamblis. Taču atgūt savulaik zaudēto unikālo skanējumu grupa spēja tikai daļēji. Nezinu, kas tieši tur bija pie vainas - vai nu Raselam sāka izbeigties viņa vokālās dotības vai Rons vairs nespēja radīt tādas melodijas kā iepriekš, bet "Whomp That Sucker" man izklausās pēc nostaļģijas pārņemta Sparks ieraksta, kurā grupa mēģina modernizēt savu septiņdesmito gadu sākuma mūziku, bet tas viņiem gluži līdz galam neizdodas, galvenokārt tāpēc ka dziesmas nav ne tuvu tik interesantas kā agrāk. Ja savā zelta ērā Sparks katrā dziesmā iepina neskaitāmas muzikālas idejas un viltīgus trikus, tad tagad katra dziesma pamatā aprobežojas ar vienu vai diviem gājieniem, tā arī nespējot aizsniegties līdz debesīm. Ņemsim par piemēru vienu no šī ieraksta singliem - "Funny Face". Pirmais pants ir riktīgi labs, bet sākot ar piedziedājumu dziesma kļūst kaut kāda pārāk kājminama.

Turpinot sadarbību ar Giorgio Moroder un rotaļāšanos ar disko bītiem, ierakstot "Terminal Jive", Sparks vismaz kaut kādā mērā savā skanējumā atkal izmantoja elektriskās ģitāras, taču joprojām albumā izteikti dominē sintezatoru skaņas, kuras šoreiz gan ir kļuvušas pieradinātākas un populārajai mūzikai raksturīgākas. ASV un Lielbritānijā šis ieraksts kļuva par pamatīgu flop, tikām diezgan pārsteidzoši tā singls "When I`m with You" kļuva par pamatīgu grāvēju Francijā, kur tas sešas nedēļas noturējās pašā topa virsotnē.

Sākot ar pirmajām "No.1 in Heaven" notīm ir skaidrs - Sparks vairs nav tā pati grupa, kas līdz šim. No grupas skanējuma gandrīz pilnībā ir izgaisušas ģitāras un klaveries, to vietā stājoties pēc septiņdesmito beigu standartiem moderni sintezatori un bungmašīnas. Protams, Sparks nav tāda grupa, lai tā uzreiz ņemtu un no virsotnēm iegrimtu tipiskā eurotrash, un viņu mūzika arī sadarbojoties ar tādu diezgan biedējošu tipāžu kā Giorgio Moroder (vislabāk zināms kā Donna Summer producents disko ēras laikā) nekļūst trula un vienkārša, bet... izvēlētie instrumenti, lai nodotu grupas vēstījumu man nemaz nepatīk. Pozitīvais ir tas, ka Sparks izpratne par elektronisko mūziku kopumā bija inteliģenta un līdz ar to šis ieraksts arī mūsdienās neizklausās pēc absolūta sūda, muzikālu ideju brāļiem Maeliem joprojām bija tonnām, bet man tāpat tas viss īsti pie sirds iet nevar, jo es vienkārši nespēju abstrahēties no tā, ka man šāda 100% sintētiska mūzika nekad nav patikusi un ar visiem neskaitāmajiem "āķiem", kas ir katrā šī albuma dziesmā, tās manā sirsniņā nekad nespēs ieņemt vietu līdzās grupas agrīnajiem veikumiem. Jā, ar visu digitālo apstrādi Rasela falsets joprojām ir fantastisks un viņa vokāli "Academy Award for Performance" patiešām atbilst dziesmas nosaukumum, bet man visu šo gribētos dzirdēt pilnīgi citās skaņās.

Es nekādi neesmu komēdiju par policistiem fans. Patiesībā - es neesmu par drāmu par policistiem fans. Nezinu, kālab man ir šādi aizspriedumi pret likuma sargiem, bet viņi noteikti nav mani iecienītākie kino varoņi. Un vēl jo vairāk es neesmu Vila Ferela talanta cienītājs. Man viņš šķiet esam tāds gados jaunāks Leslijs Nīlsens - vienmēr pārmērīgi samākslots un neticams, un visbiežāk - neadekvāti kruts tipāžs. No visiem Holivudas ļaudīm (izņemot varbūt Wayans klanu) viņš man ir 2.vieta netīkamības ziņā aiz Brendana Freizera. Vecīt, kā es neciešu Brendanu Freizeru! Labi, par to šoreiz nē.

"Kimono My House" panākumu spārnoti, savu nākamo albumu Sparks izdeva sešus mēnešus vēlāk, un "Propaganda" kļuva par grupas populārāko albumu tās dzimtenē, sasniedzot 63.vietu Billboard topā. Arī šī albuma singli bija diezgan veiksmīgi - gan "Never turn your back on Mother Earth", gan "Something for the Girl with Everything" iekāpa singlu divdesmitniekā Lielbritānijā. Man gan patiesībā "Mother Earth" tā ne pārāk patīk - ja nu vienīgi interesanti, ka šī dziesma man liek domāt, ka Muse savā daiļradē arī ir ietekmējušies no Sparks. Tiesa, oficiālu apstiprinājumu tam nekur neatrodu, bet sajūta man tāda ir, ka Belamijs un kompānija ir kādu laiku pavadījuši "Sparks" ierakstu sabiedrībā. Protams, Belamijs diez vai savu falsetu liktu lietā, lai iedziedātu kaut ko tādu kā "Something for the Girl with Everything", kas daudz vairāk izklausās pēc The Darkness un nevis Muse, taču...

Šis ir tas "Sparks" ieraksts, kuru tradicionāli ir pieņemts uzskatīt par grupas spožāko stundu. Lai arī pēdējos gados mana attieksme pret šo albumu ir mainījusies uz pozitīvo pusi, joprojām par īstu tā cienītāju sevi neuzskatu. Taču nenoliedzami šajā albumā ir atrodama grupas slavenākā dziesma - "This Town Ain`t Big Enough for Both of Us", kura ar savu Baba O`Riley stila sintezatoru ritmu, stilizētajām šāvienu skaņām un Rasela Maela fantastisko dziedājumu un visu pārējo ir tiešām absolūta popmūzikas klasika.

Ar šo albumu ir mazliet neskaidrību, līdzīgi kā ar tā priekšgājēju - vēl kā "Halfnelson" Sparks bija izdevuši, šķiet, īsspēlējošu ierakstu ar šādu nosaukumu, kura saturā gan nav gandrīz nekā no tā, ko mūsdienās pieņemts uzskatīt par "A Woofer in Tweeter`s Clothing".

Korektāk gan laikam būtu šo albumu saukt par "Halfnelson", ko izdevusi grupa "Halfnelson", taču kad ansamblis 1972.gadā pārdēvējās par "Sparks", arī tā debijas albums tika pārizdots ar nosaukumu "Sparks", un tā lai tas paliek arī šeit. Jo - būsim godīgi - pat zīmols "Sparks" nav super atpazīstams, kur nu vēl "Halfnelson".

Atbilstoši Wikipedia, šis ir piektais un pēdējais the Runaways studijas albums, taču patiesībā tas nav nedz piektais, nedz pēdējais, nedz studijas albums. Reālāk to būtu raksturot šādi - par grupu bija parādījusies kaut kāda sabiedrības interese, un tās producents Kims Paulijs salasīja dažādus atkritumus, ko grupa savas pastāvēšanas laikos bija ierakstījusi, un pasniedza to kā jaunu albumu. Kas šeit ir pozitīvi - vismaz visas dziesmas tikušas ierakstītas, kamēr vēl grupas sastāvā bija Cherrie Currie un Jackie Fox, proti, klasiskajā The Runaways sastāvā. Negatīvais tikām ir tas, ar ko parasti ir jārēķinās, saskaroties ar "pārpalikumu" albumiem - ka ne jau gluži nejauši tā ir noticis, ka attiecīgās dziesmas nav tikušas iekļautas grupas albumos, jo materiāla kvalitāte pilnīgi noteikti varētu būt labāka. Faktiski šo albumu varētu raksturot kā "Queens of Noise" pārpalikumu apvienojums ar "Live in Japan" pārpalikumiem, jo tikai šo divu kategoriju dziesmas šeit arī ir atrodamas.

Savu pastāvēšanu "The Runaways" beidza uz pavisam nožēlojamas nots, kas gan nav nekas pārsteidzošs. Kims Faulijs bija prom, un ieraksta producēšanu uzņēmās John Alcock, kurš nevarēja palīdzēt grupai sagādāt labas dziesmas. Arvien pieauga spriedze starp Joan Jett un Lita Ford. Atbilstoši leģendai, Lita gribēja grupas turēšanos pie klasiskām hārdroka vērtībām, kamēr Jett bija aizrāvusies ar pankroku. Rezultātā katra no viņām uzrakstīja pa 2 šī albuma dziesmām, vēl vienu dziesmu sacerēja bundziniece Sendija Vesta, bet pārējās 4 tapa bez grupas dalībnieču līdzdalības.

Pēc Cherrie Currie un Jackie Fox aiziešanas no The Runaways, arī grupas menedžeris Kims Faulijs bija spiests atzīt, ka diez vai ilgtermiņā grupa varētu ienest milzīgu čupu naudas, kā rezultātā Faulija interese par grupu strauji samazinājās. Ja pirmajos divos albumos Faulijs bija arī galvenais dziesmu autors, tad "Waitin` for the Night" viņš piedalījies tikai 3 dziesmu saceršanā. Tikām par grupas galveno dziesmu autori kļuva Joan Jett, kura bija autore vai līdzautore 8 dziesmām no 10, kamēr pārējās divas dziesmas sacerēja Lita Forda.

Kā jau tas bija diezgan prognozējams, "The Runaways" otrais albums īsti līdzināties debijas platei nespēja. Nezinu, vai tā bija apzināta Kima Faulija un grupas dalībnieču izvēle, bet šis albums izklausās daudz popsīgāks par savu priekšgājēju. Vismaz līdzību ar Igiju Popu es šeit vairs saklausīt nespēju. Sākas gan albums uz visai enerģiskas nots un ar apgalvojumu, ka The Runaways būtu "Queen of Noise", taču, protams, 1977.gadā noise bija atrodams arī pilnīgi citā veidā - kā nekā pankroks šajā gadā pa īstam izsitās meinstrīmā un es nespētu vienā groziņā ielikt The Runaways ar Sex Pistols vai The Clash.

Pēc filmas "The Runaways" noskatīšanās izlēmu, ka vajadzētu noklausīties arī šīs grupas albumus. Grupas vēsture patiesībā ir diezgan tipisks menedžētas un iestudētas grupas stāsts - kāds blēdis vārdā Kims Faulijs uztvēra gaisā virmojošu pieprasījumu pēc sieviešu spēlētas nopietnākas rokmūzikas, un izveidoja piecu pusaudžu meiteņu grupu, kuru imidža viņš balstīja uz t.s. "jailbait" - apstākli, ka meitenēm (vismaz dažām) vēl nebija sešpadsmit, un kas gan var būt resniem lauķiem tīkamāk par nepilngadīgām palaistuvēm? Taču lielā mērā Faulijam paveicās (kā tas atgadījās ne vienam vien 60.-70.gadu mūzikas "producentam") - viņa atlasītās meitenes izrādījās patiešām talantīgas un spējīgas radīt arī tādu mūziku, ko var klausīties 35 gadus vēlāk, zinot to, ka seksīgajām čiksām ir jau pāri par 50 gadiem. Līdzīgi (izņemot seksīgo čiksu daļu) stāsti bija ar "The Monkees", "Sex Pistols" un droši vien vēl daudzām citām grupām.

Atbilstoši IMDb, šī ir visu laiku ceturtā labākā filma. Laiks gan droši vien visu noliks savās vietās un apmēram gada laikā tā varētu nostiprināties kaut kur 20.-30.vietas līmenī, ja ne zemāk. Taču tas, protams, nav nekāds rādītājs tam, cik laba vai slikta šī filma ir, bet gan tam, cik lielu hype tai izdevies sacelt. Un "Inception" nenoliedzami ir izdevies kļūt par līdz šim ievērojamāko 2010.gada filmu un (droši vien) pirmo kaut cik reālo pretendenti uz kādu zeltītu statuešu saņemšanu 2011.gada sākumā, no "agrajiem putniņiem" varbūt vienīgi Social Network varētu tai izrādīt konkurenci.

Jāatzīstas, ka es pirms šīs filmas tā īsti par grupu The Runaways nebiju dzirdējis pilnīgi neko, un vienīgā asociācija, kas man ar to bija, saistījās ar absolūti salkano Del Shannon dziesmu "Runaway". Izrādījās, ka "The Runaways" nebija vis all girl pop ansamblis, bet gan visai mežonīga meiteņu grupa, kas septiņdesmito gadu vidū spēlēja tādu mūziku, kādu no meitenēm neviens tradicionāli neviens negaidīja - kaut ko ļoti līdzīgu "The Stooges" (un tieši tāpat kā The Stooges grupa nespēja kļūt par čārtu augstāku vietu iemītnieci, toties ieguva ļoti lielu vēsturisku nozīmīgumu). Grupa pamatā balstījās uz diviem pretmetiem - Džoannas Džetas un Čerijas Kerijas. Pirmā bija izteiktā wild girl, kamēr Čerija vismaz sākotnēji bija daudz "godīgāka meitene", vēlāk gan, protams, tieši viņa iedzīvojās nopietnākajās problēmās ar narkotiskajām vielām. Kā jau tas mēdz notikt, mežonīgu un nevaldāmu grupu pamatā ir nopietns mārketings un aprēķins un arī "The Runaways" laikam jau bija vairāk sava producenta Kima Faulija radīts produkts un mazāk - īsta grupa. Taču šī filma patiesībā nav par to, un tā nav pat īsti par šo grupu, jo vismaz manā izpratnē šajā filmā tā īsti saprast grupas vēsturi nav iespējams. Tā ir filma par jaunām meitenēm, kuras nokļūst rokmūzikas apritē, kur pieejams ir daudz vairāk nekā viņām bija nepieciešams. Hmm, varbūt arī nē - nekas daudz viņām pieejams nebija.

Ja esi redzējis divas iepriekšējās Mike Judge filmas - "Office Space" un "Idiocracy", diez vai "Extract" tevi spēs pārsteigt, jo filma stāsta par divām tēmām - darba ikdienu un cilvēku stulbumu. Galvenajā lomā šeit ir Džeisons Beitmens, kas atveido Džoelu, ekstraktu rūpnīcas dibinātāju un īpašnieku. Līdz šim viņa profesionālā karjera ir bijusi viens vienīgs veiksmes, stāsts, bet kādā mirklī viss sāk pamatīgi drupt gabalos - viņa attiecības ar sievu ir atdzisušas kā fondjū uz "ploškas", rūpnīcā notiek nelaimes gadījums, kura rezultātā kāds darbinieks kļūst par vienu sēklinieku trūcīgāks, kāda seksīga afēriste (Mila Kunis) mēģina panākt, lai šis cietušais darbinieks piedzītu no rūpnīcas milzu kompensāciju, vienlaikus viņa savaldzina Džoelu, kurš nespēj sākt krāpt savu sievu, bet nejauši ieēdis zirgu trankvilizatoru (ko viņam iebarojis labs draugs bārmenis, kuru atveido Bens Afleks) viņš sarunā kādu male gigolo, lai tas pamēģina pavest viņa sievu, un tas šim puisim izdodas tik labi, ka skaidrā prātā Džoels spiest darīt visu iespējamo, lai tiktu no jaunā jākļa vaļā. Ā, un vēl viņam ir neizturami kaitinošs kaimiņš, kurā šķiet apvienotas sliktākās Homēra Simpsona un Neda Flendersa raksturu iezīmes.

"Mule Variations" sākas ar dziesmu "Big in Japan". Jāatzīst, ka man nekad nebija ienācis prātā noskaidrot, vai Toms Veitss ir populārs uzlecošās saules zemē. Zinu, ka viņš ir (relatīvi) populārs ASV un Itālijā, bet par fenomenālu superzvaigzni viņu noteikti nenosauksi. Droši toties var teikt, ka komerciāli šis ir visveiksmīgākais Veita albums - Anglijā tam pat izdevās iekļūt Top 10, bet ASV - 30.vieta Billboard topā. Tas arī saņēma Grammy par labāko mūsdienu folkmūzikas ierakstu (Toms Veitss un folkmūzika? Nu, labi, lai nu būtu) un sasniedza pirmo vietu Norvēģijas topā.

"The Heart of Saturday Night" nav tik bagāts klasikas annāles iegūlušām dziesmām kā Veitsa debijas albums, bet vienlaikus tas nav daudz sliktāks. Tas ir mierīgāks, mazāk sirdi plosošs, bet tāpat - ļoti skaists un patīkams. Neko daudz es patiesībā šeit pateikt nevaru - pirms savām nopietnajām transformācijām astoņdesmito gadu sākumā, agrīnais Veitss ir... tipisks agrīnais Veits. Protams, viņš neizklausās pēc jauna vīra, bet viņš ir vienkārši tāds ļoti patīkams un baudāms klavieru bāru dziesminieks, kura sirds allaž ir uz paplātes, kurš dzied par... es pat īsti nezinu, par ko viņš dzied šajā albumā, jo atšķirībā no "Closing Time" vairums šī albuma dziesmu nav par mīlestību. Pat nezinu, vai šeit var kaut ko izcelt vai nopelt - tas nu ir no tiem gadījumiem, ka tev šis ieraksts noteikti patiks, ja tev patīk attiecīgā stila mūzika un ja tev patīk Veitss, citādi nav pat vērts kaut ko mēģināt pārliecināt un apgalvot. Es no viņa mūzikas kūstu, un tur neko nevaru padarīt.

Ja "Broken Boy Soldiers" nespēja pilnībā mani pārliecināt, ka Džeka Vaita un Brendana Bensona apvienība varētu būt ne sliktāka, bet varbūt pat labāka par "The White Stripes", tad "Consolers of the Lonely" šo jautājumu pilnībā atmet. Šajā albumā īpaši spēcīgi izpaužas Vaita mīlestība pret sešdesmito-septiņdesmito gadu smago roku un vismaz manās acīs The Raconteurs ir labākie Led Zeppelin, ko 21.gadsimts spēj piedāvāt, noteikti labāki par iespējamo Peidža un Plānta apvienošanos LZ krāsās. Atšķirībā no sava priekšgājēja, otrais The Raconteurs albums ir ļoti vienmērīgas kvalitātes ieraksts - te nav tā, ka būtu principiāla atšķirība starp singliem un mazāk zināmajām dziesmām. Sākas tas ļoti enerģiski - ar divām no ieraksta skaļākajām un aktīvākajām dziesmām - "Consoler of the Lonely" un "Salute Your Solution" (pēdējā mani vienkārši sascinē ar abu grupas līderu saspēli visdažādākajos veidos), bet tālāk Raconteurs nekautrējas demonstrēt arī savu mazāk agresīvo pusi. Ieraksts ir ļoti daudzveidīgs, tajā līdzās Led Zeppelin manierē ieturētam hardrock atrodas vieta gan kantrī, gan blūzam. Manu iecienītāko dziesmu vidū noteikti varu minēt "The Switch and the Spur", "Top Yourself" (viena no White Stripe`īgākajām dziesmām šajā albumā), balādi "Many Shades of Black" un noslēdzošo "Carolina Drama".

Šīs filmas sižetu var atstāstīt pavisam normālā veidā. Skots Pilgrims ir 23 gadus vecs dīkdienīgs puisis, kas dzīvo pie sava drauga - geja, guļ ar viņu vienā gultā, bet pats nav gejs. Skotam ir 17 gadus veca draudzene - ķīniešu meitene vārdā Knife. Viņa attiecības ar nepilngadīgu meiteni nepatīk nedz Skota māsai, nedz viņa draugiem un grupas biedriem. Skots ir basists grupā, kas piedalās kādā Battle of the bands pasākumā un cīņā par slavu un laimi. Lai ari Skotam it kā Knife patik, viņš tomēr ieķeras nedaudz pieredzējušākajā meitenē ar violetiem matiem vārda Ramona. Taču, lai viņa un Ramonas attiecībās pienāktu miers un laime, Skotam ir jāpievarē 7 Ramonas bijušie. To viņš filmas garumā arī dara, noskaidrojot savas attiecības pret abām meitenēm, mūziku un pret apkārtējo pasauli.

Steinbeka "Of Mice and Men" Amerikā, cik zinu, ir kanonisks obligātās literatūras darbs, kaut kas līdzīgs kā mums Blaumaņa "Nāves ēnā" vai "Kauja pie Knipskas" (šaise, neatceros, kas ir tās autors!). Varbūt gan ne gluži - grāmatas saturs ir visai slikti piemērots, lai to lasītu piektajā vai sestajā klasē - te gan neviens nesūc cita asinis un neiet nosalt mežā, taču nosaukt "Par pelēm un vīriem" par jautru grāmatu nekādi neceļas pirksti.

Iemesls skatīties šo filmu mums bija diezgan netipisks - lai novērtētu, vai būtu pieņemami dāvināt Lienes 15 gadīgajai krustmeitai biļetes uz kino uz "Get him to the Greek". Ja tev gadījumā arī ir radies jautājums - iet kopā ar savu pusaudžu vecuma radinieku uz šo filmu vai nē, tev varētu derēt zināt sekojošas lietas:

Patiesībā šis bija tas "Merlins", kuru biju sākotnēji paredzējis skatīties, kamēr uz BBC seriālu uztrāpīju nejauši. Varbūt gan tas nav nemaz tik slikti - jo BBC variants vismaz iepatikās gan Lienei, gan maniem vecākiem, un patiesībā arī es varu atzīt, ka tas nav slikts. Tikām šis "Merlins" ir miniseriāls, kura kopējais garums ir ap trim stundām - proti, tas drīzāk ir viena gara filma nekā seriāls. Un kā jau tas mini series ir raksturīgi, šeit ir sapulcināts diezgan iespaidīgs aktieru ansamblis: Merlinu atveido Sam Neill (labāk zināmā loma - filmā "Klavieres"), antivarone - Miranda Richardson ("Queenie" no Black Adder), Morgana Lefeja - Helena Bonham Carter (neskaidrošu, kas tā tāda), tirānu - karali Vortigernu - Rutgers Hauers (replikantu vadonis iekš "Bladerunner"), Merlina mīlestību Nimue - Izabella Rosselini ("Blue velvet" galvenā varone), Gvinevīra ir Lena Hīdija (Sarah Connor no tāda pat nosaukuma seriāla) plus vēl vairāki gana labi zināmi aktieri.

Savas karjeras devītajā studijas albumā Dilans aiziet vēl tālāk pa "John Wesley Harding" iesākto taciņu, pārvēršoties par kantrīmūziķi. Dziesmu saturs kļūst arvien skaidrāks un vienkāršāks, melodijas - mazāk ambiciozas, un pat Dilana balss izklausās pēc vienkārša normāla dziedātāja, nevis pēc... Boba Dilana. Ne velti ieraksts sākas ar jaunu versiju vienai no labākajām agrīnajām Dilana dziesmām "Girl from the north country", kurā Dilans dzied duetu ar savu tā laika draugu, elku un kantrīmūzikas klasiķi Džoniju Kešu. Šaubos, ka šajā versijā dziesma būtu daudz ieguvusi, vienīgi ir interesanti dzirdēt Dilana tomēr visai vārgo dziedājumu līdzās superplaušām Kešam.

Ar "John Wesley Harding" sākās kārtējā jaunā ēra Dilana muzikālajā karjerā - viņš atkal atteicās no elektrisko instrumentu izmantošanas, viņa teksti kļuva konkrētāki un saprotamāki un melodijas - vienkāršākas un saprotamākas. Tiesa, viņš nav atteicies no pavadošā ansambļa, līdz ar to ieraksta skanējums tomēr ir pilnīgāks nekā pirmajos 4 Boba albumos. Kālab Dilans šādi mainījās, grūti tagad teikt, vai tas bija rezultāts viņa motocikla avārijai vai kas cits, bet tā visa rezultātā "John Wesley Harding" ir ļoti mierīgs un viegli klausāms albums, kura baudīšanai nav nepieciešams būt sevišķi izglītotam visdažādākajās tēmās. Varbūt vienīgi Bībelē - jo Vecās Derības tēmu šajā albumā ir ļoti daudz, ieskaitot arī slavenāko šī albuma dziesmu "All along the watchtower". Tā gan plašākām masām ir pazīstama Džimija Hendriksa izpildījumā, vai, ja tu esi deviņdesmito gadu bērns - "Guns`n`Roses". Lai arī Hendriksa versija pati par sevi, protams, ir ļoti laba, tomēr Dilana versijā arī ir kaut kas tāds, ko Hendrikss nodrošināt nespēj - proti, tā ir vienkārši skaista bez visādiem trikiem un gimmicks, bez virtuozas spēles, bez ārdīšanās un kādiem trikiem. Taču pat šī dziesma uz albuma fona ir vēl tāda salīdzinoši mežonīga - daudz labāk 1967.gada nogales Dilanu raksturo "I Dreamed I Saw St.Augustine". Un vispār diezgan dīvaini - es pamazām esmu iemīlējis ne tikai Dilana ģitārspēles manieri, ne tikai viņa vārgo balsi, bet arī mutes ermoņikas, par kurām nu gan es nekad neesmu fanojis. Bet kā gan lai es nebūtu cienītājs tādām dziesmām kā "I pity the poor immigrant", "As I went out one morning", "I`ll be your baby tonight" un citas šī ieraksta dziesmas?

Šis ir pēdējais Dilana albums, kurā viņš vēl ir godīgs akustisks folkmūziķis, kas neizmanto tādu sātana izgudrojumu kā elektrisko ģitāru vai pavadošo ansambli. Viss ieraksta instrumentālais kolektīvs - dziesmu autors, dziedātājs, ģitārists, klavieru spēlmanis un vīrs ar mutes ermoņiku ir pats Dilans. Un patiesībā nemaz papildu ļaužu līdzdalību šajā albumā man neprasītos dzirdēt.

Pēc tam, kad ar "Freewheelin` Bob Dylan" Roberts Cimmermans bija apliecinājis pasaulei, ka viņš spēj būt emocionāls, daudzveidīgs, asprātīgs un vienlaikus - pret karu protestējošs, savā trešajā studijas platē Dilans lielā mērā atsakās pats no savas personības un dzied šabloniskas un vienveidīgas pretkara dziesmas, kurās izteikti jūtams individualitātes trūkums. Un tas ir visai skumji.

Šo Folknera romānu biju paņēmis līdzi mūsu ceļojumā uz Kornvolu. Iespējams, tas nebija pats labākais lēmums, jo Folkners nav no tiem rakstniekiem, kuru darbi viegli lasās lidmašīnās vai B&Bos pēc nogurdinošas dienas. Vispār jāatzīst, ka Folknera darbiem kā tādiem nav raksturīgs lasīties sevišķi viegli, un šis noteikti nav izņēmums. Kā jau tas autoram ir raksturīgs, šajā grāmatā ir diezgan daudz māksliniecisku eksperimentu - cik daudz gan man ir gadijies lasīt romānus, kuru lielākā dala ir realizēta lugas formā? Proti, grāmata sastāv no trim nodaļām, katrai no kurām ir gara liriski apceroša ievaddaļa normālā prozas tekstā, un tad pēkšņi sākas daļa, kas tiek atainota kā luga, ar visiem skatuves iekārtojuma aprakstiem un visu lugai raksturīgo formulējumu. Sižets šeit ir aptuveni sekojošs: kāda tumšādaina aukle ir nogalinājusi savā pārraudzībā esošo zīdaini, un tagad viņa gaida, kad viņai tiks izpildīts nāvessods. Tikām viņas advokāts, kas vienlaikus ir nogalinātā bērna mātes onkulis, ved pie vietējā gubernatora savu meitu, lai tā viņam izstāstītu patiesību par to, kālab noziegums noticis. Domas, ka vajadzētu glābt notiesātās sievietes dzīvību, viņam patiesibā nav, bet viņš grib, lai tiktu atklāta patiesība. Un patiesibba izrādās tāda, ka šī jaunā sieviete - Temple Drake (iepriekš sastapta citā Folknera romānā "Sanctuary") - bija gribējusi pamest savu vīru ar noziedzīgu mīļāko, taču viņas melnā kalpone šo mēģinājusi atrunāt, konfrontējusi šo par to, ka viņai ir nospļauties uz saviem bērniem un to atstāšanu, bet tā kā Templa nav likusies ne zinis, pēcāk Nensija (tā sauc kalponi) zīdaini nogalinājusi. Jā, ja kas Nensija ir arī bijusi prostitūta un tagadēja narkomāne. Tikām Templa nav īsti riktīga, jo viņu jau pirms daudziem gadiem (romānā "Sanctuary") nolaupīja vīrs vārdā Popeye un nodeva priekamājā (no kurienes viņai pat prātā nenāca aizbēgt).

Džeks Vaits un viņa kolēgas no "Dead Weather" izlēma ilgi nekrāmēties un grupas otro albumu izdeva aptuveni gadu pēc pirmā nākšanas klajā. Atšķirībā no grupas pirmā veikuma, klausītāji pirms šī ieraksta iegūšanas jau aptuveni zināja, pēc kā tas izklausīsies - grupa jau ir zināma, un tās skanējums starp albumiem nav sevišķi mainījies. Arī pirmais singls "Die by the Drop" attaisnoja uz sevi liktās cerības.

Pirms pāris gadiem alternatīvās rokmūzikas leģenda Beks aizsāka kādu visai īpatnēju muzikālu projektu ar nosaukumu "Record Club". Stingri ņemot man vajadzētu šī cikla ierakstus aprakstīt ar "Record Club" izpildītāja vārda vietā, taču fakti ir tādi, ka šis tomēr ir Beka projekts un man gribētos, lai pārskatāmības pēc būtu atrodama saikne starp "Record Club" un pašu Beku.

Patiesībā interesanti - kā vienā albumā var sadzīvot "Sunday Morning" un "European Son". Kamēr pirmā ir liega un plūstoša atpūtas kompozīcija, kura nedaudz citā aranžējumā iederētos Kinks izcilajai "Sunny Afternoon" vai "Waterloo Sunset" (nosaukumu ziņā dziesmas jau arī ir līdzīgas), "European Son" ir teju astoņas minūtes ilgs trokšņa eksperiments, kurš patiesībā nav nemaz tik tālu no Lū Rīda vēlāko gadu pilnīgi vājprātīgā "Metal Machine Music". Man kā vieglam un mierīgam cilvēkam labāk tomēr patīk "The Velvet Underground" mazāk eksperimentālā puse, jo ar troksni es tā īsti nedraudzējos. Tad jau labāk es draudzējos ar Niko. Nekas, ka viņa ir auksta vāciete, kura ir veca (un patiesībā - sen mirusi), narkomāne un visādi citādi ne pārāk jauka būtne. Tās dažas dziesmas, kurās viņa uzņemas vokālus, ir pietiekami interesantas. Lai gan - arī Lū Rīds nav tas pats pasaulē siltākais dziedātājs, un tieši viņš, iespējams, "Velvet Underground" skanējumam piedod lielāko daļu vācu mūzikas "garšas", kamēr Niko tomēr ir tikai un vienīgi dziedātāja, kurai nekādas baigās teikšanas nav. Un kā tāds ieraksts tomēr ir ļoti īpatnējs - tajā kaut kādā mistiskā kārtā notiek sinerģiska laulība starp vācu kabarē un indiešu mūziku, balansējot uz dažādām robežām un spēlējoties ar klausītāju gan muzikāli, gan tekstuāli - narkotikas, homoseksuālisms, sadomazohisms un citas šajā ierakstā apcerētas tēmas 1967.gadā tomēr vēl nepavisam nebija tik ļoti visiem pieņemamas parādības kā mūsdienās. Man personīgi no visām ieraksta dziesmām vislabāk tīk "Venus in Furs" - veltījiums leģendārajam baronam Zaheram-Mazoham. Bet tāpat lieliskas dziemsas ir "All Tomorrow`s Parties", "Femme Fatale", "I`m Waiting for the Man" (vēlāk zināma arī Deivida Bovija izpildījumā) un jau minētā "Sunday Morning". Ā, un vēl te ir atrodama, iespējams, zināmākā "Velvet Underground" kompozīcija - "Heroin", laikam jau radikālākā heroīna himna, ko esmu dzirdējis:

Pirms dažiem gadiem (konkrētāk - 2004.gadā) kāda kinofestivāla (tas bija vai nebija Arsenāls? no idea) ietvaros skatījāmies pirmo dokumentālo filmu par aktīvistiem The Yes Men, kas nodarbojas ar izlikšanos par lielu starptautisku organizāciju pārstāvjiem un šo organizāciju vārdā uzstājas dažādos publiskos pasākumos.

Savas baisi garās mūziķa karjeras 25. studijas ierakstā Alice Cooper atgriežas pie pārbaudītām vērtībām. No skapja tiek izvilkts naftalīna pārklātais Stīvens, kārtējo reizi atgriežas zirnekļi un biedējoši slepkavas. Šajā konceptierakstā Kūpers atklāj saviem klausītājiem normālai C klases šausmu filmai atbilstošu sižetu - ar plānprātīgu maniakālu slepkavu, kas nogalina sievietes un ēd viņu kājas. Vai izdarās kaut kā līdzīgi. Man pat īsti negribās iedziļināties šajā sižetā, jo nekā īpaši jauka tajā noteikti nav, un neba nu tikai tekstu un satura dēļ ieraksts būtu baudāms vai nebaudāms

Lai arī Džons Ērvings ir viens no mūsdienu populārākajiem ASV rakstniekiem, man kaut kā sevišķi satuvināties ar viņa daiļradi līdz šim nav izdevies. Iespējams, tas saistīts ar to apstākli, ka viņš ir viens no tiem autoriem, kam patīk rakstīt blāķus - milzīgus un super apjomīgus tekstus, kuriem man gluži vienkārši pietrūkst pacietības. Līdz ar to "Trying to save Piggy Sneed" kā īsstāstu krājums man ir daudz labāk piemērots par šī autora romāniem.

Ja "Hot Tub Time Machine" būtu iznākusi pirms desmit gadiem, es droši vien būtu par šo filmu bijis sajūsmā (toreiz, nevis tagad). Taču diemžēl vecums nenāk viens un tie laiki, kad es varēju smieties par jokiem ar automašīnas atslēgu izvilkšanu no suņa dibena vai vāveres novemšanu, ir aizgājuši pagātnē. Skumji, vai ne? Līdz ar to es varbūt arī varētu identificēties ar šīs filmas varoņiem, kas atceras laikus, kad zāle bija zaļāka un grupa "Poison" - stilīgāka. Tālab trīs draugi (kuri sen vairs nav nekādi draugi, bet tādi bija zēnības dienās) dodas uz kādu ziemas kūrorta pilsētiņu, kur viņi pavadījuši 1986.gadā vienu no savas dzīves labākajām nedēļas nogalēm. Līdzi tiek paķerts viena no viņiem māsasdēls, kas mitinās varoņa (John Cusack) pagrabā, kur augu dienu spēlē datoru. Līdzīgi kā attiecībā pret mūsu varoņiem, ari kūrortpilsētiņai pēdējie 20 gadi nav bijuši tie veiksmīgākie, viss ir nolaists, bankrotējis, taču viena lieta varoņu numurā atrodas - džakuzi, kurai izrādās, ka piemīt laika mašīnas funkcionalitāte un kura varoņus aiztransportē atpakaļ uz 1986.gadu, turklāt jāpiezīmē, ka viņi paši viens otru redz tādus, kā viņi ir tagad, bet citi - kā 20 gadīgus jauniešus (plus - visnotaļ stilīgus pēc 80to gadu standartiem). Lai tiktu atpakaļ mūsdienās, šiem ir jāsalabo laika mašīna un jācenšas pārmērīgi neko pagātnē nesačakarēt.

"The Pirate Bay" komentāros pie šīs filmas .torrent datnes bija jūtama spēcīga homofobiskā klātbūtne - tajos bija daudz izteikumu no kategorijas "ak mans Dievs, kārtējā pediņu filma! tās dēļ es nekad vairs neskatīšos neko, kur piedalās Džims Kerijs!" Lielā mērā tieši tāpēc man bija interesanti šo filmu noskatīties. Ne jau tāpēc, ka es būtu liels geju tēmas kino cienītājs, bet tālab, ka mani saista pretrunīgas tēmas.

Pēdējā laikā ir nākušas modē tādas filmas par supervaroņiem, kas pretendē uz to, ka tās būtu vairāk nekā tikai filmas par supervaroņiem. Vienlaikus tas nozīmē, ka filmas, kas balstītas uz komiksiem, arī pretendē uz mākslas statusu. Man kā cilvēkam, kuram "graphic novels" ir pilnīgi sveša un neizprotama tēma - es pie labākās gribas nevaru saprast, kā tādas var lasīt, neatkarīgi no tā, cik inteliģents, lai nebūtu kāda komiksa saturs, šī tendence šķiet diezgan aizdomīga. No otras puses, varbūt es patiešām kaut ko šeit nespēju saprast un varbūt komiksi ir kaut kas vairāk nekā vienkārši zīmētas bildītes ar parakstiem "ZOMG!", "BONK!" un tamlīdzīgiem. Protams, tas nemaina apgalvojumu, ka vairums Marvel komiksu varoņu ir un paliek vienīgi zīmētas bildītes, bet māksla, kura reizēm parādās ar tiem saistītajās filmās, ir kino ļaužu un nevis komiksu nopelns. Proti, līdz tam brīdim, kad es atzīšu, ka komiksiem par Spaidermenu ir jebkāda mākslinieciska vērtība ir vēl ļoti tālu, un man arī nešķiet, ka tas būtu pienācis kaut nedaudz tuvāk kā pirms gada, pieciem, desmit.

Par "Shutter Island" pirms tās skatīšanās zināju vien to, ka šī filma būs viens pamatigākais mindfuck (kā to bija noraksturojis Bū). Es ne tuvu sevi neuzskatu par Leo di Kaprio fanu, bet šī filma šķita noskatīšanās vērta. Kā nekā tās režisors ir viens no 20.gadsimta gigantiem - Martins Skorsēze, plus man allaž ir patikušas filmas, kurās ne viss notiek tā, kā tev sākotnēji šķiet.

Dienu pēc atvadām no "Lost" pienāca sezonas noslēgums otram mūsu skatītajam seriālam - "The Big Bang Theory". Te gan jāatzīmē, ka šie abi seriāli manās acīs ir liekami divos dažādos plauktiņos. Katru nākamo "Lost"` sēriju es gaidīju ar nepacietību - kas tad tur notiks, kā tiks turpināts tas, ka tika kārtējo reizi aprauts pašā interesantākajā brīdī. Tikām ar BBT situācija ir savādāka - sērijas ir katra pati par sevi (ok, ir tur kaut kāds kopējs arc par Penijas un Leonarda attiecībām - but who cares about it anyway!). Tā ir vienkārša vakara atslodze, līdzīga kā paskatīties, piemēram, futbolu, nekas vairāk.

Tas beidzot ir noticis - seriāls "Lost" ir noslēdzies, tam apakšā var pavilkt lielu svītru un padomāt - ko īsti šis seriāls ir man kā skatītājam devis vai nedevis. Tā kā rakstu par to tikai vienu dienu pēc pēdējās sērijas iznākšanas, jābūt īpaši uzmanīgam ar spoilēšanu, lai kādam nesabojātu seriāla epiloga skatīšanas prieku. Lai arī centīšos pārāk daudz neatklāt, drošības labad tev rekomendēju šo tekstu lasīt tikai pēc pēdējās sērijas noskatīšanās un nevis pirms tās.

Maikls Sera, kas filmā "Youth in Revolt" atveido galveno lomu, ir viens no šobrīd "karstākajiem" jaunās paaudzes amerikāņu aktieriem. Un vienlaikus viņš nemaz nav karsts aktieris, jo Seras liriskais varonis nav gluži līdzīgs Edvardam no "Twilight". Sera, kas popularitāti izpelnījies ar savām lomām tādas filmās kā "Superbad", "Juno" (un vairākās ne tik labās komēdijās) filmās atveido intelektuālu, bet stipri vien par sevi nepārliecinātu jaunekli ar troubled personīgo dzīvi. Viņa repertuārs ir gaužām šaurs un rada man neizbēgamu vēlmi pieminēt AC/DC, bet - kamēr recepte darbojas, tikām viss ir kārtībā. Ir gan redzēti ari piemēri, kad no šīs receptes nekas labs nesanāk - ja filmas materiāls ir draņķīgs (un tā bija gan "Nick and Norah`s Infinite Playlist", gan jo īpaši "Year One".

Lūk, man būs mācība - neskatīties filmas tikai tāpēc, ka tur piedalās kāds aktieris, kas man patīk vienā seriālā. Šajā gadījumā "Dead like me" skatījos vien tādēļ, ka tur vienā no lomām ir Henrijs Ījans Kjūziks, labāk zināms kā Desmond no "Lost". Patiesībā arī filmas apraksts šķita saistošs - tas stāsta par organizāciju, kurā strādā "grim reapers" jeb "nāves" - proti, mirušie, kuru pienākums ir cilvēkam īsu brīdi pirms viņa nāves atbrīvot dvēseli, tā lai tā neciestu ciešanas mirstot. Taču kādu dienu "nāvēm" atnāk jauns boss - tas pats Kjūziks un pavēsta, ka nav īsti svarīgi, ko viņas dara, galvenais ir labi pavadīt laiku.

Kā cilvēkam, kas jau ne pirmo gadu ar interesi seko Džeka Vaita muzikālajai (un ne vienmēr tikai muzikālajai) darbībai, man kaut vai principa pēc vien obligāti bija jānoskatās Vaita pirmās slavenās grupas - The White Stripes koncertfilma "Under Great White Northern Lights", kas dokumentē grupas pēdējo tūri pa Kanādu. Jā, tieši tā, pa Amerikas ziemeļu kaimiņvalsti, kura tradicionāli no jeņķiem izpelnās ne tās glaimojošākās replikas.

Šo filmu N.R. piedāvāja skatīties kā vienu no "vienkāršajām" filmām savā vēl neskatīto kino lenšu sarakstā. Ja tā ir viena no vienkāršajām un ne pārāk izcilajām filmām, var tikai brīnīties, kādas tad ir labās šī saraksta filmas. Realitātē - droši vien ne īpaši labākas par šo.

No dokumentālas filmas, kas ielūkojas kompānijas Coca Cola aizkulisēs, pilnīgi noteikti biju gaidījis kaut ko vairāk nekā vienkāršu kompānijas reklāmas saukļu atkārtošanu un pseidožurnālistiku, kurā standarta jautājums, ko uzdot kompānijas pārstāvim, ir:

Kad ir noskaņojums skatīties kaut ko stulbu un bezvērtīgu, laikam labākā izvēle tomēr ir neskatīties neko, pretējā gadījumā tu draudi uzrauties uz kaut ko tik atbaidoši debilu kā šī filma. Par šādas tēzes pareizību varējām gūt pilnu pārliecību aizvadītajā svētdienā, kad pie N&N&Olivera notika diezgan pamatīgs picu tusiņš, kura ietvaros gribējām paskatīties kaut ko trulu.

Ar grāmatām, kas rakstītas pirms 20.gadsimta, man parasti ir viena un tā pati problēma - tās man šķiet bezdievīgi garlaicīgas. Protams, ir arī izņēmumi, jo visos laikos ir bijuši diženi raženi autori, kuru grāmatas var viegli lasīt arī simtiem, ja ne tūkstošiem gadu pēc to tapšanas. Diemžēl šis Neitaniēla Hoforna romāns manās acīs mūžīgās literatūras klāstā neietilpst.

Kā vēsta sena indiāņu paruna: ja negribi piedzīvot vilšanos, kad ej skatities filmu kinoteātrī, negaidi no tās neko spožu. Neļauj tev aizmālēt acis skaļiem vārdiem - lai vai filmas režisoru sauktu Tims Bērtons, lai tur lomās būtu Džonijs Deps, Helēna Bonema Kārtere, Anna Heteveja, Stīvens Frajs, Maikls Šīns, Alans Rikmens, Kristofers Lī un pat Mets Lūkass no "Little Britain". Pat neaizdomājies par to, ka filma tapusi pēc "Alises Brīnumzemē" motīviem un ka tu to skatīsies 3D formātā. Ej uz kino, gaidot no šīs filmas zemas kvalitātes bojeviku ar briesmīgu aktierspēli un to, ka filmu krievu valodā būs ierunājis klasiskais VHS tips ar mūžīgi puņķaino degunu. Un tad, noskatījies šo Tima Bērtona filmu, tu droši vien būsi stāvā sajūsmā, jo tā būs pārspējusi visu tevis gaidīto.

Skatoties Grānta Heslova režisēto "Veči, kas blenž uz kazām", mani neatstāja sajūta, ka Heslovs par katru cenu gribējis uztaisīt jaunu brāļu Koenu filmu. Taču problēma ir tajā, ka Heslovs acīmredzami nav Džoels Koens, un viņa "trakais humors" kaut kādu atdevi dod ne vairāk kā 50% potenciāli smieklīgo epizožu.

Pagāja vairāk nekā gads starp dienu, kad Hofštatera eps "GEB" mani sagaidīja pasta nodaļā, līdz dienai, kad aizvēru pēdējo šīs grāmatas lappusi un pateicu skaļu "uff!". Gluži visa gada garumā es šo grāmatu nelasīju, šķiet, sāku to lasīt kaut kad pagājušās vasaras beigās, varbūt rudens sākumā, bet ir neapstrīdami, ka lasīju to ilgi un pamatīgi. Šāda pieeja lasīšanai man gan kopumā nemaz nav raksturīga, taču šī ir viena no tām grāmatām, ar kurām savādāka pieeja nebūtu prātīga. Pavirši un ātri izlasīt kādu viegla satura romānu, ir viena lieta, bet grāmatu ar spēcīgu matemātisku ievirzi - kas pavisam cits.

Raiena Džonsona "Brāļi Blūmi" man sākotnēji radīja veselu virkni asociāciju - ar Giljema "Brāļiem Grimiem", Leopoldu Blūmu no "Ulisa", Edvardu Blūmu no "Big Fish", basketbolistu Jāni Blūmu un vēl sīko Jāni Blūmu no ĀĢ. Pati filma gan negaidītā kārtā nemaz nav līdzīga par panku vēlāk kļuvušajam sīkblūmam, bet gan divām savulaik skatītām filmām - "Matchstick Men" un "Nueve reinas". Proti, šī ir filma par diviem blēžiem jeb con artists, lai gan, varbūt tā nav tieši filma par blēžiem. Tā ir filma par diviem brāļiem, viens, no kuriem jau kopš bērnības ir režisējis lielos plānus, bet otrs vienmēr ir gribējis to vien, kā atrast mīlestību. Diemžēl profesionāla blēža dzīve ar mīlestību ir diezgan slikti apvienojamas. Rezultātā Blūms - romantiskais brālis - izlemj ģimenes rūpalam atmest ar roku un pārvācas uz Melkalni. Taču Stīvens viņu atrod un pierunā uz vienu pēdējo triku - izviliināt pamatīgu summu naudas no kādas bagātas dīkdienes, kuras dzīvē viņi varētu ieviest zināmu jautrību. Protams, Blūms šajā sievietē iemīlas, bet pilnīgi iespējams, ka tieši to Stīvens arī ir vēlējies. Aizmirsu pieminēt, ka kopā ar brāļiem darbojas nerunīga japāniete, saukta Bang Bang.

Ja es būtu apskatījies, ka Noras Eipronas iepriekšējā režisētā filma bija "Bewitched", arī no "Džūlijas un Džūlijas" es būtu turējies pa gabalu. Lai arī iespējams, ka pēdējā laikā esmu kļuvis iecietīgāks attiecībā pret tādām filmām, kas nav īsti manā gaumē, "Bewitched" man atmiņā ir palikusi kā diezgan dramatisks sēnalu gabals, bet ekrāna pāris Nikola Kidmena + Vils Ferels - kā diezgan liels murgs.

"Up in the Air" ir viena no šobrīd aktuālākajām filmām, pretendente uz vairākām Oskara balvām. Lai arī šogad man nav plānu noskatīties visas nominētās filmas - vispār man patlaban nav nekādu "lielo projektu", kas no vienas puses ir nedaudz nomācoši, jo man patīk, ka ir kādi salīdzinoši tuvi un salīdzinoši sasniedzami mērķi, bet vienkārši nav īsti noskaņojuma šādiem "projektiem", jo ir daudz darba, maz laika un maz noskaņojuma mērķtiecīgam sviestam.

"Up in the Air" ir viena no šobrīd aktuālākajām filmām, pretendente uz vairākām Oskara balvām. Lai arī šogad man nav plānu noskatīties visas nominētās filmas - vispār man patlaban nav nekādu "lielo projektu", kas no vienas puses ir nedaudz nomācoši, jo man patīk, ka ir kādi salīdzinoši tuvi un salīdzinoši sasniedzami mērķi, bet vienkārši nav īsti noskaņojuma šādiem "projektiem", jo ir daudz darba, maz laika un maz noskaņojuma mērķtiecīgam sviestam.

Pastāv nerakstīts vai varbūt pat rakstīts stereotips, ka es - Raimonds Žakē - esmu no dabas skeptisks un kritisks cilvēks, tāds, kas lietās vispirms saskata negatīvo un nepatīkamo, par to paironizē un tikai vēlāk (varbūt) aizdomājas par labo un skaisto. Nenoliedzu - daļēji pie šāda stereotipa pats vien esmu vainīgs, jo es diemžēl strīdos biežāk esmu tas, kas saka "slikti! pē!" un nevis kaut ko slavē. Taču reizēm gadās arī pretējais - ka cilvēki man apkārt par kaut ko teic - tas nevaid labs, bet es atsaku - vaid gan! Un "Fantastiskais Lapsas kungs" ir viens no šiem gadījumiem. Kad skatījāmies šo animācijas filmu, no četriem skatītājiem viens uzreiz atplīsa, viens atplīsa pēc vēl kāda laika un vienīgajam, izņemot mani, neatplīsušajam skatītājam, filma nepatika. Tāda, lūk, bija bilance. Bet man, savukārt, šķita, ka šī bija lieliska multfilma, iespējams, ne sliktāka par "Up!" Ja kas - pat nezinu, kurai no tām lai vēlu uzvaru cīņā par Oskaru.

Nez - vai būtu pareizi teikt, ka esmu pievarējis "Star Wars" sāgu? Pieņemsim, ka tā teikt var. Nekas, ka "Attack of the Clones" nenoskatījos, jo Liene to baudīja vienatnē, kamēr es izkliedzu visu rīkli (vai arī nē) Dinamo-Vitjaz spēlē. Dzirdētā atsauksme nelika man censties labot šo robu un vienatnē noskatīties šo daļu vai nu nākamās dienas rītā vai aiznākamās vakarā. Līdz ar to attiecīgo daļu tā arī neredzēju, bet palūdzu, lai man aptuveni izstāsta to, kas tajā notiek.

"Star Wars" cienītājiem pagāja vairāk nekā 15 gadi starp epopejas trešo un ceturto filmu. Man starp tām pagāja precīzi viena diena. Tā ir, kad sāc kaut ko skatīties tikai tad, kad visas tā sērijas uzfilmētas, savā ziņā žēl, ka tā neizdarījām ar "Lost".

Ko es varu pastāstīt par Džedaju atgriešanos? Pirmais - es nebiju zinājis, ka Dārts šeit tomēr kļūs beigās labs. Jā, šāds robs zināšanās par SW pasauli man tomēr bija. Lai arī nekā diži pārsteidzoša man tur nebija. Grūti gan bija saprast, kur īsti slēpās tas vilinājums pāriet tumšo spēku pusē, kuru Lūkam radīja imperators - manuprāt, nekā īpaši forša no būšanas par viņa padoto nebija, bet varbūt es vienkārši kaut ko nesaprotu. Tā visdrīzāk arī ir.

Turpinot "Star Wars" sāgas skatīšanos, šīs kosmiskās operas otrajā daļā beidzot sagaidījām to mirkli, kas miljoniem cilvēku pirms trīsdesmit gadiem droši vien kļuva par baisāko pārsteigumu. Nez, kā tas tolaik bija, ka tu iepriekš nezināji, ka Dārts ir Lūka tēvs? Nereāli, vai ne? Bet īstenībā otra atklāsme tolaik droši vien bija vēl trakāka - domājams, ka atklāsme, ka Master Yoda ir tas mazais sakņupušais purva pintiķis varēja būt vēl negaidītāka? Jo tagad ir skaidrs - pat ja cilvēks (tāds kā es) nekad nav noskatījies nevienu Star Wars filmu, viņš tāpat būs no visdažādākajiem citiem avotiem uzņēmis sevī lielu daudzumu nevajadzīgas informācijas par šīm filmām.

Līdz ar "Zvaigžņu karu" sāgas pirmās daļas noskatīšanos tika nosegts vēl viens robs manā kino izglītībā. Protams, vienlaikus var teikt, ka tagad esmu arīdzan zaudējis kādu daļiņu sava "alternatīvisma" - jo tas gan ir jāatzīst, ka cilvēku, kas nav redzējuši "Star Wars", ir izteikti mazāk nekā tādu, kas ir.

Ja nu kaut ko brāļiem Džoelam un Ītanam Koeniem nevarētu pārmest, tad tā ir viņu filmu paredzamība. Jo tiesa kas tiesa - šie divi kino ģēniji (nekautrējos lietot šo vārdu) savas karjeras laikā ir spējuši radīt īstus šedevrus visatšķirīgākajos žanros un "A Serious Man" kārtējo reizi brāļu cienītājiem piedāvā kaut ko jaunu.

Tas, ka izlēmu iet uz šo filmu uz kino (un vēl uz 3D), mani pašu pārsteidza droši vien vairāk nekā tevi, kad tu lasi šīs rindas. Es neesmu moderno tehnoloģiju cilvēks un nebeidzamās nulles šīs filmas budžeta galā man drīzāk radīja pamatīgu skepsi nekā interesi. Bet esmu (reizēm) gatavs ļaut sevi pārliecināt par kaut kā labumu. Varbūt ne gluži par "Twilight" izcilību, bet ap "Avatar" saceltā ažiotāža arī mani tomēr ieintriģēja. Turklāt vēl šī bija pirmā reize manā dzīvē, kad kino baudīju trīs dimensijās.

Turpinot savus centienus būt daudz maz aktuālam un nevis iesērējušam sešdesmito-septiņdesmito gadu rokmūzikas entuziastam, manu pleilisti sasniedzis grupas "Vampire Weekend" debijas albums. Ja kas - jau nākamās nedēļas sākumā klajā nāks grupas otrā plate (kuru, protams, jau tagad var atrast torrentu lapās), līdz ar to var teikt, ka patlaban veicu mājasdarbu, gatavajoties grupas jaunajam albumam.

Man pagāja zināms laiciņš, pirms spēju pieņemt to, ka savā jaunajā grupā Džeks Vaits ir daudz mazāk prominents nekā iepriekšējos ansambļos. Kamēr "White Stripes" faktiski BIJA Džeks Vaits un The Raconteurs viņš bija diezgan izteikti skaļākais grupas dalībnieks, šajā platē ne tikai Vaita vokāls, bet arī viņa ģitārspēle nav sevišķi centrāli elementi. Patiesībā Vaits pat ne visur spēlē ģitāru, bieži uzņemoties grupas bundzinieka funkcijas. Vispār jāatzīmē, ka Dead Weather dalībnieki katrs uzņemas uz maiņām vairākas funkcijas:

Romanes, eunt domus! Vai pareizāk - "Romani ite domum". Vai vēl pareizāk - Mr Gervais - would you please go home to England and quit embarassing yourself by participating in failed comedies?

Ar "Elephant" baltās svītras nostiprināja iepriekšējos ierakstos iegūto popularitāti un gluži iespējams, ka tā bija viņu slavas spožāka stunda. Vai tas ir arī šīs grupas labākais albums? Grūti atbildēt viennozīmīgi. Kādreiz man šis ieraksts šķita labs tikai un vienīgi "Seven Nation Army" dēļ. Tagad tā vairs nav, iespējams, ka tā pat nav šī ieraksta labākā dziesma. Jā, pirmajā klausīšanās reizē tā aizgrābj visvairāk, bet ar laiku tu sāc novērtēt arī "The Hardest Button to Button" stingro līniju, emocionālo kaveru "I Just Don`t Know What to Do with Myself", Megas Vaitas vokāla stundu dziesmā "In the cold, cold night" (domājams - līdz šim labākā White Stripes dziesma, kurā dzied Mega un, protams, "Ball and Biscuit". Šis ir diezgan smags, diezgan daudzveidīgs un ļoti saistošs ieraksts, kurš gan varbūt ne tik labi aizķer pirmajā klausīšanās reizē. Ir te arī daži ne tik veiksmīgi skaņdarbi - it īpaši gribētos pasūdzēties par "Little Acorns", bet ieraksts kā vesels vienums ir lielisks un atkal jau varu teikt, ka no relatīvi jaunās paaudzes mūziķiem manās acīs Vaitam nav konkurentu.

Mēģinot kļūt šallains, šogad pavisam maz esmu skatījies "parastās" filmas - tādas, kur viss notiek atbilstoši Holivudas scenāristu arodbiedrības bukleta "Kā uztaisīt blokbāsteru" norādījumiem, kur mīlestība ir stiprāka par Pasaules galu, varoņi ir skaisti un asprātīgi un kur pat... nespēju nobeigt teikumu.

Džimijs Peidžs, Džeks Vaits un The Edge! Tas tik ir ģitāristu trio! Un šie trīs ģitāristi šajā filmā spēlē kopā, pārspriež savu ģitārspēles tehniku un māca viens otram dažādus knifiņus. Un līdzās tam mums tiek pastāstītas tādas lietas no šo varoņu dzīves, par ko es vismaz iepriekš dzirdējis nebiju.

White Stripes otrā plate ir acīmredzams solis uz priekšu salīdzinoši ar grupas debijas ierakstu. Džeks Vaits šajā ierakstā jau zina, ko viņš mēģina ar savu mūziku sasniegt, dziesmu skanējums ir kļuvis daudzveidīgāks un melodijas - izteiktākas. Un te uzreiz atrodas vesela virkne tādu dziesmu, kuras, manuprāt, varētu iekļaut White Stripes labāko skaņdarbu izlasē (ja tādu būtu paredzēts izveidot). Jau pirmā ieraksta dziesma - "You`re pretty good looking (for a girl)" var lepoties ne tikai ar asprātīgu nosaukumu, bet arī ar lipīgu meldiņu - kaut ko tādu, ko grupas debijas ierakstā būtu velti meklēt. Un tad tai seko mežonīgā "Hello Operator" - tāda stila dziesmas varbūt bija arī iepriekšējā albumā, bet nekad - ne tik pārliecinošas un mērķtiecīgas. Tāpat pie veiksmīgākajiem šī albuma skaņdarbiem es pieskaitītu akustisko "Little Apple Blossom" - dziesmu ar nelielām bītliskām noskaņām (kādu White Stripes karjerā vēlāk būs vairāk), lielisko Sona Hausa "Death Letter" kaverversiju - apliecinājumu, ka Vaits labi zina arī, ko darīt ar blūzu. Un vēl - atkal diezgan balādiskā "Truth Doesn`t Make a Noise".

Despite the fact that I consider myself quite a fan of Mr Jack White, I am not starry-eyed about him and his musical possibilities. Sometimes his music is too raw and too repetitive and the debut album by The White Stripes is probably the best place where to look for his weaknesses. By the time of making this record, Jack still had a very ascetic attitude to what a record should contain. Basically this is the only record of his where you can`t hear anything but his wild guitar blast, Meg`s vicious slashing of the drum and Jack`s own screaming in the microphone. There aren`t any really prominent melodies around - usually when Jack comes up with a great riff, he doesn`t know how to properly used it and it just doesn`t go anywhere. Almost every song has at least some catchiness about it, but not enough to make a really great song, and the level of noise and distortion on this album is slightly above what I normally prefer. There are a couple of songs that I like above the rest - those include the vicious "The Big Three Killed My Baby" (I wonder whether the big three is "KKK" or the government?) and the much more mellow "Sugar never tasted so good" and "One more cup of coffee". However even these songs aren`t among the best that Jack White has come up with during his career. I may even like the crazily primitive "Astro", but still you gotta admit - this record doesn`t exactly show Jack White as a diverse and unique performer. Yes, the raw garage rock sound is already there, but there is not enough backbone to most of the songs on this record to back it up and to make a real use of the sound that he has found.

Traks var palikt - "Together through life" ir jau 33. Boba Dilana studijas albums. Protams, Frenkam Zappam ierakstu bija vairāk, taču zināms, ka Bobs pēdējos 20 gadus jaunas plates ieraksta diezgan reti. Pozitīvais šajā sakarā ir tas, ka arī savos nu jau visai lielajos gados Dilans joprojām spēj ierakstīt lielisku mūziku. Turklāt man pat gribētos teikt, ka salīdzinoši ar "Modern Times" viņš šajā albumā pat izklausās nedaudz jaunāks.

Lai arī Džons Apdaiks skaitās viens no Amerikas 20.gadsimta otrās puses ietekmīgākajiem rakstniekiem, mani visu laiku neatstāj doma, ka viņa reputācija ir nedaudz pārspīlēta. Kur vēl redzēts, ka tā tiek godāts autors, kurš četrdesmit gadu garumā regulāri atgriežas pie viena un tā paša sava romāna turpināšanas? Ok, tu man teiksi - Prusts vispār visu dzīvi rakstīja vienu grāmatu. Bet es tev atbildēšu - jā, tieši tā, tā bija viena grāmata, nevis mēģinājumi tikt pie kādiem papildu līdzekļiem, kad citi romāni tos neienesa. Un vēl es tev teikšu - Prusts tāpat nav diez ko lasāms. Tad tu man pieminēsi 20.gadsimta pirmās puses ģimenes sāgas, kaut vai to pašu "Forsaitu teiku", bet arī par tām es nefanoju. Īsi sakot - pilnīgi iespējams, ka Apdaiks vienkārši nav mans autors.

Jāatzīst, ka pamazām notiek nenovēršamais un neizbēgamais - es sāku sajūsmināties par Vudija Alena filmām. Vēl ne tik sen man šis režisors šķita esam viens kaitinošs un neirotisks ebreju vecis, kura filmās ir pārāk daudz runu par seksa un kura izpratne par morāli neatbilst nekādiem morāles kritērijiem. Diez vai Vudija filmas pēdējā laikā būtu radikāli mainījušās - viņš joprojām ir tikpat neirotisks un tikpat ebrejisks kā allaž, bet viņa humors mani ir sācis paķert arvien vairāk un vairāk.

Manam iecienītākajam "kvestu" žanram nudien aizvadītā desmitgade nav bijusi sevišķi laba - kādreiz viens no populārākajiem spēļu veidiem tagad atrodas kaut kur dziļā dibenplānā un diezgan drošs šķiet apgalvojums, ka visi šī žanra šedevri jau ir radīti.

Liene jau kādu laiku uzstāja, ka viņa vēlas noskatīties šo multfilmu. Tās treileris arī manu uzmanību bija piesaistījis, tālab šodien to arī paveicām.

Šis beidzot būs pēdējais no šī vakara ierakstiem faktoīdā - beigām tuvojas gan mana dežūra, gan aprakstāmo grāmatu, filmu un albumu saraksts. Un kas gan var būt labāks vakara noslēgums kā Frenka Zappas rokopera par eskimosiem? Šis nu ir tas ieraksts, kurā atrodams Zappas lielākais popmūzikas hits - "Don`t you eat the yellow snow", kurā Zappa tiešām dzied par to, ka dzelteno sniegu ēst nav labi.

Neticamais ir noticis!

Ar "Chunga`s Revenge" sākās kārtējais dīvainais Zappas karjeras posms. Proti, viņa sadarbība ar diviem kādreizējās popgrupas The Turtles dalībniekiem, sauktiem par Flo un Ediju. Šie abi tipāži Zappas mūziku papildināja ar vēl lielāku daudzumu muļķošanās, reizēm tam bija labi rezultāti, kamēr citās reizēs - ne tik ļoti.

Otrais "Mothers of Invention" albums, kas tika izdots jau pēc grupas gala, turpina sava priekšgājēja "Burnt weeny sandwich", apkopojot dažādās vietās un dažādos apstākļos tapušus grupas veikumus. Kamēr "Cīsiņš" vairāk uzsvaru lika uz studijā tapušiem skaņdarbiem, šis albums ir lielākoties ierakstīts koncertu apstākļos un jāatzīst, ka Zappas un viņa grupas šovs tīri kā ausu izklaides pasākums īsti pārliecinošs man nešķiet. Iespējams, ka pašos koncertos valdīja kaut kāda nereāla atmosfēra un grupas izdarības uz skatuves bija sasodoši aizraujošas, bet līdz manām austiņām šī ieraksta šarms nudien negrib nākt - šis droši vien var pretendēt uz līdz šim "eksperimentālākā" manis klausītā Zappas ieraksta statusu, bet tas nav nekāds satriecošais rādītājs, jo šeit gluži vienkārši Zappa un kompānija ir pārāk dīvaini un pārāk maz rūpējas par to, lai mūzika būtu arī kaut cik interesanta. Iespējams, ka tu vari teju septiņas minūtes klausīties tādu vājprātu kā "Didja Get Any Onya?" vai tikpat ilgo "The Eric Dolphy Memorial Barbecue", bet man no tā vienkārši sāk sāpēt ausis, kā es lai arī necenstos sev iegalvot, ka tā ir "māksla" un ka to vajag klausīties. Vispār šim ierakstam ir savi plusi, tur nav šaubu - lielisks albuma vāciņš, dziesmas ar tādiem nosaukumiem kā "Prelude to the Afternoon of a Sexually Aroused Gas Mask", "Toads of the Short Forest" vai "My Guitar Wants to Kill Your Mama", bet ļoti reti tas var lepoties arī ar kaut cik uztveramu muzikālo saturu. Līdz ar to vispatīkamākā ieraksta dziesma ir jau nosaukuma pēc pieminētā "My Guitar Wants to Kill Your Mama", kas gan nav ne tuvu viena no izcilākajām Zappas dziesmām, bet vismaz ļoti labi izceļas uz šī ieraksta fona. Tikām tāds vājprāts kā šī albuma titulskaņdarbs... par to pat labāk neko neteikt. Jā - ļoti drosmīgi, jā - ļoti eksperimentāli, jā - kurš katrs tā neuzdrīkstētos darīt. Bet - šī konkrētā "dziesma" nav ne par mata tiesu klausāmāka nekā, piemēram, "Metal Machine Music". Un saki man to vai nē, bet "Metal Machine Music" sux.

Jau pēc tam, kad Zappa bija izformējis "The Mothers of Invention", viņš atzina par nepieciešamu izdot pāris ierakstus ar grupas neizdoto materiālu, un "Burnt Weeny Sandwich" bija pirmais šāda veida ieraksts. Raksturīgi Zappam, šajā ierakstā neiztiek bez dīvainībām. Kur vēl citur tu atradīsi vienuviet garus džeziskus jam sessions ar lielu noslieci uz modernās klasiskās mūzikas elementiem, kuri ietverti pilnīgi nenopietnos doo wop kaveros? Ja godīgi - nezinu, kur vēl tu to atradīsi, bet šeit - pilnīgi noteikti.

"Hot Rats" ir otrais Zappas soloieraksts (pirmais - Lumpy Gravy), lai gan es patiešām nevaru ar īstu pārliecību teikt, ka atšķirības starp Zappas solo daiļradi un viņa grupas veikumiem būtu tik ļoti dramatiskas. Kā nekā - "The mothes of invention" tāpat gandrīz visas dziesmas rakstīja neviens cits kā Zappa. Taču tāpat nevaru noliegt, ka "Hot Rats" īsti pēc "Mammu" albumiem neizklausās. Proti, šajā ierakstā nav ne miņas no Zappam tik ļoti mīļā "doo wop" un piecdesmito gadu popmūzikas elementiem. Tā vietā "Hots Rats" piedāvā masīvu sešu kompozīciju krājumu, no kurām piecas ir instrumentālas un sestajā dzied Captain Beefheart. Ievērojamākā šī ieraksta kompozīcija ir "Peaches en Regalia", ko pieņemts uzskatīt par vienu no Zappas augstākajiem punktiem džeza virzienā, taču šī nav vienīgā ļoti baudāmā kompozīcija šajā albumā. Patiesību sakot - tas viss ir kopumā ļoti kvalitatīvs un baudāms, vienīgi jāatzīst, ka mana "Hot Rats" klausīšanās sakrita ar brīdi, kad mani pievarēja gripa, līdz ar to pagājušo ceturtdien, braucot no darba, sāku šajā ierakstā saskatīt psihodēliskas iezīmes un just, cik ļoti tas ir trippy, lai gan, protams, tas tāds nemaz nav.

Pagājušas jau pāris nedēļas, kopš noskatījāmies šo brīnišķīgo multfilmu, bet sanāca, ka tikai tagad rakstu tās aprakstu.

Pēdējā laikā kaut kā sanācis (apzināti), ka skatāmies gandrīz tikai "alternatīvās" filmas - visbiežāk Eiropā tapušas un ne sevišķi ordināras. Ir, protams, arī izņēmumi, bet "500 days of Summer" pilnīgi noteikti ir vismazāk "alternatīvā" filma, ko noskatījāmies mūsu gripas epidēmijas laikā.

Zappas trešais albums "Mothers of Invention" sastāvā gandrīz noteikti ir viņa slavenākais veikums, taču šo slavu vairāk nosaka ieraksta "doma" un tā vēsturiskā nozīme nekā albumā dzirdamā mūzika. Ar šo albumu Zappa izteica savu kritiku pret visām tām lietām, kas viņam šķita pilnīgi garām hipiju kustībā - narkotikām, liekulību (brīvdienu hipiji), neadekvātu pašvērtējumu, pievienošanos kustībai stila vai naudas pēc.

Latvijas neatkarības svētkos pēc definīcijas ir jāskatās patriotisks kino, kaut kas pacilājošs un noskaņojošs uz lielām lietām. Tā kā "Rīgas sargus" otro reizi skatīties neplānoju un arī "Zeitgeist" turpinājums manā wish-listē ir diezgan tālu no augšas, izvēle krita par labu Kventina Tarantino versijai par 2.Pasaules karu.

Pēc tam, kad "Freak Out!" prognozējamā kārtā nekļāva par megagrāvēju un nepadarīja Zappu populārāku par Bītliem, viņš un viņa uzticamā padoto biedru grupa (kurā tolaik diemžēl nebija nedz Captain Beefheart, nedz Adrian Belew, nedz Steve Vai - kurus pieminu tikai pazīmēšanās pēc) ierakstīja daudz mērķtiecīgāku un viengabalaināku albumu nekā grupas pirmais ripulis. "Absolutely Free" divas puses pretnostata divus sabiedrības veidus - dārzeņu sabiedrību un amerikāņu sabiedrību. Laikam gan par pretnostatījumu te runāt nevar, bet tā ir cita lieta. Jāatzīst, ka šis varētu būt vienīgais man zināmais ieraksts, kurā tik daudz uzmanības tiek veltīts dārzeņiem - salīdzinoši Beach Boys ar "My favorite vegetable" pilnīgi nobāl. Tikām Zappa bārstās ar trāpīgiem citātiem, atsaucēm uz savu elku - Stravinska un Gustava Holsta mūziku, un provokocācijām - ieskaitot Amerikas prezidenta iesaistīšanu visā šajā padarīšanā.

Šo filmu skatījāmies nu jau pirms desmit dienām, bet līdz šim nekādi nesanāca uzrakstīt savu spriedumu par to. Un nav tā, ka filma manī radīja tik pretrunīgas jūtas, ka nezināju, kā lai to novērtē.

Man ne pārāk patīk izteikt kategoriskus apgalvojumus, jo tie pārāk bieži izrādās kļūdaini. Bet šoreiz būšu kategorisks - Frenks Zappa ir viens no tiem mūziķiem, kuru daiļradi Liene nekad un nemūžām nesāks klausīties. Var gadīties, ka es kļūdos, bet drīzākais - tomēr nē.

Pēdējā laikā kaut kā ir bijis daudz darba, daudz noguruma un līdz ar to maz vēlmes vakaros skatīties kaut kādu jēdzīgu kino. Un viens no vieglākajiem vakara izklaides veidiem, paralēli ieturot pusdienas/vakariņas, ir skatīties Simpsonus. Rezultātā pāris nedēļu laikā noskatījāmies šie animētā seriāla 20.sezonu. Neko sevišķu no Simpsoniem sen vairs negaidu, līdz ar to runāt par to, ka man te būtu kāda pamatīga vilšanās iespējama, nenākas. Cita lieta, ka nekā diži laba no šīs sezonas arī nesagaidīju. Jāatzīst, ka no 21 šīs sezonas sērijas neviena nebija tāda, ka es teiktu - lūk, patiešām klasiska Simpsonu epizode, ko atcerēties vēl pēc dažiem gadiem. Bija veiksmīgi fragmenti epizožu ietvaros - "Mypods and Boomsticks" diezgan labi pasmējās par Apple produktu kultu (un pēc tam sezonas turpinājumā Mapple produkti parādījās uz ekrāniem diezgan bieži, liekot man atkal piesaukt bēdīgi slaveno terminu product placement). Salīdzinoši smieklīga bija epizode ar "Zāģa" elementiem (lai gan gribētos teikt, ka nu jau smieties par "Zāģi" ir pārāk vēlu - tas tomēr ir pārāk viegls mērķis un arī ne pats svaigākais). Jā, daudz maz saistošas man šķita arī sērijas ar norvēģu viesstrādniekiem Springfīldā un sērija, kurā Homērs centās kļūt par gādīgu tēvu. Bet kopumā, kā man šķiet, Simpsoni ir kļuvuši diezgan bezzobaini un to turpināšana no Meta Grēninga puses nav nekas diži vairāk kā naudas kāšana. Ja kas, pat seriāla pēdējo gadu centrālā iezīme - neadekvāta aizraušanās ar vieszvaigznēm ir sākusi iet uz leju un domājams tāpēc, ka zvaigznes pamazām sāk zaudēt interesi šeit piedalīties. Nē, īstenībā viesaktieru te netrūkst, bet lielākoties tās ir B un C klases zvaigznes. Varētu teikt, ka mani iepriecināja tikai viena negaidīta viesošanās uz ekrāna - Glens Hensards un Marketa Irglova, zināmi kā brīnišķīgas "Once" galvenās zvaigznes. Bet tas laikam arī ir viss. Kopumā - nekā diža Simpsonos patlaban nav, kā trulai izklaidei tiem, protams, nav ne vainas, bet vai to būtu adekvāti saukt par kulta seriālu - neesmu drošs.

"Jefferson Airplane" trešais albums gan komerciāli, gan mākslinieciski nespēja līdzināties savam priekštecim - "Surrealistic Pillow", kas kopumā droši vien apliecina, ka "Lidmašīna" nebija sevišķi izcila grupa un ka "Spilvens" bija drīzāk veiksmīga sagadīšanās nevis loģisks grupas radošās darbības rezultāts. Protams, te var izmantot argumentu, ka "After Bathing at Baxter`s" ir drosmīgāks ieraksts nekā tā priekšgājējs - ar garāku džemošanu, ar skaņu kolāžu "A Small Package of Value Will Come to You, Shortly" un ar smagākiem ģitāras toņiem. Taču, manuprāt, tas ir vienkārši ieraksts, kura tapšanā Airplane dalībnieki vairāk patērēja narkotikas nekā iepriekš. Protams, zināms, ka sešdesmitajos gados lielākā daļa izcilāko muzikālo veikumu tapa ar šāda veida dopinga palīdzību, taču arī narkotikas (cik dīvaini tas lai arī nebūtu) vajag lietot ar mēru, lai sasniegtu labākos rezultātus.

Pasaulslavenais dokumentālo filmu režisors un provokators Maikls Mūrs ir viens no tiem cilvēkiem, kuriem ir vienlīdz daudz atbalstītāju un noliedzēju un kura filmas allaž izpelnās lielu publicitāti un rada spraigas diskusijas sabiedrībā. Es sevi drīzāk uzskatu par Mūra cienītāju nekā otrādi, līdz ar to man gana interesanti šķita noskatīties šo filmu, kas ir viņa vienīgais mēģinājums mākslas kino žanrā.

Patiesībā man par šo filmu rakstīt nevajadzētu, jo tu droši vien zini, kāds ir Cīņas kluba pirmais likums. Un kāds ir otrais. Taču es neesmu neviena cīņas kluba biedrs (obviously) un līdz ar to ir tikai loģiski, ka es par šo filmu tomēr uzrakstīšu.

Man personīgi Marija fon Trapa un Trapu ģimenes dziedoņi pirmajā brīdī nekādas asociācijas nerada, taču grāmatas nosaukuma latviskais tulkojums - "Mūzikas skaņas" - par kaut ko iedomāties liek gan. Es gan piederu tai nelielajai cilvēku daļai, kas filmu "Mūzikas skaņas" redzējuši nav un par tās saturu neko nezina un vienīgā asociācija ar šo filmu man ir ēdelvaiss, par kuru pat neesmu drošs, ka tas tur jebkādi parādās, vismaz grāmatā no tā nav ne miņas. Bet šoreiz - par grāmatu un nevis par filmu.

Nav šaubu, ka sevi uzskatu par Ricky Gervais (turpmāk tekstā - Rikijs Džērviss) cienītāju - abi viņa komēdijseriāl - "The Office" un "Extras" ir patiešām lieliski. Bet vai tas nozīmē, ka viņš spēs sevi kā patstāvīgu un vērā ņemamu vienumu pārdot arī Holivudā? Viņa loma tizlajā "Night at the museum" bija kopumā diezgan laba, bet "Ghost Town" ir pirmā amerikāņu filma, kur Džērviss ticies pie pirmā plāna lomas. Un kas labs no tā ir sanācis?

Būtu pārspīlējums teikt, ka no Harold Ramis jaunākās filmas es gaidīju ļoti daudz. Bija, protams, laiki, kad viņš spēja sagādāt kino skatītājiem īstu saldo ēdienu, it īpaši, protams, viņa filmu vidū izceļas "Groundhog day", kas manā uztverē ir viena no labākajām iepriekšējās desmitgades filmām. Mūsdienās Harold Ramis drīzāk izceļas ar tādām jaukām filmām kā "Bedazzled" un "Analyze That".

Ja pilnīgi godīgi - es nemaz nebiju domājis skatīties "Nika un Noras bezgalīgo pleilisti", bet lejuplādēju šo filmu ar domu, ka manas prombūtnes (darba vakariņas) laikā to varētu noskatīties Liene kopā ar draudzenēm. Taču sanāca, ka filma noskatīta nebija, un beigās to noskatījāmies mēs trijatā ar Marinu.

Vakar, nupat pēc šīs Maika Nikolsa filmas noskatīšanās, es tev būtu teicis, ka tā ir teju vai labākā filma, ko šogad esmu redzējis. Dastinam Hofmanam tā bija pirmā lielā loma, Nikolsam - otrā filma pēc fantastiski veiksmīgās "Who`s Afraid of Virginia Woolfe", bet daudziem - īsta atklāsme dramēdiju jomā. Lieliskas Pola Saimona dziesmas, superīgs nobeigums (ar pilnīgi nepieredzētu šāda veida filmās pieeju), Hofmana neparasti ticamā aktierspēle un viss pārējais man lika "The Graduate" atzīt par absolūtu kino klasiku.

Diezgan ilgu laiku gaidījām, kad beidzot šī filma būs pieejama adekvātā kvalitātē, lai to varētu noskatīties. Beidzot mums apnika gaidīt un izlēmām uzticēties brīnišķajam telecine formātam. Patiesībā tieši Bruno gadījumā tas nav tik būtiski - kādā kvalitātē tu šo filmu skaties. Te tev nav darīšana ar tāda veida mākslu, kur būtu ļoti svarīgi, lai būtu labas krāsas un kristālskaidra skaņa. Gluži otrādi - tieši šādā biedējoši pretīgā kvalitātē šo filmu ir vieglāk noskatīties, jo paši atbaidošākie kadri šādā veidā izskatās daudz maz pieņemamāk.

Noskatījāmies arī otro "The Big Bang Theory" sezonu. Ko varu teikt? Lai arī joprojām personāži (pamatā Šeldons) izceļas ar lielu daudzumu perfektu citātu un daudzām situācijām, ar kurām varu labi identificēties, ilgtermiņā laikam man tomēr nebūtu intereses šim seriālam sekot - tas patiešām pārāk virzās uz līdzību ar "Friends", un tā pamata "fīča" kļūst pārāk vienveidīga. Un tas apstāklis, ka personāži ir perfekti konstanti un nemainīgi savā uzvedībā un raksturā, proti - iespējami raksturīgi standarta sitkomam, tas man īsti nepatīk. Atkal jau ņemšu par piemēru salīdzinājumam lielisko "Spaced" - tur Saimona Pega varonis arī bija pietiekoši lielā mērā gīks, kurš iekrita dziļā depresijā pārāk sliktas jaunās "Star Wars" daļas dēļ (līdzīgi arī iekš "Big Bang" Šeldons apgalvo, ka viņš vēlas, lai Džordžs Lūkass viņam liktu vilties tieši tādā filmu secībā, kā pats Lūkass iecerējis), bet šeit tie personāži tomēr ir un paliek pārāk stereotipiski un ilgtermiņā nesaistoši. Vienīgais, kas kaut cik mainās un attīstās līdz ar laiku, ir Leonarda un Penijas attiecības, bet tas, diemžēl, ir viens no mazāk aizraujošajiem šī seriāla aspektiem. Arvien lielāku lomu iegūst arī sākotnējie otrā plāna personāži - Volovics un Kutrapali, bet tas, man vismaz tā šķiet, visvairāk ir saistīts ar to, ka ar pamata varoņiem seriāla autori īsti nezina, ko tālāk iesākt. Faktiski es tā domāju, ka šis seriāls varētu būt bijis lielisks, ja vien tas būtu veidots pēc angļu parauga - divas sezonas, katrā sešas-septiņas sērijas, un tev kā skatītājam joprojām nepietiek, joprojām tu gribi zināt, kas tur notiks tālāk. Bet šeit tā visa ir pārāk daudz, un tas man kaut kā ne visai. Protams, lieki iedomāties, cik draņķīgs kļūtu IT Crowd, ja tam būtu ap 20 sērijām sezonā...

Būtu pārspīlējums apgalvot, ka trešo "Ledus laikmeta" daļu es būtu gaidījis ar sevišķu nepacietību. Patiesību sakot, trešās daļas dažādām filmām diezgan bieži ir pamatīgi neveiksmīgas - vai tas būtu "Krusttēvs", "Šreks" vai "Atpakaļ nākotnē", "Viens mājās", vai kaut "Amerikāņu pīrāgs". Tradicionāli līdz trešajai daļai (vismaz attiecībā uz vieglāka satura kino, un it īpaši uz animāciju) varoņi ir paspējuši apgādāties ar ģimeni un piedzīvojumos arvien lielāku lomu spēlē viņu bērni. Reizēm tas noved pie dramatiski sliktiem rezultātiem, un "Šreka" piemērs varētu būt sliktākais, kas man nāk prātā.

Noskatījāmies The Big Bang Theory pirmo sezonu. Šo seriālu jau ilgstoši mums "blatoja" vairāki draugi, kas par to ir vai stāvus starā. Ja nemaldos, sākās tā reklamēšana vēl maijā, bet tad es principiāli izlēmu šo seriālu neskatīties, kamēr nebūšu atradis jaunu darbu. Pēc stāšanās jaunajā darbā tāpat diezgan ilgstoši dažādu iemeslu dēļ tā arī nesākām to skatīties, bet pagājušo nedēļ beidzot pieķērāmies šim seriālam, un kādu 5 dienu laikā, ja nemaldos, noskatījāmies tā pirmo sezonu. Ko es tagad varu par to pastāstīt?

Nosaukt anglisko grāmatu klāstu Rīgas Centrālajā bibliotēkā par lielisku būtu patiešām grandiozs pārspīlējums. Tad jau drīzāk varētu teikt, ka grāmatas angļu valodā tur ir pieejamas ne vien nelielā skaitā, bet arī bēdīgā kvalitātē, un pavisam neliela daļa šo grāmatu ietilpst kādā no mani interesējošajām kategorijām. Eda Makbeina romāns "Ieklausīsimies kurlajā vīrā" noteikti nav viens no retajiem izņēmumiem.

"Crash" ir viena no daudzajām filmām, kuras visi ir redzējuši, par kurām visi runā, un tikai es to kaut kādu neskaidru iemeslu dēļ biju palaidis garām. Ok, varbūt ne tikai es, bet šī ir ļoti populāra filma un tā atrodama arī IMDb top 250 filmu sarakstā, turklāt vēl 2006.gadā tā saņēma Oskaru kā gada labākā filma.

Ir diezgan dīvaini novērot, kā Džūdas Apatova iespaidā mainījusies gan kritiķu, gan publikas attieksme pret vulgārām komēdijām. Kad pirms desmit gadiem Tods Filipss laida klajā "Road Trip" (tolaik man šī filma šķita ļoti smieklīga - bet jāņem vērā arī mans vecums un dzīves pieredze attiecīgajā laikā), diez ko daudz slavas vārdu šī filma neizpelnījās. Un vai daudz labākas atsauksmes bija par, piemēram, Denija Līnera "Dude, where`s my car"? Taču tad nāca Apatovs, un pēkšņi mainījās arī izpratne par šīm filmām.

Vispār jau manā izpratnē Goo Goo Dolls ir viena hita mūziķi - ja ne "Iris" es diez vai būtu par šo grupu jelkad uzzinājis. Un nekas, ka Gutteflower bija komerciāli ļoti veiksmīgs ieraksts un Billboard sarakstā pat sasniedza augsto ceturto vietu. Es zinu tikai vienu viņu dziesmu un šī konkrētā ieraksta klausīšanās man neko šajā sakarā nemainīs. Un kāpēc nemainīs? Tāpēc ka es šo ierakstu jau rītdien būšu aizmirsis. It kā man nav nekādu principiālu ierakstu pret nepretenciozu un vieglu rokmūziku, kas varbūt nelepojas ar sevišķu oriģinalitāti, bet tieši "Gutteflower" sakarā man vienkārši katastrofāli ierakstā pietrūkst jebkā tāda, kam kaut nedaudz pieķerties. Tas ir tik bezpersonisks un tipisks deviņdesmito-nulto gadu rokalbums ar vidēja tempa popgabaliem, epizodiskiem pop-panka ekskursiem un globālu vienveidīgumu. Dziesmas vieglas, dziesmas neuzmācīgas un dziesmas absolūti bezpersoniskas. Allmusic Guide par to gan raksta: "Still, it has given them a good, professional rock record, one that sells their sound as if it was as the most commercial imaginable, resulting in one of their most consistent albums." Taču man ir nospļauties par to, ka viņi ir profesionāli, ja viņi nespēj būt interesanti, bet viņi patiešām ir apmēram tikpat aizraujoši lielos daudzumos kā teiksim "Creed" vai "Nickelbeck", un man ir ļoti grūti mīlēt grupas, kuru mūzika mani garlaiko (turklāt tā nav pat tāda grandioza un epohāla garlaicība, ko spēj nodrošināt, piemēram, U2 vai Coldplay, bet tāda klusa un apnicīga garlaicība kā Goo Goo Dolls izpildījumā).

Iepriekšējo reizi šo patiešām leģendāro Deivida Linča filmu skatījāmies pie Normunda 2002. vai 2003.gadā. No tiem laikiem atcerējos vien dažas detaļas un apstākli, ka filma bija ļoti dīvaina un nesaprotama. Taču zināms, ka dīvainībai un nesaprotamībai ir tendence ar laiku samazināties - arī "Donnie Darko" pēc pirmās skatīšanās man šķita pilnīgi neizprotama un traka filma, bet atkārtota tās skatīšanās to padarīja par gluži skaidru un sakarīgu filmu. Protams, ar "Mulholland Drive" es uz šādu radikālu pavērsienu necerēju, līdzīgi kā tu nevari ticēt ieteikumam pirmā "The Residents" ieraksta bukletā: "Listen closely to the album. Let the strangeness wear off through a couple of plays. Soon you too will whistle the merry tunes and wonder along with the Residents who that old man N. Senada really was." Tik vienkāršs un tiešs, lai atklātu visas savas kārtis, Linčs pilnīgi noteikti nav.

"Souljacker" iezīmēja diezgan izteiktu pavērsienu "Eels" karjerā, grupas mūzikai kļūstot elektroniskākai un mazāk dzīvai. Manā izpratnē tas, protams, nebija nekāds grandiozais solis - ar "Daisies of the Galaxy" viņi bija gandrīz jau tikuši manā sirdī pavisam dziļi, bet "Souljacker" atkal viņus darīja man daudz svešākus - elektroniski procesēti vokāli, vienveidīgas melodijas, monotonas dziesmu struktūras. Iesākas albums gan diezgan cerīgi - "Dog Faced Boy" ievadošais rifs labi iederētos kādā no filmas "Velvet Goldmine" skaņu celiņa dziesmām - to varētu būt radījis gan Marks Bolans, gan Braiens Īno, taču tālāk nekā diži grandioza šajā ierakstā nav - drīzāk otrādi.

Hei! Man šis albums tiešām patīk! Es pat nebūtu to domājis, ka pēkšņi izrādīšos Eels cienītājs, bet šī plate, kura gan atbilstoši oficiālajām atsauksmēm nav nekas dižs, man šķiet labākā no trim šajās dienās klausītajām. It kā viss ir tāds pats kā iepriekš (vienīgi ar piezīmi, ka šoreiz gandrīz visu šajā albumā radījis grupas līderis E praktiski vienatnē, īpaši neiesaistot savus grupas biedrus). Lēns, viegls un mierīgs pops kā allaž, bet kaut kā melodiskāks un atmiņā paliekošāks nekā iepriekšējos ierakstos, vismaz noteikti nekā iepriekšējĀ ierakstā. Man, piemēram, ļoti patīk "It`s a motherfucker", "Daisies of the Galaxy", "I Like Birds", "A Daisy Through Concrete" un "Mr E`s beautiful blues". Un visam ierakstam ir tāds pilnīgāks, tāds pabeigtāks skanējums. Un dzīvespriecīgāks, kur vēl šīs grupas daiļradē tu atradīsi tādu lielisku himnu kā jau minētais "skaistais blūzs" ar tā piedziedājumu: "Goddamn right, it`s a beautiful day".

"Pārsēšanās stacija" ir viens no ievērojamākajiem Kliforda Saimaka romāniem, grāmata, kura saņēma Hugo balvu kā labākais zinātniskās fantastikas romāns 1964.gadā. Turklāt jāpiezīmē, ka šis ir vienīgais viņa romāns, kas šādu godu izpelnījies. Protams, mani nedaudz šokē apstāklis, ka šajā balvu sarakstā tikai piekto vietu ieņēma Vonnegūta "Kaķa šūpulis", ko es tomēr uzskatu par vienu no aizgājušā gadsimta izcilākajiem romāniem, kamēr "Pārsēšanās stacija" ir un paliek tikai zinātniskās fantastikas romāns.

Atbilstoši Visas mūzikas rokagrāmatai jeb AMG šis ir visu laiku labākais Eels albums. Tā kā esmu uzaudzis ar "Beautiful Freak" (kuras dažas dziesmas Ziņģis, kā izrādās, joprojām klausās), tad man Eels arī ar to albumu saistās, kamēr šo tā īsti nekad neesmu klausījies. Un jāatzīst, ka arī tagad īsti nekas nav mainījies. Jā, esmu šo albumu dažas reizes noklausījies, bet neviena no tā dziesmām īsti man dvēslē nav iekritusi. It kā grupa ir pietiekami oriģināla, pietiekami daudzveidīga, pietiekami oriģināla un drosmīga, bet kaut kā man tā sevišķi nepatīk. Jā, E un viņa ceļa biedri šeit eksperimentē ar sev iepriekš mazāk tuviem stiliem (īpaši prominents šajā albumā ir hiphops), bet kaut kā man neizdodas tajā īsti iedziļināties. Kopumā it kā nav slikti un pat vietām mūzika ir nedaudz šīzīga (labā ziņā), bet melodiski diez ko skaista šī plate nav, un tie retie izņēmumi, kuros melodija ir jūtama, piemēram, "Last Stop: This Town", nespēj neko daudz šeit ietekmēt. Īsi sakot - viss šis ieraksts ir vienīga atmosfēra, ne tāda mūzika, kurai es varētu veltīties pilnībā un ar visu sirdi.

Atzīšos, ka neko sevišķi grandiozu no šīs Rona Hauarda filmas negaidīju, kā to visbiežāk arī negaidu no "lielajiem" kino projektiem. Nekas, ka tā režisors pagājušogad mums sagādāja lielisko Frost/Nixon, nekas, ka Toms Henkss ir titulēts kā tāds Mihaels Šūmahers. Nekas, ka Hanss Cimmers ir rakstījis mūziku virknei no skaļāko pēdējo desmitgažu filmām. Nekas, ka Dena Grāmatas izpērk tik ātri kā prezervatīvus. Nekas, ka līdzās Henkam šajā filmā piedalās vesela plejāde starptautiski ievērojamu aktieru, ieskaitot Stelanu Skelsgārdu, Jūenu Makgregoru un citus.

Manā krājumā ir atrodami veseli četri šīs grupas albumi jeb aptuveni par četriem albumiem vairāk nekā es uzskatītu par nepieciešamu. Savulaik liels (relatīvi) šī izpildītāja cienītājs bija Ziņģis, bet īsti drošs, ka viņš vēl joprojām reizi pa reizei savā ripuļu atskaņotājā uzliek kādu "Novocaine for the soul" vai "My beloved monster", es neesmu. Tie tomēr bija citi laiki - pokemoniskāki laiki pat varētu teikt. Šausmīgi depresīva tomēr ir šī mūzika, varbūt pat diezgan skaista, bet tomēr ļoti tāla no dzīvesprieka. Patiesībā dīvaini - no visiem šiem četriem albumiem es atceros tikai divas dziesmas, abas no tām ir pirmajā platē, un vienu no tām nemaz neatceros pašu Eels dēļ, bet gan tālab, ka tā skanēja pirmajā "Šrekā" - runa, protams, ir par "My beloved monster". Jā, un otrā dziesma ir "Susan`s House" un tās ierunātā daļa par nepilngadīgu meiteni un tās bērnu. Izņemot šīs dziesmas (kuras vismaz atceros) neko daudz par šo albumu pateikt nevaru - tāds diezgan tipisks indy singer-songwriter stils, ar lielu uzsvaru uz liriskiem un pietiekoši depresīviem dziesmu tekstiem, ar zināmu līdzību ar "Radiohead" agrīnā posma daiļradi - pirms šie pievērsās psihodēliskajām tēmām. Un reizēm šīs dziesmas ir skaistas - kaut vai "Beautiful Freak", "Lucky Day in Hell". Pareizā noskaņojumā es varētu šo ierakstu klausīties, bet man ir nepieciešams tiešāms the right state of mind, lai kaut kam tādam pievērstos. Tikām šobrīd kaut kā diži noskaņojuma man šajā lietā iedziļināties nav.

Vokāli instrumentālais ansamblis "Audioslave" šīs desmitgades sākumā ap sevi sacēla diezgan pamatīgu ažiotāžu, tiekot pasludināts par kārtējo rokmūzikas supergrupu. Protams, tikpat labi to varētu saukt par Rage Against the Machine ar jaunu dziedātāju, jo tā jau arī ir - Zeka de la Rošas vietā šajā grupā vokālists ir Kriss Kornels, kas pats arī nav nekāds nezināmais frukts, bet gan "Soundgarden" vokālists. Protams, šodien (2009.g. 7.jūlijā) "Audioslave" vairs nepastāv, toties ir atgiriezies RATM, un arī tas nav slikti.

Lai arī vispār pēdējā laikā cenšos retāk skatīties amerikāņu filmas, šai brāļu Koenu lentei uztaisīju izņēmumu. Tie tomēr ir brāļi Koeni, kuru dēļ varu arī pieļaut kādu izņēmumu. Tiesa, "The Hudsucker Proxy" netiek uzskatīta par vienu no viņu labākajām filmām, un laikam patiešām tā tāda arī nav.

Ja man nebūtu nācies darba vietu, es diez vai jebkad noskatītos "Terminator Salvation". Tas ir neapstrīdams fakts - tikai apstākļu sakritība, kuras rezultātā es nonācu uz divām nedēļām Slovākijā, nodrošināja to, ka es noskatījos šo filmu. No iepriekšējiem "Terminatoriem" esmu redzējis tikai vienu (otro), un īpaši nepārdzīvoju, ka neesmu šajās filmās sevišķi izglītots. Un normālos apstākļos es patiešām būtu izvairījies no šīs filmas, kurā pat Švarcnēgera nav (nekas, ka nepavisam neesmu viņa fans). Taču sanāca tā, ka Prešovas cinemax`ā šo filmu noskatījos.

Lū Rīds patiešām ir viens no tiem mūziķiem, kas uz vecumu ja ne gluži kļūst labāks, tad vismaz sliktāks arī ne. Katrā ziņā "Set the Twilight Reeling" ir viens no viņa karjeras labākajiem ierakstiem, to esmu gatavs apgalvot (lai arī kritiķu acīs tas noteikti nav viens no viņa labākajiem veikumiem). Kā jau tas raksturīgi Rīda ierakstiem, šis ir viens maksimāli atslābināts albums, turklāt tas ir atslābināts pat tajos brīžos, kad Rīds ir tiešs un agresīvs. Protams, var teikt, ka tādas dziesmas kā "NYC Man", "Finish Line" vai "Hang on to Your Emotions" vecais labais Lū ir štancējis tonnām, bet man vienkārši ļoti patīk viņa pieeja. Protams, melodijas šeit lielākoties ir ļoti vienkāršas un galvenais skaistums ir Lū sirsnīgajā vokālā un lieliskajos tekstos (lai arī "Egg Cream" gadījumā es par tekstu lieliskumu varētu pastrīdēties). Un man patiešām patīk kā Rīds gandrīz vai repo "Hang on to your emotions":

Lai gan pagaidām par to spriest droši vien ir pāragri, tā vien izskatās, ka "Coraline" varētu būt mana favorīte cīņā par labākās animācijas filmas "Oskaru" nākamā gada ceremonijā. Protams, es neesmu vēl redzējis nevienu citu reālu pretendenti (no tām ievērojamākā noteikti ir Pixar ražojums "Up"), bet par "Koralīnu" savu balsi esmu gatavs atdot kaut šodien. Protams, iespējams, ka pēc "Up" noskatīšanās mans viedoklis varētu arī mainīties. Bet kas lai zina, kad TAS būs un uz to laiku pat es pats droši vien neatcerēšos, ka savu balsi jau esmu atdevis Koralīnai.

Jāatzīst, ka Lost ir vienīgais seriāls, kuram sekojam nu jau veselas piecas sezonas - tik ilgu laiku piesaistīt mūsu bargi kritisko uzmanību nav nemaz tik viegli. Piektā seriāla sezona ieviesa virkni tajā jaunu elementu - galvenokārt - ceļošanu laikā, kas pamatīgi paplašināja iespējas spēlēties ar skatītājiem. Vispār, ja nemaldos, Lost katrā sezonā ir bijis kāds jauns triks. Pirmā sezona vispār aizsāka Lost mitoloģiju, un vispār pirmā sezona bija tīrs mystery + adventure ar raksturīgo detaļu - Flashbacks. Otrajā sezonā vairāk vai mazāk turpinājās pirmās elementi, vairāk uzsvara bija uz

Kā rīkotos tu - vai tu piecpadsmit gadus vēlāk dotos apciemot savu bērnības dienu mīlestību, lai noskaidrotu, vai viņas augums tevi dara traku tāpat kā senajās dienās? Vai arī tu atturētos no kārdinājuma apskatīties, par ko viņa pārvērtusies šo gadu laikā, tā vietā labprātāk dzīvojot atmiņās un (daļēji seksuālās) fantāzijās?

"Iron Butterfly" neapšaubāmi ir viena no ikoniskākajām sešdesmito gadu viena hita grupām. Grupas magnum opus - septiņpadsmit minūtes ilgā šī albuma tituldziesma - ir vienīgais, ko tā atstājusi plašo masu apziņā, lai gan patiesībā šī grupa spēja sniegt daudz vairāk nekā šī viena atsevišķā kompozīcija. Labi, patiesībā šaubu nav - "In the garden of Eden" (tā vajadzēja saukties šai dziesmai un tā tā arī būtu saukusies, ja grupas vokālistam būtu mazāk raksturīga aizraušanās ar narkotikām vai vismaz ja viņam būtu normāla dikcija) ir augstākais punkts šīs grupas karjerā, fenomenāls jam session, kurā paspēj uzspīdēt visi grupas dalībnieki un nekādu lomu nespēlē tas nebūtiskais apstāklis, ka neviens no viņiem nebūtu sava instrumenta spēlē saucams par kaut nedaudz vairāk kā viduvēju. Zini, kā mēdz teikt par slotaskātu, kas reizi gadā izšauj - šķiet, ka šis salīdzinājums ir nācis tieši no grupas "Iron Butterfly". Šajā vienā atsevišķajā kompozīcijā viņi pierāda, ka pilnā nopietnībā viņi varētu saukties par smagā metāla pirmtēviem (ja nu kas - nav grūti saskatīt pat līdzību starp nosaukumiem "Iron Butterfly" un "Led Zeppelin"). Protams, ka grupai popularitāti nesagādāja vis šī dziesma tās pilnajā versijā, bet gan tikai šīs kompozīcijas "popmūzikas kodols", kas tika izdots singla veidā, taču izcila šī kompozīcija dabiski ir savā pilnajā un nevis apgraizītajā versijā.

Kārtējo reizi, kad ir darīšana ar Lū Rīda ierakstiem, man ir grūti piekrist kāda viņa ieraksta oficiālajam traktējumam. "The Blue Mask" atbilstoši viņa ierakstu klasifikācijai ir viens no labākajai Lū veikumiem astoņdesmitajos gados un varbūt pat visā viņa karjerā. Tomēr man tas nepavisam nav viens no viņa tuvākajiem ierakstiem un vien dažas tā dziesmas mani spēj ieinteresēt. Protams, arī man gribas šo ierakstu slavēt - kā nekā viņš tajā bija atbrīvojies no visiem sintētiskajiem elementiem, kas darīja "Growing up in public" par viņa karjeras vājāko veikumu, šoreiz ieraksta pieeja ir gaužām vienkārša un tieša - vienā ausī tev skan Lū ar savu ģitāru, bet otrā - Lū jaunais ģitārists Roberts Kvains. Kopumā šis ieraksts ir diezgan orientēts uz balādēm un poētiku (kas, kā zināms ir Lū stiprā puse) un tajā ir diezgan nedaudz roķīgu kompozīciju, tomēr labākā no visām ieraksta dziesmām ir tā aktīvākā - "Underneath the gun". Citādi šis ieraksts ir stipri vien depresīvs ieraksts, un to vislabāk atspoguļo "The Gun" - iespējams, depresīvāka dziesma par vairumu "Magic and Loss" skaņdarbu. Nē, patiesībā šeit ir arī tīri vai metālam piederīgi skaņdarbi - tādi kā "The Blue Mask", taču es tiešām nezinu, kāpēc šis ieraksts mani tā īsti nepārliecina. Ir te labas dziesmas, kaut vai "Average Guy", "Heavenly Arms" un "The Day John Kennedy Died", taču es kaut kā nespēju to pieņemt kā vienu no Lū Rīda labākajiem veikumiem. Kaut kā man pietrūkst. Vai nu izvirtības vai kā cita, varbūt pie vainas tas, ka šo ierakstu viņš radīja pēc atbrīvošanās no alkoholisma un varbūt man viņa alkoholisms šķita vitāla Lū Rīda sastāvdaļa, patiešām nezinu.

Šķiet, ka man ir piemetusies alerģija. Ne tādā ziņā, ka visu ķermeni noklājuši pretīgi izsitumi, kas niez līdz nelabumam, bet gan tādā veidā, ka man ir problēmas klausīties mūziku, kuras tapšanā piedalījies Deivids Bovijs. Konkrētāk - "Berlīnes triloģijas" ēras Deivids Bovijs. Un šis ir tieši šāds ieraksts - Bovijs ņēmis paspārnē savu veco draugu Igiju Popu un kopā viņi ierakstījuši Popa pirmo albumu pēc "The Stooges" pamešanas. Un šajā ierakstā ir tik maz no "The Stooges" un paša Igija, ka man pilnīgi noteikti nav pietiekami. Melodijas un aranžējumi ir tipiski šī perioda Bovija gaumē (tātad - ar Braiena Īno piedevu), Popa dziedāšanas maniere vairāk līdzinās Džimam Morisonam nekā pašam Igijam, bet virkni ideju Bovijs un Pops pārņēmuši arī no "Kratwerk". Kritiķi šo uzskata par teju vai labāko Igija veikumu ārpus "The Stooges", bet man šī ieraksta klausīšanās izvērtās diezgan problemātiska. Šī mūzika šķiet kaut kāda nedzīva un pārāk "bovijīga". Protams, Igijam ir labāka balss (tur nav šaubu), bet īsti radīts Bovija stila elektroniskajam materiālam viņš nav, un kā lai arī es necenstos, nespēju es sevi pārliecināt, ka, piem., "China Girl" Igija izpildījumā ir labāka nekā vēlākā Bovija versija. Man tomēr gribētos šajā ierakstā vairāk dzirdēt ģitāras un mazāk sintezatorus, kas nozīmē, un līdz ar to es nespēju pa īstam novērtēt pat labākās šī albuma dziesmas - kaut vai to pašu "Nightclubbing", kura varbūt ļoti perfekti ataino atstāstīto tēmu, taču nepatīk man šādi aranžējumi, neko tur nevaru padarīt. Šajā ierakstā gan piedalās Bovija ģitārists Karloss Alomars, taču viņš neveido dziesmu atmosfēras, drīzāk viņš sagādā "jaunas skaņas". Patiesībā ir vēl viens apliecinājums, ka šis drīzāk ir Bovija albums ar Igiju kā viesvokālistu nevis otrādi. Proti, kāds ir pavadošās grupas sastāvs? Ģitāra - Karloss Alomars, kopā ar Boviju kopš 1975.gada "Young Americans". Bungas - Deniss Deiviss, tāpat kopš 1975.gada ir Bovija pavadošais mūziķis. Basģitāra - Džordžs Marejs, Bovijam piespēlē kopš 1976.g. "Station to Station". Un Bovijs tur spēlē arī virkni instrumentu, bet producē ierakstu Tonijs Viskonti - Bovija producents. Tā ka šis tiešām ir vairāk Bovija un mazāk Igija ieraksts. Un tā kā man īsti nepatīk šī perioda Bovija daiļrade, būtu dīvaini, ja viņa darbs zem Igija zīmes man šķistu diez ko saistošāks. Drīzāk - otrādi.

No visām filmām par "Drakulu" Kopolas veikums droši ir visslavenākais, un es īsti nesaprotu, kāpēc neatcerējos, ka biju to redzējis. Ar pirmajām 5 sekundēm pietika, lai saprastu, ka šī filma ir redzēta un ka tā savulaik šķita laba. Ja nu kas ir jāpiezīmē, tad ir šai filmai viens būtisks trūkums - Kianu Rīvss, kas spēlē Džonatanu Hārkeru, ir diezgan garlaicīgs anti-varonis, kura gaitām sekot nav diez ko aizraujoši. Balkus patiešām spīdošo aktieriem - Gerijs Oldmens, Vinona Raidere, Entonijs Hopkinss, savā ziņā - pat Toms Veitss trakā Renfīlda lomā - Kianu izskatās pēc tāda liela naiva puikas, kas nejauši iemaldījies filmēšanas studijā. Kāds lai viņš arī nebūtu smukulis un sieviešu mīlulis "Speed" un "Matrix" dēļ, bet nav viņš labs aktieris, nav, un tur tu neko nepasāksi. Līdz ar to nav par ko brīnīties, ka ekrāna ķīmija starp Oldmenu (Drakula) un Raideri ir tiešām lieliska, kamēr ar Rīvsu Raiderei kopā nav pat vienas jēdzīgas ainas (patiesībā viņiem arī vispār kopīgu ainu ir baisi maz).

Ar "Street Hassle" Lū Rīds parādīja tiem jaunajiem pankiem, kur vēži ziemo. Vai ne gluži to, bet vismaz viņš apliecināja, ka ne bez iemesla viņu un "The Velvet Underground" uzskatīja par tādiem kā pankroka pirmtēviem (galvenokārt spēlēšanās ar distortion un feedback dēļ). Protams, raksturīgi Rīdam, šo ierakstu nevar tā vienkārši ielikt atvilktnē pie pankroka albumiem, jo viņš nav tik stereotipisks personāžs, lai būtu vienmēr vienāds un vienmēr paredzams. Ir šajā albumā dziesmas, kuras ir tīrākais pankroks, un ir dziesmas, kurām ar pankiem nav nekādas saistības. Tomēr kopīgais ir tas, ka šīs ieraksts atšķirībā no dažiem citiem viņa veikumiem ir patiešām skaļš un bravūrīgs, kā to arī apliecina ierakstu ievadošā "Gimme Some Good Times", kurā Lū samplē pats savu pagātni - "Sweet Jane", un šo dziesmu es personīgi uztveru kā tādu krustojumu starp "godīgiem" pankiem un glemroku, ar kuru Rīdam arī ir diezgan daudz kopīga (vismaz es te jūtu tādu kā līdzību ar "All the Young Dudes" stilistiku). Arī saturiski Lū nav gluži panks - viņš neaicina gāzt valdību un veidot anarhosindikālistu komūnas, protams, viņš dzied par dzīves netaisnībām, bet tā viņš ir darījis vienmēr kopš laika gala. Turklāt kādā pankroka ierakstā tu atrastu kaut ko līdzīgu šī albuma tituldziesmai? Tā sastāv no trim daļām, izmanto stīgu orķestra pavadījumu, un vēl ilgst gandrīz 11 minūtes. Panki, kā zināms, dirsu neslauka, bet Lū tā rīkoties nespēj. Un vismaz vienā dziesmā Lū drīzāk izvēlas tādu pieeju, ko varētu gaidīt no Frenka Zappas "I wanna be black" - dziesma, par kuru tu nevari īsti droši pateikt, kurā brīdī Lū ņirgājas par rasismu, kurā viņš to nedara. Ir jau šeit arī tīrākas panku dziesmas - tādas kā "Real good time together", "Shooting Star" un "Leave me Alone", bet klasiski panki šādas dziesmas spēlētu ātrāk, spēlētu dusmīgāk, ar vēl minimālākiem aranžējumiem. Taču Lū Rīds nav panks. Viņš ir Lū Rīds. Un tāpēc "Street Hassle" izklausās ļoti labi pēc visiem šiem gadiem.

Lai arī Džonu Ērvingu uzskata par vienu no pēdējo gadu desmitu ievērojamākajiem amerikāņu rakstniekiem, man šis putniņš vēl pavisam nesen bija gluži svešs. Taču kādreiz vajag mēģināt barjeras nojaukt, un tā sanāca, ka beidzot vismaz vienu viņa romānu izlasījis esmu. Piezīmēšu, ka lasīju šo grāmatu pa daļai vāciski, pa daļai krieviski, līdz ar to oriģinālā Ērvingu joprojām iepazinis neesmu. Pirmais, kas man dūrās acīs šī romāna sakarā, ir tā apjoms. Lai arī sevi uzskatu par lielu lasītāju, man visbiežāk nepatīk pārmērīgi gari romāni. Vienīgie izņēmumi attiecās uz man labi zināmiem un man labi patīkošiem rakstniekiem, bet "svešiniekam" parasti ir grūtāk mani pārliecināt, ka šī grāmata patiešām ir laba.

Oficiāli "Sally Can`t Dance" ir atzīts par sliktāko Lū Rīda solo karjeras ierakstu. Tā vismaz apgalvos vairums kritiķu, ka interesantāk ir klausīties "Metal Machine Music" un ka "Growing up in public" aranžējumi ir veiksmīgāki nekā šajā ierakstā. Taču man ir pilnīgi nospļauties uz to, ko saka kaut kādi man personīgi nepazīstami mūzikas apskatnieki. Cita lieta būtu, ja Andrejs.Veitners.com paziņotu, ka "Sally can`t dance" ir sliktāks par jaunāko "Kantoris 04" ripuli, tad es vēl padomātu. Par savām attiecībām ar Andreju Veitneru tas ir.

Šī ir viena no tām filmām, ko man iepriekš būtu bijis ļoti daudz iespēju noskatīties un kuru es tomēr līdz pat vakardienai redzējis nebiju (kā nekā tā bija viena no droši vien mazāk kā 10 filmām, kas atrodama manu vecāku VHS krājumā). Un droši vien - labi ka tā, jo droši vien iepriekš man šī filma nebūtu šķitusi pieņemama - mana puritāniskā audzināšana un regulārie baznīcas apmeklējumi līdz pat nesenam laikam man liedza izbaudīt mākslu, kuras morāle ne gluži atbilda Romas katoļu baznīcai pieņemamajai. Ok, te es, protams, mazliet meloju, bet tā ir tiesa, ka mana attieksme pret "tikumu" mākslā kaut kad (nezinu - kādos apstākļos) piedzīvoja zināmas pārmaiņas, un līdz ar to nākas arī pārskatīt šādas tādas vērtības.

Daudzu mūzikas cienītāju un ekspertu acīs "Cosmo`s Factory" ir CCR veiksmīgākais ieraksts. Te ir droši vien augstākais procents "klasikas" statusu ieguvušo grupas dziesmu, Džons Fogertijs ir vienlīdz labs gan savā liriskajā, gan roķīgajā izpausmē. Manā izpratnē "lielākā" šī ieraksta dziesma ir "Run through the jungle", šai grupai neraksturīgi tumša kompozīcija, kura patiešām lieliski atbilst savam nosaukumam. Protams, tas nenozīmē, ka CCR būtu pārvērtušies par metālistiem, kā allaž viņu albumos atrodas vieta arī vieglajām un skaistajām balādiskajām dziesmām - tādām kā "Who`ll stop the rain". Nekā negaidīta šajā ierakstā, protams, nav - tipisks šai grupai rootsrock ar retro elementiem, taču Fogertija spējas radīt perfekti atmiņā paliekošas melodijas, lieliskā vieglā ģitārspēle un ļoti patīkamā balss dara savu, un liek uzskatīt "Cosmo`s Factory" par sasodīti labu ierakstu. Lai arī šajā ierakstā, protams, ir dažas dziesmas, kas ievērojamākas par pārējām, liels tā pluss ir tajā, ka šeit nav izteikta "filler" - katrā dziesmā ir kaut kas, kālab to būtu vērts mīlēt un zināt - vai tās būtu paša Fogertija sacerētās kompozīcijas, vai tādi koveri kā "Before you accuse me" vai "Ooby Dooby". Protams, ka lielā mērā šī mūzika ir dzimusi piecdesmitajos gados un Fogertija mīlestība pret rokenrola pionieriem ir acīmredzama, bet vai tālab, piem., "Travelin` Band" būtu mazāk lieliska? Īstenībā kas ir liels pluss CCR dziesmām - tās gana labi atbilst Lienes prasībai pēc "saulainas mūzikas". Un es vēl neesmu pieminējis vēl vienu šī ieraksta highlight - CCR izpildījumu vienai no labāk zināmajām "Motown" paspārnē radītajām dziesmām - "I heard it through the grapevine". Loģiski, ka Fogertijs tiecas šeit pēc gluži savādāka skanējuma nekā Mārvins Gejs, kas šo dziesmu padarīja leģendāru, taču arī šādā versijā tā skan teju vai perfekti.

Savulaik es uzskatīju Džimu Keriju par vienu no visu laiku izcilākajiem komiķiem un tagad ne bez iemesla par to kaunos. No otras puses - ja es varēju "Modern Talking" dēvēt par labu grupu, kālab lai es būtu kritizējis Džimu Keriju? Turklāt atšķirībā no Dītera Bolena un Tomasa Andersa viņš savas karjeras laikā ir piedalījies arī ļoti labos projektos - tādos kā "Truman show", "Eternal sunshine of the spotless mind", "Man on the moon". Protams, tas nebūt nenozīmē, ka no viņa jaunākās filmas - "Yes Man" - es gaidīju kaut ko sevišķi iespaidīgu. Šajā filmā Kerijs atgriežas pie ļoti līdzīgas tēmas kā viņa deviņdesmito gadu komēdijā "Liar Liar", tāpat jūtams, ka scenāristi smēlušies arī no tā trauka, kurā atradās "Bruce Almighty". Kerija varonis Karls šajā filmā ir ne pārāk veiksmīgs bankas darbinieks, kura pienākums ir izskatīt kredītu pieteikumus un kurš allaž visiem ir atbildējis ar "nē". Tāpat ar "nē" viņš atbild visiem kolēģiem, draugiem un citiem cilvēkiem uz jebkādiem piedāvājumiem, jo pirms trīs gadiem viņu ir pametusi sieva un tagad viņš nav laimīgs. Protams, ja šī nebūtu filmu pasaule, pēc trīs šādas dzīves gadiem Karlam sen vairs nebūtu neviena drauga un kolēģa, kuram teikt "nē", jo man vismaz ir grūti iedomāties cilvēku, kurš spētu draudzēties ar šo personāžu. Un te pēkšņi Karla dzīvē pienāk negaidīts pagrieziens - viņš apmeklē semināru, kurā šis apņemas turpmāk atbildēt "Jā" uz jebkuru piedāvājumu, kas viņam tiks izteikts, cik stulbs lai tas arī nebūtu. Šādā veidā Karls beidzot var darīt to, ko viņš patiesībā visu mūžu ir vēlējies (jo izrādās, ka visi tie piedāvājumi, no kuriem viņš iepriekš atteicies, viņam patiesībā ļoti patīk), iepazīstas ar oriģinālu un talantīgu sievieti (ko spēlē Zūija Dešanela) un pat virzās uz priekšu savā profesionālajā karjerā.

Šo grāmatu iegādājos Stanstedas lidostā, gatavojoties nakšņošanai lidostas telpās. Nedaudz gan sanāca nokavēt ar grāmatas iegādi - VH Smith grāmatu veikals bija jau ciet, tā ka izvēlēties nācās no tās pašas firmas pārtikas (un suvenīru) veikalā pieejamās literatūras, kuras klāsts nebija gluži fenomenāli plašs, un arī šajā klāstā dominēja tādas grāmatas, ko man personīgi lasīt negribētos - detektīvi, zemas kvalitātes sci-fi, grāmatas, kas pārtapušas šobrīd aktuālās filmās, un tad vēl dažādas motivējošās grāmatas, no kurām arī allaž cenšos izvairīties. Beigu beigās izvēlējos šo Elizabetes Vintropas romānu sekojošu iemeslu dēļ - grāmatas anotācija nesolīja neko pārmērīgi sentimentālu un banālu, tās nosaukums bija pietiekoši neitrāls un arī grāmatas vāciņš nelika gaidīt kaut ko sevišķi draņķīgu. Principā manas cerības attaisnojās - lai arī "December" diez vai būtu tā grāmata, kura katram cilvēkam būtu obligāti jāizlasa, tā nebija arī nekas sevišķi slikts.

Interesanti man iet ar tiem asajiem pipariem - ir viņiem ieraksti, pēc kuriem uzreiz esmu gatavs šos pasludināt ja ne par cilvēces glābējiem, tad par vienu no spēcīgākajiem pēdējo 25 gadu muzikālajiem kolektīviem gan, un ir viņiem plates, kuras man ne pārāk patīk. Vakar klausījos "Freaky Styley" un biju sajūsmā, šodien "Mother`s Milk", ko arī daudzi uzskata par ļoti labu albumu, mani nepavisam nepārliecina. Šajā ierakstā notika grupas pārveidošanās no tās astoņdesmito gadu skanējuma uz deviņdesmito gadu RHCP. Hillers Slovāks bija paspējis nomirt no narkotiku pārdozēšanas, bet Džeks Aironss (bundzinieks) to īsti nespēja pārdzīvot un grupu atstāja. Rezultātā bungas pārņēma Čeds Smits, bet par grupas ģitāristu kļuva tolaik vēl tīņa vecumā bijušais Džons Frušente. Ieraksta producenti uzstāja uz to, ka tam jābūt metāliskākam un smagākam nekā grupas agrākajiem veikumiem, un tāds tas patiešām ir. Patiesībā es gluži neteiktu, ka tas izklausās tipiski pēc deviņdesmito gadu RHCP, bet arī pēc agrīnajiem grupas veikumiem tas neizklausās. Tajā atkal jau ir daudz visdažādāko elementu, kuru vidū atrodas vieta arī vienam Džimija Hendrixa cover`am - "Fire", kurā turklāt vēl ģitārpartiju paspēja ierakstīt tobrīd vēl dzīvais Slovāks. Tikām citās dziesmās jau visur piedalās Frušente, pamazām arvien nozīmīgāks grupas dalībnieks kļūst Flī ar basģitāru. Principā vietām var just, ka pipari mēģina uztaustīt to skanējumu, kas vēlāk viņus padarīja par megazvaigznēm, bet īsti vēl klāt šis skanējums nav - kaut kur tu izdzirdi dažas notis, kas šķiet ļoti zināmas, kā piem., "Pretty little ditty" ievadā, bet tad to aizstāj kaut kas pilnīgi cits. Kopumā šis ir diezgan tipisks andergraunda ieraksts - brīžiem tas neizklausās īsti pabeigts, brīžiem tā aranžējumi ir pavisam neraksturīgi vēlākajiem RHCP veikumiem - kaut vai pūšamo instrumentu līdzdalība daudzās Mother`s Milk dziesmās man īsti neatgādina vēlākos RHCP. Kiedis šeit ļoti retās dziesmās dzied, daudz vairāk te ir repošanas elementu, reizēm labu - kā "Subway to Venus", reizēm mazāk labu - kā "Magic Johnson". Kaut kas īsti man šajā albumā nepatīk, nevaru droši pateikt, kas tieši, bet nav tas manā gaumē.

Holy shit! Esmu patiešām šokēts, konstatējot, ka agrīnie RHCP bija tik labi! Iepriekš varbūt kādu reizi arī biju pārskrējis pāris šī ieraksta dziesmām, bet tā kā tās sevišķi nelīdzinājās, teiksim, "Under the Bridge" vai "Otherside", automātiski pieņēmu, ka nekā laba šīs grupas daiļradē pirms Džona Frušentes piesaistīšanas nemaz nevarētu būt. Un izrādās - tie bija visīstākie maldi.

Savā 15. pēc kārtas studijas albumā Lū Rīds pievēršas pilsētai, ar kuru saistīta lielākā daļa viņa dzīves - Ņujorkai, kuras dzīves dažādiem (lielākoties - drīzāk skumjiem nekā priecīgiem) aspektiem veltītas visas 14 šī ieraksta dziesmas. Pat pēc saviem standartiem Lū šajā albumā sevišķi daudz neaizraujas ar dziedāšanu - reti kur viņa vokāls ir bijis runājošāks nekā šajā albumā. Ja šajā ierakstā ir kāda dziesma, ko varētu saukt par "zināmu", tā droši vien ir "Dirty Boulevard", kurā Rīds izsakās skarbi:

Rūdijs Beilors nupat pabeigs jurisprudences studijas Memfisas Universitātē, viņam priekšā ir gala eksāmens (bar exam) un pirmais nopietnais pastāvīgais darbs. Pēdējos studiju mēnešos viņš piedalās juridiskās palīdzības priekšmetā, kur bez maksas juridiskas konsultācijas topošie juristi sniedz grūtībās nonākušiem cilvēkiem (lielākoties - padzīvojušiem). Šī priekšmeta ietvaros Rūdijam tiek lieta, kurā apdrošināšanas kompānija atteikusies apmaksāt savam klientam Donijam Rejam Blekam kaula smadzeņu transplantācijas operāciju, kas viņu paglābtu no nāves no leikēmijas. Rūdijs, kuram nav nekādas pieredzes tiesā, ķeras šai lietai pie ragiem. Paralēli viņam rodas sarežģījumi ar it kā jau atrasto darbu juridiskā birojā, kaut kas attālināti līdzīgs mīlas dēkai ar precētu sievieti, kurai vīrs regulāri nodara miesas bojājumus, un vēl pārītis mazāk svarīgu juridisko darbu.

Otra tāda ieraksta kā "Magic and Loss" Lū Rīda karjerā nav bijis (lai gan - varbūt "Songs for Drella" ir tam līdzīgs, vajadzētu to paklausīties). Nē, viņš šeit nedara neko tik radikālu kā "Metal Machine Music" gadījumā, bet šis ir patiešām īpašs ieraksts. Lū to veltīja diviem saviem draugiem, kas pāragri mira (laikam - abi ar vēzi) viena gada laikā, un šis ir droši vien visspēcīgākais nāvei veltītais albums, ko es jebkad esmu klausījies. Protams, var apgalvot, ka tas ir vairāk dzeja + mūzika nevis mūzika + teksts formāta ieraksts, bet nav mums šeit darīšana gluži ar "The Final Cut" (kas man gan tāpat patīk) vai ar Leonarda Koena daiļrades agrīno posmu (par kuru es arī fanoju).

Kā tev šķiet, cik daudz naudas ir nepieciešams, lai radītu filmu, kas prestižajā "Sundance" festivālā saņemtu balvu par gada labāko drāmu? Miljons dolāru? Simt tūkstoši? Piecdesmit tūkstoši? Šeins Keruts pierādīja, ka ar septiņiem tūkstošiem zaļo pilnībā pietiek, jo tieši šāds bija budžets šai filmai, kura savos septiņos tūkstošos pat pamanījās būt piederīga zinātniskās fantastikas žanram. Es varbūt neteiktu, ka šī ir viena satriecoši iespaidīga filma, bet - vai tu patiešām gaidītu pretējo?

Džons Hokss, kā var izlasīt iekš Wikipedia, ir viens no tā sauktajiem "eksperimentālajiem" rakstniekiem. Proti, viens no tiem večiem, kuru grāmatas lasot tev vajadzētu izjust regulāras "wtf?" sajūtas un brīnīties par to, kā viens rakstnieks var kaut ko tik šīžīgu uzrakstīt. Pirmais, kas man ienāk prātā šādas literatūras sakarā, ir "Zazī un metro" (kas man ne pārāk patika). Taču Hoksa jaunākais romāns "Īru acs", manuprāt, ne ar ko diži eksperimentāls nav, un tas pietiekoši normāli seko literatūras pamatprincipiem, no kuriem Hokss apgalvo esam sen atteicies, vismaz viņš tā esot teicis: "I began to write fiction on the assumption that the true enemies of the novel were plot, character, setting and theme, and having once abandoned these familiar ways of thinking about fiction, totality of vision or structure was really all that remained."

Filmā "Religulous" manā uztverē ir atrodams daudz kā tāda, kā pietrūka iekš "Zeitgeist". Tā ir filma, kura patiešām elegantā stilā parāda cilvēku muļķību un ļoti veiksmīgi nodot skatītājam savu vēstījumu. Vienlaikus tai ir arī daži trūkumi, kurus nekādi nevaru nepieminēt.

"Asinis, cukurs, sekss un maģija" ir recepte, kas sarkanajiem asajiem pipariem ļāva kļūt tik sasodīti populāriem, cik vien iespējams. "Under the Bridge", "Breaking the Girl", "Give it Away", "Funky Monks", "Suck my Kiss" - visas šīs dziesmas radiostacijās ir dzirdamas joprojām visnotaļ bieži. Faktiski tas, protams, ir ļoti tipisks RHCP albums - ar tiem pašiem fanka, vieglā metāla un repa elementiem, kas allaž atrodami šīs grupas veikumos. Pārmērīgumu daudzveidīgumu šai grupai pārmest nevar, bet tā kā viņu recepte strādā labi, ir skaidrs, ka nepieciešamības kaut ko pārmērīgi mainīt viņiem nav vērts.

Lū Rīds 2000.gadā varbūt iegāja savas muzikālās karjeras ceturtajā desmitgadē, un ar "Ecstasy" viņš apliecināja, ka bez sevišķas mainīšanās viņš joprojām spēja būt ļoti labs un aktuāls. Vispār jau man gandrīz visi viņa ieraksti gana labi tīk (varbūt izņemot "Growing up in public", un arī "Metal machine music" ikdienā gluži klausīties nemēdzu), bet šis patiešām ir viens no labākajiem viņa veikumiem. Pieeja jau ir tāda pati kā allaž - vienkāršas pāris akordu melodijas, lieliski teksti un vecā labā Lū drīzāk runājošā, nekā dziedošā balss. Tas pats, kas allaž, un tikpat labs kā allaž. Saki man, kā tev var nepatikt tādas dziesmas kā "Paranoia Key of E", "Modern Dance", "Future Farmers of America", "Rock Minuet" vai "Big Sky"? Kā jau tas ir raksturīgi vecajam labajam Lū, viņš spēj mani savaldzināt ar praktiski neko - nav viņš nedz ģitāras virtuozs, nedz izcils vokālists, varbūt vienīgi kā liriķis viņš ir patiešām īpašs, bet savā atslābinātajā un mierīgajā visa pasniegšanas veidā viņš mani uzrunā kā reti kurš to spēj. Un es pat spēju bez sevišķas piepūles klausīties to šī ieraksta skaņdarbu, kura dēļ "Ecstasy" izpelnījās daudz pārmetumu un kritikas - astoņpadsmit minūtes ilgo "Like a Possum", kurā Lū pievēršas savai jaunības dienu mīlestībai - fīdbekam - tā, ka šeit jūtamas atskaņas gan no Velvet Underground viena no ievērojamākajiem (bet nebūt ne labākajiem) skaņdarbiem "Sister Ray", gan no jau minētās "Metāla mašīnas mūzikas". Taču šis fīdbeka fests, kurā jūtama vienīgi rudimentāra melodijas klātbūtne un kurā Lū apdzied oposumu, man tīk galvenokārt tieši tā absolūtās "relaxed" sajūtas dēļ - tas neizklausās pēc "artistic statement of great political and historical importance", bet vienkārši pēc sešdesmitgadīga vīra, kas studijā labi pavada laiku. Un kas nebaidās savos sešdesmit gados no pārdrošiem soļiem, ko plašās publikas masas varētu arī nesaprast. Un par to - visu cieņu Lū Rīdam.

Stāsts ap šo filmu ir garš un komplicēts. Liene to sākotnēji gribēja noskatīties "Fantāzijas filmu festivāla" ietvaros. Uz kino uz to tomēr neaizgājām, un tad nācās to iegūt citā veidā (kuru es šeit, protams, neatklāšu). Bija pāris reizes, kad to gandrīz sākām skatīties, bet atklājās dažādi iemesli, kāpēc tomēr nē. Visubeidzot pirms dažām dienām sākām jau tiešām filmu skatīt, kad izrādījās, ka tā iegūta nevis oriģinālvalodā, bet poliskā tulkojumā. Man personīgi nav nekā pret poļiem. Vienmēr esmu fanojis par Ādamu Mališu. Tomašs Sikora Arī ir labs. Un nemaz nerunāsim par Kžištofu Olivu (patiešām nerunāsim). Arī poļu kino ir labs, un es allaž esmu gatavs noskatīties kādu šīs valsts filmu. Bet skatīties amerikāņu filmas poļu valodā ar angliskiem subtitriem - tas jau man ir par traku. Rezultātā skatīšanās tika atlikta, un tikai 26.martā beidzot izdevās šo filmu noskatīties.

Vispār es neesmu īsti drošs, ka man šo ierakstu vajadzētu apskatīt, jo īsti nosaukt par jaunu JJ studijas albumu laikam gan nevarētu, bet... kāda starpība. Ja jau vakar visu dienu to klausījos, tad šodien uzrakstīšu arī kādus iespaidus. Šajā albumā ir apkopotas iepriekš (proti - līdz 1983.gadam) neizdodas Dženisas dziesmas, kuras viņa ierakstīja ar visiem saviem pavadošajiem ansambļiem, un vienu pat ar Pola Baterfīlda blūza grupu. Daļa dziesmu ir studijas versijā, daļa - no koncertierakstiem. Labākās no šīm dziesmām ir "Farewell Song", "Magic of Love", "Mysery `N". Tā kā tas tomēr ir un paliek "outtakes" apkopojums, runāt te par jebkādu ieraksta struktūru, protams, ir lieki, un līdzās patiešām lieliskām dziesmām te parādās arī stipri apšaubāmas kvalitātes fragmenti - kā piemēram, "Harry", ko labākajā gadījumā varētu nosaukt par sliktu parodiju par Roberta Vaieta (vai Sida Bareta) izdarībām. Arī medlijs "Amazing Grace / Hi Heel Seekers" diez ko man nepatīk. Faktiski, protams, šī ieraksta funkcijas ir acīmredzamas - iekasēt naudu no faniem, kas allaž gatavi izdod naudu par "jaunu" materiālu no mirušas rokmūzikas leģendas. Tas nenozīmē, ka "Farewell Song" (vietām) nebūtu klausāms un varbūt pat labs ieraksts, bet es savu tiesu Dženisas tagad pilnīgi noteikti esmu atklausījies, un joprojām uzskatu, ka ierindas rokmūzikas mīlim krājumā ir nepieciešams tikai "Cheap Thrills", un varbūt viņas uzstāšanās ieraksti no Vudstokas un Vinterlendas.

"Role Models" ir viena no tām komēdijām, pret kurām mana attieksme "pēc noklusēšanas" ir iespējami atturīga. Un te galvenā vaina gulstas uz Šona Viljama Skota līdzdalību. Nē, es negrasos noliegt, ka savulaik noskatījos teju vai visas šī aktiera filmas, bet tās nav manā atmiņu klāstā pašas prestižākās - proti, sevišķi lepoties ar savu pagātnes aizraušanos ar šādām filmām es kaut kā negrasos. Varbūt tas pats "American Pie" nav tik slikts, kā to reizēm mālē, bet būsim reālisti - smalku humoru tajā meklēt ir ļoti nelietderīgi. Un tad vēl Šona V-Skota partneris šajā filmā ir Paul Rudd - viens no galvenajiem "Džūdas Apatova bandas" pārstāvjiem. Tomēr kritiķu atsauksmes par šo filmu bija gana slavinošas, lai es tomēr noriskētu un dotu tai iespēju mani pārliecināt, ka būšu maldījies.

Šis bez variantiem ir otrais labākais Dženisas studijas albums (konkurence gan, protams, nav nekāda dižā). Jaunais pavadošais ansamblis viņai ir labāk piemērots nekā Kosmiskā blūza grupa un profesionālāks nekā Lielais Brālis, tā ka tas jau uzreiz ir pluss un galvenais - dziesmās atkal ir parādījusies enerģija un melodijas, nevis tikai pašas Dženisas personība, un arī JJ šoreiz ir parūpējusies par kādu pārsteigumu - atklājās, ka viņai tomēr bija arī dziesmu rakstīšanas dotības, un viņas sacerētā "Move Over" ir neapšaubāmi viena no šīs plates virsotnēm - pamatīgi iekačājošs skaņdarbs ar varbūt vienkāršu, bet lipīgu melodiju un tādu enerģijas devu kā no pieciem red bull. Un tad vēl te ir viens no Dženisas lielākajiem grāvējiem - "Me and Bobby McGee", kuru gan sacerēja ne Dženisa, bet tā 100% ir viņai radīta dziesma, tāda nedaudz laucinieciska, un vienlaikus ļoti uzrunājoša. Un vēl šajā platē ir atrodama dziesma ar milzīgu sociālu un politisku nozīmi. Runa, protams, ir par akapella dziedāto "Mercedes Benz", par kuru es fanoju jau kopš neatminamiem laikiem. Patiesībā jau šis ir ne tikai pēdējais Dženisas studijas ieraksts, bet tas arī ir ieraksts, kuru viņa nepaspēja pabeigt, un ne velti viena šī ieraksta dziesma - "Buried Alive in the Blues" - ir vispār bez vokāliem, jo dienā, kad Dženisai bija paredzēts to iedziedāt, viņu atrada mirušu. Un tiešām žēl ka tā - šis grūvīgais gabals ar Dženisas līdzdalību būtu varējis kļūt par vienu satriecoši labu dziesmu, arī instrumentālā veidā tas nav slikts, bet....

"Choke" atbilstoši reklāmas materiāliem ir filma "from the author of Fight Club". Un šis nav tikai tukšs sauklis - tās pamatā patiešām ir Čaka Palančuka tāda paša nosaukuma romāns. Protams, tā kā es arī Fight Club neesmu iepazinis grāmatas formātā, ne man spriest, vai tas ir kaut kā rādītājs vai nav.

Pirms šī ieraksta Dženisa nomainīja savu pavadošo ansambli - Big Brother and the Holding Company vietā viņas atbalstošā grupa tagad saucās The Kozmic Blues Band. Jaunajam sastāvam bija gan savas priekšrocības, gan savi trūkumi. Proti, šie mūziķi noteikti bija profesionālāki un meistarīgāki par saviem priekšgājējiem, bet gadījumā, kad tev ir darīšana ar Dženisu, tas ne obligāti ir pluss, jo... tā ir Dženisa, un viņa bieži vien labāk iet kopā ar paviršību, neizdarību, nevis perfektu punktualitāti.

BB ar Dženisu sastāvā izdeva divas plates. Viena no tām lielā mērā bija dzīvais ieraksts. Un otrā nav nevienas sevišķi labi zināmas dziesmas. Un tā arī diezgan minimāli izklausās pēc tā, ko ir rasts uzskatīt par klasisku "Dženisu Džoplinu". Šis ieraksts ir gaužām viegls - šķiet, ka tā tapšanas laikā grupa drīzāk tiecās līdzināties kaut kādiem "Mamas and Papas" nekā tiem pašiem Jefferson Airplane. Un Dženisa šeit visbiežāk dzied pārāk "normāli" - ne jau kas viņa dziedātu slikti, bet te ir ļoti maz tā īpašā individuālisma, kas viņu dara par 20.gadsimta droši vien ievērojamāko rokmūzikas dziedātāju (sievieti). Nemaz nerunājot par to, ka bieži viņa nemaz nav galvenā vokāliste, bet dziedāšanu daudzviet uzņemas grupas ģitāristi, kuri gan nav paši par sevi slikti, bet... kurš gan grib klausīties JJ ierakstus, kuros dzied kaut kādi veči? Tas taču nav gluži jēdzīgi. Pati Dženisa daudz maz pēc sevis izklausās, piemēram, pašsacerētajā "Women is Losers", bet tur atkal ir cita problēma - ka izpildāmais materiāls nav gana labs. Dženisa neapšaubāmi bija izcila dziedātāja, bet kā dziesmu autore viņa bija labākajā gadījumā viduvēja, un līdz ar to arī šī pati "Women is Losers" turās kaut cik tikai un vienīgi uz viņas balss, bet muzikālais fons ir... tiešām ne vairāk kā fons. Daudz maz labākas dziesmas ir "Bye, Bye, Baby" (protams, atkal jau šī dziesma varētu būt smagāka, bet neko labāku šajā platē tu tiešām neatradīsi) un "Down on Me". Taču es nevaru pieņemt, ka šī mūzika ir pārāk saharīnaina, pārāk tāla no realitātes, tā nesniedz to experience, ko gribas sagaidīt no laba Dženisas ieraksta - vieglas un ne pārāk oriģinālas melodijas, tas, protams, nav pats par sevi slikti, bet patiešām attiecīgā perioda daudzas Sanfrancisko grupas spēlēja ne sliktāk (un bieži - labāk) nekā Dženisas pavadošais ansamblis, un patiešām tu neklausīsies Dženisas dēļ bieži tādas dziesmas kā "Caterpillar" (psihodēlija BB gaumē - dumji) un "Easy Rider".

Jāatzīst, ka grāmatu angļu valodā izvēle Rīgas centrālajā bibliotēkā (Brīvības ielā pie "Rīgas modēm") ir visai bēdīga. Faktiski 90% tās veido trešās līdz piektās šķiras krimiķi un lubu romāni, līdz ar to man nākas pamatīgi piepūlēties, lai šajā klāstā atrastu kaut ko lasīšanas vērtu. Hovarda Normana "Putnu mākslinieks" šķita pietiekami laba izvēle - grāmata ar pieklājīgu nosaukumu (kas neliek gaidīt kaut ko pārmērīgi banālu vai pārsātinātu ar slepkavībām), puslīdz ciešamu vāka noformējumu un turklāt vēl minēts, ka to par vienu no gada labākajām grāmatām atzinis žurnāls "Time". Es, protams, neesmu sevišķs vāka uzrakstu cienītājs, bet šis komplekts lika pieņemt, ka "Putnu mākslinieks" varētu būt pilnīgi pieņemama grāmata.

Sevišķi liels Apdaika daiļrades pazinējs es neesmu - līdz šim lasīts vienīgi pirmais "Truša" sērijas romāns (neko daudz no tā neatceros, bet bija diezgan labs, tā vismaz atceros) un "Ģertrūde un Klaudijs" (gana labs, bet ne izcils). Īsti nevaru saprast, cik augstu viņa darbu vidū kotējas "Kentaurs", bet ja jau tam gadījās nokļūt manās rokās, nācās vien to izlasīt.

Zemei uzbrūk citplanētieši, kuru mērķis ir atbrīvot šo planētu no galvenajiem parazītiem - cilvēkiem, un dot planētai jaunu iespēju attīstīties. Svešās civilizācijas vēstnesi un pavēles izpildītāju Klaatu sašauj kāds pastulbs militārists. Vai cilvēce (jeb konkrētāk - viena konkrēta sieviete) spēs pārliecināt Klaatu, ka mēs tomēr esam dzīvošanas cienīgi?

Par šo filmu ir iespējami vismaz trīs viedokļi, katru no kuriem es iespēju robežās mēģināšu pamatot.

Romantiskā komēdija "Dedication" sava žanra ietvaros var lepoties ar virkni asprātīgu gājienu un par spīti diezgan negatīvajai attieksmei, ko tā saņēma no kritikas puses, tā nav slikta filma. Bet vienlaikus tā būtu varējusi būt daudz labāka filma. Filmas sākumā mēs iepazīstamies ar Henriju Rotu un Artūru Plenku - diviem dažādām paaudzēm piederošiem vīriešiem, kuri ir ļoti labi draugi un kuri abi neizceļas ar pārmērīgi simpātiskiem raksturiem. Tā kā viņi abi ir diezgan draņķīgos finansiālos apstākļos, viņi izlemj radīt grāmatu bērniem, jo šajā literatūras novirzienā, kā zināms ir visvairāk naudas (vai arī nav - whatever). Kinoteātrī skatoties kādu porno filmu, viņiem rodas arī apgaismība par to, kas tad būs viņu grāmatas galvenais varonis - protams, ka tas būs bebrs, kuru nosauc par Mārtiju. Kāpēc bebrs - droši vien skaidrs. Grāmata izdodas patiešām veiksmīga, taču tad Rūdijs - vecākais no diviem vīriešiem - nomirst. Rots to diezgan smagi pārdzīvo, jo Rūdijs bija vienīgais cilvēks, ar kuru viņš kaut kā varēja sadzīvot - jo pats Rots ir viens sasodīti nejauks tipāžs, kuram nav ķeselē ilgi jāmeklē kāda riebīga frāze, ko izspert, lai izvestu savu sarunu biedru no pacietības. Un tad sākās romantiskā komēdija - stāstā iesaistās jaunā ilustratore Lūsija, kurai vajadzētu aizstāt Rūdiju grāmatas par Mārtiju turpinājumā - jo Rots grāmatai tikai rakstīja tekstus, kamēr ilustrācijas veidoja Rūdijs. Un tālākais ir diezgan paredzams, un lielā mērā filma zaudē savu sākotnējo šarmu. Nav jau brīnums - kamēr mirušo Rūdiju spēlēja lieliskais Toms Vilkinsons, Lūsija = Mendija Mūra. Ja tu pēkšņi nevari atcerēties, kādās filmās tu šo aktrisi būsi iepriekš redzējis, varu pieminēt divas svaigākās - "Licence to Wed" un "Because I Said So". Tīri informācijai - abas šīs filmas novērtēju zem 4.0 - un tas neko labu neliecina. Turklāt Mūra ir zināma arī kā dziedātāja (arīdzan - ne sevišķi laba), līdz ar to ir tikai dabiski, ka viņa arī šo filmu nedaudz uz leju novelk, un uz beigām filma kļūst diezgan klišejiska un tradicionāla. Bet tai tāpat ir pāris lielu plusu - pirmkārt, atraktīvā maniere, kādā tā tiek pasniegta. Tempu maiņas, nedaudz šīzīgi kadri un galvenais varonis, kas sarunājas ar savu mirušo draugu dažādās absurdās vietās un situācijās - tas viss kopumā dara "Dedication" par diezgan interesantu filmu, turklāt tai ir patiešām ļoti labs skaņu celiņš, par ko parūpējušies indīrokeri no "Deerhoof".

Es nenoliedzu, ka "Mēness ir norietējis" ir propagandas literatūras darbs. Tas nav domāts tīri kā māksliniecisks veikums, tajā skaidri un gaiši var saprast, kāpēc šī grāmata ir rakstīta, kādi ir tās mērķi un ko ar to autors vēlējies panākt. Taču šī būs viena no tām situācijām, kur es nesaskatu šādā propagandas darbā neko sliktu. Ar šo noveli/mini romānu Džons Steinbeks vērsās pie nacistu okupētās Francijas ar aicinājumu nepadoties, ar aicinājumu nesadarboties, ar aicinājumu cīnīties par savu brīvību. Nekā slikta šādā aicinājumā es nesaskatu, un līdz ar to man pret grāmatu nav iebildumu. Turklāt der pieminēt, ka nedz vācieši, nedz francūži šajā grāmatā vārdā minēti netiek (arī personāžu vārdi nav TIK izteikti raksturīgi konkrētām nācijām, lai tas kļūtu par problēmu), tā ka šo grāmatu var uztvert par aicinājumu cilvēkiem būt brīviem ne tikai konkrētajā situācijā, kad tapa "Mēness ir norietējis", bet arī kopumā.

Man kopš laika gala ir patikušas gan "whodunit" stila detektīvfilmas (ja tās labi realizētas), gan šādu filmu parodijas (ja tās labi realizētas, kā piemēram "8 sievietes"), un "Murder by Death" ir diezgan tipiska šī žanra parodijfilma, kurā tradicionālā lauku mājā, kurai noslēgta visa pieeja, sapulcējas pieci pasaules labākie detektīvi, lai saskartos ar nebijušu izaicinājumu - noskaidrotu, kurš šajā mājā pusnaktī pastrādās slepkavību, nogalinot kādu cilvēku ar 11 (vai 12, nav svarīgi) naža dūrieniem mugurā. Šo detektīvu vidū ir parodijas par visiem klasiskākajiem literārajiem detektīviem - sākot ar variāciju par tēmu Erkils Puaro un beidzot ar standarta netīri runājošo amerikāni, kas līdzinās Semam Speidam. Jāatzīmē, ka šīs filmas aktieru vidū ir divi visnotaļ ievērojami personāži:

Beidzot var oficiāli (vismaz līdz kārtējai negaidītajai projekta atdzīvināšanai) teikt, ka lieliskajam animācijas seriālam ar nosaukumu "Futurama" ir pielikts punkts. Pēc katastrofāli sliktās Bender`s Game pat tāda Futuramas fana kā manas cerības, gaidot jaunāko Futuramas filmu, nebija diez ko augstā līmenī. Tas tomēr ir neapstrīdami, ka labākos laikus šovs piedzīvoja tolaik, kad tā sērijas bija 22 minūtes garas un ka pilnmetrāžas formātu tas tā arī īsti nespēja sagremot. Arī "Into the wild green yonder" kopumā ir drīzāk neveiksme, nekā sasniegums, taču salīdzinoši ar iepriekšējo filmu tas tomēr ir un paliek solis pareizajā virzienā.

Jau pirmā CSN albuma aprakstā, kurā gan Nīls Jangs nepiedalījās, es atzinos, ka sevišķs šīs grupas talanta cienītājs neesmu, un attiecībā uz "Deja Vu" varu šo apgalvojumu vienīgi atkārtot. Cik svarīgi amerikāņu folkroka izpratnē lai arī viņi nebūtu, bet viņu dziesmas mani lielākoties sevišķi neaizrauj, un nav nekāds brīnums, ka šī albuma neapšaubāmi labāko skaņdarbu neradīja neviens no grupas dalībniekiem, bet gan Džonija Mitčela. Šī dziesma, protams, ir "Woodstock", kas CSN&Y izpildījumā ieguvusi vismaz divkāršu spēku salīdzinoši ar Mitčelas oriģinālu - tā ir daudz dusmīgāka, daudz draudīgāka un vienlaikus absolūti hipijīga, kādai tai arī jābūt. Vispār man ir grūti saprast, kāpēc es neesmu šīs grupas fans - kā nekā viņi tiek uzskatīti par teju svarīgāko hipiju ansambli, un pret hipijiem man nekādu iebildumu nav, taču šī ieraksta dziesmas lielākoties ir stipri vien garlaicīgas un nepietiekami oriģinālas. Tādas dziesmas kā "Teach Your Children" vai "Almost Cut My Hair" es tiešām nevēlos klausīties, un ne tāpēc ka tas ir "hippie crap", bet gan tālab, ka tajās vienkārši nav nekā tāda, kas apliecinātu, ka CSN&Y tiešām būtu ievērības vērta grupa. Vēl viena maksimāli liegā hipiju ģimenes dziesma "Our House" man tīk kaut kā ievērojami labāk nekā "Teach Your Children", lai gan arī tajā droši vien nekā tāda ievērojama nav. Otrā labākā dziesma pēc "Woodstock" šajā ierakstā ir "Country Girl", Nīla Janga labākais pienesums ierakstā, un šī dziesma ir atmiņā paliekoša un oriģināla, paldies par to misteram Jangam. Ieraksts kā tāds tikām man nešķiet sevišķi essential, hipiju kustība radīja arī ievērojami labākus muzikālus eposus nekā šo.

Filmas reklāmas rullītī "Hamlet 2" tiek nosaukts par 2008.gada "Napoleon Dynamite". Vai šāds apzīmējums būtu saucams par komplimentu, tas, protams, ir katra paša ziņā. Jāatzīst, ka savs pamats šādam apgalvojumam ir, un daļēji arī tādēļ, ka īsti drošs, vai šī filma ir laba vai slikta, es neesmu. Un patiesībā šī, iespējams, ir arī viena no tām filmām, kuru sakarā nav īsti svarīgi zināt, vai tā ir laba vai slikta. Tā vienkārši IR, un ar to ir pietiekami.

Jāatzīst, ka savā ziņā "Elegy" ir viena stipri "creepy" filma, kuras skatīšanās VAR radīt nelabumu. Proti, filmā redzamās tuvības ainas starp Bena Kingslija un Penelopes Krusas varoņiem nav domātas vājām acīm. Salīdzinoši iepriekš redzētais "Timecrimes" ar šķērēm plecā un atbaidošo galvenā varoņa brūci bija tīri maigs. Kā nekā Kingslijs ir par Krusu savus 30 gadus vecāks un šajā filmā netika veikti nekādi mēģinājumi viņa vecumu apslēpt (kā tas bieži notiek Džeka Nikolsona vai tā paša Ala Pačino gadījumā - Kingslijs šeit nebija domāts kā jauns un pievilcīgs). Deivids Kepešs ir diezgan tradicionāls ne pārāk simpātisks augstskolas pasniedzējs, kura dzīves pamatnodarbe ir laiku pa laikam pārgulēt ar kādu savu bijušo studenti (te gan veidojas zināma nekonsistence, jo viņam ir arī epizodiska "fuck buddy", kas gan arī ir bijusī studente, bet ar kuru viņam sakars ir jau 20 gadus, un kura nez kādēļ līdz šim laikam nav nojautusi to, ka viņš viņu pastāvīgi krāpj arī ar citām bijušajām studentēm). Ja kas - šī filma ir balstīta uz Filipa Rota grāmatas, kas liek domāt, ka oriģinālversijā lielāks uzsvars varētu būt likts uz galvenā varoņa piederību ebreju tautai (filmā tas nekādi netiek akcentēts). Nu jā, un tad viņiem veidojas sakars, kurā neiztrūkst pāris visai banālas un filmām klišejiskas detaļas, bet ar to varētu rēķināties. Tradicionāli Rotam (jo viņa klātbūtne filmā ir diezgan jūtama) varoņu seksuālā brīvība ir pietiekami augstā līmenī, un par gluži tikumisku es šo kino eposu nenosauktu. Skatīties to kopumā bija pietiekami interesanti un dažam labam (ko nesaukšu vārdā) pat izdevās ar to pārtraukt bēdīgi slaveno Y sēriju (tādā veidā es apzīmēju savā datubāzē, ka kāds no filmas skatītājiem tās laikā iemidzis). Nekā izcila, nekā satriecoša, nekā tāda, ko atcerēties pēc gadiem, un tā pat nav šī gada labākā Penelopes Krusas filma, bet bija ok. Ja kas, sava līdzība šeit bija arī ar otru Izabella Koisē filmu, ko esmu redzējis - "My Life Without Me" (par kuru stipri maz atceros, kas liek domāt, ka arī "Elegy" varētu piemeklēt līdzīgs liktenis).

"The Man Comes Around" ir pēdējais Džonija Keša albums, kas iznāca, vīram melnā vēl esam dzīvam. Tas arī sarūpēja Kešam pēdējo viņa dzīves laikā lielo hitu lieliskā Nine Inch Nails "Hurt" kavera veidā, kas patiešām Keša izpildījumā iegūst īpašu nozīmi un īpašu jēgu, zinot to, ka tās ierakstīšanas laikā Džonijs jau patiešām bija tādā stāvoklī, ka viņam šī dziesma nozīmēja kaut ko sevišķu. Līdzīgi kā citos savas "American" sērijas ierakstos, arī "The Man Comes Around" ietvaros Kešs pamatā izpilda labi zināmas citu izpildītāju dziesmas - sākot jau ar tradicionālām melodijām un beidzot ar popmūzikas produktiem, un tieši pop gabalu kaveri lielākoties ir veiksmīgākie šī ieraksta posmi - arī Depeche Mode "Personal Jesus" Keša izpildījumā kaut ko noteikti iegūst, kļūstot intīmāks un personīgāks.

Protams, neviens nevar zināt, vai "Cheap Thrill" iegūtu tik ikonisku statusu, ja Dženisa būtu pārdzīvojusi liktenīgo septiņdesmito gadu un turpmākajās desmitgadēs ierakstījusi veselu virkni nevienam nevajadzīgu komerciālu ierakstu. Taču tādā situācijā, kāda tā ir reālajā pasaulē, šis ieraksts ir un paliek viens no spožākajiem sešdesmito gadu atceres mirkļiem, demonstrējot JJ droši vien viņas īsās karjeras labākajā formā un arī viņu pavadošā grupa šeit ir savu uzdevumu augstumos. Ne mazāk kā četras kompozīcijas no šī albuma (kura oriģinālajā versijā to kopumā ir septiņas) ir tik klasiskas, cik vien iedomājams. Iesim tām cauri atbilstoši izvietojumam ierakstā.

Īpašu plānu skatīties otro instalāciju "Ādamsu ģimenes" sāgā man, protams, nebija, taču ja jau televīzijā pie Lienes vecākiem to rādīja, nācās vien noskatīties. Kaut kad ļoti senos laikos es šo filmu, protams, biju redzējis, taču par to pārliecība man neradās uzreiz tās skatīšanās procesā. Laikam jau tāpēc, ka mēs to sākām skatīties ne no sākuma, bet gan apmēram no vidus, kas rezultātā mēs neredzējām atpazīstamo daļu no šīs filmas (vecāko bērnu mēģinājumus nogalināt mazuli). Tālāko daļu - bērnus vasaras nometnē un auklīti - tēvoča Festera jauno sievieti mēs redzējām gan.

Es esmu Ernesto "Če" Gevaras fans. Varbūt ne gluži akls un maniakāls, bet tomēr fans. Taču šajā ierakstā es negrasos pamatot (attaisnot) savu attieksmi pret šo cilvēku, bet gan tikai pastāstīt par šo filmu.

Šis konkrētais ieraksts NAV grupas "The Doors" pēdējais albums. Un ne tāpēc, ka es ticētu, ka šī grupa kādreiz izdos vēl kādu ierakstu, bet gan tāpēc, ka šis patiešām nav "The Doors" albums. Tajā nav atrodamas grupas dziesmas, bet gan pāri palikušie grupas dalībnieki uzlika kaut kādu instrumentālu fonu fragmentiem no Džima uzstāšanās kā "dzejniekam" kaut kādā klubā vai kur nu viņš tur uzstājās. Līdz ar to šis ieraksts faktiski ir dzejas priekšlasījumi, kuriem apakšā uzliktas kaut kāda skaņa, kas nosacīti līdzinās mūzikai. Tā kā es neesmu dzejas kritiķis (es vispār neesmu nekāds kritiķis, bet dzeja man ir vēl svešāka nekā gandrīz jebkas cits), tad par to es vispār neko dižu izteikt nevaru. Cik zinu, Morisons pats sevi uzskatīja par dzejnieku, bet daudzi (it īpaši pēc viņa nāves) īsti viņam nepiekrita. Es patlaban arī nemēģināšu spriest, cik vērtīga vai bezvērtīga ir viņa dzeja, bet skaidrs ir viens - šis nav mūzikas ieraksts un muzikālie fragmenti, ko pārējie grupas dalībnieki piesaistījuši Džima dzejai klāt, nav neko diži. Vispār šajā ierakstā ir tikai viens fragments, kura dēļ to būtu vērts noklausīties - tas ir "Roadhouse Blues" ieraksts no kāda grupas koncerta. Tas ir patiešām labs - jo tie ir īsti The Doors, tas ir īsts Morisons, un labs ir arī šī fragmenta nobeigums, kurā Džims paziņo, ka viņš nezina, kas tālāk notiks, bet viņš "will have my kicks before the whole shithouse goes up in flames". Diemžēl citi fragmenti ir vienkārši dzeja - reizēm ar sviestainiem aranžējumiem, reizēm bez tiem. Vienu reizi šo ierakstu gan tomēr var noklausīties, bet nekādi ne vairāk. Un ja tev to piegādā iegādāties kā šīs grupas albumu, tas ir vispār absolūts "uzbrauciens".

Kas var būt vīrišķīgāks par grāmatu ar šādu nosaukumu? Kas var būt izcilāks grāmatu autors par leģendāro Maddox - cilvēku, kas vada labāko interneta lapu Visumā? Dabiski, ka atbildes uz abiem jautājumiem ir - nekas.

"Full Circle" ir pēdējais "The Doors" ieraksts, kuru varētu saukt par normālu studijas albumu - tam sekojušais "American Prayer" jau nav nekāds albums, bet gan Džima dzejoļi ar aranžējumiem, un līdz ar to laikam var teikt, ka ar šo albumu "Durvis" pabeidza pilno apli. Vienīgi jāatzīst, ka apļa nobeigums ir ļoti minimāli līdzīgs sākumam - faktiski starp "The Doors" (pirmo plati) un "Full Circle" ir tik maz līdzības, cik vien iespējams. Šajā ierakstā ir tik maz dziesmu ar "Doors" skaņu, ka man pat bail paliek. Iesākas viss ar septiņdesmito gadu tīņu filmas skaņu celiņam labi piemēroto "Get Up and Dance", kurai ar Morisona mantojumu ir ne vairāk kopīgs kā Kasparam Dimiteram ar Lū Rīdu. Un ne jau tāpēc, ka nedz Manzareks, nedz Krīgers nespēj dziedāt līdzīgi Morisonam (ja kas - Robijs cenšas Džimu imitēt, un brīžiem ar tīri ciešamiem rezultātiem), bet gan tajā, ka melodiski šim ierakstam ar "The Doors" nav vispār nekādas saistības. "4 Billion Souls" varbūt iederētos kādā Beach Boys platē, bet ne jau "The Doors". Fancīgais "Verdillac" ir vēl vismaz nedaudz grupai raksturīgs, bet tāpat ne pārmērīgi. Un "Hardwood Floor" rockabilly? Kaut kā man The Doors neasociējas ar sieviešu fona vokāliem un šādiem ritmiem. Arī Džerija Lī Luisa "Good Rockin`" iekļaušana šajā platē mani pārsteidza - The Doors pēkšņi pārvērtušies par retro grupu, "Creedence Clearwater Revival" atdarinātājiem? Krīgers nav Džons Fogertijs, un šāds imidžs viņam sevišķi labi nepiestāv. Pāris dziesmas ierakstā - "The Mosquito" un "The Piano Bird" vismaz daļēji atgādina "īsto" grupu, un tās arī ir labākās šī albuma kompozīcijas. Savukārt "The Peking King and the New York Queen" - ierakstu noslēdzošais skaņdarbs, kuram pēc idejas vajadzētu noslēgt arī visu "The Doors" daiļradi, nav nekāds noslēgums, bet kārtējā upbeat dziesma no mūziklu repertuāra, kurai nebūtu vieta "The Doors" albumā. Salīdzinoši "Other Voices" bija vēl tīri labs, bet šis jau nu ir patiešām augstākās raudzes sviests.

Džims Morisons ir miris. Nekas viņu nespēs atgriezt atpakaļ no mirošo leģendu panteona, un līdz ar to ir skaidrs, ka "The Doors" ieraksti, kas tapuši pēc liktenīgā 1971.gada 3.jūlija, nav nekādi īsti "The Doors" albumi. Taču Manzareks, Krīgers un Densmors mēģināja pierādīt, ka šajā lieliskajā grupā bija arī citas balsis, izņemot Džima. Ka ne tikai Šamanis, Ķirzaku ķēniņš varēja apburt klausītājus ar savu auru, bet ka to varēja arī viņa uzticamie ieroču nesēji. Vai viņi to varēja? Dabiski, ka nē.

Uff! Beidzot esmu noskatījies visas "kreiso" kategoriju Oskariem nominētās filmas. Saki man godīgi - vai tu skatītos filmu tikai tāpēc, ka tā saņēmusi nomināciju par labāko skaņu celiņu? Es arī atbildētu "nē", taču pēc līdzīga (par labāko dziesmu) pagājušogad skatītā "Once" izrādījās ļoti, ļoti laba filma. Tā ka zināt nekad nevar.

"Losandželosas sieviete", vadoties no veselā saprāta, ir pēdējais "The Doors" albums. Jau tas nāca klajā pāris dienas pēc Morisona nāves, bet visi tālākie grupas veikumi labākajā gadījumā ir saucami par "Former members of the Doors" albumiem. Taču "LA Woman" klausoties, tu diez vai jutīsi, ka tā tapšanas laikā Morisonam bija atlicis pavisam maz ko dzīvot. Dīvainā kārtā, lai arī šis ieraksts turpina grupas pievēršanos blūzam, salīdzinoši ar "Morrison Hotel" tas tomēr vairāk izklausās pēc īstiem The Doors (ko lai arī nenozīmētu šis apzīmējums). Iespējams, visvairāk tas tā ir tādēļ, ka šī ieraksta zināmākā kompozīcija ir tik klasiska un dooriska, cik vien iespējams - runa, protams, ir par "Riders of the Storm", pēdējo patiešām izcilo šīs grupas eposu. Otrs zināmākais skaņdarbs ir tituldziesma "L.A. Woman", kurā var teikt, ka Morisons sastopas ar Čaku Beriju, vai precīzāk - šādi varētu izklausīties Čaka Berija dziesmas The Doors izpildījumā - it kā nevainīgs piecdesmito gadu rokenrols, bet pilns ar sešdesmito beigu seksualitāti, par kādu vecais tualešu lūriķis Čaks varētu tikai sapņot. Vistipiskākā The Doors tumšās puses dziesma šeit laikam ir "Crawling King Snake", kura gan laikam ir vienlaikus arī blūza skaņdarbs, taču tā precīzi atspoguļo to, kāds blūzs varēja būt The Doors izpildījumā - ar atkal jau šim mūzikas stilam parasti neraksturīgu seksualitāti un netipisku lirisko materiālu (lai gan tas, protams, pašiem The Doors ir vistipiskākais iespējamais materiāls). Vēl droši vien tu zini arī "Love Her Madly", kuru nedaudz citā stilā varētu izpildīt arī šīs pašas ēras meiteņu grupas, taču The Doors izpildījums, protams, ir tāds, ka labāku vēlēties nav iespējams. Katrā ziņā šis ieraksts man patīk labāk nekā grupas pāris iepriekšējie veikumi, bet es joprojām pastāvu pie apgalvojuma, ka tik labi kā iekš "Strange Days" viņi nekad vairs nebija.

Līdz ar šo filmu esmu paveicis būtiskāko "pirmsoskaru" sezonas uzdevumu - noskatījies visas svarīgākajās kategorijās nominētās filmas. Kopumā man atlikušas vēl 5 ieplānotās filmas - "Defiance" un četras citvalstu lentes (no kurām divas gan nav vispār vēl dabūnamas).

Ar "Morisona viesnīcu" grupa "Durvis" turpināja savu atkāpšanos no pirmo ierakstu misticisma uz daudz tradicionālākas, blūzā balstītas mūzikas lauciņu. Melodijas joprojām ir labas, Morisons joprojām ir Morisons, taču šī "The Doors" vairs ne tuvu nav tik unikāla grupa kā vēl tikai pāris gadus iepriekš.

Interesanti, ka kritiķu aprindās "A Mighty Wind" tiek uzskatīta par labāko Kristofera Gesta projektu kopš "This Is Spinal Tap" (kurai viņš gan, kā zināms, nebija režisors), atgriešanos pie mūža labākās formas utt. Taču man radās gluži pretējs iespaids - ka no viņa pašrežisētajām parodijdokumentālajām filmām šī konkrētā ir vismazāk interesanta. Tā vēsta par to, kā trīs savulaik populāras sešdesmito gadu folkmūzikas grupas apvienojas, lai piedalītos koncertā sava kopīgā menedžera piemiņai. Filmā piedalās praktiski visi tradicionālie Gesta filmu aktieri (un arī vairāki cilvēki no "Spinal Tap"), taču šoreiz viņu līdzdalība ir stipri vien bezzobaina un nesmieklīga. Un kur ir šīs filmas problēma? Visvairāk tā slēpjas tajā, ka filmas "varoņi" nav īsti apsmiešanas vērti. Citās filmās ar Gesta piedalīšanos viņa satīras mērķi bija jēdzīgi - vai tie būtu mūžīgi stilu mainoši līdzi laikam metālisti kā tas bija "Spinal Tap" gadījumā, personīgā ego pārņemti suņu audzētāji iekš "Best in Show", par Oskariem sapņojoši aktieri no "For Your Consideration" vai nemotivēti pēc slavas tiecošies ciemata mūzikla veidotāji iekš "Waiting for Guffman". Tikām "A Mighty Wind" personāži lielākoties ir skumji, un patiesībā ir skaidrs, ka Gests par viņiem arī sevišķi nemēģina smieties. Faktiski no trim "grupām", kas parādās šajā filmā, komiski ir vienīgi "The New Main Street Singers" - grupas rīmeiks ar nesaistītiem dalībniekiem, kas tikai izmanto vecās grupas vārdu. Savs humors ir, protams, arī filmas dziesmās, taču:

Trešais "The Doors" albums, manuprāt, ir diezgan izteikti sliktāks par saviem diviem priekšgājējiem - tajā ir zudusi daļa no Morisona un bandas cirkam līdzīgās maģijas, dziesmas ir ievērojami vieglākas nekā iekš "Strange Days", un vispār šajā ierakstā daudz grūtāk ir sajust to, ka Džims bija DŽIMS - Ķirzaku ķēniņš. Un tas par spīti tam, ka tieši dziesma "Not to touch the Earth" no šī ieraksta deva Morisona šo iesauku. Taču vairums šī ieraksta dziesmu piederētos daudz mazāk tumšiem mūziķiem nekā Ķirzaku ķēniņam un viņa galmam. Pietiek salīdzināt albumu pirmās dziesmas. "The Doors" sākās ār "Break on through", tumšu un spēcīgu dziesmu. "Strange Days" ievadīja tāda paša nosaukuma dziesma, kas iezīmēja visdepresīvāko "The Doors" albumu, bet "Waiting for the Sun" sākas ar "Hello, I Love You". Nē, arī šajā dziesmā ir pietiekama trakuma pilns nobeigums, taču... Un vai tu vari iedomāties grupas iepriekšējā albumā tādu dziesmu kā "Love Street"? Tik vieglu balādi Doors iepriekšējā ierakstā noteikti nepieļautu. Un līdzīgās tonalitātes, taču nedaudz psiohodēliskā "Wintertime Love" arī iekš "Strange Days" nokļūt nespētu. Kas attiecas uz zināmajām dziesmām, izņemot "Hello, I Love You", šeit tāda ir vienīgi "Spanish Caravan", bet tā nav viena no manām mīļākajām šīs grupas dziesmām. Kopumā "Waiting for the Sun" nav gluži slikts ieraksts, bet ar diviem pirmajiem albumiem "The Doors" bija pieradinājuši no sevis gaidīt kaut ko vairāk.

Tā nu sanāca, ka "Dzelzs vīru" es skatījos divos piegājienos. Pirmajā iterācijā sākām skatīties filmu četratā (+Liene, Sergejs, Marina), taču pēc apmēram 30 minūtēm es aizgāju līmēt griestus un līdz ar to viņi filmu noskatījās bez manis. Tiesa, sevišķi es to nenožēloju, jo pirmā pusstunda mani pārliecinājusi par šīs filmas kvalitāti nebija - nekādi man neizdevās saprast, kāpēc "Iron Man" būtu viena no gada labākajām filmām. Taču kad izrādījās, ka tā saņēma divas Oskara nominācijas, un tādā veidā Iron Man atgriezās manos plānos. Un tātad es šo filmu tomēr pabeidzu skatīties. Un tā man nesāka šķist satriecoši labāka kā pēc pirmajām 30 minūtēm.

Kas īsti ir šī filma? Tā rāda aizkulises Boba Dilana tūrei pa Apvienoto Karalisti 1965.gadā, kas šajā gadījumā nozīmē milzīgu daudzumu izsmēķētu cigarešu, tusēšanu ar Džoanu Baezu un Donovanu, kasīšanos klāt dažādiem cilvēkiem un dažas dziesmas. Ievērojama šī filma skaitās tālab, ka tā Dilanu parāda savādāk nekā tajos laikos bija pierādīts atainot slavenus mūziķus - bieži viņš te redzams kā aizkaitināts, ne pārāk gudrs un ne pārāk simpātisks tipāžs, kuram ļoti patīk "nodirst" cilvēkus (ja kas - tieši viņa "diršanās" ainas ir saistošākās filmā). Taču problēmu filmā netrūkst. Sāksim jau ar to, ka man nepatīk veids, kādā tā ir uzfilmēta un samontēta. Varbūt tam laikam šāda nenopulēta pieeja bija kaut kas novatorisks, bet mani pamatīgi kaitināja fona skaņas, nevajadzīgu epizožu, kurās pilnīgi nekas nenotiek, pārpilnība, un sajūta, ka filmai vienkārši atlasītas daudz maz jēdzīgākās 90 minūtes no safilmētā materiāla, mani neatstāja ne brīdi. Dziesmu ir šausmīgi maz, un tāpat "The Times they are a-changin`" skan trīs vai četras reizes. Un tas neapšaubāmi ir pārāk daudz.

Šis ir tas ieraksts, kas man visvairāk asociējas ar vienas tā dziesmas pirmo pantu:

Ar šo es sāku ceļojumu pa īso, bet spožo Džima Morisona karjeru, kuras laikā paredzēts noklausīties visus (nedaudzos) grupas ierakstus. Grupas debijas albums bieži tiek uzskatīts par tās spožāko stundu, un tam ir savs pamats. Sāksim jau ar to, ka tajā atrodama The Doors visu laiku zināmākā dziesma - "Light My Fire", kuras Robija Krīgera slavenā sintezatora melodija kļuva par tādu kā The Doors treimārku. Taču nav šaubu, ka lielākā loma Doors popularitātē ir saistīta ar Morisona personību (un, protams, ar viņa seksuālo balsi). Man personīgi no viņu pirmā albuma dziesmām vislabāk tīk kāda cita, nevis "Light My Fire", un turklāt tā viena no divām dziesmām ierakstā, kuru nav sacerējuši paši The Doors. Protams, ka tā ir vienkārši fenomenālā "Alabama Song", kuru Morisons, Krīgers, Manzareks un Densmors var teikt, ka Kurtam Vailam vienkārši nolaupīja - proti, tas vispār ir manā izpratnē viens no labākajiem dziesmu kaveriem, ko es jebkad esmu dzirdējis. Iespējams, tas liecina, ka man patīk nedaudz balagāniska mūzika, bet ja godīgi, man par to ir nospļauties.

Ir filmas, no kurām es neko lielu negaidu, un līdz ar to tās man arī nesagādā vilšanos. Piemēram, "Wanted" vai "Zack and Miri Make a Porno". Un ir filmas, kas mani pa īstam apbēdina, un "W." ir tieši šādas kategorijas filma.

Pasaulē netrūkst filmu, kuras ir tik sliktas, ka par tām pat rakstīt nav vērts, tik bezjēdzīgas, garlaicīgas un trulas, ka jau filmas skatīšanās laikā tu aizmirsti, par ko tieši ir šī filma. "Wanted" nav viena no šīm filmām.

Kad es uzzināju, ka Keita Vinsleta filmējusies kino lentē par holokaustu, man uznāca nekontrolējama smieklu lēkme. Ne tādā ziņā, ka es uzskatītu holokaustu par tēmu, par ko vajadzētu smieties, bet gan tādēļ, ka kļuva skaidrs - Keita patiešām beidzot stingri izlēmusi dabūt Oskaru (to, kas balva, nevis to, kas zvejnieka dēls). Kad iedziļinājos tēmā un atklājās, ka es arī esmu lasījis grāmatu, pēc kuras motīviem tapusi šī filma, biju jau pavisam pārsteigts. Un tagad beidzot esmu šo filmu noskatījies, lai varētu komentēt, cik ļoti man tā patika.

Jau otro vakaru pēc kārtas bija dilemma starp divām potenciāli skatāmajām filmām, un jau otro reizi "The Reader" tika atlikta uz nākamo dienu. Šoreiz gan tās konkurente nebija no tās pašas svara kategorijas, bet viegla multfilma par suņuka piedzīvojumiem - "Bolt". Pēc pirmajām piecām-desmit minūtēm šis lēmums jau tika nožēlots, jo "Bolt" ievads pretēji gaidītajam vairāk par visu līdzinājās nevis kārtējai multenei par mīlīgu dzīvnieciņu, bet gan animētam un vēl idiotiskākam par oriģinālo "Transporter", kur Džeisona Stethema vietā stājušies datorizēti zīmēti meitene un suns. Lieki teikt, ka tas nepavisam nav tas, ko es gaidu no labas multfilmas.

Ar "Pēdējo dīdžeju" Toms Petijs parādīja mūzikas industrijai tās īsto seju! Viņš iebāza ģīmī visiem tiem resnajiem naudas kāsējiem purniem, kuru pamatnodarbe ir pārsātināt ēteru ar nožēlojamu tīņiem adresētu popsu - ar visādām Britnijām, talantu šovu uzvarētājiem un nožēlojamiem bojbendiem. Ar "The Last DJ" Petijs izpauda visu savu agresiju par nekārtībām, kas notiek mūsdienu mūzikas pasaulē, paņirgājās par resnajiem Džo, kas ir atbildīgi par to, ka mūzika patlaban ir tādā pakaļā, kādā tā ir. Vai nav vareni, ka Toms Petijs tā izdarīja?

Vakar mums bija nopietna izvēle starp divām filmām - "Changeling" un "The Reader". Izvēloties pirmo, es domāju, ka smagāko "gruzonu" būsim atlikuši citai reizei. Izrādījās gan, protams, otrādi, un "Changeling" atklājās kā viena no smagākajām filmām, ko esmu pēdējā laikā redzējis. Tā ka iesaku labi padomāt, pirms skatīties "Changeling". Šī filma ir diezgan izteikti "disturbing", un nav rekomendējama sevišķi jutīgiem cilvēkiem. Varu pieminēt, ka Liene apmēram filmas vidū to skatīties pārtrauca, jo viņai tā šķita pārāk pretīga (un šo viņas lēmumu var pilnīgi saprast), beigas gan nebija tik nejaukas, taču šī tāpat nav tā filma, kuras skatīšanās tev sagādāt patīkamu vakara noskaņu.

"Pearl Jam" bieži vien (vai arī man tā tikai šķiet) ir dēvēti par intelektuālāka cilvēka "Nirvanu". Droši vien tā tomēr nav, bet Edijs Veders un viņa grupa tradicionāli tiek pretstatīti Kobeinam un kompānijai, un gluži iespējams, ka tieši "Pearl Jam" ir visīstākā grunge grupa - jo tomēr nākas atzīt, ka viņi savā būtībā ir daudz mazāk komerciāli tendēti nekā Kobeins jebkad būtu spējis būt. Vienlaikus, un par pretējo mani būtu grūti pārliecināt, Kobeins bija daudz talantīgāks mūziķis nekā Veders. Līdz ar to arī "Nirvana" man patīk labāk, cik idejiski lai arī man nepatiktu "Pearl Jam".

Klausoties "Sea Change", mani visu laiku pārņem sajūta, ka šis nav tas pats Beks, kas kļuva pasaulslavens ar "Loser". Šis ir kāds mazāk agresīvs, mazāk elektronisks Beks, kas vairāk būtu ierindojams singer/songwriter plauktiņā un nevis līdzās eksperimentālajiem un nepieradinātajiem. Tas ir Beks, kas dzied liriskas dziesmas akustiskās ģitāras pavadījumā, tādas kā "The Golden Age" un tādas kā "The Lost Cause" (manuprāt, labākā dziesma šajā ierakstā). Nē, viņš neiztiek gluži bez šādiem-tādiem triciņiem, kā jau to no Beka varētu gaidīt, bet kopumā šis ieraksts ir melanholisks un vienlaikus diezgan viegls un brīžiem man rodas sajūta, ka Bekam tajā ir ap sešdesmit gadiem un ka varbūt tas ir vecs Džefs Beks, kas ir šī ieraksta autors, un nevis jauns Beks Hansens. Ja kas, sava līdzība ir novērojama starp šādu Beku un Džona Frušentes solo veikumiem ārpus viņa fankīgās RHCP karjeras, vienīgi Bekam ir izteikti labāka balss. Jāatzīst, ka visas dziesmas Beks dzied apmēram vienādi, ar tādu skumīgu, nedaudz flegmātisku un vienlaikus diezgan jauku pieeju. Man patīk.

Vēl vienu dienu iepriekš es šo filmu būtu skatījies nedaudz savādāk, nekā to sanāca skatīties vakar. Trešdien tā būtu tikai kārtējā no filmām, kas varētu cerēt saņemt kādu Oskara nomināciju. Vakar vakarā tikām tas jau bija droši - "Doubt" tika nominēta veselām piecām balvām, turklāt visām - prestižās kategorijās (lai gan, protams, Violas Deivisas un Emijas Adamsas konkurence par labāko 2.plāna lomu nevar dot uzvaru abām šīm aktrisēm). Līdz ar to sanāk, ka šajā filmā visi centrālo lomu atveidotāji ir bijuši tik labi, ka ir pelnījuši Oskara nomināciju. Un trakākais - tā ir tiesa. Gan Merila Strīpa (kā vienmēr), gan Filips Sīmors Hofmans (kā vienmēr), gan Emija Adamsa (kā reti kad), gan Viola Deivisa (par kuru es neko nezinu) šajā filmā ir patiešām lieliski. Un šī ir viena no tām filmām, kas balstās uz personāžiem, nevis uz notikumiem. Ne velti tā tapusi pēc veiksmīgas lugas, un tiesa, kas tiesa, filma nav diez ko dinamiska un strauja, bet tas jau laikam ir visai prognozējami, ja darīšana ir ar drāmu, kuras darbība norisinās katoļu skolā 1964.gadā un filmas nosaukums ir "Šaubas". Šaubas šajā filmā sākas ar tēva Flinna - vietējā mācītāja - tāda paša nosaukuma sprediķi, un tās pamazām sevī ievelk arī skatītājus, kuriem nākas saskarties ar šaubām par to, vai šis stāsts ir vai nav saistīts ar pedofīliju, par to, kurš tad no diviem varoņiem - konservatīva, kokainā un ļoti paštaisnā māsa Aloīza vai progresīvais tēvs Flinns, ir pozitīvais varonis šajā situācijā. Turklāt vēl gluži iespējams, ka pozitīvais varonis ir pedofīls, bet negatīvā varone viņu vēlas atmaskot - diezgan smaga situācija, vai ne?

Visnotaļ dīvaini, ka pa vidu starp divām uz lielu naudu orientētām Dena Brauna romānu ekranizācijām Rons Hovards pamanījās uzņemt "Frostu pret Niksonu" - filma, kas gan atbilstoši Hovarda tradicionālajai pieejai varētu mērķēt uz pāris Oskariem, bet absolūti nerada "pasūtījuma Oskaru filmas" iespaidu.

Es neesmu mazohists, bet reizēm man patiešām gribās sevi iekaustīt. Viena no tām reizēm ir patlaban, kad man jāraksta par grupas "Box Car Racer" vienīgo studijas ierakstu. Ko es, sasodīts, domāju 2002.gada 13.novembrī, ierakstot to diskā? Tobrīd bija atlikušas 5 dienas manai 19. dzimšanas dienai, kas man vismaz tagad liek domāt, ka es varētu uz šo laiku jau būt daudz maz iemācījies atšķirt vidusskolas laikiem piemērotu mūziku no tādas, kas piemērota arī daudz maz jēdzīgākā kondīcijā esošam cilvēkam. Taču nē - es ņēmu un ierakstīju šo albumu diskā, turklāt vēl tajā pat diskā iecepu arī divas Mocarta simfonijas, Rolling Stones izlasi un kaut kādu webā sakasītu Vanesas Mejas dziesmu krājumu.

Mana atbilde uz ieraksta nosaukumā uzdoto jautājumu ir: Yes, this does indeed look infected. This record is the kind of music that dumbens the listener down, lowers ones expectations towards punk rock and gives nothing in return for ones time.

Man nācās sevi diezgan nopietni pārliecināt, ka filma par pensionētu restleri varētu mani ieinteresēt. Mani neinteresē restlings un vēl jo vairāk mani neinteresē filmas par restleriem. Es gan savulaik esmu skatījies pa NTV restlingu ar Nikolaja Fomenko komentāriem, bet šo "kultūru" es nekad neesmu sapratis un, piemēram, "Nacho libre" mani nepavisam nepārliecināja par to, ka šis "sports" būtu kaut cik interesants.

Tā ir viena priecīga diena, kad klausāmo ierakstu sarakstā man ienākuši The White Stripes - viena no manām iecienītākajām "modernajām" grupām. Savulaik gan tā, protams, nebija, un no šī konkrētā albuma singliem tikai viens mani paķēra tā riktīgi - "Dead Leaves and the Dirty Ground". Tā joprojām ir viena no manām all time favourite White Stripes dziesmām, taču kādā brīdī šo favorite dziesmu saraksts kļuva ievērojami garāks. Taču fūzēti blūziskās mirušās lapas un beigtā zeme līdz ar to nepārstāj būt skaistas. Taču vai kantrī stilā veidotā "Hotel Yorba" būtu sliktāka? Un kā ar "Napoleon Dynamite" ievadošo dziesmu "We`re going to be friends", kurā man vismaz šķiet, ka var sajust Džeka Vaita mīlestību pret Makartnija radītajām dziesmām? Un vai tad šeit labi būtu tikai singli? "I`m Finding It Harder To Be A Gentleman" ir lieliska. Un pat 50 sekundes īsā "Little Room" man patīk. Nemaz nerunājot par muzikāli piesātinātākiem skaņdarbiem - tādiem kā depresīvo "The Union Forever", "The Same Boy You`ve Always Known" un jo īpaši "Offend in every way". Ai, patiesībā es par gandrīz katru šī ieraksta dziesmu varu teikt, ka man tā patīk. Vai "I think I Smell a Rat" būtu kāda vaina? Dažas pēdējās dziesmas albumā gan man kaut kā nedaudz mazāk patīk, bet varbūt tas tāpēc, ka tās esmu mazāk klausījies, tagad grūti pateikt.

Pēc idejas plašāko masu izpratnē šim vajadzētu būt vismazāk saistošajam no četriem kanoniskajiem Velvet Underground ierakstiem, un man kā salīdzinoši tradicionālu pop struktūru fanam tam arī vajadzētu sevišķi pie sirds neiet, taču kaut kāda nenoskaidrota iemesla dēļ es konstatēju, ka esmu šī ieraksta cienītājs.

Ne katru filmu, ko es skatos, es skatos kādu sevišķu motīvu vadīts - gaidot no tās Oskariem atbilstošu kvalitāti, tāpēc ka tur piedalās kāds man īpaši patīkošs aktieris/režisors, tās radīšanas valsts dēļ. Taču katrai filmai ir iespējams šādu iemeslu atrast. Un "Igor" gadījumā varu atzīmēt, ka šeit vienu no varoņiem ir ierunājis Džons Klīzs. Jā, tas pats Džons Klīzs, uz kuru mēdzu atsaukties vietā un (galvenokārt) nevietā. Tiesa, izvēloties skatīties "Igoru", es par Klīzu biju piemirsis un filmas gaitā īsti nemaz neievēroju viņa līdzdalību (un jāatzīmē, ka pēdējos gados viņš piedalās gandrīz tikai un vienīgi nekam nederīgās filmās).

Gluži neplānoti sanāca divas dienas pēc kārtas skatīties tematiski saistītas filmas - šo un "The Visitor". Ja "The Visitor" pievērsās nelegālo imigrantu statusam ASV un viņu beztiesiskumam, tad šī filma ņem vēl šerpāk - tās galvenā varone ir vientuļā māte (kura gan tikai nupat kļuvusi vientuļa, kopš viņas no azartspēlēm atkarīgais vīrs ir savācis visu, kas savācams, no viņu kopējā treilera, un notinis makšķeres), kura apstākļu spiesta sāk pārvest caur mohauku rezervātu nelegālos imigrantus no Kanādas, un mēs kā skatītāji varam tikai iedomāties, cik draņķīga gan ir dzīve citur, ja šie cilvēki TĀDU Ameriku uzskata par Apsolīto zemi. Melisa Leo šajā filmā ir Reja - šī māte, un jāatzīst, ka viņa varētu būt viens no "reālākajiem" cilvēkiem, ko man jebkad ir nācies redzēt kino filmā - proti, viņa nevis izskatās pēc dzīves nogurušas un nelaimīgas sievietes, kas strādā sūdīgā darbā, bet IR šāda sieviete. Proti, viņa neizskatās "saģērbta par nabadzīgu sievieti" (kā tas piem., bija Miss Pettigrew Lives for a Day galvenās varones gadījumā), bet gan pēc gluži vienkāršas sievietes no ielas, kura patiešām ir iekļuvusi tādās problēmās, kādās viņa ir iekļuvusi. Līdzīgi autentiska ir indiāniete Lila (Mistija Aphema), ar kuru Reja "sastrādājas" bēgļu pārveršanā ar automašīnu pāri robežai, šķērsojot aizsalušu upi. Katrai no šīm sievietēm šajā situācijā ir pa savam plusam - Lila kā "native American" nav tik ļoti pakļauta valsts likumiem, bet Reju kā balto sievieti neviens automātiski neuzskata par noziedznieci. Taču tas, protams, nenozīmē, ka imigrantu pārvadāšana nebūtu riskants un visnotaļ nepatīkams darbs.

Nule kā esmu sācis skatīties tās filmas, kuras teorētiski varētu saņemt kādu Oskara nomināciju, bet tikpat labi varētu akadēmijas gadskārtējā statuešu dalīšanas pasākumā vispār nepieminētas. "The Visitor" kā filma, kas uz ekrāniem iznāca jau pagājušā gada sākumā, noteikti nav Oskaru cīņas favorīte - jo pastāv nerakstīts likums, ka svaigākām filmām ir lielākas iespējas kaut ko sasniegt nekā senākām (šis pats elements diemžēl varētu liegt Oskaros atzīmēties arī Kolinam Ferelam, kas iekš "In Bruges" vismaz nomināciju noteikti nopelnīja). Atbilstoši prognožu lapai www.moviecitynews.com "The Visitor" ir 6.vietā nominācijā par labāko neadaptēto scenāriju, bet tās galvenās lomas atveidotās Ričards Dženkinss - ceturtais sarakstā par labāko titullomu. Kā redzams, abas šīs potenciālās nominācijas ne tuvu nav garantētas, līdz ar to gluži iespējams, ka Oskari šai filmai ies pilnībā secen (tā pagājušogad izgāja "A Mighty Heart" ar Andželīnu Džoliju galvenajā lomā), taču tikpat iespējams ir tas, ka "The Visitor" tiks pat pie 2-3 nominācijām.

Jau par agrīnajiem Foo Fighters ierakstiem es gluži no sajūsmas karstu strūklu nelaidu (pretīgs izteikums, ne?), bet sākot ar "One by One" viņi mani interesē vēl mazāk. Pat singli uz šo brīdi viņiem vairs nav nekādi lieliskie, bet standarta dziesmas vispār grimst viduvējībā. Tāpēc vien, ka Grols un kompānija uzdrīkstas spēlēt pietiekami tradicionālu rokmūziku. Taču tās vienveidīgums, akūts ideju trūkums un garlaicību uzvedinošā noskaņa mani brīžiem pat ved izmisumā. Pie labākās gribas nevaru es šo ierakstu nosaukt par labu. Pat kaut ko rakstīt par to slinkums.

Resurss "movielens.org" apgalvoja, ka šī man būs viena no visu laiku mīļākajām filmām, ka tās dēļ es vai jukšu prātā, apbrīnojot Hela Hārtlija izveidoto nedaudz vājprātīgo radošo pasauli. Un savā ziņā es saprotu, kāpēc man šī filma teorētiski varētu tik ļoti patikt - šī filma ir īpatnēja, nepavisam ne tāda kā vairums kino darbu, ko tev nākas noskatīties. Tās personāži ir kaut kādi nedaudz atsvešināti paši no sevis, pretrunas ir katrā iespējamā situācijā un te nekas nav tā "kā dzīvē". Ņemsim par piemēru Izabelas Hipēras atveidoto Izabellu: viņa 15 gadus bija mūķene, tad viņa secināja, ka klosterī dzīvei nav jēgas un sāka strādāt par telefona seksa darbinieci un rakstīt pornogrāfiskus stāstus. Viņa ir vienlaikus nimfomāne un nevainīga (jo ir pārāk izvēlīga vīriešos). Un ko tu teiksi par Tomasu - viņš ir pamodies zaudējis atmiņu pēc tam, kad viņu izsvieda laukā pa logu, viņš bija otras šīs filmas sievietes - Sofijas vīrs un vienlaikus varmāka, kas viņu pieradināja pie narkotikām un lika filmēties porno filmās, kas viss beidzās ar to, ka šī Sofija viņu izlidināja laukā pa logu cerībā, ka viņš atstieps kātus. Bet tā, protams, nenotika. Vispār varoņiem šajā filmā ir diezgan liela nosliece uz izdzīvošanu - arī otrs filmas vīrietis, par kuru es īsti nesapratu, kas viņš tāds bija tika spīdzināts un beigās atzīts par mirušu, taču vēlāk atdzīvojās. Un filmas beigās šis pats vīrietis šāva pa bandītu, kurš nokrita tikai pēc kāda desmitā tiešā trāpījuma.

Patiesībā es biju domājis, ka uz šo laiku manā ierakstu kolekcijā nekādiem aizdomīgiem pop-panka ierakstiem vairs nevajadzētu parādīties, bet kā izrādās, Losandželosas ska-pop-panku grupas "Goldfinger" trešais studijas albums mīt manā diskā numur 75. Un es neteikšu, ka viņa atrašanās tur man sagādātu daudz pozitīvu emociju. Labākajos brīžos viņi izklausās pēc trešās šķiras "The Clash", labākajos - pēc pirmās (vai otrās - nav svarīgi) šķiras "Green Day" vai "Offspring". Pa brīžam viņi pievēršas arī kaut kam, kas robežojas ar ņūmetālu, un tādos brīžos viņi kļūst vēl sliktāki par Green Day - tāda stila sviests kā "Bro" pat Bilijam Džo Ārmstrongam un viņa ieroču nesējiem būtu pārāk liela kaka. Vispār jau man viņi oriģināli patika pateicoties Nenas "99 Red Balloons" kaveram, kas patiešām šajā ierakstā ir atrodams, un kas patiesībā arī nav nekas dižs - ir jau zināms, ka jebkuru pop dziesmu tu vari izpildīt ātrāk un ar fūzētām ģitārām un pasniegt to kā pankmūziku (līdzīgi kā to dara "Audiosmog"), bet no tā šī dziesma sevišķi nemainīsies, un tu vari to saukt par pankmūziku un vari nesaukt, bet tā nekļūst ne par gramu nopietnāka. Un tas, ka grupas dalībnieki ir kaut kādi tur aktīvisti, nepadara viņu mūziku kaut nedaudz vērtīgāku.

Es esmu viens no tiem nedaudzajiem cilvēkiem, kas nedzīvo kartona kastē kaut kur Āfrikā un kas tomēr nav līdz šim redzējis visu laiku finansiāli veiksmīgāko kinofilmu, proti, "Titāniku". Un šo "netaisnību" es tuvākajā laikā vismaz neplānoju novērst, bet tas nenozīmē, ka cita ikviena filma, kurā piedalītos Keita Vinsleta un Leonardo di Kaprio man uzreiz būtu jāiekļauj melnajā sarakstā. Patiesībā gan attiecībā uz Leo šāds princips man vismaz zināmā mērā darbojas, jo viņš ir viens no man mazāk patīkošajiem Holivudas aktieriem, bet Vinsleta - tas ir pavisam cits stāsts. Ja es par šo filmu būtu zinājis vien to, ka tajā galveno sievietes lomu spēlē Vinsleta, bet režisors ir Sems Mendess - "Amerikāņu skaistuma" radītājs - man ar to droši vien būtu pieticis, lai es šo filmu noskatīties.

Nez, kāpēc indie grupām tik bieži ir tik gari nosaukumi? Nekad un nemūžam nevienai maksimāli popsīgai grupai nebūs tik garš nosaukums, ka man vajadzētu bažīties par to, vai datubāzes lauks tam ir pietiekams. "Trail of Dead" varētu būt ekstrēmākais piemērs, bet arī "Godspeed you black emperor", "Meanwhile back in communist Russia", "Presidents of the United States of America" un citas.

Reizēm, ieskatoties, kādu mūziķu ieraksti atrodami manos vecajos diskos, ap dūšu metas patiešām nelabi. "Puddle of Mudd" pirmais ieraksts lielas studijas paspārnē ir viens no šādiem gadījumiem. Protams, grupas veiksmes stāsts pats par sevi ir pieminēšanas vērts - tās dziedātājam izdevās iedot savu demo ierakstu grupas Limp Bizkit dziedātājam Fredam Dērstam, kas par to iefanojās un paņēma grupu savā paspārnē, kļūstot arī par šī albuma producentu. Un tā vienlaikus ir viena no būtiskākajām šī albuma problēmām.

Otrais "Use Your Illusion" gluži tāpat kā pirmais tāda nosaukuma ripulis izceļas ar stipri neadekvātu garumu - esot 75 minūtes ilgs, tas izmanto CD formāta iespējas visā tā pilnumā, taču pārmērīgs garums īsti par labu albumam nenāk. Iespējams, ka Rouzs un kompānija vēlējās saviem faniem par to pašu naudu piedāvāt vairāk mūzikas, kas, protams, ir pozitīvi. Taču no otras puses, ja tu neesi GnR fans, tad visticamākais tev šajā ierakstā šis tas varētu pārāk pie sirds neiet.

Lai saņemtos noskatīties jaunāko Gusa van Santa filmu, man bija nepieciešams laiks. Jā, zināms, ka šī filma februāra beigās varētu pretendēt uz savu čupiņu "Oskaru", taču cik gan daudz manā draugu lokā ir cilvēku, kas ar lielu interesi skatīsies filmu par geju-politiķi? Patiesību sakot, arī es pats šādu personu sarakstā varētu neietilpt. Taču tā tomēr notika, ka divos piegājienos mēs šo filmu pievarējām.

Ir filmas, kuras tevi kā skatītāju uzrunā, un ir tādas, kas nē. "The Wackness" man drīzāk ietilpa otrajā kategorijā. Kas tieši tai kaitēja, es tā konkrēti pateikt nevarēšu - vai nu mani nesaistīja tās deviņdesmito gadu sākuma stila noformējums ar neizbēgamo cieņas izrādīšanu man vismazāk tuvajam mūzikas paveidam - repam. Vai arī tas bija kaut kas cits. Katrā ziņā šī faktiski visai tipiskā indie lauciņa filma, kurā netrūka nekā tāda, ko tu varētu tradicionāli gaidīt no "pusnekomerciālā" kino produktiem šķita visai samocīta un garlaicīga. Vai arī nebija pareizie apstākļi, lai to skatītos un lai tā šķistu labāka. Kā nekā atsauksmes par šo filmu lielākoties ir pozitīvas un daudziem (kino večiem) tā kļuva par pozitīvu pārsteigumu. Man nebija gluži tā, ka es negribētu šo filmu skatīties līdz galam (kā tas notika pasākumā pie NR), bet vienlaikus es arī nebūtu gatavs uzstāt, ka tā obligāti jānoskatās līdz galam. Vārdu savienojums "nothing special", kuru gan laikam ir patentējis mūsu finanšu ministrs, šajā gadījumā būtu īsti vietā.

Esmu ievērojis, ka par gandrīz katru brāļu Koenu filmu es rakstu vienu un to pašu - laba filma, bet noteikti ne viņu labākā. Līdz ar to pamazām varu secināt, ka gluži iespējams, ka man nemaz tik ļoti viņu filmas nepatīk. Nē, pāris filmas ir viņiem patiešām lieliskas - "O Brother Where Art Though", "The Man Who Wasn`t There", "The Big Lebowski", taču lielākoties man viņas patīk - bet ne līdz galam. Ne tādā ziņā, ka filmām būtu neveiksmīgas beigas, bet ka līdz patiešām labas filmas līmenim tām tomēr vismaz nedaudz pietrūkst. Tā ir arī ar "Raising Arizona".

Deivida Finčera iepriekš režisēto filmu saraksts ir iespaidīgs - trešais "Alien", "Se7en", "Fight Club", "Zodiac". Ne mazāk ietekmīgs darbu saraksts ir filmas scenāristam Erikam Rotam - "Forests Gamps", "Zirgu vārdotājs", "Ali", "Munich", "The Good Shepherd". Visubeidzot galvenajās lomās šajā filmā ir tādas Holivudas zvaigznes kā Breds Pits, Keita Blānšeta un Tilda Svintone. Diezgan laba kompānija, vai ne?

"Parastie aizdomās turamie" ir viena no tām filmām, par kuru mēdz teikt, ka tajā iekšā ir "fiška". Zini, kā tas ir ar jauno Tarantino filmu (atsaucoties uz IT Crowd)? Labi, nav svarīgi.

Kevins Smits ir viens no tiem režisoriem, ar kuru daiļradi esmu tā labāk pazīstams - ne velti šī ir jau sestā viņa filma, ko esmu noskatījies. Un tas nav maz, ievērojot to, ka kopumā Smits ir režisējis astoņas pilnmetrāžas filmas. No iepriekšējām piecām viena bija galīgi garām (Mallrats), trīs bija labas (pirmie "Clerks", "Dogma" un "Chasing Amy"), bet viena - diezgan viduvēja (otrā "Clerks").

Pirms kāda laika "Heart Shaped Box" bija mana mīļākā Nirvanas dziesma. Vai tur sava tiesa nopelnos bija šīs dziesmas ļoti spilgtajam videoklipam, tagad pat nepateikt. Taču tā bija, un to nevar apstrīdēt. Un arī tagad es to joprojām uzskatu par vienu no labākajiem gabaliem šīs grupas pēdējā studijas albumā. Protams, tā ne tuvu nav vienīga zināmā dziesma no šī albuma - vēl te atrodas tādas klasiskas kompozīcijas kā "Pennyroyal Tee", "Rape Me", "Dumb" un "All Apologies". Taču tieši "Heart Shaped Box" ir tā dziesma, ar kuru man asociējas šis albums.

"Krusttēvs" ir viena no tām filmām, par kurām tādiem cilvēkiem kā man rakstīt nevajadzētu - rokas par īsām. Taču faktiskā situācija ir tāda, ka tomēr rakstīšu gan, jo pagājušo nedēļ šo filmu atkārtoti noskatījos. Tu jau droši vien zini, ka "Krusttēvs" ir viena no filmām, kas visbiežāk ieņem pirmo vietu dažādās "all time greates film" listēs - līdzās "Pilsonim Kainam", "Kasablankai" un... tas droši vien arī viss. IMDb topā šī filma ieņēma pirmo vietu kopš vismaz 2000.gada līdz pat šī gada vasarai, kad to apsteidza "The Dark Knight", bet patlaban tā atrodas otrajā vietā aiz "Shawshank Redemption". Un ir vērts piezīmēt, ka šo kritienu tāpat pamatā iezīmēja tas apstāklis, ka liels skaits Betmena fanu salika "Krusttēvam" vieniniekus, lai viņu mīlulis varētu sasniegt virsotni. Es tagad tomēr neiedziļināšos savā kritiskajā attieksmē pret IMDb vērtējumu sistēmu, jo... to vienkārši nav sevišķas jēgas darīt.

He - es kaut kā nebiju līdz šim ievērojis, ka "Murgu pirms Ziemassvētkiem" nebija režisējis vis Tims Bērtons, bet gan Henrijs Seliks. Tiesa Bērtons tomēr ir un paliek šīs filmas mastermind - kā scenārija autors, producents un tā tālāk.

Jūtams, ka pēdējos gados Vudijam Alenam ir parādījušās divas izteiktas noslieces - veidot filmas Eiropā un par galveno sieviešu lomas atveidotāju uzaicināt Skārletu Johansoni. Un dīvainā kārtā tas viss viņam nostrādā ļoti labi. Turklāt vēl šajā filmā viņš uzaicinājis arī Penelopi Krusu, kurai ar Johansoni un Havieru Bardemu veidojas ļoti īpatnējs mīlas trijstūris.

Šis bija viens no pirmajiem Kliforda Saimaka romāniem, un laikam arī viens no labākajiem. Tajā Saimaks vienlaikus pieķeras vairākām no populārākajam zinātniskās fantastikas tēmām - ceļojumiem laikā, saskarsmi ar ārpuszemes civilizācijām un cīņai starp cilvēkiem un robotiem. Romāna galvenais varonis Ešers pēc divdesmit gadiem, ko viņš ir pavadījis uz kādas planētas Gulbja zvaigznājā, atgriežas uz Zemes, kur viņam vajadzētu sākt rakstīt grāmatu par to, ko viņš ir tur iemācījies (dzīvodams ar nemateriālām būtnēm, kas viņam atklājušas daudzas viņā pašā esošas iespējas, kuras cilvēki parasti neapzinās), taču izrādās, ka Ešera grāmata interesē arī trīs dažādas organizācijas, kas savā starpā risina karu laikā. Vieni no tiem ir androīdi (cilvēkveidīgie roboti), kas cīnās par savām tiesībām būt vienlīdzīgiem ar cilvēkiem un kurus Ešers arī par tādiem atzīst, uzskatot, ka visas dzīvas radības ir vienlīdzīgas - būtu tas ASV prezidents vai lentenis ASV prezidentā (lai arī šādu salīdzinājumu neviens šajā grāmatā neizsaka). Vēl Ešeram sanāk arī nodarboties ar ceļošanu laikā pašam, strādāt sava senča labā fermā 19.gadsimtā (pats Ešers nāk no apmēram 8000.gada), vairākas reizes nomirt un atdzīvoties un tā tālāk. Tagad to aprakstot īsos teikumos, rodas sajūta, ka šis romāns būtu haotisks sci/fi klišeju apkopojums, turklāt vēl ar propagandas elementiem, taču patiesībā romāns ir uzbūvēts ļoti pārliecinoši un saistoši, un arī tajā ieliktās idejas nav nedz triviālas, nedz idiotiskas (turklāt jāņem vērā, ka tas tika radīts laikā, kad zinātniskajā fantastikā vēl daudz kas no tagad klišejiskā par tādu nebija kļuvis). Ja kas - autors diezgan labi izvairās no muļķīgu tehnoloģisku detaļu iekļaušanas, kas mūsdienās varētu jau šķist bērnišķīgas, un arī ar, manuprāt, grūtāko problēmu saistībā ar ceļojumiem laikā - laika paradoksiem - viņš galā tiek pietiekami labi. Cilvēkiem, kam patīk zinātniskā fantastika, noteikti rekomendējama grāmata.

Garāžroka atdzimšana uz 20.-21. gadsimta robežas uz kādu laiku augšā pacēla veselu virkni labāku un sliktāku grupu - līdzās White Stripes un Strokes vieta atradās arī The Hives, Hellacopters, Kings of Leon, The Vines, u.c. Viena no šīm grupām bija arī Black Rebel Motorcycle Club, kas starp citu stilistikā diezgan izteikti līdzinājās White Stripes (lai arī dalībnieku sastāvs tai, protams, bija pilnīgi citādi veidots). Šī ir viena no tām grupām, kas visizteiktāk mēģināja amerikāniskajam garāžrokam piešķirt arī savu britpopa devu. Vienlaikus gan nevarētu teikt, ka viņi būtu vieni no spēcīgākajiem sava mūzikas stila pārstāvjiem.

Pēdējais no četriem Velvet Underground studijas ierakstiem ir vismazāk eksperimentāls un drosmīgs no visiem četriem, taču tas ne obligāti būtu tāpēc jāvērtē ar mīnusa zīmi. Jā, šeit tu neatradīsi neko līdzīgu "Sister Ray", "White Light/White Heat" vai "Heroine", dziesmu struktūras ir tradicionālākas, gluži tāpat kā aranžējumi. Patiesībā klausoties kaut ko tik miermīlīgu kā "Who Loves the Sun" pat zūd pārliecība, ka te darīšana tiešām ir ar Lū Rīdu un kompāniju. Protams, pēc Keila aiziešanas VU vispār vairs nebija tik eksperimentāli kā sākotnēji, taču šis ieraksts patiešām ir ļoti tāls no šīs grupas pirmsākumiem. Un, manuprāt, tas nav nekas slikts. Ne tādā ziņā, ka sākotnēji viņi būtu bijuši slikta grupa, bet tādā, ka arī vēlāk viņi tādi nekļuva. Man patīk tādas patiesībā diezgan primitīvas dziesmas kā "Sweet Jane", "Oh! Sweet Nuthin`" un, protams, "Rock and Roll". Vispār šeit ir tā, ka vairākas dziesmas ir totāli lū-rīdiskas, bet vienlaikus netrūkst arī Daga Jūles kompozīciju, kuras nepavisam neizklausās pēc Rīda gabaliem, un tas arī nav slikti. Otrajā ieraksta pusē ir arī pārītis mazāk veiksmīgu dziesmu - triviāli kantrijīgā "Lonesome cowboy Bill" ir viena no tām, un diezgan bezmelodiskā "I Found a Reason" - otra. Patiesībā arī "Train coming round the bend" nav nekas izcils, un otro pusi tiešām izvelk "Oh! Sweet nuthin`", par kuru gan esmu dzirdējis, ka tā esot pārāk bezmērķīga un pārāk gara, bet man tā patīk, līdz ar to man ir vienalga, ko saka kaut kādi tur eksperti.

Ja es būtu lielāks šī ieraksta fans, es noteikti būtu aizgājis uz Lū Rīda koncertu šovasar Rīgā. Taču tā kā "Berlin" man ne tuvu nav viņa mīļākais albums, tad - neaizgāju. Un laikam gan to arī nenožēloju, lai arī tā rūpīgāk paklausoties nākas atzīt, ka nemaz tik peļams tas "Berlin" nav.

Saukt mani par "Aerosmith" fanu būtu ļoti radikāls pārspīlējums. Jā, kādreiz es diezgan pamatīgi "pavilkos" uz viņu astoņdesmito/deviņdesmito visnotaļ salkanajām kompozīcijām "Cryin`" un "Crazy", taču par laimi šī ēra manā dzīvē tagad ir garām. Un viņu komerciāli veiksmīgākā dziesma "I don`t wanna miss a thing" mani tracina joprojām tāpat kā tā mani ir tracinājusi kopš laika gala. Taču loģiski, ka viņu agrīnos ierakstus neietekmē tas, par ko Tailers, Perijs un kompānija pārvertās vēlākos laikos.

Reizēm man šķiet, ka es jūku prātā. Kāpēc man nešķiet smieklīgs tas, par ko smejas miljoni, un kāpēc es smejos par kaut kādām "kreisām" filmām, kuras pat uz kino ekrāniem nekad mūsu valstī nav izrādītas? Kas īsti nav pie pilna prāta - pasaule vai es?

Ar "The Rising" Brūss Springstīns atbildēja uz 11.septembra teroraktiem. Es, protams, neesmu iedziļinājies šajā situācijā, bet mana hipotēze ir tāda, ka Boss par šī "pasākuma" vaininiekiem uzskatīja sliktos puišus no islāma zemēm un nevis ASV valdību. Taču tas ir gluži attaisnojami, jo filma "Zeitgeist" tolaik vēl nebija iznākusi un līdz ar to Bosam vēl nebija iespējas uzzināt, ka visu pasaulē inscinē žīdu-masonu sazvērestība ar mērķi pārvaldīt pasauli vēl vairāk nekā tā to pārvalda patlaban. Vai iepriekšējos teikumus vajadzētu uztvert ar sarkasmu vai arī nopietni, es pats īsti neņemos teikt.

Atcerēties, kad es "Gredzenu pavēlnieka" triloģijas pirmo filmu skatījos pirmo reizi, tagad vairs nav iespējams. Šķiet, ka kopumā to biju redzējis divreiz - otro reizi pie Ulda garo "director`s cut" versiju, bet par pirmo skatīšanos atceros vien to, ka man (prognozējamā kārtā) šī filma nešķita ne tuvu tik izcila, kā daudzi cilvēki to tolaik mālēja. Iespējams, ka man vienmēr izbaudīt LotR filmas ir traucējis tas apstāklis, ka es pārāk labi esmu pazīstams ar grāmatu triloģiju, kas savukārt man liek būt piekasīgam, filmai pārāk atkāpjoties no grāmatas storyline. Kā lai arī nebūtu, pagājušo sestdien tika veikts epohālais pasākums - atkārtoti noskatīta LotR pirmā filma, un tā kā iepriekš to biju skatījies laikos vēl pirms sāku rakstīt aprakstus šajā lapā, par to tagad uzrakstīšu.

Ko lai arī cilvēki neteiktu, bet brāļi Koeni patiešām ir vieni no mūsu laiku talantīgākajiem režisoriem un scenāristiem. Patiesībā gan tieši to cilvēki arī saka, un Koenu iepriekšējā filma "No country for old men" diezgan nopietni piedalījās šī gada Oskaru pasniegšanas ceremonijā. Un pēc tādas nopietnas filmas kā "No country" Koeniem neatlika nekas cits kā vien atgriezties pie screwball komēdijas, kaut kā līdzīga kā "Lielais Lebovskis" vai "Ladykillers", un tā viņi arī izdarīja.

Nepatika man šis Viljama Folknera romāns, un man pat negribas par to tagad gari rakstīt. Tā varoņi man nesimpatizēja, tā tēmas mani neuzrunāja un tas kopumā mani nekādi neieinteresēja, tas būtu viss, ko es vēlos pateikt. Te piedalās maniakāls noziedznieks vārdā Papajs (jā, gluži kā jūrnieks), kas ir impotents un tomēr spēj veikt izvarošanu (izmantojot kukurūzas vālīti), samaitāta bagāta meitene Templa, kas kļūst par Papaja upuri, viens labs nelegalā alkohola ražotājs vārdā Gudvins, viens labs jurists vārdā Horass, un vēl šādi tādi citi ļaudis. Ja man būtu noskaņojums, es tagad kaut ko par šo grāmatu uzrakstītu, bet man šāda noskaņojuma nav, un tālab es nerakstīšu. Atvainojos ka tā.

Nezinu, kā ir ar tevi, bet mana attieksme pret "bariņu čigānu" parasti ir diezgan piesardzīga. Tu mierīgi ej pa ielu, bet pretim tev nāk bariņš čigānu. Pieskatīt savas mantas droši vien par ļaunu nenāks, vai ne?

Džimijs Hendrikss kā jau ikviens mūziķis, kas nomiris pārāk jauns un jau savas dzīves laikā bija paspējis kļūt par leģendu, pēc nāves ir kļuvis par vienkārši mega leģendāru. Līdz ar to nav brīnums, ka dažādi naudas iekasētāji pēc viņa nāves ir izdevuši desmitiem (ja ne simtiem) visdažādāko kompilāciju ar "retajiem" Džimija ierakstiem, kurus ar vieglu roku tirgoja plašajai publikai. Šis konkrētais ieraksts gan tiek uzskatīts par vienu no labākajiem šāda stila ierakstiem - jo tajā ir apkopotas dziesmas, kuru lielāko daļu Hendrikss gatavoja savam ceturtajam studijas albumam, kuru viņam gan tā arī neizdevās pabeigt pēkšņās nāves dēļ. Un tikai deviņdesmito gadu otrajā pusē, kad gādību pār Džimija "mantojumu" no dažādiem ierakstu studiju večiem pārņēma viņa paša ģimene, beidzot šis ieraksts ieraudzīja dienasgaismu tādā veidā, kādā IESPĒJAMS to būtu gribējis redzēt pats Misters Hendrikss.

Laikam gan es šim ierakstam netiku veltījis tik daudz uzmanības, kā tas atbilst maniem standartiem, bet nav sevišķi jāiedziļinās tā saturā, lai saprastu, ka "To know you is to love you" ne tuvu nav izcils blūza ieraksts. Protams, būtu ļoti naivi domāt, ka blūza karaļa B.B. Kinga ierakstu vidū visi būs izcili un fenomenāli, turklāt tas, cik daudz ierakstu viņš karjeras laikā ir izdevis, man pat saskaitīt neizdevās.

Tā vispār ir diezgan izplatīta parādība, kad kāds gados pavecāks leģendārs populārās mūzikas darbonis ieraksta veselu albumu, kas sastāv no duetiem ar dažādiem jaunākas paaudzes mūziķiem. BB Kinga gadījumā šāds albums ir "Deuces Wild", kurā viņam līdzās darbojas tādi ļaudis kā Van Morrison, Treisija Čepmena, Ēriks Kleptons (ar kuru viņam jau bija kopīgs albums "Riding with the king"), Rolling Stones, Džo Kokers, Vilijs Nelsons un pat Deivids Gilmors. Ok, lielākā daļa no šiem mūziķiem nav neko jaunāki par pašu Kingu, bet tas jau cits jautājums.

Vai kāds man varētu pateikt, vai tik gadījumā šis romāns nav nedaudz pārmērīgi izslavēts? Un vispār arī pats Filips Rots vai tik gadījumā nav kaut kāda nedaudz pārspīlēta literāra personība? Gluži kā Ians Makjuens.

Vispār jau tā kā man būtu pienācis laiks uzrakstīt par "Chinese Democracy", kas neticamā kārtā pēc piecpadsmit gadu gaidīšanas beidzot ir iznācis, bet attiecīgo ierakstu vēl neesmu ieguvis un patlaban arī nedomāju pie tā tuvākajā laikā tikt. Tālab rakstu par iepriekšējo G`n`R ierakstu - "Spageti incidentu".

Beidzot ilgi gaidītais ir noticis - Futurama ir pārvērtusies par īstu mēslu. Pret pirmajām divām pilnmetrāžas filmām, kas tika izdotas DVD formātā, mana attieksme kopumā bija pozitīva (lai arī daudzi arī par tām teica, ka nekā laba tur neesot), bet šoreiz pat es nevaru saglabāt optimismu. "Bender`s Game" ir vienā līmenī ar pašām vājākajām regulārajām Futurama sērijām, bet tās pilnmetrāžas filmas formāts padara šo situāciju vēl ievērojami bēdīgaku. Faktiski ar šo filmu Futurama ir pārvērtusies par kaut ko līdzīgu visām nebeidzamajām "Scary Movie", "Epic Movie", "Superhero Movie" un tamlīdzīgajām. Kādreiz svaigais humors ir pārvērties par trulu atdarinājumu, parodējot visu pēc kārtas, bet neparūpējoties par to, lai šīs parodijas būtu trāpīgas un oriģinālas. Ko īsti "Bender`s Game" izsmej?

"Zāģa" pirmā daļa ir viena no tām filmām, kuras visi ir redzējuši, izņemot mani, un tagad tas beidzot ir mainījies. Arī es esmu redzējis Zāģi, un nevaru teikt, ka šī filma mani būtu pamatīgi pārveidojusi.

"Mamma Mia, here I go again!" Sasodīts - es pats īsti nesaprotu, kā tas sanāca, ka noskatījos šo filmu. Un vēl vairāk, ka to piespiedu noskatīties arī Sergeju. That is so gay. Nu, ok, varbūt tur vainīga bija Liene, bet fakts paliek fakts - mēs skatījāmies šo pityful excuse for a film kompānijā, kur bija vairāk vīriešu nekā sieviešu un vienāds neglābjamu alkoholiķu un ABBAs fanu skaits.

Neticami, bet "Quantum of Solace" man bija pati pirmā Bonda filma. It kā es esmu redzējis diezgan lielu daudzumu filmu, taču kaut kāda iemesla dēļ Bondiāde šajā manā kino pieredzē līdz pat šī gada novembrim nebija pārstāvēta. Iespējams, ka Džeimss Bonds kā varonis mani nekad nav uzrunājis (fragmentāri, protams, ar viņu pazīstams esmu, bet "no zvana līdz zvanam" nevienu filmu tiešām skatījies nebiju). Iespējams, ka tā vienkārši bija sagadīšanās un tomēr tas bija fakts - man Džeimss Bonds tā īsti neasociējas nedz ar Šonu Konoriju, nedz ar Timotiju Daltonu, nedz ar Pīrsu Brosnanu, nedz ar Rodžeru Mūru, nedz ar jauno veci - Danielu Kreigu. Un, protams, viņš nepavisam man neasociējas ar Džordžu Lazenbiju.

"Stikla pilsēta" ir pirmā daļa Pola Ostera Ņujorkas triloģijā, un vienīgā no tās daļām, kuru esmu patlaban izlasījis, taču jāatzīst, ka ar zināmu interesi izlasītu arī tās turpinājumus.

Šo filmu skatījāmies tālab, ka MA to bija noraksturojis kā līdzīgu (un līdzīgi labu) vienam no maniem personīgajiem pēdējā laika "hitiem" - "In Bruges". Starp šīm divām filmām bija viena acīmredzama līdzība - Kolins Farels galvenajā lomā, bet atšķirību ir daudz vairāk. Pirmkārt, viena filma ir tapusi Britu salās, kamēr otra - Holivudā. Otrkārt, Phone Booth režisors ir amerikāņu vecmeistars Džoels Šūmahers, kas gan par meistaru saucams nosacīti, jo liela daļa viņa filmu nav neko diži labas, bet "In Bruges" radītājs vispār bija pilnmetrāžas kino debitants, taču vienlaikus - izcils dramaturgs. Arī stilistiski man šīs filmas sevišķi līdzīgas nešķita.

Vai kāds saprātīgs cilvēks var man izskaidrot, what the shit is it with Džūda Apatovs? Kāpēc viņa filmas visi izpērk kā karstās kūkas vai pareizāk - kā prezervatīvus (atbilstoši "The mating habits of the earthbound human)? Kāpēc viņu uzskata par vīru baltajā zirgā, kas glābj mūsdienu komēdiju no pagrimuma? Un kas ir tie dīvaiņi, kas pielūdz pilnīgi ikvienu viņa radīto sviesta gabalu? Nē, es neesmu pavisam kritisks - "Superbad" bija labs, "Forgetting Sarah Marshall" bija ok, "40 year old virgin" arī bija labs, pat "Knocked up" bija tīri ciešams, ā, un "Walk hard" bija smieklīgs, lai arī ne tik ļoti, kā dažs labs apgalvoja. Bet "Step Brothers"? Šī filma noteikti nav smieklīga, un tā nav arī laba. Vils Ferels vispār ne tuvu nav mans mīļotais aktieris, bet braukājoties pa bungu komplektu ar savām olām viņš par mīļāku man nekļūst. Šajā filmā varbūt ne visi joki ir no trulākās kategorijas, taču arī tekstuālie joki ir tomēr stipri patruli un citās šīs bandas radītajās filmās redzēti.

Nule es esmu sasniedzis to brīdi, kad man atbilstoši plāniem jāraksta par lielāko deviņdesmito gadu mūzikas ierakstu. Tas ir vienlaikus satraucoši un biedējoši. Es, protams, nevaru par to pateikt neko jaunu, jo par to jau tāpat ir pateikts daudz par daudz. Taču fakts ir tāds, ka "Nevermind" ir un paliek tas ieraksts, kura dēļ cilvēki atceras Kurtu Kubeinu, ieraksts, kas pavēra ceļu uz MTV veselai plejādei Nirvanas sekotāju un atdarinātāju un ieraksts, kuru kritizēt var tikai ļoti šaurās aprindās (izņemot, protams, pavisam mazo tīņu aprindas, kurās var kritizēt visu, kas nav nācis no Parisas Hiltones viedā prāta apcirkņiem, t.i., cunt). Kad tas būtu noskaidrots, parunāsim mazliet par to, kas ir "Nevermind".

Patiesībā es nedaudz brīnos, kāpēc 1001 lasāmās grāmatas sarakstā ir tik daudz darbu, pēc kuriem radītas ievērojamas filmas. No vienas puses, tas būtu loģiski, ka gandrīz ikviena laba un ievērojama grāmata ir tikusi pie ekranizācijas, bet no otras puses man šķiet, ka ne obligāti visas slavenu filmu apakšā esošas grāmatas būtu izcilas. Lai gan, kā lai to ņem.

Tas Kevins Smits ir viens sviestains tips, kura galvenais hobijs ir veidot filmas par vīriešiem, kuri nespēj kļūt pieauguši. Reizēm viņam šīs filmas sanāk ļoti labas, reizēm - nē. "Mallrats" ir sliktākais no visiem gadījumiem. Tā galvenie varoņi ir divi puiši, kurus pametušas draudzenes un kuri dodas uz lielveikalu pārdzīvot savas skumjas. Tur viņi sastaps Džeju un kluso Bobu, topless gaišreģi ar trīs krūšgaliem, Stenu Lī - vienu no amerikāņu komiksu leģendām, abas savas otrās pusītes un vēl daudz vairāk vai mazāk kolorītu personāžu. Tu jau droši vien zini, ka man trulas komēdijas patīk ne mazāk kā vairumam citu cilvēku, bet tikai ar nosacījumu, ka tās ir eleganti trulas komēdijas, asprātīgi trulas komēdijas un saistoši trulas komēdijas. Diemžēl "Mallrats" nav šāda komēdija. Joku tajā ir, protams, ļoti daudz, bet lielākoties tajos katastrofāli trūkst īsta humora, un "fiziskie" joki ir pagalam stulbi. Vienīgais patiešām atmiņā paliekošais personāžs šajā filmā ir tukls puisis, kas nedēļām ilgi skatās uz tā stereoskopisku bildi, neveiksmīgi un veltīgi mēģinot tajā ieraudzīt trīsdimensionālo apslēpto attēlu. Man kā cilvēkam, kam arī nekad nav izdevies savas smadzenes piespiest šādus attēlus atpazīt, ar šo personāžu bija viegli identificēties un es to spēju saprast. Tikām galvenos varoņus saprast nevaru un galvenais - nevajag. Atsevišķas frāžu apmaiņas filmā ir asprātīgas, bet kopumā tā neveido filmas iespaidu, un šķiet ievērojami par trulu, lai būtu kaut cik atmiņā paliekoša. Salīdzinoši Smita pati pirmā filma "Clerks" bija vienkārši īsts šedevrs, lai arī tā tika filmēta faktiski par kapeikām, bet ar lielāku finansējumu "Mallrats" gadījumā viņš vienkārši nespēja tikt galā. Ja filmā nav nekādu domu, nekāda mērķa, tā nav asprātīga, un tā tev kā skatītājam nepiedāvā neko labāku par trešo krūtsgalu, diez vai tu pēc šādas filmas jutīsi gandarījumu. Drīzāk tev būs sajūta - jā, šitais vecis ir diezgan provokatīvs un viņam ir nospļauties par daudz ko, bet filma tāpat ir absolūts sūds. Pat "Star Wars" references tajā ne tuvu nebija tik labas kā "Klerkos". Kas mani šajā situācijā iepriecina, ir apziņa, ka gan pirms, gan pēc "Mallrats" Smits radīja ievērojami labākas filmas. Ja kas arī paša Smita atveidotais personāžs - Silent Bob - šajā filmā izceļas ar absolūtu neienteresētību šajā sviestainajā kino projektā.

Kā to parasti mēdz teikt reklāmās - pirms "Hellboy II" skatīšanās es biju skeptisks. Vai tas patiešām būs labāks par jauno "Tide"? Vai tas spēs ar savām sarkanajām dzelžainajām dūrēm izsist netīrumus no manām drēbēm?

Ar Chili Peppers astoto studijas plati "By the way" man neveidojas nekādas liriskas atmiņas. Tas nav "Californication", kurš vidusskolas laikos tika uzskatīts par teju vai augstāko rokmūzikas sasniegumu, tā vadošie hiti ne tuvu nekļuva tik leģendāri kā "Otherside", "Under the bridge" utt., un tomēr kopumā tas ir pilnīgi pietiekoši kompetents ieraksts, lai es tādu reizēm varētu paklausīties. Varbūt ne gluži regulāri, jo vispār RHCP ne tuvu nav mana mīļākā grupa, bet tas jau ir cits stāsts.

Pāris dziesmas no šī Nirvanas akustiskā koncerta, kas tika ierakstīts MTV vajadzībām, arī veidoja manu pirmo iepazīšanos ar šo grupu. Līdz ar to kādu laiku es uzskatīju, ka pazīstamākās šīs grupas dziesmas ir "About a girl" un "Man who sold the world", kuru video versijas pastāvīgi dreijāja RBS telekanāls. Tikai ar laiku uzzināju, ka "Man who sold the world" vispār nav Nirvanas dziesma. Jā, un "Smells like teen spirit" es vispirms izdirdēju "Smells Like Nirvana" versijā. Oriģināli, vai ne?

Ar "Pixar" situācija ir nedaudz līdzīga kā ar Džūdas Apatova filmām. Proti, visi tās slavē un dēvē par labāko lietu šai pasaulē kopš Hamfrija Bogarta un kartupeļu biezputras izgudrošanas, bet es kaut ko nesaprotu. Droši vien, ka drūmais, ciniskais, neromantiskais un savā būtībā ļoti ļaunais Žakē vispār nav īstā mērķauditorija multfilmām. Iespējams, es esmu vecs sakārnis, kas zaudējis savu saskarsmi ar bērnību, īsti nezinu.

Vari mani nosist, ja vēlies (nē, es pats to gan nevēlos), bet es tiešām nesaprotu, ar ko šī filma ir izpelnījusies tik nedalītu kritiķu un skatītāju mīlestību. Manu mīlestību tai izpelnīties neizdevās un filmas gaitā es atlūzu, tādējādi vēl vairāk apliecinot zemo manu interesi par šo kino darbu.

"Steppenwolf" manā izpratnē ir viena no tām grupām, kurai izdevās radīt vienu patiešām klasisku kompozīciju - te es, protams, runāju par "Born to be wild", un bez kuras visa pārējā output mierīgi pasaule varētu iztikt (ok, bija vēl "Magic Carpet Ride"). Turklāt pat grupas ne pārāk augstajai reputācijai atbilstoši "For Ladies Only" netiek uzskatīts par vienu no tās ievērojamākajiem albumiem.

Vai tu kādreiz esi aizdomājies, ka ikviena grāmata, ko tev nācies lasīt, ir balstīta uz patiesiem faktiem? Ka grāfs Monte Kristo savulaik patiešām ir dzīvojis? Ka kaut kur Londonā savulaik darbojās Šerloks Holmss? Ka Jānis Godiņš nav tikai slimas fantāzijas auglis?

Ar "Lubeni" patiesībā man bija zināmas bažas, ka tā būs viena no tām daudzajām filmām, kas viņajos laikos man šķita tik trāpīga, tik veiksmīga, tik apsrātīga, bet tagad tā varētu šķist nepārliecinoša, uz tīņu auditoriju tendēta un trula. Taču - un šeit man jāatzīst, ka Kventins Tarantino tomēr šķiet ir ģēnijs, cik ļoti lai man arī to reizēm negribētos apstrādāt - tā ar laiku izrādījās kļuvusi tieši labāka nekā iepriekš. Kad to skatījos iepriekšējo (proti - pirmo un pēdējo reizi), es sliktāk zināju angļu valodu, sliktāk uztvēru daļu no jokiem, kuri šoreiz man garām nepagāja, un vispār - biju stulbāks. Un tagad man nākas atzīt - šī ir izcila filma (bet es joprojām apgalvoju, ka arī "In Bruges" tāda ir, tā ka tu man joprojām vari piekasīties un saukt mani par stulbu). Šīs filmas galvenais pluss ir tajā, ka tajā ir tik daudz labā, ka to pat uzskaitīt ir grūti - lieliski personāži, kolosāli asprātīgi dialogi, kur katrā frāze ir potenciāls citāts, vizuālas spēles un visubeidzot - satriecoša mūzika. Manuprāt, Tarantino tā arī nespēja šādu līmeni jebkad atkārtot. Arī Travolta pēdējos piecpadsmit gados nekad nav bijis tik vitāls, droši vien arī Vilisam tā ir viena no karjeras lielākajām lomām. Ja nebūtu piektdienas pēcpusdiena un es nebūtu sliņķis, šis apraksts tagad turpinātos, bet tā - netuprināsies.

Stāsts ap atkārtoto "Blade Runner" skatīšanos ir patiešām skumjš. Šo filmu pirmo reizi es redzēju, ja nemaldos, 2002.gadā, un toreiz tā uz mani atstāja ļoti spēcīgu iespaidu un es nešaubīgi būtu to iekļāvis savu mīļāko filmu A sarakstā. Patiesībā, ja man izdotos šo savu sarakstu atrast, tad "Blade Runner" tajā visticamākais tiešām būtu bijis, bet failu kaudzē to kaut kā nemanu. Atradu! "Blade Runner" ir B sarakstā - līdzās "Braiena dzīvei", "Rozenkrancam un Gildenšternam" un "Donnie Darko". Bet nekādi man neizdevās sarunāt šīs filmas skatīšanos pie NR. Beidzot pagājušo sestdien man izdevās dažus cilvēkus pierunāt to mūsmājās skatīties. Es pats šo filmu gaidīju ar nepacietību, par pārējiem neko nezinu.

Džimija Hendrika "ekspīriences" otrais studijas ieraksts netiek uzskatīts par tādu šedevru kā albums pirms tā ("Are you experienced") un kā albums pēc tā ("Electric Ladyland"), taču kā jau to var gaidīt no mistera Džimija Hendriksa, tajā netrūkst izcilu skaņdarbu.

Yuck! Man nepatīk Motown mūzika kā tāda (esmu diezgan truls šajā ziņā), bet "The Temptations" debijas ieraksts pat šī žanra ietvaros, manuprāt, neizceļas ar sevišķu "edge" vai kaut kādu odziņu, kuras dēļ man vajadzētu kaut ko tādu iemīlēt. Ir pieci džeki, kuri dzied. Kopā. Dzied labi, tur nav ko iebilst. Materiāls, ko viņi izpilda, ir truls līdz pēdējam - nu tāds, kādu var no šādiem sešdesmito gadu tipāžiem gaidīt. Mūsdienās tas viss, manuprāt, izklausās absolūti neaktuāls un neinteresants. Patiesībā te saharīna ir tik daudz, ka man pat slikti paliek (arī liriskie gabali ir savā ziņā saharīnaini), ir tiešām pagrūti man šeit atrast kaut kādu iemeslu, kāpēc man vajadzētu ko tādu baudīt, un man pat negribas pievērsties atsevišķām dziesmām. Manā izpratnē tas ir sviests, un nekas, ka es to nevaru pamatot nedz ar skaitļiem, nedz ar faktiem.

Principiālākais jautājums, kas man radās pēc Maika Nikolsa režisētās "The Birdcage" noskatīšanās, bija sekojošs - kādā veidā visi šeit iesaistītie cilvēki piekrita piedalīties šajā filmā? Maiks Nikolss tomēr ir ievērojams režisors, kurš savulaik radījis pat "Who`s Afraid of Virginia Woolf", bet nesenākos laikos - "Charlie Wilson`s War". Džīns Hekmens arī nav no C klases geju filmu aktieriem un pat Robins Viljamss tāds nav, taču viņi visi iesaistījās šīs filmas tapšanā, un gala rezultāts nemaz nebija tik dramatisks, kā varētu gaidīt.

"Rietumkrasta stāsts" ir īsfilma un kā likums es par tādām individuāli nerakstu. No otras puses, šī ir īsfilma, kas 2006.gadā saņēma Oskaru kā labākā īsmetrāžas īsfilma, tā ka likt to maisā ar kaut kādām citām īsfilmām nebūtu īsti pareizi, turklāt skatījāmies mēs to arī kā patstāvīgu kino darbu (kāds tā, protams, arī ir), tā ka es par to tūliņ rakstīšu, tūliņ, tūliņ.

Ja ne Lienes tālredzība (vai tās trūkums - kas to lai zina?), šo filmu mēs būtu skatījušies draugu kompānijā otrdienas vakarā. Tagad ir neiespējami paredzēt, kāda būtu mūsu draugu attieksme, ja mēs viņiem patiešām būtu piedāvājušies "Sekot Emijai", bet diezgan droši varu teikt, ka garlaicīgi nebūtu.

Es pats pat nedaudz brīnos, kā tas gadījies, ka šie "astronauti" nonākuši manā ierakstu krājumā. Pat sērfroka panteonā viņi netiek uzskatīti par kādu no sekundārajām dievībām un viņu loma šī žanra attīstībā un popularizēšanā varētu būt aptuveni līdzvērtīga ar grupas "Pupociklu vasara" ietekmi uz Raimonda Paula finansiālo stāvokli. Pamatā, kā var spriest no šī ieraksta, viņi nodarbojās ar pazīstamu izpildītāju pazīstamu dziesmu kaveriem, kuriem viņi nepiešķīra neko daudz no sevis pašiem. Varu nojaust, ka viņi (atšķirībā no Beach Boys) patiešām bija vienkārši puiši, kuriem patika sērfot, kuriem patika meitenes (nevis puiši) un kuri vēlējās ar dziedāšanu nopelnīt kādu naudiņu, lai varētu labi sērfot un seksot. Kā teikt - minimālas ambīcijas un vienkārša un saprotama vēlme būt vismaz pietiekoši populāriem, lai nekad nevajadzētu gulēt vienatnē. Daudzas šī ieraksta dziesmas tu noteikti pazīsti - "Surfin` USA", "Misirlou", "Suzie-Q", "Let`s go trippin`" un varbūt vēl kādas. Astronautu izpildījumā tās neko īpašu neiegūst un neko īpašu nezaudē, jo viņi nav no tām grupām, kas oriģinālus kaut kādā veidā mainītu, viņi vienkārši tos izpilda tā, kā viņi māk. Līdz ar to no vienas puses viņi nav sevišķi slikti - jo dziesmas jau ir labas (vokālu harmoniju ziņā viņi gan dabiski, ka ir desmit vai pat divdesmit punktus aizmugurē Braiena Vilsona bandai), bet vienlaikus nav ne mazākā iemesla, kāpēc tev vajadzētu gribēt viņus iepazīt vairāk kā četrdesmit gadus pēc šī ieraksta nākšanas klajā. Zīmēties kā viņu fanam diez vai ir sevišķi stilīgi un vērtīgi, bet, iespējams, ka savulaik aiziet uz viņu koncertu bija daudz lētāk nekā būtu aiziet uz Beach Boys koncertu, un ko gan tu vari gribēt no "Optima līnija" grupas :)

Ar nosaukumu "Kaleidoscope" sešdesmitajos gados uzstājās divas apmēram vienādi ietekmīgas/neietekmīgas grupas - viena Anglijā un otra Amerika. Šoreiz - par otrās grupas otro albumu. Šī albuma kompozīciju "Beacon from Mars" savulaik ļoti slavēja Džimijs Peidžs (tas pats, kas no Led Zeppelin) un nosauca Kaleidoscope par vienu no savām iecienītākajām grupām, tā ka šis ieraksts noteikti ir pelnījis zināmu ievērību. Ar ko šī grupa ir visvairāk ievērojama, ir fakts, ka tā kā bija viena no world mūzikas iesaistīšanas rokmūzikā pionierēm. Vienlaikus grupas pluss bija tās stilistiskajā daudzveidībā, kas ļāva tai spēlēt gan psihodēliskus gabalus, gan pilnīgi tradicionālu country, gan blūzu, gan folkmūziku Boba Dilana gaumē ("Life will pass you by"). Ar "Taxim" viņi diezgan izteikti parādīja, ka viņu interesēs ietilpst indiešu mūzika, bet "Beacon from Mars" drīzāk līdzinās agrīnajiem Pink Floyd. Mani vismaz zināmā mērā piesaista praktiski visas šī ieraksta dziesmas, tā ka par to varu teikt tikai ļoti labus vārdus (lai arī nedaudzus, jo mani moka konstants slinkums un rakstīt garu aprakstu nav īsti noskaņojuma).

"Portnoja sūdzība" ir vispazīstamākais amerikāņu rakstnieka Filipa Rota darbs, ko starp citu "Modern Library" atzinusi par 20.gadsimta 52. ievērojamāko romānu, pat ievērojamāku kā "Uz kraujas, rudzu laukā". Nezinu, vai es to ierindotu gluži tikpat augstu, bet ievērojams šis romāns patiešām ir.

Grupa "Love" ir viena no tām grupām, kuras savos ziedu laikos neguva sevišķi lielus panākumus, taču vēlāk tika atzītas par rokmūzikas virzībā ļoti būtiskām. Faktiski gan šī grupa vairāk varētu būt ievērojama kā sekotāji un nevis kā modes noteicēji, jo vismaz viņu debijas ierakstā ļoti labi var just, no kā šī grupa mācījās, bet ne pārāk - ko mācījuši tieši viņi.

Par Džonija Keša ierakstiem esmu konstatējis, ka pat labākie no tiem nav sevišķi labi. Un ko tad varētu gaidīt no tāda ieraksta, kuru neviens par vienu no viņa labākajiem albumiem dēvēt nemēdz? Pareizā atbilde - vēl mazāk. Astoņdesmitie gadi (kā šķiet) bija slikta dekāde ne tikai rokmūzikas klasiķiem, bet arī aizdomīgiem kantrī dziedoņiem tādiem kā Kešs. Šis ieraksts gan apliecina pie reizes to, ka rokmūziķiem šis bija draņķīgs laiks - te vienā dziesmā piedalās arī Pols Makārtnijs un es neko labu viņam teikt nevarētu.

"Ring of Fire" līdz ar tā iznākšanu tika nodēvēts par "Best Of" albumu, lai gan patiesībā nekāda īsta Keša dziesmu izlase tā nebija, jo lielākā daļa šo kompozīciju nemaz citos albumos līdz šim parādījušās nebija. Bet tu zini, kā ir ar tiem kantrī mārketinga večiem, ticēt viņiem nevar. Viņi visi ir alkoholu pārdzērušies izvirtuļi un vecais labais Džonijs Kešs patiesībā nemaz tik labs arī nebija. Pietiek apskatīties uz viņa sešdesmito gadu ierakstu vāciņiem, lai man vismaz rastos sajūta, ka šis "vienkāršā cilvēka dziesminieks" patiesībā bija viens cinisks kuņasdēls, kam vairāk par visu rūpēja iestūķēt savu koijotu atbaidāmo bomi kādā jaunā pīrāgā (yuck, cik es brīžiem esmu pretīgi rupjš!), un kas par to, ka viņš dzied par Jēēēēzu un indiāņu ciešanām.

Ja tu domā, ka šo ierakstu radīja kāds no agrīnajiem hobitu reperiem, tu kļūdies. Ja tu domā, ka šis "Gandalf" ir tā pati new-age grupa, kas spēlēja astoņdesmitajos gados, tu kļūdies. Ja tu domā, ka viņi vēlāk pārkvalificējās par somu metālistiem "Gandalf", tad tu kļūdies īpaši smagi. Un pat tad, ja tu domā, ka šīs grupas daiļrade būtu cieši saistīta ar Tolkiena "mitoloģiju", tu esi tālu no patiesības. Patiesībā tā bija gluži vienkārša amerikāņu psihodēliskā roka grupa, kurai ierakstu kompānija ieteica mainīt nosaukumu uz "Gandalf", lai varētu labāk pārdot tās mūziku. Ja vēlies uzzināt, vai pārdošana izdevās veiksmīgi, izlasi nākamo teikumu. Neizdevās, jo ierakstu kompānijai patiesībā par "Gandalf" bija nospļauties, "Gandalf" debijas plate tika ilgstoši marinēta izdevniecības plauktos, bet kad to beidzot izdeva, izrādījās, ka zem "Gandalf" vāciņa patiesībā slēpās pavisam cits ieraksts. Nopietni - kāds bija kaut ko sajaucis. Līdz ar to nebija nekāds brīnums, ka pirmā grupas plate tā arī palika vienīgā un ka vairums grupas dalībnieku vairāk neko būtisku mūzikā nepateica. Bet patiesībā tas ir diezgan skumji, jo "Gandalf" ir tiešām labs ieraksts.

Nezinu, kā ar to ir cilvēkiem, kas jauno "Indiju" gaidīja 19 gadus, bet es pēc tā noskatīšanās vīlies neesmu. Es varbūt nebūšu tik pārgalvīgs, lai apgalvotu, ka šī būtu labākā "Indiana Jones" filma no četrām vai ka tā kaut vai nebūtu sliktāka par pirmo trijnieku, bet būtu jābūt patiesi naivam, lai no tās gaidītu kaut ko diži vairāk nekā no tās varēja sagaidīt. Stīvens Spīlbergs pēdējos gados nav tas, kas agrāk, Harisons Fords jaunāks nekļūst un vispār vecu tēmu un tēlu atdzīvināšana reti dod satriecošus efektus. Līdz ar to jaunā "Indija" trūkumus varēja paredzēt jau iepriekš un līdz ar to nevajag arī sevišķi par tiem šausmināties. Jā, šī filma liek pamatīgu uzsvaru uz CGI efektiem. Jā, tajā ir vēl vairāk klišeju kā pirmajās trīs daļās. Jā, liela daļa ainu tajā ir ar nostalģisku piesitienu un atgādinājumiem skatītājiem, kas mīl vecās filmas. Šajā ziņā "Kristāla galvaskauss" cieš no tā paša trūkuma, kas raksturīgs pilnmetrāžas filmām, kas turpina populārus seriālus. Un vienlaikus kā "trula" action filma šī lente nostrādā gluži veiksmīgi.

Es nepavisam sevi neuzskatu par seriāla "Get Smart" cienītāju. Tāpat es neesmu sevišķā sajūsmā par Stīvu Kerelu kā komiķi. Un vēl jo vairāk es neesmu šīs filmas režisora Pītera Sīgela fans. Kādi bija viņa iepriekšējie darbi režisūrā? Karjeru viņš sāka ar 3. Kailo Ieroci, kas laikam gan nebija diez ko labs (tiesa, man ir hroniska alerģija pret Lesliju Nīlsenu, līdz ar to es nemaz nespēju iedomāties, ka kāda filma ar viņu varētu būt īsti laba). No viņa vēlākām filmām var pieminēt 2. "Trako profesoru" (diez vai nosaucams par labu filmu), "Anger Management" (sviests) un "50 First Dates" - arī sviests. Un vai jaunais Smārts varētu būt labs? Neticami, bet varētu!

"Black Monk Time" ir viens no izcilākajiem plašu publicitāti neguvušajiem sešdesmito gadu ierakstiem, tur nav šaubu. Es būtu pat gatavs pa visu pasauli bazūnēt, ka The Monks bija teju vai izcilākā amerikāņu grupa visā šajā desmitgadē. Un kas par to, ka viņi izdeva tikai vienu albumu, kuru neviens nepirka? Un kas par to, ka viņi spēlēja Hamburgā un nevis štatos? Galvenais ir tas, ka vairāk kā četrdesmit gadus pēc savas iznākšanas "Black Monk Time" joprojām izklausās satriecoši aktuāls un svaigs, bet kā tas izklausījās 1966.gadā, man pat iedomāties grūti - droši vien kā kaut kas pilnīgi nereāls.

Booker T und die MGs waren eine hervorragende Musiker-Bande, die instrumentale Rock und Roll und Soul Musik in den frühen 1960er spielte. Echt, sie hatten keinen Sänger und spielten einige Lieder, die du bestimmt kennst, ohne zu singen, und sie spielten sie so, daß du den Sänger nicht missen wirst.

"The Chumscrubber" bija sākotnējais filmas variants, ko biju gribējis piedāvāt skatīties viesiem mūsmājās pagājušo svētdien. Tā kā treileris nepārliecināja, ka šī filma varētu būt sevišķi saistoša, atkārtoti noskatījāmies lielisko Vesa Andersona "Rushmore", bet šai filmai pievērsāmies divatā nākamajā dienā.

Patiesībā es nemaz nezinu, kā tas sagadījās, ka es tiku pie šī Pola Baterfīlda ieraksta. Droši ir tas, ka tas manā krājumā parādījās ilgāku laiku pirms dzirdēju par to kaut ko raidījumā "Saknes" stāstam mūsu tagadējo premjerministru. Es gan neesmu arī tik ļoti pārliecināts, ka tiešām esmu dzirdējis Godmani runājam par Baterfīldu, bet tā man šķiet gan.

Šodien, klausoties Timu Bakliju, es kārtējo reizi pārliecinājos par to, cik labs kopumā ir mans briesmīgi ilglaicīgais projekts - noklausīties visus savas kolekcijas ierakstus, jo epizodiski šādā veidā es uztrāpu kaut kam, kas mani uzrunā par visiem simts un ko es citādi diez vai būtu saņēmies noklausīties. Ņemsim par piemēru šo ierakstu - Tima Baklija debijas albumu. Es nez kāpēc biju pārliecināts, ka tas būs kaut kāds absolūti bezpersonisks folkmūzikas dziesmu apkopojums, banāls un truls šo vārdu vissliktākajā nozīmē, bet praksē tas izrādījās pavisam kas cits. Protams, tikpat labi tas būtu varējis izrādīties nepatīkams pārsteigums, gluži kā tas bija ar Lī Heizlvūdu pirms nedaudzām dienām, taču Baklijs mani patiešām pārsteidza tieši tā, kā es būtu vēlējies tikt pārsteigts.

Es nekad neesmu bijis sevišķs "X-failu" cienītājs, līdz ar to būtu droši vien liela sensācija, ja jaunā pilnmetrāžas filma par Skalliju un Malderu mani būtu pārsteigusi kā gada labākā filma. Patiesībā es droši vien pilnā garumā esmu redzējis vien tikai dažas šī seriāla sērijas un par tā "pasauli" vairāk zinu no draugu teiktā nekā no paša redzētā. Vai tālab es būtu kaut ko pārmērīgu zaudējis, neņemos teikt, jo, kā jau teicu, neesmu redzējis pietiekami daudz, lai zinātu, ka vajadzētu redzēt vēl vairāk.

Turpinot soļošanu pa ne pārmērīgi populāru sešdesmito gadu grupu ierakstiem esmu nonācis pie grupas "The Trashmen". Ja vakardien klausītie "The Sonics" nevar lepoties ar satriecoši augstu atpazīstamības līmeni, tad atkritumu vīri ir vēl izteikti mazāk zināmi plašām aprindām. Tiesa, viņiem bija viens pamatīgs hits, kas arī ievada šo ierakstu, taču "Sonics" lielā mērā pateicoties savai pārstāvniecībai "Nuggets" izlasē ar laiku ieguva plašāku publicitāti. Un, ja tā godīgi - tad pamatoti, jo viņi bija arī labāka grupa.

"The Sonics" ir viena no tām grupām, kuras nekad nav guvušas sevišķus panākumus un kuras tomēr ir sasodīti lielā mērā ietekmējušas rokmūzikas scēnu. Tik mežonīgi kā viņi droši vien 64.-65. gadā nespēlēja neviena grupa. Un viņu debijas ieraksts ir viens no obligātās "literatūras" elementiem proto-pankroka sakarā. Tiesa, neko spēcīgāku par ierakstu ievadošo "The Witch" ar tās pirmatnējo piecu nošu rifu, mežonīgo kliegšanu, līmes ostītāja bungu sitieniem un stipri trulo tekstu, viņi radīt nespēja, un, iespējams, ka arī nevajadzēja. Šī ieraksta lielākais mīnuss patiesībā ir tieši tajā, ka savu oriģinālkompozīciju viņiem šeit ir maz, bet visvairāk ir labi zināmu dziesmu kaveru - "Do You Love Me", "Roll Over Beethoven", "Night time is the right time", "Good Golly Miss Molly", "Money (that`s what I want)" utt. Nē, viņi tās visas izpilda pietiekami pancīgi un nepieradināti, bet, protams, ka tās nav īstās odziņas, jo daudz mežonīgāki ir "Sonics" pašu radītie gabali - līdzās "The Witch" no tiem ievērojamākie ir "Psycho" un "Strychnine". Protams, šis ieraksts skan tā it kā tas būtu ierakstīts par desmit dolāriem kaut kādā pagrabā un nevis profesionālā studijā, bet tas varētu būt arī viens no lielākajiem "The Sonics" plusiem - viņi ir tik pirmatnēji, ka pat "The Troggs" līdz šādam līmenim nevarētu aizsniegties, un kas attiecas uz nepieradinātu smagā stila roku "The Troggs" ir tuvu ideālam.

Lai arī šis ieraksts manā krājumā ir jau vismaz piecus-sešus gadus, esmu gandrīz pilnīgi pārliecināts, ka to ne reizes nebiju klausījies pat fragmentāri. Par to spriežu kaut tāpēc vien, ka vēl šorīt nebiju īsti pārliecināts, ka šis cilvēks ir vīrietis, un vēl jo vairāk biju pārsteigts, kad izrādījās, ka viņš ir (pēc skaņas) praktiski identisks Džonijam Kešam. Ar ko šis ieraksts būtu ievērojams? Pirmkārt, to var nosaukt par agrīna konceptuāla albuma piemēru. Kas ir šī ieraksta vienojošais elements? Albums ir stāstījums par iedomāto vientuļo pilsētu ar nosaukumu "Trouble", kuras iedzīvotāju stāstus Heizlvūds šeit atklāj. Pēc kā tas viss izklausās? Pēc vistradicionālāka americana, kāds vien iedomājams - ar lielu uzsvaru uz runājošajiem kompozīciju ievadiem un ļoti rudimentārām dziesmu struktūrām. Līdz ar to sanāk, ka no jau tāpat ne pārāk garā albuma (34 minūtes) savi 30 procenti ir Heizlvūda runāšanas gabali. Cik saprotu, viņš pats sevi uzskatīja par tādu vairāk dziesmu autoru nekā izpildītāju, līdz ar to droši vien daudzām šīm dziesmām ir atrodamas arī labākas versijas citu mūziķu izpildījumā, jo Heizlvūds nav no tiem večiem, kas varētu kaut ko satriecoši nodziedāt vai nospēlēt, un vispār viņš vislabāk ir zināms kā dziesmas "These Boots Are Made For Walkin`" autors, bet šajā savā - debija ierakstā - viņš mani nekādi sevišķi neieinteresē. It kā jau Heizlvūds nav nepatīkams, it kā jau viņš ir klausāms, bet šī nav tāda mūzika, ko es uzskatītu par kaut ko diži vērtīgu un diži paliekošu un vispār - šis ieraksts tapa apmēram vienlaikus ar britu invāziju, bet saturiski tam vieta ir drīzāk desmit gadus pirms tās.

Šis laikam būs tas retais gadījums, kad es slavēšu filmu, kuru vairums kritiķu atzinuši par sliktu un kuru vairums skatītāju atzinuši par skatīšanās nevērtu. Savs pamats šādam viņu viedoklim noteikti ir. Sāksim ar tās režisoru - esmu līdz šim redzējis divas Toda Filipsa flmas - "Road Trip" un "Starsky & Hutch". Pirmā bija standarta tīņu komēdija, otrā - manā izpratnē bezjēdzīga filmas versija kaut kādam astoņdesmito gadu seriālam. Iesaistītie aktieri? Jon Heder, kurš gan kļuva par cult favourite caur "Napoleon Dynamite", citādi ir izcēlies ar dalību lielākoties stipri tizlās filmās ("Moving McAllister" ir labs šādas filmas piemērs). Billijs Bobs Torntons - man nekad nav sevišķi paticis. Un vēl šeit piedalās Bens Stillers (lai arī - nelielā lomā). IMDb vērtējums šai filmai ir viduvējs, bet rottentomatoes - kritiski zems. Turklāt šī filma ir rīmeiks 1960.gada angļu komēdijai, kura esot daudz asāka. Un vēl papildus citam tā diezgan atklāti atdarina "Fight Club" un "Anger Management". Un tomēr - tā nemaz nebija tik slikta, kā biju gaidījis.

"Lidojošie burito brāļi" ir viena no ievērojamākajām kantrī roka grupām un viņu debijas albums ir droši vien ievērojamākais šī žanra ieraksts (vismaz ievērojamākais šī žanra sešdesmito gadu ieraksts gandrīz noteikti, ja nu vienīgi Byrds "Sweetheart of the Rodeo" var ar to konkurēt, turklāt abi burito brāļu līderi iepriekš spēlēja arī "Putnos"). Jā, kā jau minēts, šis ir kantrī-roks savā labākajā izpausmē, vairāk te, protams, jūtams kantrī un mazāk - roks, bet pat tādam pret kantrī stipri vienaldzīgam cilvēkam kā man šajā gadījumā nebūtu par ko žēloties. Šī mūzika ir viegla un draudzīga, Pārsons un Hilmens ir sagādājuši gan lipīgas melodijas, gan patīkami tās aranžējuši, gan vokāli šajā ierakstā ir ļoti simpātiski. Ja kas - esmu gandrīz pārliecināts, ka "My Uncle" ar savu tekstu savulaik izpildīja arī Čikāgas piecīši, nevaru tik atcerēties, kā viņi šo dziesmu bija nosaukuši.

Šo filmu es biju domājis aiziet un noskatīties "Arsenālā", bet izrādījās, ka tās seansu laiki man bija pavisam neērti un rezultātā mēs to neredzējām. Kopumā gan varu teikt, ka šajā ziņā mums paveicās, jo diez vai es "Misteru Vientulību" būtu gribējis redzēt uz lielā ekrāna. Harmonijs Korins (nezinu, kā pareizi pierakstīt šo vārdu latviešu valodā), kā izrādās, ir "dziļā" indie režisors - proti, no tās alternatīvo kino veidotāju kategorijas, kuru darbi ir pārāk tāli no populārā kino attīstības tendencēm, lai varētu iekarot kaut puslīdz plašas auditorijas uzmanību. Ir "seklais" indie, tāds kā "Little Miss Sunshine", "Half Nelson", "Juno" (ne tādā ziņā sekls kā truls, bet tādā ziņā, ka ne pārāk norobežojies no mainstream filmām), un ir kaut kas tāds kā Korina daiļrade.

Šo filmu sanāca, ka noskatījos pavisam neplānojot. Proti, piektdienas vakarā jau citur pieminēto problēmu ar MacBook dēļ nonācām vakarā pie Rustānovičiem, kur filmas pirmās 15-20 minūtes es īsti neredzēju, jo darbojos ap termināli, bet tālāk redzēju, tā ka vismaz kaut kāds priekšstats par šo filmu man izveidojās. Un šis priekšstats man bija vismaz nedaudz atšķirīgs no tā, kāds tas radās Kārlim, kas filmas laikā aizmiga. Vai tas būtu kvalitātes rādītājs - par to nespriedīšu, bet tā nu bija.

Uz "The Fall" Lienča par visām varītēm gribēja aiziet uz kino, un pirms pāris dienām mēs pat gandrīz uz to aizgājām. Taču izrādījās, ka skatītāju intereses trūkuma dēļ (visticamākais, diez vai tur bija kāds cits dziļāks pamats), to koka kolas pilī izrādīja tikai vienu nedēļu un basta. Tad nu nācās skatīties uz nepavisam ne tik lielā ekrāna, kas, iespējams, šādai ļoti košai un krāsainai filmai varētu būt mīnuss.

Cik daudz es lai arī nepūlētos, es nekādi nevaru atcerēties, vai esmu redzējis kaut vai pirmo daļu no šīs "Mūmiju" sāgas. Iespējams, ka esmu, bet tikpat iespējams, ka jaucu to ar kādu citu šī paša žanra filmu. Katrā ziņā nedaudz patrulais Brendans Freizers kā šīs filmas galvenais varonis man šķiet pazīstams. Šo filmu mēs nevarējām saņemties noskatīties kādas pāris nedēļas - visu laiku atradās kaut kas labāks, ko darīt. Un nav jau brīnums, jo trešā "Mūmija" oficiāli ir atzīta par diezgan lielu kaku.

Ar "Sešiem iekšējā nemiera līmeņiem" Dream Theater iesoļoja trešajā gadu tūkstotī, pierādot, ka viņi joprojām ir viena no spēcīgākajām progresīvā metāla "komandām". Šajā ierakstā Petručī, Labrī un kompānija apskata dažādas problēmas, kas cilvēka dzīvē mēdz to novest no pareizā ceļa (bet es laikam šoreiz pārmaiņas pēc sevišķi neiedziļināšos šīs grupas tekstos, jo nosaukt DT poētiku par sevišķi dziļu vai veiksmīgu, parasti ir pagrūti, un ir jābūt tiešām naivam tīnim, lai no viņiem gaidītu kaut ko baigi dziļo. Cita lieta, ka Petruči pirksti ir kā zibeņi un Portnojs bungas dauza tā, it kā viņam dzītos pakaļ vesela persiešu armija, bet dzejdari un filozofi šie veči noteikti nav.

Jautājums, vai Džimijs Hendrikss ir vai nav dievs, vispār nav pievēršanās vērts. Visi citi tā saucamie izcilākie sešdesmito-septiņdesmito gadu ģitāristi - vai tie būtu Kleptons, Taunshends, Hovs, Hekets, Gilmors vai kaut Braiens Mejs, ir pilnīgi citā kategorijā nekā Džimijs. Zini, kā skolā bija tie daži slimie skolotāji, kas apgalvoja, ka uz deviņi zina skolotājs, bet uz desmit - Dievs. Tad ar Hendriksu un citiem ģitāristiem bija līdzīgi, jo kamēr Taunshends vai Kīts Ričards spēlēja ģitāru, Hendrikss BIJA ģitāra. Un vienlaikus tas, ka viņš bija pasaulē izcilākais ģitārists (turklāt - bez sevišķas konkurences), nebūt nenozīmē, ka viņš radīja visu laiku izcilākos mūzikas albumus.

Patiesībā atbilstoši maniem "standartiem" (ja tos, protams, par tādiem vispār var nosaukt), par šo Alice Cooper (grupas) bijušo grupas dalībnieku ierakstu, kas tapa pēc tam, kad Alice Cooper pameta grupu un pārsaucās par Alice Cooper, kas piespieda grupu pārsaukties par savu slavenāko albumu, man vajadzētu rakstīt vēlāk. Iespējams, nākamajā rindkopā es paskaidrošu precīzāk pirmā teikuma saputroto jēgu. Bet situācija ir tāda, ka parasti es par ierakstu rakstu tikai pašas darbadienas beigās vai nākamās sākumā, lai būtu varējis to noklausīties vairāk reižu. Izņēmumi iespējami pamatā divās situācijās:

Kā atklājas, manā ierakstu krājumā ir diezgan daudz "Jefferson Airplane" dalībnieku solo un sānu projektu veikumu, un "Sunfighter" ir viens no tiem, turklāt tajā līdzās Kantneram un Slikai piedalās vēl vairāki bijušie un topošie "Airplane" dalībnieki, ieskaitot Džeku Kesidiju, Jormu Kaukonenu un Spenseru Draidenu. Faktiski vienīgi Mārtijs Beilins no svarīgākajiem Lidmašīnas pilotiem nepiedalījās "Sunfighter" tapšanā, taču tieši viņam ir veltīta šī ieraksta tituldziesma. Turklāt, kā tas vispār raksturīgs šādiem Sanfrancisko slaveno grupu dalībnieku ierakstiem, arī "Sunfighter" viesojas virkne citu šī pašas scēnas grupu zvaigžņu - ieskaitot Nešu un Krosbiju, nemaz nerunājot par Džeriju Garsiju no "Grateful Dead".

Divi tūkstoši otrajā gadā mūzikas pasaulē bija maz "karstāku" grupu par "The Strokes". Viņi tika uzcelti garage rock revival kustības pašā augstākajā punktā, virs visiem "The Hives", "White Stripes", "Black Rebel Motorcycle Club" un citiem līdziniekiem. Un patiešām - tā bija pietiekami svaiga vēsma, ar ko Strokes ienāca mūzikas tirgū. Tāds godīgs un ne pārāk pretenciozs rokenrols kā "Last Nite" vienkārši nevarēja neiekarot sirdis. Zināmā mērā varētu teikt, ka Strokes un līdzinieki atteicās no pēdējo divu (trīs?) dekāžu mūzikas devuma un atgriezās pie saknēm - "The Stooges", MC5, zināmā mērā - "Velvet Underground" tradīcijām. Un tas bija labi.

"Baby Mama" ir viena no tām otrās šķiras komēdijām, kuras tev nepaliek atmiņā ne ar ko īpašu, kurās ir daži asprātīgi joki, daudz neveiksmīgu joku, maksimāli prognozējams sižets, klišejiski personāži un triviāla morāle. Un vienlaikus savā ziņā tā nemaz nav tik slikta filma (cik absurdi lai tas arī kādā brīdī nešķistu). Filmas tematika, protams, ir vistradicionālākā - par to, ka karjera nav viss šajā dzīvē, ka laiku vajag veltīt arī attiecībām, bērniem un tā tālāk. Nosaukt šādu pieeju filmā par kaut ko svaigu un nedzirdētu man pirksti neceļas. Tas ir redzēts šur un tur un pat "Click" bija par to. Bet šeit pieeja savā ziņā ir pat vēl ekstrēmāka - šis cilvēks, kam nav privātās dzīves, ir 37 gadus veca sieviete, kura tikai tagad sapratusi, ka viņa grib bērnu, bet nevar pie tāda tikt. Kā izrādās (tu noteikti vēlies dzirdēt šo detaļu) - viņai ir T formas dzemde, kas dara bērna ieņemšanu praktiski neiespējamu, un ārsts pasaka, ka iespēja viņai kļūt par māti esot apmēram viens pret miljonu. Vai man vajadzētu šeit iekļaut kādu spoileri? Ups, laikam jau iekļāvu.

Ja nemaldos, es līdz šim nevienu "Cieto riekstu" redzējis nebiju. Un kāpēc lai būtu? Action filmas mani sevišķi nesaista un Brūss Viliss arī ne. Bet svētdienas atkāzu pasākumā izvēle bija vienkārša - "Batman Begins" pret "Die Hard 4". Pirmo biju redzējis, bet otro negribēju redzēt, līdz ar to izvēle tomēr krita uz otro (ne jau mans viedoklis, protams, bija noteicošais, šeit es runāju par savu balsi), un patiesībā izrādījās, ka bija ļoti pat ok.

Henrija Džeimsa "Skrūves pagrieziens" tiek uzskatīts par vienu no deviņpadsmitā gadsimta klasiskākajiem spoku stāstiem. Divi bērni kā eņģeļi nomaļā lauku pilī/muižā, jauna guvernante, kuras ieradusies par šiem bērniem gādāt, jo vecā mirusi dīvainos apstākļos. Klusēšana un puspatiesības, mīklaini apstākļi, kuru dēļ Mailsu - vecāko no bērniem - nevēlas pieņemt atpakaļ viņa līdzšinējā skola. Divi nezināmi stāvi, kurus guvernante reizēm ierauga, un par kuriem viņa jūt, ka tie mēģina tuvoties bērniem.

Atbilstoši AllMusicGuide šis ir viens no labākajiem sešdesmito gadu Americana stilā ieturētajiem Džonija Keša ierakstiem. Atbilstoši Žakē, proti - man, sešdesmito gadu Americana stilā ieturētie Džonija Keša ieraksta droši vien lielākoties bija stipri nīkulīgi, ja jau pat labākie no tiem bija tāda draza kā "Blood, Sweat and Tears".

Kinoteātrī nebija būts diezgan ilgi, tā nu ir tiesa, un patiesībā arī uz "Tumšo bruņinieku" nebiju domājis iet. Mana attieksme pret Betmenu (un supervaroņiem kopumā) nav tāda, ka es būtu radikāls apjūsmotājs, nepavisam ar nē. Taču tā kā izlēmām N.R. vecpuišu pasākumu izvērst kā kino apmeklējumu - esam par "vecu", lai tusētu apkārt un apčurātu Ļeņina pieminekli (it īpaši, ievērojot, ka Ļeņina pieminekli nāktos meklēt diezgan tālu), tad nu noskatījāmies šo filmu, kura IMDb visu laiku labāko filmu topā pat uz brīdi bija izdzinusi no pirmās vietas Krusttēvu.

Lai arī jau vismaz pēdējos piecus-sešus gadus es filmas skatos ļoti, ļoti daudz, joprojām ir saglabājies tūkstošiem MUST SEE filmu, kuras es neesmu redzējis, bet "standarta" cilvēks tās ir redzējis pat vairākkārt. Kāpēc tā? Droši vien tālab, ka es gandrīz nekad neesmu skatījies filmas televīzijā. Tajos laikos, kad televizors un es vēl dzīvojām zem viena jumta, es skatījos sporta pārraides, dokumentālus raidījumus, tolkšovus (ļoti jēdzīga nodarbe), mūzikas raidījumus, bet ne filmas. Un līdz ar to, ja tev izdzirdot, ka rāda "Kā Harijs satika Salliju", pirmā reakcija ir - atkal!, tad man tā ir - wow! Protams, arī tagad es filmas neskatos televīzijā, bet runa jau nav par to.

Iespējams, ja Jumper būtu filma par kādu no Daugavpils parkour monstriem, tā sanāktu labāka par to, kas reāli ir filma "Jumper". Un par ko īsti ir šī filma? Ir kāds puisis, kurš var "lēkāt" telpā, proti, nokļūt momentā jebkurā vietā, kur vien viņš to sagrib. Tas apmēram arī būtu viss filmas sižets. Piepīts klāt ir triviāls videnes stila love story un ļoti bezjēdzīgs stāsts ar ļaundariem, bet patiesībā tā ir vienkārši filma par čali, kurš spēj teleportēties, kuru pašu sevišķi neinteresē šo viņa spēju daba un kuram vienkārši patīk tusēt no vienas vietas uz otru - pie reizes nozogot iespējami vairāk naudas (un vienlaikus esot pozitīvajam varonim). Kā trāpīgi teica N.R. - 12 gadu vecumā mums šī filma varētu šķist ģeniāla, bet lielākā vecumā tā rada diezgan tukšas un bezjēdzīgas lentes iespaidu.

Droši vien dabā būtu grūti atrast cilvēku, kas "Pet Sounds" neuzskatītu par Beach Boys veiksmīgāko ierakstu, un ja tu šādu cilvēku tomēr atrodi, vari viņu no manis pasveicināt. Ne tāpēc, ka es viņam piekristu, bet tāpēc, ka man patīk nodot sveicienus dažādiem ļaudīm. Bet "Pet Sound" tomēr ir un paliek augstākā virsotne, ko Beach Boys spēja sasniegt. Protams, var gari un plaši spriedelēt par to, vai "Smile", ja Braiens Vilsons to būtu spējis pabeigt sešdesmito gadu otrajā pusē un nevis divdesmit pirmā gadsimta sākumā, būtu kļuvis par lielāku eposu, taču viņam tas tolaik neizdevās un līdz ar to īpašu konkurenci no citu grupas ierakstu puses "Pet Sounds" neizjūt.

Vai tu zini, kāds ir galvenais iemesls, kāpēc nevajag pīties ar Zohanu? Atbilde ir gaužām vienkārša - tāpēc ka Zohans ir stulbs un kaitinošs. Vēl pirms šīs filmas skatīšanās biju rēķinājies, ka nekā spoža tur nebūs, taču Lienčai bija paticis treileris, tad nu tomēr ņēmām un iedevām Adamam Sandleram kārtējo iespēju parādīt sevi no puslīdz labas puses. Protams, es zinu, ka no īpaši labas puses viņš sevi parādīt nevar, bet varbūt vismaz no ne tik sliktas puses kā lielākoties.

Grupas "The Velvet Underground" trešais albums lielā mērā atkāpās no teritorijām, ko tā bija iekarojusi ar saviem diviem pirmajiem ierakstiem, proti, tajā ir maz atonālu skaņu un eksperimentu, tas sava būtībā ir ļoti tradicionāls un nepavisam nav tik dīvains, kā to no šīs grupas varētu gaidīt. Protams, lielā mērā tas saistīts ar to, ka grupu bija atstājis tās dīvainākais dalībnieks - Džons Keils, kā rezultātā Lū Rīds un kompānija radīja vienlaikus ļoti skaistu un savai iepriekšējai izpausmei neraksturīgu ierakstu.

Kā zināms, grupa Eagles ir visvairāk ievērojama ar to, ka tās labāko dziesmu izlase ir visu laiku pārdotākais ieraksts par spīti tam, ka šajā izlasē nav atrodama vienīgā dziesma, kuras dēļ šo grupu vispār būtu vērts pieminēt. Šajā ierakstā gan šī dziesma ir un tu droši vien diezgan labi nojaut, kā tā saucas. Jā, es, protams, runāju par "The Last Resort", kas kalpoja par nosaukuma iedvesmu slavenajam "Papa Roach" grāvējam.

Atbilstoši Rolling Stone, AMG un Robertam Kristgau "Dookie" ir tik labs ieraksts, cik vien labs pankroks deviņdesmito gadu vidū vispār spēja būt. Ja tā patiešām ir, tad jāatzīst, ka pankmūzika šajā laikā atradās stipri vien dziļā bedrē. Nē, es nesaku neko sliktu par Green Day, kā nekā viņi savulaik man pat bija gandrīz vai elki, bet sevišķi labi viņi nekad nav bijuši un galvenais - viņi nekad nav bijuši kaut nedaudz daudzveidīgi un viņu visas dziesmas visos laikos ir izklausījušās šausmīgi līdzīgas viena otrai. Bilijs Džo (šīs grupas līderis) vienmēr ir bijis tāds nedaudz gaudulīgs panks (vārds "whine" viņu dziesmu tekstos parādās stipri bieži) un patiesībā es domāju, ka viņi diez vai būtu kļuvuši par tādu leģendāru grupu, ja ne vien "Basket Case". Protams, viņu pazīstamākā dziesma vispār nav pankmūzikai piederīga un drīzāk ir klasificējama kā tīrs poproks, taču labs poproks un vismaz pirmās trīsdesmit šīs dziesmas sekundes neizklausās pēc visa cita, ko šī grupa radījusi, un tās piedziedājums ir tiešām labs. Patiesībā tīri labs ir arī otrs šī ieraksta hits - "When I come around" (kas gan ir daudz tipiskāka šīs grupas dziesma). Vēl var izcelt "Welcome to Paradise", kura gan ir izvilkta no kāda no vecākajiem šīs grupas ierakstiem un ierakstīta par jaunu.

"Āķis 22" ir grāmata, par kuru es brīnos, kā es spēju nodzīvot līdz gandrīz 25 gadu vecumam, to neizlasījis. Šis ir romāns par Otro Pasaules karu, kuru neuzrakstīja Kurts Vonneguts, bet būtu varējis uzrakstīt. Tas nu ir fakts, ka Hellera maniere ir ļoti līdzīga Vonnegūtam, lai arī precīzāk to varētu raksturot kā Vonnegūta un Jaroslava Hašeka krustojumu, jo šis tas šveikisks šajā romānā arī ir acīmredzami jūtams. Starp citu, Hellers tikpat labi varētu būt arī čehu uzvārds (lai arī zinu, ka viņš bija Amerikas ebrejs). Starp citu, no Hellera noteikti ietekmējās arī "M*A*S*H" veidotāji.

Pirmais Meat Loaf ieraksts tapa ar Džima Steinmana dziesmām un Toda Rundgrena pēcapstrādi. Otrajā viņa ierakstā vairs nepiedalījās Rundgrens. Trešajā nav ne miņas arī no Steinmana, līdz ar to dziesmas rakstīja vesela brigāde dažādu blēžu un amatieru, pašu Meat Loaf ieskaitot.

Šo filmu skatījos diezgan īpatnēja iemesla dēļ - proti, tā ir viena no iecienītākajām filmām (atbilstoši viņa CS profilam) vienam no mūsu couchsurfing viesiem - somu puisim vārdā Olli. Tu vaicāsi - kāpēc tu skaties kaut kādu kaučsērferu iecienītākās filmas, tikpat labi tam cilvēkam varētu patikt "Date Movie", vai tad tu to arī skatītos? Es atbildu: ja cilvēkam iecienītākā grāmata ir "Hitchhikers guide to the Galaxy", bet pārējās iecienītākās filmas ir Terija Giljema darbi, tad man nemaz neatliek izvēle - uzticēties viņa gaumei vai nē, man gluži vienkārši VAJADZĒJA noskatīties šo filmu.

Biju nez kādēļ pārliecināts, ka iepriekšējo reizi šo filmu skatījos jau šī saita rakstīšanas laikā, bet šķiet, ka kļūdījos - ieraksta par šo filmu manā datubāzē nav, tāpēc tās atkārtotā skatīšanās vismaz tīri teorētiski bija pieļaujama. Ja tā labi padomā, droši vien, ka to skatījāmies pie N.R. tajos laikos, kad mums bija Breda Pita mānija (vai arī vienatnē - bet ap to pašu laiku), proti, kad noskatījāmies lielāko daļu filmu ar viņa piedalīšanos, tas varētu būt bijis 2001.-2002.gadā.

No visiem Stīvija Vondera ierakstiem šis skaitās visievērojamākais, visizcilākais un faktiski gandrīz vai vispār viens no labākajiem ierakstiem rokmūzikas vēsturē. Sevi par radikālu tā cienītāju nekādi nosaukt nevaru, jo Vondera pieeja mūzikas radīšanai mani kaut kā īsti neuzrunā, līdz ar to man ir ļoti grūti viņa ģēniju atzīt. It īpaši ja ņem vērā, ka šis vēl turklāt ir dubultalbums ar 92 minūšu ilgumu un deviņpadsmit kompozīcijām, tad par sevi varu teikt, ka to man te ir gluži vienkārši par daudz.

"Randiņfilma" ir viena no tām kino lentēm, kuras pilnā garumā, manuprāt, noskatīties nav nemaz iespējams - to stulbuma līmenis ir par augstu pat manām pietiekoši debīlismam tolerantajām smadzenēm. Līdz ar to šo aprakstu patlaban rakstu, balstoties uz redzētās ne vairāk kā puses šīs filmas, turklāt neesmu tai redzējis nedz sākumu, nedz beigas.

Aizvakar mums bija izvēle - otrais "Harolds un Kumārs" vai "Aizmirst Sāru Māršalu". Es personīgi jau sākotnēji biju pārliecināts, ka no divām šī būtu labākā filmā (lai arī, protams, konkurence ar Kumāru nav sevišķi smaga), taču izvēle krita uz narkomānu komēdiju. Tagad gan patiesībā nezinu, vai otrā filma būtu pasākumam labāk piemērota. Proti, arī "Forgetting Sarah Marshall" ir diezgan pasmaga, kas attiecas uz atklātām ainām (un tās ir tādas ainas, kurām pārbagātas filmas kompānijās parasti mēs nemēdzam skatīties), un arī tās skatīšanās procesā man nāktos ne reizi vien sarkt un bālēt par savu kino lenšu piedāvājumu. Taču vienlaikus nav šaubu, ka šī patiešām ir gana laba komēdija, kuras laikā izsmieties tu dabū nesalīdzināmi vairāk reižu nekā no Harolda un Kumāra jokiem.

Lai arī filmas pirmā daļa - "Harold and Kumar go to Whitecastle" manā izpratnē bija absolūts mēsls, tomēr ņēmu un noskatījos tās turpinājumu, kas kritiķu aprindās gan tik labi nekotējās kā pirmā filma, tomēr vienlaikus ar seksa/narkotiku komēdiju pretendēja uz politisku tēmu satīras gabala statusu. Lieki nekavēšos ar ievadu un teikšu - šī filma nav labāka par pirmo daļu.

Šī bija pirmā no diezgan daudzajām Gesta paša režisētajām parodijdokumentālajām filmām, līdz ar to vismaz uz papīra tā ir nozīmīgāka par tām divām, kuras esmu redzējis - "Best in Show" un "For your consideration". Tikām, ja vērtē filmu tikai pēc tās satura, nevis iznākšanas gada, jāatzīst, ka "Waiting for Guffman" ir tieši tāda pati filma, kā tai sekojošās. Proti - tā ir pietiekami smieklīga, taču problēma Gesta filmās ir tajā, ka viņš stipri vien par retu variē savu pieeju. Tas ir kā vecajās Vudija Alena filmās, kur tev vienmēr bija iespēja skatīties par to, kā tas mazais briļļainais tips risināja savas privātās dzīves jautājumus ar seksapīlām blondīnēm, tā Gests vienmēr smejas par kaut ko ne pārāk prestižu un tomēr pietiekami izsmiešanas vērtu.

"Rocket Science" ir viena no filmām, kas vienkārši perfekti atbilst kategorijai "indie" - zini, viena no tām nelielā budžeta filmām, kurās it kā nekas īpašs nenotiek, kurā visi personāži ir tādi nedaudz dīvaini un kuras humors balstās velns viņu sazin kur. Tās galvenais varonis Hels ir vienkāršs pusaugu puika, kas cieš no diezgan spēcīgām problēmām, kas saistītas ar viņa kautrīgumu, kura dēļ viņš runājot ļoti stipri stostās. Taču tad skolas spicākā debašu turnīru dalībniece Džinnija piedāvā Helam iestāties debašu pulciņā. Dabiskā reakcija būtu jautājums - kāpēc viņa tā dara? Vai tad nav skaidrs, ka Hels ir visperfektāk nepiemērotais puisis skolā, lai nodarbotos ar debatēm (ja jau viņš pat nekad nav spējīgs skolas ēdnīcā pateikt, ka viņš vēlas picu, un līdz ar to ir spiests vienmēr samierināties ar negaršīgu zivi)? Bet viņš tur iestājas un sāk cīnīties ar savu runas defektu (starp citu, tips, pie kura viņš iet uz nodarbībām, lai pārvarētu šīs savas problēmas, ir vienkārši ideāls).

"Country Joe and the Fish" ir viena no visklasiskākajām Sanfrancisko psihodēliskās ēras grupām, kas gan patiesībā nav kļuvusi leģendāra ne ar vienu savu individuālu kompozīciju, bet gan ar to, ka viņi bija šī mūzikas stila pionieru vidū un ar to, ka viņi piedalījās Vudstokas festivālā. Šajā, grupas debijas ierakstā, atsevišķas reizes CJ nodemonstrē patiešām labas spējas izveidot grūvu, bet lielākoties kā jau tas pieklājas narkomūziķiem ne sevišķi rūpējas par dziesmu saturu. Iesākas ieraksts jau ļoti labi - ar lielisko narkotiku himnu "Flying High" un Bob Dylan meets Jefferson Airplane stila "Not So Sweet Martha Lorraine". Bet tālāk progresa vairs nav, un dziesmas kļūst mazāk pievilcīgas, brīžiem tās ir stipri pārāk garas un bezmērķīgas (kā piemēram, "Section 43"). Savdabīga ir "Super Bird", kas muzikāli varbūt nav nekas īpašs, bet tā ir, iespējams, pirmā atklāti politiskā rokdziesma par ASV prezidentu Džeksonu.

"Strange Wilderness" noteikti nav 2008.gada labākā komēdija. Patiesībā tā pat nebūtu minama vienā teikumā ar vārdu "laba". Es personīgi to ielādēju datorā vien tāpēc, ka tai bija aXXo relīze. Kārtējo reizi gan pārliecinos, ka aXXo kvalitāti garantē vien attiecībā uz attēlu un skaņu un nevis uz saturu.

Interesanti, ka Filips Rots tiek uzskatīts par vienu no lielākajiem mūsdienu amerikāņu rakstniekiem, bet mūsu galā viņa darbi ir (ļoti maigi izsakoties) diezgan švaki zināmi. "Ikviens" ir vienīgais viņa romāns, kas izdots latviešu valodā, kamēr sarakstā no 1001 izlasāmās grāmatas ietilpst ne mazāk kā pieci viņa darbi, kuru vidū šī romāna nemaz nav. Diez vai es spēšu noskaidrot, kas ir par iemeslu Rota popularitātes trūkuma latvju valstī, bet pats par sevi šis fakts ir pietiekami īpatnējs.

"Čārlijs Bārtlets" ir kārtējā skolas tematikas komēdija par puisi, kas vienmēr visur ir bijis autsaiders, lai arī viņam netrūkst nedz prāta, nedz enerģijas, bet kurš vienā brīdī kļūst par savas skolas superzvaigzni.

Ar "Blind Before I Stop" Mītlofs galīgi un pilnīgi apliecināja savu lomu mūzikas industrijā. Šeit viņam nevienu dziesmu nav sacerējis labākais Gaļas kluča balss un vajadzību zinātājs Džims Steinmans, tā vietā stājoties puslīdz anonīmiem dziesmu autoriem (un trīs šo dziesmu sacerēšanā piedalījies arī Mīts pats). Un kur palikuši tie laiki, kad Mītlofu producēja Tods Rundgrens? Tagad šos pienākumus uzņēmies bēdīgi slavenais vācietis Frenks Farians. Jā - tas pats Farians, kas zināms kā "Boney M" finansiālais vadītājs. Un tas pats Franks Farians, kas pasaulei pasniedza vienu no lielākajiem sviesta produktiem - "Milli Vanilli" (tas gan notika vēlāk). Personīgi mans viedoklis ir tāds, ka nevienam mūziķim, kuram kaut nedaudz rūp personīgais imidžs nevajadzētu sadarboties ar šo brīnišķīgo vīru. Tas tomēr ir līdzvērtīgi kā piedalīties Uves Bola režisētā filmā.

More of the same, tā varētu raksturot šo Meat Loaf albumu. Vispār tas gan laikam šim tipam ir raksturīgs, ka iepriekš nepieredzētos virzienos viņš īpaši iet nemēdz, un šis ieraksts jau nu nebūtu nekāds izņēmums. Par vienu no tā dziesmām vidusskolas laikos biju pamatīgi safanojies - proti, par "Modern Girl". Vēl joprojām to uzskatu par vienu no viņa veiksmīgākajām dziesmām (lai arī pašu Meat Loaf noteikti vērtēju ievērojami zemāk nekā tajos laikos). Lūk, arī šīs dziesmas videoklips:

Frenka Kapras "It`s a wonderful life" tiek oficiāli atzīta par vienu no lieliskākajiem ASV kinomākslas produktiem visā kino pastāvēšanas periodā. Tās pamatā ir skaists stāsts ar zināmu līdzību Dikensa "A Christmas Carol" par kādu vīru vārdā Džordžs Beilijs, kura dzīve ir bijusi viena vienīga cīņa pret ļauno baņķieri Poteru. Gadiem ilgi viņš ir bijis savas mazpilsētas pozitīvais varonis, kas cīnījies gandrīz vienatnē pret Potera patvaļu, taču nu reiz viņam ir pienākuši grūtākie laiki dzīvē un nekas cits kā pašnāvība vairs nešķiet esam prātīgs risinājums. Taču palīgā viņam tiek sūtīts eņģelis, kas Beilijam spēs parādīt, kāpēc viņa dzīve ir dzīvošanas vērta. Un lielākā daļa filmas ir atskats uz Beilija līdzšinējo dzīvi, lai mēs saprastu, kas viņš tieši ir par fruktu un kāpēc viņš ir tāds, kāds viņš ir.

"Haosa teorija" visvairāk ir īpatnēja ar savu līdzību citai nesen skatītai filmai - Definitely, Maybe. Kas tās vieno? Pirmkārt, abās galvenajā ir Raiens Reinoldss. Otrkārt, abās šajās filmās viņš visā filmas garumā atstāsta savas personīgās dzīves vēsturi. Treškārt, arī šajās vēsturēs ir diezgan daudz līdzību. Bet ir starp šīm filmām viena būtiska atšķirība - kamēr "Definitely Maybe" ir viena no gada labākajām romantiskajām komēdijām, tikām "Chaos Theory" tāda nav.

"Kungfu panda" ir multfilma par pandu, kas vēlas nodarboties ar kung fu, par ko tas visu savu līdzšinējo mūžu ir sapņojis, taču viņam ir viena liela problēma - proti, viņš (vārdā Po) ir daudz par resnu, lai varētu būt šajā mākslā kāds dižs eksperts. Taču tad nejaušības (vai arī tā nav nejaušība?) pēc viņš tiek izvēlēts par Dragon Warrior, kam būs jācīnās ar lielāko ļauno kung fu briesmoni. Multenes sižets dabiski ir klišejisks kā pati dzīve - tipiskais underdog story, kura mērķis ir parādīt, ka galvenais ir tas, kas ir tevī iekša un nevis tas, cik lieli tev ir muskuļi un cik garš ir tavs loceklis. Ok, tā ir bērniem paredzēta multfilma un ne par kādiem locekļiem tajā runas nav, bet tu mani saprati (domājams). Tātad šis Po trenējas pie kaut kāda Yoda`m stipri līdzīga zvēra, kas ir lielākais kung fu skolotājs Ķīnā. Vispār par sižetu varbūt šajā brīdī arī pietiek stāstīt.

"Moby Grape" ievērojamākais dalībnieks bija Skips Spenss - ģitārists/bundzinieks (viņa loma mainījās, Spensam pārvietojoties starp grupām), kas iepriekš jau bija paspējis uzspēlēt divās no ievērojamākajām Sanfrancisko apvidus grupām - "Quicksilver Messenger Service" un "Jefferson Airplane". Nekas, ka ar QMS viņš neierakstīja nevienu albumu, bet Jefferson Airplane rindās Spenss pabija vien "Takes Off" ierakstīšanas laikā, tomēr viņa nozīmīgumu tas nemazina. Nemaz nerunājot par to, ka vien pāris gadus vēlāk viņu piemeklēja īsteni Sida Bareta liktenis - piespiedu (vairāk vai mazāk) aiziešana no paša dibinātās grupas, garīga slimība, īsa solokarjera un grimšana pilnā aizmirstībā. 1999.gadā Spenss nomira, turklāt ilgus gadus viņš faktiski dzīvoja kā bomzis (te jāpiezīmē, ka Bareta liktenis kopumā droši vien izvērtās nedaudz veiksmīgāks).

"Drillbit Taylor" ir viena no Džūda Apatova filmām, un tā nepavisam nav laba. Ja tevi priecē dzirdēt, ka kādam nepatīk kaut kas no Apatova kompānijas ražojumiem, vari priecāties. Ja tev ir vienalga, vari vienalgoties, ja nav - esi ieinteresēts. Katrā ziņā varu atzīties, ka es šo filmu skatījos tik pavirši, cik man vispār ir nācies kaut ko skatīties. Paralēli vakar vakarā man vajadzēja uztaisīt vienu tulkojumu, un tas man šķita augstākas prioritātes uzdevums par sviestainu komēdiju. Tomēr kaut kāds iespaids par šo filmu man radās, jo ar vienu aci tai līdzi sekoju. Un šī nebūs no tām filmām, kuras prasītu vairāk par vienu tavu aci vai vairāk kā pāris procentus tavu smadzeņu uzmanības.

Ja par Meat Loaf pirmo ierakstu vēl var strīdēties, vai tajā ir kaut kas klausīšanās vērts, tad par šo - viņa otro studijas albumu - šādas šaubas nerodas. "Dead Ringer" ir more of the same, only worse. Jau visa situācija ap šī ieraksta rašanos bija vairāk nekā idiotiska. Pēc idejas par "Bat out of hell" turpinājumu vajadzēja kļūt tam, kas vēlāk izvērtās par "Bad for Good", taču tūres laikā gaļas klucis pazaudēja balsi un ieraksta tapšana loģiskā kārtā tika nojaukta. Šajā situācijā Meat Loaf`a dziesmu autors Džims Steinmans izlēma, ka adekvātākais risinājums būtu viņam pašam iedziedāt šim ierakstam paredzētās dziesmas un pašam kļūt par popmūzikas sensāciju. Prognozējamā kārtā, neesot apveltītam ar sevišķi spēcīgām plēšām, Steinmanam tas neizdevās, un "Bad for Good" viņu par zvaigzni nepadarīja. Tikām Meat Loaf bija nedaudz atpūties un atguvis balsi (vismaz daļēji) un tad nu Steinmans steidzamā kārtā sacerēja kaudzīti jaunu dziesmu, kā rezultātā radās ieraksts "Dead Ringer". Tā kā šoreiz ierakstu producēja pats Meat Loaf un ne vairs Tods Rundgrens, tad skanējums šim veikumam, lai arī joprojām ir izteikti pārspīlēts un in-your-face manierē pasniegts, vienlaikus ir arī daudz tizlāks un mazāk pārliecinošs.

"Briesmonis ar miljonu muguru" ir jaunākā pilnmetrāžas filma no Futurama veidotāju kompānijas, kurā mēs atkal varam sekot jaunākajiem notikumiem doktora Zoidberga un viņa draugu dzīvē. Diemžēl Zoidbergs gan nav šīs filmas galvenā zvaigzne, bet tas nenozīmē, ka viņš būtu kļuvis mazāk lielisks.

"Be Kind Rewind" man labāk patika kā ideja un mazāk kā filma, bet arī kā filma tā patiesībā bija ok. Kādas ir tās sastāvdaļas? Ir Džeks Bleks. Sauksim viņu par Džeku Bleku. Varu piekrist N.R., ka viņš visās filmās (varbūt ar izņēmumu King Kong, bet arī tur tas ir nosacīts izņēmums) spēlē vienu un to pašu personāžu, kas vairāk vai mazāk atbilst viņa publiskajam tēlam. Iespējams, ka dzīvē viņš ir gluži savādāks, bet tam nav nozīmes. Viņš ir uzņēmies būt tāds kā viņš ir iekš "Tenacious D" un tāds viņš ir arī visās savās filmās. Un lielākoties viņam tas sanāk tīri labi (ar vienu izņēmumu - "Nacho Libre", manuprāt, bija absolūti bezjēdzīgs sviests).

"Dandy Warhols" droši vien ir vienīgā grupa, kura visplašākajām masām ir zināma tikai ar vienu vienīgu reklāmas klipu. Jā - tieši reklāmas, nevis video. Proti, šo grupu no gluži nezināmas (vismaz mūspusē) apvienības vismaz uz kādu brīdi "Dandy Warhols" par superzvaigznēm padarīja viņu dziesmas "Bohemian Like You" izmantošana kādā Vodafone reklāmā.

Klifords Saimaks ir viens no amerikāņu zinātniskās fantastikas lielākajiem autoriem, bet "Visa dzīvība zaļo" ne tuvu neskaitās viņa ievērojamākais darbs. Toties tas ir vienīgais viņa romāns, kas ticis izdots latviešu valodā.

"Sekretāre" ir viena no visdīvainākajām filmām, ko pēdējā laikā esmu redzējis. Un es skatos ĻOTI dīvainas filmas. Dīvainuma ziņā vienīgais, kam to varētu pielīdzināt, ir "Taksidermija", taču šī filma nebija ne tuvu tik pretīga. Patiesībā tā vispār nebija pretīga. Ja neņem vērā, ka šī filma ir par jaunu sievieti, kura kopš septītās klases regulāri sev nodara miesas bojājumus, jo viņai patīk izjust sāpes.

"Big Bad Voodoo Daddy" ir viena no daudzajām jaunās paaudzes svinga grupām, kas uzplauka Amerikā divdesmitā gadsimta pēdējā desmitgadē. Katrai no šīm grupām bija sava īpaša odziņa - tā, piemēram, "Cherry Poppin` Daddies" svingam piejauca klāt modernākus mūzikas stilus, Braiens Secers bija vairāk vienkāršs retro mūzikas izpildītājs, bet "Squirrel Nut Zippers" lielu uzsvaru lika uz Bilijas Holidejas stila liriskajām dziesmām. Big Bad Voodoo Daddy tikām no visām šīm grupām vislielāko uzsvaru liek uz pūšamajiem instrumentiem - tieši tie vada šīs grupas mūziku, un rezultātā "Americana Deluxe" ir viens no dzīvespriecīgākajiem ierakstiem manā kolekcijā.

- I had two serious girlfriends... and then some other smattering of other women.

Frederika Pola un Sirila Kornlata "Kosmosa tirgoņi" ir īsteni vizionārs zinātniskās fantastikas romāns. Nē, tas neapraksta to, ka pasaulē pār visu valdīs Internets un cilvēki spēs sazināties, izmantojot IP telefoniju, bet visi stilīgākie ļaudis lietos "Apple" ražojumus, bet citādi tas ir patiešām ļoti precīzs romāns.

Dīvaini, ka par šo multfilmu neierakstīju šeit tad, kad to skatījos. Patiešām dīvaini. Turklāt es pat īsti neatceros, kad tas bija. Bet, iespējams, patlaban tam nav nozīmes.

Šo filmu skatījos, sekojot Roberta K. no katls.be slavinošajiem vārdiem, raksturojot to kā lielisku komēdiju. Protams, pret Roberta (kuru personīgi nepazīstu un par kuru zinu vien to, ka viņš ir liels kinomāns un pats arī vismaz kaut kādā mērā darbojas kino lauciņā) viedokli neesmu nekritisks - kā nekā viņš ir viens no tiem daudzajiem Apple Ļeģājeva Džūdas Apatova sekotājiem, kas fano par visu to brandžu, kurā ietilpst Apatovs, Paul Rudd, Seth Rogen un vēl virkne dažādu personāžu, bet vienlaikus tas nenozīmē, ka viņa ieteiktas filmas nekādi nevar būt labas.

Quicksilver Messenger Service ir diezgan izteikta otrā līmeņa Sanfrancisko hipiju ēras grupa, viena no tām, kas atradās savu populārāko novadnieku "Jefferson Airplane" un "Grateful Dead" ēnā, kaut kur tajā pašā novadā kur "It`s a beautiful day" un "Moby Grape" mitinājās. Taču tas nenozīmē, ka viņu debijas ieraksts būtu tikai "vecāko brāļu" mūzikas atdarinājums, kam pašam par sevi nav nekādas vērtības.

Man patīk laba zinātniskā fantastika, patiešām patīk. Tāda, kura īstenībā ir vairāk nekā vienkārši zinātniskā fantastika, bet Literatūra. Vai arī tāda, kas ir vismaz ļoti aizraujoša lasīšanā. Bet šī nebūs viena no tām. Andrē Nortone, kurai nez kādēļ patika rakstīt zem dažādiem pseidonīmiem, tai skaitā šo romānu viņa parakstīja kā Endrjū Norts. Nezinu, vai ar to viņa mēģināja sevi pasniegt kā riktīgu veci - sci-fi meistaru (jo kā zināms zinātniskā fantastika tomēr diezgan izteikti ir vīriešu lauciņš), vai arī viņai bija vienkārši kaut kādas dīvainas noslieces uz pseidonīmiem, bet viens ir skaidrs, romāns no tā labāks tāpat nekļūst.

Braiena Secera orķestris ir viena no tām grupām, par kurām man parādījās interese kaut kad 2001.gada beigās - 2002.gada sākumā. Īsti vairs neatceros, kā tas notika, ka pa vidu manai "Magmas" un tamlīdzīgo grupu fāzei atradās vieta 30to gadu mūzikas atdarinātājiem, bet vēl joprojām es Seceru, Big Bad Voodoo Daddy, Squirrel Nut Zippers un viņiem līdzīgos reizēm klausos, lai gūtu kādas pozitīvas emocijas (jo citādi es esmu baisi depresīvs cilvēks, kuram patīk izdarīt iegriezumus savā miesā un kaktā raudāt, domājot par badā mirušiem kaķēniem). Un kas var dot tev labākas emocijas kā rockabilly karalis Braiens Setcers ar savu lielisko orķestri?

Noskatījos pēc kārtas otro no Kristofera Gesta pseidodokumentālā stila filmām (lai arī "FYC" oficiāli tāda neskaitās). Patiesībā šāda nosaukuma filmu es nemaz nevarēju palaist garām - kā nekā es esmu viens no "klasiskākajiem" šīs frāzes lietotājiem. Ko nozīmē "for your consideration"? Faktiski tās ir epizodes filmā, kurām Oskaru piešķiršanas komisiju aicina pievērst pastiprinātu uzmanību, parasti tas tiek filmas kopijās izcelts ar speciālu "FYC" uzrakstu. Kā teikt, lai stulbie kritiķi spētu novērtēt labākos filmas brīžus. Sarunvalodā (proti - manu draugu lokā) ar for your consideration tiek saprastas lielās banālās scēnas dažādās filmās - tie "spēcīgie" skati ar mīlniekiem saulrietā, ar kādu mirstošu cilvēku, obligāta FYC sastāvdaļa ir arī "grandioza" mūzika - proti pēc idejas for your consideration ir filmu banālākie un salkanākie mirkļi, kuros tev tās veidotāji (neveiksmīgi) mēģina radīt pacilātības vai kādas citādas emocijas. Turklāt labākais ir tas, ka šādi momenti ir ne tikai filmās, kuras patiešām varētu pretendēt uz kādam balvām, bet regulāri tādi novērojami arī pastulbās romantiskās komēdijās, piedzīvojumu filmās un trilleros.

"Sniega cilvēka banda" ir viena no tām dīvainajām komēdijām, kuru sākumā tava reakcija ir - wtf! par ko te smieties un kas tas vispār ir par sviestu, bet kuras gaitā tu sāc pamazām saprast, ka filma ir ļoti pat smieklīga, lai arī ne gluži tādā ziņā, kā parasti pierasts komēdijai būt smieklīgai. Kaut kas līdzīgs "Napoleon Dynamite" un "The Clerks", proti, tāds nedaudz frīkains humors ar stipri neadekvātiem varoņiem un bieži - neadekvātām situācijām. Šīs filmas viens no galvenajiem plusiem ir tās nelineārajā sižeta pasniegšanas veidā, vienu un to pašu ainu prezentējot ar dažādiem centrālajiem personāžiem, tas tiek šeit īstenots patiešām veiksmīgi.

Meat Loaf debijas albums tiek uzskatīts par vienu no skaļākajiem karjeras sākumiem visā rokmūzikas pasaulē. Protams, tie laiki, kad uzskatīju, ka Meat Loaf spēlētā (pareizāk - dziedātā) mūzika būtu kaut kas satriecoši spēcīgs un smags, ir aizgājuši tālā pagātnē, bet noliegt, ka viņš "puts on a good show" es nevaru. Šovs ir labs, un Džima Steinmana dziesmas lielākoties arī ir labas.

"Best in Show" ir viena no diezgan daudzajām filmām, kurās Kristofers Gests pievērsies parodijdokumentālajam žanram. Vislabāk viņš, protams, ir zināms kā lieliskais ģitārists Nigel Tufnell no "This is Spinal Tap", kura katra izteiktā frāze bija kā pērle, taču arī vēlākos gados, kad viņš pievērsās režisūrai, viņa darbu vidū netrūkst īstu veiksmju.

Kad tika paziņots, ka jauno Lost sezonu būs jāgaida astoņus mēnešus (no maija līdz februārim), man personīgi radās bažas, ka tas būs punkts tam visam, ka man vairs nebūs intereses seriālu skatīties tālāk. Bet izrādījās, ka interese man nekur nebija zudusi - ka es joprojām esmu slims Lost fanātiķis, kas katru nedēļu gaida nākamo sēriju, lai varētu uzzināt, kas jauns Sojera, Desmonda, Hērlija un Saīda dzīvēs. Un Loka un Bena, protams. Un diemžēl arī Keitas un Džeka. Oh, god šitie divi mani diezgan pamatīgi garlaiko. Nē, Džeks, protams, ir krutais džeks un viņš vada pazudušo grupu, taču man nāktos teikt, ka viņš ir diezgan garlaicīgs un viņa dzīve mani neintersē. Bet Bens - tas gan ir mans iecienītākais Lost personāžs (un droši vien ne tikai mans). Jā, tieši Bens ir iemesls, kāpēc "Lost" ir mans iecienītākais seriāls. No vienas puses viņš ir šī seriāla negatīvais varonis, bet no otras puses - viņš ir tik dievīgi neprognozējams un absurds, ka vienkārši satriecoši. Viņš un Loks veido šī seriāla centrālo dīvaino asi.

"Viņš bija kluss vīrs" ir stāsts par kādu vīrieti, kas būtu varējis kļūt par sērijveida slepkavu, nogalinot bariņu savu kolēģu, bet dīvainas sagadīšanās pēc kļuvis par kolektīva varoni, kura rīcībā nonāk nauda un sievietes un kuru vairs neviens neuzskata par muļķīgu neveiksminieku.

Būts Rendolfs ir saksafonists, kas pasaules slavu ieguva ar šī ieraksta titulkompozīciju, kura tev vislabāk droši vien ir zināma no Benija Hila šova, kur tā skanēja vai katru mīļu brīdi. Personīgi es Benija Hila šovu gandrīz ienīstu un uzskatu par vienu no sliktākajiem un lētākajiem angļu humora paraugiem, no kuriem ikvienam saprātīgam cilvēkam vajadzētu izvairīties, lai viņš nezaudētu ticību daudz labākajiem šīs humora skolas pārstāvjiem.

"Romantika un cigaretes" ir viens ļoti specifisks mūzikls, tik specifisks, cik vien mūzikls var būt. Sāksim jau ar to, ka varbūt tas nemaz nav mūzikls. Varbūt ir, tas grūti padodas definēšanai. Otrkārt, tas ir absolūti "netīrs". Nē, ne tāds asiņains un baismīgs kā Tima Bērtona un Džonija Depa bārddziņa filma, bet gan seksuāli netīrs. Faktiski šī ir filma par pusmūža vīrieti, kas iemīlas seksapīlā rudmatē, kura ir tik neķītra, ka maz neliekas. Jā, šī rudmate ir Keita Vinsleta (spriežot pēc "Extras" redzētā, neķītrību runāšana vispār ir viens no viņas jājamzirdziņiem). Savukārt šī vīrieša sieva nez kāpēc nav sajūsmā. Plus - viņa pusaugu meita ir ieķērusies dziedātājā ar nikneimu Freiburgs, tas varētu īsajā atstāstā būt viss, ko no sižeta šeit būtu nepieciešams pieminēt.

Kas gan var būt labāka mūzika, ko klausīties vasaras sākumā, par svinga - hot jazz stilā ieturētu Ziemassvētku dziesmu krājumu? Godīgi sakot - gandrīz jebkāda mūzika varētu būt labāka. Nē, šī nav slikta Z-svētku mūzika, to es nebūt neapgalvoju, lai arī, protams, kā jau X-mas mūzika tā ir relatīvi mierīgaka par "vāveru" standarta ierakstiem, tā spēs tev sagādāt pietiekami daudz sezonālu prieku. Faktiski jau tā aizraušanās ar Ziemassvētku albumiem, dziesmām un jebkāda šīs sezonas tematika mani diezgan pamatīgi kaitina. Dažas šīs kompilācijas dziesmas, tādas kā "Carolina Christmas" vai "Indian Giver" (lielākoties - dzīvelīgākās) man pie sirds iet tīri labi, bet citas ir absolūti garām - saklausīt kaut ko skaistu diezgan atonālajā "Gift of the Magi" vai pārmērīgi garajā "Hanging Up My Stockings" (fragmentāri tā gan ir klausāma, bet kopumā - diezgan izteikts borefests) man ir pagrūti. Varbūt ziemā tas būtu savādāk, bet šobrīd tā nu nekādi nav tā mūzika, kurai es gribētu veltīt pārāk daudz uzmanības.

Ja ir kāda lieta, ko lielajam gaļas gabalam Meat Loaf nevar pārmest, tad tā būtu nepietiekama atdeve. Viņa dziesmas nekad nav tādas, ka tev šķiet, ka tās būtu nepabeigtas, nenostrādātas, nepietiekami emocionāli piesātinātas vai kā tamlīdzīgi. Protams, vienlaicīgi tas nozīmē, ka viņš ir gandrīz vai "the king and queen of cheese", jo ir grūti iedomāties kādu mūziķi, kam būtu vairāk uzspēlētības un teatrāluma. Taču vienlaikus (domājams) viņš pats apzinās savu banālumu un, iespējams, viņš spēj par šo lietu arī pasmieties.

Ar "Bedlam Ballroom" vāveru grupa pirmo reizi tā kārtīgi iziet ārpus tīrās diksīlenda svinga tematikas un sāk pievērsties arī citiem retro mūzikas stiliem, kas reizēm dod labus, bet reizēm - ne tik ļoti lieliskus rezultātus. Protams, visu mūžu spēlēt vienu un to pašu varētu būt nogurdinoši un izaugsme arī ir laba lieta.

"Zobi" 2007.gada Sundance filmu festivālā kļuva par vienu no skandalozākajām filmām, un par to būtu lieki brīnīties. Filma, kuras galvenajai varonei ir vagīna ar zobiem, diez vai daudzus atstās vienaldzīgus. Jā, tu mani sadzirdēji pareizi - vagīna ar zobiem jeb vagina dentata. Kā izrādās, mīts par šādu no anatomiskā viedokļa pietiekami dīvainu parādību bijis pazīstams daudzām civilizācijām, un šīs filmas galvenā varone Dawn (nez, kā šo vārdu izrunāt latviešu valodā? Dona? Duona? Donna?) ir dzīvs šī mīta iemiesojums. Viņa pati gan līdz pat vēlīniem pusaudzes gadiem to neapjauš, jo ir iesaistījusies tajā lieliskajā organizācijā, kuru apjūsmo Diskonts - īstā mīlestība gaida. Jā, tie ir tie paši lieliskie gredzenu nēsātāji, kas svēti nosolījušies pirms stāšanās laulībā neiesaistīties nekādos dzimumsakaros vai tamlīdzīgās neķītrās nodarbēs. Dawn gadījumā, kā varētu secināt, abstinence nemaz nav tas sliktākais risinājums.

Šī Elisa Kūpera ieraksta nosaukuma precīzākais latviskojums būtu "Penis", varbūt "Loceklis". Man ir zināmi aizspriedumi attiecībā pret peņiem veltītiem ierakstiem, taču ja jau Keta Stīvensa "Mona Bone Jakon", kas arī ir "Penis", ir labs ieraksts, kāpēc lai šis tāds nebūtu? Tiesa, uzraksts uz plates vāciņa, ka šajā vāciņā iekšā atrodas viens (1) Elisa Kūpera "muscle of love", šķiet nedaudz biedējoša. Iedomājies - tu kā normāls cilvēks nopērc veikalā mūzikas ierakstu, ko vēlies uzdāvināt mīļotajai sievietei, iesaiņo to skaistā ietinamajā papīrā, pasniedz ziedus, un tad tava mīļotā sieviete no iepakojuma izņem asiņainu nogrieztu locekli. Diez vai tu šādā situācijā varētu cerēt uz romantisku vakara turpinājumu.

Es neapgalvoju, ka pilnīgi visiem cilvēkiem ir jābūt sajūsmā par Džefersona lidmašīnas otro albūmu, un vienlaikus es pilnīgi noteikti nespēju saprast cilvēkus, kam tas varētu nepatikt. Vai vismaz cilvēkus, kam nepatiktu šī ieraksta divas populārākās dziesmas, tās, kuru dēļ "Jefferson Airplane" tiek uzskatīti par Sanfrancisko psihodēliskās rokmūzikas karaļiem. Patiesībā abas šīs dziesmas gan nav Jef. Air. radītas, bet gan tas tās "atnesa" uz grupu tās jaunā dziedātāja Greisa Slika. Un saki tu vai nesaki, bet Greisa - tā patiešām ir manta! Tādu sieviešu kā viņa rokmūzikā vienmēr ir bijis vismaz desmit, ja ne simts reizes par maz un varbūt vienīgi Dženisa Džoplina viņu pārspēj nozīmībā kā sešdesmito gadu rokmūzikas leģenda. Bet kad Greisa dzied "Somebody to Love" un "White Rabbit", tu saproti - lūk, tas ir balss spēks, tā ir spēja aizgrābt klausītāju un novest gluži katartiskā stāvoklī. "White Rabbit" vispār ir teju vislabākā sešdesmito gadu narkotiskās mūzikas himna, kas satriecošā veidā padara "Alisi brīnumzemē" par LSD ceļojumu. Ja tevi šī dziesma atstāj vienaldzīgu, tad es patiešām nezinu... :) Nē, nopietni, klausoties šo kompozīciju simtiem reižu, tā manās ausīs nav zaudējusi ne miligramu sava episkā skaistuma.

"Labā nakts" ir amerikāņu filma, kurā piedalās divi no pēdējo gadu (manā uztverē) saistošākajiem angļu "vienkāršā cilvēka" atveidotājiem - Martins Frīmens (Artūrs Dents no "Hitchhiker`s Guide to the Galaxy", Tims Kenterberijs no "The Office") un Saimons Pegs (no "Shaun of the Dead" un "Hot Fuzz"). Līdzās šiem klasiskajā izteiksmē ne pārāk seksapīlajiem vīriešiem šeit piedalās arī režisora māsa Gvineta Paltrova un Penelope Krusa, tāpat šeit piedalās arī divi kino vecmeistari - Maiks Gembons un Denijs de Vito.

1964.gadā Elviss Preslijs nebija sen vairs nekāds rokenrola karalis, ko lai arī neapgalvotu aklie Elvisa talanta cienītāji. Laikā, kad slavas virsotnē atradās bītli un pamazām viņiem līdzas nostājās "The Rolling Stones", "The Animals", "The Who", "The Kinks" un zemāka profila grupas, Elviss no rokenrola bija jau faktiski gandrīz pilnībā atvadījies, pievēršoties mūzikai, ko es sauktu par šlāgeri, lai arī it kā Amerikā šlāgeru nav. Un tieši šlāgeris ir vārds, ar ko es raksturotu Elvisa skaņu celiņu viņa paša filmai "Kissin` Cousins".

"Nacionālo dārgumu" pirmā daļa, protams, nebija nekāds šedevrs, bet tas nepavisam nenozīmēja, ka manos plānos neietilptu tās turpinājuma skatīšanās. Vieglas piedzīvojumu filmas ar vēstures konspirāciju elementiem ir viens no labākajiem izklaides veidiem darba dienu vakariem un tikai loģiski, ka šo potenciālo izklaižu sarakstā vieta atradās arī jaunajai Džona Tērtelauba filmai.

Redz, kā paiet pasaules godība - vēl 1991.gadā Alans Pārkers Īrijā režisēja absolūti nekomerciālo un satriecoši smieklīgo "The Commitments", kura gan mākslieciski, gan komerciāli kļuva par grāvēju, bet tikai trīs gadus vēlāk, kad viņa rīcībā bija viss - pietiekams finansējums (ap 15 miljoniem dolāru), vairāki izcili aktieri (ar Entoniju Hopkinsu priekšgalā) un pietiekoši pretrunīgi vērtējama tēma, viss, ko viņš spēja radīt, bija šī filma.

Otrajā grupas albūmā "Alice Cooper" ir atteikušies no daļas savas mūzikas pagalam eksperimentālo aspektu un nav šaubu, ka "Easy Action" pielīdzināt Captain Beefheart daiļradei varētu vien ļoti savdabīga muzikāla skatījuma īpašnieks. Līdz ar to desmit šī ieraksta kompozīcijas patiešām ir dziesmas ar lielākoties tradicionāliem garumiem, bez pārmērīgām atkāpēm no populārās mūzikas standartiem un psihodēliskiem eksperimentiem.

1986.gadā, ierakstot albūmu "Constrictor", Alice Cooper apliecināja vienu no nepatīkamākajām patiesībām rokmūzikā - atteikšanās no narkotikām un alkohola ļoti bieži ir saistīta ar radošā potenciāla katastrofisku kritumu. Jo tieši tas viņu bija piemeklējis - kamēr viņa vairāki iepriekšējie ieraksti bija drosmīgi eksperimentāli veikumi, kuros viņš bija atkāpies no sava "klasiskā" šausmeņu varoņa tēla, bet pievērsies citiem izteiksmes līdzekļiem, tad ar "Constrictor" Kūpers atdzīvināja savu septiņdesmito gadu šovbiznesa šausmoņa tēlu, vienīgi atbilstoši laikmeta modei viņa mūzika diezgan nedaudz atšķīrās no tā, ko radīja citi tā laika skaļie rokeri - vai tie būtu Bon Jovi vai Quiet Riot.

Kad es šo ierakstu izdzirdēju pirmo reizi, man radās sajūta, ka drīzāk man ir darīšana ar kādu iepriekš nedzirdētu Sida Bareta ēras "Pink Floyd" krājumu, nekā ar trakā Brodvejas šokrokera Alice Cooper karjeru. Tagad, kad esmu klausījies arī daudzus citus mūziķus, varu piekrist, ka līdzās PF pie šī ieraksta ietekmēm un influencēm vajadzētu pieminēt gan Frenku Zapu (kura paspārnē ieraksts tapa), gan "The Pretty Things", gan "The Who", gan pat bītli. Un tomēr joprojām apgalvoju, ka tu šeit nedzirdēsi diez ko daudz norāžu uz vēlāko Kūpera karjeru.

Toms Fogertijs vislabāk, protams, bija zināms, pateicoties viņa jaunākajam brālim Džonam, kas bija grupas "Creedence Clearwater Revival" sirds, smadzenes un dvēsele, kamēr Toms grupā bija ritma ģitārists, kas ne pārāk izcēlās kā dziesmu autors.

Astoņdesmito gadu Alice Cooper jāsaka, ka nebija vecis ar lieliem pautiem, lai arī viņš pats varbūt domāja otrādi. Tekstuāli viņš varbūt uzdrīkstējās teikt dažādas lietas, kas varēja aizvainot vecomāti un tēvoci Semu, bet muzikāli "Raise your fist and yell" ir ieraksts, kuram visvairāk līdzības ir ar Motley Crue "daiļradi". Vai kārtīgs smagais rokeris ierakstītu kaut ko tik popsīgu kā "Lock me up"? Kūpers gan šajā dziesmā apgalvo, ka viņš ir šausmīgi nežēlīgs un mežonīgs, un brīvdomājošs, bet piedziedājums "If you don`t like it you can lock me up - Who oh ooh ho!" pārāk līdzinās Def Leppard mūzikai, lai es to varētu nosaukt par kaut nedaudz drosmīgu. Vispār viņa astoņdesmito gadu ieraksti ir stipri vienveidīgi, pārmērīgi nopulēti un uz lipīgiem piedziedājumiem balstīti. Melodijas ir gaužām primitīvas, ģitāras - pārāk savaldītas, teksti lielākoties tikai provokatīvi provokācijas pēc, nevis patiešām spēcīgi. Protams, šis ieraksts nav ne tuvu tik pensionāriem draudzīgs kā "Trash", bet vienlaikus tas nav ne tuvu Kūpera labāko albūmu top desmitniekam. Faktiski - viens no tiem ierakstiem viņa karjerā, bez kuriem tu un es lieliski varētu iztikt, turklāt neviena šī ieraksta dziesma nav tāda, ka tikai tās dēļ šo albūmu būtu vērts iegādāties. Ok, "Freedom" ir pietiekami laba kompozīcija, bet tai vajadzētu Kūpera deviņdesmito gadu beigu aranžējumu, nevis astoņdesmito gadu un varbūt tad to varētu iekļaut viņa labāko dziesmu box setā, bet tā kā tas ir šeit - visi viņa stipri atbaidošie stāsti par vardarbību neko spēcīgu iespaidu nerada un vismaz mani neatstāj sajūta, ka viss, par ko Kūpers dzied, ir absolūts farss un ne pārāk veiksmīga B klases šausmeņu parodija.

"Flush the fashion" ir ieraksts, kurā Eliss Kūpers, protams, no modes neatsakās, bet gan precīzi tai seko. Tas nebūtu Eliss Kūpers, kas ņemtu un atteiktos no modes, uz kaut ko tādu viņš principā nav spējīgs. Līdz ar to šajā 1980.gada ierakstā Eliss ielēca varbūt mazliet jau aizejošajā, bet tomēr ļoti pieprasītajā vilcienā - kļuva par jaunā viļņa mūziķi un pielīdzinājās "Talking Heads" un citām tajā laikā aktuālajām grupām.

Ar "Kasandras sapni" Vudijs Alens radīja jau savu trešo pēc kārtas filmu Lielbritānijā. Ar ko viņam apnikusi dzimtā Amerika - nezinu, bet tas ir fakts, ka pēdējā laikā viņš pasācis filmēt eiropiešu filmas. Lai arī - ne viņš viens. Kā nekā Frenks Ozs "Death at a funeral" filmēja Eiropā ar britu aktieriem. Un aktierus Alens ir dabūjis gana labus - Jūenu Makgregoru, Kolinu Ferelu un Tomu Vilkinsonu, bet filmas skaņu celiņu veidojis pats Filips Glāss.

Jaunā Amerikas Bolivudas filma "27 Dresses" ir viena no tām lentēm, kuras romantiskās komēdijas žanram ir devušas tā slikto slavu un turpina šo faktiski pilnīgi normālo kino mākslas novirzienu padarīt par arvien lielāku un bezcerīgāku kaku.

"10 items or less" ir tipiska mazbudžeta indie filma, kurā ir sava tiesa gan no "Clerks", gan no visdažādākajām "road" filmām. Zīmīga šī filma ir ar to, ka tajā piedalās stipri augsta profila aktieri. Ar šo profilu pirmām kārtām saprotam, protams, Morganu Frīmenu. Jā - Frīmens pārmaiņas pēc starp daudzajiem lielajiem mega projektiem, vai tas būtu "Evan Almighty", "Lucky Number Slevin" vai "Gone Baby Gone" - proti, filmām, kas tiecas vai nu pēc tava maciņa vai kinoakadēmijas balvām, piedalījies šajā absolūtā mazbudžeta lentē, kas filmēta nieka divas nedēļas un vēlāk izrādīta nieka 16 kinoteātros. Vēl šeit piedalās (tiesa - ļoti sīkā lomā) jaunās paaudzes zvaigzne Džona Hils - viens no tā sauktās Džūda Apatova komandas, "Superbad" galvenā zvaigzne. Galveno sieviešu lomas atveidotāju Paz Vegu daudzi droši vien pazīs kā "Spanglish" zvaigzni, taču šo filmu man kaut kā nav gadījies noskatīties. Tas laikam arī viss, bet šādai filmai - nav slikti.

Brāļi Osmondi droši vien nav pati stilīgākā grupa popmūzikas vēsturē un galvenokārt tā ir ievērojama kā absolūti Jackson Five atdarinātāji baltās auditorijas vajadzībām, taču tā kā viens viņu albūms manā krājumā ir, tad nākas vien man to tagad klausīties.

"Shopgirl" ir viena no filmām, kuras lejuplādēju mānijas "noskaties visas Džeisona Švarcmena filmas" ietvaros. Filma vēsta par kādu jaunu sievieti, kas strādā Ņujorkā piektajā avēnijā veikalā par cimdu pārdevēju. Viņas dzīve nav sevišķi piepildīta, un tajā vienīgo gaismu ienes viņas aizraušanās ar zīmēšanu un kaķis. Taču tad gandrīz vienlaikus viņas dzīvē ienāk divi vīrieši - gadus 30 par viņu vecākais miljonārs Rejs Porters un dīkdienis - viņas vienaudzis Džeremijs.

Man no šīs filmas gribējās vemt!

"Sātana advokāts" laikam gan nav ievērojamākā filma nedz Kianu Rīvsa, nedz Ala Pačino karjerā, tomēr tā ir viena no tām filmām, par kurām es varu vien brīnīties, kā tas bija sanācis, ka to līdz šim nebiju ne reizi noskatījies.

Nekad, es atkārtoju - nekad - nevajag skatīties filmas, kuru Rottentomatoes vērtējums ir 10 procenti! Apskatīties, vai filma gadījumā nav totāls mēsls, nepieciešams pirms to "iegādājies". Un vēl jo vairāk, ja tavā rīcībā tomēr ir šāda filma, iepriekš padomā, pirms piedāvāt to noskatīties draugu kompānijā, lai tevi visi neuzskatītu par garīgi atpalikuši imbicīli.

Šī ir viena no grupām, par kuru es interesējos laikā, kad mani bija pārņēmis swing revival. Eh, kas tie bija par jaukiem laikiem. Tādā ziņā, ka svings tomēr ir viens no dzīvīgākajiem populārās mūzikas novirzieniem. Pat pirmais disks, ko ierakstīju Lienčai, bija tieši dažādu neo-svinga izpildītāju dziesmu izlase, un arī no šī ieraksta dažas dziesmas tajā ietilpa.

"Penelope" ir romantiska komēdija par kādu sievieti, kurai atgadījies piedzimt ar cūkas šņukuru deguna vietā. Labi, ka viņas vecāki ir zilasiņu bagātnieki un spēj meiteni pasargāt no sabiedrības un sabiedrību no meitenes. Taču tā kā meitenē ir realizējies dzimtas lāsts, ka pirmā dzimusī meitene būs ar cūkas ģīmi līdz brīdim, kamēr viņu iemīlēs kāds viņas līdzvērtīgais, viņas māte ir pilna apņēmības meiteni izprecināt un lāstu laust.

Klausīties Doniju Osmondu, varu tev atklāt, nav stilīgi. Ja es būtu 13 gadīga meitene 1973.gadā, tad es varētu viņu klausīties. Ja man tolaik būtu bijis 10 gadi, tad arī. Bet 2008.gadā 24 gadus vecam vīrietim Donijs Osmonds diez vai būtu ieteicams lielos daudzumos.

Schade, dass Antonio Vivaldi so jung starb und es nicht erleben konnte, wie Donna Summer seine Idee über vier Jahreszeiten verbesserte. Wenn der Italiener wenigstens für 300 Jahre langer gelebt hätte, könnte er dann ruhig sterben - sein Werk lag in guten Händen.

Par "Walk Hard" pirms tās noskatīšanās es biju lasījis, ka tā esot gandrīz "This is Spinal Tap" līmeņa rokmūzikas parodijas filma. Tajā esot ne tikai lieliskas dziesmas, bet arī dzirkstošs humors, satriecoša atmosfēra un viss, ko parasti cilvēki gaida no filmām, kurās bijis iesaistīts Džūda Apatovs. Nez kāpēc es palaidu garām, ka faktiski šī filma ir diezgan tieša parodija par Džonijam Kešam veltīto filmu "Walk the Line" un ka tā parodē drīzāk citas filmas nevis smieklīgos aspektus pašā rokmūzikā (atšķirībā no jau pieminētās Spinal Tap filmas). Tā kā "Walk the Line" neesmu redzējis (un īpaši nealkstu to noskatīties), tad daudzas paralēles starp šīm filmām man pagāja garām nepamanītas (tikai nupat ieskatījies Wikipedia konstatēju, ka to patiešām tur bija daudz).

Līdz ar Simpsonu otrās sezonas noskatīšanos, tā vismaz patlaban izskatās, apstājas mūsu mēģinājums noskatīties "visus simpsonus". Vai nu es kļūstu vecs, vai arī kas cits, bet tie laiki, kad es Simpsonus uzskatīju par visu laiku izcilāko animācijas seriālu, šķiet, ir garām. Varbūt tas liecina par mana prāta pakāpenisku briedumu, bet varbūt - par to, ka es vairs nemāku smieties. Bet varbūt tas tikai liecina, ka zapte bez sviesta plastmasas pudelē nav lietojama, lai ierīvētos ar dvieli.

Ja nemaldos, "Down to Earth" bija pirmais Ozija solo albums, kuru tā kārtīgi ņēmu un klausījos. Tolaik mani šis ieraksts pārsteidza ar savu spēku un to, cik labi Ozijs spēj būt uzticīgs savam tēlam arī 30 gadus pēc savas mūziķa karjeras sākuma. Tagad, vairākus gadus un daudzus Ozija ierakstus vēlāk, es vairs neesmu par to tādā sajūsmā kā savulaik, tomēr savas pozitīvās puses šajā vecā sikspārņu grauzēja ierakstā es saskatīt varu joprojām.

"Almost Famous" zvaigzne Patriks Fjūdžits ir atgriezies un viņš ir gatavs tev sadot pa ģīmi. Patiesību sakot, viņš nevis tev sados pa ģīmi, bet gan pārgriezīs sev vēnas. To jau arī vēsta filmas nosaukums, bet es tev vēstu vienu: NOSKATIES ŠO FILMU!

"Sievietes smarža" ir filma, par kuru Als Pačino beidzot saņēma Oskaru. Un vienlaikus tā ir pēdējā filma, par kuru Pačino saņēma kaut vai Oskara nomināciju. Sic transit gloria mundi, tā varētu teikt. Un tāpat varētu teikt: Svegliarsi e sentire il profumo del caffè.

Jau pirms kāda laiciņa bibliotēkas plauktā ievēroju Maikla Mūra "Vecīt, kas notiek ar manu valsti?". Lai arī savā ziņā es esmu mūr-ists, tomēr zināmas bažas par to, cik augstvērtīga lasāmviela varētu būt viņa pārdomas par štatos notiekošo, man bija. Es domāju, ka pat vairums izteiktu Mūra fanu atzīst, ka gluži objektīvs viņa skatījums uz situāciju lielākoties nav un ka viņa tā sauktās dokumentālās filmas tomēr ir vairāk vai mazāk propagandiskas. Tādā ziņā, ka pirms filmas veidošanas Mūrs jau iepriekš zina, ko viņš ar šo filmu pateiks un kāda veida materiālus izmantos. Taču tā diemžēl vispār ir "dokumentālā" politiskā kino tedence, ka uz jebkuru situāciju tas parasti skatās no vienas noteiktas puses, nevis mēģina saprast visu pušu viedokli.

Jaunzēlandiešu izcelsmes režisors Endrjū Nikols ir cilvēks, kas radīja lielisko "Trumena šova" scenāriju un kura darbu vidū ietilpst arī "The Terminal" un "Lord of War". Savā otrajā režijas darbā Nikols pievēršas tēmai par aktiera un režisora attiecībām, par to, kas ir un kas nav blēdībām un tam, kādā veidā Als Pačino savā stipri cienījamā vecumā spēj joprojām būt vitāls un seksīgs.

Grupas "Live" piektais studijas albūms ir viens no tiem ierakstiem, kuriem manā ierakstu kolekcijā būt nevajadzētu - es nekad neesmu par to bijis sajūsmā, grupa "Live" mani neinteresē un viņu pārstāvētais alternatīvā un nedaudz ņūmetalīgā roka novirziens mani diez ko nesaista.

Ja runa ir par Stroķiem un Rozēm, pat pats jūtīgākais cilvēks droši vien nespēs nepieminēt, ka Axl Rose ir viens pilnīgi debils tips, kas ir savu ambīciju dēļ savārījis gandrīz totālu miskasti ar savu karjeru un kurš nu jau vairāk kā desmit gadus mēģina radīt jaunu albūmu, bet to tā arī nav izdarījis.

Pēc "Bottle Rocket" noskatīšanās beidzot varu pavēstīt - tagad esmu redzējis visas Vesa Andersona pilnmetrāžas filmas. Protams, patiesība ir tāda, ka šo filmu sevišķi daudz kopumā nav (5), bet mans sasniegums paliek. Šī filma turklāt ir zīmīga ar to, tā vienlaikus bija pilnmetrāžas kino debija ne vien Andersonam, bet arī brāļiem Lūkam un Ovenam Vilsonam.

Patiesību sakot, šis Jefferson Starship ieraksts, nav nekāds "Jefferson Starship" albūms. Kāpēc tā? Tāpēc ka grupa "Jefferson Starship" dienasgaismu ieraudzīja tikai 1974.gadā, kad pārstāja eksistēt "Jefferson Airplane", no kuras tā bija izaugusi. Taču šajā ierakstā, kas tapa vēl Lidmašīnai augstu lidojot, Jefferson Airplane dalībnieks Pols Kantners pieaicināja veselu bariņu savu čomu no dažādām ievērojamām Sanfrancisko psihodēliskajām grupām un ierakstīja zinātniskās fantastikas konceptalbūmu.

Varu tev oficiāli pavēstīt: es esmu iemīlējies Vesā Andersonā! Protams, ar to nedomāju, ka viņš man šķistu fiziski pievilcīgs (neesmu redzējis viņa fotogrāfiju) vai ka mani tagad interesētu uzzināt dažādus sīkumus par viņa biogrāfiju. Vēlos pateikt tik vien to, ka viņš ir lielisks režisors, kura filmām ir neatkārtojams un savdabīgs šarms.

Pagāja apmēram trīs mēneši kopš sāku spēlēt "Sam and Max" pirmo sezonu, līdz tiku līdz tās noslēgumam. It kā tur ir tikai sešas "sērijas", bet katra nākamā prasīja vairāk laika. Ne tādā ziņā, ka tā būtu grūtāk, bet tādā, ka apnika.

Ar "Beovulfu" Roberts Zemekis turpina izmantot to dīvaino robežu starp datorgrafiku un aktierspēli, ko viņš aizsāka "Polārajā ekspresī" - proti, faktiski tas, ko tu redzi, ir datorizēta versija aktieriem, kaut kā tā. Līdz ar to vizuāli "Beovulfs" visvairāk līdzinās labi nostrādātām mūsdienu datorspēlēm, teiksim tāds varētu būt piektais "Broken Sword" (ar piezīmi, ka Broken Sword būtu kļuvis par tādu slasher-spēli). Aktierus, protams, atpazīt nav grūti (Andželīna Džolī ir Andželīna Džolī, arī ja viņai ir augstpapēžu pēdas un dzīva milzīga bize, kas atgādina astoņķāja kāju.

Vai vari iedomājies, kas notiktu ar multfilmas personāžu, kas nejauši nonāktu reālajā pasaulē? Ja vari, tad tu droši vien esi redzējis "Trusi Rodžeru" un vēl virkni animācijas-neanimācijas filmu, kas ar šo ideju jau ir spēlējušās iepriekš. Proti, es neapgalvoju, ka ideja Disneja "Enchanted" pamatā ir diži oriģināla vai kaut kas fenomenāli oriģināls būtu tās risinājumā, sižetā, morālē vai tamlīdzīgi.

Teodora Dreizera romāns "Stoiķis", kuru autors īsti nepaspēja pabeigt paša nāves dēļ (faktiski viņš nebija paspējis uzrakstīt romāna noslēdzošo monologu), ir viens no amerikāņu literatūras romāniem, kurš īpaši populārs bijis tieši mūsu platuma (vai garuma?) grādos - proti, padomju zemēs. Kāpēc tā? Tāpēc ka visā savā "Alku" triloģijā Dreizers pievērsies galvenokārt vienai tēmai - kapitālistiskā imperiālisma atmaskošanai.

Vesa Andersona "Karaliskie Tenenbaumi" bija viena lieliska, lai arī mazliet dīvaina komēdija, droši vien labākā filma, kurā līdz šim piedalījies Bens Stillers. Nākamā Andersona filma - "The life aquatic with Steve Zissou" - manai gaumei bija mazliet pārāk dīvaina, pārāk specifiska (filma, kas parodē Žaka Kusto ceļojumus pēc definīcijas nevar nebūt ļoti specifiska). Viņa jauno veikumu gaidīju vienlaikus ar nepacietību un bez tās. Vilties šī filma man nelika, tas ir droši.

Kurš cilvēks gan nekad nav domājis par aizbēgšanu prom no civilizācijas - tur, džunģļos, tuksnesī, ledājos, kur neviens nekāps tavā dvēselē, neuzdos muļķīgus jautājumus un neizrādīs savu pārākumu? Kurš cilvēks gan nekad nav vēlējies izjust dabas pirmatnību, nomest liekās drēbes, liekās saistības, liekos priekšmetus un dzīvot pilnīgā harmonijā ar sevi pašu?

Savā divdesmit pirmajā studijas albūmā šok-roka karalis Alice Cooper ir atteicies no vairāku iepriekšējo albūmu rotaļāšanās ar pūdeļroku un peņuroku, tā vietā pievēršoties savām iecienītajām sociālās netaisnības tēmām un apdziedot visu to, kas mūsdienu pasaulē viņam īsti simpātisks nešķiet (tam pašam viņš veltīja vēl vismaz divus sekojošos albūmus). Un jāatzīst, ka Kūpera sociālā kritika ir bez šaubām gudrāka, nekā tā ir, piemēram, Rodžeram Teiloram. Ko lai tu neteiktu par Elisu Kūperu, viņa skatuves tēlu, spēlēto mūziku un tā tālāk, bet viens viņš nav - un tas ir muļķis.

Pirms likt uz sava audio atskaņotāja skanēt šo "Supertramp" albūmu, vispirms noskaidro savu atbildi uz sekojošu jautājumu: kāda ir tava attieksme pret sevišķi augstā falsetā spiedzošiem vīriešiem - dziedātājiem? Tādiem kā Bee Gees, Tomass Anderss no Modern Talking un tā tālāk. Ja tev šāda dziedāšanas maniere izraisa neglābjamus stinguma krampjus vai vēlmi novemt galdu, tad varbūt tev nevajadzētu pievērsties šī ieraksta dziļākai pētīšanai. Turpretī, ja tu esi rūdīts "Saturday night fever" fans, kas nekad nešķiras no savam platformenēm un principā neatzīst bikses, pēc kurām nevar noteikt tavu "riekstu" izmēru, tad tev noteikti vajadzētu šim ierakstam dot iespēju sevi pavedināt.

Sākšu ar atrunu - man ne visai patīk Džordžs Klūnijs. Šādu frāzi varētu izteikt arī Lienča, bet neko nevaru darīt, tā ir tiesa. Man nepatīk, ka viņa varoņi gandrīz visās filmās ir ļoti līdzīgi viens otram, man kopumā ne pārāk patīk viņa aktiera profils (tādā ziņā kā izvēlētās filmas) un man viņš pārāk asociējas ar Džeimsu Bondu, kuru viņš gan nekad nav atveidojis, bet kaut kas no tāda Rodžera Mūra viņā stabili ir. No otras puses - ir loģiski, ka arī mūsdienās, kad šausmīgi pieprasīti ir neklasiska izskata aktieri - visādi smukulīši no Džonija Depa, Leo di Kaprio un tamlīdzīgo kategorijas, jābūt arī saviem populārajiem maskulīnā stila aktieriem - tādiem, kuri būtu varējuši piedalīties arī piecdesmito gadu Holivudas filmās, un Klūnijs ir viens no šādiem aktieriem.

Es tagad tā arī nevaru saprast - kāda ir oficiālā situācija ar "Hey Stoopid" - vai tas ir labāks vai sliktāks par "Trash" oficiālajā Elisa albūmu vērtējumā? Allmusic slavē Trash, Wikipedia saka, ka daudzi fani "Hey Stoopid" atzīst par labāku, Marks Prindls sauc šo par vienu no sliktākajiem AC albūmiem, George Starostin to uzskata par daudz labāku kā "Trash".

Pirms pievērsties šī albūma apstāstīšanai, sniegšu pāris mani pašu pārsteigušus faktus no Džonija Keša biogrāfijas. Pirmkārt, vai tu zini, kāds bija viņa īstais vārds? J.R.Cash. Pirmā un vidējā vārda vietā - iniciāļi. Pilnā nopietnībā, turklāt tolaik Amerikā tā esot bijusi salīdzinoši populāra prakse. Gandrīz kā McLovin "Technically I don`t have a first name" no Superbad. Protams, tas izklausās normālāk nekā vārdi, ko saviem bērniem iedevis, piemēram Roger Taylor no Queen: Felix Luther, Rory Eleanor, Rufus Tiger, Tiger Lily un Lola Daisy May. Otrs fakts - šajā albūmā Kešs apgalvo, ka viņš ir pats indiāņu izcelsmes, bet nekāda faktiska apstiprinājuma šādai viņa izcelsmei nav.

Vispār jau es sevi par Ričarda Baha cienītāju droši vien nenosaukšu - lai gan "Kaija vārdā Džonatans Livingstons", protams, skaitās baigā kulta grāmata, bet es par to nekādā baigākajā sajūsmā nebiju (hmm - dīvaini kāpēc par to nav ieraksta manā lapā? vai tad es to būtu lasījis vēl pirms šīs sadaļas sākuma? ai, vienalga). Jebkurā gadījumā "Ilūzijas jeb stāsts par Mesiju, kurš negribēja būt Mesija" ir ļoti līdzīgs romāns "Kaijai", tikai šoreiz kaijas vietā ir cilvēks vārdā Dons Šimoda, kas galvenajam varonim (Ričardam Baham) māca pārvarēt dzīves iluzioro dabu un kļūt par brīnumbdari. Vai pareizāk sakot viņš viņam māca saprast to, ka eksistē miljardiem pasauļu, kurā katrs cilvēks ir galvenais varonis un kurās viss pārējais ir tikai simulācija (vai tamlīdzīgi) - varbūt arī pats galvenais varonis ir tikai simulācija. Vispār idejiski te var saskatīt paralēles ar Peļevina "Čapajevu un Tukšumu", vienīgi Peļevina rakstības maniere man kaut kā patīk labāk nekā tas ir ar Bahu, viņš šķiet kaut kāds tāds pārāk vienkāršs un atgremots. Idejiski it kā viss būtu ok, bet veids, kā viņš to pasniedz, mani mazliet kaitina sava naivisma dēļ (tas gan nenozīmē, ka es nevaru saskatīt skaistumu arī naivisma mākslā, literatūrā utt., bet Baha naivisms kaut kā mani nesaista). Peļevina izteiksmes līdzekļi neapšaubāmi ir daudz spēcīgāki nekā tie ir Baham, turklāt Baha gadījumā mani kaut kā visu laiku neatstāj sajūta, ka viņa grāmatas ir kaut kāda sektantisma literatūra, bet sektanti man nesimpatizē. Kad vakar viens tāds man piesitās klāt un sāka soļot blakus, pavēstot, ka viņš esot uz Latviju atbraucis reliģijas dēļ, es neko labāku nemācēju atbildēt kā to, ka es principa pēc ar reliģiskajiem nesarunājos. Un tā ir patiesība - nepatīk man cilvēki, kas man uzmācas, vai tie būtu mormoņi vai ielu tirgoņi vai vienkārši "zazivalas".

Skatoties Simpsonus, izlēmu būt godīgs un iet cauri visām sezonām sākot ar pirmo - sistēmai ir jābūt, un turklāt tikai šādi sistemātiski iespējams novērtēt, kādos brīžos seriāls piedzīvojis progresu un kādos - pagrimumu.

"Trash" droši vien ir tas albūms, ar kuru vairumam cilvēku (vismaz tādiem, kas kaut nedaudz par to ir dzirdējuši) mūsdienās asociējas vārdi "Alice Cooper". Kā nekā tas ir ieraksts, kurā atrodama leģendārā "Poison", kas šo čūsku veci padarīja par MTV mīluli. Bet, protams, tas nenozīmē, ka "Trash" būtu Kūpera labākais albūms vai kaut viens no labākajiem.

Šis nu ir viens Alice Cooper albūms, par kuru atšķirībā no tā priekšnācēja viedokļi bieži dalās. Ja par "Brutal Planet" gandrīz visi kritiķi vienoti teica, ka tajā vecais Furnjē kungs apliecināja, ka pulveri viņš vēl pārmērīgi saslapinājis nav, tad "Dragontown" dažu acīs bija lielisks Brutālās Planētas turpinājums, tad citiem tas pārmērīgi izklausījās pēc atkārtošanās un dzīvošanas uz veciem lauriem. Domājams, ka sava taisnība ir abiem šiem viedokļiem. Jāsaka uzreiz, ka mans viedoklis arī šajā gadījumā nav tik vienkāršs. Ja "Brutal Planet" man kaut kā kļuva par tādu kā personisku albūmu 17-19 gadu vecumā, kad to klausījos ļoti regulāri, tad Dragontown kaut kāda iemesla dēļ tik labi nenostrādāja, nezinu, kas tur bija par vainu.

Kad es uzzināju, ka šajā filma Bobu Dilanu atveido seši aktieri, to vidū - viens melnādains tīnis un Keita Blānšeta, pirmā mana reakcija bija - what the heck? Tad mazliet padomāju un nācu pie secinājuma - un kāpēc nē?

Второй альбом группы "Сжиматели орехов белок" наверное в 1997ом году стал самым неожиданным хитом по ту сторону Атлантики. Всё же второая половина 90х для большинства людей не была эрой музыки биг-бендов и свинга. Нет, это была пора возникновения всяких бой- и гэрл- групп, время колледжного рока и для некоторых - бритпопа. А что в это время испоняли эти "Белки"? Добротный, немного пародийный довоенный ретро. И песня "Ад" из этой пластинки вдруг стала знаменитой по всему континенту. Как такое возможно?

Nezinu, kāpēc tas tā ir sagadījies, bet Brutal Planet man ir viens no mīļākajiem Alice Cooper albūmiem. Droši vien tas oficiāli par tādu neskaitās, bet vai nav vienalga, kas kā skaitās oficiāli. Ja jau oficiāli "Poison" ir viņam viena no visu laiku labākajām dziesmām, tad droši vien uz to visu oficiālo pusi var pilnībā nospļauties.

"Zelta kompass" ir viena no tām filmām, par kurām man ir grūti rakstīt, jo man pēc tās noskatīšanās tā arī neizveidojās konkrēts viedoklis par to - vai tā bija laba? slikta? adekvāta? tāda kā Poteriādes filmas? Nopietnāka?

Lai arī Eliss Kūpers šajā albūmā apgalvo, ka viņš dodoties uz elli, es vismaz nekādu došanos uz elli tajā saklausīt nespēju. Kāpēc tā? Tāpēc ka, manuprāt, albūmam par elli vajadzētu būt drūmam un nopietnam, nevis popsīgam Brodvejiskam mūzikliskam, vieglam un humora pilnam. Ja, protams, tā nav komiķu elle. Bet tajā, no otras puses, varētu atrasties vieta Vudijam Alenam, un tas atkal būtu briesmīgi.

Lai arī nesen izteicos, ka man ir pamatīgi piegriezušās Oskariem izvirzītās asiņainās un vardarbīgās filmas par cilvēkiem ar psiholoģiskām problēmām, kuras es vairs negrasos tuvākajā laikā īpaši daudz skatīties, uz jauno Tima Bērtona un Džonija Depa filmu visas šīs manas garās runas, protams, neattiecās. Kā gan es varētu šo filmu nenoskatīties?

Ziņģis pie mums vakar atnāca ar DVD ar otro Matrix. Tā kā šī filma man atmiņā bija palikusi gaužām izbalējusi, izlēmām, ka to tīri labi varētu noskatīties atkārtoti, un tā arī izdarījām.

Skatoties šo filmu, es nācu pie lēmuma, ka šogad nemēģināšu tomēr pārsist pats savus pirms Oskaru pasniegšanas noskatīto filmu rekordus, un skatīšos tikai filmas, kuras es patiešām vēlos redzēt, nevis tikai ķeksīša pēc iešu cauri visam Oskaru sarakstam.

Šī Ridlija Skota filma patiesībā ir diezgan izteikti izgāzusies Oskaru nomināciju ziņā - to ir nieka divi un tikai viens no tiem prestižā kategorijā (un arī nosacīti - par otrā plāna sieviešu lomu). Nedz pats Ridlijs Skots par režisūru, ne Denzils Vašingtons vai Rasels Krovs par aktierspēli nominācijas dabūjuši nav, tā vietā izceļot Rubiju Dī gangstera mātes lomā. Ievērojot to, cik patiesībā necentrāls personāžs viņa šajā filmā bija (ar apmēram vienu ainu, kur viņa bija patiešām centrā), tas mani nevar nepārsteigt.

"Pieci cilvēki, kurus tu satiec Debesīs" ir grāmata par nāvi vai, pareizāk sakot, par to, kāda varētu būt pēcnāves pasaule. Principā jebkurš autors par šo tēmu droši un brīvi rakstīt, jo, kā zināms, patiesību šajā jautājumā noskaidrot ir diezgan pagrūti. Kurts Vonnegūts apgalvotu, ka pēcnāves dzīves nav. Bernards Verbērs teiktu, ka tu tiec nosvērts un vai nu kļūsti par eņģeli vai atgriezies uz grēcīgās zemes. Kristieši teiktu, ka tu vai nu nonāc Dieva valstībā vai pie ragainā puiša. Katrā ziņā teorija, ka pēc nāves cilvēks kļūst par vienu bitu kāda Alabamas lauku pilsētiņas bibliotēkas datora cietā diskā, nav ne par mata tiesu labāka vai sliktāka par visām citām.

Tas beidzot (diemžēl) ir noticis - esam noskatījušies visas 5 Futurama sezonas pilnā apjomā. Pienācis laiks salikt punktus uz i, izteikt spriedumu un dzīvot tālāk.

Cik īsa un nožēlojama gan ir cilvēka atmiņa. Kad 2002.gadā norisinājās notikumi ap Daniela Pērla nolaupīšanu un nāvi, droši vien arī es par to biju dzirdējis un varbūt pat kaut kādā mērā sekojis to gaitai. Bet tagad, skatoties šo filmu, es pat neiedomājos, ka tā varētu būt balstīta uz reāliem faktiem. Tā tas notiek.

Kino vecmeistara Maika Nikolsa "Čārlija Vilsona karš" ir viena no tām filmām, kuras Oskaru sezonā tukšā nepaliks. Un par ko tur lai brīnās? Pats Nikolss ir leģenda jau kopš sešdesmitos tapušās "Who`s afraid of Virgiania Woolf". Mūziku filmai rakstījis Džeimss Ņūtons Hauards, kas piedalās tikai lielos un ļoti lielos projektos. Un kas šeit ir galvenajās lomās? Toms Henkss, Filips Sīmors Hofmans un Džūlija Robertsa.

Juno noteikti dabūs savas 2-3 Oskaru nominācijas, varbūt pat kādu balvu, par to es esmu vairāk nekā pārliecināts. Un šajā gadījumā es nevarēšu nepiekrist cilvēkiem, kas šo filmu atzinīgi novērtēs, jo šī filma ir patiešām īsta odziņa.

"Alice in chains" ir viena no tām grupām, par kuru eksistenci es zinu jau ļoti sen, bet kuras nekad neesmu īpaši klausījies, jo grunge novirziens kā tāds mani nekad nav pārmērīgi saistījis (Nirvana es cienu, bet īsti nemīlu, Pearl Jam respektēju, bet pagalam nemīlu, Soundgarden ne cienu, ne mīlu, apzinos viņu pastāvēšanu). Īstenībā gan "Alice in Chains" īsti ne pēc Pērļu džema, nedz pēc Nirvānas neizklausās, jo viņu grunge ir daudz tuvāks "tīram" metālam, nekā netīro bikšu mūzikai. Tādi rifi kā "Man in the box" vadmotīvs daudz labāk iederētos kādā Black Sabbath albūmā, nekā Nirvanas repertuārā. No otras puses, grupas vokālists Leins Steilijs ir bišķi Edij-Vederisks, bet noteikti ne tik izteikti kā vēlākie Pearl Jam atdarinātāji no Nickelbeck, Creed utt.

Es droši vien riskētu zaudēt pēdējās cieņas atliekas to cilvēku acīs, kuri uzskatāmi par lielākiem vai mazākiem kino ekspertiem, ja paziņotu, ka "No Country for Old Men", manuprāt, nav ne tikai 2007.gada labākā filma, bet pat gada filmu pirmajā pieciniekā tai nebūtu vietas. Tāpēc varbūt labāk būtu šo aprakstu nerakstīt un izlikties, ka es šo filmu nemaz neesmu redzējis, teikt - jā, droši vien tā ir izcila filma, bet man ir aizspriedumi pret Tomiju Lī Džonsu, jo man viņš vienmēr jūk ar kādreizējo Pamelas vīru Motley Crue dalībnieku Tomiju Lī (ne-Džonsu). Bet es esmu fenomenāli godīgs cilvēks, tāpēc atklāšu visas kārtis - es esmu noskatījies "No Country for Old Men" un man šī filma likās tāds 7-7.5 līmeņa kino, ne vairāk. Akmeņus var paņemt jebkurā ceļa malā.

Nepagāja daudz laika kopš pabeidzām skatīties 3.sezonu, kad bijām jau cauri arī ceturtajai. Ne jau tāpēc, ka tur ir maz sēriju (lai gan to patiešām ir tikai 12), bet tāpēc ka daudzas no tām nesen jau bijām skatījušies (jo nosaukt mūs par sistemātiskiem hronoloģiskiem Futurama skatītājiem laikam gan nevarēs).

Šīs grupas nosaukums bez šaubām ir izprotams kā "Kails Reigans" un nevis kā kaut kāds kails ierocis, tur nav šaubu, un šajā sakarā var teikt, ka vismaz nosaukuma ziņā šī grupa visvairāk līdzinās maniem mūžīgajiem elkiem - "Beigtajiem Kenedijiem". Skanējumā viņi gan Kenedijiem īpaši nelīdzinās, lai arī šie skaitās pietiekami ietekmīga amerikāņu pankroka grupa.

Tātad - esmu noskatījies trešo Futurama sezonu un varu teikt to pašu ko iepriekš: Great news everyone! Futurama joprojām ir lieliska!

NOFX amerikāņu puspagrīdes pankrgrupu vidū kotējas pietiekami augstu, taču viņu otrais albūms "Sadomazo aerolīnijas" par viņu labāko stundu netiek uzskatīts. Un tur nebūtu par ko brīnīties. Grupa, kuras dziesmu idejiskais saturs reti pārsniedz frāzi "Mean people suck". Vai tas, kā viņi cīnās par vārda brīvību (Vanilla Sex):

Kaut ko tādu es patiešām nebiju gaidījis - es nez kāpēc biju domājis, ka Newboys ir viena kārtīga amerikāņu pankroka grupa (no tām 90to gadu pankroka grupām, kas mani pamatīgi kaitina), kuras mūzika ir 1:1 vienāda ar jebkuru "Offspring" albūmu un kurā saskatīt oriģinālu ideju nav iespējams pat ar elektronmikroskopu (it īpaši, ja tāds nemaz dabā neeksistē).

Interesanti, vai es piedzīvošu to dienu, kad Bens Stillers piedalīsies patiešām labā (lieliskā) filmā? Tā kā katru gadu viņš filmējas vidēji 3-4 filmās tīri nejaušības pēc agrāk vai vēlāk viņam vajadzētu varēt nofilmēties kādā patiešām vērtīgā kino darbā. Pagaidām viņš ir piedalījies pāris labās filmās - The Royal Tennenbaums, Empire of the Sun (bet tas bija pirms 20 gadiem, ar nelielu piespiešanos arī "Anchorman" var nosaukt par labu filmu. Bet par iesaistīšanos izcilās filmās viņš, šķiet, pagaidām nedomā.

Nosaukt "Pagans" par ietekmīgu grupu diez vai varētu. Nosaukt "Pagans" par skaistu grupu noteikti nevar. Nosaukt šo ierakstu par kvalitatīvi ierakstītu var tikai cilvēks ar visrudimentārākajām prasībām pret ieraksta kvalitāti (t.i., nekādām). Tā daļa (cik saprotu) ierakstīta grupas garāžā (mēģinājumu telpā), daļa - kaut kādos kreisos koncertos. Un tas ir grupas pirmais "īstais" albūms. Lielbudžeta produkts tas nav, bet ne jau budžets nosaka grupas kvalitāti. Vai "Joy Division" sāka savu karjeru kā miljonāri? Vai leģendārie The Wedding Present ir guvuši milzīgus komerciālus panākumus?

Ja pirmo Atpakaļ nākotnē daļu es skatījos ar maksimālu koncentrāciju, bet otro - atlaidies gultā un ļaujot filmai ritēt, tad trešo daļu skatoties man neatlika nekas cits kā paralēli mazgāt grīdu. Tas nav tāpēc, ka es pēkšņi būtu kļuvis sev neraksturīgi čakls, bet tāpēc ka katra nākamā triloģijas filma ir mazāk pārliecinoša.

2005. gadā, kad "Nevainīgs 40 gadu vecumā" kļuva par vienu no gada lielākajiem kases grāvējiem, man neradās ne mazākā vēlēšanās šo filmu noskatīties. Kāpēc tā? Tāpēc ka 40gadnieku auditorijai pārveidots "American Pie" nav tieši tas, kas man asociējas ar labu kino (ok, varbūt 30gadnieki arī ir mērķauditorijā, bet who cares). Šogad, kad esmu noskatījies jau vismaz trīs Apatova filmas (ne visās viņš bijis režisors, bet viņa līdzdalība vienmēr ir pietiekami jūtama): "Knocked Up", "Anchorman" un "Superbad", izlēmu - what the heck, jāiedod iespēja arī nevainīgajam Stīvam Kerelam.

Ui, ku es labi aplauzos. Gribēju jau domāt, ka līdz šī gada beigām būšu ticis cauri 27-tajam diskam no savas kolekcijas, kad šodien nejauši ievēroju, ka neesmu aprakstījis vismaz divus ierakstus no 4-tā diska. Tā arī gadās.

Vispār es nebiju domājis skatīties Atpakaļ nākotnē otro daļu, bet tā sanāca, ka kaut kā nebija noskaņojuma pieķerties kaut kam nopietnākam, plus šo filmu iepriekš biju redzējis tikai vienreiz un tās saturu līdz ar to atcerējos diezgan švaki, tā ka izlēmu tomēr to noskatīties.

Marks Prindls apgalvo, ka šī grupa ir gandrīz tikpat laba kā Dead Kennedys. Es apgalvoju - nē, nav. Kuram taisnība? Droši vien, Prindlam, jo viņš no hardcore pankroka jēdz daudz vairāk nekā es. Un tomēr mana nezināšana neļauj man iebilst. Lūk, cik plašas iespējas pavēr mūsdienās internets.

"Nanny Diaries" ir viena no tām filmām, par kurām, ja gribi, vari teikt, ka tā nemaz nav muļķīga romantiska komēdija, bet gan ka šī savā būtībā ir ļoti nopietna filma, kas vieglā veidā pasniedz svarīgus jautājumus. Proti, tā tev kā skatītājam liek aizdomāties par to, ka:

Gandrīz visas šī albūma dziesmas Amerikā uz septiņdesmitajiem un astoņdesmitajiem gadiem tendētās radiostacijas spēlējot vai ik pēc piecām minūtēm tā, ka tās visiem ir noriebušās. Šķiet, ka mūsu StarFM un Radio "mans mīļākais radio ir radio" Skonto vēl nav iegādājušies šo kompaktdisku, vismaz viņi šīs dziesmas katru mīļu brīdi neatskaņo, pat ne lielāko šī ieraksta grāvēju "Moving in Stereo", kas laikam gan ir vienīgā Cars dziesma, ko biju dzirdējis pirms šodienas (bet arī tā manās acīs nekāds "megagrāvējs" nekad nav bijusi).

"Crown of Creation", protams, nav ieraksts, pateicoties kuram pasaule zina, cik izcila grupa reiz bija Jefferson Airplane. Nē, tas ieraksts būtu "Surrealistic Pillow", kurā atradās divas šīs grupas pazīstamākās (un nebaidos teikt - ģeniālākās) kompozīcijas - par balto trusi un to, ka ikvienam ir vajadzīgs kāds, ko mīlēt. Bet arī šajā ierakstā ir vairākas patiesi lieliskas dziesmas, kas gan varbūt nespēj atkārtot augstāk minēto emocionālo piesātinājumu, bet cik daudz gan vispār ir dziesmu, kas to spēj?

Džons Fogertijs, kas ierakstījis šo albūmu ir tas pats Džons Fogertijs, ar kura vārdu parasti asociējas grupa "Creedence Clearwater Revival" un jāsaka, ka pēc savas grupas izjukšanas (kādu iemeslu dēļ tā arī lai nebūtu notikusi), pārāk tālus ceļus prom no CCR skanējuma Fogertijs septiņdesmito gadu vidū neveica. Viegls, ļoti ritmisks, mazliet retro noskaņās ieturēts rokenrols, kas ir vienlaikus pietiekami jautrs, lai aizrautu tevi kā jaunieti, gan pietiekami miermīlīgs, lai tu kā jaunieša tēvs negribētu savu dēlu par šādas sātana mūzikas klausīšanos iekaustīt ar koka dēli.

Savā solo debijā, kas ierakstīta kopā ar Tomu Hobsonu (kas tas tāds lai arī nebūtu), Jorma Kaukonens netiecas izklausīties nedz pēc savas slavenākās grupas - "Jefferson Airplane", nedz pēc savas ne gluži tik slavenās grupas - "Hot Tuna", līdz ar to šis ieraksts nav nedz psihodēlisks, nedz blūziski-džezisks, bet izteikti folksīgs. Savā ziņā tas ir slikti, jo Kaukonena elektriskie solo bieži ir lieliski. Un savā ziņā tas ir labi, jo arī ar akustisko ģitāru viņš māk rīkoties pietiekami labi.

Kino cienītāju domas par to, cik laba filma ir "Superbad", dalās. Vieni uzskata, ka tā ir 2007.gada komēdija un ka Sets Rogans un Džūpa Apatovs būtu iemūžināmi marmorā. Citi turpretim apgalvo, ka brāļi Lumjēri, filmējot vilciena pienākšanu, iedarbināja milzīgu mehānismu, ko sauc par kino, tikai ar tādu mērķi, lai pēc vairāk kā simts gadiem divi tīņi šajā filmā varētu mēģināt zaudēt nevainību savās pēdējās skolas dienās.

"Es jūs pasludinu par Čaku un Lariju" nav slikta filma tāpēc ka tā smejas par gejiem. Tā nav arī slikta filma tāpēc ka tā slavē gejus. Tā nav mēsls tāpēc ka tajā tiek izsmieti anti-geju aktīvisti. Tā nesmird pēc sūdiem tādēļ, ka tajā Adams Sandlers tiek pasniegts kā "krutais ūberseksīgais" vecis.

"Hot Tuna" pēc visiem standartiem ir septiņdesmito gadu otrās šķiras grupa. Savos ziedu laikos viņi nekas nebija nedz popularitātes virsotnē, nedz arī tika nepelnīti piemirsti. Līdz ar to viņiem īpaši nespīdēja nedz vēlāka pilnīga aizmirstība vai izsmiekls, nedz arī baisākais "revival", ka cilvēki sāktu viņus apbrīnot kā drosmīgus sava ceļa gājējus, kas atteikušies no komerciāliem panākumiem mākslas labad.

Man jau šķita, ka Barija Zonenfelda uzvārds ir kaut kur dzirdēts un ka Adamsu ģimenes režisētājs ir izcēlies arī kādu citu veikumu. Nezinu tikai, kā es neiedomājos, ka viņš man varētu radīt negatīvas un nevis pozitīvas asociācijas - ka vienīgā filma, izņemot Adamsus, no viņa veikuma, ko esmu redzējis, ir idiotiskā komēdija "RV".

Šis "Face to face" ieraksts ir viens no ļoti daudzajiem ierakstiem, kuru klātbūtnei manā kolekcijā nav nekāda attaisnojuma. Kas ir "Face to face"? Kaut kāda 90to gadu Kalifornijas punk revival grupa. Kas ir "Standards and practices"? Ieraksts, kurā Face to Face izpilda savu elku - galvenokārt dažādu 80to gadu rokeru un panku dziesmu kaverus. Lieki teikt, ka šis ieraksts netiek uzskatīts par īpaši nozīmīgu pat šīs ne sevišķi nozīmīgās grupas kontekstā, kur nu vēl globālāk.

Uh, kā man patīk kāpt uz viena un tā paša grābekļa - pārbaudīt, vai veca mīlestība (metaforiski izsakoties) nerūsē. Proti, klausīties mūziku, par ko fanoju pamat- un vidusskolā, skatīties filmas, kas no bērnības palikušas atmiņā kā ģeniālas, lasīt kādreiz ļoti mīlētas grāmatas. Un diemžēl ļoti bieži šāds pārdzīvojums izrādās ne pārāk veiksmīgs.

Interesanti novērot, kā it kā gluži nebūtiska un sīka detaļa maina cilvēka skatījumu uz kaut ko daudz lielāku. Ņemsim par piemēru šo filmu, ko aizgājušo skatījāmies pie N2. Kad N.R. paziņoja, ka skatīsimies kara filmu "Rescue Dawn", mana pirmā reakcija bija wtf? Kara filmas mani interesē minimāli, kur nu vēl doma kaut ko tādu skatīties kompānijā. Taču nepagāja ne minūte filmas, kad savu viedokli mainīju uz gandrīz diametrāli pretējo - ieraugot, ka filmas režisors ir Verners Hercogs. Tas pats Verners Hercogs, par kuru tikai pāris dienas iepriekš biju lasījis Rodžera Eberta slavinājumu:

Interesanti pašam novērtēt, kā mainās mana muzikālā gaume un muzikālā tolerance. Kad es pirmo reizi izdzirdēju "The Dwarves", mani viņi vienkārši atbiedēja ar savu pretīgo neķītro skanējumu, briesmīgo albūma vāciņu un šausminošajiem dziesmu tekstiem. Tagad, nieka sešus gadus vēlāk, esmu secinājis, ka "Dwarves" nemaz nav tik briesmīgi, kā es viņus pats reiz mālēju. Protams, viņu mūzika ir ļoti vardarbīga un uz seksu tendēta, protams, Blag Dahlia nedzied gluži Engelberta Humpeldinka balsī, bet es pēkšņi esmu sapratis, ka šī mūzika ir lipīga un diezgan forša. Varbūt ne katrām ausīm klausāma, tā ir tiesa, bet vairākas šī ieraksta dziesmas ir vienkārši lieliskas un īstenībā pat popsīgi baudāmas. Tāda ir "Drug Store" (kurā gan tiek dziedāts, ka galvenais varonis nogalinājis savu māti), tāda ir albūmu ievadošā "Back seat of my car", tāda ir pilnīgi slimā "SFVD", kurā galvenais varonis grib pārgulēt ar AIDS slimnieci, ka tik dabūtu seksu. Jā, salīdzinoši ar "rūķiem" Dead Kennedys ir mierīgi pusmūža onkuļi, kas spēlē kantrīmūziku. Ne velti šīs grupas koncerti reti ilga vairāk par piecpadsmit minūtēm un tajos netrūka seksa un vardarbības. Ne velti šis "albūms" ilgst mazāk kā piecpadsmit minūtes (patiesību sakot, manā ierakstā kaut kāda iemesla dēļ viena no apmēram minūti garajām albūma dziesmām iztrūkst, bet nedomāju, ka man tas liedz gūt pilnīgu viedokli par šo albūmu).

"The Carpenters" nav mežonīgu Zviedrijas galdnieku grupa, kas uzstājas, tērpusies vikingu kostīmos un kas izmanto savās dziesmās āmura, ēveles un finiera zāģīša skaņas. Nē, tas ir amerikāņu brāļa un māsas duets, kas pirms vairāk kā trīsdesmit gadiem bija nežēlīgs populārs un kas vienmēr izcēlās ar diezgan orķestrētu un ļoti vieglos toņos ieturētu mūziku.

Benders ir atgriezies! Wupī! Un viņš joprojām dzer alu, zog un ir droši vien vislabākais robota personāžs kinematogrāfa vēsturē. Nu, ok, otrais labākais - Mārvins no HHG2tG, protams, nav pārspējams. Bet Benders noteikti ir labāks par R2D2 no Zvaigžņu kariem un par visiem I, Robot dalībniekiem.

Interesanti, ka manā diskā ar trakākajiem pankmūzikas ierakstiem vieta ir atradusies arī Foreigner debijas albūmam. Kāpēc tas ir interesanti? Tāpēc ka Foreigner faktiski bija pretspēks pankmūzikai - šī grupa aizsāka to, ko pazīst kā arēnu roku, tādu skaļu, patosainu, diezgan izteikti mačo stila rokmūzikas paveidu, ko nekad nav īpaši žēlojuši kritiķi un kura pārstāvji nekad nav žēlojušies par nepietiekamu mazu meiteņu mīlestības daudzumu.

Njā, manas domas par mūsdienu tehnoloģiju iespējām izrādījās ievērojami attālinātas no realitātes. Galvenais, ko biju dzirdējis par šo filmu, bija tas, ka Džons Travolta atveido resnu sievieti un dejo kā traks. Tad nu es "loģiski" izsecināju, ka viņš šeit ir galvenajā domā un brīnījos, ar kādiem tehnoloģiju brīnumiem pusmūža vīrieti var pārvērst jaunā ievērojami apaļīgā meitenē. Tikai tad, kad filmā parādījās īstais Travolta, es sapratu, ka to ne tikai izdarīt nevar, bet ka neviens nav mēģinājis. Džons tomēr atveido nevis galveno varoni, bet viņas māti, un izskatās pēc vistipiskākā veča transvestīta (sievietes?) lomā, kādu vien man filmā ir nācies redzēt. Nē, viņš neizskatās pēc sievietes un vēl jo vairāk neizklausās pēc sievietes. Bet tas ir mūzikls, un mums nevajadzētu būt pārāk bargiem pret Travoltu. Viņš tomēr ir tas pats cilvēks, kas mums dāvāja tādas filmas kā "Pulp Fiction", "Battlefield Earth", "Saturday Night Fever" (un tās turpinājumu) un tā tālāk. No otras puses, varbūt mums pret viņu vajadzētu būt pārāk bargiem.

"Camber", ja var ticēt AMG, ir daļēji "emo" roka grupa. Ja es zinātu kādus jokus par pokemoniem, es tos tagad labprāt izstāstītu, jo ir atbilstoša situācija. Bet patiesībā es nevienu joku nezinu un šīs grupas mūzika ir pārāk nogurdinoši iemidzinoša, lai es spētu kādu izdomāt. Es jau nesaku, ka tā būtu sūds un kaka, bet patiesībā es varbūt tā tomēr domāju. Nē, viņi nav destruktīvi tavām un manām ausīm, bet viņi ir baisi apnicīgi. Nezinu, kas tieši šajā ierakstā mani tik ļoti kaitina, bet tas patiešām ir kaitinošs. It kā viņiem esot ļoti labi dziesmu teksti, bet man kaut kā pietrūkst gribasspēka tajos iedziļināties. Muzikāli viņi nav īpaši interesanti vai vismaz nav interesantāki par jebkuru citu viduvēju amerikāņu rokgrupu. Viņu mūzikā absolūti iztrūkst jebkāds "edge", kas viņiem ļautu izcelties uz visu tūkstošu pusalternatīvo rokgrupu fona, kā rezultātā "Anyway I`ve Been there" ir tikai viens no tūkstošiem 1999.gada albūmu, kas nekādi nav ievērojamāks par kuru citu savu laikabiedru. Nav brīnums, ka Wikipedia par šo grupu nav rakstīts ne vārda. Nē, viņi nav tieši slikti, ja salīdzina ar vakardienas briesmīgajiem "Defiance" viņi ir pat ļoti baudāmi, bet absolūtajā vērtējumā šis ieraksts tā vien kliedz vienu vārdu: viduvējība! Bet iedomāties kaut ko mazāk iedvesmojošu par absolūtu viduvējību man vismaz ir grūti. Viņu noskaņas ir citur dzirdētas, viņu skaņas ir citur dzirdētas, bet man negribas katru dienu ēst vienu un to pašu plovu latviešu gaumē. Ieraksta nozīmīgākā kompozīcija skaitās to noslēdzošā "Home Movies", kuras galvenā vērtība ir tās pārmērīgajā garumā. Kārtējo reizi atkārtošos - ja tev patiešām nav ko darīt, tu vari mierīgi "Camber" klausīties, viņi ir melodiski, viņi ir mierīgi, viņi nav naidīgi, bet vēl labāk tu vari klausīties kaut ko jēdzīgāku par šo grupu.

Atzīšos, ka es kaut kā biju domājis, ka šie "Defiance" ir amerikāņu thrash-metāla grupa, bet patiesībā tā ir amerikāņu Oi! pankroka grupa. Nezinu, kurā gadījumā man vajadzētu būt negatīvāk noskaņotam - thrash man nepatīk, bet Oi! vispār ir kaut kāds sviests.

"Licence to wed" ir viena no tām filmām, no kurām tu neko negaidi un neko nesagaidi. Taču tas nenozīmē, ka šo filmu skatoties tevi rauj uz vemšanu - kā bezjēdzīga izklaide piektdienas vakarā, kad tevī ir sakrājies pamatīgs nogurums, tā ir tīri ciešama. Protams, var iedomāties arī kvalitatīvāku bezjēdzīgu izklaidi.

Personīgi man tas nav nekāds pārsteidzošs jaunatklājums, un tomēr šis fakts ir jāpiefiksē: lielākā daļa ierakstu, kas ir manā MP3 diskā, kuram Dmitrijs (myohmy) deva nosaukumu "Punks & more" ir diezgan draņķīgas kvalitātes. Jā, ir daži lieliski pankroka piemēri, bet "D.I." otrais albūms noteikti nav viens no tiem.

Angliskās grāmatas, ko mēdzu atrast mājās, iedalās divās kategorijās: pašu pirktajās un kaut kādās aizdomīgās "haļavās" no amerikāņu radiem. Pašu pirktās bieži izrādās aizdomīgas kvalitātes. Haļavā iegūtās - vienmēr tādas izrādās. "Autsaiders" ir otrās kategorijas grāmata.

Vispār jau "Black Flag" skaitās viena no hardcore panka nozīmīgākajām grupām, tā ka no viņu pirmo četru gadu izlases varētu gaidīt kaut ko īsteni ievērojamu. Tikai jāievēro viena būtiska detaļa - visievērojamākā skaitās grupas darbība, kad tās vokālists bija Henrijs Rollinss, bet "First Four Years" atspoguļo tieši pirms-Rollinsa ēru.

"7 Seconds" ir vēl viena no tām pankroka grupām, kas iesaistījās dīvainajā godīgā panka kustībā - kas atteicās no tradicionālās sex,drugs&booze ideoloģijas. Panki, kas ietur veģetāriešu maltītes, nesit reperus, kapitālistus un citus ebrejus, tas ir kaut kas dīvains. Es nesaku, ka slikts, bet dīvains gan.

Kāpēc man patīk Anti-Flag un nepatīk vairums daudz populārāku "jauno" pankroka grupu? Tāpēc, ka viņi ir "the real thing" - viņu mūzika pamatā ir "The Ramones" un "Sex Pistols" turpinājums, nevis mazliet spurainākai auditorijai pārveidota Enrikes Iglesiasa daiļrade.

Dīvani, ka par šo noise rock grupu Latvijā nezina gandrīz neviens (vismaz spriežot pēc Internetā pieejamās informācijas), lai gan tajā savulaik spēlējuši veseli divi tautiešu izcelsmes bāleliņi - Kevins un Sandris Rutmaņi. Protams, "The Cows" nav gluži "Limp Bizkit", tāpēc par latviešu līdzdalību šajā grupā kurš katrs nepriecāsies, un tomēr.

Cik sāpīgi man lai arī to nebūtu atzīt, bet pankmūzika ir depresīvi vienveidīga. Kādi divi ģitāras toņi, divi bungu ritmi, divas dažādas dziedāšanas manieres, trīs dažādas dziesmu tēmas - lūk, saturiskais komplekts veselam mūzikas žanram.

"Better than Ezra" ir viena no tām grupām, par kuru es zinu, ka tai ir atmiņā paliekošs nosaukums, bet neko citu nezinu. Viņiem droši vien savu nosaukumu ir veltījuši "Less than Jake", lai gan nevar zināt. Vēl zinu, ka man savulaik šķita, ka viņi ir viena no indie scēnas grupām, lai gan faktiski nekā īpaši indijiska viņos nav.

Redz - man izdevās savā īpašumā iegūt vēl vienu no Kurta Vonnegūta romānu ekranizācijām! Šoreiz - "Māti nakti" ar Niku Nolti galvenajā lomā.

Ja godīgi, es absolūti nezinu, kā šis ieraksts ir nokļuvis manā krājumā - kāpēc laikā, kad mana gaume svārstījās starp diviem ekstrēmiem pretpoliem - arēnas roku un pankroku, es pēkšņi tiku pie šī ieraksta, ka 1981.gadā saņēma Grammy balvu kā labākais instrumentālais popmūzikas albūms, džeza ģitārista un taustiņnieka duets. Un tomēr tas manā kolekcijā ir.

Jaunākā Terija Giljema filma "Tideland" nebūtu nosaucama par jebkāda veida panākumu - kritiķi par to nepavisam nav sajūsmā (Rottentomatoes vērtējums 29%), skatītāji arī gluži par meistardarbu to nesauc (6.6 no IMDb). Lai raksturotu šīs filmas izraisīto reakciju, sniegšu pāris citātus:

Heroes 1. sēriju noskatījāmies ļoti sen pie N&N, kad (ja pareizi saprotu) tā bija arī vienīgā pieejamā šī seriāla sērija. Vēlāk Lienča kaut kad nenoskaidrotos apstākļos pie tiem pašiem N&N redzēja pāris sērijas no seriāla vidus. Pagājušonedēļ, lai "nokļūtu apritē", izlēmām noskatīties visas gada laikā klāt pienākušās sērijas - 22 no pirmās sezonas un vēl kādas 5 no otrās. Tomēr šobrīd izskatās, ka otro sezonu mēs neskatīsimies.

Diez vai es izdarīšu baiso atklājumu, paziņojot, ka "Mass Nerder" nosaukums veidots ar apzinātu asociāciju uz masveida slepkavībām. Taču šī ieraksta saturs nebūt par šādām slepkavībām domāt neliek.

"Safe as Milk" is the debut album from one of the most eccentric, bizarre, original, mindblowing, uncommercial and his-own-path-going musicians of the 1960s and 1970s - Captain Beefheart. His most famous record of course is the nearly insane "Trout Mask Replica", therefore you could be expecting something different from Don van Vliet (that`s Mr Beefhearts real name) and his trusty "Magic Band". You see, "Safe as Milk" is really a safe record and it`s nowhere near to the hilarious absurdity of "Trout Mask Replica". In essence it`s nothing more than a solid blues record. And Beefy himself sounds on here already as an old man, although he was only 25 when he recorded this stuff. When you listen to stuff like "Sure Nuff N Yes I Do", you don`t care whether Captain B was taking the stuff he played seriously or not, whether this all was supposed to be a pun or not, just just enjoy his eclectic performance.

Ja nemaldos, Moby Grape bija viena no grupām, kuras bija iecienījis leģendārais "daugavpilietis", ar kuru NR divus mēnešus nomācījās kopā Filozofijas fakultātē. Šis pats daugavpilietis bija tas, pateicoties kuram es uzzināju par tādu lielisku grupu kā Magma. Patiesību sakot, es gan 100% nevaru garantēt, ka starp viņu un Moby Grape patiešām bija kāda sakarība, bet tā vismaz man šķiet.

Grupas Boston debijas albūms vislabāk mūsdienās ir zināms pateicoties grupai Nirvana. Vai tas nav ironiski? Un šeit es domāju īstu ironiju, nevis tādu kā Alanisas Morisetes dziesmā "Ironic". Kur šeit ironija? Boston bija uzpūsti arēnas rokeri, tāli no ikdienas dzīves, šausmīgi elitāri. Nirvana un visa grunge kustība faktiski nospļāvās uz arēnas roka vērtībām, pietuvinot mūziku klausītājam ar savu "nekrutumu".

"Lopkautuve numur 5" ir otrā no sešām pēc Kurta Vonnegūta darbu motīviem tapušajām filmām, ko esmu noskatījies. "Čempionu brokastis" manā izpratnē nebija sliktas, bet ne vairāk (lai gan tur pie vainas varētu būt arī tas, ka romāns tām aizmugurē ne tuvu nebija tik izcils kā Lopkautuves gadījumā).

Red hot chili peppers sūkā. Viņu mūzika ir bezjēdzīga, tizla, Entonijs Kiedis repo sliktāk nekā Vanilla Ice, dziesmu melodijas ir vienveidīgas, teksti - bezjēdzīgi un vispār viņu dziesmās nav nekā paliekoša. Paies gads un neviens šādas grupas eksistenci vairs neatcerēsies, un labi ka tā.

"Gardēdi" daudzi jau paspējuši izslavēt gandrīz debesu augstumā - vieta IMDb visu laiku labāko filmu simtniekā, tuvu 100% svaigums gan no Metacritic, gan Rottentomatoes, gan Rodžers Eberts to nosaucis par vienu no gada labākajām filmām. Man šajā situācijā vajadzētu tīri protesta labad paziņot, ka "Ratatouille" ir žurkas sūds un ka "Barnyard" bija desmit reizes labāka.

These "Kiss" fellows certainly are some mean and nasty sexual perverts. For the title of their album they use a synonym for "penis". Still you`ve gotta notice that an album by the title of "Penis" may even sound smart and anti-establishment, meanwhile "Love Gun" is just ugly. In the title song they sing about some chick that turns the love gun on (or something like that). On "Christine Sixteen" Paul Stanley comes out:

Nezinu, kas man bija licis tā domāt, bet es nez kāpēc visu laiku biju pārliecināts, ka Čets Atkinss bija grupas "Dire Straits" dalībnieks. Patiesībā viņš bija amerikāņu kantrī ģitārists, kas aizrāvās ar džezu, bet viņa saistība ar "Dire Straits" aprobežojas ar to, ka Marks Nopflers no Straits bieži viesojies Atkinsa ierakstos.

Ne katru filmu tu skaties cerībā, ka tā tev liks aizkustinājumā raudāt. Ne katru filmu tu skaties cerībā sagaidīt baisus specefektus, stindzinošu šausmu brīžus, nepārvaramu smieklu lēkmes, dziļas emocionālas atklāsmes vai vēl kaut ko. Ir tādas filmas, kuras tu vienkārši ņem un skaties un atzīsti par sviestu esam. Reno 911 ir viena no šādām filmām.

"End of the Century" ir viens no visdīvainākajiem albūmiem rokmūzikas vēsturē, tur nevar būt divu domu. Tajā viena no pirmajām amerikāņu pankroka grupām (vai pareizāk grupa, kura būtu uzskatāma par pankroka "izgudrotāju") par producentu bija pieaicinājusi Filu Spektoru, kura "wall of sound" atpazīstamie aranžējumi caurvija megatonnas sešdesmito gadu saldās popmūzikas un kura galvenais triks bija aranžējumos iesaistīt iespējami vairāk dažādu mūzikas instrumentu. Kā Spektora maksimālisms varētu sadzīvot ar Ramones minimālismu? Kā Ramones vispār iedomājās, ka Spektors varētu būt viņiem piemērots producents? Nezinu. Bet tā sagadījās.

Ja nu gadījumā izrādās, ka tu, manu dārgo lasītāj, neesi vēl sasniedzis atbilstošo vecumu (kas tas lai arī nebūtu), es tevi brīdinu uzreiz - šis raksts nav paredzēts tev. Šajā tekstā būs pieminētas lesbietes, vagīnas, mākslīgie peņi, incesti un vardarbība.

Brūsa Springstīna albūms "Born in the USA" ir tik liels, ka manā saitā tas acīmredzami neietilpst. Tas ir tik grandiozs, ka par to runāt vispār nebūtu pieklājīgi. Tas ir tik epohāls, tik dižens, ka man par to rakstīt nevajadzētu. Un tomēr es rakstīšu.

"Mazā princese" oriģinālā bija Frānsesas Hodžsones Bērnetas tāda paša nosaukuma bērnu grāmata. Mazāk oriģinālā tā ir trīsdesmito gadu filma ar Šērliju Templu galvenajā lomā. Interesanti, ka šīs - 1995.gada - filmas galvenās lomas atveidotāja Līzele Metjūza ir vienas no Amerikas bagātākajām dzimtām atvase, t.b., viena no Parisas Hiltones līdziniecēm. Protams, tas par filmu neko nesaka, es jau neapgalvoju, ka aktiertalants var būt tikai Bronksas strādnieku ģimeņu bērniem (lai arī varbūt tā uzskatu).

Dead Kennedys otrais albūms turpina šīs grupas tradīcijas skaidrot to, kādā veidā tevi kā vienkāršo cilvēku nevienkāršie cilvēki piekāš. Skanējums šim ierakstam gan ir pilnīgi savādāks nekā "Fresh Fruit for Rotting Vegetables". Ļoti haotisks, ne pārāk baudāms (kā esot apgalvojis Jello Biafra - tā tas esot darīts speciāli, lai albūms būtu kaitinošāks).

Bieži nācies dzirdēt, ka Šrekiādes trešā daļa tiek dēvēta par "Shrek the Turd", kas latviešu valodā būtu tulkojams kā "Šreks - kaka". Un es nevaru darīt neko citu kā vien piekrist tiem "biežiem", kas šādi uzskata. Trešais Šreks pilnīgi un noteikti ir kaka. Tik liela kaka, ka es pat neizteikšu komplimentus par to, ka šajā filmā piedalās veseli divi bijušie montī paitoni - Džonam Klīzam (karalim vardei) pievienojies Eriks Aidls (Merlins). Tur nav ko komplimentēt, jo viņu lomas nav diži asprātīgas un atmiņā paliekošas.

Atceros, ka dabūjis šo albūmu biju pamatīgi vīlies - Squirrel Nut Zippers nebūt neatbilda tam, ko es tolaik sapratu ar vārdiem "alternatīvais roks", kura kategorijā šo ierakstu biju ieguvis. Arī šodien es to nekādi nenosauktu par alternatīvo roku, bet tas nemazina baudījumu, ko spēju gūt no šīs amerikāņu grupas debijas ieraksta.

Es nemaz nezināju, ka vienīgais NOFX albūms, kas ir manā krājumā, tiek uzskatīts arī par labāko šīs grupas albūmu. Wow - tā man reti gadās, lielākoties man mēdz būt šādām grupām vismazāk pazīstamie un vissliktāk novērtētie albūmi.

Vairāki man labi zināmi cilvēki par šo filmu ir teikuši, ka tā ir obligāti jānoskatās. Kādu laiku nevarējām saņemties tai pieķerties, bet vakar beidzot šo savu pienākumu pret tēvzemi izpildījām un arī es tagad varu teikt lepnā balsī: Es esmu noskatījies "Zeitgeist".

No visām hardcore pankroka grupām, kuras man ir gadījies klausīties, tikai Mirušie Kenediji ir spējuši mani pārliecināt, ka viņu mūzika ir tā vērta, lai es tai veltītu vairāk nekā tikai paviršu uzmanību? Kāpēc tā? Tāpēc, ka viņi lieliski māk apvienot agresīvu ātro panku, lipīgas melodijas, nežēlīgu satīru par šīs pasaules varenajiem un brīžiem šausminošu poētiku.

Gaļas Gabals Meat Loaf jau nu gan ir viens pamatīgs naudas kāsējs - nezinu citus mūziķus, kuri ik pēc desmit gadiem (vai vairāk) izdotu kārtējo turpinājumu savam slavenākajam ierakstam, kurš patiesībā gan nav nekāds turpinājums, bet vienkārši mēģina kārtējo reizi iekāpt jau izstaigātā upē.

Džūdu Apatovu daudzi uzskata par mūsdienu Holivudas komēdiju mesiju, kas atbrīvos komēdiju žanru no daudzām tā negatīvākajām iezīmēm un pacels to jaunos, iepriekš nepieredzētos intelekta līmeņos. Pēc manām domām, šādas cerības ir mazliet pārspīlētas. Es saprotu, ka es izklausos pēc galīga "nekūla" veča, sakot, ka man Apatovs nav nekāds varonis. No filmām, kurās viņš bijis iesaistīts, esmu redzējis sekojošas:

Kaut kā absolūti nevaru atcerēties esam lasījis šo Vonnegūta romānu, lai arī pēc idejas it kā es to varētu būt lasījis pirms kādiem 5-6 gadiem. Dīvaini. Attiecībā uz Vonnegūtu šis princips lielākoties tā nedarbojas, lai arī pie vainas varētu būt mana pārāk vieglprātīgā un straujā lasīšanas maniere angļu valodā, kas tolaik noteikti neatbilda manām valodas zināšanām.

Džons Frušente vislabāk ir zināms kā pasaulslaveno Red Hot Chili Peppers ģitārists, kur viņš ir viens traks fanka monstrs. Tomēr šajā savā pirmajā pēcnarkotiku perioda solo ierakstā viņš izklausās pēc ļoti daudz kā, bet ne pēc fankmūziķa. Pirmkārt, lielākoties viņš spēlē elektrisko ģitāru, ieraksta skaņa ir ļoti nenobeigta, nenopulēta, mežonīga. Otrkārt, dziesmas pašas par sevi nav stadionu himnas, kādas parasti rada asie pipari, bet psihodēliski un daļēji filosofiski vēstījumi, kas visvairāk nodarbojas ar atmosfēru radīšanu, melodijām atstājot trešo lomu. Arī Frušentes balss nav tāda kā skanīgajam Kiedim - viņa dziedāšanas maniere ir tāda diezgan depresīva, mazliet uz gotiku velkoša un pieklusināta. Pazīstamākā ieraksta kompozīcija bez šaubām ir tā singls "Going Inside", bet atšķirība starp singlu un nesingliem nav tik liela. Šeit nav izteiktu filler gabalu, nav izteiktu grāvēju, ir tikai dziesmas un... citas dziesmas. Kopumā ieraksts ir drīzāk drūms nekā jautrs, kopumā tas ir drīzāk labs nekā slikts, bet teikt, ka tas būtu kaut kas fenomenāls, es nevaru. Listenable but not essential, tā varētu teikt īsos vārdos.

Šī filma tiek uzskatīta par bez maz vai vienu no izcilākajām pēdējo gadu komēdijām. Tajā piedalās vesela virkne pazīstamu komiķu, gandrīz viss tā sauktais Frat Pack (neskaitot Ovenu Vilsonu) - Vils Ferels, Stīvs Kerels, Vinss Vougans, Lūks Vilsons, Bens Stillers un Džeks Bleks. Plus - Kristina Aplgeita, vislabāk zināma (vismaz kādreizējiem TV skatītājiem kā blondā Kellija no "Precējies. Ir bērni". Iespaidīgi, vai ne?

Kur tie gadi, kad Wheatus bija populāri? Kur, kur - loģiski, ka pašā šīs desmitgades sākumā! Kur tad vēl?! Kad "Teenage dirtbag" kļuva par visas Eiropas nekruto pusaudžu (nejaukt ar gotiem un pokemoniem, te domājami parastie lūzeri) himnu, tas bija patiešām stilīgi. Protams, pēc septiņiem gadiem dziesma tik svaiga kā tolaik vairs neizklausās, lai arī Brendana Brauna mazliet tāda lūzeriskā un fenomenāli sievieti atdarināt spējošā balss man joprojām šķiet gana stilīga. Lai arī Brauns piemin Iron Maiden, šajā ierakstā meklēt kaut ko Iron Maiden`isku ir naivi - tas ir tikai vienkāršs un pavisam miermīlīgs poproks, kas balstās uz elektrizētu akustisko ģitāru, kas lielākoties skan tik tīri kā kādā Carpenters ierakstā - šīs grupas galvenais trumpis noteikti nav mežonīga ārdīšanās. Tā vietā Brauns un kompānija piedāvā vairākas foršas lipīgas dziesmiņas, ar kurām pasauli izmainīt tu nevarētu, bet kas varētu būt kaut kas līdzīgs "Fountains of Wayne" repertuārā esošajiem gabaliem. Dažas dziesmas ir 100% koledžroks - piemēram "Punk ass bitch" varētu skanēt jebkurā sava laika tīņu komēdijā (kā zināms Teenage Dirtbag vienā no tādām arī skanēja), bet dažas dziesmas ir mazliet interesantākas un atmiņā palikt spējošākas. Man personīgi patīk optimistiskā "Sunshine" (tas nekas, ka dziesma, ja pareizi saprotu, ir par pašizgatavotu peņa pagarinātāju):

Dīvainais Els Jankovičs pamatoti (vai nepamatoti) tiek uzskatīts par ietekmīgāko mūziķi tā sauktajā parodiju biznesā, tobiš, pazīstamu dziesmu izsmiešanā un padarīšanā par smieklīgām dziesmām. Jāatzīst, ka viņa trešais albūms "Dare to be stupid" diez ko fenomenāli neko neizsmej un visvairāk balstās uz parodēto dziesmu melodijām, kas liek Veirda ne īpaši labi padarītajam darbam izklausīties labāk.

Reizēm, lai filma būtu laba, tai nemaz nav jābūt labai. Pietiek, ja tā ir tīri ciešama, normāla, skatāma utt. "Slavas asmeņi" ir viens šādas filmas piemērs. Šī komēdija balstās uz lieliskas saspēles starp Džonu Hīderu (Napoleon Dynamite. Gosh!) un Vilu Ferelu (vesela kaudze ne pārāk smieklīgu filmu un dažas labas komēdijas). Ideja ir savdabīga: divi viens otru ienīstoši daiļslidotāji ir spiesti uzstāties kā pāris (2 vīrieši!), jo ir diskvalificēti uz mūžu no individuālajām sacensībām.

Principiālākais jautājums, kas radies šīs filmas sakarā ir sekojošs - kāpēc es vispār izdomāju, ka to varētu būt vērts noskatīties? Nekāda rūpīga pēdējo mēnešu rekonstrukcija nelīdzēja man atcerēties nezināmo pamudinājumu iepazīties ar nērdu atriebību.

Kaut kā pēdējās dienās es visu tikai nolieku, tikai nolieku, tikai kritizēju, tikai izsmeju, tikai noliedzu. Kāpēc tā? Tāpēc ka pēdējās dienās es lasu sēnalas, skatos sēnalas un klausos sēnalas. Savādāk to izskaidrot nevaru.

Nekādi nevaru saprast, kā ir labāk - pirms filmas skatīšanās uzzināt par to pārāk daudz vai nepainteresēties nemaz. Vēl pāris "Because I said so" kvalitātes filmas un pirmais variants tiks pasludināts par uzvarētaju.

Otrā daļa "Fantastiskajam četriniekam" ir vienkārši fenomenāli naiva filma, kā jau patiesībā īstai komiksu filmai piedienas. Mūsdienās kaut kādu iemeslu dēļ komiksu ekranizētāji ir iedomājušies, ka šīm filmām ir jābūt nopietnām, drūmām un uz mākslas statusu pretendējošām. Iespējams, viņi mēģina no Spaidermena izspiest laukā Pilsoni Keinu. Iespējams, viņi vienkārši neko "nerubī". Taču fantastiskā četrinieka otrās daļas veidotāji no jebkādas nopietnības izvairās.

Džastins Timberleiks! Iedomājies - šajā filmā piedalās Džastins Timberleiks, taču filma nav tik slikta kā Britnijas Crossroads (kuru gan nemaz neesmu redzējis). Kā tas ir iespējams? Filmas veidotāji, par laimi, ir bijuši gana saprātīgi, lai Džastins uz ekrāna pārāk bieži redzams nebūtu, bet dziedāt vispār nedziedātu. Yippie!

Nez, vai es esmu kādam nepieciešams, lai atklātu, ka Green Day debijas ieraksts izklausās tāpat kā visi citi Green Day ieraksti, tikai mazliet sliktāk, jo ir ierakstīts sliktākos apstākļos?

Motleja banda ir viena no tām grupām, par kuru cienīšanu cilvēkus slavēt nemēdz. Kā nekā viņi bija neinteliģenti lohi, kas spēlēja primitīvu rokenrolu astoņdesmitajos gados un kuru ierakstu galvenais mērķis bija izdrāzt (un es nebaidos šī vārda) pēc iespējas vairāk mazas meitenītes. Ne velti viņiem bungas klapēja Tomijs Lī, kas lielāko slavu guva kā Pamelas Andersones vīrs un kā dalībnieks tajā video, kur viņi uz laivas un vēl daudz kur citur... Vēl tur piedalījās Nikki Sixx - vēl viens slavens izvirtulis, kas šamiem spēlēja basu.

Es nevarētu teikt, ka Disturbia būtu oriģinālākā filma, ko esmu savā mūžā redzējis - tās sižets pamatīgi atsauca gan klasisko Hičkoka "Rear Window", gan mazāk klasisko, bet tāpat labo multfilmu "Monster House". Tomēr tā noteikti bija oriģinālākā filma, ko noskatījos pagājušajā nedēļā, lai arī strikti ņemot nevienu citu filmu es šajā nedēļā tā arī nenoskatījos.

Diez ko regulāri es zinātnisko fantastiku nelasu, bet reizēm gadās, un šī ir viena no šīm reizēm. Roberts Hainlains tiek uzskatīts par vienu no ievērojamākajiem amerikāņu zinātņu fantastiem un vismaz vienu lielisku viņa darbu - "Durvis uz vasaru" - arī es iepriekš jau biju lasījis. Plus "Fermeris debesīs" 1951.gadā ieguva Hugo balvu kā labākais Sci-Fi romāns, un Hugo balva - tā tev nav kaka uz kociņa. Var pieminēt, ka citus gadus šo balvu ir dabūjuši Frenks Bredberijs, Aizaks Azimovs, Filips Diks, Frenks Herberts, Rodžers Želaznijs, Klifords Saimaks, Artūrs Klārks un pat J.K.Roulinga par vienu no Harija Potera daļām - īsi sakot, nav tā, ka tā būt neprestiža balva. Kurts Vonnegūts, starp citu tikai trīs reizes ticis nominēts, vinnējis nav ne reizi.

Te nu man jāsaka, ka Frenks Zappa ir droši vien unikālākais cilvēks rokmūzikā. No vienas puses - inteliģents līdz riebumam un gudrs kā es nezinu kas, no otras - reizēm nolaižas līdz zemākā līmeņa vulgaritātēm. No vienas puses - daudzveidīgāks par daudzveidīgu, spēlē visu sākot ar klasisko mūziku un beidzot ar metālu. No otras puses, tu vienmēr atpazīsi, ka tā ir Zappas mūzika - tātad par īpaši daudzveidīgu to nosaukt nevar. No vienas puses - bezgala alternatīvs, no otras puses - popsīgs. Nelietoja narkotikas un aizliedza tās arī saviem grupas biedriem. Ņem tu un saproti šādu cilvēku.

Es nevaru beigt brīnīties par Elisu Kūperu - sasodīts, cik viņš savulaik bija labs! Patiešām neticās! Pirmo reizi klausoties, šis ieraksts man likta pateikt - hā! rekur viņš beidzot savā it kā labākajā periodā ir ierakstījis nebūt ne lielisku albūmu, bet, pie joda, tā nav taisnība! Šis albūms ir ļoti pat labs, un vairākas tā dziesmas ir pat pesimisiskākajā gadījumā nosaucamas par īsteni lieliskām. Ko es ar to domāju? Pirmkārt, humora pilno "Prettiest Cop on the Block". Otrkārt, dejojamo "Don`t Talk Old to Me". Treškārt, "Generation Landslide", kurā Kūpers atkal piemin biljonu dolāru mazulītes. Ceturtkārt, disko humoru "Skeletons in my closet". Un visvairāk, protams, es ar to domāju septiņdesmito gadu Elisa stilā veidoto "You Look Good in Rags".

"Monsters Inc" tiek uzskatīta par vienu no visu laiku labākajām datorgrafikas multfilmām, kā nekā IMDb tās vērtējums ir 7.9, bet puvušie tomāti to atzinuši par 95% svaigu.

Šis ir viens no četriem Vonnegūta romāniem, kas man ir paša krājumā un turklāt arī viens no vispār pirmajiem viņa darbiem, ko izlasīju. Arī tagad - 8 gadus kopš "pirmās reizes" tas šķiet tikpat svaigs un aktuāls kā iepriekš.

Pārspiežu tekstu no Vikipēdijas, tā kā es pats to tur ierakstīju :)

Nezinu, kā tas atgadījās, bet šī albūma dziesmu sacerēšanā Eliss Kūpers pieaicināja tādu vīru vārdā Bērnijs Taupins. Zini, ar ko šis bija slavens? Ar to, ka viņš bija tekstu autors Eltona Džona dziesmām. Interesanti, vai ne? Eliss tomēr nav gluži Eltons. Vai tomēr ir?

Jaunākā Džima Kerija filma ir apliecinājums vairākām lietām. Pirmkārt, tam, ka Džims Kerijs nav tikai un vienīgi Ace Ventura atveidotājs, bet zināms eisventurisms viņa katrā lomā tomēr ir atrodams. Otrkārt, tā ir vēstījums par to, ka apsēstība ar numeroloģiju nav nekāda labā lieta. Treškārt, Džoels Šūmahers nav izcils režisors.

Jā, mēs noskatījāmies skrīneri. Nu un? Varētu padomāt, ka Simpsonu filma būtu tāds produkts, kas skrīnerī ievērojami atšķirtos no īstās filmas. Kā nekā dzeltens ģīmis arī skrīnerī ir un paliek dzeltens ģīmis.

Bilijs Aidols ir sūds uz kociņa. Tas nu ir konstatēts fakts. Iespējams, viņš ir pat sūds bez kociņa, jo kociņš ir pārāk labs objekts, lai to minētu vienā teikumā ar Biliju Aidolu.

"Fokuss Pokuss" (kā šī Vonnegūta romāna nosaukums tulkojas latviešu valodā) ir ļoti tipisks Vonnegūta darbs, tik tipisks, ka tipiskāku grūti iedomāties. Tā varonis ir Jūdžīns Debss-Hartke, kas it kā raksta savas dzīves aprakstu, sēžot cietumā. Kas jau ir citur bijis:

"Next" izrādījās fenomenāli labs teorijas apstiprinājums, tas nu ir fakts. Kādas teorijas? Pirms filmas skatīšanās Noras māsīca izteicās, ka viņai trulās un vienveidīgās Holivudas filmas ir piegriezušās un ka viņa to skatīties nevar (savā ziņā interesanti, ka to saka 18-gadīga meitene, kas skatās/skatījās MTV bagātnieku realitātes šovus, bet that`s not the point). Tā kā šī ir zinātniskās fantastikas (more or less) filma, kurā galvenajā lomā ir Nikolass Keidžs - daudzu lielisku filmu dalībnieks, bet filma tapusi pēc kāda Filipa K. Dika (viena no ievērojamākajiem amerikāņu zinātniskās fantastikas rakstniekiem) stāsta, mums bija pārliecība, ka tā varētu kalpot par pretpiemēru.

Tā īsti es nesaprotu, kāpēc Kobeina atraitnes ieraksts iekļuva manā ierakstu krājumā. Es nekad neesmu aiz sajūsmas spiedzis, iedomājoties par Kortniju Lovu.

Pirmo reizi par šo filmu uzzināju kinoteātrī, skatoties treilei pirms pēdējiem Karību jūras pirātiem.

Nekādi nevaru iesākt šo aprakstu. Jau kādas piecas reizes esmu pārrakstījis pirmo teikumu. Kaut kas negrib līmēties kopā. Labi, mēģināšu tomēr rakstīt.

Pats Vonnegūts "Čempionu brokastis" neuzskatīja par vienu no saviem labākajiem darbiem. Noteikti viņš to uzskatīja par vienu no nekaunīgākajiem saviem darbiem, tas gan. Kur citur tu vēl grāmatā redzēsi Vonnegūta zīmējumu, kas atveido dibena caurumu? Kur vēl citure par katru vīriešu dzimuma personāžu autors atklās viņa peņa garumu un diametru? Kur citur vēl būs paskaidrota atšķirība starp paplestu "beaver" un kokus grauzošu beaver?

Luiss Ārmstrongs! Kopā ar Ellu Fitcdžeraldu! Izpilda Džordža Geršvina "Porgiju un Besu"! Fenomenāli! Vai ne?

Viņš bija tikai vienkāršs divpadsmit gadus vecs zēns. Taču viena liktenīga nejaušība pārvērta viņa dzīvi. Tā Rūdijs Volcs kļuva par dubultslepkavu. Līķu Pēteris bija vārds, kurā viņu sauca.

Atzīšos godīgi - es pavisam nebiju ieinteresēts šī Krisa Roka stand-up comedy raidījuma skatīšanā. Vispār muldošie komiķi nav gluži mana iecienītākā humora variācija. Un vēl jo vairāk mani neinteresē rupjības bārstoši melnie amerikāņu kumēdiņisti. Tomēr es tiku piespiests to skatīties.

Iedomāsimies, ka šis nav apraksts albūmam, bet intervija. Es intervēju Džeimsu Hetfīldu - Metallicas dziedātāju. Protams, šāda intervija nekad netaptu, jo es neesmu mūzikas žurnālists un Hetfīlds parasti atsakās no garām intervijām blogiem ar 10 lasītāju auditoriju. Un tomēr...

Lai arī es to nezināju, šai filmai ir diezgan "kruts" režisors. Izcelšanās ziņā, ne tādā ziņā kā labs. Ivans Reitmans ir Slovākijā dzimis ebrejs, kas uzaudzis Kanādā un kā producents piedalījies daudzās vairāk vai mazāk labās filmās.

Kurta Vonnegūta romāns "Ietupinātais" pēc paša autora domām uz viņa citu darbu fona būtu vērtējams ar A (amerikāņu sistēmā - 9), kas ir sliktāk nekā "Kaķa šupulis" un "Lopkautuve nr.5" un kas ir vienā līmenī ar "Titāna sirēnām", "Lai Dievs Jūs svētī, Rouzvotera kungs" un "Māti nakti". Tas tā - informācijai.

Kādreiz man Bilijs Aidols likās ļoti labs pankdziedātājs. Taču nekad "Cyberpunk" man nešķita labs albūms. Un arī tagad nešķiet. Protams, no panka tur nav ne miņas, bet kiberiskā daļa ir tik pretīga, ka pat vārdos to izteikt grūti. Kamēr normāli es pirms to novērtēt, kādu ierakstu klausos reizes četras-piecas, "Cyberpunk" es pilnībā noklausījos tikai vienu reizi un tāpat jūtos pietiekami smagi cietis.

No tiem Vonnegūta romāniem, kurus lasīju vēl skolas laikā, "Māte nakts" man atmiņā bija palicis kā viens no spožākajiem viņa darbiem. Tagad varu tikai pārliecināties, ka attiecībā uz viņu mana gaume īpaši mainījusies nav un es "Māti nakti" joprojām uzskatu par fenomenālu grāmatu.

Jau otro filmu pēc kārtas konstatēju, ka neesmu bijis pietiekoši labi informēts. Kā es varēju palaist garām faktu, ka šajā filmā galveno sieviešu lomu atveido Džesika Simpsone, es patiešām nesaprotu. Tikpat labi tur varētu būt piedalījusies Britnija, un arī to es nebūtu piefiksējis. Vienreiz Simpsoni filmā jau esmu redzējis - pilnīgi idiotiskajā "Dukes of Hazzard" un tur viņa bija fenomenāli slikta. Šeit viņa nebija labāka. Vienīgais glābiņš - filmas veidotāji droši vien paši saprata, ko viņi ir izdarījuši, tāpēc daudz iespēju runāt Džesikai šai filmā nebija. Vairāk viņai bija iespēju rādīt pupus, kuri neapšaubāmi ir daudz talantīgāki par Džesiku Simpsoni kopumā.

Droši vien, šī nav visu laiku patiesākā un/vai precīzākā filma par slavenā Kazanovas dzīvi. Protams, mākslas filmas vispār nav gluži tas veids, kā iegūt faktoloģisku informāciju, bet šī filma pat kino žanrā nebūtu uzskatāma par diez ko biogrāfisku.

Es tā īsti nevaru saprast - cik daudz ir vēlams par filmu uzzināt, pirms to skatīties? No vienas puses, pārmērīgi daudz informācijas var tev traucēt filmu izbaudīt, no otras puses - neliela papētīšana un es, iespējams, nebūtu izlēmis skatīties "The Celestine Prophecy", kas būtu noteikti bijis prātīgs lēmums.

Fanot par Goo Goo Dolls, cik es nojaušu, nav labs stils. Tāpēc es arī nefanoju. Vai arī es nefanoju par šo grupu neatkarīgi no tā, labs vai slikts stils tas būtu.

Rakstīt par filmu, kurā piedalās Lara Krofta, bez zināma smīna sejā laikam gan nav iespējams. Tu nezini, kas ir Lara Krofta? Paskaties šito!

Piedzīvojumu filmas par bibliotekāru Flinnu Kārsenu, kuram dzīvē nav lielāka prieka kā trenkāties pa dažādiem pasaules nostūriem, dzenoties pakaļ antīkās pasaules dārgumiem (kuri viņam personīgi nav vajadzīgi) šķiet mēģina kļūt par mūsdienu alternatīvu Indianam Džonsam. Tiesa, ievērojot to, ka šīs filmas top mazpazīstamās studijās un tiek izlaistas tikai DVD formātā, bet uz lielajiem ekrāniem nemaz neparādās, liek domāt, ka gluži līdz Harisona Forda līmenim tām ir tālu.

Jāatzīst, ka manā ierakstu kolekcijā noteikti ir ievērojami vairāk Green Day albūmu, nekā būtu nepieciešams, un šis ir viens no tiem ierakstiem, kuru tur varētu arī nebūt.

Cik daudzas ķīniešu/honkongiešu kauju filmas esi redzējis tu? Un cik es? Nevienu. Vai tas nozīmē, ka parodija par šādām filmām mani nevarētu ieintersēt? Ne gluži.

Kad tālajā 1992. gadā Kalifornijas poppanku trio "Green Day" izdeva savu otro albūmu, droši vien reti kurš gaidīja, ka šis ieraksts iezīmē vienas no 90-to gadu skaļākajām grupām īstenu parādīšanos savā istajā gaismā. Bet, kā teiktu šajā situācijā Jēzus, Tēti - viņi nezina, ko viņi dara.

Teorijā "A Perfect Circle" varētu būt ļoti interesanta grupa, jo tajā jābūt jūtamām divu tik prestižu grupu kā "Tool" un "Smashing Pumpkins" ietekmēm. Diemžēl rezultātā šis ieraksts ir padevies ne visai baudāms.

Lai arī es nebeidzu atkārtot, ka ņūmetāls nav mans mūzikas stils, disku kolekcija bez kaut viena RATM albūma, manuprāt, nevar būt pilnīga. Protams, šis gan nav tas ieraksts, kurš būtu nepieciešams, bet cita man gluži vienkārši nav.

Pēc ilgāka pārtraukuma bijām kinoteātrī. Mī un žē, cik sen tur bijām pēdējo reizi. Varētu jau apskatīties šeit pat faktoīdā, kad tas bija, bet slinkums.