Ulysses

Reti kuram mūsdienu literatūras darbam ir tik liela vēsturiskā nozīme kā Džeimsa Džoisa "Ulisam": tas kļuva par tik daudzu literatūras elementu pionieri, ka visu uzskaitīt laikam gan nav pat iespējams (it īpaši man, kas neesmu īpašs šīs tēmas eksperts). Grūti iedomāties literāru darbu, par kuru būtu uzrakstīts tik daudz pētījumu (vienīgās divas grāmatas, kas to šajā jomā noteikti pārspēj, ir Bībele un Šekspīra "Hamlets"). Grūti iedomāties grāmatu, kura ir tik prasīga pret lasītāju un kurā ir tik daudz elementu, kurus ierindas lasītājs nespēj uztvert (Umberto Eko, kā teikt, "can`t hold a candle" Džoisam). Ne velti standartā grāmatai līdzi nāk tāda apjoma komentāri, kas reizēm pārsniedz paša teksta apjomu (ievērojot to, ka arī romāns pats par sevi ir milzīgs). Un vienlaicīgi - grūti iedomāties grāmatu, kuras loma kā vēsturiskam darbam tik radikāli pārspēj tās pašas vērtību.
"Ulisā" Džoiss ir pārcēlis 1904. gada Īrijā Homēra varoņeposu "Odiseja" (Uliss ir romiešu vārds Odisejam), taču atzīšos godīgi, ka es to nebūtu ievērojis, ja Džoiss pats nebūt papūlējies, lai visi to zinātu (nodaļu nosaukumi ir patapināti no Odisejas, tāpat viņš laikam arī intervijās utt. šo tēmu ir uzsvēris). Strikti ņemot līdzība ar jebko homērisku te ir salīdzinoši nestingra: septiņus gadus ilga ceļojuma vietā mums ir viena diena, ko Dublinas ebrejs (faktiski gan pus-ebrejs) Leopolds Blūms pavada ārpus mājas. Otrs romāna centrālais tēls ir "Mākslinieka portreta jaunībā" (plānoju šo grāmatu pārlasīt, tā kā ņifiga no tās neatceros un faktoīdā tā arī nav pārstāvēta) galvenais varonis Stīvens Dedāls, kurš sastrīdas ar savu dzīvokļa biedru un kļūst par bezpajumtnieku (tas arī, protams, notiek tajā pašā dienā). Trešā romāna ass - Blūma sieva Mollija, kura viņu krāpj ar kaut kādu tipu. Romāns sastāv no 18 nodaļām, katra no kurām (kā tiek apgalvots) ir rakstīta citā literārajā stilā. Es varbūt visus 18 variantus uzskaitīt arī nevarēšu, bet noteikti te parādās:
1) standarta trešās personas vēstījums
2) standarta pirmās personas vēstījums
3) lugas veidā rakstīta nodaļa
4) romantiska novele
5) apziņas plūsma
6) jautājumos/atbildēs rakstīta nodaļa.
Protams, tas viss ir šausmīgi oriģināli, tikai žēl, ka lasīšanas prieku no tā gūt ir pagrūti. Džoisam ļoti patīk ieslīgt detaļās - viņš ar lielāko prieku sniedz personu uzskaitījumus (piemēram, sarakstu ar 50 cilvēkiem), apraksta katru mazāko un nebūtiskāko sīkumu, ieslīgst pašrefleksiju-pašrefleksijās, iestarpina romānā avīžu izgriezumus, utt.
Līdz ar to atsevišķi romāna fragmenti ir interesanti (piemēram, man vislabāk patika jautājumu/atbilžu daļa par Blūma un Dedāla sarunu Blūma mājā), kamēr citi ir pilnīgi nelasāmi.
Biju gribējis lasīt pa daļai angliski (darbā datorā), pa daļai krieviski (mājās un sabiedriskajā transportā grāmatā), bet sapratis, ka Džoisa tekstam jau krieviski izsekot ir gandrīz neiespējami, arī darbā pārgāju uz krievisko tekstu.
Ja godīgi, man nospļauties, ka Džoiss ir bijis *pirmais*. Vai tāpēc, ka Elviss Preslijs bija pirmais rokenrola mūziķis (patiesībā viņš gan nebija), man vajadzētu viņu uzskatīt par vislabāko sava žanra pārstāvi? Vai tāpēc ka brāļi Lumjēri uzņēma pirmo filmu kino vēsturē (patiesībā viņi gan nebija pirmie), man "Vilciena pienākšana" būtu jāuzskata par pārāku par "Pilsoni Keinu" (kurš man arī nemaz tik lielu sajūsmu neradīja)? Un kāpēc Džoiss kā modernisma tēvs būtu labāks par visiem saviem bērniem? Es zinu, ka daudzi kompetenti cilvēki ir "Ulisu" atzinuši par 20. gadsimta diženāko romānu, bet, ja godīgi, pajāt man uz šiem kompetentajiem cilvēkiem. Vismaz man šķiet, ka lielu romāna daļu Džoiss ir pretenciozs tīri pretenciozuma pēc - lai parādītu, uz ko viņš ir spējīgs, viņš variē ar stiliem, veido vēsturiskas paralēles, iepin tekstā citātus visdažādākajās valodās un vispār demonstrē savu unikālo intelektu. Taču es vienmēr esmu uzskatījis, ka labai grāmatai ir jāsniedz lasītājam arī kaut kāds nebūt baudījums no lasīšanas, bet šajā komponentā Džoiss pat nedomā izcelties. Toties viņš domā izcelties ar savu varoņu seksuālās dzīves aprakstiem, kuri ir tikpat apjomīgi un baudāmi kā liela daļa citu šīs grāmatas elementu. Un debīlie literatūras pētnieki, protams, papildina Džoisa sasniegumus. Piemēram, kā bija rakstīts grāmatas komentāros, esot pat uzrakstīts apjomīgs pētījums par konkrētu elementu pēdējā grāmatas nodaļā: "Kāpēc Mollijai Blūmai sākās menstruācijas", kas tiek papildināts ar citiem pētījumiem par tēmu, kurā brīdī savā pirmsmiega apziņas plūsmā Mollija masturbē. (lūk - ļoti būtiska tēma pētījumiem!)
Man prātā nāk vienā Gunta Bereļa stāstā lasīts apgalvojums, ka tas esot vienkārši ārprāts, cik daudz civilizācijas laika ir iztērēts "Ulisa" rakstīšanai, lasīšanai un pētīšanai.
Es jūtos tagad iztērējis pietiekami daudz laika šīs grāmatas lasīšanai un aprakstīšanai. Varu teikt vienu: izlasīt to ir tikai vērts tādēļ, lai būtu izlasījis un varētu teikt: "nekas īpašs". Tas, ka vēsturiskā vērtība šai grāmatai ir 10.0, man personīgi nav emocionāli svarīgi.
2007-03-19
6.0
comments powered by Disqus