Kazhes pierakstu burtnīca

No astoņdesmito gadu trakā Toma Veitsa ierakstiem šis vēl ir salīdzinoši normālākais, kaut gan, protams, īpaši normāls tas nav un nosaukt to par "skaistu" šī vārda konvencionālajā izpratnē ir pagrūti. Tomēr tāpēc jau Veitss ir Veitss, ka viņam skaistums nav tas pats, kas, piemēram, Polam Makārtnijam. Albūms ir tapis pēc kaut kādas teātra izrādes, kurā galvenajā lomā bija pats Toms Veitss, tomēr es īsti nezinu, kāds ir tās sižets un vai tur ir arī kāda doma. Toties es zinu, ka šis ieraksts ir diezgan popsīgs, ne velti pāris kompozīcijās Veitss pat imitē pašu Frenku Sinatru (piem., "I`ll Take New York"), bet citās viņš tiecas pēc diezgan brodvejiska skanējuma un, piemēram, "Straight to the top" ir pat diezgan normāla džeziska kompozīcija, kuras ierakstīšanu būtu varējis veikt arī kāds daudz mazāk šizofrēnisks mūziķis. Protams, tādu dziesmu kā "Telephone call from Istanbul" var ierakstīt tikai Veitss (un, patiesību sakot, vēl kādas dažas citas reizes viņš šo dziesmu ir ierakstījis ar citiem vārdiem un bišķi citu mūziku). "Innocent when you dream" viņš sasniedz maksimālo retro līmeni - izklausoties pēc autentiska 30-to gadu Toma Veitsa, it kā tolaik kāds Veitss patiešam būtu eksistejis (turklāt šī ir patiešām skaista dziesma, kas šeit tiek pasniegta vel vienā - "bar room" versijā, kura gan nav tik laba kā retro versija). Kopumā šis ieraksts varbūt ir mazāk ausīm biedējošs nekā, teiksim, "Rain Dogs", bet tajā ir arī mazāk lipīgu meldiņu, tāpēc es tomēr palikšu uzticīgs lietus suņu cienītājs.