Hysteria

Es apzinos, ka šobrīd esmu sācis albūmus apskatīt nepiedodami straujos tempos, bet kāds gan tur brīnums, tā kā darīšana patlaban man ir ar ierakstiem, kurus es esmu klausījies jau ļoti daudzas reizes pēdējo gadu laikā, līdz ar to tos ja ne gluži zinu no galvas, tad vismaz piedziedājumus zinu gandrīz visām to dziesmām. Un "Def Leppard" te ir pat ļoti tipisks piemērs. Šo nosacīti metāla grupu es iepazinu tieši ar šo ierakstu un momentā iemīlēju tās saldi popsīgo metāla manieri un tikai līdz ar dubultalbūma "X" iznākšanu un tā noklausīšanos sāku mazpamazām zaudēt savas siltās jūtas pret šo grupu. Daudziem Def Leppard būtu vērts zināt viena ļoti savdabīga fakta dēļ - tieši "Hysteria" ierakstīšanas laikā grupas bundzinieks zaudēja kreiso roku, kā rezultātā patiesība bija "Bloodhound Gang", kas kādā dziesmā vairākas reizes atkārtoja: "The drummer from Def Leppard`s only got one arm". Un tas grupai īstenībā pat nāca par labu.
Protams, Def Leppard (vismaz šajā ierakstā) nav nekāds metāls, bet gan "Duran Duran" smagāka versija - diezgan tipisks 80-to gadu matainais metāls ar skaļām, bet tomēr ausīm draudzīgām ģitārām, brīžiem smieklīgiem sintezatoriem, mazliet "pārcentošos" dziedātāju. Ne velti paši grupas dalībnieki ibja par savu mērķi izvirzījuši šajā versijā ierakstīt smagāku versiju Maikla Džeksona albūmam "Thriller" - ar tādu domu, ka ikvienai albūma dziesmai būtu jāvar kļūt par hitu. Un patiesība apmēram puse no tām kļuva arī. Kad es šo albūmu pirmo reizi klausījos, es gan nevienu no tām iepriekš dzirdējis nebiju, bet daudzas un lielākoties vispopulārākās arī pārējās pasaules acīs no tā kompozīcijām man uzreiz iepatikās.
To vidū neapšaubāmi bija "Pour Some Sugar on Me" (kas manā albūma versijā gan laikam ir singla un nevis albūma versijā ievietota - jo tai ir nepareizs ievads), kas stilistiski ir kaut kas līdzīgs "I Love Rock`n`Roll" tikai atkal jau ar lielāku ķieģeļu smagumu. Protams, ka tas ir "so 80`s", bet ne jau viss no tās desmitgades ir neklausāms mēsls (ir taču arī klausāmi mēsli). Tāpat manā sirdī allaž atradīsies vieta priekš "Armageddon It", kurai, salīdzinoši ar to pašu "Pour some sugar" ir daudz pārliecinošāks pants un kurai ir apmēram tāds pats piedziedājums kā visām šī albūma dziesmām. Vēl manu "grāvēju" vidū bija "Don`t Shoot Shotgun", par ko šodien varu teikt, ka tā ir atmiņā nepaliekoša un diezgan tizla dziesma. Vispār "Hysteria" varētu nosaukt par metālu bērniem - tas ir skaļš un bravūrīgs, bet vienlaicīgi tik nevainīgs, ka pat 8 gadus veca kristiešu meitene īpaši nesarktu to klausoties un vectētiņš, to izdzirdis neķertos pie sirds drapēm. Vienkārši sakot - tipisks komerciāls pop metāls, varbūt pat vēl mazāk spēcīgs par visādiem "Europe". Lai gan viena lieta jāatzīst - "Def Leppard" ir salīdzinoši "vīrišķīgāki" - vismaz salkanu balādišu a la "Carrie" šajā ierakstā nav - ir gan tādas jestrākas "power ballads", kas man īpaši pie sirds neiet (piemēram, albūma tituldziesma) un kas ir maksimāli vienveidīgas. Jā, par daudzveidību šajā ierakstā sūdzēties nevar - tas ir veselu stundu garš (šķiet, ka DL ātri apķērās, kādas priekšrocības sniedz kompaktdiska formāts - uzreiz vairāk vietas mūzikai). Žēl tikai, ka no albūma 12 dziesmām ne vairāk kā kādas 4 ir principiāli atšķirīgas un ka ikviena dziesma kā iesākas, tā arī turpinās - progresijas nekādas te novērojamas nav, meldiņi ir vienkārši līdz riebumam.
Īsi sakot - tīņa vecumā šādu mūziku var klausīties pat ļoti labi. Var klausīties arī tagad. Tikai tagad nesaskatu ne mazāko motivāciju tā darīt. Padomājiet, biedri no "Def Leppard", ko jūs varētu man piedāvāt, lai es jūsos atkal klausītos? Iespējams, interesantākas melodijas varētu "do the trick".
2007-03-12
6.5
comments powered by Disqus