1997

Tiem, kas ceļā

7.0
Izraēlas satīriķa Ēfraima Kišona jautro ceļojumu pastāstiņu grāmatu es tiku lasījis laikā, kad no tur aprakstītajām zemēm man bija pazīstamas tikai dažas, līdz ar to spriest par to, cik daudz tur aprakstīto stereotipu saskan ar realitāti, varēju tikai ļoti aptuveni. Protams, arī tagad es neesmu bijis visur, jo tas būtu visai dīvaini, ja es savus ceļojumu plānus pakārtotu šai grāmatai, bet vismaz visās valstīs, kuras te pieminētas, bijis gan esmu, līdz ar to drusku labāk saprotu to, kas ir tas, par ko Kišons raksta.
2018-05-19 19:51:34
book, 1997

Три истории

7.0
Skatoties pirmo no trim stāstiem, kas veido Kiras Muratovas filmu "Trīs stāsti", pārņēma neviltota sajūta: atkal jau filmu grāmata iesmērējusi mums kaut kādu sviestu! Nesūdzēšos par video un audio kvalitāti - tur bija grūti saprast, vai filma sākotnēji bija mazbudžeta vai arī mums patrāpījās apšaubāmas kvalitātes tās kopija, bet tas saturs! Vīrietis ierodas pie sava drauga (ja viņi tiešām ir draugi) - kurinātāja, lai pasūdzētos par grūto dzīvi un, kā izrādās - lai sadedzinātu savas kaimiņienes līķi, kuru viņš pats arī, protams, ir nogalinājis. Nē, man nav nekādu aizspriedumu pret melnu saturu, taču šīs filmas sakarā problēmas vairāk raisīja tas, kādā veidā tika atainots stāsts un kādi personāži tur parādījās. Teikt, ka aktierspēle tur bija pārspīlēta un kaitinoša, būtu nepateikt neko. Teikt, ka tukls kails homoseksuālis, kas mitinās pie kurinātāja un tur nodarbojas ar pakalpojumu sniegšanu vietējiem homoseksuāļiem, būtu patīkams skats, arī nevar (tiesa, pakalpojumu sniegšana par laimi rādīta netiek). Bet jā - visvairāk uz nerviem krita aktierspēle.
2017-10-05 19:45:34
film, 1997

Hana-bi

8.0
Filmas "Hana-bi" jeb "Uguņošana" režisors Takesi Kitano galīgi nebūtu saucams par parastu čali. Un tas apstāklis, ka šajā filmā viņš ir režisors, scenārists, galvenās lomas atveidotājs un montāžas režisors, par viņa daudzveidīgajiem talantiem pasaka itin maz. Līdzās citām lietām viņš ir arī filmā redzamo gleznu autors, kuras viņš radīja, atkopjoties no motocikla avārijas, kuras rezultātā viņam ir daļēji paralizēta seja. Un arī tas vēl nav apstāklis, kas mani personīgi visvairāk šokēja viņa biogrāfijā - kā izrādās pirms saviem starptautiskajiem panākumiem kā kinorežisoram Kitano savā dzimtenē bija ļoti labi zināms komiķis, kura darbu vidū ir... "Takeši pils". Jā - Venēcijas Zelta lauvu saņēmušo "Hana-bi" režisēja čalis, kurš vadīja "Takeši pili" - vienu no sviestainākajiem TV šoviem, kādu man ir nācies redzēt. Savā ziņā viņa karjeras līkloči man rada sajūtu, ka Latvijas ekvivalents tam būtu tāds, ka "Pelnu sanatoriju" būtu režisējis Dainis Porgants.
2017-09-12 04:57:21
film, 1997

Titanic

7.5
Es esmu diezgan pacietīgs un nesteidzīgs, tā vismaz man gribētos domāt. Ne velti man vajadzēja tikai divdesmit gadus, lai saņemtos noskatīties manu pusaudža gadu populārāko kinolenti - Džeimsa Kamerona "Titāniku". Sākotnēji, protams, šīs filmas neskatīšanās šķita principiāla, bet ar laiku sasniedzu to stāvokli, kad nekādu īpašu idejisku iebildumu pret filmu kā tādu man vairs nebija, tikai kaut kā nesanāca to iekļaut savos kino baudīšanas plānos. Līdz beidzot sanāca.
2017-07-05 19:46:36
film, 1997

Gattaca

7.0
Man patīk laba zinātniskā fantastika, tā vismaz es uzskatu. Ar vārdu "laba" es saprotu to, ka fantastikā mani nemaz nesatrauc tas, kā darbojas kaut kādas tehnoloģijas (no kategorijas - vai tas ir iespējams) un vēl jo vairāk mani neinteresē kvalitatīvi un dārgi specefekti. Ne velti manās acīs The Man from Earth ir viena no izcilākajām zinātniskās fantastikas filmām, lai arī gandrīz visa tās darbība risinās vienā istabā. Man par pārsteigumu, izrādījās, ka "Gattaca" arī galīgi nav viena no tām filmām, kurās citplanētieši ar spicām ausīm runā par Spēku, un arī pakaļdzīšanās ainu ar kosmosa kuģiem te ir apaļa nulle, tā vietā filma pievēršas tehnoloģiski daudz sarežģītākiem jautājumiem.
2016-02-22 05:38:21
film, 1997

OK Computer

9.0
Mazliet pat biedē, ka jau vairāk kā 15 gadi pagājuši, kopš "OK Computer" nāca klajā. Šo ierakstu itin daudz reizes tiku klausījies reizēs, kad man bija uzticēts pieskatīt māsas meitu. Tagad pašai māsas meitai ir meita, ja ne gluži tādā vecumā, kā Ieva tolaik, tad - vien dažu gadu attālumā. Bet es joprojām klausos "No Surprises".
2013-10-17 07:48:15
music, 1997

The Fifth Element

7.5
Cik daudz filmu es katru gadu nenoskatītos, dažādi dīvaini robi manā kinopieredzē allaž vēl atrodas. Tā, piemēram, es pamanījos līdz 2013.gada rudenim nodzīvot, neredzējis "Piekto elementu".
2013-09-03 05:41:27
film, 1997

The Mollusk

9.0
Reizēm man nākas atzīt, ka mūzikas (un vispār mākslas) pasaulē komercializācija ir aizgājusi mazliet par tālu. Kā citādi būtu iespējams, ka tāda grupa kā "Ween" vairuma kritiķu acīs ir uzskatāma par 20.gadsimta beigu - 21. sākuma bītlu ekvivalentu, bet vienlaikus vismaz ārpus ASV tā atpazīstamībā nevar sacensties pat ar daudziem otrās šķiras indīrokeriem, nemaz nerunājot par dažādiem talantu šovu atgremojumiem?
2013-08-27 07:28:54
music, 1997

Western

5.5
Brauca reiz kāds virietis ar mašīnu, kura viņš veda kurpes pārdošanai. Smuka meitene stopeja, un vinš apstajās. Izradijas gan, ja partiesibā stopeja nevis smukā meitene, bet gan kaut kads ne super simpātisks krievu tautības čalis, un meiča vienkarši viņam šajā lietā palīdzēja. Bet Pako vairs nevareja čali nepaņemt, un rezultātā viņš iesaistijās visai īpatnēja roadtrip, kura centrālais element bija tajā, ka čalis vardā Nino nozaga viņa masiņu. Kapēc nozaga? Lai varētu pastilot meičžm.
2012-05-01 22:33:51
film, 1997

Fever Pitch

5.0
Šis man bija jauns piegājiens - dienā, kad esmu nupat izlasījis grāmatu, noskatīties arī pēc tās uzņemto filmu. Vēl jo vairāk tāpēc, ka filmai scenāriju rakstījis grāmatas autors - Niks Hornbijs. Vienlaikus gan jāatzīst, ka šai komēdijai, kurā galveno lomu atveido Kolins Fērts, ir saturiski un idejiski visai maz saistības ar šāda paša nosaukuma grāmatu. Jā, Fērta varonis ir "Arsenal" fans ar lielu stāžu, bet tas patiesībā arī ir vienīgais, kas vieno filmu un grāmatu. Filmai visam ir pilnīgi cita doma, savādāki akcenti, varoņa attiecības ar futbolu ir atainotas daudz paviršāk un trulāk, varoņi ir visai plakani un idejiski tur nav gandrīz nekā no grāmatas. Fērts brīžiem ir smieklīgs, bet biežāk nav, un kopumā filma ir visai garlaicīga un nemotivējoša saprast lietas būtību. Lasi grāmatu!
2012-03-23 19:41:25
film, 1997

Tuesdays with Morrie

9.0
Kā likums, es esmu visai skeptiski noskaņots pret motivējošu literatūru, kura lasītājam māca pareizi dzīvot, pareizi nopelnīt savu pirmo miljonu, pareizi mīlēt Jēēēzu vai ko nu tur katrs prātvēders iedomājas. Šī grāmata līdz ar to ir izteikts likumu apstiprinošs izņēmums - motivējoši izglītojošs stāsts, kurā tā autors atstāsta savas pēdējās tikšanās ar augstskolas pasniedzēju, kas viņam mācīja pilnīgi citas vērtības, nekā tās Rietumu (un jo īpaši - amerikāņu) sabiedrībā ir pieņemtas, proti, nepievērst pārmērīgu uzmanību materiālajai pasaulei, sasniegumiem karjeras lauciņā un finansiālajā cīņā, tā vietā pretī liekot mīlestību, sevis, pasaules, nāves un visa būtiskā apzināšanos. Grāmata ir īsa, uzrakstīta maksimāli vienkārši un ir uztverama bez sevišķas prātuļošanas, un tās galvenais pluss ir tajā, ka man kā lasītājam visu laiku bija sajūta, ka viss tajā aprakstītais ir īsts un taustāms, un ka autoram viņa aprakstītais patiešām ir bijis emocionāli svarīgs, nevis tikai naudas darbs, un tas ir ļoti svarīgi. Ja grāmata mani spēj aizkustināt un likt daudzko pārdomāt, tad tā pēc idejas nevarētu būt slikta grāmata, un šoreiz es tiešām neteikšu sev tik raksturīgo, ka visas te izteiktās patiesības jau tāpat jebkuram normālam cilvēkam ir skaidras un pašsaprotamas. Nē, tā nemaz nav. Ja nu kas - Miča Alboma "Otrdienas ar Moriju" ir pieejamas arī latviešu valodā - patiešām rekomendēju (un atkārtošos - es gandrīz nelasu dokumentālā stila literatūru un no dabas esmu cinisks un nejauks).
2011-09-19 16:39:47
book, 1997

Jonathan Creek: Season 1

8.0
Nevaru sevi nosaukt par pārmērīgu detektīvseriālu cienītāju, taču pirmās "Jonathan Creek" sērijas mani ātri ievilka sevī. Šī seriāla galvenais varonis ir visai tipisks Šerloka Holmsa stila personāžs - noslēdzies sevī, ar dīvainu izpratni par sabiedrības normām, milzīgu daudzumu dažādu zināšanu un netriviālu domu gājienu. Ikdienā viņš strādā par triku izdomātāju burvju māksliniekam Adamam Klausam, bet brīvajā laikā (kāds, kā var spriest no šī seriāla, viņam ir gandrīz viss laiks) viņš palīdz pētnieciskajai žurnālistei Medijai Magelanai risināt mīklainus noziegumus, ar kuriem netiek galā policija. Un varu atzīt, ka seriāla pirmajā sezonā šie noziegumi lielākoties tiešām ir ļoti veikli pastrādāti un ar ticamības momentu viss ir kārtība. Ar ko šis atšķiras no citiem līdzīga stila seriāliem? Pirmkārt - ar to, ka tas lielā mērā ir komēdijseriāls (un zināms, ka esmu britu humora cienītājs), un ar to, ka šeit galvenais (vismaz pirmajās sērijās) ir - kā vispār šādu noziegumu varēja pastrādāt, nevis - kurš to izdarīja. Proti, jautājums nav "who dunnit?", bet gan "how did he pull this off?"
2011-08-29 11:04:54
film, 1997

Blur

7.0
Noguruši no salīdzināšanas ar Oasis un citiem britpopa līderiem, savā piektajā studijas ierakstā "Blur" puiši publikai parādīja sevi no pilnīgi citas puses - izklausoties ne vairs pēc Reja Deivisa, bet drīzāk pēc Kurta Kobeina un kompānijas. Protams, nekur nav teikts, ka "Blur" bija apnicis tieši tas, ka viņiem sejā visu laiku baksta britpopu, varbūt iemesls skanējuma maiņai bija tajā, ka atšķirībā no iepriekšējiem grupas albumiem, kuros pārliecinoši dominēja Damon Albarn, šī ieraksta neapstrīdams līderis ir Greims Koksons, kurš šoreiz sāk sevi iemēģināt arī kā dziedātājs un ne vairs tikai ģitārista arodā.
2011-02-03 09:25:12
music, 1997

Plagiarism

7.0
Savā ziņā "Plagiarism" varētu saukt par Sparks labāko dziesmu apkopojumu, bet tikai - savā ziņā. Proti, kā jau tas šai grupai bijis raksturīgi (izņemot absolūto stagnāciju astoņdesmitajos gados), "Sparks" centās labāko dziesmu izlases sastādīšanai pieiet radoši. Un ne tikai tādā ziņā, ka dziesmu izvēle šeit ne vienmēr ir pašsaprotama, bet galvenokārt tāpēc, ka visas dziesmas tika ierakstītas par jaunu un daudzas - pavisam citā skanējumā. Viens no šo pārmaiņu iemesliem ir tāds, ka augstās partijas Rasels Maels sens vairs nevarēja izdziedāt tā kā jaunībā, līdz ar to, piemēram, "This Town Ain`t Big Enough for the Both of Us" izklausās pavisam citādi nekā agrāk un drīzāk varētu Rasela vokālu saukt par runāšanu, nevis tādu operatisku piegājienu kā agrāk. Taču dziesmai daudz dod arī aranžējumi (jā, šī dziesma ierakstā ir pārstāvēta divas reizes) - vienā no versijām sintezatori ir aizstāti ar vijolēm un čelliem, kamēr otrā sintezatori ir vietā un pietiekoši autentiski, toties dziesmu daudzveido grupas Faith No More vokālista līdzdalība, un Maela un Mike Patton baisais bass lieliski iet kopā ar Raselu. Stīgu aranžējums tāpat pamatīgi izceļ uz augšu "Pulling Rabbits Out of a Hat", kas pārsteidzošā kārtā kļūst par ļoti baudāmu kompozīciju. Taču ne visur Sparks izvēlas klasiskās mūzikas ceļu - apmēram puse dziesmu tiek izpildīta "Gratituous Sax and Senseless Violins" manierē - ar tipiskiem deviņdesmito gadu bītiem, kuri brīžiem liek domāt par "2Unlimited" vai "Captain Jack", taču vismaz gadījumos, kad melodijas ir kārtībā, arī šādi aranžējumi dziesmām nekaitē - kaut vai "The No.1 Song in Heaven" gadījumā (ja kas, arī šī dziesma tiek piedāvāta gan elektroniskajā apdarē, gan kā klasikas un elektronikas apvienojums, šajā situācijā es gan laikam par labāku atzīšu tīri elektronisko versiju). Vēl pie pozitīvajiem momentiem varu minēt otro skaņdarbu ar Faith No More līdzdalību - "Something for the girl with everything".
2010-12-08 17:13:35
music, 1997

Full Circle with Michael Palin

9.0
Šis manās acīs ir viens no vissaistošakājiem Peilina ceļojumu raidījumu cikliem. Peilins un viņa komanda (proti, Bazils Pao un pārējie aizkadra palīgi) dodas pa sauszemi apkārt AtlantijasKlusajam okeānam, veicot teju vai gadu ilgu ceļojumu, šajā laikā paviesojoties Aļaskā, Krievijā, Japānā, Korejā, Ķīnā, Vjetnamā, Filipīnās, Malaizijā, Indonēzijā, Austrālijā, Jaunzēlandē, Čīlē, Bolīvijā, Peru, Kolumbijā, atkal ASV, Kanādā un visubeidzot - atkal Aļaskā.
2010-04-11 08:17:53
film, 1997

Vai viegli būt

8.5
Vienpadsmit gados, kas bija pagājuši kopš Podnieka "Vai viegli būt jaunam" noticis bija ļoti daudz. Nebija vairs padomijas, kurā tapa pirmā filma. Nebija arī tās režisora - Juris Podnieks gan bija iecerējis desmit gadus pēc pirmās filmas uztaisīt tās turpinājumu, taču viņa paša dzīves ceļš aprāvās ātri, negaidīti un bezjēdzīgi. Taču filma tomēr tapa, Podnieka iesākto darbu līdz galam noveda Antra Cilinska, vecās filmas montāžas režisore.
2010-03-02 07:32:43
film, 1997

Jakob schäft

6.0
Atbilstoši šīs grāmatas ievadam krievu valodā, Klauss Mercs ir ievērojamākais mūsdienu Šveices rakstnieks. Varbūt tā arī ir, bet šī grāmata man neko diži ievērojama nešķita. Jā, tas ir patiešām ļoti īss un kompakts romāns, kurā visai oriģinālā veidā izstāstīta kādas dzimtas vēsture vairākās paaudzēs. Kamēr 20.gadsimta sākuma rakstnieki būtu šai tēmai veltījuši 1500 lappuses un aprakstījuši katru nebūtiskāko detaļu, Mercs kā īsts Džona Keidža skolnieks šeit atstāj tikai pašu minimālāko, pašu nepieciešamāko, pašu koncentrētāko informācijas daļu. Šī grāmata stāsta par vienu no kalnu ciematu lielākajiem postiem - deģenerāciju, kam par iemeslu ir laulības radinieku starpā. Tā stāsta par šo tēmu bez sevišķas moralizēšanas un bez sevišķas vērtēšanas, tiktāl viss būtu labi.
2010-02-04 19:47:54
book, 1997

L.A. Confidential

8.5
Neticamais ir noticis!
2009-12-01 21:29:03
film, 1997

A life less ordinary

4.0
Denijs Boils ir unikāls ar to, ka katra viņa filma ir ļoti ievērojami atšķirīga no pārējām. Uz doto brīdi esmu redzējis sešas no deviņām viņa režisētajām filmām:
2009-11-20 15:09:40
film, 1997

Bardo

6.0
Kas ir Krievu-abesīniešu orķestris? Tautas valodā tā ir grupa "Akvarium", kura ņēma un ierakstīja veselu virkni austrumniecisku melodiju bez standarta dziedāšanas, bet ar mantrēšanu, un izdeva to zem cita vārda. Vispār Akvariumam tas ir diezgan raksturīgi - izdot albumus ar citiem grupas nosaukumiem, un šis ieraksts viņu krājumā nav nekas sevišķi unikāls. Protams, tas ir netipisks, savdabīgs, oriģināls un tā tālāk - bet ne kaut kas tāds, ka tu teiktu - nē, Akvarium kaut ko tamlīdzīgu ierakstīt nespētu.
2009-10-20 17:44:27
music, 1997

Lilit

8.5
Pēc kārtējā "Akvarium" sastāva izjukšanas Grebenščikovs radikāli mainīja imidžu - noskuva matus un uzlika saules brilles, un ierakstīja savu kārtējo albumu ar tādu pavadošo grupu, kāda pat viņam nekad iepriekš nebija bijusi. Proti, albumā "Lilit" viņu pavada grupa The Band, kas zināma ar savu sadarbību ar Bobu Dilanu pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados. Vispār mani interesē, kā šādi ieraksti var tapt - kad tava grupa nesaprot tavu dziesmu saturu. Kad viens no Band dalībniekiem (basists) no sastāva izkrita narkotiku dēļ, uzreiz viņam tika atrasts ne mazāk lielisks aizstājējs - Hārvijs Brūkss, kas arī bija sadarbojies ar Dilanu un spēlējis basu vienā no Boba slavenākajām dziesmām - "Like a rolling stone".
2009-10-15 06:19:20
music, 1997

Гиперборея

5.5
Redz - beidzot tas brīdis pienācis, kad es paziņoju, ka kāds Akvarium albums man nemaz nepatīk. Pašu mani tas nedaudz pārsteidz, bet fakts - "Giperboreja" patlaban var pretendēt uz manis vismazāk iecienītā šīs grupas veikuma statusu. Protams, var teikt, ka mana problēma ar šo ierakstu pamatā ir tajā, ka Grebenščikovs un kompānija tajā pārmērīgi atkāpjas no tradicionālās šīs grupas formulas un es nespēju no viņiem pieņemt neko jaunu. Varbūt tā arī ir, bet fakts paliek fakts - vismaz puse šī ieraksta dziesmu man gluži vienkārši nepatīk. Protams, ir arī izņēmumi - pie tādiem var pieskaitīt nedaudz psihodēlisko plati ievadošo "Время Любви Пришло" un "Ария Казанского Зверя", kuras abas, protams, ir maksimāli tradicionālas šīs grupas dziesmas. Attiecībā uz "Kazaņas zvēra āriju", iespējams, ka tā mani visvairāk uzrunā ar savu pirmo pantu:
2009-10-14 06:53:51
music, 1997

Kiler

5.0
Tas apstāklis vien, ka "Kiler" daudzi uzskata par teju vai labāko Polijas filmu, kas tapusi starp 1990. un 2000.gadu, liek domāt, ka kino industrija šajā valstī piedzīvoja dziļu krīzi. Šai filmai gan bija vairāki faktori, kas man lika no tās gaidīt diezgan daudz:
2009-07-30 14:58:41
film, 1997

An Irish Eye

6.0
Džons Hokss, kā var izlasīt iekš Wikipedia, ir viens no tā sauktajiem "eksperimentālajiem" rakstniekiem. Proti, viens no tiem večiem, kuru grāmatas lasot tev vajadzētu izjust regulāras "wtf?" sajūtas un brīnīties par to, kā viens rakstnieks var kaut ko tik šīžīgu uzrakstīt. Pirmais, kas man ienāk prātā šādas literatūras sakarā, ir "Zazī un metro" (kas man ne pārāk patika). Taču Hoksa jaunākais romāns "Īru acs", manuprāt, ne ar ko diži eksperimentāls nav, un tas pietiekoši normāli seko literatūras pamatprincipiem, no kuriem Hokss apgalvo esam sen atteicies, vismaz viņš tā esot teicis: "I began to write fiction on the assumption that the true enemies of the novel were plot, character, setting and theme, and having once abandoned these familiar ways of thinking about fiction, totality of vision or structure was really all that remained."
2009-04-07 17:29:43
book, 1997

The Castle

8.0
"The Castle" ir viena filmām, ko man ieteica skatīties movielens.org, un man nākas atzīt - šis saits tiešām lielā mērā rullē un tā prognozes ir gana trāpīgas, bet galvenais - tas man iesaka filmas, par kuru eksistenci es citādi nemaz nebūtu uzzinājis, kā piemēram tas bija šīs filmas gadījumā.
2008-12-09 13:42:41
film, 1997

First Rays of the New Rising Sun

7.0
Džimijs Hendrikss kā jau ikviens mūziķis, kas nomiris pārāk jauns un jau savas dzīves laikā bija paspējis kļūt par leģendu, pēc nāves ir kļuvis par vienkārši mega leģendāru. Līdz ar to nav brīnums, ka dažādi naudas iekasētāji pēc viņa nāves ir izdevuši desmitiem (ja ne simtiem) visdažādāko kompilāciju ar "retajiem" Džimija ierakstiem, kurus ar vieglu roku tirgoja plašajai publikai. Šis konkrētais ieraksts gan tiek uzskatīts par vienu no labākajiem šāda stila ierakstiem - jo tajā ir apkopotas dziesmas, kuru lielāko daļu Hendrikss gatavoja savam ceturtajam studijas albumam, kuru viņam gan tā arī neizdevās pabeigt pēkšņās nāves dēļ. Un tikai deviņdesmito gadu otrajā pusē, kad gādību pār Džimija "mantojumu" no dažādiem ierakstu studiju večiem pārņēma viņa paša ģimene, beidzot šis ieraksts ieraudzīja dienasgaismu tādā veidā, kādā IESPĒJAMS to būtu gribējis redzēt pats Misters Hendrikss.
2008-12-03 17:31:21
music, 1997

Deuces Wild

7.0
Tā vispār ir diezgan izplatīta parādība, kad kāds gados pavecāks leģendārs populārās mūzikas darbonis ieraksta veselu albumu, kas sastāv no duetiem ar dažādiem jaunākas paaudzes mūziķiem. BB Kinga gadījumā šāds albums ir "Deuces Wild", kurā viņam līdzās darbojas tādi ļaudis kā Van Morrison, Treisija Čepmena, Ēriks Kleptons (ar kuru viņam jau bija kopīgs albums "Riding with the king"), Rolling Stones, Džo Kokers, Vilijs Nelsons un pat Deivids Gilmors. Ok, lielākā daļa no šiem mūziķiem nav neko jaunāki par pašu Kingu, bet tas jau cits jautājums.
2008-12-01 09:59:53
music, 1997

Enduring Love

6.5
Ja tā turpināsies, vēl pāris mēneši un es būšu viens sasodīti liels Makjuena pazinējs. Es nemaz netiecos tāds būt, bet izrādās, ka no viņa daudzajiem "1001 Books You must read before you are killed in a traffic accident in Vietnam" sarakstā iekļautajām grāmatām gandrīz visas ir vai nu izdotas latviešu valodā vai arī pieejamas Rīgas bibliotēkās citās valodās. Nezinu, ar ko Makjuens izpelnījies šādas latviešu tautas simpātijas (atšķirībā no sava amerikāņu prototipa Philip Roth), bet tā nu ir, un tālab šis man ir jau ceturtais izlasītais viņa romāns. Nopietni, vai ne?
2008-10-17 17:22:07
book, 1997

Chasing Amy

8.0
Ja ne Lienes tālredzība (vai tās trūkums - kas to lai zina?), šo filmu mēs būtu skatījušies draugu kompānijā otrdienas vakarā. Tagad ir neiespējami paredzēt, kāda būtu mūsu draugu attieksme, ja mēs viņiem patiešām būtu piedāvājušies "Sekot Emijai", bet diezgan droši varu teikt, ka garlaicīgi nebūtu.
2008-10-16 12:17:37
film, 1997

Shadow of the Moon

6.5
Iespējams, ka no visiem Ričija Blekmora karjeras laikā izdotajiem ierakstiem, "Shadow of the moon" ir visrevolucionārākais, kā nekā tieši ar to viņš pateica ardievas sirdi sildošajam smagajam rokam un pievērsās renesanses stila mūzikai duetā ar savu jauno draudzeni Kendisu Naitu (uz vārdu "jaunā" šajā gadījumā liekams liels uzsvars, jo Naita ir ļoti ievērojami jaunāka par veco labo Ričiju). Tiesa, manuprāt, šis nav labākais "Blekmora Naitas" ieraksts - nepavisam ne visi šī ieraksta skaņdarbi ir sevišķi uzrunājoši. Atmosfēras ziņā viss ir labi un Blekmors apliecina, ka akustiskā ģitāra viņa rokās ir ļoti spēcīgs instruments, taču kā jau tas renesanses stila mūzikai vispār ir raksturīgs šeit stipri bieži dziesmās pietrūkst āķu - kaut kādu elementu, kas īsti klausītāju paķertu un ievilktu Blekmora spēlēs. Šādi elementi pietiekamā daudzumā ir ieraksta ievadošajā titulkompozīcijā "Shadow of the moon", kurā vietām ieskanas arī elektriskā ģitāra, bet man no albuma dziesmām vislabāk tīk "Play Minstrel Play", kuras lielākais pluss ir Jethro Tull līdera Ījena Andersona flautas spēle.
2008-09-12 10:43:06
music, 1997

Thirst

7.5
"Citizen Fish" ir viena no tām otrās šķiras ska pankroka grupām, par kurām gluži iespējams, ka tu neesi dzirdējis. Un no vienas puses tev īpaši nav nepieciešamības viņus iepazīt - nav jau viņi tik izcili, ka vajadzētu viņu vārdus ieskrāpēt ar sarūsējušu naglu sev uz muguras, bet no otras puses viņi ir gana labi, lai reizi pa reizei viņos ieklausītos. Citizen Fish ska panks ir kaut kas pa vidu starp agrīno pankveidīgo Chumbawamba, pretīgo Oi! panku un pavisam tradicionālu ska. Lielākoties visas dziesmas ir vienādas un adresētas klasiskām politiskā pankroka tēmām, bet tīri no tekstu viedokļa viņi ir gana veiksmīgi sava amata pratēji, un vislabākais tā aplieicinājums ir "How to write ultimate protest songs" - dziesma, kurā skaidrā un vienkāršā valodā izskaidrots, kā vislabāk rakstīt protesta dziesmas. Vēl viens spēcīgs skaņdarbs ir "Catholic Sex Confession", kas beidzas ar diezgan spēcīgiem vārdiem:
2008-08-21 12:29:35
music, 1997

The Devil`s Advocate

8.0
"Sātana advokāts" laikam gan nav ievērojamākā filma nedz Kianu Rīvsa, nedz Ala Pačino karjerā, tomēr tā ir viena no tām filmām, par kurām es varu vien brīnīties, kā tas bija sanācis, ka to līdz šim nebiju ne reizi noskatījies.
2008-04-07 17:22:32
film, 1997

Children of Heaven

8.0
Ar Irānu mūsdienās attiecības visiem ir īpašas. Pirmkārt, pateicoties šīs valsts prezidentam, kuram vārds ķešā nav jāmeklē. Reizēm viņš pasaka kaut ko prātīgu (par ko no starptautiskās sabiedrības dabon pa galvu). Reizēm viņš pasaka kaut ko slimu (par ko no starptautiskās sabiedrības tāpat dabon pa galvu). Pret Irānu tagad ikvienam ir attieksme. Viens žēlojas, ka tur diskriminē sievietes un valda kaut kāds ļoti aizdomīgs režīms (patiesība). Citi pārmet, ka pirmie pret demokrātijas trūkumu Irānā iebilst naftas kāres vai dibenā ielīšanas motīvu vadīti (patiesība).
2007-12-17 13:53:51
film, 1997

My Own Prison

5.0
Kaut kā pēdējās dienās es visu tikai nolieku, tikai nolieku, tikai kritizēju, tikai izsmeju, tikai noliedzu. Kāpēc tā? Tāpēc ka pēdējās dienās es lasu sēnalas, skatos sēnalas un klausos sēnalas. Savādāk to izskaidrot nevaru.
2007-08-29 16:59:08
music, 1997

Timequake

8.0
Pārspiežu tekstu no Vikipēdijas, tā kā es pats to tur ierakstīju :)
book, 1997

The Full Monty

7.5
Jāatzīst, ka veids, kā es pavadīju vakaru, kamēr Liene un viņas kolēģi no MT ballējās pa kaut kādu viesu namu, varētu radīt neizpratni. Proti, es skatījos filmu par striptīzu. Tas vēl nebūtu nekas brīnumains - kāpēc gan vīrs nevarētu, kamēr sieva ir prom, noskatīties kādu labu filmu par striptīzu? Tomēr mazliet dīvaini ir tas, ka "The full monty" ir filma par vīriešu striptīzu. Te jau varētu aizdomāties par skatītāja seksuālo orientāciju, vai ne?
film, 1997

Greatest Lovesongs Vol. 666

7.5
Tā nu ir sanācis, ka aizvadītās diennakts laikā HIM debijas albūmu noklausījos vairāk kā desmit reizes un pa nakti man iemigt traucēja galvā visu laiku skanošais "(Don`t Fear) the Reaper" kavers.
music, 1997

ReLoad

7.0
Es laikam tomēr esmu bijis Metallicas cienītājs - kā izskatās manā kolekcijā ir diezgan daudz šīs grupas albūmu un vēl joprojām daudzas šī albūma dziesmas pēc skaņas man izklausās zināmas.
music, 1997

Proud Like a God

6.0
"Guano Apes" debija Vācijā un tās reģiona zemēs sacēla diezgan pamatīgu furoru un līdz ar to šīs grupas reputācija mūsu reģionā allaž ir bijusi diezgan laba. Kā nekā pat es uz viņu koncertu Rīgā esmu bijis.
music, 1997

Nimrod

6.5
Grupas Green Day trešais lielās ierakstu kompānijas paspārnē izdotais albūms lielākoties netiek dēvēts par grupas karjeras virsotni, lai arī viens būtisks pluss tam noteikti ir - tajā Green Day pirmo reizi sāk eksperimentēt un spēlēt kaut ko mazliet savādāku nekā savas tradicionālās un praktiski identiskās trīs akordu dziesmas.
music, 1997

Songs of Moors and Misty Fields

5.0
Nu, beidzot, līdz ar "Empyrium" beidzas mana trakā iepazīšanās ar doom/goth/death metāla žanriem (vismaz uz kādu laiku)... un labi, ka tā. Protams, Empyrium nav sliktākā grupa, kādu man jebkad ir nācies dzirdēt, bet īpašas simpātijas pret viņu spēlēto daļēji simfonisko doom metālu manī nav radušās. Un vispār man darbā ir šausmīgi smagas austiņas, kas nospiež galvu, vajadzēs nākamnedēļ pāriet atkal pie vieglākā austiņu modeļa, kas tik lielas ciešanas nesagādā. Nekā, ko par šo albūmu teikt, man gan nav :)
music, 1997

Symphony of Enchanted Lands

8.0
Nupat es sevi esmu pārsteidzis - kā izrādās, man patīk simfoniskais metāls. Dīvaini, ka nebiju to piefiksējis iepriekš. Manas atmiņas saistībā ar šo "Rhapsody" ierakstu būtībā bija pilnīgi nekādas, nekad nebiju tam pievērsis sevišķu vērību, bet tagad atklāju, ka tas ir patiešām skaists.
music, 1997

Nine Lives

6.5
Par "Aerosmith" parasti ļaudis izsakās, ka septiņdesmitajos gados viņi bija gandrīz Stounu (vai pat ne gandrīz) kalibra grupa, kas vēlākajās desmitgadēs savu reputāciju ievērojami sabojājusi, sākot intensīvi sadarboties ar "outside songwriters" un darot visu iespējamo, lai paliktu publikas uzmanības lokā, lai tas nozīmētu kaut "I don`t want to miss a thing" stila balāžu izpildīšanu.
music, 1997

Rozhdennij v SSSR

4.5
"Roždennij v SSSR", vismaz kā es to saprotu, ir atbilde uz Brūsa Springstīna "Born in the USA". Tā kā man arī Springstīna veikums ir salīdzinoši vienaldzīgs, tad gaidīt kaut ko milzīgu no atbildes varētu būt naivi, vai ne?
music, 1997

A Rose for the Dead

5.0
"Traģēdijas teātris", kā jau var nojaust, spēlē gotisku nāves metālu, lai arī pēdējos gados, kā esmu dzirdējis, grupa kļuvusi stipri popsīgāka kā savos agrākajos ierakstos - piemēram, īsspēlējošajā platē "A rose for the dead".
music, 1997

La Vita E Bella

8.5
Šķiet, ka filmai "Dzīve ir skaista" pieder absolūtais rekords sagatavošanās laika ziņā no brīža, kad filmu ieguvu savā rīcībā, līdz brīdim, kad to noskatījos (iespējams gan, ka manā plauktā ir pāris filmas, kas šādā statusā dzīvo pat vēl daudz ilgāk, bet tās es tik ļoti neizjūtu - viena lieta ir filma kompaktdiskā un pavisam cita - datorā). Kā var noskaidrot pēc faila izveidošanas vecuma, šo filmu ieguvu pirms gandrīz precīzi divarpus gadiem un ne reizi vien biju tuvu tam, lai to noskatītos.
film, 1997

Carne Tremula

7.0
Nu tas beidzot ir noticis - es noskatījos šo Almadovara filmu, kuru no Sīča paņēmu vēl janvāra beigās. Laikam gan es to tā arī nebūtu izdarījis, ja vien Liene nebūtu aizbraukusi uz Ēģipti, tā kā viņa neizrādīja ne mazāko vēlēšanos ar šo filmu iepazīties tuvāk.
film, 1997

Memoirs of a Geisha

7.5
(valoda: angļu; var ievērot, ka šo atribūtu norādu diezgan neregulāri) Šī grāmata man bija paredzēta kā obligātā literatūra braucienam atpakaļ uz Rīgu no Ženēvas, tomēr par spīti visiem nebeidzamajiem piedzīvojumiem Amsterdamas lidostā, lidojuma naktī to līdz galam neizlasīju (iespējams, tādēļ ka naktī lasās ne īpaši labi, toties guļas daudz labāk). Kā dažs varētu nojaust, "Geišas memuāri" ir grāmata pēc kuras tapa tāda paša nosaukuma Holivudas filma. Noteikti neizlikšos, ka es būtu pārmērīgs visa Japāniskā un vēl jo vairāk - visa geišiskā - cienītājs, taču filma bija patiešām laba, tālab arī grāmatai devu iespēju sevi pārliecināt par savu kvalitāti (lai gan, protams, apzinājos, ka tā ir Amerikāņu un nevis Japāņu autora sarakstīta, kas varētu mazliet samazināt autentiskuma līmeni). Laikam būtu negaidīti, ja izrādīties, ko sižets grāmatai būtu ievērojami citāds kā filmai. Čijo bija japāņu laukos augusi meitene, kura kopā ar viņas vecāko māsu tika pārdotas uz Kioto, kur Čijo bija lemts kļūt par geišu, bet Saito - vecākajai māsai - par prostitūtu (kā zināms, šie divi jēdzieni nebūt nebija sinonīmi). Čijo dzīvē liktenīgais bija tikšanās raudošai strauta malā ar tipu, kas grāmatā tika galvenokārt saukts par The Chairman (ne jau Krēslcilvēks, bet Vadītājs). Papildu citām lietām viņas kļūšanā par geišu ievērojamus šķēršļus radīja viņas Okijas (geišu nama) vadošā geiša, kuras vārds manā atmiņā palicis kā Mahumoto (slinkums skatīties netā, kāds tas bija patiesībā), taču pateicoties konkurējošas Okijas "supergeišas" Mamehas atbalstam Čijo (kas vēlāk tiek pārdēvēta par Sajūrī, kļūstot par geišu) no zivju meitenes kļūst par vienu no Kioto populārākajām geišām, kaut kāds armijas boss kļūst par viņas danna (šis vārds fig viņu zina kāpēc grāmatā vienmēr tika rakstīts slīprakstā) - tobiš mīļāko, kas viņu uztur (mūsu rupjajā rietumnieku manierē interpretējot). Tomēr Sajurī mūža galvenais vīrietis ir tas pats pieminētais Chairman, kurš, kā izrādās beigās, visas viņas dzīves garumā ir bijis viņas slepens atbalstītājs un pielūdzējs (jau no apmēram viņas 10 g.v.).
book, 1997

Knockin` on Heavens Door

8.0
"Klauveejot pie debesu durviim" nebuut neietilpa manaa skataamo filmu klaastaa, bet nokljuva tur nejaushiibas peec. Shai nejaushiibai bija divi komponenti: 1) VLC pleieris kaut kaada iemesla deelj nenjem pretii subtitrus, kaa rezultaataa man zudusi iespeeja noskatiities vairaakas no liidzi panjemtajaam filmaam; 2) shodien ierakstiiju darbaa diskaa divas filmas, bet kaut kaada iemesla deelj multisesijas otro sesiju lasiiklis maajaas atteicaas atpaziit; 3) hmm, soliiju laikam divas daljas, bet lai nu paliek - pirms dazhaam dienaam shamo filmu dzirdeeju, ka bija nolejuplaadeejis muusu sisadmins, bet taa kaa es par sho filmu biju dzirdeejis vairaakas labas atsauksmes, noleemu noskatiities. Protams, jaatziimee, ka krieviski dubleeta filma noteikti nav optimaalais veids, kaa to skatiities, bet patiesiibaa shoreiz vismaz krieviem iipashi piesieties nevaru - kvalitaate tulkojumam bija pilniigi atbilstosha un Ahmedu ierunaajushais tips izklausiijaas peec muusu itaalju shveiciesha Borisa Salomoni (kursh varbuut kaadreiz googlee uzies sho lapu, mekleejot peec sava vaarda, bet nekad nesapratiis, kas te ir rakstiits).
film, 1997

Fierce Creatures

7.0
(valoda: angļu). "Nežēlīgie radījumi" ir nosacīta otrā daļa ģeniālaji "Zivtiņai vārdā Vanda", apvienojoties visām tās zvaigznēm - Džonam Klīzam, Džemijai Lī Kērtisai, Kevinam Klainam un Maiklam Peilinam. Vērīgāka acs varētu pamanīt, ka divi no šīs četrotnes ir bijušie Monty Python dalībnieki, kas varētu būt izraisījis manī vēlmi šo filmu noskatīties. Sižetiski vislielākā līdzība šai filmai tomēr nav vis ar "A Fish Called Wanda" (par kuru gan ir ievietots neliels inside joke filmas beigās, kad Klīzs kļūdas pēc nosauc Lī Kērtisas personāžu par Vandu, lai gan šajā filmā viņas vārds ir Vilma), bet gan ar Veirda El Jankoviča filmu UHF (vai man tā tikai šķiet, vai es Weirdu nupat pieminēju arī viena Elisa Kūpera albūma aprakstā). Sižets sekojošs: mediju magnāts Rods Makeins (parodija par līdzīgo tipu Mērdoku) nopērk izdevīgā darījumā veselu kaudzi dažādu uzņēmumu un tai skaitā arī vienu zooloģisko dārzu. Tā kā Makeinam ir galvenais princips, ka ikvienam viņa uzņēmumam jānes 20% peļņa, viņš nomaina zoodārza vadību, ieceļot par direktoru diezgan iztapīgo, bet citādi jauko cilvēku Rollo (Klīzs), taču tad nolemj Rollo vietā nosūtīt seksapīlo Villu Vestoni un savu pastulbo dēlu Vinsu, lai tie parūpējas, ka zoodārzā viss būtu kārtībā. Pirmā doma, kas rodas Rollo, lai uzlabotu zoodārza darbību, ir atbrīvoties no neagresīvajiem dzīvniekiem, jo cilvēkiem jau vienmēr labāk patīk briesmas un vardarbība. Taču, kad viņam personīgi zoodārza kopēji liek nošaut piecus mazus mīluļus, viņš to nespēj un patur tos kādu laiku savā dzīvoklī. Dzīvnieku radīto trokšņu dēļ Vinss un Villa padomā, ka Rollo ir viens totāls seksa maniaks, pie kura allaž ir istabā vismaz 3-4 sievietes, turklāt Vinss jūtas ļoti aizvainots, uzskatīdams sevi par daudz pievilcīgāku nekā Rollo. Tomēr Rollo no direktora vietas tiek atstādināts un Vinss sāk realizēt pilnīgi absurdu politiku - pārsātināt zoodārzu ar reklāmām, tai skaitā izvietojot uz tīģera Absolut Vodka reklāmu. Ekonomiskajā ziņā šis lēmums varbūt nav slikts, vienīgi darbinieku mīlestību Vinsam iekarot neizdodas, ko tikai pastiprina fakts, ka viņš nevar ciest jebkādus dzīvniekus (kā viņš atzīstas Vilmai, par kuru viņš ir pārliecināts, ka tā viņa dēļ ir vai traka: "when i was a kid dad bought me a puppy. but a month later he had to give it away, I just didn`t get it"). Salīdzinoši ar "UHF" šai filmai ir milzīgs pluss - tās veidotāji daudz labāk saprot, ko tie grib ar filmu paveikt un kādai šai filmai ir jābūt. Bet tai ir arī viens liels mīnuss attiecībā pret "A Fish Called Wanda" - filma ir pārāk brīvi uztaisīta, tās scenārijā izteikti pietrūkst kontinitātes, daudz kas nav izstrādāts pietiekami labi, daudz kas nav pārliecinošs. Kas gan ir pārliecinošs, ir Maikla Peilina sekundārais varonis - kukaiņu kopējs, kas pilnīgi bez pārtraukuma muld, krītot visiem uz nerviem, patiesībā viņš, protams, ir gudrs, bet vairāk nekā kaitinošs - vēl trakāk par mani. Jauka komēdija, bet no great cinema.
film, 1997

Vibor

7.0
(valoda: krievu). Nezinu, kā tas sagadījies, bet atkal jau esmu izlasījis kārtējo Viktora Suvorova grāmatu. Vibor, ja pareizi saprotu, ir otrā daļa kaut kādai viņa grāmatai, ko neesmu lasījis. Atšķirā no, piemēram, "Akvārija" vai "Ledlauža", šī grāmata ir nevis dokumentāls (vairāk vai mazāk) spriedelējums par to, kas un ko un kāpēc darīja Padomju savienībā 2. p.k. laikā, bet gan literārs vēstījums par notikumiem, kuri varbūt tā norisinājās, bet varbūt arī nē. Centrā ir kādi 3-4 personāži: Josifs Staļins (laikam nav vērts skaidrot, kas tas par putnu), "burvis" Messers (kas spēj hipnotizēt cilvēkus), padomju superaģente Nastja, kam paredzēts kļūt par Spānijas karalieni (strange, isn`t it?) un bende-kino operators vienā personā Makars būtu nosaucami par galvenajiem šī darba varoņiem. Notikumi risinās 1939. gadā, pirms nacistu-padomju kara sākuma. Messeru meklē visas pasaules specdienesti un nacisti viņu pat noķer, tomēr nohipnotizējot visus, ko vien iespējams, viņš spēj aizbēgt un izlemj doties uz Maskavu pie Staļina. Pārvarot visu Staļina drošības sistēmu, viņš to patiešām izdara un atklāj, ka Staļins ir par viņu vēl varenāks burvis - vai pareizāk, burvju savaldītājs. Nastju Messers sagatavo padomju superaģentes darbam Franko vadītajā Spānijā, lai gan viņš personīgi netic, ka viņai ir "iekšā" kļūt par Karalieni. Kad Nastja Spānijā nokļūst, pirmais, kas jāizdara, ir jānovērš no sevis aizdomas par sakariem ar PSRS, taču viņa to izdara tik profesionāli, ka arī Staļins padomā, ka ir ticis nodots. Tikām no nāvei paredzētā sava bijušā pietuvinātā Ježova Staļins pārņem ideju izmantot kaut kādas kara ierīces, lai no milzīga attāluma veiktu pasūtījuma slepkavības. Vispār notikumu romānā ir tonnām, tāpat arī personāžu, Suvorova vēsturnieka maniakālums uzdarbojas pilnā sparā un pa brīžam atcerēties, kurš un kāpēc tagad nonācis Staļina nežēlastībā, ir pagrūti, turklāt daļa no sižetiskajām līnijām man kā ierindas lasītājam šķiet diezgan garlaicīgas, te varētu novilkt paralēles ar Uļickas romānu par Danielu Štainu - autoram pietrūkst spējas atlasīt filleru (droši vien maksā par lappusēm, pieņemot, ka rakstniekiem nav tā kā mūziķiem jāizpilda kādi minimālie normatīvi, piemēram, 200 lappušu apmērā).
book, 1997

BeeHappy

7.5
Nezinu, kādēļ tieši Ninai Hagenai un tieši šodien izlēmu pievērsties. Nina Hagena ir vācu dziedātāja, kas galvenokārt ievērojama ar saviem septiņdesmito gadu ierakstiem, savu trako tālaika (un laikam arī tagadējo) skatuves un sadzīves tēlu, kā arī saviem īpatnējiem uzskatiem par pasauli. Viens no trakākajiem šādiem uzskatiem ir tāds, ka HIV par AIDS pārvēršas tikai narkomāniem un ka HIV kā tāds nav nekāds šausmīgs vīruss, bet ka sliktākās sekas HIV inficētiem cilvēkiem rada narkotiku un (it īpaši) zāļu lietošana, minot par piemēru basketbolistu Medžiku Džonsonu, kas jau 1991. gadā atklāja plašākai sabiedrībai, ka ir HIV nēsātājs, bet arī 15 gadus vēlāk viņam nekāda AIDS nav, jo viņš nelieto narkotikas. Protams, man nekādu iebildumu pret narkotiku nonicināšanu nav, tāpat es neapšaubu zāļu industrijas milzīgos lobijus, tomēr tas man neliek domāt, ka Nina Hagena ir pilnībā normāla. Tikām klausoties vienīgo viņas albūmu, kas atrodams manā krājumā, es neko īpaši traku šajā dziedātājā nesaskatu. Tāds tipisks vācu poproks ar zināmiem 80-to gadu elementiem, nelielu šlāgerisma piegaršu un nekādas īpašas ekstravagances. Piemēram, albūma "BeeHappy" ievadošo "Runaway" varētu izpildīt jebkura uz ģitārām orientēta 80.to gadu grupa, pat "Nena" (tā, kas 99 baloni, kura gan bija vairāk uz sintiķiem orientēta). Patiesībā šis ieraksts ir ausīm ļoti draudzīgs - vienkāršas, nepretenciozas, diezgan lipīgas un absolūti normālas dziesmas. Protams, pa brīžam parādās arī kaut kādas ne-popmūzikas atsauces, kā piemēram izteikti indiešu noskaņās veidotais "Shiva" (nosaukums jau to pašu liecina), bet tā nav "heavy" oirentāla mūzika - apmēram tikpat spēcīgs etniskums kā kaut kāda "Tarkan" mūzikā. Patiesībā Nina Hagena ar šo ierakstu mani vienlaicīgi pārsteidza pozitīvi un negatīvi - es biju domājis, ka viņa ir nebaudāmāka un interesantāka. Bet tā - kvalitatīva popmūzika, bet nekas vairāk. Var jau arī pieminēt, ka Hagena vairākās dziesmās izklausās pēc totāla veča, taču es varētu nemaz nezināt, ka tā ir sieviete, kas tur dzied. Principā - foršs ieraksts, taču nezinu, cik lielā mērā tas atbilst Hāgenas augstajai reputācijai.
music, 1997

La Femme Nikita Season 1

7.5
Liene diezgan ilgstoši mani mēģināja piespiest sākt skatīties šo seriālu un nu tas viņai beidzot ir izdevies. Es gan biju vairāk nekā skeptiski noskaņots attiecībā pret to, atminoties, ka šis ir tas seriāls, kuru savulaik skatījās visas mūsu klases meitenes. Tomēr patiesībā izrādījās, ka nemaz tik briesmīgs tas nav. Sižetu veselam seriālam atstāstīt nevaru, bet varu izteikt dažas savas piezīmes. Pirmkārt, ar aktieriem un scenārijiem viss ir ok - protams, brīžiem sliktie varoņi ir slikti tikai sliktuma pēc vien, bet ne vienmēr, vairākas reizes ir bijis patiesībā grūti saprast, ar ko sliktie atšķiras no labajiem, utt. Varoņi ir ar zināmu stereotipiskuma devu, iz kategorijas, briļļains datoriķis, sliktie musulmaņi vai balkānu ļaudis utt, bet tas atkal nav nekas pārsteidzošs. Specefekti ir diezgan tizli, it īpaši kas attiecas uz datoriem - visi 3D modeļi, kas tiek izmantoti, izskatās kā no MS DOS laikiem nākuši un vismaz man tie nešķiet īpaši simpātiski. Vēl atzīmējamas lietas - mani šokēja, ka šis seriāls ir kanādiešu un nevis jeņķu projekts, protams, nezinu, ko tas ietekmē, bet tomēr vērā ņemams fakts. Skatīties ir pietiekoši interesanti, sezonas noslēgums pat bija vispār labs, tagad gaidu, ar ko sāksies otrā sezona. Šobrīd rodas pat versija, ka attīstība varētu būt līdzīga kā "Emulatorā". Liene, kas, protams, zina, kas notiks tālāk, man neko neatklāj.
film, 1997

Broken Sword: The Smoking Mirror

7.0
Šo geimu es biju jau vienreiz izspēlējis pirms dažiem gadiem, bet gribējās apskatīties, kāds tas man šķitīs tagad. "Smoking Mirror" sižets ir sekojošs: Stopards un Niko dodas Parīzē pie kaut kāda profesora, lai aprunātos ar to par kaut kādu noslēpumainu akmeni (kurš gan viņiem nav līdzi). Izrādās, ka pats profesors mājās nav, bet kaut kādi milzīgi viņa algoti latīņamerikāņi nolaupa Niko un atstāj Džordžu sasietu degošā mājā, kur vēl papildus ir palaists indīgs zirneklis. Džordžam izdodas atbrīvoties un tad nu šis ķeras pie Niko meklēšanas. Pa ceļam viņš satiek savu konkurentu uz viņas sirdi Andrē Lobino, mazliet izdemolē vienu mākslas galeriju un noskaidro, ka viņa ceļš ved uz Marseļas ostas dokiem. Tur viņam izdodas pirmo reizi pievarēt vienu no latinosiem (vai arī latinoss ir tikai viens, nav patiesībā svarīgi) un atbrīvot Niko. Izrādās, ka bandīti un viņu vadītājs Karzāks kaut ko meklē Latiņamerikā, kur būs vislabāk redzams gaidāmais Saules aptumsums. Viņu plāns, kā atklājas, ir atdzīvināt (atbrīvot) vienu maksimāli pretīgu acteku dievību, ko sauc Teckatlipoka. Protams, kad beigās viņiem tas izdodas, izrādās, ka Teckatlipoka ir no tiem radījumiem, kas savus atbrīvotājus uzreiz nogalina. Tikām Džordžam un Niko ir jāatrod vēl divi akmeņi, kas nepieciešami, lai šo dievību uz mūžīgiem laikiem noslēgtu burvju spogulī. Vienu no tiem Džordžs atrod vienā salā, kur kādreiz mitinājies kāds leģendārs (ne pārāk) pirāts, bet otru Niko - Britu muzejā, no kurienes tas gan tiek nozagts, pirms to ir paspējusi izdarīt viņa. Vēl no ievērojamākajiem personāžiem pieminama Hendersonu ģimene, kuru Džordžs sastop latinosu zemē, ieslodzīts folkmūziķis, seksa apsēsts ģenerālis un viņa valdonīgā mamma La Presidenta. Runājot par grafiku, tā šoreiz man īpaši skaista nešķita, bet ar to jau varēja rēķināties 1997. gada spēles sakarā. Runājot par spēles sarežģītību, pirmās apmēram 2/3 visu varēja saprast (daļēji gan tālab, ka atcerējos, kas kur bija jādara), bet pēc tam spēle kļuva diezgan sarežģīta, it īpaši tas attiecas uz garo loģikas mīklu, kuru gandrīz pašās beigās risina Džordžs. Jā, arī šeit pāris vietās jāizmanto kastes. Man principā nepatīk, ka kustībai šeit nevar izmantot taustiņus (ir tikai point&click, kur varoņa pārvietošanās ir ļoti ierobežota. Spēle kvalitatīva, bet nekas izcils.
game, 1997

In andOut

3.0
Tā nebūt nebija, ka biju šo filmu iecerējis skatīties. Patiesībā vakardiena bija plānota par filmas "Žestj" dienu, tomēr izrādījās, ka Lienei tā filma nelikās diezko pievilcīga un viņa to skatīties atteicās. Tā kā joprojām mums pieejamais televīzijas programmu klāsts ir vairāk nekā ierobežots, nekā labāka par "In & Out" piedāvājumā neatradās. Hovards Brekits ir vidusskolas skolotājs, kurš grasās precēties ar viņa dēļ svarā nokritušos Emīliju Montgomeriju (Joan Cusack), bet viņa dzīve negaidot apgriežas kājām gaisā, kad viņa bijušais audzēknis (Matt Dillon), saņemot Oskaru, izsaka skolotājam paldies un piemin, ka šis skolotājs ir gejs. Patiesībā arī Hovards Brekits nav īsti apjautis, ka viņam patīk vīrieši un ka ne jau nejauši viņš ir liels Bārbras Streizandes cienītājs (lai arī es nezinu, kālab šī dāma sex-minoriem varētu likties pievilcīgāka nekā neminoriem). Nu jā, tātad filma ir komēdija par vīrieti, kurš ir gejs un to neapjauš un par to, kā ir daži seksuāli neiecietīgi cilvēki, kas pret viņu tādēļ slikti izturās, bet beigu beigās izrādās, ka Amerikas sabiedrībā homofobu gandrīz nav un ka visi labo skolotāju atkal mīl. Diezgan liela daļa filmas aizgāja, kamēr es ēdu, biju dušā un darīju vēl fig viņu zina ko, tādēļ nevaru teikt, ka būtu tai rūpīgi sekojis un vēl jo vairāk nevaru teikt, ka tai būtu bijis vērts rūpīgi sekot. Ja godīgi - pēc svētdienas vakara standartiem vairāk nekā tizla filma. Kaut gan neko citu jau nevarēja gaidīt no komēdijas, ko režisējis pats leģendārais Frank Oz (pazīstams galvenokārt kā Yoda zvaigžņu karos).
film, 1997

Tubthumper

5.5
Te nu gan man jāatzīst, ka "Tubthumper" nekādi nav mans iecienītākais Chumbawamba albūms. Tad jau pat "Readymades" ar pārāk deju mūzikaino vai "Pictures of starving children" ar totāli nepieradināto skaņu man patīk labāk. Protams, "Tuthumper" bija grupas lielais izrāviens - tā dziesma, kas saucas gandrīz tāpat kā albūms, patiešām ir visai lielisks gabals un tas abos Chumbas koncertos, kur esmu bijis klāt, spēja iekustināt publiku, kura neko citu par šo grupu nemaz nezināja. Arī otrs albūma singls - "Amnesia" - kopumā ir visai veiksmīgs, taču abās šajās dziesmās kaut kā tāda, kas parādās virknē labāko Chumbawambas kompozīciju, manuprāt, pietrūkst. Virkne gabalu diskā ir vispār nebaudāmi - piemēram, "Smalltown" ir vienkārši šausmīga dziesma. Un vispār - bīti te ir pārāk spēcīgi un savā ziņā trakāki nekā "Readymeidos". "Scapegoat" muzikāli ir gandrīz vai latviešu deju mūzikas līmenī, un tas ir ļoti bēdīgs līmenis. Praktiski no šī diska vērts klausīties tikai pirmās divas dziesmas - viena tā pati "i get no town" ("i get knocked down"), Amnēzija un vēl "Drip Drip Drip". Viss pārējais - miskastē.
music, 1997

Amerikahaus und der Tanz um die Frauen

6.5
F.C.Delius goes in this book to write about one of my favorite periods of history - the late 1960s. Here you get the Vietnam war, the hippies, the Beatles and the Stones and a young insecure man who is nearly a poet but fully a loser. He can take part in demonstrations and he can love and hate the States at the same time, but he doesn`t know what to do with a girl. And when he gets a chance to do it he blows it about as good as the fellow in "American Pie" did. Not an outstanding book but not bad either. Forgettable, that`s the word.
book, 1997

Donnie Brasco

7.5
I`m not a particular fan of mafia films. I don`t really know why but I never cared too much for "the family". I`m not particulary interested in people wearing striped suits and posh shoes who call each other either Tommy or Sonny. But "Donnie Brasco" is considered quite a cool mafia movie. And you can probably guess the reasons quite easily - after all it`s got Al Pacino and Johnny Depp sharing the time on screen. Yet I`m not a big fan Al either - he`s too much of a mafia films actor for me to be interested in his work. Johnny Depp is kinda cool, a bit too dreamy maybe but that`s ok. Anyhow Donnie Brasco (Depp) is an undercover cop in the lower levels of mafia where he gets befriended with Lefty (Pacino). Soon Donnie finds out that being in the mob ain`t that bad and he becomes addicted to it, thus almost destroying his own marriage. In the end he gets "rescued" by the cops and the bad guys get sentenced. It may be warm, heartfelt or whatever else but I still have little interest in what the mobsters do.
film, 1997

Boogie Nights

7.0
I`d been intending to see this film for quite a long time yet due to different circumstances it never happened until today. Why did I want to see it? Because I was told that it was really good. Or maybe I don`t remember correctly and I was just told to watch it without having mentioned how good or bad this film was. Basically this film is a fiction version of the same thing "Inside Deep Throat" tells about. It`s about the porn industry in 1970s-1980s. Ok, it`s not really about the industry but about several people involved in it. There`s Dirk Diggler (Mark Wahlberg) - a guy with a big dick and little brain. There`s Rollergirl - a porn actress than never takes her roller skates off. And by saying never I mean never. Then there`s Jack Horner - a middle aged dirty movie director (quite similar to Gerard Damiano IMHO) who happens to be played by Burt Reynolds. Then there are other characters including a crazy for country music black man, a homosexual fatso named Scotty, a dude who`s wife has sex with everyone in front of everyone etc., etc. Still the story never really got me into this film, it may be crafted very professionaly, giving an insight in the industry, visually interesting, yet it still didn`t convince me that this was a great movie. To be completely honest, the best thing in this film to me was the closing titles to the sound of "A living thing" by ELO. Yeah, the ending itself was kinda sissy but that`s no Ingmar Bergman we`re talking about after all.
film, 1997

The Best... So Far

4.5
If this is her best, what`s her average? Es nekad sevi neesmu uzskatījis par šīs dziedātājas cienītāju un, izņemot, "Nothing Compares to you" nevienu O`Konoras dziesmu patiesībā arī nezinu. Tomēr, klausoties viņas labāko dziesmu izlasi, biju cerējis tur sagaidīt arī citas normālas dziesmas. Starp citu, idejiski man šī dziedātāja šķiet diezgan interesanta - viņa tomēr ir izteikti pretrunīga persona, kurai nav bijis bail būt provokatīvai (kas sievietēm - dziedātājām nav īpaši raksturīgi), tomēr muzikāli viņā laikam gan nekā diža nav un "Nothing Compares" viņas mūžā ir izņēmums un nevis likumsakarība (turklāt, kā zināms, patiesībā tā ir Prince dziesma, kuru viņa tikai kaverē). Žēl.
music, 1997

Le Libertin

8.5
Buying this book I had my doubts. A book that`s called "A pervert" isn`t always good. But my intuition was correct this time. And I`m very happy about it, for before this book I had no knowledge of Mr. Schmitt whatsoever, but now I`ve become a real fan of his. The figure of Dennis Diderot is known to many people - he was one significant philosopher, even I have read a book entitled "Ramo`s Nephew" of his, although I don`t remember liking it very much. Still in this play we see him as a fighter for freedom and for pleasure. And we see that a philosopher can believe in things that don`t match one another at all. Diderot`s portrait is made by a young female artist named Trebouche but the cheeky thing is that he`s portrayed naked. And he wants to make love to her, but gets interrupted by lots of different people the whole time. Starting with his wife who`s had enough of him cheating on her, then there`s his daughter who wants to have a child from a friend of Diderot`s, and that`s not all. Diderot also tries to write something about morality for his encyclopaedia but he never quite achieves that, for every next thing that happens to him shows to him that morality isn`t what he thought just ten minutes ago. This is most surely a complete comedy, without any signs of drama, and its almost the perfect comedy, where dialogues are sharper than Albert Einstein.
book, 1997

The Luxury of Exile

7.0
Lately I`ve read a lot of books where someone tries to solve some mystery concerned with history. "The Da Vinci Code", "The Sect of Egoists", "Baudolino" - those are the first to come to my mind. And here is another one of those. Claude Wooldridge is a rich man in his early fifties, who owns a bookshop, a few bakery shops, and some shops of antiques. His life goes through a whirlpool when he finds among old books a hint that could lead to a lost diary of the most famous British poet - Lord Byron. But the diary is only the background to the real drama of his life - he has a very weird relationship with his daughter and his wife, it turns out that his wife loves his best friend and not him anymore, but what`s the worst - Claude begins to realise that his life is completely empty, there`s no sense in anything he`s ever done, even the diary which he buys for a lot of money turns out to be just a hoax, and the book ends with him commiting suicide. This certainly means that this book hasn`t too much in common with the ones I mentioned at the beginning of this review, but it doesn`t also mean that it`s better or worse. I can`t say that it`s particulary thrilling, but it isn`t also drowsiness evoking. Probably the problem lies in the fact that the adventure part of the book never seems to overwhelm the ever-worsening condition of the main hero, which never lets you really be happy about something.
book, 1997

Abre Los Ojos

6.0
This is the first film of the dilogy which gave us "Vanilla Sky". Actually, this isn`t the first part but the first version of Vanilla Sky done by some Spanish director. What`s weird about this film that there`s Penelope Cruz in the same role she also played in the film with Cruise. To be honest, there`s not very much difference between the films - maybe in this one the main hero`s face is ruined more than in the other one, but apart from that it`s still the same film with the same ideas. Oh, I forgot that there`s nothing from Monet in here (or was it the other guy - Manet? I`m not sure).
film, 1997

Concert for Monserrat

5.5
A island somewhere in the ocean gets partly destroyed and some of the celebrities of the music world participate in a benefit concert for the already mentioned island. Featuring are Eric Clapton, Paul McCartney, Mark Knopfler, Phil Collins, Elton John and Carl Perkins. What is my impression of that? First, the concert is a bit boring - not that it is such a surprise that a benefit concert lacks real energy. About the participators: Clapton is technically advanced as usually but the way he treats `Layla` can not be approved by me. Macca has never been a good live musician and he hasn`t become better while getting old. Mr. Knopfler is just not my kinda of musician, which can be also said about Phil Collins. Elton John does his usual piano stuff and is not too bad with it. Last but not least - Carl Perkins performs - guess what! - `Blue Suede Shoes` and is surely better that I expected him to be.
concert DVD, 1997

Jirschi oder Die Flucht ins Pianino

5.5
First, let me put it out clear, why I decided to take this book from a public library - the title about escaping into a piano seemed to promise a bizarre tale not making very much sense - and it`s what I like in books. Later it proved though that there`s nothing strange about the book - it`s written by an old Austrian female writer and tells a story of a man who leaves his native Czechoslovakia because of the comming of the communist regime. Is it innovative? You gotta be kidding me - there`s that fictional writer who hears the story of Jirzi`s life and writes it down in the most casual manner one has ever experienced. Does it keep ones attention? At least partly, for the book is certainly good written but there are no big revelations comming up. What about the piano? Jirzi`s family owned a piano fabric once and he himself was keen on playing piano and did it in all his wanderings around the globe - slaughtering rabbits in Australia, cleaning a hospital in the States, living in a monastery in the USA, learning to become a priest in Rome, being a priest in Texas, retiring in Austria and finally visiting his homeland after the fall of the communism. And to give my final word - it`s one of those books that you read and later don`t remember a single thing about them.
book, 1997