Pilnīgi cita līmeņa nogurums
Vakar es domāju, ka esmu pēc velobraukšanas noguris. Šodien es patiešām tāds esmu. Sanāca, ka uz riteņa pavadīju vairāk nekā pilnu darba dienu - 9 stundas. Nu, labi, reāli mazliet mazāk - pa brīžam es riteni stūmu, dažas reizes arī atpūtos. Izbraucu ļoti savlaicīgi - 7 no rīta. Atzīšos, ka man iecere tomēr nebija aizbraukt uz Nionu (15-20 km no dzīvesvietas), bet gan uz Lozannu (50-60 km).
Tāpēc arī tāds izbraukšanas laiks. Atšķirībā no vakardienas, jau no pirmā kilometra brauciens gāja smagi. Ārā vēl bija tumšs, bet ceļš, par laimi, bija normāli apgaismots. Cerēju līdz kādiem 8iem nokļūt Nionā. Tas man arī izdevās. Pirmām kārtām tur nogāju gar Eiropas futbola federācijas - UEFA - galveno mītni. Patiesībā neko citu Nionā arī neapskatījos, jo domāju - gan atceļā vēl paspēšu. Mani gan māca bažas, vai atceļš nebūs jau tumsā, bet mana loģika bija tāda, ka uz Nionu es varēšu aizbraukt arī citreiz - nav jau tālu. Tiesa, jau ap to laiku mani sāka mākt lielas šaubas par visa šī pasākuma lietderīgumu - ceļš visu laiku augšā-lejā, pūta diezgan pretīgs vējš un februāris patiesībā nav tas laiks, kad esmu sportiskās formas virsotnē. Tomēr - 8 no rīta sākt atpakaļceļu? Tas jau nu būtu pārāk debīli. Tāpēc turpināju.
Neskaitāmas reizes gan ceļā šo lēmumu nožēloju. Kilometri vilkās bezgala ilgi, katru reizi, kad ieraudzīju kādu ceļa zīmi ar attālumiem, varēju tikai lamāties, ka tā nav godīgi - es noteikti esmu nobraucis jau vairāk. Visnepatīkamākais elements (ja neskaita vēju, kalnus un ātro noguruma iestāšanos) šādā braucienā ir nespēja priecāties par nobraucieniem - jo tu lieliski apzinies, ka atceļā tie kļūs par braucieniem kalnā. Izbraucu cauri tādām vietām kā Rolle, Morget un vēl dažām citām, laiks vilkās arvien lēnāk un beidzot ieraudzīju kaut ko, kas varētu būt Lozanna. Pilsēta, protams, sākās ar milzīgu kalnu. Jau daudzas reizes es biju kalnā braukšanu aizstājis ar velosipēda stumšanu kalnā, bet šoreiz stumties nācās kādu pusstundu (vai arī man nebija precīza laika izjūta). Kad biju nokļuvis Lozannas vecpilsētā, īpašas vēlmes kaut ko tajā apskatīt man sen vairs nebija. Galvenokārt domāju tikai par to, kā tikt atpakaļ - ar vilcienu (šausmīgi dārgi) vai mēģināt stopēt (bezcerīgi - kurš gan ņems mašīnā mani un vēl riteni?). Kā lai arī nebūtu, tomēr šo to pilsētā apskatīju (tā kā man nebija kartes vai kāda ceļveža, absolūti nezinu, ko man tur vajadzēja redzēt) - īstenībā jau smuki, tikai labāk uz šādu vietu aizbraukt ar mašīnu. Apsēdos uz soliņa pie vietējās katedrāles un sāku dzert no mājām paņemto persiku sulu un sajutu, ja ne gluži spēku piepludumu, tad vismaz pārliecību - jā, es to varēšu.
Protams, apzinājos, ka tas būs nežēlīgi smagi, bet bija vēl gana agrs, tā ka tomēr izlēmu arī atpakaļ braukt ar riteni. Un dīvainākais - atceļš noteikti nebija grūtāks par turpceļu, likās pat, ka šoreiz vairāk jābrauc lejā. Protams, tas nenozīmē, ka es jau tāpat nebiju beigts no pārguruma un braucot nenoguru vēl vairāk, bet tas viss vismaz likās paveicams. Pat saņēmos un iespēju robežās apskatīju Nionu (ja pareizi atminos, tur kādreiz mitinājušies romieši) un šo to sabildēju arī
citās vietās. Patiesībā jau brauciens bija lielisks un velosipēds ir ideāls transporta līdzeklis, lai apskatītu šādu apvidu.
Tikai optimāli droši vien būtu uzbraukšanai kalnā līdzi ņemt kādu cilvēku ar mašīnu. Bildes un precīzāks apraksts par vietām, kur pabiju, kādreiz sekos. Domājams, ne šodien.