Kazhes pierakstu burtnīca

Jāatzīst, ka reizēm es mēdzu lasīt pilnīgas sēnalas un Vītauta Miseviča romāns "Čičinskis" šai kategorijai atbilst vairāk nekā precīzi. Vispirms jākonstatē fakts, ka lietuviešu literatūra (tāpat kā latviešu) ar sevišķi daudziem spožiem vārdiem lepoties nevar, taču Misevičs pat šajā kontekstā īpaši izcelties nevar. It īpaši, ja ņem vērā, ka "Čičinskis" ir vēsturisks šausmu stāsts, kaut kas līdzīgs lietuviešu Drakulam. Tā galvenais varonis, kas dzīvo 16. gs. Lietuvā-Polijā un ir bajārs, nonāk cietumā pēc konflikta ar karali, taču tur viņš pārdod savu dvēseli sātanam (par neierobežotu varu un ietekmi pretī viņš dod savu + vēl 100 cilvēku dzīvības) un sāk izstrādāt visādas šausmu lietas. Romānā nav nekādu konkrētu gaismas spēku, kas stātos sviestainajam Čičinskim pretī. Grāmatas struktūra liek domāt par "lauku prozu" - kaut ko šādu varētu stāstīt mazliet nodzēries lauku vecis citiem cieminiekiem vakarā pie plīts vai pie ugunskura. Ne tur sižeta, ne tur domas, viens vienīgs sviests. Negribu būt baigi augstprātīgs, bet kaut ko līdzīgu Čičinskim arī es varētu uzrakstīt. Vienīgi es ne īpaši labi orientējos Lietuvas vēsturē (precīzāk - ne vella no tās nezinu).