The Macbeth murder mystery

(valoda: krievu) Viljams Tērbers, ja var ticēt aprakstam uz grāmatas aizmugurējā vāka (kam, protams, ticēt nevar, tāpat kā nevar par elektroprecēm spriest pēc to ražotāju atsauksmēm), esot leģendārs amerikāņu satīriķis, karikatūrists un vispār unikāla humora tips. Ja var ticēt manam spriedumam (un tam, protams, ticēt nevar, jo zināms, ka mani ir noalgojuši tumšie spēki, lai es izsmietu jebkuru ASV radītu mākslas darbu, kā jau normālam interneta teroristam klājas), tad Viljama Tērbera humors ir visai otršķirīgs. Šajā grāmatā ir apkopoti viņa labākie darbi (nezinu pēc kādiem kritērijiem) no dažādiem stāstu krājumiem, kas tapuši vairāku gadu desmitu garumā. Pirmais, ko nevarēju neievērot, bija izteiktā līdzība ar Džeroma humoristiskajiem stāstiem - tā pati mazliet ironiskā un mazliet pamācošā noskaņa. Protams, varbūt pie vainas ir krieviskais tulkojums, taču Džeromu esmu krieviski lasījis ļoti antīkā tulkojumā, kamēr Tērbers krieviskots ticis salīdzinoši nesen, līdz ar to diez vai piestrādājis viens un tas pats tulks. Pirmais stāstu kopums nāk no stāstu krājuma "Mana dzīve grūtos laikos" (1933), kurā Tērbers pasniedz it kā smieklīgas epizodes iz savas (iespējams, izdomātas) bērnības. Ko smieklīgu iespējams saskatīt stāstos "Nakts, kad nokrita gulta" vai "Diena, kad pārrāva dambi", es patiešām nezinu, turklāt šie abi stāsti ir principā vienādi. Proti, ir kaut kāds notikums no kura visi baidās, bet kas reāli nenotiek, bet saceļas panika un notiek daudz visādu tizlumu, lai gan centrālais ļaunais notikums nemaz nav iestājies. "Suns, kurš koda" ir izteikti līdzīgs Džeroma stāstam par suni, kas ļoti mīlēja naudu un tiem abiem ir viena kopīga iezīme - tie nav smieklīgi. Nākamais stāstu kopums, kas nākuši no krājuma "Vīrietis vidējos gados uz lidojošas trapeces" (1935), šķiet labāks par pirmo. Stāsts "Misters Prebls atbrīvojas no savas sievas" par vīrieti, kas izlemj nogalināt savu sievu, aizvedot viņu uz pagrabu un klausās sievas lamāšanos par to, cik slikti viņš ir ieplānojis slepkavību, ir patiešām interesants, gandrīz vai Roalda Dāla kvalitātē. Stāsts par "Veiksminieku Džedu Pītersu", kuram allaž paticis stāstīt, kā viņam noveicies neiet bojā dažādās situācijās, bet kurš beigās pavisam stulbi nositās, arī ir ok. Daži stāsti gan atkal ir izteikti bāli, bet tādu vismaz nav vairums. "Mūsu laikmeta fabulas", kā es nojaušu, ir kalpojušas par iedvesmu mūsu pašu tautiešu pasakām par Jamuleju un Tupu, un līdzīgi kā SWH večiem, arī šeit kvalitāte ne vienmēr ir vienāda. "Princese un skārdene" ir klasiska fabula par princesi, kurai jāizvēlas labākais no preciniekiem ar paredzamu, bet perfekti nostrādātu iznākumu. "Vienradzis dārzā" labi izmanto skatu punkta maiņu. "Meitene un vilks" arī ir labs gabals. Tikām "Truši, kuru dēļ bija visas bēdas" ir tik bērnišķīgi realizēta situācija ar nacistiem un ebrejiem, ka pat 10 gadīgs bērns būtu spējīgs tādu uzrakstīt. Arī "Aitas vilku ādā" ir bezjēdzīgs audzinošs stāsts. Neapšaubāmi labākais stāsts atrodams krājumā "Mana pasaule. Laipni lūgti tajā!" un tam par godu nosaukta arī šī izlase. Tajā Šekspīra "Makbets" tiek interpretēts kā detektīvromāns un tajā tiek veiksmīgi (vairāk vai mazāk) atklāts īstais karaļa slepkava (kas, protams, nav Makbets, jo Šekspīrs tak nerakstītu tik stulbu detektīvu, ka slepkava ir acīmredzams). Krājumi "Tērbera valsts" (1953) un "Tērbera karnevāls" (1962) neko īpaši saistošu nesniedz. Papildu visam manā rīcībā nonākušajā krājumā iekļauta viena Tērbera pasaka bērniem "Baltā stirna". Patiesībā, vai tā ir īsti pasaka bērniem vai pieaugušajiem es nezinu. Sižets - mežā atkārtojas laiku pa laikam, ka balta stirna mednieku priekšā pārvēršas par princesi. Tā ir atkārtojošās burvestība, ka princese-stirna var palikt par cilvēku uz mūžu tikai tad, ja viņai nenākas vairāk kā 2 reizes vilties cilvēku mīlestībā. Parasti viņai tā sanāk. Slinkums ieslīgt nopietnākās detaļās. Pasaka patiesībā ir pat diezgan amizanta ar zināmu humoriņu, tomēr novelkot svītru un savelkot visus saskaitāmos rezultāts nav Tērberam labvēlīgs. No aptuveni 40 stāstiem šajā krājumā kādi 10 ir patiešām veiksmīgi, vismaz 10 - katastrofāli bezcerīgi un pārējie - aizmirstībā grimstoši. Secinājums - zināms talants Tērberam, protams, piemita, bet ja jau viņa labāko darbu izlasē dominē neizteiksmīgi darbi, es labprātāk pat neiztēlošos, kādi ir pārējie stāsti viņa krājumos. Bet varbūt tomēr būtu vērts pārbaudīt?
2006-11-01
5.5
comments powered by Disqus