Kazhes pierakstu burtnīca

Bobs Dilans ir viens no retajiem globāli par ģeniāliem atzītajiem mūziķiem, kurus es personīgi par īpaši labiem neuzskatu. Nezinu, kas tur par vainu, bet neviens viņa albūms nekad nav varējis mani tā kārtīgi "aizķert", lai arī es spētu apjēgt viņa muzikālo diženumu un raženumu. Taču tagad es kārtējo reizi esmu izlēmis iedot viņam vēl vienu iespēju mani pārliecināt par savu nepārspējamo talantu. Tā kā darbā mūziku klausīties ir vieglāk nekā mājās, es ar šodienu sāku projektu "ne darba diena bez Boba Dilana", kura laikā centīšos katru darba dienu aizvadīt ar kādu no Roberta Cimermana albūmiem no mana krājuma (kurā ietilpst lielākā daļa viņa labāko ierakstu). Iesākam mēs pavisam neprestiži - ar Boba pirmo albūmu, kas ierakstīts tālajā 1962. gadā, vēl pirms Dilana kļūšanas par folkmūzikas un vēlāk arī rokmūzikas superzvaigzni. Būdams pats tolaik vēl visai zaļš (21 gadu vecs), Bobs savā pirmajā platē lielāko uzsvaru liek uz blūza un galvenokārt folkmūzikas klasisku kompozīciju koverēšanu, piedāvājot tikai divas pašsacerētas dziesmas - "Talkin` New York" (principā - ierunāts stāsts ar nelielu fona muzikālo noformējumu) un "Song To Woody" (Vudijam Gutrijam veltīta dziesma, kas principā tikai nedaudz atšķiras no svešajām kompozīcijām). Runājot par koveriem - ļoti spēcīgs ir pirmais gabals "You`re no Good", kurā Dilans izklausās savus sešdesmit gadus vecs, man labi ir zināma dziesma "Man of constant sorrow" (zināma no kādas brāļu Koenu filmas) un "House of the Rising Sun" (vislabāk zināma The Animals izpildījumā). Ne viena, ne otra uz mani nekādu dižo iespaidu neatstāj. Runājot par citām dziesmām, Bobs jau šajā ierakstā visai žiperīgi spēlē mutes ermoņikas un strinkšķina giču, līdz ar to tas patiešām ir Viņa albūms, jo, kā izskatās, citi cilvēki tā ierakstīšanā nav piedalījušies. No vienas puses tas, protams, ir stilīgi, no otras puses līdz ar to mūzika manā izpratnē ir pārāk vienveidīga un visai ātri apnīkoša. Tiesa, neviens arī neapgalvo, ka "Bob Dylan" būtu viņa labākais ieraksts.