Kazhes pierakstu burtnīca

Jau trešais Etvudas (Atvudas) romāns, ko esmu izlasījis pēdējo dažu mēnešu laikā, turpina mani novērst no pārliecības, ka šī varētu būt tā saucamo dāmu romānu rakstniece. Gluži otrādi - Oriksa un Kreiks ir vēl viens "Handmaid`s tale" līdzīgs gabals par pasauli, kura izmainījusies līdz nepazīšanai negatīvajā nozīmē. Romāna galvenais varonis Sniegavīrs ir (iespējams) pēdējais cilvēks, kas pārdzīvojis Kreika izraisīto globālo infekciju. Kreiks kādreiz bija Sniegavīra draugs Glens, laikos, kad pašu Sniegavīru vēl sauca par Džimiju. Oriksa bija sieviete no kādas Āzijas valsts, kas bija kļuvusi par bērnu prostitūcijas upuri, bet principā pret šo savu nodarbi izturējās ļoti mierīgi un atturīgi un vispār - centās nesatraukties. Romāna darbība norisinās 21. gadsimtā, kad cilvēki sasnieguši ievērojamus rezultātus gēnu inženierijā - radījuši suņu un vilku, cūkas un cilvēka, kā arī vēl kaut kādu citu dzīvnieku krustojumus un Kreiks ir sagatavojies jauna veida cilvēku - tā saukto Kreikeru radīšanai. Kopumā Kreiks, protams, ir trakais zinātnieks, kas izlēmis mainīt pasauli uz labo pusi, izdarot tajā kaut ko pilnīgi maniakālu. Tikām Džimijs vienīgais, ko patiešām iekāro, ir Oriksa, kas ir vienlaikus viņu abu mīļākā. Romānam ir visai tipiskas atvērtās beigas, kad Sniegavīrs iet sastapties ar vēl kaut kādiem izdzīvojušajiem cilvēkiem, nezinot, ko šī sastapšanās viņam nesīs. Ja salīdzina ar "Handmaid`s Tale", Oriksa un Kreiks ir oriģinālāka pieeja, mazāk ietekmējusies no Orvela, Hakslija un tamlīdzīgajiem, padarot šo grāmatu arī sižetiski interesantu. Protams, mani mazliet smīdina Atvudas pieeja nākotnes tehnoloģijām - klonēti cilvēki un kompaktdiskos uzglabājami dati, tipiski mūsu laikmeta datori un kaut kādas pilnīgi kreizī pārvietošanās tehnoloģijas, bet to laikam varu piedot - tas tomēr ikvienam ir skaidrs, ka Atvuda nav nekāda grandiozā tehnoloģiju pārzinātāja un viņai to iesaistīšana romānā ir tikai līdzeklis un nevis mērķis.