1968

Cruising with Ruben and the Jets

7.0
Frenka Zappas daiļrade ir dīvaina pēc definīcijas, bet "Cruisin' with Ruben and the Jets" ir dīvains ieraksts pat Zappas kopējā dīvainuma kontekstā. Kā nekā radošus avangarda eksperimentus šajā ierakstā ir aizstājušas vienkāršas doo-wop stila dziesmiņas piecdesmito gadu manierē, kurās turklāt pats Zappa nemaz nedzied.
2015-08-18 06:48:55
music, 1968

Jarrive

7.0
Beļģijā Žaks Brels ir absolūta leģenda, viens no visu laiku komerciāli veiksmīgākajiem māksliniekiem, dabiski, ka viņa popularitāte iesniedzās arī Francijā, tomēr viņa dziesmas ir izpelnījušās gana ievērības arī ārpus frankofonā reģiona - tās ir dziedājuši Sting, David Bowie, The Dresden Dolls, Leonard Cohen, Nick Cave un citi.
2015-01-14 07:29:03
music, 1968

Initials B.B.

7.5
Sēržam Geinsbūram ne tikai patika skaistas sievietes (kuram nepatīk!), bet arī gāja pie sirds mūzikas ierakstīšana kopā ar viņām un domājams, dāmu muzikālās dotības galīgi nebija tas, kas Geinsbūram rūpēja visvairāk. Tiesa, Bridžita Bardo pa reizei kādu mūziku ierakstīja arī bez Geinsbūra līdzdalības, tomēr ne jau sava vokāla formu dēļ Bardo kļuva par sava laikmeta sekssimbolu.
2014-12-05 06:48:58
music, 1968

All of Us

5.5
Patiesībā Nirvanas otrā albuma nosaukums ir "The Existence of Chance Is Everything and Nothing While the Greatest Achievement Is the Living of Life, and so Say All of Us", taču veselais saprāts liedz to bieži dēvēt pilnā vārdā. Pat saiīsinājums TEoCiEaNWtGAItLoLasSAoU ir ievērojami par garu, lai es to būtu gatavs izmantot kā paroli kādā interneta resursā.
2014-01-31 02:49:44
music, 1968

Spirit

8.5
Vai tu zini grupu "Spirit"? Visticamākais - nezini vis, ja vien neesi nopietns sešdesmito gadu rokmūzikas cienītājs. Taču patiesībā viņi ir zināšanas vērti un ne tikai tādēļ, ka no viņiem šādas tādas idejas "aizņēmās" Led Zeppelin.
2013-05-14 03:39:57
music, 1968

Steppenwolf

8.0
Grupa "Steppenwolf" ir viens no tiem ansambļiem, kura pasaulslavena ir pateicoties vienai vienīgai dziesmai, kura turklāt visai minimāli atspoguļo grupas kopējo skanējumu.
2013-05-10 11:09:55
music, 1968

It`s All About

8.0
"Spooky Tooth" ir viena no tām grupām, kuras parasti iekļauj kategorijā "и другие" (piem., kad krieviskos filmu tulkojumos ierunātājam apnīk saukt vārdā filmā piedalošos aktierus), taču patiesībā bieži šie "citi" nav mazāk interesanti par galvenajām zvaigznēm, un "Spooky Tooth" noteikti ir viena no savas ēras interesantajām grupām.
2013-04-11 10:27:11
music, 1968

Planet of the Apes

6.5
Nav tā, ka es atcerētos, kāda tieši bija mana motivācija ņemt un beidzot noskatīties "Pērtiķu planētu". Tāda, ka visi to ir redzējuši? Neizklausās pēc manis, ir daudz filmu, kuras visi ir redzējuši un es nē. Tāda, ka salīdzinoši nesen noskatījos "Rise of the Planet of the Apes" (ja tāds vispār bija konkrētās filmas nosaukums)? Pavisam neticami. Citu variantu man pat nav, bet pilnīgi nejauši tas taču nevarētu būt. Vai arī varētu?
2013-03-27 08:48:24
film, 1968

Fairport Convention

8.5
Es kļūstu par citu cilvēku. Ne obligāti skaistāku, gudrāku un bagātāku (t.i., Andri Šķēli), bet noteikti - citu. Un šis cits es mēdz klausīties tādas grupas kā Fairport Convention. Iespējams, arī vakardienas es tādas būtu varējis klausīties, bet šodienas es ne tikai varētu, bet patiešām klausās. Vai tā būtu tiekšanās pēc iekšējās harmonijas, apspiestas bērnības fobijas vai kas cits, par šo jautājumu lai spriež (vai labāk - nespriež) gudrāki, skaistāki un bagātāki vīri kā es.
2013-01-31 01:01:00
music, 1968

End of the World

7.0
"Afrodītes bērns" ir vienīgā rokgrupa no Grieķijas, kas ieguva jebkādu popularitāti ārpus savas dzimtenes un par kuru būtu vērts vismaz būt dzirdējušam cilvēkam, kas sevi dēvē par modernās mūzikas pazinēju. Šajā grupā piedalījās divi mūziķi, kuri savā vēlākajā karjerā guva lielākus panākumus nekā "Aphrodite`s Child" rindās, taču ļoti atšķirīgos muzikālajos lauciņos: Vangelis un Demī Ruso. Jā, bija laiks, kad Vangelis spēlēja rokmūziku, nevis rakstīja skaņu celiņus filmām, un bija laiks, kad Demī Ruso bija puslīdz respektabls vokālists, nevis banāls siržu lauzējs San Remo festivālā un viduvējas popmūzikas izpildītājs.
2013-01-23 00:00:00
music, 1968

Ogden`s Nut Gone Flake

8.0
Šis ansamblis savulaik bija Lielbritānijas otrā nozīmīgāka modu kustības grupa aiz Pīta Taunsheda un kompānijas, taču ilgtermiņā sevišķu popularitāti grupai noturēt neizdevās un mūsdienās "klausītājam normālajam" zināmas ir vien pāris šīs grupas dziesmas, bet kopumā grupa ar lielu atpazīstamību lepoties nevar. Tas varētu būt saistīts gan ar to, ka grupas līderi - Ronijs Leins un Stīvs Meriots - jau kādu laiku muzicē labākās ārēs, un, piemēram, tāda lieta kā "Ogden`s Nut Gone Flake" 40 gadu jubilejas tūre nebija iespējama. Ja kas - šis albums tomēr ir gana respektēts un ir atrodams, piemēram, grāmatā ar "1001 albumu, ko noklausīties, pirms noliec ķelli".
2011-12-16 17:14:53
music, 1968

Friends

7.0
Šajā ierakstā atkal nedaudz mainās grupas prioritātes - iepriekšējā veikuma līderis Karls Vilsons tikai vienā dziesmā ir vadošais vokālists, gandrīz visu dziesmu autors atkal ir Braiens, taču pirmo reizi grupas vēsturē ierakstā ir iekļautas divas dziesmas, ko sacerējis trešais Vilsonu brālis - Deniss, kuras abas tieši viņš arī ir iedziedājis. Pazudusi ir soulmūzikas ietekme, taču nav atgriezies arī sērfroks un patiesībā šis ir absolūti neroķīgs ieraksts, viena vienīga viegla popmūzika, kur nav vietas skaļām ģitārām, kas nekādi neiet kopā ar ēru, kad savā plaukumā bija psihodēlija un kad dzima arī smagais roks. Ierakstu noteikti būtiski ietekmēja tas, ka šajā laikā Beach Boys bija aizrāvušies ar Maharishi Mahesh Yogi transcendentālo meditāciju, kas, iespējams, palīdzēja grupas dalībniekiem uz kādu laiku atgūt iekšējo harmoniju, bet vienlaikus radīja ar virkni problēmu, jo grupas koncertturneja kopā ar Mahariši (viņi muzicēja, bet viņš sprediķoja) bija gan māksliniecisks, gan finansiāls fiasko un pajuka pēc koncerta Ņujorkā, kas bija sapulcējis vien pāris simtus skatītāju.
2011-01-27 08:53:52
music, 1968

Dark as the Grave wherein my Friend is Laid

5.0
Malkolma Laurija romānu "Zem vulkāna" Modern Library balsojumā atzina par 11.labāko divdesmitā gadsimta romānu, ierindojot to augstāk par "1984", "Lopkautuvi numur 5", "Uz kraujas rudzu laukā" un tā tālāk. Šis romāns stāsta par kādu izbijušu britu konsulu Meksikā, kas cīnās ar alkoholismu un mēģina rakstīt romānu. Šī grāmata ir daļēji autobiogrāfiska, jo Laurijs pats diezgan lielu sava mūža daļu nodzīvoja Meksikā un arī viņš bija alkoholiķis, kuram rakstīšana gāja ļoti grūti. Pēc šīs grāmatas uzņemta arī filma, kas saņēmusi vairākas Oskara nominācijas.
2011-01-13 07:44:23
book, 1968

The Crazy World of Arthur Brown

8.5
"I am the god of hellfire and I bring you..."
2011-01-04 09:24:08
music, 1968

Setting Free the Bears

7.0
Šis ir Ērvinga pirmais romāns, kas autoram vēl sevišķu slavu neatnesa un visbiežāk tā raksturošanai tiek izmantoti vārdi "naivs" un "haotisks". Romāna stāstījums vēsta par diviem austriešu jauniešiem, kas sešdesmito gadu vidū dodas ceļojumā ar motociklu un kas mēģina "atbrīvot" zvērus no Vīnes zoodārza. Grāmata sastāv no 3 daļām - pirmajā abi puiši ir savā ceļojumā, tur viņi iepazīstas ar meiteni uzvārdā Gallen, un viens no viņiem paliek pie viņas miestā, kamēr otrs dodas uz pilsētu, tad otrais atgriežas, ir sašutis, ka viņa draugs nav uzreiz gatavs viņam sekot, un iet bojā incidentā, kurā iesaistīts motocikls un bites. Otrā daļa - ir mirušā puiša dienasgrāmata, kurā viņš atstāsta savas ģimenes vēsturi sākot ar Hitlera nākšanu pie varas Vācijā, cauri Austrijas "anšlusam", Otrajam pasaules karam, padomju "atbrīvotājiem" un līdz pat Staļina nāvei. Paralēli Zigijs (tā sauc varoni) seko notikumiem pa nakti Vīnes zoodārzā un plāno savu "atbrīvošanas" operāciju.
2010-12-18 09:55:48
book, 1968

Shades of Deep Purple

6.5
Es neesmu viens no tiem cilvēkiem, kas "Mark I" uzskata par visu laiku labāko Deep Purple sastāvu vai vēl jo vairāk - "Shades of Deep Purple" par grupas labāko veikumu. Grupai šajā laikā vēl nebija īsti skaidrs tās tālākās darbības virziens, bija gaužām maz oriģinālkompozīciju un visi dalībnieki bija diezgan zaļi gurķi (buņģieris Ījans Peiss bija knapi 20 gadus vecs, vai pat vēl nebija) un neviens no viņiem vēl nebija tāds sava instrumenta guru, par kādiem viņiem bija lemts kļūt vēlāk. Kas attiecas uz grupas vokālistu Rodu Evansu - viņa balss bija labi piemērota tādai mūzikai, kādu DP spēlēja savos pirmsākumos, bet skaidri jūtams, ka "Mark II" kompozīcijām viņš īsti piemērots nebūtu.
2010-08-18 17:20:58
music, 1968

Baisers volés

8.5
Ar franču jaunā viļņa klasiķa Fransuā Trufo darbiem mana pirmā pazīšanās bija totāls fiasko un vilšanās - manis iecienītā Reja Bredberija romāna "451 grāds pēc Fārenheita" ekranizācija ir droši vien pats tumšākais punkts visā Trufo karjerā. Bet ar vēlāk skatītām filmām man savu attieksmi pret Trufo nācies pilnībā pārskatīt.
2010-06-01 06:25:32
film, 1968

We`re only in it for the money

7.0
Zappas trešais albums "Mothers of Invention" sastāvā gandrīz noteikti ir viņa slavenākais veikums, taču šo slavu vairāk nosaka ieraksta "doma" un tā vēsturiskā nozīme nekā albumā dzirdamā mūzika. Ar šo albumu Zappa izteica savu kritiku pret visām tām lietām, kas viņam šķita pilnīgi garām hipiju kustībā - narkotikām, liekulību (brīvdienu hipiji), neadekvātu pašvērtējumu, pievienošanos kustībai stila vai naudas pēc.
2009-11-18 22:47:34
music, 1968

In-A-Gadda-Da-Vida

7.0
"Iron Butterfly" neapšaubāmi ir viena no ikoniskākajām sešdesmito gadu viena hita grupām. Grupas magnum opus - septiņpadsmit minūtes ilgā šī albuma tituldziesma - ir vienīgais, ko tā atstājusi plašo masu apziņā, lai gan patiesībā šī grupa spēja sniegt daudz vairāk nekā šī viena atsevišķā kompozīcija. Labi, patiesībā šaubu nav - "In the garden of Eden" (tā vajadzēja saukties šai dziesmai un tā tā arī būtu saukusies, ja grupas vokālistam būtu mazāk raksturīga aizraušanās ar narkotikām vai vismaz ja viņam būtu normāla dikcija) ir augstākais punkts šīs grupas karjerā, fenomenāls jam session, kurā paspēj uzspīdēt visi grupas dalībnieki un nekādu lomu nespēlē tas nebūtiskais apstāklis, ka neviens no viņiem nebūtu sava instrumenta spēlē saucams par kaut nedaudz vairāk kā viduvēju. Zini, kā mēdz teikt par slotaskātu, kas reizi gadā izšauj - šķiet, ka šis salīdzinājums ir nācis tieši no grupas "Iron Butterfly". Šajā vienā atsevišķajā kompozīcijā viņi pierāda, ka pilnā nopietnībā viņi varētu saukties par smagā metāla pirmtēviem (ja nu kas - nav grūti saskatīt pat līdzību starp nosaukumiem "Iron Butterfly" un "Led Zeppelin"). Protams, ka grupai popularitāti nesagādāja vis šī dziesma tās pilnajā versijā, bet gan tikai šīs kompozīcijas "popmūzikas kodols", kas tika izdots singla veidā, taču izcila šī kompozīcija dabiski ir savā pilnajā un nevis apgraizītajā versijā.
2009-05-15 18:02:57
music, 1968

This Was

8.0
Ar šo es sāku vismaz divas nedēļas ilgu "Jethro Tull" periodu. Labi, ka šī grupa man tagad patīk, pretējā gadījumā varētu iedzīvoties arī kādā depresijā. Tiesa grupas debijas ieraksts "This Was" nav īsti klasisks šīs grupas veikums (zināms gan, ka "Jethro Tull" nekad nav bijusi vienota grupa šī vārda stingrākajā izpratnē, bet vairāk "Ījana Andersona pavadošais ansamblis") - šeit JT ir nevis progroka grupa, bet gan vairāk blūza ansamblis. Pats Andersons arī vēl nav gluži tik ikonisku statusu ieguvis, taču ar dažiem lieliskiem flautas solo viņš atzīmējas arī šeit.
2009-03-03 09:21:52
music, 1968

Cheap Thrills

8.5
Protams, neviens nevar zināt, vai "Cheap Thrill" iegūtu tik ikonisku statusu, ja Dženisa būtu pārdzīvojusi liktenīgo septiņdesmito gadu un turpmākajās desmitgadēs ierakstījusi veselu virkni nevienam nevajadzīgu komerciālu ierakstu. Taču tādā situācijā, kāda tā ir reālajā pasaulē, šis ieraksts ir un paliek viens no spožākajiem sešdesmito gadu atceres mirkļiem, demonstrējot JJ droši vien viņas īsās karjeras labākajā formā un arī viņu pavadošā grupa šeit ir savu uzdevumu augstumos. Ne mazāk kā četras kompozīcijas no šī albuma (kura oriģinālajā versijā to kopumā ir septiņas) ir tik klasiskas, cik vien iedomājams. Iesim tām cauri atbilstoši izvietojumam ierakstā.
2009-02-19 10:05:27
music, 1968

Waiting for the Sun

7.0
Trešais "The Doors" albums, manuprāt, ir diezgan izteikti sliktāks par saviem diviem priekšgājējiem - tajā ir zudusi daļa no Morisona un bandas cirkam līdzīgās maģijas, dziesmas ir ievērojami vieglākas nekā iekš "Strange Days", un vispār šajā ierakstā daudz grūtāk ir sajust to, ka Džims bija DŽIMS - Ķirzaku ķēniņš. Un tas par spīti tam, ka tieši dziesma "Not to touch the Earth" no šī ieraksta deva Morisona šo iesauku. Taču vairums šī ieraksta dziesmu piederētos daudz mazāk tumšiem mūziķiem nekā Ķirzaku ķēniņam un viņa galmam. Pietiek salīdzināt albumu pirmās dziesmas. "The Doors" sākās ār "Break on through", tumšu un spēcīgu dziesmu. "Strange Days" ievadīja tāda paša nosaukuma dziesma, kas iezīmēja visdepresīvāko "The Doors" albumu, bet "Waiting for the Sun" sākas ar "Hello, I Love You". Nē, arī šajā dziesmā ir pietiekama trakuma pilns nobeigums, taču... Un vai tu vari iedomāties grupas iepriekšējā albumā tādu dziesmu kā "Love Street"? Tik vieglu balādi Doors iepriekšējā ierakstā noteikti nepieļautu. Un līdzīgās tonalitātes, taču nedaudz psiohodēliskā "Wintertime Love" arī iekš "Strange Days" nokļūt nespētu. Kas attiecas uz zināmajām dziesmām, izņemot "Hello, I Love You", šeit tāda ir vienīgi "Spanish Caravan", bet tā nav viena no manām mīļākajām šīs grupas dziesmām. Kopumā "Waiting for the Sun" nav gluži slikts ieraksts, bet ar diviem pirmajiem albumiem "The Doors" bija pieradinājuši no sevis gaidīt kaut ko vairāk.
2009-02-09 12:24:31
music, 1968

Travels with My Aunt

7.0
Turpinu lasīt Grīna romānus. "Ceļojumi ar manu tanti" nav viens no viņa zināmākajiem, bet kā izskatās, viens no pretrunīgākajiem darbiem. Patiesībā man iepriekš bija radies iespaids par Grīnu kā diezgan konservatīvu un nopietnu rakstnieku, bet šī grāmata šo iespaidu pamatīgi sagāza, atklājot Grīna diezgan spēcīgās humorista dotības.
2009-02-06 16:27:27
book, 1968

The Voices of Marrakesh

7.0
Pirmā nopietnā problēma, kas man radās, rakstot par šo grāmatu, ir strikais noteikums par darbu piesaistei konkrētai valstij, kādu ieviesu savā lapā jautās pirmsākumos pirms 4-5 gadiem. Kuras valsts literatūrai būtu pieskaitāma Eliasa Kanetti daiļrade? Dzimis viņš bija Bulgārijā, pēc tautības - ebrejs, turklāt pēc izcelsmes - Spānijas ebrejs, uzaudzis Austrijā, tad dzīvojis Šveicē, tad - Vācijā, pēc tam atkal 15 gadus līdz Austrijas anšlusam - Vīnē, no kurienes viņš aizbrauca uz Angliju un nodzīvoja tajā līdz pat apmēram 1970.gadam, taču arvien vairāk laika viņš pavadīja Šveicē, uz kuru kaut kad pārcēlās pavisam un Šveicē viņš arī nomira 1994.gadā. Jā, un 1981.gadā viņam piešķīra Nobela prēmiju literatūrā, pieskaitot viņu Lielbritānijas literatūrai. Taču rakstīja Kanetti vācu valodā. Īsi sakot, es viņu pieskaitīju Austrijai, lai gan pēc idejas tikpat labi derētu arī Šveice, Vācija, Lielbritānija un pat Bulgārija. Vēl viena piebilde - izrādās viņam visu mūžu bija arī Turcijas pilsonība, līdz ar to Kanetti varētu saukt arī par turku rakstnieku.
2009-02-05 17:26:10
book, 1968

White Light/White Heat

8.0
Pēc idejas plašāko masu izpratnē šim vajadzētu būt vismazāk saistošajam no četriem kanoniskajiem Velvet Underground ierakstiem, un man kā salīdzinoši tradicionālu pop struktūru fanam tam arī vajadzētu sevišķi pie sirds neiet, taču kaut kāda nenoskaidrota iemesla dēļ es konstatēju, ka esmu šī ieraksta cienītājs.
2009-01-15 09:36:20
music, 1968

The Nice and the Good

6.5
Rakstot par jebkuru Airisas Mērdokas grāmatu, var rakstīt gandrīz vārds vārdā, ko par jebkuru citu šīs autores darbu (vienīgais izņēmums, kas tikai apstiprina likumsakarību, ir "Melnais princis"). Un "Skaistais un labais" šajā situācijā nav nekāds izņēmums - tie paši paņēmieni, tas pats lielais skaits personāžu, kas netiek galā ar savām personiskajām attiecībām, jo viņiem atgadījies sapāroties nepareizā veidā, vai arī viņi nav sapratuši, ar ko tieši viņi vēlas pāroties, un rezultātā tas viss veido lielu putru. Es pat nezinu, vai te būtu vērts iedziļināties tādos sīkumos kā sižets, romāna darbības vide, stilistiskie paņēmieni, jo tas viss ir "copy/paste" no visiem viņas darbiem sākot ar "Zem tīkla". Un loģiski, ka atkārtojums parasti nav diži labāks par oriģinālu (lai neteiktu vairāk), līdz ar to nekādas dižas jēgas, kāpēc šo grāmatu vajadzētu lasīt, manuprāt, nav. Nē, es neloliedzu Mērdokas spējas rakstīt, bet viņa, šķiet, katastrofāli cieta no svaigu ideju trūkuma, proti, viņai nebija īsti par ko rakstīt, un līdz ar to, manuprāt, tikpat labi viņa varēja arī neko nerakstīt.
2009-01-13 17:46:24
book, 1968

A Beacon From Mars

7.5
Ar nosaukumu "Kaleidoscope" sešdesmitajos gados uzstājās divas apmēram vienādi ietekmīgas/neietekmīgas grupas - viena Anglijā un otra Amerika. Šoreiz - par otrās grupas otro albumu. Šī albuma kompozīciju "Beacon from Mars" savulaik ļoti slavēja Džimijs Peidžs (tas pats, kas no Led Zeppelin) un nosauca Kaleidoscope par vienu no savām iecienītākajām grupām, tā ka šis ieraksts noteikti ir pelnījis zināmu ievērību. Ar ko šī grupa ir visvairāk ievērojama, ir fakts, ka tā kā bija viena no world mūzikas iesaistīšanas rokmūzikā pionierēm. Vienlaikus grupas pluss bija tās stilistiskajā daudzveidībā, kas ļāva tai spēlēt gan psihodēliskus gabalus, gan pilnīgi tradicionālu country, gan blūzu, gan folkmūziku Boba Dilana gaumē ("Life will pass you by"). Ar "Taxim" viņi diezgan izteikti parādīja, ka viņu interesēs ietilpst indiešu mūzika, bet "Beacon from Mars" drīzāk līdzinās agrīnajiem Pink Floyd. Mani vismaz zināmā mērā piesaista praktiski visas šī ieraksta dziesmas, tā ka par to varu teikt tikai ļoti labus vārdus (lai arī nedaudzus, jo mani moka konstants slinkums un rakstīt garu aprakstu nav īsti noskaņojuma).
2008-10-14 17:29:01
music, 1968

The Gilded Palace of Sin

7.0
"Lidojošie burito brāļi" ir viena no ievērojamākajām kantrī roka grupām un viņu debijas albums ir droši vien ievērojamākais šī žanra ieraksts (vismaz ievērojamākais šī žanra sešdesmito gadu ieraksts gandrīz noteikti, ja nu vienīgi Byrds "Sweetheart of the Rodeo" var ar to konkurēt, turklāt abi burito brāļu līderi iepriekš spēlēja arī "Putnos"). Jā, kā jau minēts, šis ir kantrī-roks savā labākajā izpausmē, vairāk te, protams, jūtams kantrī un mazāk - roks, bet pat tādam pret kantrī stipri vienaldzīgam cilvēkam kā man šajā gadījumā nebūtu par ko žēloties. Šī mūzika ir viegla un draudzīga, Pārsons un Hilmens ir sagādājuši gan lipīgas melodijas, gan patīkami tās aranžējuši, gan vokāli šajā ierakstā ir ļoti simpātiski. Ja kas - esmu gandrīz pārliecināts, ka "My Uncle" ar savu tekstu savulaik izpildīja arī Čikāgas piecīši, nevaru tik atcerēties, kā viņi šo dziesmu bija nosaukuši.
2008-09-23 09:52:08
music, 1968

Electric Ladyland

8.0
Jautājums, vai Džimijs Hendrikss ir vai nav dievs, vispār nav pievēršanās vērts. Visi citi tā saucamie izcilākie sešdesmito-septiņdesmito gadu ģitāristi - vai tie būtu Kleptons, Taunshends, Hovs, Hekets, Gilmors vai kaut Braiens Mejs, ir pilnīgi citā kategorijā nekā Džimijs. Zini, kā skolā bija tie daži slimie skolotāji, kas apgalvoja, ka uz deviņi zina skolotājs, bet uz desmit - Dievs. Tad ar Hendriksu un citiem ģitāristiem bija līdzīgi, jo kamēr Taunshends vai Kīts Ričards spēlēja ģitāru, Hendrikss BIJA ģitāra. Un vienlaikus tas, ka viņš bija pasaulē izcilākais ģitārists (turklāt - bez sevišķas konkurences), nebūt nenozīmē, ka viņš radīja visu laiku izcilākos mūzikas albumus.
2008-09-17 09:53:18
music, 1968

Cancer Ward

8.5
Turpinot iepazīt Aleksandra Solžeņicina daiļradi izlasīju viņa pēc daudzu domām labāko romānu - "Vēža korpuss". Romānā aprakstīts tieši tas, ko varētu gaidīt pēc tā nosaukuma - pacientu un ārstu dzīve vēža slimnieku korpusā kādā slimnīcā kaut kur Uzbekistānā. Romāna galvenais varonis ir Oļegs Kostoglotovs, kam par prototipu Solžeņicins izmantoja sevi pašu - kādreizējs kareivis, kas pabijis Staļina nometnēs un tagad pakļauts mūžīgam izsūtījumam Uzbekistānā cīnās ar vēzi. Taču līdzās viņam ir arī tādi personāži kā Pāvels Nikolajevičs Rusanovs - tipisks Staļina laika aparāta darbonis, kura sirdsapziņa nav pati tīrākā, lai arī vienlaikus viņš pats sevi uzskata par maksimāli godīgu cilvēku. Vēl varoņu vidū izceļams ir Vadims, kurš gandrīz būtu kļuvis par izcilu zinātnieku-praktiķi, ja ne vēzis, kas viņam atstājis pēdējos mēnešus, un pusaudzis Djomka, kuram pagalam negribas zaudēt vēža saēsto kāju, bet vēl vairāk negribas zaudēt dzīvību.
2008-09-11 17:31:32
book, 1968

Wonderwall Music

5.0
Džordžs Harisons bija viens foršs vecis, kas savulaik radīja ne vienu vien brīnišķīgu kompozīciju - kā bītlu sastāvā, tā pats par sevi. Bet tāpat viņš radīja ne vienu vien nekam nevajadzīgu kompozīciju (to gan laikam tikai pats par sev, jo bītlos viņam Makartnijs būtu par to sadevis pa ģīmi un arī Džordžs būtu ticis pie tikpat liela deguna kā Ringo). Iespējams, ka pirms viņš ierakstīja šo skaņu celiņu kaut kādai absolūti nezināmai filmai, šāds sitiens pa degunu Džordžam būtu nācis par labu. Lai arī nē - sliktākais nebija šādu mūziku filmā iekļaut, bet gan izdot to kā patstāvīgu ierakstu. Nē, protams, tas bija ļoti jauki, ka Džordžs sarakstīja veselu albumu ar indiešu mūziku (kuru viņš gan pats šajā ierakstā nespēlē), bet to klausīties īpaši jautri nav. Es vispār neesmu sevišķi liels indiešu mūzikas cienītājs, bet esmu pārliecināts, ka paši indieši to spēj radīt saistošāku nekā kaut kāds narkotikas pārlietojies džeks no Liverpūles. Viena lieta ir izmantot indiešu tradicionālos instrumentos popmūzikas kompozīcijās, tās tādējādi bagātināt, bet cita - sacerēt tīri godīgi indisku mūziku. Nē, varbūt klausīties kaut ko šādu atbilstošos apstākļos var tīri labi, bet noteikti ne labāk kā autentisku Indijas mūziku, bet speciāli pirkt šo kā Harisona solo ierakstu ir viena no absurdākajām domām, kas cilvēkam varētu rasties. Harisonam nebija solo ierakstu pirms "All things must pass" - lūk, manuprāt, pareizākā pieeja šim jautājumam.
2008-09-04 10:42:14
music, 1968

Quicksilver Messenger Service

6.5
Quicksilver Messenger Service ir diezgan izteikta otrā līmeņa Sanfrancisko hipiju ēras grupa, viena no tām, kas atradās savu populārāko novadnieku "Jefferson Airplane" un "Grateful Dead" ēnā, kaut kur tajā pašā novadā kur "It`s a beautiful day" un "Moby Grape" mitinājās. Taču tas nenozīmē, ka viņu debijas ieraksts būtu tikai "vecāko brāļu" mūzikas atdarinājums, kam pašam par sevi nav nekādas vērtības.
2008-06-09 17:48:17
music, 1968

The Soft Machine

8.5
Šis ir pirmais ieraksts, kurā pasaule iepazina vienu no manā skatījumā oriģinālākajām rokmūzikas personībām - leģendāro Robertu Vaietu. Protams, 1968.gadā viņš nebija vēl leģendārs un diez vai pats domāja, ka par tādu kļūs, bet jau tolaik viņš bija pilnīgi noteikti mazliet traks un jau tad viņam bija tāds balss tembrs un dziedāšanas maniere, kas viņu darīja neatkārtojamu.
2008-03-10 18:37:49
music, 1968

Prophets, Seers and Sages

6.5
Lai arī it kā "Praviešus, viedos un sāgas" formāli ierakstīja grupa, kas vēlāk kļuva slavena ar glemroka himnu "Bang a gong (get it on)", nosaukt to par to pašu grupu droši vien īsti nevar. Marks Bolans gan, protams, ar savu "blējošo" vokālu, kas droši vien kalpoja par "iedvesmu" Deividam Bovijam, taču Stīvs "Pegerīns" Tuks ir tikai "Tyrannosaurus Tex" un ne vairs "T.Rex" dalībnieks, bet tā kā agrīnā grupa bija Tuka un Bolana duets, diez vai tālākais Bolana projekts būtu saucams par sākotnējās grupas turpinājumu. Lai gan no otras puses - kāda starpība.
2008-01-21 09:31:35
music, 1968

Undead

7.0
Cik es atceros, manos sākotnējos plānos, kad ķēros pie savas ierakstu kolekcijas pakāpeniskas apskatīšanas, neietilpa pievēršanās "dzīvajiem" ierakstiem, taču šis Ten Years After albūms man jāapskata būtu, jo tajā netiek izpildītas iepriekšējo grupas ierakstu dziesmas (patiesību sakot, uz to laiku viņiem bija tikai viens iznācis albūms), bet gan iepriekš ierakstos nepieejamas kompozīcijas, un tā jau ir pilnīgi cita lieta.
2008-01-17 17:19:02
music, 1968

Crown of Creation

7.5
"Crown of Creation", protams, nav ieraksts, pateicoties kuram pasaule zina, cik izcila grupa reiz bija Jefferson Airplane. Nē, tas ieraksts būtu "Surrealistic Pillow", kurā atradās divas šīs grupas pazīstamākās (un nebaidos teikt - ģeniālākās) kompozīcijas - par balto trusi un to, ka ikvienam ir vajadzīgs kāds, ko mīlēt. Bet arī šajā ierakstā ir vairākas patiesi lieliskas dziesmas, kas gan varbūt nespēj atkārtot augstāk minēto emocionālo piesātinājumu, bet cik daudz gan vispār ir dziesmu, kas to spēj?
2007-12-05 17:51:06
music, 1968

Laughable Loves

8.0
"Smieklīgās mīlestības" bija tikai otrais Kunderas darbs prozā - tas sekoja romānam "Joks", un savā ziņā tas ir unikāls. Unikāls tas ir tādā ziņā, ka tas ir ļoti viegls - tie patiešām ir tikai dīvaini stāsti par mīlestību, ko viņš šeit piedāvā, maz te ir politikas, maz ir dziļāku pārspriedumu. Daži stāsti ir pavisam nenopietni, daži - ne gluži, un tomēr šī patiešām ir viegli uztverama un viegli baudāma proza.
2007-11-05 16:36:35
book, 1968

Grape Jam

7.5
Ja nemaldos, Moby Grape bija viena no grupām, kuras bija iecienījis leģendārais "daugavpilietis", ar kuru NR divus mēnešus nomācījās kopā Filozofijas fakultātē. Šis pats daugavpilietis bija tas, pateicoties kuram es uzzināju par tādu lielisku grupu kā Magma. Patiesību sakot, es gan 100% nevaru garantēt, ka starp viņu un Moby Grape patiešām bija kāda sakarība, bet tā vismaz man šķiet.
2007-10-30 17:26:41
music, 1968

A Saucerful of Secrets

8.0
"Noslēpumu pilns šķīvis" iezīmē pirmo dramatisko pāreju Pink Floyd daiļradē - Sids Barets kļuva arvien mazāk spējīgs piedalīties mūzikas radīšanas un atskaņošanas procesā, līdz ar to kompozīciju radīšanas nastu nācās uzņemties uz sevi citiem grupas dalībniekiem. Tā kā Rodžers Voterss tolaik vēl nebija aizdomājies veltīt savu dzīvi tēmas "mans tētis nomira karā un tāpēc es neesmu īsti normāls" aprakstīšanai, tad arī šī tēma šajā ierakstā īpaši neparādās. Toties jau pirmā sekunde no pirmās kompozīcijas - "Let there be more light" piedāvā vienkārši hipnotizējošu basa meldiņu, kas stilistiski kļuva par pamatu critically aclaimed Radiohead albūma "Kid A" instrumentālajai pusei. Jāatzīst, ka nekas šajā kompozīcijā nespēj pārspēt ievadošo basa skaņu, bet tālākais kompozīcijas skanējums lielā mērā tuvinās tai skaņai, ko grupa dažus gadus vēlāk sasniedza ar "Meddle". Tomēr mana iecienītākā kompozīcija šajā albūmā ir pilnīgi transā iedzenošā "Set the controls for the heart of the sun", par kuru fanoju jau gadiem ilgi un joprojām uzskatu par vienu no lielākajiem grupas sasniegumiem. Vēl viena albūma epohālā kompozīcija ir tituldziesma - "A Saucerful of secrets", kas ir patiešām visos virzienos ejoša un patiešām noslēpumaina, zināmā mērā gan to var nosaukt par "Interstellar Overdrive" turpinājumu un man vismaz gribas domāt, ka tās radīšanā ir iesaistījies arī trakais Sids. Pilnīgi noteikti viņš toties ir radījis "Jugband Blues", vienīgo šī ieraksta skaņdarbu, kas tika iekļauts pirms pāris gadiem iznākušajā izlasē "Echoes: The Best of Pink Floyd". Patiesībā šī kompozīcija ļoti maz izklausās pēc PF un ļoti daudz pēc diviem trakajiem nelaiķa Sida solo albūmiem - šizofrēnijas līmenis šeit jau ir visai augsts un šī ir tāda dziesma, kura vairāk ir jāciena kā saprātu zaudējoša ģēnija (vai gandrīz-ģēnija) viena no atvadu dziesmām, bet muzikālajā ziņā tā noteikti nav viena no albūma spēcīgākajām kompozīcijām. Loģiski, ka bērnišķīgā tematika no dziesmām lielā mērā ir pazudusi un pagaidām, šķiet, to nekas jauns tā arī nav aizstājis. Vēl Bareta stilā ir Votersa dziesma "Corporal Clegg", kas, starp citu, ir viņa pirmā kara tematikai veltītā dziesma, kas man patiesībā patīk tīri labi, vispār agrīnajam Votersam arī ir savs šarms, varbūt viņš nebija tik unikāls komponists kā Barets, bet tas nenozīmē, ka viņš nebija ievērojams pats par sevi (pūšamo instrumentu skaņas šajā dziesmā, btw., man izsauc ļoti spēcīgas karnevāliskas asociācijas ar Bītlu "For the benefit of Mr. Kite"). Vispār man šīs albūms allaž ir paticis ne sliktāk kā grupas debijas ieraksts un varbūt pat ne sliktāk kā vairāki PF "prime time" albūmi - jo te ir vēl jūtamas zināmas Barretisma notis un jau ir sācis parādīties kaut kas no vēlākā grandiozuma.
music, 1968

Biografie. Ein Spiel

9.0
Nu, redz, kā sanāk. Pats pēdējais ieraksts manā mājas lapā, kas taps Šveicē, ir tieši par šveiciešu rakstnieka darbu. Tas nekas, ka "Biogrāfija. Spēle" es izlasīju vēl janvārī Rīgā, bet ieraksts taču tapis nebija. Manuprāt, tā ir viena no labākajām Friša lugām un noteikti viena no savdabīgākajām. Iedomājies, ka tu esi miris un tev tiek piedāvāts kaut ko izmainīt savā dzīvē, nodzīvot to par jaunu un savādāk? Ko tu gribētu izmainīt? Šīs lugas galvenais varonis grib izmainīt tikai vienu - neapprecēties. Tādēļ viņš atgriežas vakarā, kad iepazinies ar savu topošo sievu un mēģina to izmainīt tā, lai viņa nepaliktu pa nakti (jo viņš lieliski zina, ka vēlāk viņu laulība sairs). Un viss, ko viņš izmaina, patiesībā neko neietekmē, viņš tur variējas dažādi un vispār dažādās dzīves epizodēs ievieš kosmētiskas izmaiņas, bet tas nemaina globālo notikumu gaitu (piemēram, viņš neuztaisa sievai skandālu, kad tā pārradusies no mīļākā, bet mīļākais jau tādēļ nekur nepazūd). Tiesa, šī nu gan ir tā grāmata, par kuru nevajag stāstīt, to vajag lasīt, lasīt un vēlreiz lasīt. Tik meistarīgu cilvēku dvēseļu vivisektoru kā Makss Frišs ir bijis ļoti nedaudz. Piecas acis!
book, 1968

We`re Only In It For The Money

7.0
Šis ir tas albūms, kura dēļ daudziem ir zināms vecā labā Frenka Zappas vārds. Jā, tieši šis ieraksts ir tas, kas pasaulei lika apzināties, ka Zappa ir vairāk nekā vienkārši traks mūziķis - viņš ir ģeniāli traks satīrisks mūziķis. "We`re Only In It For The Money" ir veltījums hipiju kustībai, bet ne jau tai kā tādai, bet ņirgāšanās par pseiho hipijiem, par mūziķiem, kas hipijus izmanto, lai varētu vairāk nopelnīt, par vecākiem, kas atbildīgi par to, ka viņu bērni aizrāvušies ar narkotikām. Žēl tikai, ka ne visas šīs albūma 19 dziesmas ir klausāmas. Kā politisks ieraksts, "We`re Only In It For The Money" ir desmitnieka vērts, kā muzikāls ievērojami atšķiras no šī vērtējuma. Muzikāli šis ieraksts manai gaumei ir pārāk avangardisks un nebaudāms un perfektie teksti nespēj šo trūkumu atsvērt. Ir te arī lieliskas kompozīcijas, tādas kā "Mom&Dad", "Harry, you`re a beast", "What`s the ugliest part of the body" (oriģinālā, nevis "reprised" versija), "Let`s make the water turn black", tikām kaudzēm dziesmu ir vienkārši trakas un domātas, lai kaitinātu nabaga klausītāju, piemēram, "Nesal Retentive Calipople Music" un it īpaši "The Chrome Plated Megaphone Of Destiny", kas ir apmēram tikpat baudāms kā Metal Machine Music un daļa no pārējām dziesmām arī ir izteiktas "novelty" kompozīcijas, kas varbūt ir kaut kādas negatīvās psihodēliskās mūzikas tendences parodējušas, bet tas nedara šo mūziku interesantāku vai baudāmāku.
music, 1968

White Album

9.0
Vēl viens kārtējais pretendents uz visu laiku labākā albūma statusu ir Bītlu "Baltais albūms", kas gan patiesībā saucas "The Beatles", bet neviens jau viņu tā nesauc, tāpat kā Metalikas melno albūmu sauc par melno un nevis par "Metallica". Šajā ierakstā Bītli izlēmuši izjārēties uz nebēdu, līdz ar to nespēdami iekļauties viena diska ietvaros, līdz ar to radot vienu no agrīnajiem dubultalbūmiem, kurā iekļauta vesela virkne unikālas kvalitātes dziesmu un līdzās tām - vairākas mazāk izteiksmīgas kompozīcijas. Iespējams, te precīzākais veids novērtēšanai būtu sakārtot dziesmas pēc to kvalitātes manā izpratnē.
music, 1968

Stg. Pepper`s Lonely Hearts Club Band

9.5
Beidzot esmu sasniedzis šo brīdi - man ir radusies iespēja paziņot, ka Seržanta Pipara Vientuļo Siržu Grupa ir visu laiku sliktākais popmūzikas albūms, kura priekšā nobāl pat Kevins Federlains un "Las Ketchup". Žēl, bet es šo iespēju neizmantošu! Ir jābūt pilnīgi aptrakušam, lai nesaskatītu šī ieraksta fantastisko līmeni, kādu reti kam ir izdevies jebkad atkārtot, ja vispār ir izdevies. Kur tik tu nemēģini šajā ierakstā nospļauties, tu nospļausies uz satriecošo dziesmu ar interesantu melodiju, aranžējumu, tekstu, kolosālu dziedājumu un vispār - tā ir popmūzikas skaistuma esence, kas caurvij šo albūmu. Vispirms to ievada lieliskais trio - albūma tituldziesma, Ringo dziedātais narkotiku vēstījums "With a little help from my friends" (lai gan arī Džo Kokera versija ir ekselenta, man tomēr oriģināls patīk labāk) un pavisam izteiktā LSD dziesma "Lucy in the Sky With Diamonds", dievinu to. "Picture yourself in a boat on a river with tangerine treas and marmelade skies" - jau pirmās rindiņas liek saprast, ka tā nav reālā pasaule, ar ko mums ir šeit darīšana un Lenona narkotiskais dziedājums tikai vēl vairāk pastiprina šo sajūtu. Gluži tāpat kā agrīnie Pink Floyd albūmi šis varētu būt ieraksts, kura pavadījumā lieliski "lietojas". Starp citu, šonakt sapnī es uzņēmu heroīnu un domāju - nekas, no vienas reizes taču atkarīgs palikt nevar. Kad esi jau pavisam labā līmenī, ir īstais laiks pievērsties "Getting Better". Tā nu gan ir dziesma, kas man asociējas tikai ar vienu - ar Philips reklāmām iz deviņdesmitajiem, šīs reklāmas dēļ es arī domāju kādreiz, ka "Getting Better" ir bez maz vai Bītlu populārākā dziesma. "Fixing a Hole" visai labi varētu būt vēl viena narkotiku tēmas dziesma - vismaz tādas sajūtas man rodas, lai gan dziesma ir diezgan "straight" un no psihodēlijas tajā nav ne miņas. "She`s Leaving Home" ir stāsts par meiteni, kas aiziet no mājām, vai pareizāk, par viņas vecākiem, kas tur paliek. Starp citu, šajā dziesmā nepiedalās vairums grupas dalībnieku, jo vienīgie izmantotie instrumenti ir klasiski stīgu štrumenti, kurus noteikti spēlēja kādi citi ļaudis, nevis, teiksim Ringo Stārs. Albūma visoriģinālākā dziesma ir "For the Benefit of Mr. Kite", kura radusies no kāda 19. gadsimta cirkus plakāta, kuru Lenons bija iegādājies kādā antikvariātā un dziesmas skanējums ir diezgan tipiski karnevālisks un cirkisks ar tipisku karnevāla "break" dziesmas vidū. Harisona "Within You Without You" ir vēl viena viņa Indijas ietekmētā kompozīcija ar ļoti jūtamu sītaras klātbūtni, principā gan tā nav viena no manām mīļākajām dziesmām. Atšķirībā no patiesībā ļoti muļķīgās un optimistiskās Makartnija "When I`m Sixty-Four", kura ir daudz interesantāka. Visubeidzot noslēdzas albūms ar vienu no kritiķu izpratnē izcilākajām un savulaik skandālu sacēlušajām Liverpūles četrotnes dziesmām - "A Day in The Life", to pašu, kur "I`d love to turn you on" un to pašu, kur "4000 holes in Blackburn, Lancashire", ar kurām varētu piepildīt karalisko Albert hollu. Gribas tikai saukt - izcili! izcili! izcili!
music, 1968

The Village Green Preservation Society

8.5
"Ciematu zaļuma saglabāšanas sabiedrība" pēc vairuma kritiķu atzinuma ir viens no labākajiem šīs lieliskās britu invāzijas grupas albūmiem, un man nebūtu pamata šiem kritiķiem neticēt. Tomēr manā sirdī "Village Green" ieņem stipri mazāku vietu nekā grupas nākošais albūms - "Arthur of decline and fall of the British Empire". Pie vainas te varētu būt šī albūma plānākais un mazāk interesantais skanējums, kā arī tik mazāk viendabīga dziesmu kvalitāte. Ievadošais "Village Green Preservation Society" ir lieliska augšupaceļoša dziesma, kas liek cerēt uz kaut ko "Artūram" līdzināties spējīgu. Nē, es mainu savu nostādni - šis albūms vienkārši manā izpratnē ir bišķi pārāk optimistisks un tajā pietrūkst smagāku nošu (tādu kā "Yes Sir, No Sir"). Šeit vairāk parādās akustiskā ģitāra, mazāk elektriskā - dziesmas ir mazāk dusmīgas. Kas gan ir izteikts The Kinks tā perioda pluss - viņi allaž ir pieturējās principam neļaut vienai dziesmai pārāk ievilkties. Tikai divas no albūma dziesmām ir ilgākas par 3 minūtēm, līdz ar to arī mazāk interesantās kompozīcijas nerada problēmas ar sevis izturēšanu. "Animal Farm" ir burvīga dziesma, kurai nav nekādas saistības ar Orvela drūmo pasaku, bet tā ir patiešām dziesma par dzīvnieku fermu ar kolosālu piedziedājumu. Vēl viena satriecoša dziesma ir "Village Green", kurā Rejs Deivids apcer lauku dzīves skaistumu. Salīdzinoši ar "Artūru" šis albūms izklausās ievērojami "senāks", ierakstīts patiešām tālā pagātnē, tajā jūtams daudz vairāk sešdesmito gadu gara, un vispār es sāku saprast, kāpēc šis albūms ir relatīvi vienveidīgs - tas tomēr ir lirisks vēstījums par lauku burvību un būtu dīvaini, ja šajos laukos parādītos kaut kādas panciskas noskaņas. Pilnīgi kreizī ir dziesma "Phenomenal Cat", kas izklausās mazliet pēc Sida Bareta laikmeta Pink Floyd tikai ar mazāku šizofrēnijas pieskaņu. "All Of My Friends Were There" tikām izklausās tā, it kā no tā savu manieri būtu noskatījušies arī manā skatījumā ģeniālie "Sparks". Vienīgā īsti tumšā dziesma šajā albūmā ir "Wicked Annabella", stāsts par ciemata raganu. Disks noslēdzas ar "People Take Pictures of Each Other", kas patiesībā ļoti skaidri raksturo vienu no fotogrāfijas pamatprincipiem: "People take pictures of each other, Just to prove that they really existed", un turpinot to ar
music, 1968

A Case of Need

7.0
(lasīšanas valoda - angļu). Nezinu, vai Maikls Kraitons būtu no tiem rakstniekiem, kuri būtu pelnījuši "otro iespēju". Andromedas celmu es atzinu par ne pārāk labu esam, tomēr sagadījās tā, ka tā nebija pēdējā reize, kad mēģināju lasīt šo autoru. Protams, galvenais iemesls tam, ka es izlasīju "A Case of Need", bija vienkārša nespēja mājās ātri atrast kaut ko interesantāku, ko paņemt lasīšanai pa ceļam uz darbu. Tomēr faktiski es arī nenožēloju, ka to izlasīju. Protams, Maikls Kraitons ir bestselleru autors. Grūti atrast tipiskāku nekā viņš šī žanra pārstāvi, tomēr bestselleriem parasti ir viena pozitīva iezīme - tie ir salīdzinoši vienkārši lasāmi (tiesa - ne vienmēr, Sola Belova piemērs apliecina, ka iespējams arī pretājais variants). Tomēr, kā lai arī nebūtu, es šo grāmatu izlasīju un varu mazliet padalīties iespaidos. Pirmkārt, tas ir detektīvs par mediķiem, kura galvenais varonis izmeklē, kas uztaisīja abortu un tā rezultātā nogalināja ietekmīgā ārsta JD Rendela meitu Karenu. Kā jau to varētu gaidīt, šajā stāstā netrūkst negaidītu pavērsienu, kā rezultātā par vainīgo izrādās personāžs, kas iepriekš nešķita ar to saistīts (Karenas draudzene Andžela, kas bija medmāsa). Vispār galvenais varonis Džons Berijs tajā padarīšanā visā iesaistās tikai tālab, ka viņa draugs Artūrs tiek apsūdzēts aborta liktenīgā veikšanā (un tā kā Artūrs patiešām abortus praktizē, bet ASV tie vismaz tobrīd ir aizliegti, viņam draud makteni sūdi). Vispār izrādās, ka tajā amerikāņu sabiedrībā ikviena PRECĒTA sieviete diezgan regulāri ir spiesta griezties pie "abortētāja", turklāt tur netrūkst dažāda veida narkānu, vispār - jautras aprindas. Protams, grāmata nav tāda, ka es šausmīgi justu līdzi kādam Artūram vai vēl kādam citam nevainīgam apsūdzētam noziegumā, jo identificēties ar Kraitona personāžiem man ir pagrūti. Pa brīžam autors cenšas demonstrēt, ka viņš savu "mājas darbu" ir veicis labi un iepin iekšā kaut kādus garlaicīgus medicīniskus terminus. Principā tā īsti saprast, kāpēc aborti ir labi, no šīs grāmatas nevar, turklāt šāda līmeņa grāmatas parasti nav par morāli, bet ir par krekliem. Maikls Kraitons patiešām ir īstens lubu rakstnieks ar ne pārāk izsmalcinātu rakstības manieri, vienveidīgu darbu struktūru (līdzības starp "A Case of Need" un "Andromeda Strain" ir vairāk nekā izteiktas), taču atkal jau varu atkārtot, ka viņš nav slikts lubu rakstnieks. Tāpat kā var būt neslikts tīņu pops, var būt neslikta lubu literatūra. Problēmas rodas tikai tajos brīžos, kad bestsellers tiek pasludināts par mākslas šedevru (kā tas, piemēram, bija ar "Da Vinči kodu"), taču Kraitons ne uz ko tādu nepretendē un tāpēc es viņu ar akmeņiem nomētāt negrasos.
book, 1968

The Joke

7.0
Šo filmu skatījos, izmantojot līdz šim nekad nepielietotu tehnoloģiju. Kamēr Liene svētdien vēl gulēja, iedarbināju laptopu un skatījos tajā filmu ar austiņām. "Joks" ir Milana Kunderas pirmā romāna ekranizācija, filma. Tās galvenais varonis ir doktors Jans, kurš izlēmis atriebties kādam savam studiju dienu draugam. Doktoram Janam reiz atgadījās kāda neveiksmīga epizode - viņš atļāvās vēstulē savai draudzenei nepiesardzīgu joku, par kuru viņa sašuta un aiznesa to vietējai partijas komitejai. Rezultātā Jans pārstāja būt students, bet nokļuva armijā un vēlāk - sešus gadus nostrādāja raktuvēs. Un tas viss - viena joka dēļ. Tagad viņš izlēmis pavest tā bijušā drauga sievu un šādā veidā viņam atriebties. Tikai viņš nav ierēķinājis, ka tas ar sievu nemaz kopā nedzīvo un ka tas tusē ar jaunām meičām un ka tas ir tik kruts, ka Janam ne sapņos nav rādījies, bet viņš pats tāds lūzerītis vien ir un ka viņa atriebība kā joks ir nekam nederīga. Filma uztaisīta visai dīvaini - tāda bezkrāsaina melnbaltā filma, tādā ziņā, ka tajā nav pat pelēko toņu. Man patika, ka atmiņu skatos Jans visu laiku netika rādīts, bet viss it kā bija viņa acīm redzams. Kopumā - nebija slikta filma, lai gan noteikti tā varētu interesēt tikai čehu kino UN Kunderas cienītājus.
film, 1968

Hour of the wolf

7.0
"Vilka stunda" skaitās citāda nekā visas pārējās Bergmaņa filmas ar to, ka tā ir šausmene. Jā - lielais cilvēcisko drāmu meistars Bergmanis vismaz vienu reizi sevi izmēģināja arī šausmu filmu žanrā. Tas gan, protams, nenozīmē, ka šī filma būtībā tomēr nebūtu klusa un nejautra drāma par cilvēku attiecībām.
2008-01-02 14:12:05
film, 1968

Chichinskas

3.0
Jāatzīst, ka reizēm es mēdzu lasīt pilnīgas sēnalas un Vītauta Miseviča romāns "Čičinskis" šai kategorijai atbilst vairāk nekā precīzi. Vispirms jākonstatē fakts, ka lietuviešu literatūra (tāpat kā latviešu) ar sevišķi daudziem spožiem vārdiem lepoties nevar, taču Misevičs pat šajā kontekstā īpaši izcelties nevar. It īpaši, ja ņem vērā, ka "Čičinskis" ir vēsturisks šausmu stāsts, kaut kas līdzīgs lietuviešu Drakulam. Tā galvenais varonis, kas dzīvo 16. gs. Lietuvā-Polijā un ir bajārs, nonāk cietumā pēc konflikta ar karali, taču tur viņš pārdod savu dvēseli sātanam (par neierobežotu varu un ietekmi pretī viņš dod savu + vēl 100 cilvēku dzīvības) un sāk izstrādāt visādas šausmu lietas. Romānā nav nekādu konkrētu gaismas spēku, kas stātos sviestainajam Čičinskim pretī. Grāmatas struktūra liek domāt par "lauku prozu" - kaut ko šādu varētu stāstīt mazliet nodzēries lauku vecis citiem cieminiekiem vakarā pie plīts vai pie ugunskura. Ne tur sižeta, ne tur domas, viens vienīgs sviests. Negribu būt baigi augstprātīgs, bet kaut ko līdzīgu Čičinskim arī es varētu uzrakstīt. Vienīgi es ne īpaši labi orientējos Lietuvas vēsturē (precīzāk - ne vella no tās nezinu).
book, 1968

Spirit

6.5
Mūsdienās "Spirit" nevienam nav diez ko labi zināma grupa - un nav jau brīnums - cik daudz gan sešdesmitajos bija hipijiski noskaņotu rokeru. Taču ikviens vismaz 20 sekundes no vienas viņu dziesmas ir dzirdējis. Proti, fragments no šīs grupas dziesmas "Taurus" pārtapa par ievadu mega populārajai "Stairway to Heaven", līdz ar to vismaz kaut kādas zināšanas par šo grupu dažiem cilvēkiem ir arī mūsdienās.
music, 1968

Move

8.0
This is the first record of the legendary "Move" - a band so legendary, that it`s almost impossible to find its albums anywhere somewhere these days. Like almost every record of its era it`s full of hippy weirdness, flowers, love and rainbows (not gay rainbows though). From the opening track "Yellow Rainbow" there`s no doubt that this is sixties music indeed. But the next track "Kilroy Was Here" which reminds me of Styx isn`t trippy at all - it`s much more similar to the Kinks than to Donovan. "(Here We Go Round) The Lemon Tree" is a pop song that Manfred Mann could never record due to his lack of pop sensibility. "Flowers In The Rain" is once again a merry hippy song. Overall it`s really a very good album with very nice songs.
music, 1968

Rosemary`s Baby

8.5
Despite the fact that Roman Polanski is considered to be one of the most important living filmmakers, I can`t call myself a big expert of his work. So far Rosemary`s Baby has been just the second of his films (after The Pianist) that I`ve seen in its entirety. Rosemary is a young woman that`s married to a moderately successful actor who has so far appeared in several plays and some TV commercials. They decide to rent a new apartement and for that they choose quite a pretty place in a house where strange things have happened over the years, yet Guy and Rosemary are young and happy people and why should they worry about tales of dead infants being found in the house or living children being eaten alive? Some things do seem somewhat strange though, especially that concerns their neighbours - an elderly couple - whom Guy somehow gets strangely attracted to. But everything turns really strange when Rosemary gets pregnant (she has some strange visions about that for the neighbours have given her some sort of a strange drink). The whole thing with the baby doesn`t go perfectly well - Rosemary is given some strange drinks which she gets prescribed by a famous doctor and which don`t make her feel better. Only with time she learns to understand that she`s surrounded by a group of practicing witches that have involved her in some crazy ritual, and the trouble lies in the fact that her husband has sold their child to the devil for success as an actor. And in the end, when the baby is born, it doesn`t get used in satanic rituals for there`s no need for that - after all, it`s not Guy who`s the baby`s father, but the Devil himself. To be honest, this film isn`t the scariest one I`ve ever seen, but it`s still pretty haunting. Actually it`s somewhat similar to some works by Hitchcock, as a film that mostly relies on suspense and not on troubling images, yet it is scary enough for a person to become a troubled mind after watching it for sure. By the way, Rosemary is played by a very young and good looking Mia Farrow (before her connection with that Allen creep). Certainly a must-see for all lovers of scary movies (but not of Scary Movie though).
film, 1968

Mighty Garvey

6.5
My acquaintance with Manfred Mann started when I was some ten years old and my dad put "Nightingales and Bombers" on a tape machine (by "tape machine" I mean the huge thing that played those large round casettes). I remember quite liking that record, but that wasn`t really recorded by "Manfred Mann" (the band) or by Manfred Mann (the fellow who gave his name to the band) but by "Manfred Mann`s Earth Band" (a later band founded by the same individual who was a real jerk by the way - as far as I know he was only the drummer in all those bands and not the singer, the songwriter, the guitar player or at least the girl that the latter three have occasional sex with. Yet how can I say - just a drummer. Is the drummer less important than the lead vocalist just because nobody cares about him and wouldn`t mind him exploding on stage? No, drummers are very important. Take Phil Collins, for example, or all those 17 drummers "Spinal Tap" used to have).
music, 1968

Color of Pomegranates

7.0
Since I did not get the meaning of this film at all I`ll just shit on my rules of fair-play and copy/paste here the plot summary for this film from the IMDb: "One of the greatest masterpieces of the 20th century, Sergei Parajanov`s "Color of the Pomegranate", a biography of the Armenian troubadour Sayat Nova (King of Song) reveals the poet`s life more through his poetry than a conventional narration of important events in Sayat Nova`s life. We see the poet grow up, fall in love, enter a monastery and die, but these incidents are depicted in the context of what are images from Sergei Parajanov`s imagination and Sayat Nova`s poems, poems that are seen and rarely heard. Sofiko Chiaureli plays 6 roles, both male and female, and Sergei Parajanov writes, directs, edits, choreographs, works on costumes, design and decor and virtually every aspect of this revolutionary work void of any dialog or camera movement."
film, 1968

Raender

1.0
When I finished reading "Velo" by J-E Albig I thought: "this is the worst book I`ve read in quite a long time. I hope the next book I`ll read will help me forget it." Sadly Juergen Becker`s novel (if it is a novel) "Raender" was worse than I could have possibly imagined. You see, this is experimental literature. John Cage among writers. A book not only without a story but quite often - even without sentences. It reminds me of a time when I made a program that collected random words from a story I had written and said that the result was a story itself. Today I`m ready to admit that it was a pretentious piece of shit. Worse than dadaist experimentation - mainly because it came after the last true dadaist had died. Becker wrote his book something like 38 years ago yet I can imagine that it sounded very dated even when it was still fresh. A book where several pages are just empty, others have nonsense texts without any reason to exist - to me it`s the worst kind of crap possible. It may be some sort of high art but I can`t like a book if I`m unable to read it. Just to show how interesting this book is I`ll give here a short quote (in my own very crappy translation): "wants someone there to go once again to steal wood just as once in the golden age of wood stealing not true a swallowed hurrah with tears in the mouth formed once again something like a prayer deep from the start". Is that enough for you? It is for me for sure.
book, 1968

The Price

8.0
A good play is as good on paper as it is on a stage. Having hever read anything by Arthur Miller before I was prepared for everything - from a new "Hamlet" to "Dukes of Hazzard" in written form. The whole situation is quite simple - there`s Victor (age circa 50), his wife Esther (the same age), Walther (Victor`s younger brother) and Solomon - and old Jewish antiques dealer. Victor never finished his studies because he had to support his father that became some sort of a living vegetable after his business collapsed. Now, some 15 years after the father`s death Victor and Esther have finally decided to sell all the stuff his father owned. Walther who`s a successful doctor (and not a retiring policeman like Victor) comes to meet his brother and to settle the differences between them that the brothers couldn`t overcome for many long years. Solomon is nearly ninety years old and he`s not willing to give a high price for the deceased fathers posessions. But what will be the price for Victor and Walther becoming friends once again? The whole thing isn`t the best thing I`ve ever read but it`s been long since I read a play this consistently interesting.
book, 1968

Mixed Bag

7.0
Wild thing - you make my heart sing! That`s the song you most probably know The Troggs for. And you`ve also heard a cover of their another song - "Love is all around" was done by "Wet Wet Wet". But none of these tracks can be found in a "Mixed Bag". No, Mr. Mister! But that doesn`t mean that you won`t find anything useful in this bag. If you happen to be a romantic person you`ll probably find something in "You can cry if you want to" which goes in the same vein as "Love is all around". "Say Darlin`" is dumb but fun. "Marbles and some gun" is a typical song for an oldies collection. So is "Little Girl". "Purple shades" is a bit better than the two songs preceeding it. "Heads or Tails" is the most likely candidate for being the best song on the record, although it is also primitive like hell. "Hip Hip Horray" is good, although dumb once again. Yet who would await anything else from some troggs?
music, 1968

Airport

6.0
This wasn`t one of the books I had on my A list for reading. No, Sir! I had a lot of better things to do than reading Arthur Hailey. Not that I knew anything about the author. But I was asked to read it. My girlfriend had to read it for some psychiatry course but she asked be - you do it! So I did. I was told this was supposed to be a horror book. Since I never had read a horror novel... well not never but rarely. Yet it wasn`t a horror novel really. If you ask me the genre of this book I`d say it`s a script for a suspence film, for a thriller. There`s a whole lot of different characters, including Mel Bakersfield who runs an airport, his brother - a guy who`s guiding airplanes at landing and taking off. Then there`s Mel`s wife, some foxy lawyer, a guy named Joe Patroni who can solve almost every problem, a crazy fellow named D.O. Guerrero who wants to blow up an airplane so his family would get his insurance money. Mostly it`s Guerrero who made me read this book - for he`s the only really psychic character. Many people don`t consider Hailey a real writer - I`d rather say he`s a workingman than an artist. Without a doubt this book is perfectly suited for becoming a film for it doesn`t have too much literary value but it has a lot of things going on in it. The ending was crappy as you`d expect from a book that has "bestseller" written all over it (not on my copy, of course, for it was issued in the USSR).
book, 1968

With a little help from my friends

8.0
Not a great songwriter, but a great performer, that`s who Joe Cocker is. On his debut album he`s performing prime quality material and he delivers it as only he could. You couldn`t believe from the sound of this record that Joe was a young fellow back when he done it, on the other hand you`ll most likely never believe that Cocker was ever young. His partly bald head is such an unmistakable characteristic that you can`t imagine him looking differently. His style is quite similar to that of "The Band" (actually I`m talking about the backing band and not about Cocker himself, but who cares). This record is mostly famous for having the title track on it - a great cover of the Beatles original. Then there`s "The New age of Lily", a cover of "Just Like a Woman" by Bob Dylan, a cover of "I Shall be Released" by Bob Dylan and a cover of "Feeling Alright" by I don`t know whom. It`s a very good record but I`m not in the mood discussing it right now.
music, 1968

The Wedding in Konstantinopel

4.0
This book by the eastern German she-writer doesn`t get too much recognition nowadays - even on amazon.de you won`t find a single review of it. I`m not really sure why - probably it has something to do with the fact that the book is poorly written and uninteresting. It`s probably about a couple of Eastern Germans going to Yugoslavia in order of getting married, and on the way or already being there the bride tells a lot of boring stories to her groom which would probably cancel the wedding in real life because Paul (that`s the groom) would leave Bella for some cheap Yugoslavian slut he`d pick up in a crack joint. In this book he doesn`t do that and nothing really happens. A borefest galore.
book, 1968

Bookends

7.0
The film "Almost Famous" is probably responsible for me ever listening to this record. Yet I don`t really get why it`s supposed to be as good as it`s supposed to be. Ok, there are some brilliant songs on the record - tracks like "America" and "Mrs Robinson" are just top level. "A hazy shade of winter" is very good as well, I also like "Fakin` It" and, maybe, "At the zoo" as well. But some of the tracks make so little sense that it`s hard to make less sense than they do. For instance who would care to listen to "Voice of old people" - a track on which you hear... voices of old people. Man is it amazing to listen to some old farts! The record may have its positive aspects but some songs on it would never allow it to be an instant classic.
music, 1968

The Cell

7.5
This is the rare case when I`m going to rate a book mostly basing upon political attitude and not its actual quality. You see, The Cell is the only book by a German author conserning the GULAG. Still in the content you don`t really get that its about the G. but its mentioned in the notes. The biography of the writer is probably more interesting than the book itself. Why? Because Bienek was arrested as a student in 1951 in Eastern Berlin (at the same age I`m in right now) for telling an Anti-Soviet anecdote. After spending quite a lot of time in a cell for one man he was sent to Vorkuta in Syberia and remained there for 4 years. In the book though all we get is sitting alone in a cell and going nuts from that. The hero has an imaginary inmate in his cell named Alban. He truly believes that Alban really exists until he notices an ant on the floor and then he understands that in fact as he had created Alban not to be lonely, so has Alban imagined this ant on the floor. And then comes the most significant part - he ain`t sure anymore that he himself isn`t an imagination of the ant.
book, 1968

The Rolling Stones Rock`n`Roll Circus

7.0
I guess very few concerts with close to no spectators at all ever had a guest list as impressive as this one. Could you believe that along with the Stones who organised this even the stage was walked by (in ascending order) Marianne Faithful, Taj Mahal, Jethro Tull, The Who and The Dirty Mac (a supergroup of John Lennon, Mitch Mitchell (Jimi Hendrix drummer), Keith Richard and Eric Clapton). Most of the performances are more than awesome. Although there are som major problems as well. First, Jethro Tull don`t play the music - only Andersons singing is done live (although we actually get to see Tony Iommi - the future Black Sabbath guitarist - on their line-up), but whats worse is that "The Dirty Mac" after doing a beautiful version of "Yer Blues" are joined on stage by a violin player and... Yoko Ono. After that conceptual shit begins - Yoko screams, the violinst plays something totally unlistenable, and that is supposed to be called art. Anyhow, the Stones own performance is good - they do "Sympathy for the Devil", "Jumpin` Jack Flash", "Parachute Woman" and one more song. "The Who" on the other hand play a part from their rock-opera "A quick one" and it`s also good, especially I dig Keith Moon bashing those drums like only he can. Overall - a good performance, and wasn`t it for Yoko, it`d be even great.
concert, 1968

Yellow Submarine

8.0
Here we are on our trip with the Beatles. This time we`re located in a bizarre cartoon. A strange place called Pepperland is invaded by the evil blue Meanies who happen to hate music. An old guy named captain Fred escapes in a yellow submarine on a mission to bring help. He travels to London and asks the fab four to save Pepperland. They endure a strange journey which seems to be more important than saving the Pepperland itself to be able to impersonate the legendary Sergeant Pepper`s lonely hearts club band. And it`s just what they do. On their way the Beatles travel through the sea of time, the sea of science, encounter strange creatures ("Hey there`s a cyclops!" - "He`s got two eyes!" - "Then it must be a bicyclops!"). And by music they beat the meanies. The song selection is pretty powerful - there`s "Yellow Submarine", "Nowhere man" (btw, they take the nowhere man together with themselves), "Eleanor Rigby", "Lucy in the Sky with Diamonds", "Hey Bulldog" and more. The animation itself is very weird, like nothing I`ve ever seen before. And as for the plot - it`s so far in the background that you don`t really care for that.
film, 1968

John Cleese on How To Irritate People

6.0
Do I need to remind you who John Cleese is once again? I don`t think so. But what can I tell you is that is a truly unique film - it features three members of the Monty Python`s Flying Circus before they joined up to create the probably greatest comedy show ever. John Cleese, Graham Chapman and Michael Palin all can be seen in this film which shows us the possibilities, how a person can irritate other people. Some of these sketches don`t work particulary well, while others are truly classic. For example, the sketch about airplane pilots that keep telling through loudspeakers to the travellers that everything is ok with the plane, and that there`s no reason to panic (they do it just to have fun). So is the sketch that eventually ended up in the Circus series about the job interview and the ways to make fun of the poor guy trying to get a job. But, for example, old women with bad hearing aren`t extremely funny, if may dare to say that. It`s clear that all these guys were only on their way to becoming what we love them for, but some potential they had already then.
film, 1968