Kazhes pierakstu burtnīca

Pēc tam, kad biju izlasījis otro Grošeka romānu - to, kas par pusdienām, no šī biju gaidījis vairāk.
Kopumā šī grāmata ir pilnīgi šizofrēniski maniakāla - iespējams, vēl trakāka par "Pusdienu restaurēšanu".
Sižetu te ir daudz, personāžu - ne mazāk, darbība norisinās dažādos laikos un vietās, pa brīžam Romā, pa brīžam Prāgā, pa brīžam - velns viņu zina kur. Te mēs sekojam kaut kādam dīvainu neķītrību pilnam stāstam iz romiešu laikiem, kur personāži mēdz mainīties vietām un lomām, te Prāgā dzeram alu. Attiecības starp personāžiem raksturot ir bezjēdzīgi, tāpat kā meklēt tajās loģiku. Grošeks (kas lai viņš arī nebūtu) ar lasītāju spēlējas, tikai saprast, kas tā ir par spēli, ir pagrūti.
Mazliet traki, mazliet maniakāli, brīžiem smieklīgi, brīžiem pavisam nesaprotami. Un, protams, Irži Grošeks neeksistē. Bet es tāpat gaidu viņa nākamo romānu, cik neloģiski tas lai arī nebūtu.