Canada

The Year of the Flood

8.5
Pirms vairākiem (patiesībā - vairāk kā desmit) gadiem izlasīju Atvudas romānu "Oryx and Crake". Ķeroties pie "Plūdu gada", pat nenojauta, ka tas ir šīs grāmatas turpinājums. Precīzāk sakot, pat ne turpinājums, bet brālis, jo grāmata faktiski vēsta par to pašu, tikai no citu varoņu perspektīvas.
2018-08-10 20:11:09
book, 2009

Who Do You Think You Are

7
Oficiāli šī grāmata skaitās esam stāstu krājums, taču es to diezgan izteikti lasīju kā romānu. Patiesībā gan tam nav sevišķas nozīmes - grāmatu veido atsevišķas epizodes vienas sievietes dzīvē, un tā īsti autore necenšas izstāstīt, kas ir norisinājies starp šīm epizodēm. Proti, tu vai nu šo grāmatu uzskati par stāstu apkopojumu iz Rouzas dzīves vai arī par brīvas formas romānu par šīs pašas Rouzas dzīvi. Gala rezultāts ir viens un tas pats.
2018-02-01 18:18:54
book, 1978

Lives of Girls and Women

7.5
"Meiteņu un sieviešu dzīves" ir viens no nozīmīgākajiem Elisas Manro stāstu krājumiem, un patiesībā jau tikpat labi to varētu saukt par romānu stāstu veidā - kā nekā centrālā varone visos šajos stāstos ir viena un tā pati, un plus vēl stāsti ir hronoloģiskā secībā, atainojot Delas Džordanas bērnību un jaunību. Tiesa, itin bieži viņa pati nav gluži centrālais personāžs stāstos, bet vairāk tā kā to notikumu lieciniece, bet tas lietas būtību īsti nemaina. Vismaz šobrīd man šķiet, ka būtu itin nepareizi kādu no šī krājuma stāstiem skatīt pilnīgi ārpus tā konteksta un ievietot to stāstu apkopojumā (pieņemot, ka stāstu krājums ir vienots veidojums, kurā ir savs pamats tam, kāpēc stāsts B seko stāstam A, bet "stāstu apkopojums" ir tāda kā labāko dziesmu izlase mūzikas izpildītājam).
2016-11-21 20:19:24
book, 1971

You Want It Darker

8.5
Kaut kā pēdējos gados dažādi rokmūzikas lielākie dinozauri priecē ar izcili kvalitatīviem albumiem, pat grūti saprast, kas tieši tam kļuvis par iemeslu, bet itin daudziem no viņiem izdodas apliecināt, ka vecums nav šķērslis teicamas mūzikas radīšanai, un jaunākais Koena ieraksts šajā ziņā noteikti nav izņēmums.
2016-11-01 07:33:13
music, 2016

Ten New Songs

7.5
Starp "The Future" un "Ten New Songs" pagāja deviņi gadi, no kuriem lielu daļu (veselus piecus gadus) Koens pavadīja klosterī kalnos, droši vien, mēģinot izārstēties no Casio sintezatora nodarītajam kaitējumam savai psihei. Rezultātā radušās desmit jaunās dziesmas, protams, būtu pārspīlēti saukt par jaunām - gan tālab, ka melodiski un aranžējumos Koens te drīzāk atgriežas pie pats savas pagātnes, gan tālab, ka, piemēram, dziesmu "My Secret Life" viņš bija sācis rakstīt jau 1988.gadā.
2016-10-21 07:19:38
music, 2001

The Future

6
Pārsteidzošā kārtā "The Future" kļuva par uz to laiku veiksmīgāko Koena albumu viņa dzimtajā Kanādā, un arī ārpus tās ieraksta panākumi bija labāki kā viņa iepriekšējiem veikumiem, par spīti tam, ka neviena šī albuma dziesma nav iegūlusi Koena zelta dziesmu fondā, un patiesībā vismaz manās acīs šis varētu būt pats garlaicīgākais no viņa ierakstiem.
2016-10-07 17:26:01
music, 1992

I'm Your Man

8
Iespējams, esmu bijis pret Koenu nepamatoti kritisks - lai arī joprojām mani nesajūsmina viņa izvēlētais skanējums astoņdesmitajos gados, vairums tā ēras dziesmu citu izpildītāju versijās man galīgi nešķiet labākas. Jā, sintīpops ir diezgan salkans, taču ar visām "ping" tipa skaņām Koens spēj uzburt noskaņu, un tas bieži ir galvenais.
2016-09-30 12:50:45
music, 1988

Various Positions

7.5
Ui, cik ar tām dažādajām pozām ir sarežģīti - no vienas puses, tas ir ieraksts, kurā atrodamas divas no visu laiku slavenākajām Koena dziesmām, un ne bez pamata tās iekarojušas popularitāti un mīlestību, bet vienlaikus tā skanējums nebūt nav tāds, par ko jūsmināties un tieši tajās slavenākajās dziesmās kaitinošo elementu ir visvairāk.
2016-09-21 04:45:53
music, 1984

Recent Songs

8
Pēc eksperimenta, sadarbojoties ar Filu Spektoru, "Recents Songs" ir Koena atgriešanās pie saknēm - pie tādām dziesmām, kuru dēļ viņš sākotnēji spēja savaldzināt savas klausītājas (un klausītājus) - gaumīgi un neuzmācīgi aranžētām dziesmām par mīlestību un reliģiju. Atkal jau teksti kļuvuši sarežģītāki, mazāk vulgāri, plašāk un dziļāk interpretējami. Vienlaikus šis ir arī pēdējais ieraksts pirms Koenu savaldzināja astoņdesmitie gadi un elektroniskie instrumenti, proti, tās ir atvadas no kādas ļoti skaistas muzikālas ēras. Nē, varbūt nav gluži tā, ka Koens te būtu atgriezies pie "Songs of Leonard Cohen" ēras minimālisma - kā nekā ierakstā piedalās liels daudzums mūziķu, kas patiešām pārliecina par to, ka tas ir mūzikas albums, nevis dzejas deklamācija ģitāras pavadījumā, taču uzsvars te ir uz skanējuma gaumīgumu un adekvātumu - atšķirībā no Spektora, kuram galvenais bija lielāka pompa un troksnis, šī ieraksta producents Henrijs Levijs, kura sadarbības partneru vidū atrodami Džonija Mičela un Nīls Jangs stilistiski ir daudz labāk saderīgs ar Koenu, līdz ar to gadījumā, ja viņaprāt kādā mirklī ir nepieciešams čigānu vijolnieks, bet citā - meksikāņu mariači grupas iesaistīšanās, tad tam tiešām ir objektīvi iemesli.
2016-09-09 12:37:25
music, 1979

Death of a Ladies Man

6.5
Šis pilnīgi noteikti ir dīvainākais ieraksts Leonarda Koena ilgajā muzikālajā karjerā, pilnīgi atšķirīgs gan no saviem priekšgājējiem, gan pēcnācējiem. To varētu nosaukt par drosmīgu eksperimentu, lai gan realitātē tas laikam bija sekas nepareizai narkotiku lietošanai un vēlmei iesaistīties aizdomīgos sakaros. Vismaz citādi ir grūti saprast, kas varēja kļūt par iemeslu, kālab savulaik ar muzikālu askētismu pazīstamais kanādiešu dziesmnieks izvēlējās ierakstīt albumu kopā ar Filu Spektoru - izcilo, bet šausmīgi ekstraverto un nomācošo sešdesmito gadu producentu, kura raksturīgākā iezīme bija katrā skaņdarbā iesaistīt pēc iespējas vairāk dažādu mūziķu, jebko pāraranžējot līdz nelabumam.
2016-08-05 06:00:43
music, 1977

Exotica

7
Ja tu man jautātu, ar ko man visvairāk palika atmiņā "Eksotika", tad atbilde būtu mazliet negaidīta - ar Leonarda Koena dziesmu "Everybody Knows", kas filmā skan vairākas reizes striptīza laikā, Kristīnei dejojot. Pati filma gan ir pietiekami ievērojama, lai būtu iekļauta "500 filmu" grāmatā, bet lielāko nospiedumu uz mani noteikti atstāja dziesma (kura gan, protams, cieš no sintīpopa aranžējuma). Tas droši vien šo to pasaka arī par manām emocijām filmas sakarā, vai par šo emociju trūkumu.
2016-08-05 04:46:02
film, 1994

Dear Life

7.5
Man pašam patīk rakstīt stāstus (šogad gan nekas jauns, cik atceros, nav tapis. varbūt nākamnedēļ?), bet lasu tos biežāk bez sevišķas sajūsmas - tādā ziņā, ka kāda autora iepazīšanai man labāk patīk ķerties pie pamatīgākiem darbiem. Vienlaikus - parasti izvairos no pārmērīgi garām grāmatām. Un stāstu krājumi jau paši par sevi nav slikti, ja vien tie ir autora paša iecerēti. Līdzīgi kā man nav iebildumu pret mūzikas ierakstiem, kurus veido tematiski nesaistītas dziesmas, bet par visām varītēm cenšos izvairīties not tā, lai manā fonotēkā (kopš to veidoju apzināti un mērķtiecīgi) parādītos kādas "best of" izlases. Elisas Manro stāstu krājums "Dārgā dzīve" manās rokās nonāca gan tālab, ka šī Kanādas rakstniece relatīvi nesen (pirms dažiem gadiem) saņēma Nobela prēmiju, gan tādēļ, ka citās formās, kā vien īsprozā, Manro tā īsti neraksta, līdz ar to - ko gan citu no viņas darbiem lasīt, ja ne stāstus?
2016-07-18 19:22:55
book, 2012

Get Up!

3.5
Es varu vien priecāties, ka neesmu Braiena Adamsa cienītājs un vēl jo vairāk, ka viņa jauno ierakstu neiegādājos likumīgā veidā. Pretējā gadījumā mans sašutums par to noteikti būtu daudz lielāks, nekā tas ir šobrīd.
2015-11-04 14:39:26
music, 2015

Incendies

8.5
Šī filma varētu būt Latvijā gana aktuāla - kā nekā tā stāsta par bēgļiem. Vai varbūt lietot terminu - ekonomiskajiem imigrantiem? Kā nekā filmas galvenā varone no valsts, kura varētu būt Lībija, bēg nevis uz kādu no mierīgākajām kaimiņzemēm, bet gan uz Kanādu.
2015-08-21 04:55:31
film, 2010

Popular Songs

7
Savu astoņdesmito dzimšanas dienu Kanādas dzejnieks, rakstnieks un reizēm dziesminieks Leonards Koens ir sagaidījis ar jaunu albumu, šķiet 13. krājumā. Mūziķim, kas ierakstīties sācis pirms 45 gadiem, tas nebūt nav izcili liels skaitlis, bet Koens ir viens no tiem vīriem, kas labi zina - pārāk liels piedāvājums ne pie kā laba nenoved, tāpēc viņa ieraksti spēj kļūt par Notikumu. Arī "Populāras problēmas" nav izņēmums.
2014-10-06 02:35:25
music, 2014

The Nut Job

5
Kaže, kas tev ir atgadījies? Tu skaties kinoteātrī izteikti bērniem paredzētu multfilmu?! Un vēl 3D formātā (kurš tev principā galīgi nepatīk)!? Un Rēzeknē!? Un dublētu latviešu valodā?! Patiesībā - nothing special. Vienkārši sagadījās tā, ka braucām uz Latgali atjaunot vienu no maniem slēpņiem. Ceļš ilgs, kādā brīdī atcerējos kaut kur internetos lasīto, ka Rēzeknē esot kvalitatīvs 3D kino. Jautāju Marinai: Ejam? Marina atbild: Ejam! Izrādījās, ka mums derīgā laikā rādīja tikai šo multfilmu, tā tad beigās arī sanāca, ka to noskatījāmies.
2014-05-12 06:43:27
film, 2014

Cosmopolis

7
Šīs filmas galvenās lomas atveidotājs mūsdienu pasaulē ir ļoti labi zināms aktieris. Par laimi man līdz šim ir izdevies izvairīties no "Krēslas" sāgas filmu skatīšanās, līdz ar to nekādas sevišķas antipātijas pret Robertu Petinsonu neizjūtu.
2013-09-21 10:02:04
film, 2012

Grown Up Movie Star

7
Rūbija sapņo dienās kļūt par filmu zvaigzni. Tādi paši sapņi ir arī viņas mammai. Rūbijas tētis kādreiz gandrīz kļuva par hokeja zvaigzni, taču pēc vienas spēles NHL viņu izraidīja no ASV par mēģinājumu nodarboties ar marihuānas kontrabandu. Tagad mamma ir pametusi Rūbiju un viņas jaunāko māsu Rouzu, cerībā, ka beidzot viņai izdosies kļūt par slavenu aktrisi. Meitenes paliek ar tēvu, kurš labākajā gadījumā ir saucams par daļēji funkcionālu.
2013-07-17 05:34:36
film, 2010

Steppenwolf

8
Grupa "Steppenwolf" ir viens no tiem ansambļiem, kura pasaulslavena ir pateicoties vienai vienīgai dziesmai, kura turklāt visai minimāli atspoguļo grupas kopējo skanējumu.
2013-05-10 11:09:55
music, 1968

Up To Here

7
Grupa "The Tragically Hip" pilnīgi noteikti ir hipsterīga - jau astoņdesmitajos gados tās dalībnieki paredzēja hipsteru nākšanu modē. Vai arī neparedzēja - tas pat varētu būt vēl hipsterīgāk.
2013-03-21 12:47:35
music, 1989

New Skin For Old Ceremony

8
Nez, vai tā senā ceremonija, kurai Leonards Koens meklē jaunu ādu, ir apgraizīšana? Vai arī alternatīvi - varbūt viņš plāno upurēt kādu skinhedu (kā nekā upurēšana arī ir gana sena ceremonija)? Muzikāli gan Koens nekādā jaunā ādā neietērpjas, sekojot tai pašai muzikālajai formulai, ar kuru viņš sāka savas gaitas popmūzikā.
2012-12-13 07:20:06
music, 1974

Songs of Love and Hate

7
Nav gluži tā, ka ar saviem pirmajiem diviem ierakstiem (Songs of Leonard Cohen un Songs from a Room) Koens būtu izsmēlis visu savu pulveri, bet fakts ir tāds, ka septiņdesmitajos gados viņš vairs nebija tik emocionāli spēcīgs kā savas mūziķa karjeras pirmsākumos. Iespējams, viņam vienkārši bija beidzies augstākās kvalitātes materiāls - kā nekā mūzikai viņš pievērsās jau ne gluži zēna gados un domājams, ka uz pirmo albumu ierakstīšanas laiku viņam jau bija padomā daudz dziesmu, bet "Dziesmās par mīlestību un naidu" jūtams jau neliels radošās domas apsīkums.
2012-11-30 02:24:58
music, 1971

Take This Waltz

8.5
Vai filma, kurai nosaukumā ir Leonarda Koena dziesma, var būt slikta? Droši vien, ka var, bet šis nav tas gadījums.
2012-11-27 09:21:02
film, 2010

Half-Blood Blues

8
Nupat piedzīvoju pamatīgu pārsteigumu, atverot Esi Edugyan mājaslapu. Proti, ieraudzīju, ka šīs grāmatas autors ir sieviete. Nudien, nebūtu to iedomājies! Nav jau tā, ka šī būtu tipiska mačo autora grāmata, kura kule tā vien strāvo starp rindām (nezinu, kas man lika izvēlēties šādus vārdus), bet tā nu ir - šī sieviete raksta kā vecis, ja tā varētu izteikties.
2012-09-30 22:25:45
book, 2011

The Cat`s Table

7
Turpinu lasīt īpaši mūsdienīgu literatūru - grāmatas, kas nākušas klajā pagājušogad. Maikls Ondātjī ir viens no mūsdienu populārākajiem autoriem - šis Šrilankas izcelsmes kanādietis par "Angļu pacientu" saņēma daudz dažādu prēmiju, tad vēl iznāca filma, kas aizdzīvojās līdz Oskariem, un tā nu šis autors kļuva vienkārši nereāli kruts. Vai viņš tāds ir joprojām - ja godīgi, man ir slinkums to noskaidrot. Kā lai arī nebūtu, šī grāmata man patiesībā pie sirds gāja daudz labāk kā pacients. Iespējams, tādēļ, ka patiesībā tā ir grāmata ja ne gluži bērniem, tad jauniešiem noteikti. Un zināms taču, ka nopietnai literatūrai es esmu par seklu, kā to noteikti varētu uzsvērt kāds garīgi pārāks lasītājs.
2012-08-13 18:25:23
book, 2011

Cave of Forgotten Dreams

8
Vispār jau šo filmu vajadzēja skatīties 3D variantā, bet īsti šādas iespējas man nebija. Verners Hercogs, kā zināms, ir viens no retajiem režisoriem, kam vienlīdz labi vienmēr paticis strādāt dokumentālajā un mākslas kino, un - pārkāpt robežas starp vienu un otru abos virzienos. Arī šajā filmā, kura pamatā ir dokumentāla, Hercogs ir izmantojis pāris trikus, lai izliektu to Visumu, kurā viņš darbojas. Taču filmas materiāls ir gana aizraujošs arī bez albīniem radioaktīviem krokodiliem, un te Hercogs var teikt paldies izciliem pagātnes māksliniekiem, kuri arī ir tie, kas padarīja šajā filmā rādīto alu īpašu. Īsi sakot - pirms aptuveni 30-35 tūkstošiem gadu kādā alā tagadējās Francijas dienvidos uzdarbojās ļoti spējīgi alu gleznotāji, kuru radītie attēli saglabājās līdzi mūsu dienām pateicoties nogruvumam, kas pirms 28 tūkstošiem gadu noslēdza šīs alas ieeju. 1994.gadā ala tika atklāta, kopš tā laika tajā iekšā ir viesojušies zinātnieki, un Vernera Hercoga kino grupa. Tev vai man kā tūristam šajā alā diez vai spīdētu pabūt, labākais, uz ko varam cerēt, ja tiks īstenoti franču plāni, varēsim apskatīt reāla izmēra alas kopiju kaut kur ne pārāk tālu no īstās alas. Kas gan, protams, nav gluži tas pats.
2012-06-13 23:39:58
film, 2010

A Dangerous Method

8
Reiz sensenos laikos kaut kur tālā un teiksmainā zemē sauktā par Šveici dzīvoja jauns psihiatrs Karls Jungs. Viņš bija salasījies gudras grāmatas un augsti godāja kāda gados vecāka šīs pašas profesijas pārstāvja, saukta par Zigmundu Freidu, atziņas. Kādu dienu, kur gadies, kur ne, Jungu Kārlis tika pie jaunas pacientes - ebrejietes no Krievijas Sabīnes Špīlrainas. Sabīne bija drusku dīvaina meitene - kas gan droši vien ir visai raksturīgi cilvēkiem, kas nonāk trakonamos. Sabīnes ārstēšanā Kārlis izlēma izmantot kādu jaunu metodi - jau minētā Freida izgudrotu pieeju, kad tu pacientu ārstē, ar viņu sarunājoties. Nevis izmantojot tādas drošas un pārbaudītas metodes kā:
2012-04-16 23:11:53
film, 2012

Old Ideas

8.5
Izliekoties, ka astoņdesmitie un deviņdesmitie gadi būtu bijis vienkāršs pārpratums, Leonards Koens 77 gadu vecumā ierakstījis vienu no savas ilgās muzikālās karjeras skaistākajiem ierakstiem, tādu, kas liekams vienā plauktiņā ar "Songs of Leonard Cohen" un "Songs from a room". Tas gan nav nekas tik ļoti pārsteidzošs, jo arī iepriekšējais viņa albums - "Dear Heather" - bija ļoti veiksmīgs. Vienlaikus ir visai īpatnēji, ka šādā visai cienījamā vecumā Koenam beidzot izdevies iekarot popularitāti ASV, kur "Old Ideas" Billboard albumu topā debitēja trešajā vietā, kamēr viņa iepriekšējie ieraksti pat piecdesmitniekā nekad nebija tikuši. Tiesa, arī Toma Veitsa svaigākais albums Amerikā sasniedza iepriekš šim mūziķim nepierastas popularitātes virsotnes. Tā vien šķiet, ka vismaz kaut kāda Amerikas sabiedrības daļa ir nogurusi no jaunajiem un stilīgajiem un vēlas izbaudīt kaut ko pārbaudītu un skaistu.
2012-02-16 09:00:21
music, 2012

Barney`s Version

8
Pirms vairākiem (nu jau laikam korekti būtu teikt - pirms daudziem) gadiem es biju pat kaut kādā mērā aizrāvies ar filmām, kurās spēlē Paul Giamatti - American Splendor, Sideways, Sin City, un patiesībā - ne bez iemesla, jo tā jau laikam ir, ka tie aktieri, kurus filmās neņem viņu neatvairāmā seksīguma dēļ, bet tālab, ka viņi ir labi aktieri, parasti arī piedalās gana interesantos projektos, un "Barney`s Version" noteikti tāds ir.
2011-09-09 07:28:51
film, 2010

J`ai tué ma mère

7.5
Kad pirmo reizi izdzirdēju par šo filmu - domājams, 2009.gadā, mana nostāja bija - tas ir kaut kāds hipsteru sūds, par ko neko nevēlos zināt. Režisors - homoseksuāls tīnis, kas pats savā filmā spēlē galveno lomu un filmas nosaukumā nogalina savu māti? Kas cits, ja ne bezkaunīga stilošana un zīmēšanās pašam ar savu krutumu, šāda filma varētu būt? Un vēl vairāk - vai nav tā, ka šo filmu visādi eksperti slavē vien tāpēc, ka tam čalim ir tik maz gadu un viņš vēl ir zilais, lai arī patiesībā viņam nav nekādas sajēgas ne par ko?
2011-07-13 07:54:45
film, 2009

Life Before Man

6.5
Šis Atvudes romāns stāsta par trīs personāžiem, kuri veido gandrīz mīlas trijstūri. Kāpēc gandrīz? Tāpēc, ka tā pa īstam mīlestības tur nav ne starp vienu. Elizabete un Neits ir precējušies teju divdesmit gadus, bet laikam gan viņi viens otru nekad nav mīlējuši. Elizabetei Neits ir bijis vairāk glābiņš no viņas maniakālās tantes, pie kuras Elizabete uzaugusi. Tikām Neitam... jāatzīst, ka Neits vispār nav nekāds dziļais ūdens. Lesje tikām ir ebreju-ukraiņu jauktene, kas nākusi teju vai no Montegu un Kapuletu aprindām - viņas ebreju vecāmāte un viņas ukraiņu vecāmāte, viena otru neredzējušas, viena otru no visas sirds ienīda un vienīgais, kas viņas vienoja, bija mīlestība pret mazmeitu. Tiesa, protams, abas vecās sievietes bija viena otrai raksturos ļoti līdzīgas. Lesje izauga par dinozauru pētnieci un strādā muzejā. Neits kādreiz bija jurists, bet tagad mājas pagrabā izgatavo koka rotaļlietas. Elizabete ir Lesjes kolēģe. Elizabetei bija mīļākais Kriss, kurš nesen izdarīja pašnāvību.
2011-05-17 06:27:36
book, 1979

Les Amours Imaginaires

8.5
Ksavjē Dolāns ir neparasti spoža personība Kanādas kino. Čalis ir tikai 22 gadus vecs, bet jau režisējis divas filmas, kurās pats spēlējis galveno lomu (un bijis arī scenārija autors un producents), tās abas ar panākumiem izrādītas Kannās, un vismaz pagaidām šķiet, ka Dolāns vienkārši nespēj kaut ko darīt vāji vai viduvēji. Plus vēl līdzās režisora un scenārista talantam puisis ir sasodīti izskatīgs - īsi sakot, viņam ir dots ļoti daudz.
2011-05-06 09:54:37
film, 2010

Songs of Leonard Cohen

8.5
Leonards Koens nav viens no savas paaudzes spilgtākajiem ģitāristiem, viņa dziesmu melodijas ir labākajā gadījumā saucamas par rudimentārām, un viņa balss ir vairāk piemērota deklamēšanai un mazāk - dziedāšanai. Bet vienlaikus "Songs of Leonard Cohen" manās acīs ir viens no 20.gadsimta populārās mūzikas stūrakmeņiem, viens no skaistākajiem ierakstiem, ko man ir nācies dzirdēt. Un laikam jau galvenokārt tas tā ir tāpēc, ka Koens ir izcils dzejdaris, tāda kalibra dzejnieks, kādu rok un popmūzikā gandrīz nav. Vai viņš dziedātu par mīlestību, reliģiju vai neizprotamām tēmām, viņa vārdi ir kaut kas neatkārtojams. Paklausies kaut vai "Susanne" - Koena ģitāras strinkšīnāšana ir monotona un - godīgi sakot - primitīva, viņa balss - nepavisam ne operiska, bet kādas vīzijas viņš spēj uzburt!
2010-11-25 09:00:36
music, 1967

Prom Wars

4
2010-11-10 22:12:33
film, 2008

Bodily Harm

5.5
Diezgan droši sevi joprojām neuzskatu par Margaretas Etvudas fanu, bet tas man neliedz laiku pa laikam izlasīt kādu viņas sarakstītu grāmatu. Kā nekā - no sievietēm rakstniecēm viņa manā topā ieņem diezgan augstu vietu, laikam pamatā gan tādēļ, ka sieviešu rakstīta literatūra mani vienkārši ne pārāk saista. Un es tiešām gribētu šajā jautājumā nebūt seksists - bet situācija ir tāda, ka gan mūzikā, gan literatūrā man ir grūti atrast sievietes, kuru daiļrade mani TIEŠĀM interesētu. Arī kino situācija nav diži labāka (kas attiecas uz režisoriem). Nav tā, ka man tieši NEPATIKTU sieviešu radīta māksla, bet ļoti maz tās vidū ir tādas, ko es sauktu par izcilu, par ko es radikāli fanotu. Dženisa Džoplina, Greisa Slika, Džonija Mitčela - tās laikam būtu mūzikas galvenās "zvaigznes" manās acīs. Literatūrā - Etvuda un Airisa Mērdoka. Kino... varbūt Sofija Kopola.
2009-11-12 12:33:43
book, 1981

L`homme qui plantait des arbres

8.5
"Cilvēks, kas stādīja kokus" ir multfilma, bet tā ir ļoti īpaša multfilma. Galvenais šīs oskarotās īsfilmas (tās garums ir precīzi 30 minūtes) skaistums, protams, ir tās vizuālajā pusē. Tās vēstījums varbūt nav arī nekas tik satriecoši nedzirdēts - lai arī tas ir skaists un ļoti atbilstošs šādai multfilmai, bet vizuāli tā patiešām ir ļoti, ļoti baudāma. Visprecīzāk to droši vien būtu raksturot kā animētu gleznu, turklāt lielisku impresionisma stila darbu, kurā ieguldīts vienkārši neaprakstāmi daudz darba, padarot multfilmas tēlus un vidi tik dzīvus, kā nekāda datorgrafika to nemūžām nepanāks. Patiesībā tīri no mākslinieciskā skaistuma puses es to liktu pat augstāk par manis ļoti iecienītajām padomju multfilmām, kuras arī bieži izcēlās ar ļoti skaistu noformējumu, bet šeit tas ir vienkārši pasakains.
2009-07-31 15:33:47
film, 1987

The English Patient

5
Eh, nerakstās man kaut kā šīs grāmatas apraksts. Pašu romānu izlasīju jau pirms trim nedēļām, bet par to uzrakstīt tā arī neesmu saņēmies. Slikti, vai ne? Turklāt vēl ar šo grāmatu man saistās viena muļķīga izgāšanās. Patiesībā gan ne tāda, ka daudzi to varētu būt piefiksēkuši, un tomēr. Kad pirms gadiem pieciem ar Normi kopā veidojām virtuālo grupu Textūra - neeksistējošu Latgales geju ansambli - vienam no tās dalībniekiem kā mīļāko grāmatu norādīju "Angļu pacientu" (ap to laiku pie mums kino izrādīja pēc šīs grāmatas uzņemto filmu). Kur tad izgāšanās? Faktiski - tajā, ka tobrīd es pat nenojautu, ka "Angļu pacients" patiešām ir ievērojams romāns (biju domājis, ka tas ir tikai ticis novelizēts pēc filmas iznākšanas) un pat vēl vairāk - ka šis romāns pat saņēmis Bukera prēmiju.
2009-07-23 15:47:01
book, 1992

The Barbarian Invasions

8
Apstākļi, kuros es vakar skatījos šo filmu, pilnīgi noteikti nebija īsti šai filmai piemēroti. Pirmkārt, visu iepriekšējo dienu (un daļu nakts) bijām pavadījuši mūsu visai maniakālajā braucienā uz IKEA. Otrkārt, paralēli filmas skatīšanās procesam nodarbojos ar mēbeļu montāžu. Principā apvienot filmas (vai televīzijas) skatīšanos ar kādu darbu ir iespējams - vēl skolas laikos mēdzu skatīties tramplīnlēkšanu, paralēli gludinot veļu, bet 2002.gadā - Olimpiskās spēles, paralēli pāršujot bikses. Taču šādos apstākļos diezgan svarīgi ir, lai skatāmais materiāls nebūtu grūti uztverams, un šī konkrētā filma diez vai labi atbilst šādam kritērijam. Pirmkārt, tā ir franču valodā un līdz ar to es šo filmu skatījos ar angļu subtitriem. Otrkārt, filmas saturs prasa iedziļināšanos filmā.
2009-07-20 13:13:31
film, 2004

Everybody Knows This Is Nowhere

6
Jāatzīst, ka Nīla Janga solokarjeras otrajā veikumā man vairāk par visu patīk tā nosaukums - "Ikviens zina, ka šeit ir nekuriene". Patiesībā labi vārdi ierakstiem viņam padevās arī citās reizēs - "Rust never sleeps", "Living with War". Taču žēl, ka šis ieraksts, kurš tiek atzīts par vienu no Nīla ilgās karjeras spožākajiem mirkļiem, man kaut kā tik ļoti spožs nemaz nešķiet. Nav šaubu, ka ierakstu ievadošā "Cinnamon Girl" ir viena no tiešām viņa labākajām dziesmām - agresīvi spēcīga un ļoti labi klausītāju (mani) uzrunājoša. Tāpat man patīk tituldziesma - te gan es neizslēgtu varbūtību, ka sava daļa "patikšanas" pienākas tās nosaukumam, jo melodiski tā ir diezgan neizteiksmīga Amerikas dienvidiem raksturīga kompozīcija. Arī "Cowgirl in the sand", kas ir diezgan līdzīga noskaņā kā "Cinnamon Girl" ir laba, BET:
2009-05-14 17:56:04
music, 1969

Beautiful Losers

4.5
Līdz nesenam laikam man Leonards Koens asociējās ar liriskām, nedaudz pieklusinātām dziesmām ar ļoti nopietniem un bieži arī romantiskiem tekstiem (lielākajā mērā - ar saviem diviem pirmajiem albumiem, mazākā - ar dziesmu "Dance me to the end of love"). Es zināju, ka Koens pirms mūziķa karjeras uzsākšanas bija jau diezgan zināms kā rakstnieks/dzejnieks un nez kādēļ es uzskatīju, ka viņa rakstnieka darbība varētu būt kaut nedaudz līdzīga viņa muzikālajam ceļam. Izrādījās - nepavisam ne tā.
2008-12-15 15:24:13
book, 1966

Four Strong Winds

7
Interesanti, kāda nez varētu būt bijusi mana motivācija, lejuplādējot kanādiešu folkmūzikas dueta "Ian & Sylvia" debijas ierakstu, kas tapis tālajā 1964.gadā? Vai tiešām es savā mūzikas "vēsturē" būtu palaidis garām to fāzi, kad aizrāvos ar folkmūziku? Cik dīvaini tas lai arī nebūtu, bet šādu aizraušanos es nekādi atcerēties nespēju. Līdz ar to man ir patiešām grūti noskaidrot, kāpēc es varētu būt vēlējies iepazīt šī pāra radīto mūziku. Viens variants būtu, ka šis ieraksts ietilpa mana tēva lenšu kolekcijā, lai gan es neatceros tādu tur redzējis. Otrs variants - ka man vienkārši gribējās iegūt savā krājumā vairāk ierakstus no sešdesmito gadu pirmās puses (tas šķiet pat ticamāks).
2008-10-06 17:24:22
music, 1964

It`s My Way!

6
Bafija Sante-Marī ir ievērojama kā persona, tur nav šaubu. Vai viņa ir ievērojama kā mūziķe, tas jau ir cits jautājums. Atbilstoši AMG šis ieraksts mūsdienās skan ne mazāk aktuāli kā pirms četrdesmit četriem gadiem, kad tas pirmo reizi ieraudzīja dienas gaismu, taču es tik ļoti par šo apgalvojumu pārliecināts nebūtu, taču es jau esmu zināms kā skeptiķis, kam nav nekā svēta, tā ka par to nevajadzētu brīnīties.
2008-10-02 16:49:57
music, 1964

When I Look in Your Eyes

7.5
Diana Krala mūsdienu džeza pasaulē neapšaubāmi ir viena no spožākajām relatīvi jaunās paaudzes zvaigznēm. Viņas galvenais trumpis gandrīz vienmēr ir bijis džeza standartu izpildīšana, un "When I Look in Your Eyes" tieši to viņa arī dara. Starp citu, šis albums saņēma arī divas Grammy balvas, tā ka ir zināms pamats uzskatīt to par vienu no labākajiem Kralas veikumiem. Šī kanādiešu dziedātāja un pianiste ir visnotaļ seksīgas balss īpašniece, un šis albums ir viens no tiem patīkamajiem un viegli baudāmajiem ierakstiem, kurus periodiski gribas paklausīties, kad nav noskaņojums "gruzonam", jo šī mūzika ir tik viegla un neuzmācīga, cik džezs vispār tāds spēj būt. Nekādu pārmērīgu improvizāciju, diezgan minimālistiski aranžējumi, un tēmas, kuras tu visticamāk zini tāpat ļoti labi. "Pick Yourself Up", "The Best Thing For You", "Devil May Care", "Popsicle Toes", "East of the Sun (and West of the Moon)" un pat "I`ve Got You Under My Skin" - visas šīs tēmas ir tik klasiskas, cik vien var būt. Pārsteigumus Krala nesagādā, un viņas balss, lai arī gana spēcīga un uzrunājoša, nav nekas tāds, kas liks tev pārvērsties par radikālu fanu. Šī ieraksta sakarā (un vispār attiecībā uz visu Krall karjeru) var droši lietot vienu apzīmējums - augstākās klases profesionālisms, taču kāda sevišķa sparkle, kas viņu padarītu par kaut ko nebijušu, kaut ko neatkārtojamu, manuprāt, Krall tomēr pietrūkst. Protams, viņas pārstāvētais salona džezs vispār nav pats drosmīgākais mūzikas stils un tajā nav īsti vietas eksperimentiem. Katrā ziņā es varu iedomāties cilvēku ar patiku šādu mūziku klausāmies (šāds cilvēks varu būt arī es) - mājās, izlaidies mīkstā atzveltnes krēslā, ar glāzi vīna, labā kompānijā no diviem cilvēkiem; tāpat es varu iedomāties sevi kā klausītāju kādā džeza klubā, kur pie galdiņa ar to pašu (vai citu) vīna glāzi izbaudu Kralas uzstāšanos. Bet ko es nespēju iedomāties - tas ir cilvēku, kas ar putām uz lūpām apgalvo, ka Krall ir izcilākā džeza mūziķe, ka viņai ir kāda paliekoša loma visā mūzikas vēsturē un ka viņu vajag mīlēt. Tik karstām jūtām viņa, manuprāt, ir pārāk attālināta un pārāk profesionāla. Kā teikt - to tu no viņas neprasi un to viņa tev arī nesniedz.
2008-09-18 10:14:20
music, 1999

Four Wheel Drive

6.5
BTO ir diezgan izteikta otrās šķiras arēnas rokgrupa, kura droši vien ir ievērojama tikai tās pāris satriecoši populāro singlu dēļ - ievērojamākie no tiem ir "Takin` Care of Business" un "You ain`t seen nothing yet". Neviena no šīm divām dziesmām nav atrodama viņu ceturtajā studijas ieraksta "Four Wheel Drive". Patiesībā uz šo brīdi viņi arī vairs nebija īsta Bahmaņu-Tērneru grupa, jo viens no Bachmaniem grupu bija atstājis, ģitārista vietā ielaižot Blēru Torntornu, kurš nebija nedz Bahmans, nedz Tērners.
2008-08-06 13:18:52
music, 1975

The Blind Assassin

7.5
Pat īsti nevaru mirklī iedomāties, kurš pēc skaita Etvudas romāns manā grāmatu lasīšanas gaitā šis ir, varētu būt kāds piektais. Īpaši par šīs autores fanu sevi neuzskatu, taču nevaru neatzīt, ka viņa ir viena no mūsdienu ievērojamākām sievietēm - rakstniecēm, kas turklāt vēl raksta pietiekoši nopietni un saturiski, nevis pievēršas lētākajiem literatūras žanriem.
2008-08-04 01:08:31
book, 2000

Lars and the Real Girl

8
Ja es atzīšos, ka filmu par vīrieša attiecībām ar gumijas sievieti gaidīju jau kādus pāris mēnešus, droši vien es riskēšu tikt uzskatīts par mazliet slimu. Bet tieši tāds ir šis gadījums.
2008-02-12 16:52:07
film, 2007

Away From Her

8
Šī filma diez vai varētu cerēt tikt apbalvota ar Oskariem daudzās kategorijās, bet viena Akadēmijas balva tai tiks gandrīz ar garantiju. Proti, vecmeistare Džūlija Kristija tiek uzskatīta par neapšaubāmu favorīti cīņā par labāko sieviešu titullomu, ko apliecina viņas uzvara šajā nominācijā gan kritiķu izvēles balvās, gan Zelta globusos. Protams, šī būtu viena no tām situācijām, kurā es varētu atsaukties uz Keitas Vinsletas apgalvojumu seriālā Extras, ka lai dabūtu Oskaru, visdrošākā stratēģija ir piedalīties filmā par Holokaustu vai tēlot garīgi slimu cilvēku. Faktiski gan Kristijas varone nav garīgi slima, bet fiziski slima, taču tas ir cits jautājums - jā, vislielākās iespējas tikt pie kādām balvām ir aktieriem, kas neatveido "normālus" cilvēkus.
2008-01-16 14:15:28
film, 2007

Life of Pi

7.5
"Pi dzīvē" visdīvainākais notikums ir tas, kas tajā nemaz nav atstāstīts. Tā reti gadās kādā romānā, bet šis ir viens no tiem gadījumiem. Proti, dīvainākais ir pamats šī stāsta viena no galvenajiem varoņiem vārda izvēlei. Šis vārds ir Ričards Pārkers. Man personīgi tas uzreiz neko neizteica - ir Pīters Pārkers, tas kas zirnekļcilvēks; ir Parker pildspalvas, bet kas ir Ričards Pārkers? Visu uzsāka Edgars Alans Po, kurš reiz deviņpadsmitā gadsimta vidū uzrakstīja šausmu stāstu par to, kā kuģa avārijā cietušie, kas ilgi nomocījušies glābšanas laivā, izlemj apēst vienu no sava vidus, lai varētu izdzīvot pārējie, un velk lozes, kā rezultātā par ēdienu kļūst kuģa puika Ričards Pārkers. Drūms stāsts, vai ne? Bet tas uzreiz iegūst citu dziļumu, kad uzzini, ka apmēram 50 gadus vēlāk (jā - ne ātrāk, bet vēlāk!) tieši šādos apstākļos ložu vilkšanas rezultātā tika apēsts gluži reāls kuģa puika vārdā Ričards Pārkers. Jauka sagadīšanās.
2007-12-17 17:08:40
book, 2001

Permanent Waves

6
Cik ļoti man gribētos paziņot, ka "Permanent Waves" ir viens no labākajiem albūmiem, kādus es jebkad esmu dzirdējis! Rush ir tik simpātiska grupa, ka man negribas attiecībā pret to būt kritiskam, žēloties par viņu mūzikas trūkumiem vai pārmest nepietiekamu darbu pie mūzikas satura. Kā nekā viņi ir galvenie libertisma sludinātāji rokmūzikas pasaulē un tīri cilvēciski Džedijs Lī un kompānija man šķiet ļoti simpātiski. Bet...
2007-12-07 17:16:10
music, 1980

2112

7
"Rush" pamatoti vai nepamatoti uzskata par ievērojamāko otrā viļņa progroka grupu - vienu no tām blicēm, kas nāca kādus trīs-piecus gadus pēc šī mūzikas stila īstās uzziedēšanas un kuras, patiesību sakot, reti īpaši ņem par pilnu. "Rush" šajā ziņā ir izņēmums - to drīzāk pielīdzina lielajām sešdesmito beigās dzimušajām grupām - tādām kā "King Crimson" vai "Yes" un nevis to vienaudžiem - "Styx" vai "Uriah Heep", kas tipiski tiek izsmietas kā pseido progroka grupas.
music, 1976

Stunt

8
Nez kāpēc man vēl nesen šķita, ka šis ieraksts ir absolūti bezvērtīgs deviņdesmito gadu koledžroks, lai gan patiesībā tas ir gluži jaukām meldijām bagāts un brīžiem pat lielisks koledžroks. Vai runa būtu par populārakajām dziesmām - muļķīgi dorkisko "One Week" (kuru nesaprotu, kāpēc vajadzēja parodēt Weirdam Al Yankovicam) un dzeršanas himnai (protams, ar ironijas elementu) "Alcohol"; vai mazāk populārajām, bet nebūt ne mazāk lieliskajām "It`s All Been Done", "I`ll be that girl", "Never is Enough" un "When You Dream". Protams, viņi ir mazliet tādi kā komēdijrokeri un nav gluži ņemami tik ļoti par pilnu kā singers/songwriters, viņu melodiskie triki nav fenomenāli, bet viņus dziesmas ir vienkāršas un skaistas, apvienojot labāko no "Weezer" un "Fountains of Wayne" piedāvātā, neizliekoties esam nopietnāki nekā viņi patiesībā ir, reizēm uztrāpot uz kādas emocionālākas nots (it īpaši "When you dream", kas man pat atsauc prātā Pink Floyd "One of my turns), pārējo laiku vienkārši domājot par to, lai man kā klausītājam būtu labāks noskaņojums.
music, 1998

The Final Cut

6
Vakars vakar pie NxN izvērtās ļoti jauks un to nebūtu bijis prātīgi sabojāt, skatoties kādu smagnēju "gruzilu", līdz ar to izvēlējāmies labi zināmu vārdu - Robinu Viljamsu, kas vislabāk zināms kā muļķīgu un ne pārāk kvalitatīvu komēdiju varonis (protams, ir arī izņēmumi viņa biogrāfijā - piem., "Dead Poets Society"). Filma gan neizrādījās gluži komēdija, bet sagruzīties no tās skatīšanās vismaz es arī nevarēju.
film, 2004

King of the Kill

5.5
"Annihilator" no vidusskolas gadiem man palikuši atmiņā ar savu nosaukumu un albūma tituldziesmu, kura visvairāk izklausas pēc kādas Motorhead kompozīcijas - tas pats pamatīgais temps, tas pats vienkāršais un neambiciozais ritms, tā pati Lemija balss (lai arī šis dziedātājs, protams, nav Lemijs), lai arī tagad, ja tā padomā, tad, iespējams, te ir arī šis tas no "Judas Priest". Taču ir skaidrs, ka Annihilator nav ne vienas, ne otras augstāk pieminētās grupas klons - iedomāties dzelžos tērpto Robu Halfordu dziedot easy listening balādi "Hell is a war" (stulbs nosaukums, ne?) es vismaz nevaru, pat Metallica kaut ko tādu nespēlētu, tas jau drīzāk ir "Extreme" vai "Crowded House" repertuāra skaņdarbs. Nemaz nerunāsim par 45 sekundes īso instrumentālo "Bliss", kas ir tik viegls kā spalviņa. "Second to none" savukārt ir vēl viena Judas Priest stila kompozīcija, kurā Anihilatori sevi apliecina kā veiklu pirkstu īpašniekus, to turpinot arī ne tik ļoti veiksmīgajā "Annihilator" (kas jau sāk vilkt uz "Manowar" pašparodiskumu). Vispār rodas sajūta, ka Annihilator ir divas grupas - viena spēlē dusmīgo "21", bet otra - balādisko "In the Blood". Es zinu, ka arī Black Sabbath spēlēja balādes, bet tās bija metāla balādes, nevis tādas dziesmas, kuras pat "Creed" atzītu par pārāk popsīgām. Nē, Creed varbūt tās tomēr izpildītu, bet Creed tomēr ir mēsls. Vispār Annihilatora balādes ir patiešām nožēlojamas un ja "King of the Kill" būtu mini albūms ar tikai roķīgajiem trekiem, tādiem kā "Speed", tad tas būtu lielisks EP, bet kā albūms ar kādām 5 bezjēdzīgām balādēm tas mani īpaši nepārliecina.
music, 1994

The Adventures of Jimmie Dale

5
Es nezinu, kāpēc tas tā man ir raksturīgs, bet parasti pirms sākt lasīt grāmatu, es nemēdzu apskatīties, ko no šī darba varētu gaidīt. Iespējams, ja šāda ieraduma man nebūtu, daži zemas kvalitātes literārie darbi būtu man tikuši aiztaupīti. Tomēr nevaru nepiekrist, ka Džimija Deila piedzīvojumiem ir viena priekšrocība - kā angliska lasāmviela darbavietā tie noteikti ir daudz piemērotāki. Kas tad īsti ir Džimijs Deils? Šamais ir jauns švīts miljonārs, kurš dzīvo slepeno dzīvi, pa naktīm piestrādājot kā Pelēkais ronis - labais zaglis, kas nodarbojas ar Robina Huda izlēcieniem 20. gadsimta sākuma Ņujorkā. Vairāk līdzības viņam gan ir ar Betmenu (kura priekštecis viņš visticamākais ir), jo:
book, 1917

La Femme Nikita Season 4

6
4. Nikitas sezonu skatījāmies ar lielāku pārtraukumu apmēram vidū. Seriālā arvien mazāka loma tiek atvēlēta "misijām" un arvien lielāka - savstarpējām attiecībām. Vispirms Maikls cīnās par to, lai "atprogrammētu" Nikitu atpakaļ, tad tur iesaistās jau it kā 2. sezonā mirusī Edriena, vispār gandrīz katrā sērijā notiek vai nu kaut kādas smadzeņu modifikācijas lietas vai kaut kas līdzvērtīgi reālistisks. Vienā parādās kaut kāds 10gadīgs šmurgulis, kas praktizējas telepātijā, vēl te notiek gandrīz visas sezonas garumā cīņa starp Operations un augstāko priekšnieku - Džordžu. Tiek nogalināts Bērkofs un aizstāts ar viņa negaidīti atklājušos dvīņubrāli. Izrādās, ka Nikitas kaimiņš Niks Štopels - nodaļas ziņotājs un sīka žurciņa - vienlaicīgi ir arī misters Džonss - vislielākais iespējamais priekšnieks. Vēl vairākas sērijas bija ļoti nepatīkamas - tai skaitā viena, kad Nikitu pagrabā pie sevis iesloga kaut kāds pilnīgi ķerts tips (ar zināmu līdzību Faulza "Kolekcionāram") un viena, kad viņa nonāk trakonamā. Pats trakonams izskatās apmēram no horror filmām pārņemts un tik pretīgs, ka varētu padomāt, ka tas atrodas kaut kur Krievijā, teiksim pie Murmanskas, lai gan oficiāli tiek apgalvots, ka tas esot Cīrihē, Šveicē. Tā kā man uz šo valsti drīz jābrauc, teorētiski es varetu par to pārliecināties, kādi tur ir trakonami, bet es patiešām šaubos, ka tajos ir visur nolupusi krāsa un viss izskatās sliktāk nekā Latvijā. Anyway, šķiet, ka kaut kādā brīdī ir notikusi radikāla scenāristu maiņa, kā rezultātā Nikitā arvien vairāk parādās pilnīgi neloģiskas notis, kas man nebūt nepatīk. Vienīgais prieks, ka tagad atlikušas vairs tikai 8 pēdējās sērijas, un tad būs cauri.
film, 2000

La Femme Nikita Season 3

7.5
2006. gads tika pabeigts kopā ar "Nikitu". Ko atklāja 3. sezona: 1. ka Maiklam ir sieva un dēls (kurus gan viņš līdz 3. sērijai paspēj jau pazaudēt), vienā no sērijām Operations kļūst traks kaut kāda līdzekļa ietekmē un visas sērijas garumā meklē vienu mirušu savu pretinieku. Uz sezonas beigām sāk iesaistīties zinātniskā fantastika, kad izrādās, ka Nikitu 1. nodaļa ir mazliet modificējusi tā, ka viņa iemīlas kaut kādā vienā bandītā. Šī tēma tiek attīstīta pašās sezonas beigās, kad Nikitai tiek pārprogrammētas smadzenes, lai viņa pārstātu būt emocionāla, tādējādi izdzēšot viņas attiecības ar Maiklu. Patiesībā šī sezona bija visai interesanta, tā kā tajā bija, manuprāt, vissaistošākās misijas, vienīgi tas sci-fi sviests sāka mazliet jau dumjš palikt, bet vēl ne tuvu nebija tik idiotisks kā 4. sezonā.
film, 1999

Slither

2
(valoda: angļu). Ja nu man ir pēdējā laikā gadījies skatīties kādu filmu, pēc kuras gribas spļaudīties un prasīt zaudēto dzīves laiku atpakaļ, tad tā ir šī filma. Domāju, ka pārējie tās vērotāji pagājušās svētdienas vakarā N&N dzīvoklī varētu man pilnībā piekrist. Un tas par spīti tam, ka mēs no šīs filmas noskatījāmies diezgan nelielu daļu - kādas 20 minūtes varētu būt precīzākais novērtējums. Mums tika solīts, ka tā būšot parodija par "slasher" tipa šausmu filmām, kaut kas iz "Shaun of the dead" kategorijas. Ievērojot to, ka pēdējais ir viena no tām filmām, kuras es vienmēr atceros ar vissiltākajām emocijām, manas cerības bija diezgan augstā līmenī. Filmas sākums arī bija gana labs - ar policistiem mašīnā, kas izmanto radaru, lai novērtētu, ar kādu atrumu lido putni (kas gan, protams, tehnoloģiski nav iespējams). Tad netālu no šiem nokrīt kaut kāds pretīgs un glums kosmosa mēsls, kurš vēlāk filmas gaita iekļūst tipā vārdā Grant Grant - ļoti pretīgā personāžā, kuru es uz ekrāna nemaz nebūtu laidis. Un tad šis sāk alkt pēc svaigas gaļas. Atsevišķas epizodes, kā, piemēram, viņa ieprikšanās veikalā, bija pat patiešām smieklīgas, taču to vairums lika tikai teikt: huh? is this supposed to be funny? un tad sākās pamazām asiņainā daļa, kurā vismaz es neko smieklīgu nesaskatīju, tikai pretīgumu. Patiesībā, ja šī filma ir kaut kam līdzīga, tad tas ir nevis "Shaun of the dead", bet "Plan 9 from outer space" - Džeimss Gans šķiet esam Eda Vuda kalibra režisors, kurš ir spējīgs uz vistizlāka līmeņa šausmu filmu veidošanu, tikai viņam pietrūkst Vuda paviršības, bet scenārijs un pārējās lietas īpaši no bezcerīgā Vuda tizluma neatšķiras. Vienkārši kretīniska filma.
film, 2006

Court and Spark

8
"Court and Spark" līdzās "Blue" ir pazīstamākais dziesminieces Džonijas Mičelas albūms, kas stilistiski no "Zilā" atšķiras diezgan nedaudz. Piemēram, ievadošais "Court and Spark" pat izklausās pēc "Blue" klasiskākā skaņdarba "River" - nu, varbūt ne gluži pēc atdarinājuma, bet līdzība ir diezgan liela. Vispār šī ir ļoti izjusta un emocināla džeziska un folksīga popmūzika, kurai ir tikai viens trūkums, bet tas pats šajā kontekstā nav īpaši sāpīgs, - diezgan liela stilistiskā vienveidība. Skaistākā un, iespējams, pazīstamākā šī ieraksta kompozīcija ir "Free man in Paris". Kas ir Džonijai milzīgs pluss, ir viņas spēcīgā un ļoti emocionālā "baltā" balss, viņa, protams, nav gluži kaut kāda Donna Sammera pēc savas balss spēka, taču viņa lieliski māk izvēlēties pareizās intonācijas. Uz konkurējošo dziesminieku fona viņai ir liels pluss - ne Bobs Dilans, ne Leonards Koens par dižiem dziedātājiem noteikti nebūtu saucami. Skaista mūzika romantiskai gaisotnei, ne pārāk ideāla mūzika, ko klausīties darba vietā, bet ne jau mūzika pie tā vainīga, ka tā nav paredzēta stresainai darba dienai, bet gan stresainā darba diena.
music, 1974

Wilderness Tips

6.5
(valoda: angļu) Stāstu krājums, kurā, manuprāt, īpaši daudz kopīga starp dažādajiem stāstiem nava. Mēģināšu noskaidrot, cik daudzus stāstus vēl spēju atcerēties divas nedēļas pēc grāmatas izlasīšanas (der pieminēt, ka nekādā dižā sajūsmā par šo grāmatu nebiju). "True Trash" - par likteni, kas piemeklē dažādus vienas bērnu vasaras nometnes dalībniekus. "Hairball" - par modes žurnālu darbinieci, kurai izoperē viņā bijušu viņas dvīņa aizmetni (diezgan krīpi), "Isis in Darkness" - par kaut kādu dīvainu dzejnieci un džeku, kas viņā ieķēries. "The Bog Man" - neatceros. "Death by Landscape" - neatceros. "Uncles" - diezgan interesants stāsts par meiteni, kurai nebija tēva, bet bija vairāki tēvabrāļi. "The Age of Lead" - neatceros, manuprāt, bija labs, bet esmu aizmirsis, par ko tas bija. "Weight" - neatceros. "Wilderness Tips" - borings stāsts par kaut kādām mājām. "Hack Wednesday" - neatceros. Apskatoties mazliet detalizētāk: "The Bog Man" stāstīja par purvājā atrastu kaut kāda ne gluži akmens laikmeta, bet senu cilvēku, un sievieti, kas bija gultas draudzene tā atradējam un kas bog man` dēļ ar savu draugu sastrīdējās. "Death by landscape" - īstenībā arī bija labs, par sievieti, kas būdama vēl meitene, kļuva par liecinieci(!) savas draudzenes pazušanai kalnos un kuru daudzi uzskatīja par iespējamo draudzenes slepkavu. "The Age of Lead" - kļūdījos, nē tur nekā laba nebija, par kaut kādu atsaldētu (ledājā atrastu līķi) un kaut kādu mirušu bojfrendu Vincentu. "Weight" - atkal labs, par sievieti, kas pavedina vīriešus, lai dabūtu no viņiem naudu labdarībai, un kuras draudzene-fonda aizsācēja apprecēja maniaku, kas viņu nogalināja un sagrieza gabalos. "Hack Wednesday" - joprojām nespēju atcerēties. Daži labāki stāsti, daži sliktāki, kopumā - nekas īpašs.
book, 1991

La Femme Nikita Season 2

7
(valoda: angļu/krievu, atkarībā no sērijas). Pagāja diezgan daudz laika, kamēr mēs noskatījāmies kārtējas 22 sērijas, tā vēl izskatās, ka nepaspēsim tikt galā ar šo seriālu līdz manai braukšanai uz Ženēvu (tiesa, nav zināms, kad tā īsti notiks). Salīdzinoši ar pirmo sezonu paliek mazāk skaidrs, who are the good guys and who are the bad guys. Nezinu atkal neko par salīdzinājumu ar Alias, ko neesmu skatījies. Joprojām neapgalvoju, ka šī seriāla dēļ vai traks palieku, skatīties principā ir ok, bet mans galvenais mērķis tomēr it noskatīties līdz galam iespējami ātrāk, lai varētu ķerties pie citām lietām, piemēram, pie "Verdzenes Izauras". Nē, Izauru mēs neskatīsimies, tas tikai tāds sarkastisks joks. Nezinu īsti, kā lai komentē veselu seriāla sezonu, kas turklāt nav pirmā, turklāt esmu pilnīgi aizmirsis, ko rakstīju par pirmo sezonu. Datorefekti ir uzlabojušies salīdzinoši ar iepriekšējo gadu, tas tiesa, personāži kļuvuši skaidrāki, brīžam parādās arī ļoti interesanti epizodiskie varoņi, vienīgi to likteni paredzēt parasti var ļoti vienkārši. Vispār jāsaka, kā šajā seriālā pietrūkst, tas ir pārsteiguma un negaidītuma efekts, ja salīdzina ar to pašu "Lost" (tiesa, atkal te domāju vairāk Lost pirmo un zināmā mērā arī otro sezonu, nevis to diezgan prognozējamo notikumu virkni, kas mums tiek pasniegta trešajā sezonā).
film, 1998

La Femme Nikita Season 1

7.5
Liene diezgan ilgstoši mani mēģināja piespiest sākt skatīties šo seriālu un nu tas viņai beidzot ir izdevies. Es gan biju vairāk nekā skeptiski noskaņots attiecībā pret to, atminoties, ka šis ir tas seriāls, kuru savulaik skatījās visas mūsu klases meitenes. Tomēr patiesībā izrādījās, ka nemaz tik briesmīgs tas nav. Sižetu veselam seriālam atstāstīt nevaru, bet varu izteikt dažas savas piezīmes. Pirmkārt, ar aktieriem un scenārijiem viss ir ok - protams, brīžiem sliktie varoņi ir slikti tikai sliktuma pēc vien, bet ne vienmēr, vairākas reizes ir bijis patiesībā grūti saprast, ar ko sliktie atšķiras no labajiem, utt. Varoņi ir ar zināmu stereotipiskuma devu, iz kategorijas, briļļains datoriķis, sliktie musulmaņi vai balkānu ļaudis utt, bet tas atkal nav nekas pārsteidzošs. Specefekti ir diezgan tizli, it īpaši kas attiecas uz datoriem - visi 3D modeļi, kas tiek izmantoti, izskatās kā no MS DOS laikiem nākuši un vismaz man tie nešķiet īpaši simpātiski. Vēl atzīmējamas lietas - mani šokēja, ka šis seriāls ir kanādiešu un nevis jeņķu projekts, protams, nezinu, ko tas ietekmē, bet tomēr vērā ņemams fakts. Skatīties ir pietiekoši interesanti, sezonas noslēgums pat bija vispār labs, tagad gaidu, ar ko sāksies otrā sezona. Šobrīd rodas pat versija, ka attīstība varētu būt līdzīga kā "Emulatorā". Liene, kas, protams, zina, kas notiks tālāk, man neko neatklāj.
film, 1997

Naked Lunch

7.5
(valoda: angļu). Pirms kāda laika mēģināju pierunāt tautiešus skatīties šo filmu pasākumā pie N&N, taču neveiksmīgi. Kā izrādās, Liene šo filmu ir redzējusi pa TV un iespējams, ne viņa vien. Taču tas nu gan nenozīmē, ka šī filma nebūtu skatīšanās vērta. Tā tapusi, režisoram ietekmējoties no bītņiku rakstnieka Viljama Berouza dzīves un romāna "Naked Lunch", viena no visu laiku skandalozākajiem ASV rakstnieku darbiem. Galvenais filmas varonis Bils Lī ir krustojums no "Naked Lunch" (ko neesmu lasījis) galvenā varoņa un paša Viljama Berouza. Filmas sižetu īsumā varētu raksturot sekojoši. Bens Lī ir ticis vaļā no narkotiku atkarības un ķēries pie kukaiņu indēšanas, taču vienā brīdī viņš atklāj, ka kukaiņu inde arī var kalpot par narkotiku. Un tad viņam sākas halucinācijas. Kas no tālāk notiekošā ir reāls un kas nē, īsti pateikt nav iespējams. Vienīgā "skaidrā" aina visā šajā trakumā parādās, kad divi Bila draugi viņu slavē par romānu "Naked Lunch", kuru viņš raksta un par kura autoru viņš sevi atsakās atzīt, būdams pārliecināts, ka viņš raksta tikai atskaites kaut kādai dīvainai valsts organizācijai. Lielākoties Bilam rādās visādas pretīgas seksuālas halucinācijas ar milzīgiem kukaiņiem, arī viņa rakstāmmašīnās izskatās pēc kaut kādiem briesmoņiem, kas ar Bilu sarunājas. Viena Viljama Berouza biogrāfiska epizode - izspēlējot "Vilhelma Tella rutīnu" Bils nošauj savu sievu Džounu, kura gan vēlāk filmā parādās kā cits personāžs, kuru viņš arī nogalina. Kad viņam uz pēdām ir policija, kukaiņi viņam iedod lidmašīnas biļeti uz "Interzone", kaut kādu arābu valsti, taču Bila draugi lieliski redz, ka biļete, kuru viņš tiem rāda, patiesībā ir mēģene ar narkotikām... Līdz ar to saprast, kur īsti viņš atrodas un kas ar viņu notiek un kā vispār ir veidota tā trakā pasaule, kurā Bils ir nokļuvis, ir grūti. Vēl filmā diezgan intensīvi virmo homoseksuālisma tēma, jo Bils (kā slepenais aģents) par aizsegu izmanto savu homoseksualitāti, kura vai nu ir vai nav izdomāta un vispār tajās aprindās gandrīz ikviens guļ ar ikvienu, neatkarīgi no dzimuma, jo tie tomēr ir normāli bītņiki-narkomāni, ar ko mums ir darīšana. Starp citu, Bila draugi, ja esmu pareizi sapratis, nav neviens cits (nevieni cits?) kā pārējie Bīta celmlauži - Džeks Keruaks un Alens Ginsbergs. Vispār - totāli traka filma, vienīgais, kam tā kaut cik līdzinās, ir "Fear and loathing in las vegas", bet Giljema filma ir tāda - optimistiskāka, kā teikt, kamēr "Naked Lunch" brīžiem robežojas ar šausmeni.
film, 1991

Oryx and Crake

8
Jau trešais Etvudas (Atvudas) romāns, ko esmu izlasījis pēdējo dažu mēnešu laikā, turpina mani novērst no pārliecības, ka šī varētu būt tā saucamo dāmu romānu rakstniece. Gluži otrādi - Oriksa un Kreiks ir vēl viens "Handmaid`s tale" līdzīgs gabals par pasauli, kura izmainījusies līdz nepazīšanai negatīvajā nozīmē. Romāna galvenais varonis Sniegavīrs ir (iespējams) pēdējais cilvēks, kas pārdzīvojis Kreika izraisīto globālo infekciju. Kreiks kādreiz bija Sniegavīra draugs Glens, laikos, kad pašu Sniegavīru vēl sauca par Džimiju. Oriksa bija sieviete no kādas Āzijas valsts, kas bija kļuvusi par bērnu prostitūcijas upuri, bet principā pret šo savu nodarbi izturējās ļoti mierīgi un atturīgi un vispār - centās nesatraukties. Romāna darbība norisinās 21. gadsimtā, kad cilvēki sasnieguši ievērojamus rezultātus gēnu inženierijā - radījuši suņu un vilku, cūkas un cilvēka, kā arī vēl kaut kādu citu dzīvnieku krustojumus un Kreiks ir sagatavojies jauna veida cilvēku - tā saukto Kreikeru radīšanai. Kopumā Kreiks, protams, ir trakais zinātnieks, kas izlēmis mainīt pasauli uz labo pusi, izdarot tajā kaut ko pilnīgi maniakālu. Tikām Džimijs vienīgais, ko patiešām iekāro, ir Oriksa, kas ir vienlaikus viņu abu mīļākā. Romānam ir visai tipiskas atvērtās beigas, kad Sniegavīrs iet sastapties ar vēl kaut kādiem izdzīvojušajiem cilvēkiem, nezinot, ko šī sastapšanās viņam nesīs. Ja salīdzina ar "Handmaid`s Tale", Oriksa un Kreiks ir oriģinālāka pieeja, mazāk ietekmējusies no Orvela, Hakslija un tamlīdzīgajiem, padarot šo grāmatu arī sižetiski interesantu. Protams, mani mazliet smīdina Atvudas pieeja nākotnes tehnoloģijām - klonēti cilvēki un kompaktdiskos uzglabājami dati, tipiski mūsu laikmeta datori un kaut kādas pilnīgi kreizī pārvietošanās tehnoloģijas, bet to laikam varu piedot - tas tomēr ikvienam ir skaidrs, ka Atvuda nav nekāda grandiozā tehnoloģiju pārzinātāja un viņai to iesaistīšana romānā ir tikai līdzeklis un nevis mērķis.
book, 2003

Freedom

6
Vecais Nīls Jangs pirms 17 gadiem nebija tik vecs kā šodien un tomēr jau "Freedom" diskā viņš neizklausās pēc pirmā svaiguma mūziķa. Galvenais grāvējs albūmā "Rockin` in the Freed World", kas tajā pārstāvēta gan garlaicīgā akustiskā, gan mazliet smieklīgi metāliskā, bet tomēr tīri pieklājīgā metāla izpildījumā. Dziesma principā labi iekačā, lai gan nekāds šedevrs tā, protams, nav. "Crime in the City" ir diezgan tipisks blūza stāsta gabals, neko pielikt, neko atņemt. Tīri laba ir balāde "Don`t Cry", kurai gan nedaudz pietrūkst dzīvelīguma. Vispār viss albūms ir ļoti mierīgs un astoņdesmito gadu rokam raksturīgs - tādas kompozīcijas kā "Eldorado" (kas gan laikam bija kovers) vai "Someday" vienkārši kliedz kā savas desmitgades pārstāvji. Vispār albūms ir ļoti vienveidīgs - "Wrecking Ball" ir vēl viens "Someday", "No More" pavelk uz neizteiksmīgas "Dire Straits" kompozīcijas pusi utt. Tad jau patiešām labāk klausīties "Miroņa" skaņu celiņu, nekā šito disku.
music, 1989

Syberia II

8
Līdzās "Broken Sword", "Syberia" tiek uzskatīta par vienu no pēdējām kādreiz tik populārā žanra adventure/quest virsotnēm. Noteikti šāds spriedums nav bez pamata - bez lielo studiju līdzdalības veidotā Kanādas-Francijas spēle bez šaubām ir viens no jaunās tūkstošgades labākajiem kvestiem (vajadzēs droši vien uzmeklēt rokā arī spēles pirmo daļu). Galvenā varone Keita Volkere ir Ņujorkas juriste, kas apsolījusies palīdzēt vecajam Hansam Voralbergam nokļūt mītiskajā Krievijas ziemeļu zemē Sibīrijā (nejaukt ar reālo Krievijas ziemeļu zemi Sibīriju), kurā dzīvo dīvainā jukālu tautiņa, kas audzē mamutus un nepazīst mūsdienu pasauli. Taču nokļūt tajā Sibīrijā nav tik vienkārši - Hansa veselības stāvoklis ir visai vājš, pārvietošanās līdzekļi ir ierobežoti, turklāt kaut kādi divi krievu bandīti visu laiku maisās varoņiem pa kājām. Patiesībā jāatzīst, ka no vecā Hansa labuma ir ļoti maz un viss darbs jāveic Keitai vienai pašai, ko viņa arī dara. Mīklas spēlē nekādi nevar nosaukt par vieglām - vienkārša bakstīšanās šeit bieži nelīdz, turklāt lielākoties ir visai plašas teritorijas, pa kurām var pārvietoties, padarot kaut kā atrašanu diezgan sarežģītu. Būtiskākākā panākumu atslēga - rūpīgi izstudēt mācītāja Aleksija grāmatu par Sibīriju, ar tās palīdzību iespējams atšifrēt daudzas mīklas, vienīgi mums ar Lieni tam pacietības bieži pietrūka. Jā, hintus nākas izmantot diezgan regulāri, turklāt ir arī gadījumi, kur bez tā iztikt ir gandrīz neiespējami. Spēles galvenais pluss - vizuāli tā ir vienkārši perfekta, ir ļoti daudzveidīgs un baudāms arī audiālais noformējums. Tomēr grafikai ir arī viena vaina - spēle izteikti sastāv no ekrāniem (salīdzinoši Broken Sword pārejas no vienas vietas uz otru realizētas daudz veiksmīgāk). Spēles ilgums - tā kā standarta kvestam, kopumā diezgan paliels. Principā "Syberia II" ir kvests "na ļubiteļa" - atšķirībā no mainstream auditorijai paredzētā "Broken Sword" šī spēle kuram katram varētu nepatikt, action šeit aizstāts ar piņķerīgām mīklām, humors - ar ļoti māksliniecisku noformējumu.
game, 2004

Lady Oracle

6.5
"Dāma pareģe" ir dāmu romāns, vismaz nosaukuma ziņā. Satura ziņā šī grāmata ne tik ļoti precīzi atbilst šai manai minimālā mērā iecienītajai kategorijai, lai gan tā īsti to klasificēt ir grūti. Principā tas ir stāsts par to, kādēļ Džouna aizbēgusi no sava vīra Kanādā uz Itāliju, izlikdamās par mirušu. Darbība patiesībā norit visai tradicionālā režīmā - ir tagadnes plāns, kurā Džouna domā, ko tālāk iesākt ar savu dzīvi, un ir viņas atmiņas, kas virzās lielākā vai mazākā mērā hronoloģiskā veidā. Bērnībā Džouna bija visai resna, no kā cieta, turklāt viņai par to daudz pārmetumus izteica māte. Tad viņa 19 gadu vecumā aizgāja no mājām un sagājās ar kaut kādu poļu eks-grāfu Polu. Tad viņa iepazinās ar jauno anarhistiski (vai tamlīdzīgi) noskaņoto Arturu, kuru viņa arī apprecēja. Tiesa, izrādījās, ka nekāds dižais revolucionārs Arturs nav, tikai sviesta kūlējs. Tad Džounai parādījās mīļākais vārdā Karaliskā Dzeloņcūka - kaut kāds "alternatīvais" mākslinieks, kam patika izstādīt nobrauktus dzīvniekus sasaldētā veidā. Starp citu, man arī pirms laika bija doma izstādīt interesantākos šādus eksponātus. Izrādās - ideja veca kā pati pasaule. Paralēli dīkdienīgajai dzīvei, piestrādājot dažādās haltūrās, Džouna rakstīja vēsturiskus šausmu romānus sievietēm (kas tā vispār par ziepeņu kategoriju?) zem pseidonīma, taču tad viņai atgadījās transā uzrakstīt "Dāmu pareģi" un izdot to zem sava īstā vārda, kļūstot par atzītu rakstnieci. Taču līdz ar slavu nāk arī pienākumi (with great power comes great responsibility - Spiderman), un viņu kāds sāka vajāt. Lai no vajāšanas aizbēgtu, viņa patiešām aizbēg - uz Itāliju un mēģina tur slēpties. Tas apmēram arī viss. Klāt tam visam vēl mazliet vēsturiskas mistikas, kas grāmatu padara par tādu kā parodiju pašai par sevi, un putra gatava. Kas tad tas ir? Intelektuāla grāmata vai lubene? Kaut kur pa vidu, bet ar to reizēm man nepietiek, lai es būtu gandarīts.
book, 1976

The Handmaid`s Tale

7.5
When my mother gave me to read this book, I was at first sure that I wasn`t going to like it. I somehow thought that Margaret Atwood was one of the "women`s writers" - one that was capable of filling her books with sappy romantic scenes and that was unable to write anything worthy. To my surprise Margaret Atwood turned out to be none of that. Of course, I don`t mean to tell that she`s the best writer ever and that I was stunned because of the quality of this book, but it did surprise me nevertheless. "The Handmaid`s tale" is the tale of a woman living in a new kind of anti-utopian society, a society where the patriarchal system is stronger than ever and a woman is considered to be at least partly human only if she has given life to enough children (preferrably male, of course). Everything starts with bank accounts of women being blocked and their money transferred to the closest male and then everything else followed. Offred, the heroine of this book is a handmaid and her job is it bear children for her master and his wife (since they can`t have a child together), yet she`s willing to sneak away from the USA for not everywhere in the world it is as bad as in the States, still she hopes that she can go to Canada (the land of the free and the home country of Margaret Atwood). Actually the political situation seems somewhat imprecise, for on one hand Atwood goes for the George Orwell approach where wars are fought against similar countries and every state is like all overs, yet this whole Canada thing seems somewhat out of place. Actually that`s the biggest trouble with this book - Atwood doesn`t have enough to tell off her own, so she recycles from Orwell, influencing from "1984" too much. So I can say that the book was some sort of revelation for me in the meaning that I wasn`t expecting it to be a dystopy, yet I also got no doubt that Atwood still is closer to a minor than to a major writer and that she`s readable but not much more than that.
book, 1985

Better Than Chocolate

8
What`s wrong with me? I suddenly find myself enjoying a film about lesbians even if it doesn`t show much of hot naked bodies. And I suddenly have nothing against a transsexual in a film. What has happened to me and where have my homophobic feelings for murdering Jake Gillengaal with a sledge hammer twice in a row? "Better than chocolate" may indeed not be better than "Chocolate" but it`s still a very good film. Maggie has just quit the college and taken up a jub at a Lesbian book shop when she meets a travelling painter named Kim whom she falls in love with, they move together and everything seems to go nicely, until Lila - Maggie`s mother - and her brother Paul come to live with them. Needless to say, that Lila doesn`t know about her daughter`s orientation and that she doesn`t make coming out with it particulary easy (not that she`s that agressive, she just always has to speak herself and she`s far from a good listener). Apart from her not knowing that her daughter doesn`t need or want to impress boys, Lila also doesn`t notice that her new best friend Judy Squires is in fact a transsexual named Jeremy. And this Jeremy who passionately loves Frances, the owner of Maggie`s book store, is the kindest transsexual I`ve ever seen on film. Not that I`ve seen that many, I dare say, and as far as I know I haven`t met a single one of those in person so far (at least I`m almost sure that there wouldn`t be any of them amongs my friends, for I`ve known them since we went to school together and I would have noticed, had for instance a fellow named Andrew been written in the class book by the name of Andrea. Anyhow, the place where those people live does seem a bit odd - I doubt that Vancouver mostly consists of gays and neo-nazis, but who knows. Still this is a very warm love story, never mind the gender question - and in some ways I find it better than Brokeback mountain (maybe because it`s women that are making out and not men; or because I liked the song "I`m not a fucking drag queen" sung by Judy/Jeremy at a gay club).
film, 1999

Where the Truth Lies

7.5
When I went to the cinema to see this film little did I know what it was going to be like. After having a brief look at what IMDB told about this film I thought: cool, a mystery film! So I couldn`t resist from getting a couple of free tickets for this film and so I went to see it. The strange thing thou was the fact that I took with me not only my girlfriend but also a friend of mine. Everything would be just fine, had this film less sex in it. But as it is I felt a bit embarassing, there`s probably no need to explain exactly why. The story of the film was a mystery after all - two comedians (Kevin Bacon and Colin Firth) who were very famous once split up after a dead naked girl was found in their hotel room. An another girl who`s a young and talented reporter tries to solve the mystery of the death and of the split up. It`s especially important for her to learn to know more, since she has been a fan of these comedians since her childhood. But as it proves to be, both of her heroes aren`t the kind and caring they were supposed to be after all. One of them lays her and doesn`t care for her at all on the very next day, while the one played by Colin Firth... I`d rather not even say what sort of lesbian action he induces in the film. What I found especially nice was the dual appearance of Jefferson Airplane`s "White Rabbit" in the film. The first time it was done at a play with censored lyrics, the next time it`s ok.
film, 2005

Reckless

5
Canada once already appologised to the USA for Bryan Adams - it`s a fact everyone who has watched Southpark knows. But it didn`t stop me from listening to one of his supposedly better records. The disc starts off with a typical mid-eighties song "One Night Affair" which sounds like a minor song from a Dire Straits album (musically not vocally) and like a different take on "Run To You", which can also be found on this album. The album is mostly famous for having 6 hit singles on it, "Run To You" and "Summer of `69" being the most famous ones. By the way did you know that the latter is about oral sex and not about the year of "Abbey Road" after all? It`s not too surprising, considering that Bryan was 9 in 69. And he most likely didn`t do 69 in 69. Other tracks are basically just supporting songs for the highlights, and they don`t support them too good. "It`s only love", a duet with Tina Turner, is one of them. How could this fellow become such a legend if all his songs sound the same, if they`re generic and formulaic? "Heaven" is a song which he later reshaped a bit and made "Please forgive me", it also sounds a lot like "Heaven is a place on earth" (a slowed down version of that song as a matter of fact), or no... that song by Bonnie Tyler. Heck, who cares? It`s Bryan Adams after all, and not some strange Frank Zappa. Music for your school discoteque is the best purpose for music like this.
music, 1984

Songs from a Room

8
Of course, it isn`t the first time I listen to this record, not at all, but I had never listened to it 3 times a row, and now I have. That`s not a particulary hard task, of course, since the album is only 35 minutes long. That was the second album Cohen ever had, and it is one of his best. Cohen never had very much melody in his songs, as you know, he mainly does some guitar strumming, accompanying his singing, which isn`t that much of singing as well. He`s a poet from the beatniks, you know, and he`s very good at writing lyrics (or was way back in 1969). "Story of Isaac" is one brilliant example of his writing skills, telling about a man who goes mad and decides that he must kill his children in order to praise the Lord. Another song about God is called "The Butcher". A nice vision of God, isn`t it? To be short, I like all of those songs, although they aren`t really songs, but if they are good, what more do I need?
music, 1969

Barenaked for the Holidays

6.5
Why am I so rarely satisfied with what I read, watch or hear? I`m not really sure about that. Probably, my standards for the world are plainly too high, otherwise I may be an ego-obsessed maniac. Still I can`t find force within me to say that this album is particulary good. Barenaked Ladies is a fun pop/rock act that got popular (at least I got to know about it) with the titles "One Week" and "Alcohol". And since they are keen on recording goofy songs, so is this Christmas album full of goofieness. And it`s all right with me, for I wouldn`t give up my life for blasphemy upon hearing a funny version of "Jingle Bells". Which by the way, is one of the best songs on the entire disc - switching to a sappy and sad beginning into a funny ending with silly lyrics. Then comes "Green Christmas" - an original composition of the Ladies and it`s also quite good. Everyone says it`s cool that they used Casio sintesators in some songs, but I say - it`s ok. Still, all the songs about Hannukah are lame (and not because of the context but because of the music and singing). And if I needed to compare this album to "Warten auf das Christkind" by `Die Toten Hosen` which also is a parody X-mas album, I`d say the Germans come out on top. There`s simply not enough diverse songs on this album here. (but while relistening to it right now I decided that it actually isn`t as bad as I thought it was)
music, 2004