Kazhes pierakstu burtnīca

Vienreiz pa gadu izbraucu ar ģimeni pie ezera. Vienreiz pa gadu gribēju būt gādīgs tēvs, kārtīgs vīrs un visādi citādi pieklājīgs cilvēks. Nepaņēmu līdzi neko dzeramu, zinot, ka pretējā gadījumā nekāds vienreiz pa gadu nesanāks.
Sieva pat bija daudz maz normālā noskaņojumā. Centos pārmaiņas pēc neizrādīt, ka es neciešu bērnus. Un mums to ir vesels viens. Sauc par Dāvi. Stulbs vārds. Diemžēl tāds pats kā manējais. Dāvis jaunākais. Gluži kā Ludviķis Astotais. Vai kā tur viņu sauca? Dāvis pabeidzis, šķiet, piekto klasi. Varbūt arī kādu citu. Neesmu īpaši informēts savas ģimenes dzīves sīkumos. Sievu sauc Britnija. Viņa speciāli maksāja, lai tiktu pie šī vārda. Britnija Zupčenko – izklausās unikāli, vai ne? Mūsu laulība ir laimīga. Laimīga, ka neesam izšķīrušies. Personīgi es īpaši laimīgs neesmu. Sieva arī nekad neapgalvo, ka viņa būtu pārmērīgi laimīga. Kasās un ecējas. Varētu padomāt, ka viņai būtu kādi citi varianti bijuši.
Es neesmu nelaimīgs. Varbūt ne gluži optimistisks, varbūt ne gluži draudzīgs, varbūt ne gluži laipns, varbūt ne gluži sabiedrisks, varbūt ne gluži iejūtīgs. Sieva apgalvo, ka es esot preteklis. Ko viņa zina, ko viņa saprot? Neko viņa nezina. Neko nesaprot. Es tikai nemīlu, ka mani kacina. Es tikai nemīlu, ka mani tracina. Es tikai nemīlu, ka mani nicina. Kaut gan varbūt es tomēr esmu preteklis.
Sīkais riebeklis visu ceļu mašīnā trokšņoja. Labi, ka mums tāds tikai viens gadījies. Labi, ka neļāvu viņam nopirkt suni. “Cilvēkam vajag suni!” viņš man teica, apgalvojot, ka tā saucot grāmatu, kas viņam skolā jālasa. “Nekādu suņu mūsu mājās nebūs!” atbildēju, nesakot, ka tā sauc grāmatu. Varbūt arī sauc, bet grāmatas es nelasu. Un es neesmu tāpēc stulbs. Sieva noteikti ir mazāk gudra par mani. Bet viņa lasa grāmatas. Nezinu tieši kādas, bet lasa. Droši vien, tādas grāmatas, no kurām paliek stulbs. Es lasu ziņas Internetā, un man ar to pilnīgi pietiek.
Šoseja bija pilna ar idiotiem. Vari tikai brīnīties, kā tādi ir dabūjuši tiesības. Viņi ko – CSDD kaut kādus intīmpakalpojumus veic? Puse no braucējiem kaut kādi pensionāri, kas ar mašīnu pārvietojas vēl lēnāk kā ar kājām. Otra puse – traki pašnāvnieki, droši vien sasmēķējušies zāli pirms sēšanās mašīnā. Par blondīnēm pie stūres labāk pat nerunāt. Sieva arī ir blondīne. Viss saskan.
Viss šodienas rīts bija katastrofa. Kafija garšoja pretīgi. Čības no rīta nevarēju atrast. Kaut kāds idiots pusseptiņos piezvanīja pa telefonu, lai atvainotos, ka viņš nav man vakar piezvanījis. Kāpēc es nebiju atslēdzis darba numuru? Un vēl saucas svētdiena. Tad jau pat uz baznīcu iet būtu labāk. Un tad vēl izrādījās, ka biju apsolījis ģimenes izbraucienu pie ezera. Kad es kaut ko tādu teicu? Neatceros, droši vien sieva atkal melo. Viņa gan rādīja kaut kādu papīru, ko biju parakstījis, bet paraksts varētu būt viltots. Turpmāk būs jābūt piesardzīgākam.
Nezinu, kāpēc vakar vakarā atgriezos mājās. Diena gan izvērtās slikta, bet atgriezties nevajadzēja. Ar čomiem aizgājām uzspēlēt basketu, resnais Toļiks man gandrīz salauza roku. Bijām mazliet iedzert. Dārgi un nekāda efekta. Noskaņojums neuzlabojās, un sievietes mums uzmanību nepievērsa. Mēģināju iepazīties ar vienu mazu bruneti, bet izrādījās totāla sterva. Nekas cits, kā iet pie sievas, neizdevās. Sievas nemaz nebija mājās. Iekaustīju sīko. Galīgi izlaidies, nekādas cieņas pret tēvu. Un viņš man nemaz nav līdzīgs. Dēls vai ne dēls, bet cūka tāpat.
Aizvakar arī bija slikta diena. Departmenta vadītājai droši vien atkal menstruācijas. Visu dienu mani nelika mierā. Tā ir, kad priekšniece ir sieviete. Fizioloģija kontrolē smadzenes. Man nav iebildumu pret sievietēm, bet viņas nezina savas robežas. Pusdienās ēdu kaut ko šausmīgu. Nezinu, kas tas bija, bet cerams man neko tādu vairāk nebūs jāēd. Nekad vairs neēdīšu pie ārzemniekiem. Viņi mūs indē ar mūsu pašu ieročiem.
Skatoties tālāk, arī visa nedēļa bija neveiksmīga. Neizdevās noslēgt darījumu ar klientu, kas bija jau gandrīz rokā. Gribēju vēl vairāk tuvināt attiecības, bet laikam izvēlējos nepareizos vārdus. Trīs dienas nogaidīju, kamēr mašīnai laboja stikla tīrītājus. Par šādu servisu nedrīkstētu maksāt. Gribēju piekaut meistaru, taču pēdējā brīdi nesanāca laiks, bija svarīgāki darbi.
Pirms mēneša aizgāju no mīļākās. Izrādījās, viņa mani krāpa ar savu bijušo vīru. Attiecības ir jābalsta uz uzticības. Kāda var būt uzticība, ja drāžas pa kreisi un arī pa labi? Neteikšu, kas ir visas sievietes. Tāpat tas nevienam nav noslēpums. Savācu no viņas dzīvokļa visas savas mantas, neatstāju nekādas atmiņas par sevi. Sadedzināju čības, kurās staigāju viņas dzīvoklī.
Pirms diviem mēnešiem aizgāju no mīļākās. Man viņa bija apnikusi, nācās uzmeklēt citu. Nevar pastāvēt attiecības bez kaisles. Patiesībā kaisle man bija, bet pārāk daudz viņai vienai. Beigu beigās viņa mani vienkārši pieķēra. Pārrāvums bija nepatīkams, tomēr ne sāpīgs. Sāku satikties ar viņas draudzeni.
Biju ziemā uz Slovākiju slēpot. Samaksāju daudz vairāk, nekā vajadzēja. Slēpotājs no manis ir nekāds. Citreiz vairs nebraukšu. Harijs nogrāba vietējo meiču, visu laiku pavadīja kalnu būdiņā. Es tikām skumji šļūcu lejā no kalna. Pēcāk atriebos Harijam, uzrakstot par viņa pieļautiem pārkāpumiem darbā sūdzību priekšniecībai. Harijs vairs pie mums nestrādā, un ar mani nesveicinās. Viņš noteikti nezina, ka sūdzību rakstīju es, tā bija anonīma.
Kad pirms gada biju ar ģimeni pie ezera, nekas labs no tā nesanāca. Sagriezu kāju uz kaut kāda stikla, noķēru pusotru zivi un izlamājos ar sievu. Dzīve virpuļiem iet uz priekšu un neko labu no tās sagaidīt nevar.
Tagad arī mani sieva sauc, lai kaut ko izdaru. Nepatīk man viss tas. Uz mirkli apsēžos, lai padomātu, un atkal kaut kur jāskrien. Nāku jau nāku, kas cits man atliek.
Autora brīdinājums: stāsta nobeigumā gaidāms sižetiski pilnīgi nepamatots happy-end, kas būs klajā pretrunā galvenā varoņa personībai un jebkādai loģikai. Ja tevi tas traucē, pieņem, kas stāsts jau beidzies vai arī lasi tālāk, bet tu esi brīdināts.
- Mīļais, pasēdēsim vienreiz pa ilgiem laikiem kopā kā ģimene. Es zinu, tu esi aizņemts darbā, un es mēdzu tev uzēsties, mēs visi viens otram mēdzam darīt pāri. Un tomēr tu taču zini, Dāvi, cik ļoti es tevi mīlu, ka tu esi mana pasaule. Šodien mums ir reta iespēja pabūt visiem trijatā, kā īstai ģimenei, nezaudēsim taču šos vērtīgos mirkļus.
Tā saka sieva. Varbūt viņai arī taisnība. Protams, mēs neesam laimīgākā ģimene pasaulē. Protams, manu sievu ir grūti paciest, bet dēls nav pats spožākais prāts pasaulē. Taču arī es neesmu nekāds enģelītis. Arī man ir savi asie stūri un savas grūtās dienas. Un tomēr es ticu, ka mēs varam kaut ko sasniegt. Es ticu, ka mēs varam būt laimīgi. Varbūt ne tik laimīgi kā cilvēki skaistās filmās, bet laimīgi kā vienkārši latviešu cilvēki mēs varam būt.