Kazhes pierakstu burtnīca

(valoda: krievu). Nezinu, kā tas sagadījies, bet atkal jau esmu izlasījis kārtējo Viktora Suvorova grāmatu. Vibor, ja pareizi saprotu, ir otrā daļa kaut kādai viņa grāmatai, ko neesmu lasījis. Atšķirā no, piemēram, "Akvārija" vai "Ledlauža", šī grāmata ir nevis dokumentāls (vairāk vai mazāk) spriedelējums par to, kas un ko un kāpēc darīja Padomju savienībā 2. p.k. laikā, bet gan literārs vēstījums par notikumiem, kuri varbūt tā norisinājās, bet varbūt arī nē. Centrā ir kādi 3-4 personāži: Josifs Staļins (laikam nav vērts skaidrot, kas tas par putnu), "burvis" Messers (kas spēj hipnotizēt cilvēkus), padomju superaģente Nastja, kam paredzēts kļūt par Spānijas karalieni (strange, isn`t it?) un bende-kino operators vienā personā Makars būtu nosaucami par galvenajiem šī darba varoņiem. Notikumi risinās 1939. gadā, pirms nacistu-padomju kara sākuma. Messeru meklē visas pasaules specdienesti un nacisti viņu pat noķer, tomēr nohipnotizējot visus, ko vien iespējams, viņš spēj aizbēgt un izlemj doties uz Maskavu pie Staļina. Pārvarot visu Staļina drošības sistēmu, viņš to patiešām izdara un atklāj, ka Staļins ir par viņu vēl varenāks burvis - vai pareizāk, burvju savaldītājs. Nastju Messers sagatavo padomju superaģentes darbam Franko vadītajā Spānijā, lai gan viņš personīgi netic, ka viņai ir "iekšā" kļūt par Karalieni. Kad Nastja Spānijā nokļūst, pirmais, kas jāizdara, ir jānovērš no sevis aizdomas par sakariem ar PSRS, taču viņa to izdara tik profesionāli, ka arī Staļins padomā, ka ir ticis nodots. Tikām no nāvei paredzētā sava bijušā pietuvinātā Ježova Staļins pārņem ideju izmantot kaut kādas kara ierīces, lai no milzīga attāluma veiktu pasūtījuma slepkavības. Vispār notikumu romānā ir tonnām, tāpat arī personāžu, Suvorova vēsturnieka maniakālums uzdarbojas pilnā sparā un pa brīžam atcerēties, kurš un kāpēc tagad nonācis Staļina nežēlastībā, ir pagrūti, turklāt daļa no sižetiskajām līnijām man kā ierindas lasītājam šķiet diezgan garlaicīgas, te varētu novilkt paralēles ar Uļickas romānu par Danielu Štainu - autoram pietrūkst spējas atlasīt filleru (droši vien maksā par lappusēm, pieņemot, ka rakstniekiem nav tā kā mūziķiem jāizpilda kādi minimālie normatīvi, piemēram, 200 lappušu apmērā).