Kazhes pierakstu burtnīca

Tā, lūk, paiet pasaules godība. Sāku es savu Ženēvā mitināšanos ar jaunākajām Oskariem nominētajām filmām - lieliem, episkiem kino gabaliem ar lieliem varoņiem vēl lielāku notikumu priekšā. Beidzu - ar astoņdesmito gadu angļu diezgan neliela budžeta filmu, kuras abi galvenie varoņi (Vitneils un Es) ir savu dzīvokli nolaiduši līdz tādam līmenim, ka viņiem ir bail ieiet virtuvē, tik ļoti tur ir smirdīgi un netīri, un vispār viņiem ir bail no diezgan daudz kā. Protams, otram varonim ir arī cits vārds, nekā Es, bet pat filmas beigu titros tiek rakstīts, ka Vitneila lomā ir tāds un tāds aktieris (vārdu neatceros), bet tāds un šitāds aktieris - "& I" lomā. Abi šie personāži ir apguvuši aktiermākslu, bet īpaši nekāda aktieru darba viņiem nav un viņi to vien dara kā dirn. Var arī pieminēt, ka darbība norisinās 60-to gadu beigās, hipiju laikos, līdz ar to šāds dzīves stils nemaz nav tik ekstravagants. Kad viņi abi divi ir secinājuši, ka viņi ir smagi slimi (apmēram tā kā 3 vīru laivā varoņi), &I piedāvā aizbraukt kādu laiciņu padzīvot laukos. Tā kā Vitneilam ir diezgan biezi radi, viņiem izdodas sarunāt, ka viņi varēs palikt Vitneila onkuļa Montija vasarnīcā kaut kur laukos. Pats tēvocis Montijs gan nav īsti normāls, ar izteiktu noslieci stāstīt, kā viņš jaunībā gandrīz kļuva par aktieri, bet vienā brīdī saprata, ka viņš nekad nespēlēs Dāni un ka tas esot smagākais mirklis dzīvē, plus viņš savā dzīvoklī audzē burkānus, jo uzskata, ka dārzeņus audzēt ir interesantāk nekā puķes, kuras viņš uzskata par palaistuvēm (ar burkāniem viņam laikam ir arī kaut kādas intīmas darīšanas). Kad Vitneils un Es apmetas tajā lauku mājā, viņiem izdodas sastrīdēties ar ciema mednieku, kā rezultātā viņi rēķinās, ka naktī tas atnāks un viņus nogalinās. Un pa nakti patiešām atskan mīklaini trokšņi - ieradies tēvocis Montijs, kurš vēlas padarīt un Es par savu mīļāko, būdams diezgan zili orientēts. Turklāt, kā izrādās Vitneils ir ieskaidrojis Montijam, ka arī un Es tāds ir, jo citādi tas viņam varētu neatļaut mitināties mājā. Beigu beigās un Es ieskaidro Montijam, ka viņam ir jau 6 gadus intīmas attiecības ar Vitneilu un ka viņš nevar viņam nebūt uzticīgs. Patiesību sakot, tā filma ir ļoti, ļoti sviestaina, bet laba un pat diezgan smieklīga (formāli tā arī ir komēdija, bet tāda frīkainā stila komēdija). Un spilgts nobeigums manam varonīgajam piedzīvojumam braucienā uz Ženēvu. Lai gan tas nenozīmē, ka tas būs pēdējais ieraksts faktoīdā, kas tapis Ženēvā, jo man vēl ir pāris caurumiņi aizpildāmi atlikuši.