Kazhes pierakstu burtnīca

Ai, nerakstīšu vāciski, slinkums. Patlaban šī Maksa Friša luga ļoti atbilst manam dvēseles stāvoklim. Tas ir stāsts par to, kā dzīve varētu izvērsties un varētu neizvērsties. Tajā ir sieviete Elvīra, kam pirms 17 gadiem bija afēra ar Pelegrīnu, pirātu, bet kura nespēja ar viņu kopā atstāt Santa Kruzu un turpināt nemierīgu dzīvi. Tas ir Barons, kurš nedevās kopā ar Pelegrīnu pirms tiem 17 gadiem uz Havaju salām, bet apprecēja Elvīru un uzaudzināja viņas un Pelegrīna meitu kā savu bērnu. Tas ir Pelegrīns, kurš drīz mirs un kurš sapņo par savu fermu kaut kādā tālā salā. Elvīra tikām katru nakti par jaunu izdzīvo savu un Pelegrīna stāstu sapņos. Savukārt Barons vienmēr domā, ka viņš daudz ko varētu būt palaidis garām, neaizbraucot uz Havaju salām. Taču tikai Pelegrīns apgalvo, ka viņš nenožēlojot neko tādu, ko ir darījis, un nevēlas neko darīto piedzīvot atkārtoti. Tāpēc viņš var mirt laimīgs, bet Elvīra un Barons 17 gadus viens attiecībā pret otru nav bijuši vaļsirdīgi. Iespējams, šī situācija nemaz tik ļoti neatbilst manai dzīves realitātei, bet tās lasīšana uz mani atstāja lielu iespaidu.Patiesībā es gan Santa Kruzu esmu kaut kad senāk lasījis, taču pavirši un steidzīgi, neiedziļinoties saturā un neko daudz pēcāk neatceroties. Tagad tas vairs neatkārtosies, varbūt. Rit mana pēdējā stunda Delfos un es nezinu, kādā Santa Kruzā es nonākšu no šīs Grieķijas pilsētas, neviens orākuls to man priekšā nesaka. Makss Frišs tomēr patiešām bija ģeniāls rakstnieks, viens no maniem iecienītākajiem. Tagad pamazām plānoju pārlasīt vairumu viņa lugu, kā nekā esmu bibliotēkā tās vāciski paņēmis (līdz šim tās esmu lasījis tikai krievu tulkojumā, bet tas jau nu noteikti nav tas pats).