Kazhes pierakstu burtnīca

(valoda: angļu). Te nu būtu pienācis laiks man pastāstīt, kālab šāds ieraksts manā faktoīdā vispār ir varējis tapt. Pamatā tam ir divi galvenie komponenti: 1) mana diezgan zemā noslogotība darbā pēdējā laikā un 2) ierakstu pa gadiem tabula manā faktoīdā. Proti, mans viens no mērķiem šajā faktoīdā ir panākt, lai pa vismaz vienam ierakstam būtu no katra 20. gadsimta gada. Laika posmā no 50. gada līdz gadsimta beigām viss ir kārtībā - neviena tukšuma (loģiski jau arī - man ir vairāk kā 1000 ierakstu faktoīdā, būtu dīvaini, ja tur nebūtu pārstāvēts, teiksim, 1987. gads, kas ir relatīvi nesena pagātne). Tikām gadsimta pirmajā pusē joprojām ir vairāk caurumu nekā pilnumu - un atkal nav brīnums, jo tur grāmatas ir praktiski vienīgais avotu veids - vecās filmas es īpaši iecienījis neesmu (un tās nav arī īpaši pieejamas), bet par tik antīku mūziku pat labāk nerunāt - vienkārši ierakstu ir maz, tie ir draņķīgas kvalitātes un mani nemaz neinteresē (LP laikam jau tolaik nebija vēl izgudrots formāts). Lai nu kā nebūtu, Eleanorai Ferjūnai (ja to uzvārdu šādi jāizrunā) es uzdūros Gūtenberga projektā - kā brīvi pieejamai angliskai rakstniecei. Tad nu ņēmu un lejuplādēju šo, viņas pazīstamāko (it kā) darbu. Tas ir bērnu literatūras žanrā ieturēts (more or less) un pasaku stilā vēsta par kādu ceļinieku, kas dodas atpestīt no ļaunajām slaucējām (nopietni) kādu ieslodzītu meiteni. Lai atmaidzinātu šo sirdis, viņš tām katru dienu stāsta pa mīlaststāstam, kamēr visas ir atmaidiznātas un beibe ir brīva un var doties pie sava iemīļotā. Tikai izrādās, ka viņas iemīļotais nemaz viņai nav mīļš, bet gan ir kaut kāds stulbs lohs, kas vienkārši viņā ieķēries, bet beibe paspējusi iemīlēties stāstiniekā Martinā Pipinā, ar ko šī tad arī beigās paliek laimīga. That`s all folks.